“Rīgas dzirnavnieka” tvaiks

Pēc a.s. “Rīgas dzirnavnieks”

ģenerāldirektora Silvestra Gerharda informācijas

Akciju sabiedrībā “Rīgas dzirnavnieks” kopš otrdienas, 29. oktobra, darbojas jauns autonomās apkures un tvaika ražošanas siltumagregātu iecirknis, vienkāršāk izsakoties, jauna katlu māja. Tās uzbūvēšana prasīja sešu mēnešu ilgu intensīvu darbu.

Kā iecirkņa atklāšanā teica a/s “Rīgas dzirnavnieks” ģenerāldirektors Silvestrs Gerhards, stimulu celtniecības uzsākšanai deva Latvijas tirgus izpēte. Tā parādīja, ka Latvijā un arī visā Baltijā trūkst vietējā ražojuma auzu pārslu un griķu putraimu un ka liels daudzums šo produktu tiek importēts no Polijas un citām valstīm. Mūsu tirgū šī ievestā produkcija tiek pārdota par augstākām cenām nekā tepat, Latvijā ražotie starptautiskajiem standartiem atbilstošie produkti. “Rīgas dzirnavnieks” ir vienīgais uzņēmums Baltijā, kas ražo auzu pārslas, tādēļ akcionāri un sabiedrības kolektīvs nolēma, ka jaudas jāpalielina un tirgus jāpiepilda pašiem.

Šā gada sākumā tika izsludināts konkurss par iekārtu piegādi siltumagregātu iecirkņa izveidošanai. Konkursā uzvarēja Vācijas firma “Wessemann Gmbh.”, kurā ražotās un “Rīgas dzirnavniekā” uzstādītās iekārtas vakar pirmo reizi iedarbināja Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše. Tātad, sākot no šī brīža, Latvijas un Baltijas tirgū visu gadu varēs nopirkt Rīgā ražotās auzu pārslas “Herkuless” un arī dažāda maluma griķu putraimus. Silvestrs Gerhards teica, ka uzņēmums strādā pie programmas, kas veicinās pārtikas auzu un griķu audzēšanu Latvijā.

Jaunais iecirknis uzbūvēts, pateicoties Pasaules Bankas kredītam, ko apkalpoja Unibanka. Visas izmaksas sastādīja vairāk nekā 600 000 latu, toties tik modernu iekārtu, kas atbilst pašām augstākajām mūsdienu prasībām, nav visā Latvijā un arī varbūt visā Baltijā. Šī sistēma ļauj “Rīgas dzirnavniekam” būt pilnīgi patstāvīgam tvaika, siltuma un karstā ūdens ražošanā, kas nepieciešams, lai pilnībā noslogotu auzu pārslu cehā uzstādītās Šveices un Vācijas kopfirmas “Būhler” tehnoloģiskās iekārtas. Kā rēķina uzņēmuma speciālisti, jaunā katlu māja atmaksāsies vēlākais trīs gadu laikā. Uzņēmuma akcionāri vēlas panākt, lai “Rīgas dzirnavnieks” būtu modernākais labības pārstrādes uzņēmums Baltijā, kura produkcija spētu atrast savu vietu arī Rietumu tirgū.

Sveicot visus klātesošos uzņēmumam nozīmīgajā brīdī, ZM valsts sekretārs Jānis Lapše izteica prieku par šī nesen privatizētā uzņēmuma straujo modernizāciju. Savukārt “Rīgas dzirnavnieka” valdes priekšsēdētājs un vienlaikus arī Latvijas zemnieku graudkopības, graudu kopiepirkšanas un pārstrādes kooperatīvo sabiedrību savienības “Novadiņi” padomes priekšsēdētājs Guntis Vilsons teica, ka vienīgais uzņēmuma ceļš ir strauja modernizācija, un šī jaunā tehnika noteikti nepievils nedz ražotājus, nedz patērētājus.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

“Sampo” plusi un mīnusi

Pēc Zemkopības ministrijas

Lauksaimniecības departamenta Mehanizācijas nodaļas vadītāja Aināra Lāčgalvja informācijas

Graudu kulšana jau beigusies, bet septembra sākumā “iešūpotā” “Agrolīzinga” — kombaina “Sampo” un graudu kalšu MEPU — lieta atbildīgajās lauksaimniecības instancēs aizmirsta nav. Lai noteiktu šīs tehnikas atbilstību Latvijas apstākļiem, Valsts Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacija pēc Zemkopības ministrijas lūguma apsekoja 13 zemniekus, kuri ir noslēguši līgumu ar SIA “Agrolīzings” un piekto gadu izmanto minēto tehniku. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Mehanizācijas nodaļas vadītājs Ainārs Lāčgalvis, iepazīstoties ar slēdziena rezultātiem, uzskata, ka “Sampo” un MEPU izgatavotājfirmu uzskatīt par vienīgo vainīgo šobrīd būtu nekorekti:

— Graudu kaltes strādā nevainojami, par to ekspluatāciju praktiski nav bijušas sūdzības. Graudu kombainu “Sampo” kvalitāte pilnībā atbilst sākuma cenai. Atkārtoju — sākuma cenai. Ja tie būtu tik slikti kā saka dažs mūsu kombainieris, tad nedz Somijā, nedz arī Igaunijā tos nepirktu un firma “Sampo Rosenlew, Ltd.” jau sen būtu bankrotējusi.

Kļūda varbūt bija tā, ka 1992.gadā neviens “Sampo” nenokļuva izmēģinājumu stacijā ilgstošai pārbaudei. Tad lielu daļu no raksturīgajām kļūmēm, kādas rodas ekspluatācijas laikā, būtu iespējams iepriekš novērst un zemniekiem kulšanas laikā nerastos lieki uztraukumi. Jāņem vērā arī tas, ka pēc piecu gadu intensīvas ekspluatēšanas lūst jebkurš mehānisms — kombains šajā ziņā nav izņēmums. “Sampo” nomu sāpīgāku dara arī tas, ka lielo summu, ko zemnieks maksā — apmēram 7000 latu gadā —, vairs nevar segt ar graudiem, kā tika sākotnēji solīts.

Tehnikas apsekošanas laikā kā uz delnas bija redzama katra nomātāja, katra kombainiera attieksme pret “Sampo”. Jā, bija tādi kombaini, kuriem pēc skata pat speciālisti nevarēja noteikt, cik simtu hektāru ar šo mašīnu nokults. Tehnika izskatījās kā jauna, uzturēta pilnīgā kārtībā, un pirms izbraukšanas uz lauka aptaustīta katra ķīļsiksna. Taču vietām aina bija nepievilcīga. Dažs zemnieks palīgos sābrim braucis pat no Mālpils uz Suntažiem, dažs neatliekamās darīšanās “dragājis” lielus gabalus turpat pa vagu galiem. Tiesa, vagu gali Latvijas laukos nav asfaltēti, un par vainīgo “Sampo” ķēpās varētu uzskatīt instanci, kura nav parūpējusies par vagu galu noasfaltēšanu laikā. Dažs kombains no lauka nav nobraucis dienu un nakti, darbināts ar maksimāli iespējamo jaudu. Nu kā lai te nerodas gliemežtransportiera ass, hidrosistēmas un elektrosistēmas bojājumi! “Sampo” kombainiem slodze ir 150 — 200 hektāru sezonā, turklāt naktī un ar pilniem uguņiem jau varētu būt pārāk liela. Raksturīgajai tītavu plastmasas pirkstu un izkapts piedziņas mehānisma elementa lūšanai vaina, šķiet, meklējama mūsu neiekoptajos, nelīdzenajos un akmeņainajos laukos. “Sampo” paredzēts darbam līdzenos bezakmeņu laukos, bet — cik tādu Latvijā ir?

— Kopaina nav īpaši iepriecinoša. Vai pēc astoņiem gadiem, kad tehnika būs izpirkta, tā jau nebūs pilnīgi nolietota?

— Pirms parakstīt līgumu, zemniekam vajadzēja kārtīgi apsvērt, vai viņš spēs šo naudu samaksāt. Tiesa, aprēķini veikti, balstoties uz 1992.gada nepamatoti augstajām graudu iepirkuma cenām. Kā zināms, trīs nākamos gadus valsts gan garantēja graudu iepirkšanu, bet reāli bija pilnīgi savādāk. Valsts ir garantējusi arī kredīta atmaksāšanu Somijas valdībai, kura izgatavotājfirmai samaksāja Latvijai toreiz tik nepieciešamās tehnikas iegādi. Tehnikas, kas pēc astoņiem gadiem praktiski būs kļuvusi divas reizes dārgāka, pateicoties SIA “Agrolīzings” noteikumiem (kombains “Sampo” maksās apmēram 43 000 latu!).

Un tā mums bieži nākas labot iepriekšējo valdību kļūdas. Pirms pieciem gadiem neviens no mums, kam ar šo problēmu tagad jānodarbojas un par to jāatbild, pat tuvu nebija tām. Lai arī kā mēs gribētu zemniekiem palīdzēt, ministrijā diezin vai varēsim konfliktu atrisināt. Tas jārisina valdības un Saeimas līmenī.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas slēdziens

par graudu kombainu “Sampo”

atbilstību Latvijas apstākļiem

Graudu kombainu “Sampo” SR 2050 un SR 2055 (apsekoti 13 kombaini), kuri strādā republikas zemnieku saimniecībās piecus gadus, apsekošanas rezultātā konstatēts:

– kombaini paredzēti darbam līdzenos bezakmeņu laukos ar augstu lauksaimniecības kultūru un bez lieliem pārbraucieniem;

– kombainu ekspluatācija akmeņainos un nelīdzenos laukos ar nepietiekami kvalitatīvu un nepilnīgu ikdienas tehnisko apkopi izsauc kombainu izkapts piedziņas mehānisma lūzumus un ķīļsiksnu darbmūža samazināšanos;

– kombainiem ir konstatēti kuļmašīnas mezglu, ritošās daļas, hidrosistēmas un elektrosistēmas defekti, kā arī masveidīgi tītavu plastmasas pirkstu lūzumi;

– kombainu ražīgums, novācot vasarājus, ir 1,76–1,98 ha/h, kas ir augstāks nekā kombainam SK–5A “Ņiva”;

– degvielas īpatnējais patēriņš darbā ar salmu smalcinātāju ir 11,3 l/ha, kas ir mazāks nekā kombainam SK–5A “Ņiva”;

– pareizi noregulētiem kombainiem kopējie graudu zudumi nepārsniedz 2 procentus, kas atbilst agrotehniskajām prasībām,

– kombainiera darba apstākļi ir labāki nekā strādājot ar kombainiem SK–5A “Ņiva” un “Jeņisej–1200”;

– kombainus var nokomplektēt ar salmu smalcinātāju, kas atvieglo salmu iestrādāšanu augsnē;

– ar kombainiem var labi novākt saveldrējušos labību;

– no rūpnīcas saņemtais kombains neprasa papildu blīvēšanas un regulēšanas operācijas.

Graudu novākšanas kombaini “Sampo” SR–2050 un SR–2055 pēc piecu gadu ekspluatācijas pie izstrādes 500–1100 ha, strādājot reālos lauka apstākļos, ir darba spējīgi un veic tehnoloģisko procesu atbilstoši agrotehniskajām prasībām.

Dotais slēdziens ir sagatavots, balstoties uz testēšanas pārskata Nr. 30–96 datiem.

Valsts Baltijas MIS direktors A.Sovers

Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas slēdziens

par graudu kalšu “MEPU–85” un “MEPU–130”

atbilstību Latvijas apstākļiem

Apsekojot četras “MEPU–130” un divas “MEPU–85” graudu kaltes, kuras strādā republikas saimniecībās 5 gadus, konstatēts:

– graudu kaltes nodrošina mehanizētu un automatizētu graudu kaltēšanas procesu;

– iebūvētie priekštīrītāji un ventilācijas virsma (MEPU–130) kaltēšanas procesā papildus attīra graudus no sīkajiem piemaisījumiem;

– kaltes ir kompaktas, pārvietojamas un viegli uzstādāmas;

– iespējams kaltēt divas dažāda lieluma graudu porcijas;

– kaltes “MEPU–85” ražīgums, noņemot mitrumu zirņu–miežu mistram par 4,8% (no 19,5% līdz 14,7%), ir 1,2 t/h. Dīzeļdegvielas īpatnējais patēriņš ir 8kg/t, iznestā ūdens daudzums 48kg/h;

– graudu kvalitātes rādītāji pēc kaltēšanas atbilst agrotehniskajām prasībām,

– kaltes neatbilst darba drošības prasību diviem punktiem, un tām ir konstatēti nebūtiski konstruktīvi trūkumi.

Visas apsekotās graudu kaltes MEPU pēc piecu gadu ekspluatācijas un izstrādes 400–2500 t ir tehniskā kārtībā. Tās veic tehnoloģisko procesu atbilstoši agrotehniskajām prasībām un derīgas tālākai lietošanai.

Dotais slēdziens ir sagatavots, balstoties uz testēšanas pārskata Nr.31–96 datiem.

Valsts Baltijas MIS direktors A.Sovers

“Sējējs” pārstaigā Latgali

Pēc Latgales pagastu un ciemu vadītāju informācijas

Koši zeltainais rudens, šķiet, bija pats labākais gadalaiks, lai tradicionālā konkursa “Sējējs” vērtētāji Latgali ieraudzītu visā krāšņumā. Kopā ar Vides un reģionālās attīstības ministrijas speciālistiem no Rubenes devāmies uz Dvieti, Jersiku, Andrupeni, Verēmiem un Nautrēniem — ar celšanos pāri Daugavai — un pārdomu brīdi Aglonas bazilikā. Šis maršruts aptvēra visus tos Latgales un daļēji Sēlijas pagastus, kas izvirzīti uz konkursa otro kārtu. Decembrī būs zināmi uzvarētāji, taču pa zariņam no uzvaras lauriem laikam gan pienākas katram no šiem finālistiem.

Pagastu sacensībā “Sējējs” vērtē pašvaldību ieguldījumu attīstības veicināšanā, meklē tos jaunā asnus, kas var stiprināt cilvēku dzīvessparu, atraisīt enerģiju, attīstīt saimniekotprasmi. Kaut gan visi šie pagasti iekrīt tajā teritorijā, kur “Zemes radīšanā”, kā vēstī Andrupenē dzirdēts nostāsts, vairāk uzdarbojies velns, sastumdams kalnus un pierakdams ezerus (tālab arī tīrumi ir pauguraināki un augsnes auglība — zemāka nekā citviet Latvijā), cilvēki rokas nav nolaiduši.

Kas vieno šīs pašvaldības, kur meklējami to spēka avoti? Šķiet, vispirms tā ir darbotiesspējīga pagasta padome, kur personība ar savu stāju, ar vārdu un darbu saskaņu, ir ne tikai priekšsēdētājs, bet arī lauksaimniecības organizators un Zemes komisijas priekšsēdētājs, kur skola pilnīgi iekļauta pagasta asinsritē un novārtā netiek atstāti veci, vientuļi ļaudis. Vēl katrā ziņā jāmin “darbs ar bezdarbniekiem” — labi, kur to nav, bet Rubenē, Dvietē, Jersikā un Andrupenē, kur pastāvīgu darbu diemžēl nav iespējams visiem nodrošināt, ar bezdarbnieku izmantošanu sabiedriskos un saimnieciskos darbos tiek darītas lielas lietas.

Katrā ziņā viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem laba mikroklimata radīšanai pagastā ir īpašuma tiesību sakārtošana un ražošanas attīstība, bet līdz ar to — arī lielāka uzmanība skolai un veco ļaužu aprūpei. Šajā ziņā krietni pastrādāts Andrupenē.

Patlaban trešā daļa Krāslavas rajona iedzīvotāju, kas nostiprinājuši savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā, dzīvo Andrupenē. Prāva daļa bijušo saimnieku un viņu pēcteču, kas tagad dzīvo Rīgā, Tukumā vai citos tālākos novados, tāpat arī vairāki vecie cilvēki, kas vairs nespēj paši apsaimniekot savus īpašumus, saņēmuši kompensāciju. Daži desmiti cilvēku savas īpašuma tiesības pārcēluši uz citu rajonu. Bet vairāk nekā 200 zemnieku, ka vēlas saimniekot tepat dzimtajā pagastā, to bez lielām grūtībām un lieka laika patēriņa varējuši nokārtot. Talkā nākusi Zemes komisija. Tā savāc visus nepieciešamos dokumentus, pieprasa arī ziņas no Valsts vēstures arhīva. Kad 10 vai 12 lietas ir kārtībā, kāds Zemes komisijas loceklis brauc uz Krāslavu, Zemes dienestā visu nokārto, pēc tam uzaicina (pareizāk sakot, atved ar savu transportu) Zemes un hipotēku bankas parstāvi no Daugavpils. Tā zemnieki savas īpašuma tiesības var nokārtot bez nervozēšanas un liekiem izdevumiem.

Pagastā izveidotas četras kooperatīvās sabiedrības. Lielā mērā izdevies saglabāt kādreizējās kopsaimniecības tehniku un mehāniskās iekārtas. Tādējādi zemniekiem tiek nodrošināts pilnīgs serviss visā lauksaimniecības ciklā, kas sākas ar zemes aršanu, mēslošanu un sēju un beidzas ar ražas novākšanu, glabāšanu un realizāciju. Ar pagasta atbalstu darbojas maizes ceptuve un divas no četrām kokzāģētavām. Sekmīgi uzņēmējdarbību sācis Juris Dimpers. Pašlaik viņš ražo gulšņus sliežu ceļiem, pievērsies arī guļbūvju elementu izlaidei un montāžai. Iepirktas attiecīgas iekārtas galdniecības darbiem, lai šīs guļbūves — lielākoties vasarnīcas un pirtis — varētu nodot pasūtītajiem “līdz ar atslēgu”.

Pastāvīgi skolēnus vadā divi autobusi, arī uz Dagdu, kur andrupenieši mācās vidusskolā un lauksaimniecības skolā. Tiem skolēniem, kas apmeklē Krāslavas vai Rēzeknes skolas, ik mēnesi izmaksā 4 latus ceļam. Pagasta aprūpē un apgādībā pārņemti 12 bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kuru mātēm un tēviem ar pagasta padomes lēmumu apturētas vecāku tiesības. Visi šie skolēni sākuši labāk mācīties, kļuvuši sabiedriskāki. Tomēr visvairāk iepriecina tas, ka viens no šiem skolēniem acīmredzot varēs atgriezties ģimenē: tēvs jau ilgāku laiku nedzer, sācis strādāt un rūpēties par ģimeni.

Pagasta padomes rūpju lokā ir ap 90 vientuļu vecu cilvēku. Tiesa Dagdā ir labs pansionāts, taču andrupenieši labāk grib palikt savā pagastā. Daļa no viņiem saņem dzīvokļus Venšavu mājā, ko saimniece Ērika Andžāne, kas pati piedzīvojusi represijas un Sibīriju, par simbolisku cenu pārdevusi, var teikt uzdāvinājusi pagastam “kādiem labiem mērķiem”. Māja atrodas blakus baznīcai, pašā pagasta centrā. Arī veikali turpat blakus. Un zemīti varēs ierādīt, lai mājas iemītnieki paši varētu saimniekot, cik spēki atļauj.

Kā andrupenieši domā tikt pie turības? Jānis Briļs min meža materiālu izstrādi un pārstrādi, jo meži aug 5000 hektāru platībā, sēklas graudkopību un citas lauksaimniecības nozares, tūrisma attīstību, jo nevar taču atstāt tikai pašmāju priekam gleznainos kalnus, lejas un 28 ezerus! Kādreiz nākotnē cilvēks varbūt iemācīsies tikt klāt arī sapropelim, kas te lieti noderētu gan zemes auglības celšanai, gan ārstniecībai. Galvenās cerības tomēr tiek saistītas ar šodienas skolēniem un studentiem — nebūs taču vienmēr tā, ka gudrākās galvas aizplūdīs uz pilsētām.

Brīnišķīgi bija redzēt, kā šajos Latgales pagastos tiek kopti amata tikumi, godāti sava darba meistari. Dvietes pagasta galva Jānis Krievāns mūs veda uz dzirnavām, kur varot samalt vislabākos putraimus, grūbas un bīdeļmiltus, Jersikā ciemojāmies pie Rēzeknes mākslas koledžas audzēknes Ilzes, kas sava vīra vectēva darinātajās stellēs prot noaust visu ko, bet pagastam noaudusi kapu jostas, kādu mūsdienās varbūt nav nekur citur Latvijā, bet, aizgājēju guldot zemes klēpī, ir daudzkārt glītākas un parocīgākas par dvieļiem. Pagasta padomes priekšsēdētāja Maija Spūle daudzināja arī citas audējas un amata meistarus, kuru Jersikā esot ne mazums. Verēmu pagastā tāda gaismas pils ir Makašānu amatu skola, ko jau 30 gadus vada Lūcija Rancāne. Te bērnus skolo un savu radošo darbu dara koktēlnieks Antons Rancāns, kas šajās dienās kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, un viņu meita Gundega, Mākslas akadēmijas audzēkne. Nautrēnos savukārt lepojas ar Rogovkas etnogrāfisko ansambli un daudziem slaveniem novadniekiem, sākot ar Andrīvu Jurdžu un Pīteri Miglinīku un beidzot ar Annu Rancāni un Pēteri Jurciņu. “Beidzot” gan viņi nesaka, jo slaveni nākotnē var kļūt tie nautrēnieši, kas pašlaik sēž skolas solā. Paaudžu pēctecību un novada mīlestību katrā ziņā palīdz uzturēt skolā iekārtotais muzejs, kas var lepoties ar daudziem unikāliem eksponātiem un patiesi radošu gaisotni.

“Sējējs”, kā jau konkurss, vērtējuma ailēs velk gan plusus, gan mīnusus. Pie mīnusiem droši vien nebūtu pieskaitāma tā bēdīgā bilance, kāda pašlaik izveidojusies visā valstī: ik gadu piedzimst mazāk nekā nomirst. Nenokārtotas un arī nekustinātas problēmas var konstatēt katrā pagastā. Pats ļaunākais varbūt tas, ka nevienā no tiem nav zinātniski pamatota perspektīvā saimnieciskās un sociālās attīstības plāna. Diemžēl bez valsts reģionālās attīstības plāna tādus grūti izstrādāt. Pašlaik par administratīvi teritoriālo reformu aktīvi tiek diskutēts visos pagastos. Saistībā ar valstī paredzamajiem grozījumiem un pārmaiņām tiek apspriesti arī pagastu attīstības meti.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Iekšlietu ministrija,

vērtējot pašvaldības policiju

Latvijā šobrīd paralēli darbojas divas policijas — valsts kārtības policija un pašvaldības policija. Pašvaldības policijas darbinieku kopējais skaits pārsniedz 1000, no tiem Rīgā — 735, Liepājā — 100, Ventspilī — 73, Jelgavā — 100, Daugavpilī 32, Rīgas rajonā — 58. Pilsētās, kur ir liels pašvaldības policijas darbinieku skaits, parasti tā veic daudzas tādas pašas funkcijas kā valsts kārtības policija.

Iekšlietu ministrija uzskata, ka šie trūkumi ir jānovērš un jāveic izmaiņas likumā “Par policiju” un citos normatīvajos aktos. Abu policiju darbs ir jāorganizē pēc vienvadības principa, kas nepieļauj tā dublēšanu, nesaskaņotību, bet pašvaldības un valsts kārtības policijas ietvaros to mērķtiecīgi virzītu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un cīņa ar noziedzību. Iekšlietu ministrija uzskata par nepieciešamu pašvaldības policiju pakļaut valsts kārtības policijai, par pašvaldības policijas priekšniekiem iecelt valsts kārtības policijas priekšniekus, kā arī noteikt, ka valsts kārtības policijas priekšniekus ieceļ amatā par pašvaldības policijas priekšniekiem un atbrīvo no amata iekšlietu ministrs pēc saskaņošanas ar attiecīgo pašvaldību.

Pašvaldības policijas pakļaušana valsts kārtības policijai nelikvidē pašvaldības policiju kā struktūrvienību, kā arī neprasa papildu finansēšanu. Iekšlietu ministrijas sagatavotie likumu grozījumi nosūtīti saskaņošanai ministrijām un Latvijas Pašvaldību savienībai. Konceptuāli tos atbalsta Ministru prezidents Andris Šķēle.

Par nelikumīgo ienākumu

legalizāciju (atmazgāšanu)

1996.gada 6.martā ar LR Ministru kabineta rīkojumu nr.54 ir izveidota darba grupa, lai izstrādātu koncepciju par nelikumīgā ceļā iegūto naudas līdzekļu legalizēšanas novēršanu Latvijā. Koncepcijas sagatavošanas gaitā Latvijas Bankas pārstāvji darba grupā iesniedza alternatīvus priekšlikumus, kuri vairākos aspektos bija konfrontējoši tiem priekšlikumiem, kurus atbalstīja darba grupas vairākums. Iekšlietu ministrija Latvijas Bankas sagatavoto likumprojektu neatbalsta, jo tas atspoguļo tikai Latvijas Bankas viedokli un intereses, kā arī nedod iespēju atrisināt noziedzīgā vai citādā nelikumīgā ceļā gūto ieņēmumu legalizācijas novēršanas problēmu valstī. Latvijas Bankas likumprojekts paredz “naudas atmazgāšanas” novēršanu tikai finansu sistēmā. Šī iemesla dēļ Iekšlietu ministrija bija spiesta iesniegt Ministru kabinetam un darba grupai izvērtēšanai savu likumprojektu par nelikumīgā ceļā iegūto ieņēmumu legalizāciju.

Iekšlietu ministrijas sagatavotie priekšlikumi paredz šīs problēmas risinājumu atbilstoši Eiropas Savienības un citu starptautisko normatīvo dokumentu prasībām. “Netīrās naudas atmazgāšana” ir kriminālnoziegums, ar kuru jācīnās policijai, tāpēc šī nozieguma atklāšana būtu jāveic speciālai Iekšlietu ministrijas struktūrai. Latvijas Banka kā pamatu “naudas atmazgāšanas” likuma piemērošanai paredz tikai deviņus kriminālnoziegumu veidus no 237. Tāda nostāja neatbilst noziedzības faktiskajam stāvoklim Latvijā. Piemēram, 1996.gada deviņos mēnešos Latvijā pēc KK deviņiem pantiem, kurus LB uzskata kā pamatnoziegumus “naudas atmazgāšanas” jomā, ir reģistrēti 874 noziegumi no visiem 27 870, kas ir kriminālpolicijas kompetencē. Taču ekonomikas sfērā vien jau reģistrēts 941 noziegums, kas valstij radījis zaudējumus 18,6 miljonu latu apmērā, 464 noziegumi saistīti ar ieroču izgatavošanu, glabāšanu un nēsāšanu, 282 — ar naudas viltošanu, 51 — ar kontrabandu. Ja šādu likumprojektu pieņemtu, tad pie pamatnoziegumiem nebūtu jāpieskaita tādi noziegumi kā krāpšana, piesavināšanās, virkne noziegumu uzņēmējdarbībā un saimnieciskie noziegumi, kuri kopumā sastāda 65 procentus no visu ekonomisko noziegumu kopskaita.

Iekšlietu ministrijas likumprojekts paredz uzskatīt par pamatnoziegumiem “naudas atmazgāšanā” vismaz 43 noziegumu veidus, kuru izdarīšana būtu pamats kriminālsoda piemērošanai. Jājautā, kur gan bija Latvijas Banka, kad tā no 1991.gada līdz 1996.gada vidum izsniedza licences kredītoperāciju veikšanai 94 kredītiestādēm, to skaitā 68 komercbankām? LB kontroles un uzraudzības dienestu bezatbildības rezultātā 1995.gadā mēs piedzīvojām banku krīzi, kuras sekas Latvija izjutīs vēl tuvākos piecus gadus. Līdz 1996.gada pirmajam pusgadam dažādi Iekšlietu ministrijas dienesti ir reģistrējuši vairāk nekā 113 tūkstošus fizisko un juridisko personu iesniegumus par izdarītajiem un neapmaksātajiem noguldījumiem dažādās uzņēmējsabiedrībās un kredītiestādēs. Ir iemesls uzskatīt, ka tieši LB bezdarbības rezultātā šie noguldītāju miljoni jau sen vairs nav Latvijā, bet ir “atmazgāti” off shore firmās. Pēc “Lursoft” datiem, šādu firmu daļa 842 Latvijas uzņēmējsabiedrību kapitālos līdz 1995.gadam veidoja apmēram 60 miljonus latu.

Attiecībā uz neatgriezto noguldījumu krāpniekfirmām ierosinātas 83 krimināllietas par krāpšanu lielā apmērā (KK 142.p. 3.d.), 13 lietās krāpējfirmu prezidentiem uzrādīta apsūdzība un izvēlēts drošības līdzeklis — arests, 15 krimināllietas ierosinātas par nelikumībām komercbankās un kredītiestādēs, bet ne reizi Latvijas Banka nav vērsusies Iekšlietu ministrijas iestādēs, lai izmeklētu faktus par kredītiestāžu un komercbanku pārkāpumiem.

IeM preses centrs