projekti. koncepcijas

Projekts

Iedzīvotāju reproduktīvās veselības likums

Izstrādājusi Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācija (kriminologs Arturs Šulcs),

izmantojot Latvijas Kontraceptoloģijas asociācijas un Ārstu ekspertu asociācijas ieteikumus.

Likumprojekts iesniegts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā.

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini:

reproduktīvā veselība — dzimumbriedumu sasnieguša indivīda fiziskā un garīgā veselība, kas nodrošina spēju radīt pēcnācējus, veidot ģimeni un audzināt tajā bērnus;

kontracepcija — medicīnisku līdzekļu lietošana vai citi pasākumi, vai metodes nolūkā nepieļaut apaugļošanos;

kontraceptīvi — medikamenti vai organismā ievadīti medicīnas līdzekļi apaugļošanās novēršanai;

ķirurģiskā kontracepcija — operācija, kuras rezultātā iestājas atgriezeniska vai neatgriezeniska olvadu vai sēklas vadu anatomiska necaurlaidība;

mākslīga apaugļošana — sievietes apaugļošana ar donora spermu vai olšūnas apaugļošana ārpus organisma ar sekojošu embrija ievadīšanu sievietes organismā;

reproduktīvās veselības noslēpums — dati par personas dzimumdzīvi, grūtniecībām, dzemdībām, auglību, dzimumsistēmas saslimšanām (tajā skaitā seksuāli transmisīvajām slimībām), nozīmēto ārstēšanu vai pielietoto kontracepcijas līdzekli vai metodi, mākslīgās apaugļošanas gadījumā spermas vai olšūnas donora vai mākslīgi apaugļotās sievietes personas dati, dzimumpartneru veselības un personas dati;

seksoloģiskās veselības aprūpe un veselības veicināšana - normāla dzimumdzīves modeļa veidošana un uzturēšana, kā arī seksuālu pataloģiju ārstēšana;

aborts — spontāna grūtniecības pārtraukšanās vai mākslīga neskartas augļa olas izdalīšana no dzemdes līdz 22.grūtniecības nedēļai;

legāls aborts — mākslīga aborta veids, kad neskartas augļa olas izdalīšanu no dzemdes līdz 12. grūtniecības nedēļai drīkst izdarīt likumā noteiktā kārtībā;

medicīnisks aborts — mākslīga aborta veids, ko veic līdz 22.grūtniecības nedēļai mātes saslimšanas, diagnosticētu vai prognozējamu augļa iedzimtu izmaiņu vai ģenētisku saslimšanu dēļ;

bērns — šī likuma izpratnē saskaņā ar Bērnu tiesību konvenciju par bērnu tiek uzskatīta ikviena cilvēkbūtne līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, ja saskaņā ar likumu, kas piemērojams attiecīgajam bērnam, viņš nekļūst pilngadīgs agrāk.

2.pants. Likuma mērķis ir regulēt tās veselības aprūpes un veselības veicināšanas nozares, kas nodrošina reproduktīvo veselību:

grūtnieces un ģimenes reproduktīvās veselības aprūpe un veselības veicināšana grūtniecības periodā;

reproduktīvās veselības aprūpe un veselības veicināšana dzemdību periodā;

sievietes un ģimenes reproduktīvās veselības aprūpe un veselības veicināšana pēcdzemdību periodā;

legālo un medicīnisko abortu izdarīšana;

mākslīgā apaugļošana;

dzimumsfēras iekaisīgo slimību, tajā skaitā seksuāli transmisīvo slimību, diagnostika, ārstēšana un profilakse;

dzimumsfēras onkoloģisko slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;

neauglības ārstēšana un profilakse;

iedzimto pataloģiju profilakse;

kontracepcija;

dzimumhigiēna;

seksoloģiskās veselības aprūpe un veselības veicināšana;

ģimenes mācība.

3.pants. Principi, uz kuriem balstīta reproduktīvās veselības aprūpe un veselības veicināšana Latvijas Republikā:

Reproduktīvās veselības aprūpe un veicināšana ir valsts demogrāfiskās politikas sastāvdaļa. Valsts plāno, organizē un kontrolē iedzīvotāju reproduktīvās veselības aprūpi un veicināšanu.

Valsts nodrošina iespēju katram iedzīvotājam apgūt reproduktīvās veselības veicināšanas un aprūpes pamatzināšanas pamatskolā un vidusskolā vai tai pielīdzināmā mācību iestādē.

Ir precīzi noteikts kompetenču sadalījums reproduktīvās veselības veicināšanas un aprūpes jomā starp valsts un privātām iestādēm, un nevalstiskām institūcijām.

Ir noteiktas reproduktīvās veselības aprūpes jomas, ko valsts saglabā savā pilnā kontrolē, pārējās jomās atļaujot darboties arī privātām, nevalstiskām institūcijām.

Pēc pacienta vēlmes veselības aprūpes iestādei un personālam ir pienākums nodrošināt reproduktīvās veselības aprūpes anonimitāti. Aizliegts noteikt samaksu par reproduktīvās veselības aprūpes anonimitātes nodrošināšanu.

4.pants. Katra iedzīvotāja pienākums ir apgūt reproduktīvās veselības veicināšanas un aprūpes pamatzināšanas, rūpēties par savu un ģimenes locekļu reproduktīvo veselību un plānot dzimstību, izvēloties reproduktīvai veselībai nekaitīgus dzimstības kontroles līdzekļus.

5.pants. Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu personu, kā arī bērnu reproduktīvo veselību visos tās attīstības periodos, ziņot valsts policijai vai prokuratūrai par seksuālu vardarbību pret bērnu vai bērna seksuālu izmantošanu.

6.pants. Reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas saņēmēji ir sieviete, vīrietis un ģimene reproduktīvajā vecumā, kā arī bērni.

7.pants. Latvijas valsts reproduktīvās veselības sistēmu veido reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas realizētāji:

valsts institūcijas:

Ministru kabineta Demogrāfijas komisija,

Izglītības un zinātnes ministrija,

Labklājības ministrija,

Reproduktīvās veselības valsts centrs,

Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centrs;

pašvaldību veselības aprūpes iestādes;

nevalstiskas organizācijas;

uzņēmējsabiedrības;

privāti praktizējoši ārsti.

