Referāti, runas

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Kultūras fonda Uzticības padomes loceklis:

“Latvijas Kultūras fonds —

pagātnes mirdzums un nākotnes problēmas”

Katras organizācijas vēsturē kongress ir ceļa zīme, kaut vai neliela. Latvijas Kultūras fondam pašreiz, kad visi itin kā stāvam krustcelēs, kad sajukušas gan finanses, gan domāšana, kad līdzās “Internetam” dzīvē ienāk trūkums un bezcerība, šis IV kongress izvirza problēmu par Fonda sūtību, saturu, mērķiem. Saprotams, Fonds jau bojā neies, bet vai tas būs tas fonds, ko sabiedrība pazīst, atzīst, iedrošinos pat sacīt, mīl, vai tas būs tautas sirdsapziņas un cerību fonds?

Fonda jaunās, Sēlijas zibeņu iezīmētās gadagrāmatas ievadā cienījamā valdes priekšsēdētāja Ramona Umblija izklāstījusi LKF veidošanos un pārvērtību būtību — sekot laika garam, iekļauties Latvijas kultūrpolitikā kā “trešajam sektoram”, sabiedriskajam. Ir formulēti mērķi — garīgās kultūras kopšana un veicināšana valstī, formulēti pamatprincipi — atbalsts individuālām iniciatīvām, kultūras decentralizācija, alternatīvi kultūrprojekti, ilgtermiņa mērķprogrammas. Bet kādas tās būs, kā tās īstenot?

Atskatīsimies Kultūras fonda vēsturē, kas ir 10 gadus ilga. Vēsturiski šis mūsu Latvijas Kultūras fonds neveidojās kā 1920. gadā Kārļa Ulmaņa dibinātā LKF pēctecis. Tas bija Gorbačova perestroikas laika bērns un sākotnēji funkcionēja kā Padomju kultūras fonda sastāvdaļa, ne tik daudz finansējot individuālas iniciatīvas, cik īstenojot mērķprogrammas un kopu (jeb atbalsta grupu) ieceres, kas Latvijā guva plašas sabiedrības atbalstu.

Atceros, tieši pirms 10 gadiem, 1986. gada 12. novembrī, Maskavā kopā ar Zigmundu Skujiņu, Induli Zariņu, Romi Bēmu, Raimondu Paulu, pārstāvjiem no VEF un Daugavpils, augstiem partijas funkcionāriem sēdējām Kolonnu zālē PKF dibināšanas kongresā un tā prezidijā vērojām Raisu Gorbačovu, Jeļcinu, Zimjaņinu, Dobriņinu, ja vēl atceramies šos uzvārdus. Tika spriests, kā pārvarēt kultūras birokratizāciju toreizējā impērijā, kā piesaistīt valsts lieluzņēmumu un privātpersonu ziedojumus kultūrai, pat no ārvalstīm, kā liberalizēt kultūrpolitiku. No Latvijas nozīmētajam runātājam, VEF Sociālistiskā darba varonim Voldemāram Krūmiņam, bija aizsmakusi balss, viņš nespēja runāt. Un nezināja jau vēl īsti, ko sacīt. No šī kongresa man saglabājies sarkanais mandāts ar Ļeņina profilu, un gluži līdzīgs mandāts bija arī Latvijas Kultūras fonda dibināšanas konferencē Rīgā 1987. gada maijā.

Partijas nomenklatūra uztvēra Fonda ideju negribīgi, ar aizdomām, mēģināja norādījumus “no Maskavas” izpildīt samērā formāli, jo virsū jau nāca nacionālās pašapziņas vilnis, “trešā atmoda”. Bija liela laime, ka izdevās pārliecināt par Imanta Ziedoņa kandidatūru Fonda vadībai — viņam līdzi nāca “Kurzemīte”, vides sakopšanas talkas, dižkoki, no viņa un viņam tuviem cilvēkiem staroja ierosmes. Tieši tad Latvijā bija izvērsusies cīņa pret Daugavpils HES, pret tehnokrātiju, un Kultūras fonds tapa par Atmodas ieskandinātāju, par pirmo legālo Atmodas organizāciju.

Fonda darbošanās jomās gluži likumsakarīgi izvirzījās Daugavas programma, Strēlnieku programma, Spīdolas programma, Dzintara ceļa programma. Vienlaikus nāca arī Vietvārdu programma — vēsturiskās atmiņas atgūšana, ielu, laukumu veco nosaukumu atjaunošana. Atgādināšu, ka jau 1987. gada oktobrī, pirms Atmodas, izdevās atkarot Doma laukuma nosaukumu, pēc tam, vēl līdz neatkarības atgūšanai, nosaukumus atguva vairums Rīgas ielu, radās arī gluži jauni, bet atbilstoši nosaukumi, kā Riharda Vāgnera iela, Kārļa Ulmaņa gatve, Saharova iela, Poļu gāts u.c. Pretēji sākotnējiem maskaviešu nodomiem LKF dibināšana un pirmās aktivitātes izraisīja ārkārtēju pacēlumu latviešu sabiedrībā. Jauni folkloras ansambļi, “Likteņarhīvs”, baznīcu un ērģeļu atjaunošana, Spīdolas skola, leļļu dienas, Melngalvju nama kopa — viss tas dzima Kultūras fonda paspārnē. Tāpat Fonda paspārnē tapa nacionālās kultūrbiedrības — lībiešu, ebreju, pat LTF pirmie finansu rēķini gāja caur Kultūras fondu. Kultūras fonds viens no pirmajiem 1989. gadā oficiāli iestājās par latviešu nacionālo simboliku, tautas lūgšanu, seno zīmju reabilitāciju, iesaistījās cīņā par sarkanbaltsarkano karogu. Tika iedibināti pirmie sakari ar latviešu trimdu, kas vēl 1988. gada aprīlī izturējās pret LKF rezervēti, lai neteiktu vairāk, — tieši caur Kultūras fondu Latvijā legāli ienāca pirmās trimdas grāmatas. Kompartijas iecere pārvērtās tās pretmetā — Ļeņina profila vietā nāca laiviņa ar saulīti. No LKF aktīvistiem lielā mērā veidojās Tautas fronte. Sabiedrības centienos sāka dominēt politika, neatkarības centieni, dzīve strauji politizējās. Taču Kultūras fonds turpināja savu svētīgo darbu novadu, kultūras, pašapziņas atjaunošanā, kultūrvērtību saglabāšanā. Joprojām nāca daudz ziedojumu, arī “Daiļrades” peļņas daļas regulāri atskaitījumi, veidojās kopas novados.

Fonds guva lielu autoritāti sabiedrībā. Tieši LKF bija tā organizācija, kas Latvijā pirmā, 1989. gada 27. maijā, pasludināja savu suverenitāti, neatkarību no “Maskavas centra”, — I kongresā Dailes teātrī. Ar šo aktu tā vairs nebija vecā režīma nelikumīgs bērns, bet neatkarību atgūstošās Latvijas pirmā likumīgā sastāvdaļa.

Ko varam sacīt šodien, piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Situāciju noteikušas lielās pārmaiņas — privatizācija, naudas devalvācija, “Daiļrades” sabrukums, nemitīgās finansu grūtības, kultūras komercializācija kā jaunā tirgus laikmeta vispārēja tendence. Savu mūžu beigusi Strēlnieku programma, turpinās Daugavas programma, Spīdolas programma, sašaurinātā veidā — “Likteņarhīvs”, toties klāt nākusi Rīgas programma (kopš 1993. gada) un tiek pasniegtas Spīdolas balvas. Kultūrcilvēki kļuvuši nabadzīgi, Fonds nonācis atkarībā no jaunā biznesa struktūru ziedojumiem. Tiesa, likumdošanā izdevies iestrādāt pantu, kas dod atlaides LKF ziedotājiem; arī likumā par azartspēlēm kaut kas paredzēts, bet pēdējais reāli devis kaut ko vienīgi sportam un Operas celtniecībai, ne LKF. Pērnais banku sabrukums vēl vairāk iedragājis LKF finansu situāciju. Ramonai Umblijai un viņas komandai bija jāveltī pārcilvēcīgas pūles, lai vispār mēs tiktu līdz šim kongresam, lai vispār saglabātu Fondu. Kopš 1993. gada radies samērā spēcīgs spiediens par labu 1920. gada LKF nodaļu atjaunošanai, nododot Fonda vadību Saeimas un valdības (resp., ministrijas) pārziņā. Tas būtu zināmā pretrunā ar pasaulē vērojamo tendenci par nevalstisku, sabiedrisku struktūru attīstību.

Šādā nozīmē LKF nokļuvis krustcelēs. Tas gan ir saglabāts, bet tā iespējas kļūst atkarīgas no bagāto firmu un banku vēlmēm. Finansējuma avoti noteiks nākotnes kultūrpolitiku. Kā saka — kas maksā, tas pasūta mūziku. Pasūtītāja intereses un gaume lielā mērā var determinēt kultūrpolitiku, ziedojuma saistība ar īsto kultūru var kļūt, kā saka, aiz matiem pievilkta.

Kādēļ LKF vārdam bija tik laba skaņa pirmsatmodas un Atmodas laikā? Pirmkārt, tādēļ, ka darbības sākumā Fonds iededzināja, uzmundrināja, rosināja ilgi neatzītos kultūrpasākumus, deva “pirmo grūdienu” skaistām ierosmēm, pēc kurām sabiedrība bija noilgojusies, lai tālāk tās varētu izvērst arī ārpus Fonda ietvariem. Fondam bija saikne ar sabiedrību. Otrkārt, tādēļ, ka Fonds veicināja latviešu un arī mazākumtautību kultūras tradicionālās formas, nevis kosmopolitisko, masu kultūru, patērētājkultūru. Vai šodien Fondam vēl ir šī “aura”?

Varbūt Ramonai Umblijai ir sava taisnība, kad viņa raksta: “Zinātnieki un mākslu profesionāļi kritizēja Kultūras fondu par tautiskā romantisma recidīvu un aizraušanos ar vēsturisko mantojumu, pārāk pasīvu nostāju pret kultūras novitātēm.” Es nebūt neesmu pret jaunām kultūras formām, jaunās postmodernisma mākslas, teiksim, instalāciju, jaunās mūzikas, avangarda teātra ienākšanu Latvijā. Piekrītu, ka arī šīs strāvas veicināt būtu Kultūras fonda tiešs uzdevums, ja vien tās ir profesionāli augstā, novatoriskā līmenī. Taču tās jau aprūpē Sorosa fonds, Jaunrades fonds, ministrija. Kultūras fonds savukārt ieņēmis “savu nišu” tradicionālās novadu kultūras, folkloras, etnogrāfijas, kultūrvēsturisko tradīciju, kultūrmantojuma apzināšanā, izteiksmīgas vides veidošanā novados. Ramona Umblija rezignēti raksta: “Latvijā šajā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas periodā ļoti svarīgs, pirmkārt, ir bijis finansiālais izdevīgums, otrkārt, sponsorētā pasākuma (objekta, projekta) reklāmiskais spožums. Tāpēc garīga rakstura darbu (kultūrvēsture, pētījumi sociālajās un humanitārajās zinātnēs), arī klasisko mākslas žanru un tautas mākslas atbalstam, tajā skaitā Kultūras fonda mērķprogrammām, finansiālo nodrošinājumu rast bijis ļoti sarežģīti.”

Saprotams, tā ir taisnība, tāpat kā tas, ka nacionālromantisms, īpaši jaunatnē, varbūt sāk atvirzīties otrā plānā. Taču, pievēršoties elitārai kultūrai, Fonds var zaudēt saikni ar tautu, ar Latvijas sabiedrību un līdz ar to — daļēji — savas pastāvēšanas jēgu. Manuprāt, jāmēģina, kaut izmisīgi, ieturēt līdzsvarotu kultūrpolitiku — starp vispārcilvēcisko un taktisko, pārliecinot naudas devējus, ka veicināma būtu arī tradicionālā, nacionālā kultūra, to skaitā Latvijas mazākumtautību kultūras centieni. Te jāizceļ, ka LKF šā gada septembrī aktīvi organizēja nacionālo minoritāšu festivālu “Latvijas vainags”. Kulturālas minoritātes ir ārkārtīgi svarīgas multikultūru sabiedrībā, lai nepadziļinātos nacionālās un sociālās plaisas. Ir jāpārliecina ziedotāji, ka viss tas ir būtisks Latvijas kā valsts tālākpastāvēšanai, ja vēlamies to ievirzīt pa Ziemeļvalstu modeļa ceļu.

Latvijas Kultūras fondam jāveicina individualitāšu, īpatņu, talantu “atklāšana” un rosināšana darbībai, jāpaver tiem ceļš. Tā būtu Spīdolas programma. Un tomēr ne tikai tā. Fonds nedrīkstētu zaudēt saistību ar kopām Rīgā un novados. Nekādā ziņā nedrīkstētu atsacīties no Rīgas programmas, kas taču ir mūsu ierosināta, jau sākot ar pirmo pilsētas 800–gades konferenci 1990. gada decembrī, ko organizēja Fonds kopā ar Latvijas Vēstures institūtu. Nupat šo jomu savā pārziņā vēlas pārņemt Rīgas Dome, tās komisija, pilsētas 800–gades komisija. Tas ir ļoti labi — Fondam nav pa spēkam sakopt kultūrvidi, finansēt daudzos pasākumus. Taču Fondam vajadzētu paturēt Rīgas komisiju kā 800–gades pasākumus koordinējošu kultūrvēstures, izziņas daļu — kopā ar Latvijas Vēstures institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmiju, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, arhīviem, lai izceltu un izdibinātu autentiskus faktus, izdotu vērtīgas zinātniskas un literāras grāmatas par Rīgu. Vārdu sakot, aprūpēt Rīgas jubilejas zinātnisko, kultūrvēsturisko pusi, sagatavot 2001. gada 21. augustu, dot teorētisko pamatojumu, veikt dažādu individuālu, nereti emocionālu projektu ekspertīzi, lai neveidotos viltus vēsturiskums. Manuprāt, Rīgas programma varētu palikt kā viena no pašām galvenajām LKF programmām.

Trešā lielā programma neapšaubāmi varētu palikt Daugavas programma, taču izplūstot no Daugavas krastiem tālu pa novadiem. Plašākā nozīmē, vajadzētu veidot reģionālo programmu, Latvijas provinces atdzimšanas programmu. Personiski man tuvāka ir Sēlijas programma. 1995. gadā aizsāktais Sēļu gads sarosīja kultūrentuziastus Jēkabpilī, Viesītē, Ilūkstē, Eglainē, Neretā, Gārsenē, citur, taču šis kultūras reģionālisms vēl nav tiktāl attīstījies, lai varētu iztikt bez LKF morālā, daļēji arī materiālā atbalsta. Domāju, ka Fondam īpaši vajadzētu atdzīvināt kultūridentitātes, reģionālās identitātes meklējumus arī Zemgalē, kas šajā ziņā ir viens no atpalikušākajiem Latvijas novadiem. Tieši reģionālisms, vietējo tradīciju, dabas, kultūras mantojuma popularizēšana darītu Latviju bagātu, pievilcīgu, interesantu.

Beidzot, Kultūras fondam vairāk vajadzētu sadarboties ar humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjiem. Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē veidojas Letonikas programma, plašākā mērogā — Baltonikas programma (visu triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju ietvaros). Tās pētī Latvijas vēsturi, folkloru, etnogrāfiju, kultūrvēsturi, valodu, dzīvesziņu, demogrāfisko un sociālekonomisko situāciju plašā, interdisciplinārā tvērumā. Svarīgi būtu novadīt zinātnieku atziņas līdz sabiedrībai, lai tās gūtu atbalsi novados, lai veidotos dialogs, lai individuālās iniciatīvas gūtu zinātnisku pamatojumu. Zinātņu akadēmija šajā ziņā ir gatava sadarboties ar LKF.

Katrā ziņā, bez mērķprogrammām, bez kopām, bez ciešas saiknes ar reģioniem, arī ar trūcīgākajiem un atpalikušākajiem Latvijas novadiem, bez “taku” apzināšanas, bez lauku sētu sakopšanas Fonds daudz zaudētu no savas lomas, savas autoritātes sabiedrībā, savas “auras”, kā tagad ir modē sacīt. Tādēļ reģionālais aspekts noteikti būtu jāsaglabā, pakāpeniski veicinot spēcīgu un neatkarīgu kultūras centru veidošanos pašos reģionos.

Var jau, saprotams, sacīt, ka neviens pret to teorētiski neiebilst, bet kur rast līdzekļus? Diemžēl kultūra, zinātne un izglītība atjaunotajā valstī ir pabērna lomā. Domāju, ka jaunievēlētajai valdei un Uzticības padomei tomēr būtu jācenšas pārliecināt potenciālos ziedotājus par Fonda pasākumu nozīmīgumu, jāapelē ja ne pie patriotisma, tad pie firmas prestiža. Bet tas būtu panākams, ja celtos kultūras un zinātnes prestižs pašā sabiedrībā, ja arī masu informācijas līdzekļi mainītu savu attieksmi — izcelt negācijas, nevis pasvītrot pozitīvo.

Savukārt, reģionālās kultūras atbalstam varbūt varētu piesaistīt līdzīgu reģionu patronus no Skandināvijas vai Vācijas, kur interese par reģionalitāti, par novadu kultūru ārkārtīgi pieaug. Domāju, ka, skandinot par ieiešanu Eiropā, allaž būtu jāpasvītro, ka mēs nevēlamies mehānisku saplūšanu, kultūras nivelēšanu, ka Eiropa būs bagāta, ja katra sastāvdaļa būs savdabīga.

Vēl skaistāk būtu, ja mēs spētu ieiet Eiropā ar kādu specifisku “Baltijas stilu” mākslā, tērpu modē, daiļamatniecības izstrādājumos, mēbelēs, traukos, dizainā, lai taptu šādā stilā ieinteresētas firmas. Būtībā kultūrvērtības ir vērtīgākā prece, ar ko varētu cerēt tikt pasaules tirgū, ne jau ar baļķiem vien nodrošināsim Latvijas pārticību. Saprotams, tas prasīs izdomu, lokanību, sakarus, sabiedriskās domas ievirzi, situācijas pārzināšanu Eiropā.

Katrā ziņā, manuprāt, Latvijas Kultūras fonds nedrīkstētu kļūt tikai par līdzekļu, privātstruktūru ziedojumu sadalītāju, dispečeru, ziedojumiem un kultūras tirgum veidojoties tīri stihiski, atbilstoši ziedotāju gaumes izpratnei, virzot līdzekļus kā 1996.gadā, piemēram, tautas sporta attīstībai, sporta dejām, audioierakstiem, kas tomēr, šķiet, nav pašas maģistrālās kultūras jomas.

Droši vien Latvija drīz vien tomēr sekos Igaunijas paraugam, kur jau pirms pusotra gada izveidojies fonds “Kultūrkapitāls”, kam līdzekļus dod valsts atskaitījumu veidā no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa (3%) un no azartspēlēm (30%). “Kultūrkapitāls” Igaunijā aprūpē visas mākslas, humanitāro zinātņu un sporta jomas, un būtībā tas ir 1920.gadā dibinātā Latvijas Kultūras fonda līdzinieks. Noteikti jācenšas panākt arī Latvijas valsts attieksmes maiņa pret savu pameitu — kultūru, un šis valstiskais fonds varētu daļēji finansēt arī dažus tagadējā LKF pasākumus, taču tas nedrīkstētu, manuprāt, aizstāt tagadējo LKF, ja vien pēdējais saglabātu savu seju, kaut ko no Atmodas gadu mirdzuma un arī demokrātisma (labā nozīmē). Lai nebūtu varas, “augšu” diktāta.

Šo seju Kultūras fonds guva pirms gadiem deviņiem — desmit; tā bija gan lēnīga, tomēr konsekventa kultūrprotesta forma pret sarkanajām identifikācijas kartiņām, mandātiem ar Ļeņina profilu, pret nivelēšanu un ideoloģiskajiem stereotipiem. Ļoti negribētos, lai nāktu jaunas, šabloniskas dzeltenās identifikācijas kartiņas patērētājkultūras, kosmopolitiskās kultūras jomā, kas ar lielas naudas starpniecību uzspiestu mums jaunus standartus, izmirdinātu nacionālo savdabību, šoreiz ne ar ideoloģijas, bet ar naudas spaidiem. Ja Kultūras fonds paļautos šīm tendencēm, tā tālākā pastāvēšana diez vai vairs būtu mērķtiecīga. Saprotu, ka kultūras komercializācija arī Latvijā ir neizbēgama, tomēr jācenšas spraukties kā kamielim caur adatas aci, īstenot līdzsvarotu, tautu audzinošu un pacilājošu kultūrpolitiku, iekļaujot arī modernizācijas tendences. Tāds varētu būt jauno LKF institūciju ieceru saturs. Kultūras fondam vajadzētu saglabāt savas saknes, savu demokrātismu un nu jau tradīciju — darboties kā regulējošam, iniciatīvas veicinošam mehānismam Latvijas kultūrvides, mantojuma saglabāšanā un jaunu, augstas kultūras tendenču ienākšanai Latvijā.