atceres, atgādnes

Latviešu un igauņu kultūru vienotājs

Latviešu literatūras popularizētājam Kārlim Abenam — 100

Kārļa Abena vārdu atceros no saviem skolas gadiem sakarā ar viņa diskusiju ar otru ievērojamo latviešu literatūras popularizētāju Igaunijā — Mertu Pukitsu (Märt Pukits, 1874–1961) par to, kā igauniski būtu jātulko Lāčplēsis — vai Karutapja, t.i., burtiski “lāča nokāvējs” (kā domāja Abens), vai Karumurdja, t.i., “lāča saplosītājs” (kā domāja Pukitss). Toreiz nebiju spējīgs spriest, kuram taisnība, jo latviešu valodu vēl nepratu. Jāatzīst, ka biju jau pieradis, ka latviešiem ir Karutapja orden. Arī 1934. gadā igauņu enciklopēdijā bija šķirklis Karutapja (kam raksta autors Pukitss iekavās tomēr bija piezīmējis: īstenībā Karumurdja). Kad 1973. gadā latviešu eposs iznāca arī igauņu valodā, tulkotājs K. Abens bija nonācis pie atziņas, ka īpašvārds taču nav jātulko, bet jāatstāj tāpat kā oriģinālā — Lāčplēsis. Kad 1972. gadā man pašam igauņu enciklopēdijai vajadzēja dot rakstu par latviešu eposu, biju arī rakstījis “Lāčplēsis”, pievienojot iekavās abus līdz šim izmantotos tulkojumus (`karumurdja', `karutapja').

1946. gadā, kad iestājos Tērbatas universitātē, K.Abenam bija jau 50. Tad arī sāku viņu redzēt vaigā, bet tiešs kontakts ar viņu radās 1948. gada rudenī, kad biju nolēmis sākt mācīties latviešu valodu. 1971. gadā, kad jau 15 gadus biju rīdzinieks, man lūdza rakstīt igauņu Dzimtās valodas biedrības gadagrāmatā par Kārli Abenu sakarā ar viņa 75 gadu jubileju. Un tagad, vēl pēc 25 gadiem, atkal ir pamats viņu pieminēt.

Kārlis Abens (Karl (sākumā Karpl) Aben) dzimis 1896. gada 23. septembrī Alūksnes tuvumā Bejas (Kolberģa) pagasta Vecputrenēs. Viņa vecāki tur bija ienākuši no Tellistes, netālu no Sangastes, kas atradās pie tā laika Valkas apriņķa ziemeļu robežas. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tagadējā ziemeļaustrumu Latvijā no Vidzemes igauņu daļas ieceļoja daudz zemnieku, kas te izveidoja stipro Alūksnes igauņu koloniju. Pēc 1905. gada revolūcijas tur sāka dibināt igauņu skolas un igauņu organizācijas. Jau pirms tam bija igauņu luterāņu un pareizticīgo draudzes, arī pareizticīgo draudzes skola. Tajā sākās arī Kārļa Abena izglītības ceļš. Jau no mazām dienām viņš bija sācis runāt gan igauniski, gan latviski. Bet pirmās teorētiskās zināšanas par šīm valodām, kā arī par igauņu un latviešu literatūru viņš ieguva Valmieras skolotāju seminārā (1914–1918), kur mācījās diezgan daudz igauņu.

Pēc semināra beigšanas Kārlis Abens gadsimta ceturksni bija skolotājs. Vispirms Alūksnes igauņu skolā, kur neilgi pirms tam īsu laiku par skolotāju bija strādājis viņa brālis Jānis Abens (1891–1952), kas, būdams jaunākais virsnieks, 1919. gada 10. jūlijā tika iesaukts Latvijas armijā un par Daugavas sekmīgu forsēšanu jau pēc četrām dienām 1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni, 1924. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu, vēlāk apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu un Viestura ordeni. 1944. gadā viņš emigrēja uz Vāciju, vēlāk izceļoja uz ASV, kur arī nomira.

Bet Kārlis Abens 1920. gadā pārcēlās uz Igauniju, kur turpināja skolotāja darbu līdz 1944. gadam (izņemot 1940./41. mācību gadu) Tērbatā. Paralēli darbam skolā viņš tur beidza vakara ģimnāziju un divas reizes universitāti (1936. gadā filozofijas un pedagoģijas, 1940. gadā igauņu valodas un literatūras specialitātē).

No 1944. līdz 1961. gadam Kārlis Abens strādāja Tērbatas universitātē, sākumā par vecāko pasniedzēju, bet, sākot no 1955. gada, par docentu. Pēc aiziešanas pensijā viņš pēdējos 15 gadus varēja pilnīgi veltīt latviešu literatūras un kultūras popularizēšanai.

Daiļliteratūru no latviešu valodas igauņu valodā sāka tulkot jau 18. gadsimta beigās (1782). Līdz šī gadsimta pirmajiem desmitiem ar to bija darbojušies jau pāris desmit cilvēku. 1920. gadā tiem arī piepulcinājās K.Abens. Viņš iesāka gan ar tulkojumu no igauņu valodas latviešu valodā (O. Lutss. Atstātā māja. Valka, 1920), bet tai pašā gadā Tērbatas laikrakstā “Postimees” (“Pastnieks”) viņš publicēja Linarda Laicena stāsta “Meža meita” tulkojumu. Kopš tā laika 56 gadus igauņi ir varējuši K.Abena apcerējumus un tulkojumus lasīt grāmatās un periodikā, klausīties lekcijās un radiopārraidēs, skatīties teātrī un televīzijā. K.Abens ir tulkojis tiklab prozu, drāmu, kā arī dzeju (1925. gadā Tērbatā iznāca arī viņa paša dzejas krājums “Skanīgais klusums”), tiklab pieaugušajiem, kā arī jaunajiem lasītājiem — kopā turpat 40 grāmatas, turklāt virkni skatuves darbu, kas nav drukāti, un daudz tulkojumu ir palicis periodikā. Šeit nav iespējams uzskaitīt visu. Precīzākas ziņas par to publicētas cita latviešu literatūras popularizētāja Oskara Kuningasa (Kuningas, 1911) sastādītajā un Tamāras Vilsones tulkotajā rakstu krājumā “Kārlis Abens. Draudzība mūža garumā” (R., 1984), kas ietver ne tikai virkni paša K.Abena rakstu, bet arī ziņas par viņu. Centīšos te vismaz uzskaitīt autorus, ko viņš ir tulkojis: Akurāters, Aspazija, Birze, Blaumanis, Brigadere, Elksne, Ezera, Ezeriņš, Grants, Grigulis, Grīva, Indrāne, Jakubāns, Jaunsudrabiņš, Kaijaks, Kaldupe, Kalniņš, brāļi Kaudzītes, Ķempe, Lācis, Laganovskis, Laicens, Lāms, Līvs, Lukjanskis, J. Niedre, Plotnieks, Poruks, Pumpurs, Rainis, Rozītis, Sakse, Skalbe, Skujiņš, Sudrabkalns, Upīts, Vācietis, Vanaga, Vēveris, Vīlips, Vilks, Zālīte, Ziedonis.

Liekas, ka sevišķi viņu ir saistījuši Rainis un Lācis. K.Abens ir abu pirmais tulkotājs igauņu valodā, un lielākā daļa no tā, kas igauniski lasāms no šo rakstnieku daiļrades, ir viņa tulkota. Ar abiem viņš ir arī personiski ticies.

No Raiņa K.Abens bez divsējumu izlases ir publicējis kādus desmit rakstus un pārskatu “Rainis igauņu valodā” (Tautas dzejnieks Rainis 1865–1965. Rakstu krājums 100 gadu atcerei. R., 1965, 221.–232. lpp.; pārpublicēts arī jau minētajā krājumā “Draudzība mūža garumā”).

1938. gadā žurnāla “Taluperenaine” (“Lauku Saimniece”) pielikumā sāka iznākt “Zvejnieka dēls” K.Abena tulkojumā. Tā sākās Viļa Lāča daiļrades ceļš pāri savas valodas robežām. Tagad Lācis ir tulkots vairāk nekā 40 valodās un dažās no tām, piemēram, igauņu valodā, to lasa vairāk nekā daudzus pašu autorus. “Zvejnieka dēls” igauņu valodā izdots vēl četras reizes (1940, 1952, 1956, 1969).

Arī Kārļa Abena daudzie raksti par latviešu literatūru, valodu un kultūru uzskaitīti rakstu krājumā “Draudzība mūža garumā”. To ir pāri par 100. Tomēr gribētos runāt par diviem rakstiem, kas tur nav minēti, bet kas toreiz radīja lielu neizpratni. Tie bija publicēti Staļina dzīves pēdējos gados.

Viens raksts bija par jautājumu, kas īsti neietilpa K.Abena kompetencē. Tas bija par to, ka tagadējo Tērbatas universitāti nav vis dibinājis Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1632. gadā, bet gan Krievijas cars Aleksandrs I 1802. gadā. Kaut arī 1932. gadā bija svinēta šīs mācību iestādes 300 gadu jubileja, 1952. gadā pēc šī un vēl dažu citu rakstu parādīšanās svinēja tās pašas universitātes 150 gadu jubileju. Pirms tam, protams, vajadzēja vēl pēc kāda cita pieprasījuma novākt Gustava Ādolfa pieminekli, ko zviedri bija uzdāvinājuši 300 gadu jubilejas reizē. Pret visu to tajos laikos neviens neuzdrīkstējās publiski iebilst. 1982. gadā varēja tomēr atkal svinēt 350 gadu jubileju, un pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanās tika atjaunots arī Gustava Ādolfa piemineklis pie universitātes, ko zviedriem vajadzēja uzdāvināt no jauna.

Otrs raksts, kas radīja lielu nepatiku un arī asus protestus, bija priekšlikums sākt igauņu valodā pretēji igauņu un pasaules tradīcijām rakstīt citvalodu īpašvārdus nevis tāpat kā oriģinālvalodā, bet pēc izrunas un pēc igauņu ortogrāfijas. Pat Tērbatas avīzē šī priekšlikuma īstenošanas lietderīgums tika apšaubīts. Studenti rīkoja universitātē asu publisku diskusiju, kur docētāji izteicās piesardzīgāk, bet studenti priekšlikumu klaji izsmēja. Atceros, ka tieši tajā laikā tur gadījās būt klāt arī Latvijas universitātes filoloģijas studentam Mintautam Ģeibakam, kas tagad strādā “Latvijas Vēstneša” redakcijā. Arī viņš lūdza atļauju izteikties. Baidījāmies, ka viņš atbalstīs Abena priekšlikumu, kas saskanēja ar latviešu tradīciju. Taču viņš izturējās solīdi, izteicās diplomātiski, mudinot kaimiņiem jautājumu lemt pēc savām tradīcijām. Kaut arī no augstākās puses lika veidot īpašu komisiju priekšlikuma realizēšanai, tā darbojās ļoti lēni un pēc Staļina nāves viss drīz apklusa.

Domāju, ka šie raksti neradās pēc paša K. Abena iniciatīvas, bet bija, tā sakot, pasūtināti. Iespējams, ka viņš tika šantažēts ar brāļa biogrāfiju. Mēs tajā laikā par viņa brāli nekā nezinājām un visu toreizējo jezgu saucām par abenādi, kas krietni mazināja viņa autoritāti mūsu acīs. Bet pēc šīs atkāpes, kas raksturo to laiku, turpināsim runāt par K. Abena labajiem darbiem.

1940. gadā tika nolemts apmainīties docētājiem, lai labāk iepazītos ar kaimiņtautas valodu un literatūru. No Rīgas uz Tērbatu brauca Kārlis Draviņš (1901–1991). No K.Abena raksta “Latviešu valodas un literatūras mācīšana Tartu universitātē (1803–1918)”, kas pārpublicēts arī jau vairākkārt minētajā krājumā, šajā jomā ir vecas tradīcijas. Bet Latvijas universitātē 1940./41. mācību gadā par pirmo igauņu valodas un literatūras lektoru kļuva tikko attiecīgu diplomu ieguvušais Kārlis Abens pats. No viņa tā laika klausītājiem ir izaugušas vēlākās igauņu literatūras tulkotājas Džuljeta Plakide (1906–1985) un Tamāra Vilsone (1921). Kopš tā laika latviešu presē varēja sākt lasīt arī K. Abena rakstus par igauņu literatūru.

Strādājot Tērbatas universitātē, Kārlis Abens visu laiku ir lasījis latviešu valodas fakultatīvo kursu. To ir klausījušies valodnieks K. Konts, vēsturnieks H. Ligi, redaktore V. Norkeiva–Helde, dzejnieks A. Kāleps, arī šo rindu rakstītājs u.c. Visu viņu latviešu valodas prasme tādā vai citādā veidā ir bijusi noderīga. V.Helde ir jau vairāk par 40 gadiem rediģējusi lielāko daļu latviešu daiļliteratūras tulkojumu igauņu valodā un arī pati bijusi ražīga latviešu prozas tulkotāja. A.Kāleps ir atdzejojis latviešu dzejnieku darbus. Tādējādi K.Abens ir rūpējies par to, lai viņa darbam būtu turpinātāji. Viņš ir Tērbatas universitātē sācis lasīt arī speciālo kursu par tulkošanas teoriju un praksi.

Kārlis Abens pats abu valodu prasmi ir licis lietā vēl disertācijā “Igauņu un lībiešu aizguvumi latviešu leksikā” (kas daļēji publicēta Tērbatas universitātes rakstos 1947. gadā un igauņu Dzimtās valodas biedrības gadagrāmatā 1957. gadā). 1947. gadā K.Abenam par to piešķīra pirmo filoloģijas kandidāta grādu pēc II pasaules kara Igaunijā.

Vairākus gadus mācot igauņu valodu citas tautības studentiem, K.Abens ir sastādījis mācību grāmatu "Ext,ybr 'cnjycrjuj zpsrf lkz dscib[ ext,ys[ pfdtltybq" (Tartu, 1957, 1960, 1965). Pēc tās igauņu valodu ir apguvuši somugru specialitātes studenti arī Krievijas augstskolās, tāpat interesenti Latvijā.

Kārļa Abena interese par latviešu lietām ir devusi vēl trīs vajadzīgas rokasgrāmatas — “Latviešu – igauņu vārdnīca” (ap 12 000 vārdu, Tallinā, 1959, 1966) un “Igauņu – latviešu vārdnīca” (ap 23 000 vārdu, rediģējusi Dž.Plakide. Rīgā, 1967). Šīs vārdnīcas tika visai ātri izpārdotas un 1994. gadā abas vārdnīcas tika pagrīdē (neievērojot autortiesības) izdotas faksimilā no jauna, kas arī, neraugoties uz augsto cenu, atkal ātri tika izpārdotas. 1973. gadā Tallinā iznāca K.Abena mazā igauņu–latviešu sarunu vārdnīca.

1956. gadā K.Abena darbība tika augsti novērtēta, piešķirot viņam Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (kuru no igauņiem līdz tam bija ieguvis vēl vienīgi Merts Pukitss 1954. gadā) un nākamajā gadā pieņemot viņu par Igaunijas PSR Rakstnieku savienības biedru, bet 1976. gadā piešķirot viņam arī Igaunijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu.

1976. gada septembrī Tallinā Rakstnieku namā svinēja Kārļa Abena 80 gadu jubileju, bet pēc mēneša, 22. oktobrī, Tērbatas slimnīcā apstājās viņa sirds.

Gan igauņiem, gan latviešiem ir pamats ar pateicību pieminēt Kārļa Abena lielo ieguldījumu latviešu literatūras un kultūras popularizēšanā Igaunijā.

Tenu Karma,

LZA goda loceklis