PĒC CEĻA

Turpinājums. Sākums

"LV" nr. 179., 180., 181., 182., 187.

Pa saujai

Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Viena no cildenākajām nodaļām Indijas piecdesmit neatkarības gadu vēsturē bijuši tie gandrīz septiņpadsmit gadi, kad šīs milzu valsts valdības priekšgalā atradās ārēji trauslā sieviete ar skanīgo vārdu Indira Gandija — viena no spilgtākajām personībām jaunāko laiku vēsturē. Varētu likties, ka šīs sievietes milzu autoritāte, kas Indijas tautā jūtama vēl tagad, jau vairāk nekā desmit gadu pēc viņas nāves, ir krasā pretrunā ar sievietes vēl aizvien necilo vietu Indijas sabiedriskajā dzīvē. Tomēr šāds priekšstats ir vienpusīgs. Tas neskar tik augstu cilvēcisku virsotni, kāda bija Indira Gandija. Viņas fenomenam ir arī racionāls izskaidrojums: Indira Gandija bija leģendārā Džavaharlala Neru, Indijas pirmā premjerministra, meita un saņēma mantojumā ne vien sava tēva unikālo politisko pieredzi, bet arī Džavaharlalam Neru dāvāto Indijas tautas uzticību un mīlestību. 1966. gada 19. janvārī, pēc iepriekšējā premjerministra Šastri nāves, Indira Gandija guva spožu uzvaru parlamenta balsojumā (355 balsis par, pret 189) un kļuva par pirmo sievieti — Indijas premjerministri. Vēsturiskā retrospekcijā — par otro sievieti Hindustānas vadītāju (pēc sultānes Razaijas, kas šajā zemē valdīja pirms 700 gadiem). Šķiet, visatbilstošāko apzīmējumu Indirai Gandijai savā laikā atrada izcilā indiešu dzejniece Sarodžni Naidu. Šos vārdus lieku arī šīs Indijas saules un domu saujas virsrakstā:

“Indira Gandija — jaunās Indijas dvēsele”

Nākamgad (1997. gadā) 19. novembrī Indirai Gandijai būtu 80 gadu jubileja. Par premjerministri viņa kļuva 49 gadu vecumā un bija šajā amatā, ar dažu gadu pārtraukumu, līdz 67 gadu vecumam. Šajos gados Indira Gandija ne vien sekmīgi turpināja sava tēva iesākto darbu, saglabājot uzticību Džavaharlala Neru un arī savas brīvības cīnītāju paaudzes demokrātijas ideāliem, bet arī droši realizēja virkni jaunās vēsturiskās un ekonomiskās situācijas izvirzītu reformu: 1966. gada jūnijā, nepilnu pusgadu pēc stāšanās premjerministres amatā, Indira Gandija izziņoja Indijas nacionālās valūtas — rūpijas — devalvāciju par 57 procentiem. Viņa arī apmierināja sikhu prasību izveidot īpašo Subas apgabalu Pendžabā, kurā viņi varēja īstenot savu nacionālo vairākumu — prasību, ko savā laikā bija strikti noraidījis ne vien Džavaharlals Neru, bet arī gandrīz visi citi līdzšinējie Indijas politiskie līderi. 1971. gada martā, kad izraisījās krīze toreizējā Austrumpakistānā un 12 miljoni cilvēku meklēja patvērumu bēgļu nometnēs Indijā, Indira Gandija aicināja pasaules lielvalstis iejaukties šajā procesā. Taču, sastopot visumā izteiktu politisko lielvaru vienaldzību, premjerministre 1971. gada decembrī deva pavēli Indijas armijai ieiet Austrumpakistānā, lai palīdzētu Bangladešas brīvības cīnītājiem. Pakistāna nekavējoties (3. decembrī) pieteica Indijai karu, un valstij vienlaikus bija jācīnās divās frontēs — austrumos un rietumos no Indijas. Tomēr Indijas armija prasmīgās militārās operācijās divās nedēļās sagrāva Pakistānas militāro mašīnu, bet Indirai Gandijai tika piešķirts Indijas dārgakmens “Bharat Ratna” — augstākais Indijas valsts apbalvojums. Indira Gandija arī uzsāka cīņu pret graustu rajoniem lielo pilsētu pievārtē, viņa arī sāka ieviest stingrus dzimstības ierobežošanas pasākumus. 1977. gada janvārī premjerministre atbrīvoja visus politieslodzītos.