8.pants. Reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas personāla specialitātes, katras specialitātes darbinieku funkcijas, kompetences robežas, kvalifikācijas pamatprasības, komplektēšanas principus un kārtību, kā arī diskvalifikācijas kārtību izstrādā Labklājības ministrija un apstiprina Ministru kabinets.

9.pants. Par šī likuma un citu normatīvo aktu, ētisko principu pārkāpumiem un pacienta reproduktīvās veselības noslēpuma izpaušanu tiek anulēts sertifikāts un licence, kā arī iestājas atbildība sakarā ar pastāvošo likumdošanu.

10.pants. Strīdu un konfliktu risināšanu reproduktīvās veselības aprūpes jomā starp pacientu un medicīnas iestādi vai medicīnas darbinieku veic Labklājības ministrijas izveidota komisija.

11.pants. Reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

12. pants. Reproduktīvās veselības aprūpe var tikt izdarīta tikai akreditētās veselības aprūpes iestādēs. Veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestādēm un aprūpes darbībām jāatbilst Ministru kabineta noteiktiem standartiem.

13.pants. Reproduktīvās veselības aprūpei ir jānotiek, rūpīgi sargājot cilvēka intīmo noslēpumu. Personu loks, kam pieejama informācija par pacienta reproduktīvo veselību, ir maksimāli sašaurināms. Veselības aprūpes iestādes vadītājs ir atbildīgs par pacienta reproduktīvās veselības noslēpuma saglabāšanu viņa vadītajā iestādē. Kārtību, kādā tiek nodrošināta pacienta reproduktīvās veselības noslēpuma saglabāšana, izstrādā Labklājības ministrija.

14.pants. Informāciju par personas reproduktīvās veselības noslēpumu aizliegts izplatīt masu informācijas līdzekļos bez pašas personas rakstiskas atļaujas. Par personas reproduktīvās veselības noslēpuma neatļautu izplatīšanu iestājas atbildība saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

15.pants. Veselības aprūpes iestādēm par izdarītām veselības aprūpes darbībām jāsniedz statistiskie dati Labklājības ministrijas veselības statistikas institūcijai Ministru kabineta noteiktā kārtībā.

Kompetenču sadale

16.pants. Reproduktīvās veselības jomas, ko valsts patur savā pilnīgā kontrolē:

abortu izdarīšana;

ķirurģiskas kontracepcijas pielietošana aizbildniecības vai aizgādības personām, vai pēc tiesas sprieduma;

valsts vienotas spermas un olšūnu donoru datu bankas uzturēšana.

17.pants. Nevalstiskām institūcijām atļauts darboties citās reproduktīvās veselības jomās saskaņā ar šo likumu.

18.pants. Parlamentāro kontroli pār reproduktīvās veselības jomu realizē Saeimas Sociālo un darba lietu komisija.

19.pants. Ministru kabineta Demogrāfijas komisija ir informatīva, konsultatīva un koordinējoša valsts institūcija, kuras mērķis ir pilnveidot valstisko un nevalstisko institūciju darbību valsts iedzīvotāju reproduktīvās veselības nostiprināšanai un dzimstības uzlabošanai.

20.pants. Ministru kabineta Demogrāfijas komisijas pamatuzdevums ir izstrādāt Iedzīvotāju reproduktīvās veselības nacionālo koncepciju un valsts programmu.

21.pants. Ministru kabineta Demogrāfijas komisijas galvenās funkcijas ir:

izstrādāt valsts politiku un stratēģiju iedzīvotāju reproduktīvās veselības nostiprināšanai;

saskaņot veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu, uzņēmējsabiedrību, nevalstisko organizāciju un citu ar dzimstības regulāciju saistītu institūciju darbību;

veikt kontroli pār valsts veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu galveno funkciju izpildi.

22.pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence reproduktīvās veselības jomā:

izstrādā reproduktīvās veselības izglītošanas un dzimumaudzināšanas pamatprogrammu sadarbībā ar Labklājības ministriju;

nodrošina kontroli pār reproduktīvās veselības izglītošanas un dzimumaudzināšanas apmācību;

izstrādā noteikumus par nepilngadīgo uzticības personu institūcijas izveidi un darbību.

23.pants. Labklājības ministrijas kompetence reproduktīvās veselības jomā:

izstrādā reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas standartus;

nodrošina reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas institūciju pastāvīgu kontroli;

nosaka kārtību reproduktīvās veselības noslēpuma saglabāšanai;

kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju nosaka kārtību, kādā sniedzama reproduktīvās veselības aprūpe un veselības veicināšana nepilngadīgajiem;

risina strīdus un konfliktus reproduktīvās veselības aprūpes jomā.

24.pants. Reproduktīvās veselības valsts centra kompetence:

izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam, Saeimai un veselības aprūpes iestādēm priekšlikumus un programmas iedzīvotāju reproduktīvās veselības nostiprināšanai;

veic zinātniski pētniecisku darbu reproduktīvās veselības jomā;

organizē informatīvas un konsultatīvas sanāksmes un konferences reproduktīvās veselības jautājumos;

sagatavo un publicē informatīvus izziņas materiālus par reproduktīvās veselības stāvokli Latvijā;

izstrādā un publicē mācību metodiskos materiālus par reproduktīvās veselības jautājumiem;

organizē valstī vienotu spermas un olšūnu donoru datu banku, kuras darbības nolikumu apstiprina Ministru kabinets;

sniedz praktisku palīdzību reproduktīvās veselības jomā;

veic speciālistu apmācību reproduktīvās veselības jomā.

25.pants. Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centra kompetence reproduktīvās veselības jomā:

seksuāli transmisīvo slimību ārstēšana un profilakse;

intīmo pakalpojumu sfērā nodarbināto personu medicīniskās pārbaudes un veselības stāvokļa novērtēšana;

intīmo pakalpojumu sfērā nodarbināto saslimušo personu ārstēšana un izveseļošanās kvalitātes kontrole.

26.pants. Pašvaldību kompetence reproduktīvās veselības jomā:

izstrādā iedzīvotāju reproduktīvās veselības nostiprināšanas programmu un organizē tās realizāciju pašvaldības teritorijā;

nodrošina dzemdību palīdzības sniegšanu pašvaldības teritorijā;

saskaņo veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu, uzņēmējsabiedrību, nevalstisko organizāciju un citu ar dzimstības regulāciju saistītu institūciju darbību pašvaldības teritorijā;

veic kontroli pār valsts veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu galveno funkciju izpildi pašvaldības teritorijā.

27.pants. Nevalstisko organizāciju kompetence reproduktīvās veselības jomā:

organizē atbalstu sabiedrības reproduktīvās veselības nostiprināšanai;

realizē sabiedrības kontroli pār valsts reproduktīvo politiku kopumā un atsevišķām reproduktīvās veselības sistēmas struktūrām.

28.pants. Uzņēmējsabiedrības veic reproduktīvās veselības aprūpi un veselības veicināšanu saskaņā ar šo likumu un citu spēkā esošo likumdošanu.

29.pants. Privāti praktizējoši ārsti veic reproduktīvās veselības aprūpi un veselības veicināšanu saskaņā ar šo likumu un citu spēkā esošo likumdošanu.

Dzemdību palīdzība

30.pants. Dzemdību palīdzība ir prioritāra visās ārstniecības iestādēs neatkarīgi no to īpašuma formas.

31.pants. Dzemdību palīdzība ietver grūtnieces un ģimenes reproduktīvās veselības aprūpi un veselības veicināšanu grūtniecības periodā, reproduktīvās veselības aprūpi un veselības veicināšanu dzemdību periodā, sievietes un ģimenes reproduktīvās veselības aprūpi un veselības veicināšanu pēcdzemdību periodā.

32.pants. Pašvaldības nodrošina dzemdību palīdzības pieejamību pašvaldības teritorijā atbilstoši Labklājības ministrijas prasībām.

33.pants. Dzemdību laikā pēc dzemdētājas vēlēšanās medicīnas personāls nodrošina tiesības atrasties pie dzemdētājas viņas izraudzītai uzticības personai. Aizliegta samaksas iekasēšana par uzticības personas atrašanos veselības aprūpes iestādē.

34.pants. Dzemdību palīdzība ir medicīniskās aprūpes veids, kas iekļaujams valsts veselības aprūpes bāzes programmā.

35.pants. Jaundzimušā vai dzemdētājas nāves gadījumā par veselības aprūpi visā grūtniecības un dzemdību periodā iekasētā samaksa pilnā apjomā tiek atdota jaundzimušā vai dzemdētājas tuviniekiem.

Kontracepcija

36.pants. Kontracepcija ir personas labprātīga izvēle bez vecuma ierobežojuma.

37.pants. Kontracepcija ir dzimstības regulācijas un reproduktīvās veselības saglabāšanas pamatveids.

38.pants. Piekrišanu ārsta rekomendētajam kontracepcijas veidam persona medicīniskajā dokumentācijā apstiprina ar parakstu.

39.pants. Rīcībnespējīgai personai atļauts nozīmēt kontraceptīvus vai pielietot kontracepcijas metodi saskaņā ar tēva vai mātes, vai aizbildņa rakstisku atļauju.

40.pants. Personai līdz 18 gadu vecumam kontraceptīvie līdzekļi un kontracepcijas metožu pielietošana tiek nodrošināta bez maksas un ir medicīniskās aprūpes veids, kas iekļaujams valsts veselības aprūpes bāzes programmā.

41.pants. Katram iedzīvotājam vai ģimenei ir tiesības saņemt informāciju par kontracepcijas jautājumiem jebkuras īpašuma formas veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestādē.

42.pants. Kontracepcijas pamatprincipu skaidrojumi un kontraceptīvu lietošanas propoganda atļauta visu specialitāšu ārstiem un vecmātēm, kā arī juridiskām un fiziskām personām, kas ieguvušas šīs darbības sertifikātu.

43.pants. Ārsta pienākums, neatkarīgi no viņa specialitātes, ir rūpēties, lai viņa aprūpē esošam reproduktīva vecuma pacientam tiktu nozīmēts atbilstošs kontracepcijas līdzeklis vai metode, kā arī nodrošināt pacienta apmācību kontracepcijas līdzekļa vai metodes pareizai lietošanai.

44.pants. Ārsta pienākums, nozīmējot kontraceptīvus vai pielietojot kontracepcijas metodes, ir nodrošināt pacienta izmeklēšanu pirms nozīmēšanas vai pielietošanas un sekojošu ilgstošu veselības novērošanu kontraceptīvā līdzekļa (metodes) lietošanas laikā.

45.pants. Ginekologam un ģimenes ārstam ir pienākums nozīmēt reproduktīva vecuma pacientes vīram vai partnerim atbilstošu kontracepcijas līdzekli vai metodi vai informēt viņu par konkrētajam pārim piemērotas kontracepcijas lietošanas nepieciešamību, kā arī nodrošināt pāra apmācību kontracepcijas līdzekļa vai metodes pareizai lietošanai.

46.pants. Ārsta pienākums pēc dzemdībām vai aborta izdarīšanas ir nozīmēt sievietei piemērotu kontracepciju un nodrošināt viņas apmācību šīs kontracepcijas lietošanai, ko sieviete ar parakstu apstiprina medicīniskajā dokumentācijā.

47.pants. Hormonālie kontraceptīvi ir izsniedzami tikai pēc ārsta receptes.

48.pants. Dzemdes spirāles ievadīšanu un izņemšanu var izdarīt šajā procedūrā sertificēts ārsts.

49.pants. Ķirurģisko kontracepciju, izņemot aizgādnības gadījumus, atļauts veikt jebkura īpašuma formas akreditētas ārstniecības iestādes sertificētam ginekologam un ķirurgam vai urologam, vai minētajiem speciālistiem sertificētu šo pamatspecialitāšu ārstu vadībā.

50.pants. Ķirurģisko kontracepciju veic saskaņā ar personas vai rīcībnespējas gadījumā ar aizgādņa rakstisku iesniegumu vai tiesas spriedumu.

51.pants. Ķirurģisko kontracepciju drīkst veikt sievietei pēc 35 gadu vecuma, vīrietim pēc 45 gadu vecuma, ja ģimenē, arī nepilnā, ir trīs vai vairāk veseli bērni.

52.pants. Ja ģimenē, arī nepilnā, ir pieci vai vairāk veseli bērni, ķirurģisko kontracepciju drīkst veikt sievietei pēc 30 gadu vecuma, vīrietim pēc 40 gadu vecuma.

53.pants. Ķirurģisko kontracepciju sievietei pēc 40 gadu vecuma, vīrietim pēc 50 gadu vecuma drīkst veikt neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē.

54.pants. Jebkuras orgānu sistēmas III smaguma pakāpes saslimšanas, ģenētisku, gara slimību vai augstāk minētajiem pielīdzināmu veselības satricinājumu un I grupas invaliditātes gadījumos un pēc atkārtotas ķeizargrieziena operācijas, kā arī saskaņā ar tiesas spriedumu, atļauta ķirurģiskā kontracepcija neatkarīgi no vecuma.

55.pants. Ķirurģiskas kontracepcijas nepieciešamību medicīnisku iemeslu dēļ izlemj valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādes triju sertificētu ārstu konsīlijs.

56.pants. Ķirurģiskā kontracepcija slimību gadījumā un ģimenei, kurā ir pieci un vairāk bērni, ir medicīniskās aprūpes veids, kas iekļaujams valsts veselības aprūpes bāzes programmā.

57.pants. Ķirurģisko kontracepciju aizgādnības gadījumā vai sakarā ar tiesas spriedumu drīkst izdarīt tikai valsts vai pašvaldību ārstniecības iestādēs.

Neauglība

58.pants. Neauglības slimnieku izmeklēšana un ārstēšana ambulatorās vai stacionārās ārstniecības iestādēs, izņemot rehabilitācijas centrus, kūrortus un sanatorijas, ir iedzīvotāju veselības aprūpes valsts programmā iekļaujams medicīniskās palīdzības veids.

59.pants. Neauglības slimnieku ārstēšana rehabilitācijas centros, kūrortos un sanatorijās, iedzīvotāju veselības aprūpes valsts programmā nav iekļaujama.

Mākslīgā apaugļošana

60.pants. Mākslīgā apaugļošana ir sievietes vai ģimenes labprātīga izvēle.

61.pants. Mākslīgās apaugļošanas gadījumā sieviete, kura nesastāv reģistrētā laulībā, tā šķirta vai atzīta par spēkā neesošu, vai laulātais miris agrāk nekā pirms 369 dienām, veselības aprūpes iestādē, kur tiek izdarīta mākslīgā apaugļošana, paraksta noteiktas formas paziņojumu par to, ka viņa atsakās no tiesībām prasīt mākslīgās apaugļošanas rezultātā dzimušā bērna paternitātes noteikšanu un piekrīt, ka bērns tiks skaitīts par ārlaulībā dzimušu un arī viņam pašam vai varbūtējam aizbildnim nebūs tiesību prasīt paternitātes noteikšanu.

62.pants. Laulātie, kuri vēlas mākslīgo apaugļošanos, veselības aprūpes iestādē, kur tiek izdarīta mākslīgā apaugļošana, paraksta noteiktas formas paziņojumu par to, ka mākslīgās apaugļošanas rezultātā dzimušo bērnu atzīs par savā laulībā dzimušu un ka atsakās no tiesībām prasīt mākslīgās apaugļošanas rezultātā dzimušā bērna paternitātes noteikšanu.

63.pants. Mākslīgu apaugļošanu drīkst veikt veselai sievietei līdz 40 gadu vecumam, izmantojot donora olšūnu, — līdz 50 gadu vecumam, ja otram laulātajam izslēgtas ģenētiski pārmantojamas slimības, hronisks alkoholisms vai narkomānija.

64.pants. Mākslīgai apaugļošanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla paņemšanu un pašu mākslīgo apaugļošanu drīkst izdarīt mākslīgās apaugļošanās speciālists, kas ir šajā medicīnas papildspecialitātē sertificēts ārsts vai biologs-embriologs.

65.pants. Par spermas donoru drīkst kļūt vesels vīrietis vecumā no 20 līdz 50 gadiem, kura veselība atbilst Labklājības ministrijas noteiktām prasībām.

66.pants. Par olšūnas donoru drīkst kļūt vesela sieviete vecumā no 20 līdz 35 gadiem, kuras veselība atbilst Labklājības ministrijas noteiktām prasībām.

67.pants. No viena spermas vai olšūnas donora mākslīgās apaugļošanas rezultātā drīkst tikt apaugļotas ne vairāk kā trīs sievietes.

68.pants. Potenciālajam spermas vai olšūnas donoram ārstniecības iestādē, kurā mākslīgajai apaugļošanai tiks izmantots viņa bioloģiskais materiāls, jāiesniedz noteiktas formas paziņojums, kurā donors atsakās no tiesības prasīt mākslīgās apaugļošanas rezultātā dzimušā bērna paternitātes noteikšanu.

69.pants. Neefektīvas mākslīgās apaugļošanas gadījumā par šo pakalpojumu iekasētā samaksa tiek atmaksāta pacientei pilnā apmērā.

Seksuāli transmisīvo slimību ārstēšana

un profilakse

70.pants. Veselības pārbaude un ārstēšana no seksuāli transmisīvām slimībām ir personas brīva izvēle, izņemot gadījumus, kas noteikti šajā likumā.

71.pants. Persona, kura ļaunprātīgi izvairās no ārstēšanās seksuāli transmisīvo slimību gadījumā, tiek noteiktā kārtībā brīdināta. Personām, kuras ir brīdinātas par to, ka viņas slimo ar seksuāli transmisīvām slimībām un ka viņām nepieciešams pieņemt ārsta noteikto ārstēšanās kursu, aizliegts stāties dzimumattiecībās ārstēšanas un klīniskās vai seroloģiskās novērošanas laikā, t.i., līdz slēdzienam par pilnīgu atveseļošanos.

