NO AMATPERSONAS REDZESPUNKTA

Pasaules tirdzniecības organizācija un mēs

Iveta Sers,

Ārlietu ministrijas Otrā daudzpusējo attiecību departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

—Kas īsti ir GATT un kas — PTO (WTO)?

—GATT ir Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un tarifiem. Šī organizācija nodibinājās 1949. gadā — pēc Otrā pasaules kara, un tās mērķis — valstīm vienoties par pieeju pasaules tirgiem. Šajā laikā bija divas lielas valstu grupas — ASV un Eiropas valstis, kurās pēc kara sāka attīstīties ekonomika. Bija nepieciešami jauni noieta tirgi uz labākiem nosacījumiem. Šī organizācija attīstījās, notika septiņi sarunu raundi. Pēc septiņu gadu ilga pēdējā Urugvajas sarunu raunda 1995. gada sākumā organizācija Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT) pārveidojās par Pasaules tirdzniecības organizāciju — PTO (WTO).

—Kāda ir atšķirība starp šī abām organizācijām?

—Būtiskākā atšķirība ir tāda, ka pēc šīs transformācijas PTO sāka nodarboties ar tādiem jautājumiem kā pakalpojumi un lauksaimniecība. Līdz 1995. gadam lauksaimniecība bija izņēmums vispārējos GATT noteikumos — pastāvēja daudz dažādu valstu individuāla metodika par lauksaimniecības subsidēšanu un sava iekšējā tirgus aizsardzību. Tādēļ pēdējais sarunu raunds bija tik ilgs — bija nepieciešams sakārtot ar lauksaimniecību saistīto sistēmu un panākt vienošanos šajā visām valstīm aktuālajā problēmā.

—Kad Latvija sāka sarunas par iestāšanos PTO?

—Latvijai 1992. gada septembrī GATT piešķīra novērotājas valsts statusu. Pēc nedaudz vairāk kā gada — 1993. gada oktobrī — Latvijas Ministru kabinets pieņēma lēmumu uzsākt pievienošanās procesu. Tā paša gada decembrī GATT izskatīja Latvijas lūgumu un atbalstīja mūsu vēlmi pievienoties šai organizācijai. Sakarā ar GATT pārveidošanos PTO (WTO) Latvijas Ministru kabinets 1995. gada februārī nolēma pievienoties PTO.

—Kur atrodas PTO?

—Gan GATT, gan arī PTO atrodas Ženēvā. PTO būtībā ir palikusi tajās pašās GATT telpās, pamatā arī darbinieki ir palikuši iepriekšējie. Nedaudz ir mainījusies un papildinājusies struktūra.

PTO bez sekretariāta pašreiz ir 125 dalībvalstis. Vairāk nekā 30 valstis atrodas iestāšanās procesā. PTO dalībnieku skaits noteikti pieaugs, un tai pievienosies valstis ar ļoti nozīmīgiem tirgiem, piemēram, Krievija. Arī Ķīna, kas atsāk savu atgriešanās gaitu šajā organizācijā, no kuras savulaik tika izslēgta par cilvēktiesību pārkāpumiem. Līdztekus Latvijai iestāties PTO grib arī Lietuva un Igaunija.

—Kas jāveic Latvijai, lai iestātos PTO?

—Pirmais, kas jāizdara,— jāsagatavo noteiktas formas memorands par Latvijas tirdzniecības režīmu. Uz šī dokumenta pamata PTO dalībvalstis uzdod jautājumus Latvijai par tām sfērām, kurās, viņuprāt, Latvija neatbilst noteikumiem vai kuras ir neskaidras. Kamēr kādai no valstīm rodas jautājumi, tikmēr nevar uzskatīt, ka šis daudzpusējo sarunu process ir pabeigts. Latvijai ir bijušas četras oficiālās darba grupas sēdes, kuru laikā arī šie jautājumi tika uzdoti. Arī tad, ja jautājumus uzdod mutiski un uz tiem mutiski atbild, vienalga atbildes jāsagatavo arī rakstiski. Lai sniegtu pareizu rakstisku atbildi, bieži vien ir nepieciešamas iekšējās likumdošanas izmaiņas. Pareizāk gan būtu teikt, ka pēc likumdošanas aktu izmaiņām, kad mēs jau varam formāli pierādīt to esamību, mēs dodam atbildi un jautājumu “noņem”. Šis process turpinās, kamēr nevienai valstij vairs nav iebildumu, jo lēmumus PTO pieņem pēc vienprātības principa.

Otrs iestāšanās elements ir tā saucamās divpusējās sarunas. Tās dalās divās apakšgrupās: sarunas par precēm (tarifiem) un sarunas par pakalpojumu pieejamību katrai no valstīm, kuras pretendē uz iestāšanos PTO.