Smags trieciens Indirai Gandijai bija viņas jaunākā dēla Sandžaja nāve aviokatastrofā 1980. gada 23. jūnijā. Taču Indira Gandija, kas tolaik jau bija iemantojusi “tērauda dāmas” reputāciju, nesabruka. Tieši šajās ģimenes traģēdijas dienās viņa iesaistīja aktīvā politiskajā dzīvē savu vecāko dēlu Radživu Gandiju, ieceļot premjerministres vecākā padomnieka rangā.

“Kāpēc tā notika?” tūkstošiem cilvēku vaicāja pēc 1984. gada 31. oktobra, kad Indira Gandija tika nogalināta politiskā atentātā. Šo jautājumu Indijā un citur pasaulē cilvēki uzdod vēl joprojām. To jautāja arī man pēc atgriešanās no Indijas. Un, formulējot atbildi, prātā nāca Indiras Gandijas apstākļu paralēles ar Izraēlas premjerministra Ichaka Rabina noslepkavošanu 1995. gada 4. novembrī — pirmdien atzīmējām šīs traģēdijas pirmo gadskārtu. Abi šie izcilie politiķi bija starptautiski atzīti miera cīnītāji. Abi visus spēkus veltīja saskaņai un stabilitātei savā reģionā un līdz ar to pasaulē. Taču abi bija pirmām kārtām īsteni savas valsts patrioti. Labākie no labākajiem savā zemē un savā tautā. Abi apzinājās un smagi izjuta savas politiskās atbildības nastu. Abi tika arī modri apsargāti. “Kā tas varēja notikt? Kur skatījās drošības dienests?” tūlīt pēc abiem atentātiem vaicāja sašutušie līdzpilsoņi. Un arī šeit Indiras Gandijas un Ichaka Rabina liktenī ir traģiska sakritība: viņus abus nogalināja savējie. Viņiem abiem iešāva mugurā cilvēki, no kuriem to vismazāk varēja gaidīt. Cilvēki, no kuriem abi premjeri nesargājās. Ichaku Rabinu nošāva ebreju ekstrēmists, students Jigals Amirs, kurš vēlāk, atzīstoties savā noziegumā, teica: “Es darbojos viens, bet varbūt kopā ar Dievu.” Savukārt Indiru Gandiju 1984. gada 31. oktobrī nošāva tieši viņas miesassargi — sikhu karavīri, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija devuši zvērestu atriebties premjerministrei par iebrukumu Amritsaras Zelta templī — sikhu svētnīcā.

Šo notikumu 1984. gada vasarā samērā bieži, taču epizodiski, rādīja pasaules lielākās TV programmas, taču vairumam cilvēku tomēr nav adekvāta priekšstata par šīs militārās operācijas motīviem un mērogu. Līdz ar to — par Indiras Gandijas politiskā lēmuma smagumu.

Sikhu separātisti, gribēdami atdalīt Pendžabas štatu no pārējās Indijas, nocietinājās savā vēsturiskajā svētnīcā — Amritsaras Zelta templī un izvirzīja Indijas valdībai politisku ultimātu. Valsts vienotības saglabāšana prasīja radikālu lēmumu, un Indira Gandija pēc ilgām un smagām pārdomām deva armijai pavēli Zelta templi ieņemt ar spēku. Operācija “Zilā zvaigzne” sākās 1984. gada 5. jūnijā. Kareivīgie sikhi Zelta templi bija pārvērtuši labi nocietinātā militārā nometnē, un kaujas par to ilga piecas dienas prognozēto dažu stundu vietā. Tempļa aizstāvji izšķīrās cīnīties līdz pēdējai asins lāsei, nevis padoties. Kaujās krita arī vairāki simti Indijas regulārās armijas karavīru. Diemžēl kauju gaitā tika nogalināti arī vairāki tūkstoši krustugunīs nokļuvušo svētceļnieku, kas tolaik atradās Zelta tempļa apkaimē.

Grūti izskaidrot, kāpēc pēc šīs asiņainās drāmas netika nomainīta premjerministres apsardze — šie pienākumi joprojām, saglabājot vēsturisku tradīciju, tika uzticēti kareivīgās sikhu tautas vīriem. Acīmredzot Indira Gandija uzticējās šo vīru dotajam zvērestam aizsargāt Indijas likumīgi ievēlēto valdības galvu. Tāpēc arī Indira Gandija savā rezidencē zem sari nevalkāja citkārt obligāto bruņuvesti. Arī tajā liktenīgajā dienā... Viņa nezināja, ka abi miesassargi Bents Singhs un Satvants Singhs bija devuši arī citu zvērestu.