72.pants. Persona, kura ir brīdināta par to, ka viņa slimo ar seksuāli transmisīvām slimībām un kura neievēro aizliegumu stāties dzimumattiecībās ārstēšanas un klīniskās vai seroloģiskās novērošanas laikā, vai kura neievēro noteikto ārstēšanos, tiek ievietota Ādas un seksuāli transmisīvo slimību speciāla režīma profilaktorijā izmeklēšanai un ārstēšanai.

73.pants. Persona, kura ir brīdināta par to, ka viņa slimo ar seksuāli transmisīvām slimībām un kura neievēro aizliegumu stāties dzimumattiecībās, un aplipina citas personas, tiek sodīta saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

74.pants. Hroniski alkoholiķi, narkomāni, klaidoņi (personas bez noteiktas dzīves vietas) un personas, kas nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu (prostitūciju), tiek pakļautas medicīniskajām pārbaudēm un ārstēšanai no seksuāli transmisīvām slimībām piespiedu kārtā, ja tās atsakās iziet pārbaudes, ārstēties labprātīgi vai neievēro ārsta norādījumus ārstēšanās laikā. Kārtību piespiedu pārbaudēm un ārstēšanai no seksuāli transmisīvām slimībām nosaka Ministru kabinets.

75.pants. Katrai personai, kas nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, jābūt noteikta parauga veselības kartei. Veselības karti izsniedz Ādas un seksuāli transmisīvo slimību centrā. To saņemot, persona uzrāda pasi un iesniedz divas fotogrāfijas.

76.pants. Katra persona, kas nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, ir pakļauta obligātām regulārām medicīniskām apskatēm Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centrā vai pie nozīmētā dermatovenerologa rajonā atbilstoši šī likuma un citu normatīvo dokumentu prasībām. Apskates slēdziens par veselības stāvokli tiek ierakstīts personas veselības kartē. Apskašu regularitāti nosaka Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centrs.

77.pants. Kritērijus, pārbaudot veselības stāvokli personai, kura vēlas nodarboties ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, kā arī pārbaužu standartus izstrādā Labklājības ministrija sadarbībā ar Iekšlietu ministriju un nosaka Ministru kabinets.

78.pants. Pirms veselības kartes saņemšanas personai, kas nodarbojas ar intīmpakalpojumu sniegšanu, jāiesniedz dermatovenerologam medicīniska izziņa - izraksts no ambulatorās medicīniskās kartes ar slēdzienu par veselības stāvokli. Izrakstu no ambulatorās medicīniskās kartes izsniedz valsts, pašvaldību vai privātas licencētas veselības aprūpes iestādes ar speciālistu - terapeita, ginekologa, psihiatra, infektologa, ftiziatra — slēdzieniem. Ārsti speciālisti veselības pārbaudi veic atbilstoši apskašu un izmeklēšanas standartiem.

79.pants. Rajona veselības aprūpes iestādes vadītājs nozīmē sertificētu dermatovenerologu, kurš izskata personas, kas nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, iesniegto izrakstu no ambulatorās medicīniskās kartes, veic nepieciešamās pārbaudes un sniedz galīgo slēdzienu par veselības stāvokli un pieļaujamību nodarboties ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, un izsniedz veselības karti.

80.pants. Personas, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, izmeklēšana un veselības kartes izsniegšana notiek par maksu.

81.pants. Ārsts iepazīstina personu, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, ar seksuāli transmisīvo slimību ārējām pazīmēm, izsargāšanās metodēm no minētām slimībām, kā arī nozīmē drošu kontracepcijas metodi.

82.pants. Ārsts nodrošina personai, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, iespēju medicīnisko apskašu laikā iegādāties pretapaugļošanās līdzekļus un prezervatīvus.

83.pants. Personu, kuras nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, ārstēšana no seksuāli transmisīvām slimībām notiek Ministru kabineta noteiktā kārtībā.

84.pants. Ārstam ir tiesības informēt Tikumības policiju par personas, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, saslimšanu ar seksuāli transmisīvu vai ādas lipīgu slimību.

85.pants. Informācija par personas, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, saslimšanu ir konfidenciāla. Medicīnas darbinieki un Tikumības policijas darbinieki par šīs informācijas neatļautu izplatīšanu atbild saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.

86.pants. Ja personai, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, tiek konstatēta saslimšana, kas apdraud iespējamo intīmo pakalpojumu klientu vai intīmo pakalpojumu sniedzošās personas veselību, nodarbošanās ar intīmiem pakalpojumiem tiek aizliegta.

87.pants. Personai, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu un kurai konstatē seksuāli transmisīvu vai ādas lipīgu slimību, aizliegts nodarboties ar intīmo pakalpojumu sniegšanu ārstēšanas un klīniskās vai seroloģiskās novērošanas laikā, t.i., līdz slēdzienam par pilnīgu atveseļošanos.

88.pants. Personas, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, ārstēšanu seksuāli transmisīvu vai ādas lipīgu slimību gadījumā veic Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centrs, kā arī sertificēti privātārsti vai medicīniskas uzņēmējsabiedrības, saskaņojot ar Ādas un seksuāli transmisīvo slimību valsts centru.

89.pants. Personas, kura nodarbojas ar intīmo pakalpojumu sniegšanu, profilaktiskā laboratoriskā izmeklēšana, kā arī seksuāli transmisīvu vai ādas lipīgu slimību gadījumā tiek izdarītas tikai akreditētās medicīniskās laboratorijās.

90.pants. Persona, kas veic intīmos pakalpojumus bez veselības kartes vai kura neiziet veselības pārbaudes noteiktajos termiņos, vai kura neievēro noteikto ārstēšanos, tiek ievietota Ādas un seksuāli transmisīvo slimību speciāla režīma profilaktorijā izmeklēšanai un ārstēšanai.

91.pants. Persona, kas veic intīmos pakalpojumus bez veselības kartes vai kura neiziet veselības pārbaudes noteiktajos termiņos, tiek sodīta saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

Aborts

92.pants. Legāls aborts ir amorāla rīcība, ko valsts kā kompromisu pieļauj tikai sievietes labprātīgas izvēles dēļ, lai neradītu nelabvēlīgākas un smagākas sekas.

93.pants. Ārsta pienākums ir izmantot visas iespējas, lai normāli noritoša grūtniecība netiktu pārtraukta. Ārstam, pie kura griežas fiziski un psihiski vesela sieviete ar lūgumu pārtraukt viņai nevēlamu grūtniecību, ir pienākums piedāvāt un palīdzēt atrast šai sievietei alternatīvu risinājumu - dzemdēt bērnu un atdot to adopcijai vai meklēt citu risinājuma variantu.

94.pants. Ārsta pienākums pirms legālā aborta izdarīšanas ir sievietei izskaidrot varbūtējos aborta sarežģījumus, ko sieviete apstiprina ar parakstu medicīniskajā dokumentācijā.

95.pants. Pašvaldībām ir pienākums organizēt sociālo palīdzību sievietēm pēc ārsta norādījuma, kuras izvēlējušās nevēlamas grūtniecības saglabāšanu un kurām nav apstākļu grūtniecības iznēsāšanai, nodrošinot palīdzības anonimitāti.

96.pants. Izdarīt legālu abortu personai līdz 16 gadu vecuma drīkst, ja grūtniecības pārtraukšanai piekrīt viņas tēvs vai māte, vai aizbildnis, vai pedagogs, kas to apstiprina ar parakstu medicīniskajā dokumentācijā.

97.pants. Ja grūtniecība iestājusies personai līdz 16 gadu vecumam, speciālistam, kas to konstatējis, par to jāinformē grūtnieces dzīves vietas valsts policija vai prokuratūra.

98.pants. Medicīniska aborta nepieciešamību izlemj valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādes triju sertificētu ārstu konsīlijs.

99.pants. Ja grūtniecības laiks ir ilgāks par 12 nedēļām, konsīlija lēmumu medicīniskajā dokumentācijā un nosūtījumā uz medicīnisko abortu apstiprina ārstniecības iestādes vadītājs.

100.pants. Medicīnisku abortu drīkst izdarīt ar slimnieces piekrišanu, nepilngadīgai — ar tēva vai mātes, vai aizbildņa, rīcības nespējīgai slimniecei — ar aizgādņa piekrišanu, ko minētās personas ar parakstu apstiprina tās ārstniecības iestādes medicīniskajā dokumentācijā, kurā tiks veikts medicīniskais aborts.

101.pants. Legālu abortu drīkst izdarīt tikai akreditētā valsts vai pašvaldību stacionārā vai ambulatorā ārstniecības iestādē.

102.pants. Medicīnisku abortu vai grūtniecības pārtraukšanu pēc 22.grūtniecības nedēļas drīkst izdarīt tikai akreditētā valsts vai pašvaldību stacionārā ārstniecības iestādē.

103.pants. Uzņēmējdarbības ārstniecības iestādei vai prakses ārstam legālu un medicīnisku abortu izdarīt aizliegts.

104.pants. Aizliegta speciāla nosūtījuma pieprasīšana sievietei, kura iet uz legālu abortu.

105.pants. Legāla un medicīniska aborta izdarīšanas metodiku izstrādā Labklājības ministrija un apstiprina Ministru kabinets. Legāla vai medicīniska aborta gadījumos grūtniecības pārtraukšana ar citām metodēm aizliegta.

106.pants. Ārstniecības iestādes administrācijai aizliegts slēgt līgumus ar ārvalstu veselības aprūpes iestādēm vai citām organizācijām vai pieņemt ārvalstu iedzīvotājas legāla aborta izdarīšanai, ja to nereglamentē īpašs starpvalstu līgums.

107.pants. Legāla aborta faktiskās izmaksas sedz persona, kam izdara legālo abortu.

108.pants. Ārstniecības iestādes administrācijas pienākums ir noteikt sociāli maznodrošinātām personām samazinātu samaksu par legāla aborta izdarīšanu.

109.pants. Medicīnas darbiniekiem ētisku apsvērumu dēļ ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu vai tajā piedalīties.

110.pants. Aizliegts iesaistīt grūtniecības pārtraukšanā medicīnas studentus, medicīnas skolu audzēkņus un ārstus - rezidentus.

111.pants. Aizliegta grūtniecības pārtraukšanas jebkāda veida reklāma.

Pārejas noteikumi

Līdz ārstniecības iestāžu akreditācijai legālus un medicīniskus abortus drīkst veikt saskaņā ar Labklājības ministrijas 16.04.1993. pavēli Nr.77 “Par legāla un medicīniska aborta izdarīšanas kārtību Latvijas Republikā”.

Vienlaikus ar likuma pieņemšanu jānosaka ārstniecības personu vai personu bez medicīniskas izglītības kriminālatbildība par likumā noteiktās mākslīgās apaugļošanas, legāla un medicīniska aborta izdarīšanas pārkāpumu.

Neauglības diagnostika un ārstēšana līdz rehabilitācijai īpašos centros, kūrortos un sanatorijās, kā arī ķirurģiskā kontracepcija slimības, aizgādnības gadījumos un daudzbērnu ģimenēm jāiekļauj Iedzīvotāju veselības aprūpes valsts programmā un Valsts veselības aprūpes bāzes programmā.

Labklājības ministrijas Ārstu specialitāšu sarakstā, ko nosaka LR Labklājības ministrijas 02.04.1996. rīkojums Nr.89 “Par ārstu specialitāšu sarakstu” ieviest papildspecialitāti: “mākslīgās apaugļošanas speciālists”.

Valsts reproduktīvās veselības centrs veidojams uz Valsts ģimenes plānošanas centra bāzes, nosakot tā funkcijas un statusu saskaņā ar šo likumu.