Trešais, kas jāizdara katrai pretendentei, ir — jāuzņemas saistības lauksaimniecības atbalsta politikā, kas arī ir komplekss jautājums.

Latvijai divpusējo attiecību griezumā un lauksaimniecības atbalsta politikā ir bijuši divi sarunu raundi, trešais tiek plānots novembra beigās. Pirms mēs neesam panākuši vienošanos divpusējās sarunās, nevaram iestāšanās procesu turpināt. Piemēram, kad PTO sarunās apsprieda Bulgāriju, nevienai valstij vairs nebija nekādu jautājumu, vienīgi Turcijai atradās kaut kādi niecīgi iebildumi, un process apstājās.

Latvijai šobrīd jāpanāk citu valstu vienota piekrišana, ievērojot arī mūsu nacionālās intereses. Acīmredzot lielākā problēma ir tāda, ka mēs stājamies organizācijā, kuras noteikumi būs spēkā ne tikai šodien un rīt, bet tie darbosies arī pēc pieciem un pēc desmit gadiem. Tas nozīmē, ka mums jāplāno situācija Latvijā tarifu un pakalpojumu jomā pēc pieciem un pēc desmit gadiem.

—Vai Latvijai ir izdevīgi būt PTO dalībvalstij?

—Šī ir viena no tām retajām starptautiskajām organizācijām, kurā iestājoties jūtams tūlītējs praktisks labums. Pēc mūsu aprēķiniem nacionālajam kopproduktam jāpieaug par 1 — 1,5 procentiem, jo Latvijas uzņēmējiem paplašināsies noieta tirgus uz daudz labvēlīgākiem nosacījumiem, nekā tas ir šobrīd. Mūsu tirdzniecības loks ir ļoti šaurs, kaut gan tirdzniecība notiek ar vairāk nekā 133 valstīm. Tas pats ir arī pakalpojumu sfērā. Mūsu pakalpojumu sniedzēji — bankas, kuģniecība — iegūs maksimāli labvēlīgāko pieeju pasaules tirgiem. Tas arī ir tūlītējs ekonomisks efekts un konkurence uz vienlīdzīgiem nosacījumiem.

Otrs jautājumu loks, kas nāk līdzi, iestājoties PTO, ir politiskais efekts. Neviena valsts nevar iestāties Eiropas Savienībā, ja tā nav PTO dalībvalsts. Var uzskatīt, ka PTO likumdošana ir vairāk nekā puse no Eiropas Savienības iekšējā tirgus likumdošanas. Tātad — harmonizējot savu likumdošanu atbilstoši PTO prasībām, mēs automātiski to pielāgojam ES likumdošanai. Vēl viens politiskais efekts ir tāds, ka Latvija no palīdzības saņēmējas pārvēršas par palīdzības sniedzēju valsti. Jau šodien ļoti daudzas mūsu kaimiņvalstis lūdz tehnisko palīdzību, konsultācijas Latvijai, kā risināt šīs sarunas likumdošanas jautājumos. Es pati esmu konsultējusi Ukrainas kolēģus, un šādas sarunas viņiem ir ļoti vērtīgas tādēļ, ka diezin vai Rietumu speciālisti varētu pilnībā izprast viņu problēmas. Mums, kas arī nākam no tā sauktās postkomunisma zonas, viņu problēmas un situācija ir daudz saprotamāka. Vairākkārt Krievijas Ekonomikas ministrija ir lūgusi mūs konsultēt PTO jautājumos, jo mēs jau pietiekami ilgi piedalāmies PTO sarunās un mums ir neliela pieredze.

Kļūstot PTO dalībvalsts, loģiski, mēs gūstam arī finansiālu labumu — mēs iegūstam konkurētspēju, kas ir ļoti būtiski mūsu ekonomikai, un arī no valsts administrēšanas viedokļa mēs varam pārdalīt funkcijas un ieekonomēt naudu uz divpusējo sarunu par tirdzniecības līgumu noslēgšanu rēķina. Līdz ar to šos ieekonomētos finansu līdzekļus varam novirzīt citām vajadzībām.

Iestājoties PTO, mēs gūstam arī sekundāru labumu, piemēram, piedaloties starptautiskos valstu pasūtījumos visās PTO dalībvalstīs. Līdz šim mums tādas iespējas nav bijušas, jo starpvalstu pasūtījumi balstās uz abpusējības principiem. Te var minēt gadījumu ar Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu pirms pāris gadiem. ASV bija nepieciešama produkcija, kādu ražo arī mūsu Valmieras rūpnīca. Pēc kvalitātes un cenas tā bija visatbilstošākā ASV vajadzībām, taču, tā kā Latvija nav PTO dalībvalsts, tad, pēc ASV likumdošanas, šo līgumu nevarēja noslēgt. Valmierieši “zaudēja” apmēram 2,5 miljonus USD, ko būtu varējuši nopelnīt.