Indiras Gandijas nāve bija smags pārbaudījums valsts vienotībai. Kašmiras štatā sākās spontāni grautiņi, kuros saniknotie cilvēki nogalināja tūkstošiem sikhu. Par nākamo Indijas premjerministru tika izraudzīts Indiras Gandijas tobrīd vēl tikai 40 gadus vecais dēls Radživs Gandijs, kurš bija neatkarīgās Indijas vienaudzis. Būdams jau pavisam citas paaudzes un citas skolas politiķis, Radživs Gandijs tomēr savā premjerministra pilnvaru pirmajā posmā prata iemantot autoritāti indiešu tautā. Taču arī Radživs Gandijs tika nogalināts atentātā — pirmsvēlēšanu periodā, kad aizvien nepārprotamāk parādījās viņa drošās izredzes uzvarēt un atkal kļūt par Indijas premjerministru.

Līdz ar to viena no “Latvijas Vēstneša” pārstāvja nozīmīgākajām sarunām Indijā bija ar pensionēto valsts ierēdni Šaradu Prasaku, kurš savā laikā bijis Indiras Gandijas preses sekretārs un vēlāk šo pienākumu pildījis arī Radživa Gandija valdībā. Šaradam Prasakam ir 72 gadi. Jaunībā viņš bijis aktīvs Indijas neatkarības cīnītājs, un 1942. gadā angļu administrācija viņu politisko aktivitāšu dēļ ieslodzījusi cietumā. Šarads Prasaks “Latvijas Vēstneša” pārstāvim pastāstīja:

— Indira Gandija vārda tiešā nozīmē dzīvoja un strādāja savai tautai. Viņas lozungs bija do or die (dari vai mirsti — angļu val.). Ikvienā solī, ikvienā jautājumā, kur vien ko varēja izdarīt valsts labā, viņa nevilcinājās, bet darīja. Šī ārēji trauslā sieviete bija apveltīta ar neparastu drosmi. Taču arī drosmīgam cilvēkam pirms izšķiroša soļa jāpieņem lēmums. Dažkārt šādam lēmumam var būt liktenīga nozīme. Dažkārt šāds lēmums var nozīmēt izšķiršanos starp dzīvību un nāvi. Šādas izvēles priekšā nonāca arī Indira Gandija. Viņas liktenīgais lēmums bija saistīts ar Zelta tempļa ieņemšanu Amritsarā, Pendžabas štatā Indijas ziemeļos. Separātisti, kas gribēja atdalīt Pendžabu no pārējās Indijas, ieņēma svēto Zelta templi un nocietinājās tajā. Vienīgais ceļš, kā viņus no turienes izraidīt, bija sūtīt Indijas armiju ieņemt templi. Taču tas vienlaikus nozīmēja arī aizskart sikhu reliģiskās jūtas. Indira Gandija ilgi vilcinājās — līdz beidzot izšķīrās par šo radikālo soli. Izšķīrās Indijas vienotības nosargāšanas vārdā. Jo tas patiešām bija vienīgais iespējamais risinājums, lai saglabātu valsts vienotību. Taču šis solis izraisīja neapmierinātību daļā sikhu, kuri to uztvēra kā viņu reliģisko jūtu apvainojumu. Zelta templis tika ieņemts ar spēku. Tagad, pēc daudziem gadiem, es skaidri saprotu: Indira Gandija apzinājās, ka šis radikālais lēmums var būt liktenīgs viņai pašai. Taču viņa izšķīrās par šo soli.

— Jūs bijāt Indirai Gandijai tuvu stāvošs cilvēks. Pastāstiet, lūdzu, par savu lomu šīs unikālās sievietes un politiķes dzīvē.

— Mans amats Gandijas valdībā saucās — informācijas padomnieks. Būtībā tas bija preses sekretāra darbs. Indira Gandija bija premjerministre gandrīz septiņpadsmit gadu, un visu šo laiku es biju viņai līdzās. Es biju Indiras Gandijas tuvumā arī atentāta brīdī, es pat dzirdēju šāvienus. Diemžēl es neredzēju viņu tajā brīdī un nevarēju viņu glābt vai kaut kā palīdzēt. Pēc brīža Indirai Gandijai bija paredzēta intervija ar Pīteru Ustinovu no Britu televīzijas, un mēs abi ar Ustinovu gaidījām premjerministri viņas rezidencē intervijai paredzētajā telpā. Pēkšņi es dārzā izdzirdēju šāvienus. Es izskrēju dārzā, lai redzētu, kas tur notiek. Kad pieskrēju, Indira Gandija gulēja zemē. Viņas ķermenis bija pārsegts ar sari, un audums jau bija piesūcies ar asinīm. Mēs viņu pacēlām un ievietojām mašīnā, kas traucās uz slimnīcu. Tā bija pēdējā reize, kad es redzēju Indiru Gandiju.

