Vēlreiz lai apzināmies narkotiku smago postu

Janvāra nogalē, turpinot K. Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma tradīcijas, visas Rīgas skolas saņēma Latvijas Kultūras fonda un Rīgas Narkomānijas profilakses centra dāvinājumu — trīs eksemplārus Kristiānes F. grāmatu "Mēs, Zoo stacijas bērni". Unikālā grāmata tulkota divdesmit valodās un Vācijā izdota 43 reizes. Tagad to, tulkotu no vācu valodas, sadarbībā ar Rīgas Narkomānijas profilakses centru izdevis apgāds "Didam" . Tā ir grāmata — grēksūdze. Un grāmata brīdinājums.

Fragmenti no grāmatas publicēti ar apgāda "Didam" atļauju

Vācu žurnālisti Kajs Hermans un Horsts Rīks, intervējot Kristiāni, radījuši dokumentālu septiņdesmito gadu beigu Berlīnes "narkotiku lietošanas skatuves" atspoguļojumu. Kristiānes stāsts par narkotiku izplatību Berlīnē ir tik spilgts un patiess, ka licis viņam atskārst: grāmatā būtībā aprakstīta pašreizējā situācija Rīgā. Grāmatas ievadā Dr. Jānis Strazdiņš raksta:

"Toreiz, septiņdesmito gadu sākumā, pusaudži Berlīnes klubos un diskotēkās sāka ar "zālīti", LSD, amfetamīniem, nomierinošām tabletēm, bet beidza ar heroīnu stacijas tualetēs, tieši tā kā patlaban, divdesmit gadu vēlāk, notiek Rīgā. Scenārijs tāds pats. Tā pati pārliecība, ka izdosies kontrolēt "zālītes" lietošanu un nekad nepāriet uz heroīnu. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnieku aptaujā pagājušā gada jūlijā pilsētas izklaides vietās tika iztaujāti četri simti jauniešu. Atklājās, ka viņu attieksme pret narkotikām, jo īpaši "zālīti", ir ļoti iecietīga. Jaunieši uzskata, ka visas narkotikas nav vienādi bīstamas: ir vieglās un smagās narkotikas. "Zālīte" vispār atkarību neradot, tā esot pat veselīga, jo Amerikā to lietojot medicīnā, tā esot nepieciešama, lai stimulētu jaunrades procesu, gudrs un domājošs cilvēks spējot sevi kontrolēt un atkarīgs netopot, tikai vārgie kļūstot heroīna lietotāji un narkomāni."

Mūsu jaunieši domājot un rīkojoties tāpat kā savā laikā jaunieši Berlīnē. Arī pie mums, tāpat kā septiņdesmitajos gados Berlīnē, ir pieejamas visas narkotiskās vielas. Un diemžēl par vēl lētāku cenu nekā toreiz Berlīnē. Daudzi nepilngadīgie kā pirmo narkotisko vielu izmēģina heroīnu, kas ir sācis izkonkurēt līmi "Moment".

Unikālās grāmatas ievadā Dr. J.Strazdiņš raksta: "Diemžēl mūsu sabiedrība, arī skolotāji un vecāki, ir diezgan vienaldzīgi un pārliecināti, ka narkotiku posts viņus neskars. To var arī saprast, jo tagadējo bērnu, pusaudžu un jauniešu vecāki ir ļoti slikti informēti par narkotiku iedarbību un cēloņiem, kāpēc bērni sāk tās lietot. Kristiāne pievēršas narkotikām brīdī, kad vecāki izšķiras un meitene jūtas vientuļa un nesaprasta. Diemžēl arī Rīgā daudzas ģimenes ir pa pusei izirušas, vecāki daudz strādā un maz laika pavada kopā ar bērniem. Bērni un pusaudži aug uz ielas, kur ir pakļauti visdažādākajām ietekmēm — bieži vien sliktākajām. Sporta laukumu vietā šodien dižojas automašīnu stāvvietas, skolu budžetos trūkst līdzekļu ārpusskolas nodarbībām. Pašreizējais nabadzīgais budžets nākotnē spiedīs būvēt cietumus, sociālās palīdzības iestādes un sociālos mājokļus. Tāda ir dzīves īstenība."