—Kādu negatīvo efektu nesīs līdzi iestāšanās PTO?

—Vairs nebūs iespējams rīkoties vienpusīgi. Kaut gan īsti par mīnusu to nevarētu nosaukt — vienpusīgi nevarēs pret Latviju rīkoties arī neviena cita valsts. Piemēram, ja mēs nofiksējam savu ārējo tarifu pēc sarunām kaut kādā zemā līmenī, tad Latvijai nav tiesības šo tarifu līmeni paaugstināt. Ir tikai daži izņēmuma gadījumi: ja valstī ir negatīva maksājumu bilance (to pierāda Starptautiskais valūtas fonds) vai ja rodas nopietni draudi kādā nozarē valsts ekonomikai. Tāda pati procedūra jāievēro jebkurai citai PTO dalībvalstij.

Pēc iestāšanās PTO būs jāveic pārstrukturēšanās attiecīgās ministrijās, būs nepieciešami kvalificēti darbinieki, kas varēs nodarboties ar PTO lietām. Tas viss mums būs jādara.

—Kā PTO kontekstā izskatās mūsu lauksaimniecība?

—Normāli. Un tieši lauksaimniecība būs viena no lielajām ieguvējām, jo visi mūsu lauksaimnieki meklē jaunus noieta tirgus. Latvijā šobrīd ir samazinājusies pirktspēja. Vienīgais glābiņš ir eksports, lai varētu turpināt attīstīt savas ražotnes, savas saimniecības. Eiropas Savienības tirgus pieejamība mums šobrīd ir ļoti ierobežota gan kopējās ES lauksaimniecības politikas dēļ, gan komercpolitikas dēļ asociētajām valstīm, gan fitosanitāro noteikumu dēļ utt. Tādēļ valdības uzdevums ir atrast citus tirgus ar maksimāli labvēlīgiem pieejamības noteikumiem. Ja dziļāk analizējam Latvijas eksportu, šobrīd 80 procentu lauksaimniecības preču mūsu valsts eksportē uz NVS reģionu, un pašreizējie ārējie tarifi šajā rajonā stimulē eksportu tieši ar lauksaimniecības precēm. Ja salīdzinām pagājušā un aizpagājušā gada datus, tad eksporta pieaugums uz NVS ir pieaudzis no 64 līdz 113 miljoniem USD. Bet te ir vēl cits aspekts — NVS valstīs ir pieprasījums, bet ne vienmēr ir atbilstoša maksātspēja. Un, lai Latvija nebūtu atkarīga tikai no viena tirgus, jāmeklē pieeja un noiets citās valstīs, kas ir arī šo mūsu sarunu mērķis.

Subsīdijas un lauksaimniecības atbalsta politika man nešķiet īpaši traģiska lieta Latvijai. PTO neregulē ražošanas subsīdijas, tās ir atļautas, un arī eksportsubsīdijām pastāv dažādi nosacījumi, kurus jāiemācās pareizi argumentēt. Tomēr jebkura eksportsubsīdija ir tirgu izkropļojošs elements, un, ja mēs orientēsimies uz subsidētu produkciju, tad konkurētspēja būs ļoti nosacīta.

—Baltijas valstīm ir līgums par brīvo tirdzniecību. Kā iestāšanās PTO šo līgumu ietekmēs?

—Šis līgums darbosies jebkurā gadījumā, tam ir tikai nosacītas saistības. Visi brīvās tirdzniecības līgumi ir izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem un tiem ir speciāli nosacījumi. Ja gadījumā PTO mēs iestājamies pirmie no Baltijas valstīm, tad šis līgums ir jāratificē un jāiztur jautājumi par līguma atbilstību attiecīgien noteikumiem un likuma pantiem. Arī tagad, kad noslēgts Baltijas valstu līgums, Latvijai un Igaunijai ir tiesības uzdot jebkuru jautājumu Lietuvai par Lietuvas un Polijas brīvās tirdzniecības līgumu, ja ir kādas aizdomas, ka šis līgums neatbilst pieņemtajām normām un var ietekmēt šīs divpusējās attiecības.

—Par ko jūs lasījāt referātu tikko notikušajā seminārā “Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO): PTO līgumi un ieguvumi no Latvijas integrācijas pasaules ekonomikā”?