— Vai varat aprakstīt savas to brīžu izjūtas?

— Es biju pilnīgi satriekts. Pilnīgi satriekts! Lai gan Indira Gandija pirms tam bija daudzas reizes atkārtojusi: “Es miršu, kājās stāvot. Es negribu mirt lēnā, ilgstošā nāvē. Es negribu mirt no slimības. Es miršu kājās stāvot.” Un tā arī notika. Taču tajā brīdī, redzot premjerministri mirušu, es, protams, par to nedomāju. Man taču bija nekavējoties jāinformē augstākie valdības locekļi, jābrīdina valsts drošības struktūras, ministru kabineta sekretārs. Neviens cits taču, izņemot mani, to nevarēja darīt. Es zibenīgi griezu telefona numurus, un pirmajā mirklī daudzi augstu stāvoši politiķi negribēja ticēt šai baisajai vēstij. Tas bija pats smagākais pienākums manā mūžā. Apmēram piecpadsmit divdesmit minūtes pēc atentāta visa valsts vadība jau zināja par notikušo traģēdiju, un Indija mobilizējās smagajam pārbaudījumam.

— Kāda bija jūsu beidzamā tikšanās ar Indiru Gandiju pirms viņas nogalināšanas? Kādi bija viņas pēdējie jums teiktie vārdi?

— Tas bija desmit minūtes pirms atentāta. Es iegāju pie viņas un teicu, ka Ustinova kungs ir sagatavojies intervijai. Viņa atbildēja: “Diemžēl es mazliet kavēšos. Lūdzu, pasakiet viņam, ka es būšu pēc pāris minūtēm.” Es gāju atpakaļ un teicu Ustinovam, ka vēl mazliet būs jāpagaida. Un tajā brīdī arī atskanēja šāvieni.

— Ja jūs būtu mazliet aizkavējies premjerministres tuvumā... Kaut gan Indiru Gandiju nogalināja cilvēki no viņas apsardzes. Tātad šis atentāts bija ļoti rūpīgi izplānots.

— Acīmredzot. Vienīgais, ko es varu teikt, — Indira Gandija rēķinājās ar to, ka nemirs dabīgā nāvē. Viņai bija tāda priekšnojauta. Vēl iepriekšējā dienā viņa kādā tautas mītiņā teica: “Ja es miršu varmācīgā nāvē, tad daudzi jo daudzi indieši sacīs: “Viņa mira par Indiju.” Un ikviena manu asiņu lāse vērtīs Indiju stiprāku.” Šos vārdus Indira Gandija teica četrpadsmit stundas pirms savas nāves. Viņa bija viena no emocionālākajām un kulturālākajām personībām Indijas vēsturē. Daudzi pasaulē varbūt nezina, ka Indirai Gandijai bez politikas bija vēl ļoti daudz interešu.Viņa ļoti interesējās par daudzo Indijas tautu un cilšu tautasdejām un lieliski orientējās tajās. Viņa lieliski pazina dažādos Indijas minerālus. Viņa pazina visdažādākās putnu šķirnes. Viņa bija arī ļoti muzikāla. Turklāt Indira Gandija bija arī lieliska vecmāmiņa un prata brīnišķīgi rotaļāties ar saviem mazbērniņiem. Viņai bija liela politiskās darbības pieredze un fenomenālas darba spējas. Mēs reizēm sacījām, ka viņa laikam varētu strādāt 28 stundas dienā. Viņai bija brīnišķīgs moto: “Esi spraigs un modrs atpūtā, un esi kluss, kad strādā.”

— Kā ritēja jūsu dzīve pēc šīs traģēdijas?

— Es turpināju strādāt ar Indiras Gandijas dēlu Radživu Gandiju. Viņš, protams, ļoti atšķīrās no savas mātes. Viņam bija pavisam cita dzīves pieredze. Indira Gandija taču bija dzimusi un dzīvojusi laikā, kad Indija būtībā bija kolonija. Viņa bija burtiski piesātināta ar brīvības alkām. Radživs turpretī jau bija brīvās Indijas dēls. Viņš bija dzimis 1944. gadā — tikai pāris gadu pirms neatkarīgās Indijas pasludināšanas. Indira Gandija pati bija piedalījusies Indijas brīvības cīņās, un tāpēc arī viņa ļoti labi saprata un atbalstīja tautu brīvības cīņas visā pasaulē. Viņa piederēja mūsu neatkarīgās nācijas veidotāju paaudzei. Savukārt viņas dēls drīzāk bija jaunās tehnoloģiskās paaudzes pārstāvis. Viņam arī nebija Indiras Gandijas lielās politiskās pieredzes. Indira Gandija jau trīs četru gadu vecumā savu vecāku mājā dzirdēja sarunas par politiku, vēroja politiskās kaislības. Turpretim Radživs Gandijs bērnībā tika turēts tālu no politikas. Politikā viņš tika iesaistīts tikai 1980. gadā, un jau pēc četriem gadiem, pēc mātes nāves, viņam nācās uzņemties premjerministra atbildību. Pati Indira Gandija jau kopš 1959. gada bija Indijas Kongresa partijas prezidente.

— Cik ilgi jūs strādājāt pie Radživa Gandija?

— Es ar viņu kopā biju četrus gadus — kamēr viņš bija premjerministrs. Tad es aizgāju pensijā. Vai zināt, ka es kopā ar Indiru Gandiju arī biju vienā no Baltijas valstīm — Igaunijā. Diemžēl es par šo zemi neko konkrētu tagad vairs neatceros. Tā bija tikai viena diena. Kā allaž, ļoti piesātināta programma. Es savos darba gados ar premjerministriem esmu bijis ļoti daudzās valstīs. Kad man vēlāk prasa par iespaidiem šajās valstīs, es parasti atbildu: “Visās valstīs istabas ir ar četrām sienām (ha–ha), un visās valstīs cilvēki spieda mūsu prezidentam vai premjerministriem roku. Pēc tam bija runas un lidostās skanēja himnas.

— Diemžēl tolaik, kad jūs kopā ar Indiru Gandiju bijāt Latvijas kaimiņzemē Igaunijā, premjerministri nesagaidīja šīs valsts īstenie politiķi, bet padomju okupācijas režīma marionetes. Un tur neskanēja neatkarīgās Igaunijas valsts himna.

— Jā, es zinu jūsu valstu traģisko vēsturi. Tādēļ jo vairāk man jāsaka — es patiešām neko neatceros no šīs mūsu premjerministres vizītes. Zinu tikai, ka tas bija PSRS apmeklējuma laikā. Lai nu kas, bet mēs, indieši, labi zinām, ko nozīmē būt kolonizētiem.

— Indiešu tautas cīņa par savu nacionālo neatkarību bija ļoti savdabīga. Tās galvenā īpatnība bija miermīlīgais raksturs.

— Jā, tas bija pats būtiskākais. Mūsu galvenā prasība bija, ka angļu administrācijai ir jāatstāj Indija. Apmēram 150 tūkstoši indiešu par to tika arestēti un iesviesti cietumos. Arī Indira Gandija savā laikā bija ieslodzīta cietumā, tāpat kā viņas tēvs Džavaharlals Neru. Es tolaik dzīvoju mazā universitātes pilsētiņā. Atceros, kā mēs, studenti, gājām demonstrācijās. Atceros vispārējo streiku, kas aptvēra visu Indiju. Atkal sekoja masveidīgi aresti. Arī mani iesvieda cietumā, taču pēc gada es izkļuvu brīvībā un atkal turpināju cīnīties.

— Taču jums nebija ieroču. Indiešu vienīgais cīņas līdzeklis bija jūsu drosme un apņēmība būt brīviem cilvēkiem brīvā valstī.

— Jā, tieši tā tas bija!

— Es šeit saskatu ļoti zīmīgu paralēli: tieši tāda bija arī latviešu tautas stāja Vecrīgas barikāžu sardzē 1991. gada janvārī.

— Un arī jūs uzvarējāt! Indijā šo principu pasludināja mūsu nācijas tēvs Mahatma Gandijs.

— Liels paldies par jūsu unikālajām atmiņām!

— Paldies arī jums, ka interesējaties par Indiju. Lai kopīgie brīvības cīņu ideāli sekmē mūsu valstu un tautu draudzību jaunajos — brīvības un demokrātijas apstākļos.

Ceļojuma iespaidu

turpinājums sekos

Pensionētais valsts ierēdnis Šarads Prasaks, kavējoties atmiņās par Indiru gandiju - vienu no spilgtākajām personībām Indijas jaunāko laiku vēsturē;

"Latvijas Vēstneša pārstāvis, tiekoties ar Indiras Gandijas Nacionālā mākslas centra direktori Kapilu Vatsajanu

Autora foto