Vācu žurnālisti K. Hermans un H.Rīks piecpadsmit gadus veco Kristiāni F. satikuši 1978. gada sākumā Berlīnē, kad jaunietei vajadzējis ierasties tiesā kā lieciniecei. Sarunājuši ar viņu interviju, taču saruna ieilgusi divu mēnešu garumā, un rezultātā no magnetofona ierakstiem tapusi šī grāmata. Latviski to tulkojusi Barba Voitkāne.

Divpadsmit gadu vecumā Kristiāne evaņģēliskajā jauniešu klubā sākusi smēķēt hašišu, trīspadsmit gadu vecumā kādā diskotēkā — lietot heroīnu. "Kļuvusi narkomāne, viņa no rītiem gāja uz skolu, bet pēcpusdienās kopā ar draugiem heroīnistiem devās uz Zoo stacijas mazgadīgo prostitūtu stūri pelnīt naudu narkotikām. Māte gandrīz divus gadus neko nenojauta par meitas dubulto dzīvi. Kristiāne F. sīki un ar vislielāko atklātību iepazīstina ar to bērnu likteni, kuri kļuva pazīstami kā narkotiku upuri. Pēc nemierpilniem gadiem Amerikā un Grieķijā autore, nu jau četrdesmit gadu veca, atgriezusies Berlīnē. Viņa atkal un atkal dodas cīņā pret narkotikām — neviens bijušais narkotiku lietotājs nav pasargāts no recidīviem."

"... ievilku dūmu un turēju plaušās tik ilgi, kamēr uznāca klepus lēkme... gaidīju, vai nesāksies kāda iedarbība. Likās, ka pēc narkotiku pamēģināšanas jānotiek kaut kam sevišķam. Taču īstenībā nenotika nekas. Biju mazliet apdullusi, taču no vīna. Es vēl nezināju, ka, pirmo reizi pīpējot hašišu, lielākais vairums neko neizjūt. Lai izbaudītu hašiša kaifu, vajadzīgs īsts treniņš."

"... Diskotēkas gaisotne kļuva arvien sīvāka. Heroīns tajā spraucās iekšā pa visiem kaktiem. Arī mūsu kompānijā runāja tikai par heri. Patiesībā visi bija noskaņoti pret heroīnu. Mēs jau zinājām, ka heris nobendējis pietiekami daudz mūsējo. Bet es tomēr jutu zināmu bijību pret kompānijām, kurās dūrās. Tās man nozīmēja jaunu, augstākas pakāpes kliķi. Uz mums, hašiša smēķētājiem un tablešu rijējiem, viņi skatījās ar milzīgu nicinājumu. Hašišu viņi dēvēja par zīdaiņu drogu. Tomēr doma, ka nekad nenokļūšu heroīnistu kliķē, mani kaut kādā veidā nomāca. Vairs nebija izaugsmes iespēju. Heroīns gan man iedvesa milzīgas bailes, jo zināju, ka tas patiešām nozīmē beigas."

"... Man pietrūka drosmes izrunāties. Es pat īsti neapzinājos, bet mani vadīja zemapziņa un jūtas. Rītdiena nebija ne prātā. Nekādu plānu nebija. Kāda var būt runa par plāniem? Neviens no mums par nākotni nemēdza runāt.

Nākamās nedēļas beigās Kesijai vajadzēja nakšņot pie mums, jo tā bija sastāstīts manai mammai. Es patiešām atvilku Kesiju uz mūsu māju. Viņa bija galīgi uzlādējusies ar tabletēm. Arī es biju aprijusi pustableti, taču sajēgu vēl nebiju zaudējusi. Kesija nostājās mūsu mājas priekšā uz ielas un jūsmoja par divām laternām, kas nāca viņai virsū. Man vajadzēja novilkt viņu no ielas vidus, lai viņai neuzbrauktu kāda mašīna.

Tūlīt iestūmu Kesiju savā istabā, taču mamma mūs pamanīja. Kolīdz mamma parādījās durvīs, mums abām uzradās vienādi trakas iedomas, ka viņa ir par resnu, lai pa tām ienāktu. Mēs sākām zviegt un nespējām rimties. Mamma atgādināja resnu, labsirdīgu pūķi ar kaulu matos. Mēs smējāmies, un mamma priecīgi smējās kopā ar mums. Viņa droši vien nodomāja, ka esam jautras tīnītes."

Tie ir tikai nelieli fragmentiņi no Kristiānes F. stāstījuma. Grāmatā ir bezgala daudz spilgta un dramatiska. Tā būtu jāizlasa visiem vecākiem un skolotājiem, arī jauniešiem Latvijā.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente