informācija, problēma — demogrāfija

Turpinājums.

Sākums — 23.10.96.

Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa

Latvijas Universitātes demogrāfu pētījums.

Akadēmiķa Pētera Zvidriņa virsvadībā un redakcijā

Pēc atsevišķā izdevuma

“Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa”.

“Latvijas Vēstnesī” — ar pētījuma autoru atļauju

Saturā

Redaktora priekšvārds

1. Latvijas Republikas

sociālekonomiskā attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukta dinamika 90. gados

1.2. Iedzīvotāju dzīves līmeņa dinamika

1.3. Iedzīvotāju nodarbinātība

1.4. Veselības aizsardzība un iedzīvotāju attīstība

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.1. Ģimeņu skaits un sastāvs

2.2. Laulību noslēgšana

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

3. Dzimstības dinamika

un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija XX gadsimtā

3.2. Dzimstības diferenciācija

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

4. Iedzīvotāju veselības stāvoklis

4.1. Iedzīvotāju veselības stāvokļa

vispārinošie rādītāji

4.2. Iedzīvotāju saslimstība

4.3. Iedzīvotāju invaliditātes dinamika

5. Mirstība un mūža ilgums

5.1. Mirstības uzskaites pilnīgums un ticamība

5.2. Mirstības un mūža ilguma

vispārējās tendences

5.3. Mirstība pa vecuma grupām

un galvenajiem nāves cēloņiem

5.4. Mirstības un mūža ilguma atšķirības

pēc dzīvesvietas

5.5. Mirstības un mūža ilguma

sociāli ekonomiskās atšķirības

6. Iedzīvotāju atražošanās

un dabiskais pieaugums

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.2. Laulību noslēgšana

Pilsētu iedzīvotāju laulātības intensitāte kopumā ir augstāka nekā tā ir lauku iedzīvotājiem, toties pilsētās laulātības rādītāju samazināšanās ir izteiktāka.

Vispārinātu laulību noslēgšanas raksturojumu dod kumulatīvie un summārie koeficienti. 90. gados tie ir strauji samazinājušies. Tā, piemēram, summārais laulātības koeficients 1990. gadā 16-59 gadus veciem vīriešiem bija 1,21, bet sievietēm - 1,25. Tas nozīmē, ka ar pastāvošo laulātības intensitāti vīrieši vecumā no 16 līdz 59 gadiem vidēji stājās 1,21, bet sievietes - 1,25 laulībās. 1995. gadā attiecīgie rādītāji samazinājās līdz 0,61 (vīriešiem) un 0,64 (sievietēm). Summārais pirmo laulību noslēgšanas koeficients 16-59-gadīgiem vīriešiem ir samazinājies no 0,87 1990. gadā līdz 0,45 1994. gadā, bet sievietēm attiecīgi no 0,93 līdz 0,47, norādot uz to, ka ar pašreizējo matrimonālo uzvedību vismaz puse vīriešu un sieviešu savas dzīves laikā vispār neiestāsies reģistrētā laulībā. Atbilstošais rādītājs 16-30 gadus vecām personām minētajā laikposmā samazinājies no 0,80 līdz 0,40 vīriešiem un no 0,88 līdz 0,44 sievietēm. Pastāvot laulātības intensitātei 1995. gada līmenī, vecumā līdz 30 gadiem pirmajā laulībā stājušos vīriešu īpatsvars sasniegtu 2/5, bet sieviešu īpatsvars būtu 44%. Tāda laulātības attīstība negatīvi ietekmē dzimstību.

Latvija Eiropā izceļas ar strauju pirmo laulību skaita samazinājumu - sievietēm no 17 142 laulībām 1990. gadā līdz 7 952 laulībām 1995. gadā, bet vīriešiem atbilstoši no 16 782 līdz 7 984. No 1980. gada līdz 1995. gadam pirmo laulību īpatsvars kopīgajā noslēgto laulību skaitā sievietēm ir samazinājies no 74,9% līdz 71,8%, bet vīriešiem attiecīgi no 73,7% līdz 72,1%. 1990.-1995. gadā pirmo laulību skaita samazinājums uz 1000 sievietēm/vīriešiem vērojams visās viengadīgajās vecumgrupās. Vislielākais pirmo laulību speciālā koeficienta samazinājums 1990.-1995. gadā atzīmēts 21-23-gadīgajiem vīriešiem un 18-20-gadīgajām sievietēm (skat. 2.2. un 2.3. attēlu). Jāatzīmē, ka 21-23-gadīgajiem vīriešiem un 19-21-gadīgajām sievietēm raksturīga maksimālā laulātības intensitāte. 1994.-1995. gadā ir pieauguši pirmo laulību noslēgšanas speciālie koeficienti 25-35-gadīgiem vīriešiem, tomēr šie rādītāji nesasniedz 90. gadu sākuma līmeni.

Valstī kopumā 90. gados ir vērojama laulātības, tai skaitā pirmo laulību noslēgšanas, intensitātes samazināšanās visos vecumos. Šīs parādības cēlonis ir laulības un ģimenes attiecību transformācija jaunās ekonomiskās sistēmas ietekmē un vērtīborientācijas izmaiņas sabiedrībā (īpaši jaunās paaudzes vidū). Mūsdienās jaunieši par primāro uzskata labas izglītības (vai specialitātes) iegūšanu, kura nākotnē dotu iespēju dzīves materiālajai nodrošināšanai, bet ģimenes veidošanu plāno pēc materiālās patstāvības sasniegšanas ģimenes dzīvei būtisko ekonomisko jautājumu risināšanai - dzīvokļa iegādei vai izīrēšanai, noteikta dzīves kvalitātes līmeņa nodrošināšanai u.c.

2.2. attēls

Pirmo laulību noslēgušo vīriešu skaits 1990.–1995.gadā

(uz 1000 atbilstošā vecuma vīriešiem)

2.3. attēls

Pirmo laulību noslēgušo sieviešu skaits 1990.–1995.gadā

(uz 1000 atbilstošā vecuma sievietēm)

Laulātības speciālo koeficientu samazināšanās saistīta ar oficiāli nereģistrēto kopdzīves savienību (t.s. konsensuālo laulību) skaita pieaugumu. Mūsdienās personu kopdzīve bez laulības oficiālas reģistrācijas izplatīta daudzās ekonomiski attīstītās valstīs.

Latvijā 1995. gada septembrī veiktā ģimenes un dzimstības apsekojuma (skat 3. nod.) materiāli liecina, ka 2/3 vīriešu un sieviešu (18-49 gadu vecumā) sastāvēja laulībā, no tiem 4/5 oficiāli reģistrētā, bet 1/5 - konsensuālā savienībā. No bezbērnu ģimeņu kopskaita nereģistrētu kopdzīves savienību bija 30,0 %, bet no ģimeņu, kurās bija bērni, kopskaita - tikai 8,3%.

Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvijā reģistrētā laulībā sastāvošo personu īpatsvars ir augsts, bet konsensuālo laulību skaits relatīvi neliels. Pēc pēdējās tautskaites datiem redzam, ka Latvijā 30-34 gadu vecu sieviešu vidū tikai 8,3% nekad nebija sastāvējušas laulībā, turpretī Ziemeļ- un Rietumeiropas valstīs atbilstošajā vecumgrupā 1/3-1/2 sieviešu nekad nebija oficiāli precējušās. Ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāli liecina par to, ka 88,6% no visām sievietēm, kuras aptaujas laikā dzīvoja kopā ar partneri, sastāvēja reģistrētā laulībā, bet 11,4% dzīvoja nereģistrētā kopdzīves savienībā. Šie dati liecina par laulības institūta lomas samazināšanos sabiedrībā.

No visām 1995. gadā noslēgtajām laulībām tikai 2/3 bija tādas laulības, kurās gan līgava, gan līgavainis precējās pirmoreiz. 1995. gadā 81,3% laulību tika noslēgtas dzimtsarakstu nodaļās, bet 18,7% - baznīcā.

Pēdējos gados trešdaļa laulību (1995. gadā - 33,9%) tiek reģistrētas starp dažādu tautību partneriem. Etniski jaukto laulību īpatsvars latviešu vidū ir zemāks par vidējo valstī. 90. gados latviešu līgavu un līgavaiņu īpatsvars, kuri stājās laulībā ar cittautiešiem, svārstījās no 18% līdz 19%. 90. gados, tāpat kā 80. gados, ļoti augsts etniski jaukto laulību īpatsvars vērojams nelatviešu vidū. Visbiežāk etniski jauktajās laulībās stājas minoritāšu pārstāvji - ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši un poļi (4/5). Augsts jaukto laulību īpatsvars ir raksturīga multinacionālas valsts iezīme.

Jaukto laulību raksturošanai demogrāfijā tiek izmantoti speciāli laulātības indeksi, kas parāda prioritātes pakāpi atsevišķas tautības laulības partnera izvēlē salīdzinājumā ar nejaušo (varbūtējo) partnera izvēli. Šos indeksus mēdz dēvēt par simpātijas (pievilkšanās) vai antipātijas (atgrūšanās) raksturojumiem. Atgrūšanās indeksi uzrāda maksimumu (-1), ja starp divu attiecīgu tautību pārstāvjiem vispār netika noslēgtas laulības. Minimumu (0) indekss uzrāda gadījumos, kad šādu laulību faktiskais un teorētiskais biežums sakrīt. Pievilkšanās indekss svārstās no 0, gadījumos, kad sakrīt teorētiskais un empīriskais attiecīgo laulību biežums, līdz 1, kad realizējas visas attiecīgo laulību noslēgšanas iespējas. Latvijā vērojama etniskā pievilkšanās (simpātijas) vienas un tās pašas tautības pārstāvju starpā. Īpaši izteikta etniskā pievilkšanās raksturīga latviešu (1994.-1995. gadā +0,59), krievu (+0,42) un ebreju (+0,24) tautības pārstāvju laulībām. Minēto tautību pārstāvjiem jau kopš 30. gadiem raksturīgi salīdzinoši augsti etniskās pievilkšanās indeksi, tomēr to skaitliskā vērtība pakāpeniski samazinās. Šī parādība ir saistīta ar ideoloģisko ievirzi Latvijas inkorporācijas periodā PSRS un krievvalodīgās vides ietekmi. Jāatzīmē, ka 50. gados vislielākie pievilkšanās indeksi valstī bija atzīmēti ebreju tautības pārstāvju starpā (+0,74), bet latvieši pēc šī rādītāja ieņēma otro vietu. Tāda situācija varēja izveidoties sakarā ar ebreju tautības lielajiem zaudējumiem kara gados politisko represiju rezultātā.

Etniskās pievilkšanās rādītāju dinamika parāda, ka latviešu tautības līgavām un līgavaiņiem savstarpējās simpātijas samazinās - 1935.-1939. gadā attiecīgais indekss bija +0,80, 1959. gadā +0,68, 1976. gadā +0,61 un 1994.-1995. gadā +0,59.

Skaitliski mazajām Latvijas tautībām - ukraiņiem, baltkrieviem, poļiem un lietuviešiem 1994.-1995. gadā pievilkšanās indeksi svārstījās robežās no +0,08 līdz +0,02 (skat. 2.1. tabulu).

Dažādu etnisku grupu partneriem visbiežāk konstatēti antipātija vai atgrūšanās. Tomēr jāpiebilst, ka trīs austrumslāvu tautību pārstāvju (krievu, baltkrievu un ukraiņu) starpā pastāv etniskā pievilkšanās. Šī parādība lielā mērā saistīta ar to faktu, ka tikai 32% baltkrievu un 49% ukraiņu dzimtā valoda ir savas tautības valoda (1989. gada tautskaites dati). Tas liecina, ka liela daļa šo tautību pārstāvju pēc būtības ir pārkrievojusies.

Latviešu un pārējo sešu Latvijas skaitliski lielāko tautību pārstāvju vidū izteikta ir antipātija. Tāpat kā pirms kara, arī tagad saglabājās ļoti augsta atgrūšanās pakāpe starp latviešiem un ebrejiem (1994.-1995. gadā indekss starp latviešiem un ebrejietēm bija -0,78, bet starp latvietēm un ebrejiem -0,82), tomēr tā ir nedaudz samazinājusies. 1994.-1995. gadā indekss starp latvietēm un krieviem bija -0,63, bet starp latviešiem un krievietēm -0,62 (1935.-1939. gadā -0,84 un -0,76).

2.1. tabula

Etniskās pievilkšanās (+) un atgrūšanās (-) indeksi

starp dažādu tautību laulību partneriem 1994.-1995. gadā

Lat- Krie- Baltkrie Ukrai- Po- Lietu- Ebre-

Līgavainis viete viete viete niete liete viete jiete

Latvietis +0,59 -0,62 -0,58 -0,60 -0,47 0,01 -0,78

Krievs -0,63 +0,42 +0,10 +0,07 +0,04 -0,26 +0,01

Baltkrievs -0,56 +0,08 +0,07 +0,03 +0,03 +0,00 -0,49

Ukrainis -0,58 +0,07 +0,02 +0,08 -0,05 +0,01 0,00

Polis -0,36 +0,03 +0,01 +0,01 +0,05 +0,04 0,00

Lietuvietis -0,39 +0,02 +0,03 -0,33 +0,08 +0,02 0,00

Ebrejs -0,82 +0,05 -0,55 +0,02 0,00 -0,17 +0,24

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

Viena no aktuālākajām demogrāfiskajām problēmām Latvijā jau kopš 60. gadu vidus ir augstais laulību šķiršanas līmenis. Arī 90. gados laulību šķiršanas rādītāji ir augsti. Laulību šķiršanas gadījumu skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem Latvijai 90. gados ir viens no augstākajiem rādītājiem Ziemeļvalstu vidū. Savukārt postsociālisma valstu vidū Latvija 1994. gadā pēc šķiršanās vispārīgā koeficienta ieņem 5. vietu - aiz Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas. 1990.-1995. gadā šķirto laulību skaits uz 100 noslēgtajām laulībām Latvijā ir palielinājies no 45,7 līdz 70,6, norādot uz visai augstu laulību nestabilitātes pakāpi.

Kā vispārīgie, tā arī speciālie šķiršanās rādītāji liecina par laulību šķiršanas intensitātes palielināšanos laikposmā līdz 1992. gadam (skat. 2. pielikumu). Laulību šķiršanas gadījumu biežuma būtisks pieaugums 1992. gadā saistīts ar veco PSRS pasu nomaiņu ar Latvijas Republikas pasēm, t.i., ar agrākajos gados faktiski izirušu laulību oficiālu reģistrāciju. Pēc 1992. gada laulību šķiršanas intensitāte ir samazinājusies.

Pilsētās šķirto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem 90.gados ir gandrīz 2 reizes lielāks nekā lauku teritorijās. Īpaši augsti šķiršanās rādītāji vērojami lielajās pilsētās. 1992.-1995. gadā salīdzinoši augsti šķiršanās vispārīgie koeficienti republikas lielāko pilsētu starpā atzīmēti Jūrmalā un Ventspilī. Šķirto laulību skaits uz 100 noslēgtajām laulībām 1992.-1995. gadā Jūrmalas pilsētā sasniedza 97,8, bet Ventspilī - 90. Šis rādītājs relatīvi zems ir Latgales rajonos un Talsu rajonā. (skat. 1. pielik.).

1990.-1992. gadā summārie šķiršanās koeficienti 16-69-gadīgiem vīriešiem ir palielinājušies no 0,61 līdz 0,84, bet sievietēm atbilstoši no 0,57 līdz 0,79. Savukārt pēc 1992. gada attiecīgie šķiršanās koeficienti būtiski samazinājās un 1994. gadā sastādīja 0,50 vīriešiem un 0,47 sievietēm. Tādējādi 1994. gadā šie koeficienti bija mazāki nekā 1990. gadā. Šķiršanās speciālo koeficientu samazināšanās vērojama visās piecgadīgajās dzimumvecumgrupās (skat. 2.4. attēlu).

Laulību iziršanas un atraitnības rezultātā veidojas nepilnās ģimenes, kurās bērnus audzina viens no vecākiem. 1995. gadā 42,6% no šķirtajām laulībām laulātajiem bija viens kopīgs bērns, 32,4% - kopīgu bērnu nebija, bet 25,0% - bija 2 un vairāk kopīgi bērni.

Aptuveni 1/3 šķirto laulību 90. gados ir izirušas pēc 5-9 gadu kopdzīves, nedaudz mazāks par 1/3 ir to laulību īpatsvars, kuras beigušās ar šķiršanos kopdzīves pirmajos četros gados, bet aptuveni 40% laulāto pāru bija izlēmuši oficiāli noformēt laulības iziršanu pēc 10 un vairāk kopdzīvē pavadītajiem gadiem.

Mūsu rīcībā nav pietiekami plaša statistiskā materiāla, lai detalizēti izvērtētu laulību šķiršanas etniskās atšķirības. Tomēr, izpētot šķirto un noslēgto laulību attiecību, var konstatēt, ka latvieši laulību šķir retāk nekā pārējo skaitliski lielāko tautību pārstāvji (skat. 2.5. attēlu). 90. gados uz 100 noslēgtajām laulībām šķirto laulību skaits latviešiem ir mazāks par valsts vidējo rādītāju (1990.-1994. gadā 48,6 pret 60,5). Šajā laikposmā ļoti augsti šķiršanās rādītāji atzīmēti ukraiņiem (122,9 šķiršanās uz 100 noslēgtām laulībām), baltkrieviem (104,9), ebrejiem (82,8) un krieviem (76,5). Šāda parādība 90. gados lielā mērā ir saistīta ar minēto tautību pārstāvju aktīvu izbraukšanu no Latvijas un pārcelšanos uz dzīvi citās valstīs. Acīmredzot daudzos gadījumos pirms šo tautību pārstāvju izbraukšanas viņu izirušās laulības ir juridiski šķirtas.

2.5. attēls

Šķirtas laulības uz 100 noslēgtām laulībām 1993.-1994. gadā

1990.-1994. gadā uz 100 noslēgtajām etniski jauktajām laulībām bija 63 reģistrēti etniski jaukto laulību šķiršanas gadījumi, etniski viendabīgajām laulībām atbilstošais rādītājs bija 59. 1990.-1994. gadā noslēgto etniski viendabīgo laulību īpatsvars kopīgajā noslēgto laulību skaitā sastādīja 65,0%, bet etniski viendabīgo laulību šķiršanas gadījumu īpatsvars šķirto laulību kopskaitā bija 63,7%. Tādējādi var izdarīt secinājumu, ka etniski jauktās laulības tiek šķirtas nedaudz biežāk nekā etniski viendabīgās laulības.

Pēc 1995. gadā veiktā ģimenes un dzimstības apsekojuma datiem Latvijas vīrieši kā galveno šķiršanās iemeslu atzīmējuši atšķirīgas garīgās vērtības un dzīves pozīcijas (43,7% no vīriešu atzīmēto šķiršanās iemeslu kopskaita). Sievietes šo šķiršanās iemeslu ierindojušas 2. vietā (21,5%), bet visbiežāk viņas min partnera alkoholismu (28,6%). Partnera neuzticību sievietes atzīmējušas 17,5% gadījumos, bet vīrieši - 20,0%, savukārt paša respondenta mīlestību pret jaunu partneri minēja 2,9% sieviešu un 7,4% vīriešu (skat. 2.6. attēlu). Laulību šķiršanas motivācija ir diferencēta atkarībā no tautības (skat. 7. pielikumu). Tā, piemēram, latvietes biežāk nekā krievietes laulības šķiršanas nepieciešamību saista ar partnera alkoholismu, neuzticību, mīlestību pret citu partneri un domstarpībām ģimenes pienākumu sadalē, bet retāk - ar pašas sievietes mīlestību pret citu partneri, atšķirīgām garīgām vērtībām un dzīves pozīcijām, dzīvesbiedra nerūpēšanos par ģimenes labklājību un seksuālo disharmoniju. Savukārt latviešu vīrieši biežāk nekā krievu tautības vīrieši laulību šķiršanu motivē ar mīlestību pret citu partneri, domstarpībām ģimenes pienākumu sadalē un seksuālo disharmoniju, bet retāk ar alkoholismu, laulības partneres mīlestību pret citu vīrieti, atšķirīgām garīgām vērtībām un dzīves pozīcijām, dzīvesbiedres nerūpēšanos par ģimenes labklājību un domstarpībām bērnu audzināšanas jautājumos.

Laulātības un šķiršanās procesu detalizētākai pētīšanai būtu vēlams pilnveidot kārtējās statistiskās uzskaites sistēmu, īpaši pievēršot uzmanību statistisko tabulu un izstrādņu sagatavošanai par laulātības un šķiršanās etniskajiem un reģionālajiem aspektiem.

2. pielikums

Šķīrušos skaits uz 1000 atbilstošā dzimuma un vecuma iedzīvotājiem

Dzimums un 1990. 1991. 1992. 1993. 1994.

vecumgrupa gadā gadā gadā gadā gadā

Sievietes

16-19 1,7 2,1 2,6 1,5 1,0

20-24 20,0 21,2 23,8 18,1 15,8

25-29 23,3 24,7 31,3 23,3 21,4

30-34 20,3 20,9 27,5 19,4 16,4

35-39 16,0 16,0 23,5 16,3 14,0

40-44 12,8 12,3 18,6 12,7 10,3

45-49 8,0 9,1 12,1 8,5 6,8

50-54 4,7 4,4 6,3 4,8 3,4

55-59 4,6 5,0 6,9 5,1 3,1

60-64 1,8 1,5 2,9 2,0 1,3

65-69 1,8 1,5 2,4 2,0 1,3

16-69 11,0 11,3 15,0 10,8 9,0

Vīrieši

16-19 0,4 0,6 0,6 0,2 0,1

20-24 11,5 12,3 13,0 10,2 8,8

25-29 22,7 23,0 29,1 21,2 19,2

30-34 21,9 23,0 29,9 21,6 19,0

35-39 18,7 18,9 27,4 18,5 15,9

40-44 15,0 15,9 22,2 15,2 12,3

45-49 10,9 10,4 15,6 12,1 9,3

50-54 6,0 7,1 9,7 6,8 5,0

55-59 7,0 6,4 9,1 7,2 4,9

60-64 3,3 3,1 6,2 4,1 2,2

65-69 5,0 4,6 5,0 4,6 2,8

16-69 12,4 12,7 16,9 12,1 10,1

2.4. attēls

Šķīrušos skaits 16-69 gadu vecumā 1990.-1994. gadā

(uz 1000 attiecīgā dzimuma iedzīvotājiem)

2.6. attēls

Laulību šķiršanas iemesli

(pēc 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāliem)

7. pielikums

Latviešu un krievu sieviešu nosauktie laulību šķiršanas iemesli

(pēc 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāliem)

3. Dzimstības dinamika un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija XX gadsimtā

Centrālo vietu starp iedzīvotāju attīstības problēmām Latvijā ieņem dzimstība. Tieši no dzimstības līmeņa galvenokārt atkarīgs iedzīvotāju dabiskais pieaugums un paaudžu nomaiņas intensitāte.

Ja apskatām Latvijas iedzīvotāju dzimstības līmeni ilgstošā dinamikā, tad redzam,ka tas būtiskāk sāka samazināties pagājušā gadsimta pēdējā trešdaļā. Tieši Vidzeme un Kurzeme, kā arī Igaunijas un Pēterburgas guberņas bija tās, kurās dzimstības samazināšanās sākās vispirms cariskajā Krievijā. Šajā ziņā Vidzeme un Kurzeme tikai nedaudz atpalika no Francijas, Anglijas, Beļģijas, Zviedrijas un dažām citām valstīm, kurās šī tendence iezīmējās vēl nedaudz agrāk. Latvijas austrumu daļā (bijušajā Vitebskas guberņā) dzimstības būtiskāka samazināšanās sākās nedaudz vēlāk - 1870.- 1880. gados, taču tā norisa straujākā tempā.

Jau īsi pirms Pirmā pasaules kara dzimstības līmenis bija par 10% zemāks nekā bija nepieciešams pilnīgai paaudžu nomaiņai. Tik zems dzimstības līmenis bija tikai Igaunijā un Francijā. Tas turpināja pazemināties arī neatkarīgās Latvijas laikā, it īpaši 30. gadu pirmajā pusē.

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara Latvijā, tāpat kā vairākumā citu zemju, bija vērojams īslaicīgs kompensējošais laulību noslēgšanas un dzimstības pieaugums. Dzimstības koeficients 1946. gadā sasniedza 18,7 un 1947.gadā pat 19,3. Tomēr lielie demogrāfiskie zaudējumi 1940.-1941. gada terora akcijās un kara gados jūtami ietekmēja turpmāko demogrāfisko attīstību Latvijā, īpaši latviešiem. Turklāt arī tūlīt pēc kara deportācijas un slepkavības samazināja Latvijas iedzīvotāju skaitu par desmitiem tūkstošiem vīriešu un sieviešu. Katra piektā sieviete fertīlajā vecumā pat potenciāli nevarēja iestāties laulībā, tāpēc pēckara dzimstības kompensācijas intensitāte bija neliela, neskatoties uz visai prāvo ieceļotāju daudzumu no citām padomju republikām, īpaši Krievijas. Jau 50.gadu sākumā dzimstības koeficients nokritās līdz 17, ar tendenci uz tālāku samazināšanos. Šis koeficients 1953.-1962.gadā svārstījās relatīvi šaurās robežās no 16,1 līdz 17,0.

Kopš 1962. gada dzimstības rādītāji atkal sāka būtiski samazināties. 1965. gadā dzimstības koeficients nokritās līdz 13,8 un tas bija viszemākais padomju republiku vidū un viens no viszemākajiem pasaulē. Ja ilgstoši pastāvētu 1965.-1966. gada dzimstības līmenis, katrai sievietei tās dzīves laikā dzimtu vidēji tikai 1,72 bērni. Tātad šis, tā sauktais summārais dzimstības koeficients bija par 22% mazāks nekā nepieciešams paaudžu atjaunotnei vienkāršā apmērā.

Uzlabojoties iedzīvotāju dzimuma un laulības struktūrai, dzimstības līmenis turpmāk nedaudz palielinājās, tomēr 70. gadu otrajā pusē atkal nokritās, un joprojām tas bija viens no viszemākajiem Eiropā un pasaulē. Latviešiem dzimstība bija aptuveni tāda pat kā cittautiešiem, tomēr sakarā ar augstu novecošanos un nepietiekami augstu dzīvotspēju, mirušo skaits latviešiem 1973.-1981.gadā pārsniedza dzimušo skaitu. Pirmo reizi reāli iezīmējās tendence uz latviešu izmirstību.

Jau 60.gadu beigās demogrāfi norādīja uz neatliekamu nepieciešamību stimulēt dzimstību un īstenot aktīvu demogrāfisko politiku, taču valdības līmenī šo uzdevumu toreiz politisku apsvērumu dēļ nevarēja īstenot. Tomēr demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās iespaidā zinātnieki sadarbībā ar vairāku ministriju un valsts komiteju darbiniekiem 70.gadu beigās izstrādāja pasākumu kompleksa projektu dzimstības stimulēšanai. Domu apmaiņā par demogrāfisko situāciju un demogrāfiskās politikas aktivizēšanas virzieniem piedalījās ne vien zinātnieki demogrāfi, bet arī sabiedriskie un valsts iestāžu atbildīgie darbinieki. 1980. gada maijā partijas un valdības vadība pirmo reizi pieņēma lēmumu par pasākumiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, akcentējot pasākumus dzimstības un dabiskā pieauguma veicināšanai. 1981.gada sākumā tika ieviesti atsevišķi pasākumi valsts palīdzībai ģimenēm ar bērniem PSRS mērogā.

Tādējādi 70.gadu beigās aizsāktā darbība dzimstības stimulēšanā tika papildināta ar dažiem vissavienības pasākumiem. Efektīvi izrādījās vairāki lokālie pasākumi rajonos, pilsētās, lauku saimniecībās, utml. 1983. gadā sākās darbs ar republikas komplekso programmu par iedzīvotājiem. Programmu apstiprināja 1986. gadā un to sāka īstenot kā republikas sociālās un ekonomiskās attīstības plāna sastāvdaļu. Četru apakšprogrammu vidū bija arī dzimstības palielināšanas un laulību stiprināšanas apakšprogramma.

Šo demogrāfiskās politikas pasākumu īstenošanas rezultātā dzimstības līmenis būtiski pieauga. Dzimstības koeficients pieauga no 13,8 70. gadu beigās līdz 16,1 1986. gadā. Summārais dzimstības koeficients 80. gadu vidū pārsniedza 2,0 , bet 1986.-1987. gadā pat nedaudz pārsniedza vienkāršai paaudžu nomaiņai nepieciešamo jaundzimušo bērnu skaitu (2,15). Pieauga otro un trešo bērnu dzimšanas biežums. Tika apturēta dabiskā pieauguma samazināšanās tendence, kas 1979. gadā sasniedza draudīgu robežu (1,0 %o). Turklāt atkal pozitīvs kļuva ( kopš 1986. gada ) iedzīvotāju dabiskais pieaugums latviešiem. Pozitīvas pārmaiņas notika arī dažos citos demogrāfiskajos procesos, norādot uz reālu iespēju apzināti ietekmēt to intensitāti.

Tādējādi Latvija ir unikāls piemērs tam, ka mērķtiecīga programmatiska pieeja demogrāfisko procesu regulēšanā var dot neapšaubāmu efektu. Sabiedrībai 80. gados izdevās paaugstināt dzimstības līmeni, kas pasīvas demogrāfiskās politikas apstākļos stabili turējās zem paaudžu nomaiņai nepieciešamajiem raksturojumiem.

Maksimālais dzimstības līmenis tika sasniegts 1987. gadā, kad summārais dzimstības koeficients bija 2,16 ( 1978.-1979.g. - 1,86 , 1984.-1985.g. - 2,07 , 1986.g. - 2,14 ). Taču 80. gadu beigās sākās Atmoda un cīņa par valstiskās neatkarības atgūšanu. Diemžēl pasliktinājās valsts un prāvas ģimeņu daļas ekonomiskā situācija, pieauga psiholoģiskā spriedze sabiedrībā un daudzās ģimenēs, it īpaši etniski jauktajās.

Rezultātā kopš 1988. gada ik gadus dzimušo skaits un arī speciālie dzimstību raksturojošie rādītāji kritās. Summārā dzimstības koeficienta dinamika 1988.-1995. gadā bija šāda : 2,11 , 2,05 , 2,01 , 1,86 , 1,73 , 1,51 , 1,39 , 1,25. Kā redzams, neatkarības atgūšana šo dinamiku izmainīja maz. Faktiski dzimstības samazināšanās temps 90. gados vēl pastiprinājās.

Tautskaites materiāli un speciālie aprēķini reālo paaudžu skatījumā liecina, ka nevienas sieviešu kohortas summārais dzimstības koeficients nesasniedz 2,0. 1920. gados dzimušajām sievietēm tipiskākais rādītājs ir robežās no 1,7 līdz 1,8 , 1930. un kara gados dzimušajām tas bija vēl nedaudz zemāks. Tūlīt pēc kara dzimušo paaudzes raksturojas ar nedaudz paaugstinātu dzimstību, tomēr nevienai no tām šis rādītājs nepārsniedz 1,9.

Gan summārais dzimstības koeficients, gan arī atražošanās bruto koeficients tagad Latvijā ir viens no viszemākajiem pasaulē. Eiropā vēl zemāka dzimstība 90. gadu vidū ir Austrumvācijā (bij. VDR) un pundurvalstiņā Sanmarīno, bet atsevišķās valstīs (Itālijā, Spānijā, Slovēnijā un Igaunijā) dzimstības līmenis ir tāds pats kā Latvijā vai minimāli zemāks. Tomēr visās šajās valstīs ir augstāka iedzīvotāju dzīvotspēja. Tāpēc Igaunijā paaudžu nomaiņa noris pat nedaudz labvēlīgāk nekā Latvijā. Zema dzimstība tagad ir arī Lietuvā, kur kopš 1994. gada mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu, tomēr kopējā iedzīvotāju dabiskās kustības bilance Dienvidu kaimiņzemē ir nedaudz labāka nekā Igaunijā un, it īpaši Latvijā.

Veiktais dzimstības evolūcijas apskats skaidri liecina, ka nekad Latvijas vēsturē dzimstība nav bijusi tik zemā līmenī kā tagad. Visticamāk, ka arī tuvākajos gados tā saglabāsies pašreizējā līmenī vai vēl nedaudz samazināsies. Tomēr ir sagaidāms, ka jau gadsimta (un tūkstošgades) beigās dzimstība pieaugs. Uz to norāda ekonomiskās atdzīvošanās pirmie asni. Arī iedzīvotāju aptaujas, tai skaitā 4200 reproduktīvā vecuma sieviešu un vīriešu aptauja 1995. gadā, liecina, ka joprojām divu un triju bērnu ģimene tiek uzskatīta par visvēlamāko ģimenes modeli (ideālu). Ir zināms pamats prognozēt, ka nākamās valdības enerģiskāk rīkosies, nepieļaujot tālāku tautas dzīvā spēka izsīkumu.

3.2. Dzimstības diferenciācija

Statistiskie dati liecina, ka noris dzimstības atjaunināšanās process. Aizvien lielāka daļa bērnu dzimst mātēm līdz 20 gadiem un sarūk dzimušo bērnu īpatsvars pēc 30 gadiem. Tagad katrs septītais - astotais bērns dzimst mātēm līdz 20 gadu vecumam un tikai 7- 8% - vecumā pēc 35 gadiem. Sievietēm no 20 līdz 30 gadiem dzimst 2/3 bērnu. Maksimālā dzimstība (arī lielākais dzimušo skaits) ir 21 gadu vecām mātēm (skat 3.1. attēlu). Vidējais mātes vecums, dzimstot pirmajam bērnam, svārstās no 22 līdz 23, bet visiem bērniem - ap 25 gadiem, un tie ir vieni no zemākajiem Eiropā. Šiem rādītājiem ir tendence uz samazināšanos, īpaši sakarā ar trešo un augstākas kārtas dzimušo īpatsvara samazināšanos. Puse no dzimušajiem ir pirmie bērni, otro bērnu īpatsvars ir ap 30%, bet trešo un turpmāko bērnu īpatsvars ir nepilni 20%.

Dzimstības atjaunināšanās process spilgti izpaužas reālo paaudžu skatījumā. Pēc LU demogrāfa A.Bērziņa aprēķiniem, 1930. gados dzimušajām līdz 20 gadu vecumam dzima mazāk par 70 bērniem uz 1000 sievietēm, 1946.-1950. gadā dzimušajām 110, 1961.-1965. gadā - 189, bet 1971.-1975.gadā - 224 bērni. Vidējais mātes vecums 1931.-1935. gada reālajai paaudzei bija 27,4 gadi, 1941.-1945. gada paaudzei 26,7 gadi, bet 1956.-1960. gada paaudzei vecumā līdz 35 gadiem tas bija 24,8 gadi un līdz reproduktatīvā vecuma beigām tas varētu pieaugt par nepilnu gadu. No 3.2. attēla redzams, ka dzimušo struktūrā sistemātiski pieaugusi jaunāka vecuma sieviešu loma un tā sarukusi vecumā pēc 25 gadiem.

Sistemātiski palielinās dzimušo īpatsvars reģistrētā laulībā nesastāvošām sievietēm. Ja 1980. gadā tas bija 12,5%, tad 1990. gadā 16,9%, 1994. gadā 26,4% un 1995.gadā 28,9%. Lauku apvidos šis īpatsvars ir vēl lielāks. Apmēram pusē no šiem gadījumiem bērnu reģistrē pēc vecāku kopīga iesnieguma, tomēr vismaz katrs desmitais jaundzimušais dzimst ārlaulībā. 1995.gada ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāli liecina, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, 7,4% mātes dzīvoja konsensuālā laulībā, bet 9,6% bija vientuļās mātes. Jaunākajās vecumgrupās ārlaulības dzimstība ir izplatītāka. Tā, piemēram, 18-19 gadus vecās pirmdzimto mātes 14,3% gadījumos dzīvoja konsensuālā laulībā un 28,6% gadījumos bija vientuļas, bet 20-24 gadu vecumā attiecīgi 10,6 un 16,8%.

Lielākajā daļā Eiropas valstu ārlaulības dzimstības rādītāji ir augstāki nekā Latvijā, īpaši Zviedrijā, Dānijā, Islandē, Norvēģijā, Igaunijā.

Laukos dzimstība ir būtiski augstāka nekā pilsētās, tomēr šīs atšķirības salīdzinājumā ar pirmskara periodu ir sarukušas. 30. gadu vidū laukos bija divreiz augstāks speciālais dzimstības koeficients nekā pilsētās, 1969.-1970. gadā tas laukos pārsniedza pilsētu koeficientu tikai 1,3 reizes, 1986.-1987. gadā - 1,4 reizes, turpretim 90. gados šīs atšķirības atkal pieaugušas līdz 1,6-1,7 reizēm. 1994. gadā summārais dzimstības koeficients laukos bija 1,86, bet pilsētās 1,19. Rīgā tas jau ir nokrities līdz vieniniekam jeb vairāk nekā divas reizes zemāk par vienkāršo paaudžu nomaiņas normu. Arī citās lielākajās pilsētās dzimstība ir zemāka nekā mazpilsētās un laukos.

3.1. attēls

Dzimstības intensitātes salīdzinājums 1950. g., 1986. g. un 1994. g.

3.2. attēls

Dzimstības sadalījums reālās paaudzēs pa vecuma intervāliem

(procentos no paaudzes summārā koeficienta)

Pastāv zonālās un reģionālās atšķirības dzimstībā. Rūpīgāk šī diferenciācija ir izpētīta par 70. gadiem, noskaidrojot, ka visaugstākā dzimstības intensitāte bija Latvijas austrumdaļā, bet viszemākā - centrālajos rajonos. Tomēr pēc standartizācijas, novēršot urbanizācijas faktora ietekmi, šīs atšķirības kļūst visai nelielas.

Joprojām zemākā dzimstība 90. gados ir valsts centrālajā daļā, it īpaši Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, kā arī Rīgas un Ogres rajonā. Gandrīz tikpat zema tā ir Latgalē. Daugavpils pilsētā un rajonā summārais dzimstības koeficients nokrities attiecīgi zem 1,0 un 1,4 un līdz ar Rīgu un Rīgas rajonu šeit ir minimālā dzimstība valstī. Maksimālais dzimstības līmenis tagad ir valsts rietumdaļā, it īpaši Ventspils, Talsu, Liepājas un Saldus rajonā, kā arī Gulbenes reģionā, Madonas un Limbažu rajonā. No lielākajām pilsētām augstākā dzimstība ir Ventspilī. Šeit gan jāatzīmē, ka nevienā republikas nozīmes pilsētā un rajonā dzimstības līmenis kopš 1994. gada vairs nav pietiekams kaut vai vienkāršai paaudžu nomaiņai, un visās teritoriāli administratīvajās vienībās iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs.

Pirms kara veiktie pētījumi liecināja par izteiktām dzimstības etniskām atšķirībām. Viszemākā dzimstība bija vāciešiem, latviešiem un igauņiem, bet visaugstākā - ebrejiem un slāvu tautību pārstāvjiem.

Pētījumi par 60. un 70. gadiem liecināja par izmaiņām šajā diferenciācijā. 60. gadu vidū prāva dzimstības apsekojuma rezultātā tika konstatēts, ka viszemākā dzimstība ir ebrejiem un poļiem (pilsētās), bet visaugstākā - lietuviešiem un baltkrieviem. Dzimstības līmenis latviešiem, krieviem un ukraiņiem bija līdzīgs. 1969.-1970. gadā speciālais dzimstības koeficients pilsētniecēm bija: ebrejietēm 39, krievietēm 43, latvietēm 53, ukrainietēm 55, polietēm 58, baltkrievietēm 62, lietuvietēm 71. Līdzīgu ainu mēs iegūstam, analizējot dzimstību laulībā. 1978.-1979. gadā dzimstības speciālais koeficients latvietēm bija nedaudz zemāks par republikas vidējo gan pilsētās, gan laukos, bet 1988.-1989. gadā tas bija virs vidējā līmeņa un būtiski pārsniedza attiecīgo raksturojumu krievietēm. 80. gadu beigās summārais dzimstības koeficients latvietēm bija 2,25 , bet krievietēm 1,86, pilsētās attiecīgi - 1,98 un 1,77, laukos - 2,73 un 2,63. Arī 1979. un 1989. gada tautskaites materiāli liecina, ka vidējais dzimušo bērnu skaits latvietēm bija nedaudz lielāks. Tātad dzimstība latvietēm 70. un 80. gados (izteiktāk 80. gadu otrajā pusē) bija nedaudz augstāka nekā krievietēm, īpaši pilsētās. Toties cittautiešiem kopumā, izņemot krievus un ebrejus, dzimstība bija augstāka nekā latviešiem. Acīmredzot dzimstības pieaugums latviešiem 80. gadu otrajā pusē bija būtiskāks nekā cittautiešiem, un tas saistās ar tautas atmodu un demogrāfisko propagandu latviešu presē, radio un televīzijā.

3.2. tabula

Summārais dzimstības koeficients pilsētās un rajonos 1992.-1994. g.

1992

1993

1994 Vidēji

1992-1994

Latvija 1,728 1,508 1,389 1,538

Rīga 1,302 1,084 1,045 1,144

Daugavpils 1,482 1,208 0,984 1,225

Jelgava 1,434 1,268 1,178 1,293

Jūrmala 1,494 1,296 1,175 1,322

Liepāja 1,484 1,199 1,312 1,332

Rēzekne 1,479 1,151 1,105 1,245

Ventspils 1,500 1,346 1,297 1,381

Aizkraukles 2,353 1,948 1,656 1,986

Alūksnes 2,390 2,200 2,030 2,207

Balvu 2,301 2,041 1,748 2,030

Bauskas 2,305 1,915 1,666 1,962

Cēsu 2,441 2,046 2,083 2,190

Daugavpils 1,810 1,494 1,410 1,571

Dobeles 2,292 2,005 1,821 2,039

Gulbenes 2,349 2,054 2,050 2,151

Jelgavas 2,192 1,833 1,752 1,926

Jēkabpils 2,072 1,879 1,643 1,865

Krāslavas 2,045 1,843 1,558 1,815

Kuldīgas 2,245 2,008 1,582 1,945

Liepājas 2,348 2,104 2,074 2,175

Limbažu 2,539 2,333 2,012 2,295

Ludzas 2,100 1,845 1,577 1,841

Madonas 2,962 2,447 1,930 2,446

Ogres 1,957 1,606 1,716 1,760

Preiļu 2,289 2,047 1,862 2,066

Rēzeknes 2,265 2,233 1,936 2,145

Rīgas 1,598 1,436 1,353 1,462

Saldus 2,421 2,476 2,014 2,304

Talsu 2,313 2,395 2,008 2,239

Tukuma 2,979 2,137 1,969 2,362

Valkas 2,089 1,739 1,558 1,795

Valmieras 1,907 1,873 1,479 1,753

Ventspils 2,691 2,388 2,061 2,380

Pēc 1993.-1994. gada datiem summārais dzimstības koeficients latvietēm bija 1,72, bet krievietēm 1,07 jeb par 38% zemāks. Arī cittautiešu grupā vidējais rādītājs bija zemāks nekā latvietēm. Tomēr jāpasvītro, ka visi šie raksturojumi būtiski atpaliek no vienkāršās paaudžu nomaiņas normas (ap 2,15).

Detalizētāk dzimstības diferenciācija pēc etniskās pazīmes ir pētīta, izmantojot 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma datus. Saskaņā ar tiem, vidējais bērnu skaits latviešiem bija lielāks nekā slāvu tautību pārstāvjiem. Tā, piemēram, 40-49 gadu vecumā vidējais bērnu skaits bija šāds : latviešiem - 1,91, krieviem - 1,61, baltkrieviem - 1,66, ukraiņiem - 1,65, lietuviešiem - 1,79, poļiem - 1,75, ebrejiem - 1,57. Daudz augstāki šie rādītāji bija aptaujāto vecākiem, tomēr minētās etniskās atšķirības ir līdzīgas. Visaugstākie tie bija lietuviešiem, viszemākie - ebrejiem, bet latviešiem tie ir nedaudz augstāki nekā krieviem. Neapšaubāmi šos lielumus ietekmē atšķirīgs atsevišķo tautību iedzīvotāju sadalījums pilsētās un laukos. Pēc strukturālā faktora ietekmes nivelēšanas šīs atšķirības dzimstības raksturojumos sarūk, tomēr kopumā atzīmētās likumsakarības saglabājas.

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

Viens no mūsu pētījuma uzdevumiem bija izdibināt demogrāfiskos faktorus, kuri noteica dzimstības līmeņa krišanos. Speciāli aprēķini parādīja, ka izšķirošā nozīme ir bijusi laulību auglības ( dzimstībai laulībā ) kritumam. Tā, laikposmā no 30. gadu vidus līdz 50. gadu beigām speciālais dzimstības koeficients faktiski samazinājās no 64,0 līdz 59,2 promilēm, t.i., par 4,8 promiļu punktiem, taču laulību auglības krituma dēļ tas varēja samazināties par 16,1 punktu. Tas nenotika tikai tādēļ, ka būtiski pieauga reproduktīvā vecuma laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvars un arī ārlaulības dzimstība. Arī 60. un 70. gados laulību auglības samazināšanās bija visai būtiska, tās dēļ speciālais dzimstības koeficients varēja nokristies par 7,4 promiļu punktiem. Faktiski tas gan samazinājās par 6,0 punktiem, jo 60. gados būtiski pieauga reproduktīvā vecuma precēto sieviešu īpatsvars, bet 70. gados pozitīva loma bija sieviešu vecumsastāva atjaunināšanai. Straujāk pieauga sieviešu skaits tajos vecumos, kuros dzimstība bija augstāka.

80. gados dzimstības pieaugumu veicināja vairāki faktori, taču būtiskākā nozīme bija sieviešu vecumstruktūras un laulību auglības izmaiņām. Zināma loma bija ārpuslaulības dzimstības pieaugumam. 90. gados speciālais dzimstības koeficients samazinājies ļoti strauji. Laikposmā no 1988.-1989. gada līdz 1994. gadam tas ir samazinājies no 61,3 līdz 39,6 promilēm jeb par 35%. Nav šaubu, ka tas noticis galvenokārt sakarā ar laulību auglības un laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvara kritumu, taču kvantitatīvu šo faktoru lomas izvērtējumu dot nav iespējams, jo periodā starp tautas skaitīšanām trūkst datu par laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvaru katrā vecumgrupā.

3.3. tabula

Speciālā dzimstības koeficienta dinamika Latvijā

1958. - 1995. g.

Gadi Speciālais Pieaugums(+) vai samazinājums(-) sakarā ar izmaiņām

dzimstības Visu Tai skaitā

koeficients demogrāfisko faktoru ietekmē sieviešu vecumstruk-tūrā precēto sieviešu īpatsvaros laulību auglībā ārlaulības dzimstībā

1958-1959 59,2

-5,7 -5,8 +5,8 -3,4 -2,3

1969-1970 53,5

-0,3 +4,7 -1,2 -4,0 +0,2

1978-1979 53,2

+8,1 +3,4 +0,4 +2,8 +1,5

1988-1989 61,3

-25,5

1995 35,8

Tika veikti arī citāda rakstura aprēķini par faktoru nozīmi speciālā dzimstības koeficienta izmaiņās kopš 1979. gada. Tie parādīja, ka dzimstības līmeņa pieaugumā 80. gados un tā samazinājumā 90. gados izšķirošā nozīme bija reproduktīvām pārmaiņām pilsētās. Lauku un pilsētu iedzīvotāju skaita proporciju izmaiņas, tāpat arī vecumstruktūras pārmaiņas nenozīmīgi ietekmēja vispārējo Latvijas dzimstības ainu. Laulību auglības kritums laukos pēdējos gados ir palielinājies un līdz ar to tas ietekmē arī visas valsts dzimstības līmeni, tā kraso lejupslīdi.

Tātad praktiski mūsu rīcībā nav dzimstības koeficientu laulībā sastāvošām sievietēm. Kā tas jau bija atzīmēts 2. nodaļā, 90.gados būtiski samazinājās pirmo laulību noslēgšana, kas negatīvi ietekmēja dzimstību. Pēc pirmo laulību noslēgšanas biežuma krituma Latvija ieņem vienu no pirmajām vietām visā Eiropā.

3.1. tabula

Dzimstības dinamika Latvijā 1861.-1995.g.

Gadi Dzimušo skaits uz Summā-

1000 1000 rais

iedzīvo- sievietēm dzim-

tājiem 15-49 g. koefi-

vecumā cients

stības

Gadi Dzimušo skaits uz Summā-

1000 1000 rais

iedzīvo- sievietēm dzim-

tājiem 15-49 g. koefi-

vecumā cients

stības

1861 -1865 40,4 157

1881 -1885 32,9 128

1897 -1903 30,8 119

1911 -1913 25,9 100 2,90

1924 -1925 22,3 78 2,50

1934 -1935 17,4 64 2,00

1938 -1939 18,4 69 2,20

1950 -1952 17,3 60 2,00

1958 -1959 16,8 59 1,91

1965 -1966 13,9 52 1,72

1969 -1970 14,3 54 1,93

1978 -1979 13,8 53 1,86

1982 -1983 15,4 60 2,01

1986 -1987 16,1 64 2,15

1988 -1989 15,1 61 2,08

1990 14,2 59 2,01

1991 13,0 54 1,86

1992 12,0 50 1,73

1993 10,3 43 1,51

1994 9,5 40 1,39

1995 8,6 36 1,25

Turpinājums — nākamajos numuros