Par likumprojektu

Reproduktīvā veselība ir viens no būtiskākajiem tautas izdzīvošanas un atjaunošanās faktoriem. Reproduktīvās veselības aprūpe ir īpaši delikāta joma - tā ir vistiešākā veidā saistīta ar cilvēka dzimumdzīvi, bērnu radīšanu, dzimumorgānu saslimšanām u.c. - tātad ar katra indivīda, ģimenes vai pāra intīmo dzīvi. Pašreiz pacients ir beztiesiskā stāvoklī veselības aprūpes personāla priekšā, kas īpaši smagi skar tādu delikātu jomu kā reproduktīvā veselība. Pacienta intīmā noslēpuma izpaušana rada pacienta neticību ārstam un oficiālai medicīnai vispār, veido psiholoģisku barjeru starp pacientu un ārstu. Rezultātā pacienti, kam nepieciešama medicīniska palīdzība intīmā jomā, meklē to ārpus tradicionālās, oficiālās medicīnas vai cenšas savas problēmas risināt pašu spēkiem. Tāds notikumu attīstības variants iezīmējas ar smagām sekām. Nespēja saņemt drošu intīma rakstura palīdzību sekmē seksuāli transmisīvo slimību neārstēšanu un izplatību, kā arī pastiprina spriedzi sabiedrībā kopumā.

Reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu un darbību standarti ir pamatprasību zemākā robeža akreditējamām veselības aprūpes iestādēm un aprūpes darbībām. Standarti pietiekoši precīzi ļautu novērtēt šo iestāžu līmeni un konkrētā darbinieka darba kvalitāti. Ņemot vērā medicīnas zinātnes un prakses, kā arī tehnisko līdzekļu straujo attīstību un līdz ar to arī nepieciešamību dinamiski mainīt standartus, nav mērķtiecīgi tos noteikt likumā, bet gan noteikt ar Ministru kabineta noteikumiem. Šajā likumā nepieciešama tikai norāde, ka veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestādēm un aprūpes darbībām jāatbilst noteiktiem standartiem. Tāda prakse ir arī ārvalstu likumdošanā.

Likumprojekts saskaņots ar 1979.gada 18.decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas pieņemto starptautisko konvenciju “Par visu diskriminācijas formu likvidēšanu attiecībā uz sievietēm”, kurai 1990.gada 4.maijā pievienojusies arī Latvijas Republika. Šajā konvencijā ir ietvertas būtiskas likumdošanas normas sieviešu reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas jomā, kas ir saistošas konvencijas dalībvalstīm. Šo normu neatspoguļošana Latvijas likumdošanā var ievērojami graut mūsu valsts starptautisko prestižu un apgrūtināt integrāciju Eiropas struktūrās.

Šodienas realitāte nepilngadīgo seksuālajā uzvedībā ir dzimumattiecības ievērojamai daļai 14 līdz 16 gadīgu jauniešu. Jāatzīmē, ka vairāku Eiropas valstu, tajā skaitā Igaunijas, likumdošanā un reproduktīvās veselības aprūpes praksē ir būtiski atvieglojumi jauniešiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Nepilngadīgo reproduktīvās veselības problēmas šodienas Latvijā ir pietiekoši lielas, lai tās regulētu īpaši. Likumprojekts saskaņots ar 1989.gada 20.novembrī noslēgto starptautisko “Bērnu tiesību konvenciju”, kurai no 1991.gada 4.septembra pievienojusies arī Latvijas Republika. Šajā konvencijā ir ietvertas būtiskas likumdošanas normas nepilngadīgo reproduktīvās veselības aprūpes un veselības veicināšanas jomā, kas ir saistošas Latvijai. Arī šo normu neatspoguļošana Latvijas likumdošanā var radīt iepriekš minētās sekas.

Īpaši uzsverami ir ārstu pienākumi, sniedzot kontraceptoloģisku palīdzību. Ne tikai ginekologam un ģimenes ārstam ir jānodarbojas ar pacienta dzimstības regulāciju. Arī citu specialitāšu ārstiem ir uzliekams pienākums rūpēties par nevēlamas grūtniecības nepieļaušanu savām pacientēm. Piemēram, kardiologam būtu jānozīmē kontracepcijas līdzekļi pacientei ar sirdskaiti, kurai grūtniecība konkrētajā laikā ir nevēlama. Narkologam būtu jāparūpējas, lai kaut nedaudz samazinātos viņa pacientu reproduktīvā aktivitāte un tādā veidā tiktu pasargāta valsts (sabiedrība) no nastas, ko uzliek alkoholiķu un narkomānu radītie un pamestie vai nogalinātie bērni.

Loģiski būtu, ka iedzīvotājus par kontracepcijas līdzekļiem informētu arī citas institūcijas (izglītības, sociālās palīdzības iestādes, masu informācijas līdzekļi u.c.), kā arī citi medicīnas darbinieki (medmāsas, vecmātes u.c.), bet ārsts nozīmētu katrai reproduktīva vecuma sievietei piemērotus kontracepcijas līdzekļus. Kontracepcijas nozīmēšanai vajadzētu būt tikpat nozīmīgai un neatņemamai veselības aprūpes sastāvdaļai kā diētas nozīmēšana. Ar likumdošanas normu jānosaka ārstu pienākumus risināt dzimstības regulācijas jautājumus ģimenes vai pāra ietvaros. Neiesaistot dzimstības regulācijas jautājumu risināšanā vīrieti, potenciāli ir daudz grūtākas iespējas saudzēt sievietes reproduktīvo veselību.

Hormonālie kontracepcijas līdzekļi ir izsniedzami tikai pēc ārsta receptes. Šāda norma eksistē daudzu attīstīto valstu likumdošanā, un tā ir nepieciešama, lai nepieļautu smagu komplikāciju rašanos pēc nepareizas hormonālās kontracepcijas lietošanas.

Abortu izdarīšana ir tā dzimstības regulācijas joma, ko būtu mērķtiecīgi saglabāt valsts rokās, atļaujot abortus izdarīt tikai valsts un pašvaldību veselības aprūpes iestādēs. Šobrīd lielākā daļa privāto veselības aprūpes iestāžu, kas darbojas dzimstības regulācijas jomā, un prakses ārsti ginekologi pamatā orientējas uz abortu izdarīšanu, nevis uz kontracepcijas nozīmēšanu un dzimumsistēmas saslimšanu profilaksi.

Var prognozēt, ka abortu pilnīgs aizliegums ar likumu varētu izsaukt “kaktu medicīnas” uzplaukumu un kriminālabortu pastiprinātu izplatību Latvijā. Rezultātā vēl vairāk pasliktinātos jau tā slikā sabiedrības reproduktīvā veselība. Likumprojekta labojumu autori, atstājot likumprojektā sadaļu par abortu izdarīšanu, nekādā mērā necenšas atbalstīt nedzimušas dzīvības iznīcināšanu. Tieši pretēji. Tomēr nākas atzīt, ka Latvijas sabiedrībā ir pietiekoši liela daļa cilvēku, kuriem pašreiz ir svešas un nepieņemamas idejas par nedzimuša cilvēka dzīvības saglabāšanu. Ir cilvēki, kuri nevēlamas grūtniecības gadījumā izdarīs abortu, neskatoties ne uz kādiem likumā noteiktiem aizliegumiem. Tādēļ likumprojektā legāls aborts formulēts kā negatīvi vērtējama rīcība, ko valsts pieļauj tikai, lai neradītu vēl smagākas sekas. Tādēļ arī likumprojektā ir pastiprinātas sadaļas par kontracepciju un reproduktīvās veselības veicināšanu, uzsverot ārstu pienākumu sniegt saviem pacientiem kontraceptoloģisku palīdzību. Ir detalizēti Izglītības un zinātnes ministrijas pienākumi sabiedrības izglītošanā un informēšanā par civilizētām dzimstības regulācijas metodēm.

Nav noslēpums, ka pašreiz Latvijā ir vesela personu kategorija, kas veic darbību, kas negatīvi iespaido reproduktīvās veselības jomu. Tie ir hroniski alkoholiķi, narkomāni, pedofīli un citas personas ar antisociālu uzvedības modeli. Šobrīd Latvijā nav noteiktas pietiekoši iedarbīgas sankcijas pret personām, kas sistemātiski lieto alkoholu, narkotikas, dzīvo antisociālu dzīvesveidu (nodarbojas ar prostitūciju) un tajā pašā laikā rada bērnus. Šo personu bērni tiek pakļauti visneiedomājamākajām ciešanām un pazemojumiem: dzīvo badā, netīrībā, tiek iesaistīti ubagošanā, zādzībās u.c. likumpārkāpumos, alkohola narkotiku sagādē un lietošanā, tiek seksuāli izmantoti no savu “vecāku” puses, kā arī sūtīti pelnīties ar prostitūciju. Ir vesels sabiedrības slānis, kas parazitē uz sociālā pabalsta, ko izsniedz bērna uzturēšanai, - šī nauda lielākoties tiek izmantota alkohola iegādei, nevis bērna vajadzībām. Gadījumā, ja bērns degradētajiem vecākiem kādu iemeslu dēļ kļūst lieks, viņi to mērdē badā, un novājinātais bērns mirst no slimībām, vai bērnu nogalina uzreiz pēc dzemdībām mājas apstākļos. Šobrīd biežāka kļūst arī lielāku bērnu noslepkavošana, ko izdara viņu vecāki. Minētais antisociālo personu slānis šobrīd pats sevi atražo - daļa jauniešu, kuri nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, neskatoties uz internātskolu audzinātāju pūlēm, paši turpina savu priekšteču uzvedības modeli: agra alkohola un narkotiku lietošana, noziedzīgs eksistences līdzekļu ieguves veids, nevēlēšanās strādāt, agrīna un reibumā ieņemta grūtniecība u.c. Skaidrs, ka rūpes par šo grūtniecību rezultātā dzimušajiem bērniem tiek uzliktas valstij, jo paši bērnu radītāji rūpēties par bērniem nedz vēlas, nedz spēj. Rezultātā sabiedrība iegūst bērnu ar attīstības traucējumiem un negatīvu iedzimtību, ko retais no potenciālajiem audžuvecākiem vēlētos adoptēt. Līdz ar to sabiedrībai (nodokļu maksātājiem) tiek uzkrauta arī finansiāla nasta — uzturēt dzērāju un narkomānu bērnus. Jāatzīmē, ka šī finansiālā nasta nav viegla — katra palīgskola vai internātskola bērniem ar attīstības traucējumiem valstij izmaksā nesalīdzināmi dārgāk nekā parasto, normālo bērnu skola. Tomēr, neskatoties uz pedagogu ieguldīto darbu, rezultātā sabiedrība bieži vien iegūst potenciālu dzērāju, narkomānu, likumpārkāpēju. Aptaujājot atsevišķus nodokļu maksātājus, iezīmējās šāds dominējošs viedoklis: nodokļu maksātāji ir gatavi uzturēt un atbalstīt veselu bērnu uzturēšanu un nodošanu adopcijai, bet nevēlas sekmēt dzērāju un narkomānu dzimstību un sabiedrības degradāciju.

Tas viss liek domāt par likumdošanas pilnveidošanu bērnu un sabiedrības veselības pasargāšanai no iepriekšminētajām parādībām un sabiedrības attīstības nodrošināšanai. Pieņemot šo likumu, būtu nepieciešams izdarīt papildinājumus arī jaunā Krimināllikuma projektā, paredzot kriminālatbildību par savu bērnu ļaunprātīgu neuzturēšanu un neaudzināšanu. Viens no sankciju veidiem varētu būt vainīgo personu sterilizācija (ķirurģiska kontracepcija) pēc tiesas sprieduma.

Nesen Zviedrijā notikusī starptautiskā konference bija veltīta bērnu seksuālās izmantošanas problēmai. Konferences deklarācijā valstis tika aicinātas pieņemt stingrākus likumus tieši bērnu pasargāšanai no nelikumīgām darbībām. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri izmanto seksuālo tieksmju apmierināšanai savus vai citu bērnus. Vajadzētu nopietni pārvērtēt esošo sankciju sistēmu pret bērnu slepkavām, bērnu izvarotājiem un bērnu seksuāliem izmantotājiem. Arī šajos gadījumos sankciju veids varētu būt vainīgo personu sterilizācija (ķirurģiska kontracepcija) vai kastrācija pēc tiesas sprieduma. Domājams, ka šie pasākumi vismaz ierobežotu debilu bērnu radīšanu, pasargātu sabiedrību no bioloģiskas degradācijas un seksuālu maniaku radītā apdraudējuma.