notikuma vidū

Mūsu jūra Baltijas jūra

Helsinku komisijas Vides komitejā HELKOM ietilpst visas Baltijas jūras valstis, bet gadskārtējās sanāksmēs piedalās arī novērotāji no dažādām starptautiskajām organizācijām. Patlaban Rīgā no 14. līdz 18. oktobrim notiek Helsinku komisijas Vides komitejas 7. gadskārtējā sanāksme. Sanāksmes organizētāja ir Latvija. Tālab arī mūsu speciālisti no Hidroekoloģijas un Zivsaimniecības institūtiem, no Lielrīgas reģionālās vides aizsardzības pārvaldes ir daudz strādājuši un sagatavojuši ziņojumus par Baltijas jūras veselību — par ekoloģisko situāciju, piesārņojuma veidiem, to kaitīguma pakāpi un sekām, ņemot vērā Baltijas jūras īpatnējo situāciju.

Kāda ir šī situācija?

Baltijas jūra, kuru uzskata par ģeoloģiski jaunu veidojumu, ar pasaules okeānu saista tikai trīs jūras šaurumi — Lielais Belts, Mazais Belts un Ērezunds. Visi tie ir ne vien šauri, bet arī sekli. Dārsas sliek-snis, pār kuru, pēc pētnieku aprēķiniem, ir divas trešdaļas jūrā ieplūstošā un izplūstošā ūdens, atrodas tikai 18 metru dziļumā. Visi šie apstākļi nosaka ūdens slāņu apmaiņu mūsu poetizētajā Dzintara jūriņā.

Vienīgi tad, kad pūš pastāvīgs stiprs rietumu vējš, kas izraisa spēcīgu paisumu Skageranā un Kategatā un bēgumu Baltijas jūras rietumdaļā, lielas sāļā ūdens masas ieplūst jūras ūdeņos. Taču šāda sakritība nenotiek bieži, kopš 1979. gada darbojas Baltijas jūras kontroles programma, kurā piedalās visas Baltijas jūras valstis. Faunas un floras dzīves apstākļus, to attīstību vai nomāktību tātad nosaka nevien epizodiski no Ziemeļjūras ieplūstošais sālsūdens, bet daudzi ļoti savdabīgi faktori. Piemēram, jūras austrumu un ziemeļu daļā sāls saturs ūdenī samazinājies tiktāl, ka tur attīstās dažādi saldūdens organismi. Arī mūsu Rīgas jūras līcis kļūst arvien “saldāks” un daudzi zinātnieki tam prognozē saldūdens klaida likteni... Taču tā ir tikai hipotēze.

Jūras rietumpusē, turpretim arvien lielāku pārsvaru gūst jūras (sāļā ūdens) iemītnieki. Bet jūras centrālā daļa arvien vairāk pārtop mirstošajā jūrā, kurā mīt tikai nedaudz dzīvo būtņu sugas.

Baltijas jūras īpatnība — daudzveidīgie šķēršļi (ne tikai jau pieminētie), kas kavē un ierobežo ūdens apmaiņu. Horizontālā virzienā to kavē jūras līči un sliekšņi, bet 40 līdz 70 metru dziļumā atrodas slānis, kas atdala vieglo saldūdeni no smagākā sālsūdens. Un tieši šeit, sadaloties dziļumā nogrimušajām organiskajām vielām, krietnos daudzumos (un arvien straujāk) veidojas indīgais sērūdeņradis. Līdz ar to rodas skābekļa trūkums un sākas pūšanas procesi. Un dzīvība iet bojā.

Vainīgi — mēs paši, visi, kas mītam Dzintarjūras krastos.

Latvijas daļa — Latvijas piekrastes josla gar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci stiepjas gandrīz 500 kilometru garumā. Cilvēku saimnieciskā darbība vai neizdarība iekšzemē ietekmē gan piekrastē esošās dabas vērtības, gan Rīgas jūras līci, gan Baltijas jūru kopumā. Ja šobrīd zvejniekiem vairs nav “pilnu tīklu sidrabiņa”, ja mātes liedz bērniem peldēšanās priekus līča ūdeņos, vainojami esam mēs paši.

Patiesi Baltijas jūru nomāc postošs piesārņojums. Ieplūstošo upju baseina kopplatība ir 1,7 miljoni kvadrātkilometru, tas ir, četras reizes lielāka par pašu jūru. Apmēram puse saldūdeņu — no Oderas, Vislas, Daugavas un Ņevas — nonāk seklajos piekrastes ūdeņos, kas ieskauj lielus lauksaimniecības un rūpniecības reģionus. Jūra tiek pārbagāti “apdāvināta” ar smagiem metāliem, ar organiskiem hlora savienojumiem, slāpekli, fosforu. 1990. gadā Baltijas jūras vides aizsardzības komisija izpētīja un noteica 132 lielākos piesārņojuma avotus — tā dēvētos “karstos punktus”, secinot, ka 98 no tiem atrodas bijušajās Austrumu bloka valstīs.

Ir pagājuši gadrīz seši gadi kopš šiem secinājumiem.

Kas mainījies, uzlabojies

vai pasliktinājies?

Šajā HELKOM septītajā gadskārtējā sanāksmē apkopojošo ziņojumu par vides situāciju Baltijas jūrā, kā jau pieminēju, sagatavoja Latvijas speciālisti. Apkopojumā minētie fakti liecina, ka, salīdzinot ar 1970. — 1980. gadu vide Baltijas jūrā būtu it kā uzlabojusies. Pirmā vietā speciālisti nosaukuši dabiskos faktorus — sāļā ūdens ieplūdi no Ziemeļjūras un tikai otrajā vietā — kopīgus pūliņus vides aizsardzības pasākumu jomā — jaunu tehnoloģiju ieviešanu, lauksaimniecībā lietojamu ķīmikāliju samazināšanu un citus pasākumus.

Iepriecinoša ziņa ir arī tā, ka pēdējā laikā palielinājies ūdens sāļums Rīgas jūras līcī un patlaban to uzskata par visaugstāko pēdējo septiņu gadu laikā.

Taču joprojām situācija prasa enerģisku kopīgu ļoti vispusīgu Baltijas valstu rīcību. Ir un paliek galvenā problēma — jūras ūdeņu eitrofikācija. Šis process ir saistīts ar barības vielu pastiprinātu ieplūdi jūras ūdeņos.

Zinātnieki salīdzinājuši šodienas situāciju ar piecdesmitajiem gadiem, un secina: slāpekļa un fosfora ieplūde palielinājusies 4 līdz 8 reizes, un tūdaļ piebilst, ka pāris pēdējos gados vērojams jau šo vielu samazināšanās process. Bet tas savukārt nosaka un veicina vielu un organismu savstarpējās mijiedarbības procesus. Attīstoties planktona aļģēm, aug to dzīvo organismu skaits, kas barojas ar fitoplanktonu. Ar šiem organismiem savukārt barojas brētliņas. Mūsu speciālisti ziņo, ka no 1989. līdz 1995. gadam ir palielinājušies gan brētliņu, gan siļķu krājumi un ļoti nedaudz arī mencu bagātība, ja to salīdzina ar minimumu, kas bija vērojams 1992. gadā.

HELKOM 7. gadskārtējā sanāksmē zinātnieki strādā grupās. Pamatā tās ir četras: vieni apspriež ziņojumu par Baltijas jūras veselības vispārējo situāciju, citi — apspriež rekomendācijas, nodarbojas ar plašu faktu materiālu analīzi, novērtēšanu, bet ir arī visas dienaskārtības “nagla” — tā ir savvaļas lašu populācijas saglabāšana, un par to pastāstīja Baiba Zasa — Latvijas — Helsinku biroja vadītāja. Latvija šobrīd ir vienīgā Baltijas jūras valsts, kurā savvaļas laši neslimo ar tā dēvēto “M–74” sindromu. Tā ir slimība, kas piemeklē lašu mazuļus un apdraud šīs populācijas izdzīvošanu vispār.

Bet visu sarunu un apspriežu degpunktā ir Baltijas jūras kopējās vides rīcības programmas izvērtēšana un ieviešana.

Zinta Žukova