—Savā referātā runāju par likumdošanas sfērām, kurās Latvijai vēl daudz darāmā, lai varētu kļūt PTO dalībvalsts. Viens šāds likums ir “Par muitas nodokļa tarifiem”, kurā akcents ir likts uz muitas vērtības noteikšanas procedūru. Šī procedūra pēc pašreizējā likuma neatbilst PTO prasībām, bet jaunajā Muitas kodeksā, ko pagājušajā pirmdienā apsprieda Ekonomikas un finansu komitejā, šīs prasības pilnībā atbilst.

Nākamais jautājums ir iekšējā tirgus aizsardzības noteikumi, kuros arī vajadzētu veikt būtiskus uzlabojumus. Šiem noteikumiem jāiegūst likuma spēks, tiem jāaptver daudz plašākas sfēras, jo pašreiz noteikumi ir orientēti tikai uz galvenajām lauksaimniecības precēm. Jābūt daudz efektīvākai procedūrai šī iekšējā tirgus aizsardzības mehānisma pielietošanai.

Nākamais jautājums — licencēšana. Mums pastāv importa licencēšana uz alkoholu, graudiem, cukuru un tabaku. Šajā aspektā jāievēro vairāki pamatprincipi. Licencēšanai jābūt automātiskai, licences jāizsniedz 10 dienu laikā, procedūra nevar būt birokrātiska un maksai par licenci jābūt ekvivalentai darbam, kas patērēts, licenci tehniski sagatavojot. Maksa varētu būt 20 — 30 USD par licenci, un šie kritēriji nedrīkst būt tirgu izkropļojoši, piemēram, nedrīkst būt noteikumi par kapitāla kompānijām, par noteikta ilguma darba pieredzi, par depozīta iemaksāšanu vai nacionālo piederību. Diemžēl šobrīd ir šādi vai līdzīgi ierobežojumi. Mani īpaši uztrauc jaunais likumprojekts par alkoholu, jo tajā ir faktiski visi šie neatļautie ierobežojumi. Ar tādu likumu mēs iestāties PTO nevaram.

—Cik ilgā laikā mēs varētu sakārtot likumdošanu un kļūt pilntiesīga PTO locekle?

—Mēs visi zinām, ka Ministru prezidents ir parakstījis vienošanos ar partijām par to, ka līdz 1996. gada beigām jāharmonizē mūsu likumdošana. Tas ir mērķis, uz kuru mums jāorientējas. Ir projekts par valsts pasūtījumu — ļoti labi izstrādāts atbilstoši starptautiskajiem standartiem, tas tagad jāpieņem Saeimai. Lasījumi ir, bet vajadzētu to veikt raitāk. Neatrisināts jautājums ir par tranzītu. Tranzītam jābūt brīvam, to nedrīkst aplikt ar maksājumiem un ierobežojumiem. Jā, pastāv konvojs, kas pavada kravu, kad tā šķērso Latvijas teritoriju, un par šo pakalpojumu ir maksa. Diemžēl šī maksa šobrīd neatbilst nekādiem kritērijiem. Tai būtu jābūt maksai par degvielu, automašīnas amortizāciju un šofera algošanu, taču diemžēl šobrīd konvoja pakalpojumi maksā 50— 100 latu. Tikai par to, lai tranzīta krava izbrauktu cauri Latvijai trīs četrās stundās! Tas ir pārdomu vērts fakts. Šādu sīkumiņu ir ļoti daudz, un tie padara neskaidru situāciju Latvijā.

Dažkārt mūsu likumi ir pretrunā cits ar citu, piemēram, likums “Par cukuru” nav saskaņots ar likumu “Par muitas tarifiem”. Likumu sistēma nav vienota un arī nav pārskatāma, daudzi likumi nav salīdzināmi. Tās ir būtiskas lietas, kas jāņem vērā.

Mūsu plāni attiecībā uz iestāšanos PTO ir šādi. Mēs varētu sasaukt piekto darba grupu, kurā valstis varētu par mums jau nobalsot, bet tas jādara tikai pēc divpusējo sarunu pabeigšanas. Latvija ne vienmēr precīzi sagatavo visus sarunām nepieciešamos dokumentus, un pretējās puses valdībās ir samērā liela birokrātija. Līdz ar to dokumentu aprite ir ļoti lēna. Ne vienmēr notiek tā, kā plānots. Ar to jārēķinās. Mūsu iestāšanās PTO tiek skatīta kā pieeja reģionam, un interesējošs fakts ir tuvais NVS tirgus, iespēja ar mūsu palīdzību tajā iekļūt. Principā mēs domājam un orientējamies uz to, ka nākamgad kļūsim par PTO dalībvalsti.

—Paldies par sarunu!

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore