PĒC CEĻA

Turpinājums. Sākums

"LV" nr. 179., 180., 181., 182

Pa saujai

Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Indijas viskrāšņākais lotoszieds — sievietes

Pēc atgriešanās no Indijas man nācies atbildēt uz bezgala daudz visdažādākajiem jautājumiem, kas apliecina mūsu sabiedrības dziļo interesi par šo tālo kontrastu zemi. Liela daļa jautājumu ir saistīti ar Indijas demogrāfiskajām problēmām, kas ir galvenais šīs (pasaules otras lielākās) valsts sociālo un ekonomisko problēmu cēlonis. Taču visvairāk jautājumu tomēr nācies dzirdēt par Indijas sievietēm. Būtībā gan demogrāfija, gan sievietes loma sabiedrībā ir cieši saistītas. Tāpēc arī šīsdienas saules un pārdomu sauja ir par Indijas viskrāšņākajiem lotosziediem — sievietēm.

Vispirms es “LV” lasītājus aicinu ielūkoties šajās fotogrāfijās. Tajās redzamas indietes savās ikdienas gaitās. Bieži vien nabadzīgas, ikdienas rūpēs aizņemtas sievietes. Tomēr gandrīz katra tērpta košā sari, gandrīz ikvienai sejā smaids. Varbūt tieši šajos smaidos rodams visas Indijas tautas optimistiskais skatiens savas valsts nākotnē.

Taču Indijas sarežģītā demogrāfiskā realitāte (jau vairāk nekā 900 miljoni cilvēku, piecdesmit neatkarības gados Indijas iedzīvotāju skaits trīskāršojies) liek atskatīties arī nesenajā pagātnē, kā arī iedziļināties indiešu sievietes lomā savas valsts sabiedrībā.

Indijas attīstību, it īpaši tās pirmajos neatkarības gadu desmitos, lielā mērā noteica visas tautas atzītā līdera premjerministra Džavaharlala Neru autoritāte. Taču arī Neru, kā tagad objektīvi atzīst arī paši indieši, bija tikai cilvēks. Un kā cilvēks varēja arī kļūdīties. Rietumu ekspertu brīdinājumus par demogrāfiskā sprādziena bīstamību tik lielā zemē Džavaharlals Neru nosauca par “imperiālistisku propagandu”. Šis viedoklis Indijā bija populārs vairākus gadu desmitus, nosakot arī valdību visnotaļ atsvešināto attieksmi pret demogrāfisko situāciju valstī. 1958.gadā Neru savam biogrāfam Maiklam Brečeram deklarēja: “Ģimeņu plānošana nebūt nav prioritārs jautājums. Mums jānodrošina straujāks ekonomikas progress, un mēs nevaram gaidīt, līdz dzimstības plānošana dos konkrētus rezultātus. Turklāt, iedzīvotāju skaita pieaugums Indijā nebūt nav augsts. Attīstoties ekonomikai, Indija var uzturēt vēl vairāk iedzīvotāju.” Skaitļu izteiksmē tas nozīmēja, ka Indija, kuras teritorija ietver 2,4 procentus no pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopapjoma, apņemas nodrošināt ar pārtiku 14 procentus planētas iedzīvotāju.

Pēdējos gados iedzīvotāju skaita pieaugums Indijā bija pat 10 procenti gadā. Saglabājoties līdzšinējai attīstībai, tas nozīmētu, ka Indijas iedzīvotāju skaits ik gadu palielinās par 90 miljoniem. Indijas valdība grib iedzīvotāju dzimstību samazināt līdz 2 procentiem gadā. Arī tas nozīmē, ka Indijas pašreizējam iedzīvotāju daudzumam ik gadu pievienotos tikpat daudz iedzīvotāju, cik dzīvo Zviedrijā, Somijā un Šveicē kopā. Taču arī šāda attīstība Indijā nozīmētu radikālu sociālo problēmu atrisinājumu. Cita lieta, kā demokrātiskā valstī nodrošināt iedzīvotāju dzimstības kontroli. Ķīnā valsts politikas līmenī pasludināta viena bērna ģimenes programma. Skarbās realitātes diktēts risinājums, kuru, kā pārliecinājos, pērn uzturoties Ķīnā, iedzīvotāji uzņem ar sapratni, kā apzinātu nepieciešamību. Indijā valsts varas pārstāvji man atkārtoti uzsvēra, ka viņu valstī šāds risinājums nav pieņemams. Delikāts ir jautājums arī par ekonomiskajām svirām. Vai gan būtu demokrātiski atraut valsts pabalstu ģimenēm ar daudz bērniem, kurām jau tā klājas visgrūtāk?! Atliek plašs izskaidrošanas darbs. Taču to savukārt ļoti apgrūtina lielais analfabētisma līmenis un televīzijas trūkums nabadzīgo ļaužu kvartālos. Un tomēr indieši apgalvo, ka jaunā orientācija uz radikālu dzimstības ierobežošanu jau dodot rezultātus, īpaši pilsētu inteliģences un valsts ierēdņu aprindās. Visiem indiešiem no šīm aprindām, ar ko iznāca runāt, ir tikai viens vai divi bērni. Tātad mazāk par trim (trīs ir tas vidējais bērnu skaits ģimenē, pēc demogrāfu aprēķiniem, kas nodrošina stabilu iedzīvotāju skaita pieaugumu valstī).

Dzimstības problēma vistiešākajā veidā saistīta arī ar indiešu stabilajām ģimenes tradīcijām un sievietes lomu valsts sabiedrībā. Demogrāfu koncepcijām būtisks ir skaitlis, kas rāda Indijas ārkārtīgi lielo atšķirību no Eiropas realitātes: Indijā tiek šķirti tikai divi procenti no noslēgtajām laulībām, bet Eiropā apmēram puse (diemžēl viena no pasaules nelabvēlīgākajām situācijām šajā jomā ir pie mums Latvijā). Vēl viena dziļa pretruna: tradicionāli stabilā indiešu ģimene ar akcentēto sievietes–mātes misiju ir visdrošākais iedzīvotāju skaita pieauguma garants. Ārlaulības bērni un arī ārpus laulības dzimumsakari Indijā joprojām ir reta parādība. Vīrieša un sievietes intīmo attiecību jomā Indijā valda izteikti konservatīva attieksme. Vēl viens šķietams kontrasts — atceroties “Kamasutrā” aprakstīto izsmalcināto mīlēšanās mākslu un pārsteidzoši tiešās (puritāņi teiktu “pornogrāfiski perversās”) dzimumakta tehnikas Kajuraho tempļu skulptūrās.

Dīvaini bija salīdzināt šo seno indiešu kultūras pieminekļu informāciju ar ikdienas vērojumiem šodienas Indijā. Karstajās dienās divas nedēļas regulāri apmeklējot peldbaseinus, es tajos sastapu pavisam tikai... trīs indiešu sievietes. Turklāt divas no viņām peldējās nevis peldkostīmos, bet pilnos aerobikas triko kostīmos. Kad pavaicāju jaunajām dāmām, vai šis peldēšanai neparedzētais tērps ūdenī neierobežo kustības, atbildei saņēmu kautrīgus smaidus: jā, neērti jau esot, bet kā gan savādāk...

Jāteic arī, ka sieviešu sabiedrības trūkums bija gandrīz vienīgais negatīvais akcents manu visnotaļ gaišo Indijas iespaidu paletē: vairāk nekā deviņas desmitdaļas no visām personām, ar ko man iznāca kontaktēties divās Indijā pavadītajās nedēļās, bija vīrieši. Sākot ar viesnīcas portjē un restorāna viesmīļiem. Arī istabas viesnīcā uzkopj tikai vīrieši, un valdības ierēdņu armija sastāv gandrīz vai vienīgi no kungiem. Arī “Latvijas Vēstneša” pārstāvim par godu rīkotajās vakariņās Deli desmit lūgtie viesi — žurnālisti un ārlietu ministrijas ierēdņi bija tikai vīrieši. Kad vaicāju, kāpēc viesu pulkā nav nevienas dāmas, vakara rīkotāji mani pārprata un teica: es taču arī esot viens. Ja es Indijā būtu ieradies ar kundzi, tad arī viņi atbilstoši protokolam būtu atnākuši ar savām sievām. Mans pieņēmums, ka sievietes varētu būt arī šo kungu kolēģes, vienkārši netika saprasts.

Vēl sarežģītāki izrādījās mani centieni noskaidrot pašu indiešu attieksmi pret “Kamasutru” un unikālajām tempļu skulptūrām. Uzdevu šo jautājumu vairākiem kungiem un saņēmu visnotaļ pretrunīgas atbildes. Pensionētais arheoloģijas departamenta direktors, tagad sertificēts gids, P.N.Raizada apgalvoja, ka erotiskās tempļu skulptūras savā laikā veidotas jaunās paaudzes izglītošanai. Mācību iestādes tajos tālajos laikos bijušas pieejamas tikai izredzētajiem, turpretim templī varējis iet katrs. Tādēļ arī tieši templis izraudzīts par vietu šādai uzskatāmai dzimumaudzināšanai. Savukārt Dr.Raizadas divreiz jaunākais kolēģis, sociālistiski orientētais Kočinas gids Baširs Kea viennozīmīgi deklarēja, ka šīs tempļu skulptūras esot “izkurtējušo bagātnieku izdoma”, “tautas masām” tās esot bijušas un arī tagad esot tālas un netīkamas. Šis kungs man ņēmās plaši un pamatīgi stāstīt par augstajām ģimenes morālajām vērtībām Indijā. Ģimenes uzdevums Indijā esot radīt bērnus, un sekss nekādā ziņā nedrīkstot būt pašmērķis un tirgus prece (kā tas esot Eiropā). Klausoties šī vēl pajaunā cilvēka aizrautīgajā balsī, bija pagrūti izprast, kāpēc viņš tieši šim dzīves aspektam veltī tik lielu uzmanību, atkal un atkal atgriežoties pie šī temata. Taču viss viņa teiktais bija ļoti pareizs, un man tur nebija ko iebilst. Ja nu vienīgi tāds neliels eiropieša aizvainotības velniņš, kas manī ierunājās par gida kategoriskajiem vispārinājumiem.

Kaut cik atklātu atbildi par “Kamasutras” pamācību lomu šodienas indiešu dzīvē es saņēmu no savas simpātiskās un ļoti profesionālās gides Mumbajā. Viņas formulējumā savas ģimenes guļamistabā indiešu vīrs un sieva nebūt neesot tik puritāniski, kā varētu domāt. Tikai runāt par to esot tabu. Tāpat kā jebkāda intimitātes izpausme starp vīrieti un sievieti publiskā vietā. Indiešu vīrietim savu sirdsdāmu neklājoties paņemt zem rokas, pat ielu šķērsojot. Un meitene drīzāk noģībs nekā ļaus draugam aplikt roku sev ap pleciem. Par skūpstīšanos uz ielas vai parkā, kā tas notiek Eiropā, pat neesot ko domāt.

Jā, sabiedriskajās vietās indieši mūžsenajās attiecībās starp vīrieti un sievieti ir nesalīdzināmi konservatīvāki par mums, eiropiešiem. Taču ir patiešām grūti viennozīmīgi apgalvot, ka mūsu pieredze un “sasniegumi” šajā jomā būtu kas pārāks.

Vērojot ārkārtīgi graciozās, košos sari tērptās indietes, kas, sveša vīrieša skatienu sastopot, kautrīgi nodur acis, brīžiem izjutu tādu kā nostaļģiju pēc kādām sen un tālu zudušām vērtībām. Un dienu pēc dienas izteiktā vīriešu sabiedrībā aizvadot, aizvien asāk izjutu, cik patīkami būtu vienkārši parunāties ar sievieti. Izjust viņas atšķirīgo domāšanas un vērtēšanas veidu.

Visur, kur vien Indijā iznāca redzēt sievietes — uz ielas, viesnīcas vestibilā, lidmašīnas salonā, parkā uz soliņa (ļoti reti arī kādā valsts iestādē) —, visur viņu sejās varēju izlasīt mierīgu nosvērtību un labestību. Ne atblāzmas no mūsdienu modernajā pasaulē tik sakāpinātajiem emancipācijas kompleksiem vai nervozās agresivitātes. Vai visām — slaidi augumi un ļoti gracioza gaita. Liekas, viens no šī pēdējā fenomena noslēpumiem ir sensenā tradīcija sievietēm nest kravu uz galvas. Arī tagad Indijas sievietes (dažkārt arī vīrieši) laukos un arī pilsētu nomalēs nes kravas tikai un vienīgi uz galvas. Nes visu — sākot ar augļu groziem, ūdens krūkām un piena kannām, beidzot ar koferiem un ķieģeļu saišķiem. Tātad visai prozaisks izskaidrojums. Taču arī šis aspekts ir viena no Indijas gadsimtu senām tradīcijām. Vēl viens pievilcīgs akcents košajā Indijas savdabības gammā.

Spilgts kontrasts sievietes vēl aizvien niecīgajai lomai Indijas dzīvē ir bijusī premjerministre Indira Gandija, kuras piemiņu indieši vēl aizvien tur svētu un apvij ar leģendām. Bet tā jau ir cita pārdomu sauja — nākamajai reizei.

Šīs jaunās sievietes dienišķo maizi pelna smagā ikdienas darbā, iznēsājot preces Jaundeli tirgū;

biroja darbiniece (pa labi) kopā ar lifta zēnu "Oberoi" viesnīcā Deli;

Skolnieces no Keralas štata Austrumjūras piekrastē. Viņu mātes un vecmāmiņas šajā vecumā (14 - 16 gadi) jau precējās un dzemdēja bērnus. Viņas mācās skolā un auklē mazos brālīšus;

Ziloņu salā pie Mumbajas - 16 gadus jaunā kreļļu pārdevēja.

Autora foto

Ceļojuma iespaidu turpinājums — nākamajos numuros