Viedokļi

Par Baltijas valstu integrācijas tiesiskajiem aspektiem

Oktobra nogalē — divas dienas — Igaunijas Republikas galvaspilsētā Tallinā Tieslietu ministrijā notika seminārs par juridiskiem un organizatoriskiem jautājumiem. Tie saistījās ar triju Baltijas valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas — integrēšanās procesu Eiropā. Atšķirībā no citiem pasākumiem šis bija pieredzes apmaiņas seminārs, kurā katras Baltijas valsts nozaru ministrijas un Eiropas integrācijas institūciju pārstāvji klātesošos iepazīstināja ar savas valsts pieredzi šādos jautājumos:

1) tiesību aktu projektu saskaņošanas darba organizācija un valsts institūciju struktūra integrācijas procesā;

2) tiesību aktu, to projektu ekspertīze un saskaņošana atbilstoši Eiropas Kopienas likumiem. Savu viedokli par tiem izteica arī Somijas Republikas parlamenta padomnieks Nīlo Jāskinens.

Abi iepriekšminētie jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti: jo veiksmīgāk izveidota valsts institūciju struktūra integrācijas procesam, jo rezultatīvāka ir likumu saskaņošana. Integrācijas procesam nepieciešamā valsts institūciju struktūra trijās Baltijas valstīs ir veidota dažādi. Tā Lietuvas Republikā pastāv triju līmeņu valsts institūciju organizatoriskā struktūra: valdības Eiropas integrācijas komisija, Ārlietu ministrijas Eiropas integrācijas departaments un Eiropas integrācijas nodaļas starpministriju darba grupās. Katrā darba grupā (tajās ir apmēram desmit līdz piecpadsmit cilvēkiem), arī minstriju pārstāvji, un katru no šīm izveidotajām grupām vada valdības Eiropas integrācijas komisijas loceklis. Valdības Eiropas integrācijas komisijas lēmumi ir saistoši Eiropas integrācijas departamentam, savukārt Eiropas integrācijas nodaļas darba grupas īsteno dzīvē valdības pieņemtos lēmumus.

Tieši Igaunijas Republikā, jau 1993. gadā radot speciālu valdības darba grupu, visagrāk tika uzsākts organizatoriskais darbs, veidojot integrācijas procesam nepieciešamās valsts institūcijas. Te radīta speciāla ministru komisija, kuras mērķis ir noteikt valdības politiku Eiropas Savienības lietās un Igaunijas stratēģiju pirms iestāšanās ES. Pašreiz eirointegrācijas darbs Igaunijā pamatojas uz speciāliem valdības šī gada 30. janvārī izdotiem noteikumiem “Par primāro pasākumu iedzīvināšanu, Igaunijai integrējoties Eiropas Savienībā”. 1996. gada 6. jūnijā Igaunijas valdība apstiprināja valsts darbības plānu šajā virzienā jeb tā saucamo — Igaunijas Balto grāmatu. Igaunijas Baltā grāmata sastāv no ievada, astoņām nodaļām (78 lpp.), pielikumiem, kas ietver tabulas par ministriju prioritārajiem uzdevumiem (nosakot arī to izpildes termiņus) harmonizācijas procesā attiecībā uz visām tiesību nozarēm.

Igaunijas Republikā Valsts kancelejā ir izveidots Eirointegrācijas birojs, bet nozaru ministrijās pastāv Eiropas integrācijas nodaļas. Ministriju darba galvenais koordinators ir speciāla valdības komisija — valsts vecāko ierēdņu padome, kas īsteno valdības politiskos lēmumus, turklāt šajā padomē ir pārstāvēta katra ministrija valsts sekretāra vietnieka vai departamenta direktora personā. Tā ir atbildīga par integrācijas jautājumiem savā ministrijā.

Nozīmīga bija informācijas apmaiņa par valstu pieredzi, veidojot nacionāli tiesisko bāzi atbilstoši Eiropas Savienības standartiem, tajā skaitā ar šo likumu izpildi saistīto valsts institūciju radīšanu un to funkcionēšanas nodrošināšanu. Piemēram, Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas ministrijās pastāv likumprojektu izstrādāšanas metodoloģijas departamenti, kuru kompotencē ir arī harmonogrammu izstrādāšana par ministriju kompotencē esošajām tiesību nozarēm.

Likumprojektu izstrādāšanas un to saskaņošanas kārtība atbilstoši Eiropas Kopienas likumiem visai stingri reglamentēta Igaunijas Republikā. Tās valdība ir apstiprinājusi noteikumus par kārtību, kādā tiek izstrādāti likumprojekti atbilstoši Eiropas Kopienas likumiem. Piemēram, iesniedzot likumprojektu valdībā, tam ir jāpievieno informācija, vai tiesību akta projekts ir pilnīgi vai daļēji saskaņots ar Eiropas Kopienas likumiem, bet neatbilstības vai daļējas neatbilstības gadījumā jāsniedz informācja, kādu apsvērumu dēļ nav ņemtas vērā Eiropas Savienības direktīvas vai citi Eiropas Kopienas tiesību aktu avoti.

Pašreiz visās trijās Baltijas valstīs izveidoti likumu un citu tiesību aktu tulkošanas centri: Igaunijas Republikā — Tulkošanas un likumdošanas atbalsta centrs, Latvijas Republikā — Tulkošanas un terminoloģijas centrs, Lietuvas Republikā — Tulkošanas vienība.

Pārrunājot ar Igaunijas Tieslietu ministrijas amatpersonām tās jomas, kurās triju Baltijas valstu ministriju sadarbība un pieredzes apmaiņa būtu lietderīga, atzinām, ka tās būtu: 1) veicot nacionālo likumu harmonizāciju atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, ir jāveicina aizvien pilnīgāka starptautisko tiesību instrumentu — starptautisko līgumu un konvenciju starptautisko privāto tiesību nozarē un tiesvedības procesuālajā kārtībā; starptautisko līgumu un konvenciju, kas regulē starptautisko sadarbību krimināltiesību jomā: cilvēktiesību instrumentu — esamība nacionālajos likumos; 2) lietderīga būtu pieredzes apmaiņa to problēmu risināšanā, kas rodas no valstu saistībām, pildot starptautisko daudzpusējo līgumu normas; 3) informācijas apmaiņa par likumdošanas procesa virzību attiecībā uz vienotā tirgus jautājumiem.

Sarunu gaitā tika plānots, ka nākošā šāda veida tikšanās varētu būt 1997. gada martā. Juridiskais pamats turpmākajai triju Baltijas valstu tiesiskās sadarbības īstenošanai ir 1995. gada 17. maija “Līgums par savstarpējo sadarbību starp Igaunijas Republikas Tieslietu ministriju, Latvijas Republikas Tieslietu ministriju un Lietuvas Republikas Tieslietu ministriju”. Tas paredz sadarbības iespējas, izstrādājot darba plānus katram nākošajam gadam, iekļaujot tajos arī katra uzdevuma izpildes termiņus.

Inese Krastiņa,

Tieslietu ministrijas

Starptautisko un salīdzinošo

tiesību departamenta direktore

Par Latvijas Civilprocesa kodeksu

Ar katru gadu Latvijas tiesās tiek iesūtīts arvien vairāk pieteikumu un sūdzību, kuru izskatīšana notiek pēc Latvijas civilprocesa normām. Tikai 1996. gada pirmajā pusgadā rajona (pilsētas) tiesas saņēma gandrīz 30 tūkstošus pieteikumu un sūdzību.

Republikā līdz šim darbojas 1963. gada 27. decembrī pieņemtais Civilprocesa kodekss. Skaidrs, ka tāda kodeksa normas vienlaicīgi ar valsts iekārtas un ekonomikas pārveidošanu, 1937. gada Latvijas Civillikuma darbības atjaunošanu nepieciešams grozīt un pilnveidot. Tomēr visiem grozījumiem jāsaskan ar citiem spēkā esošiem likumiem un jāsekmē tiesu pamatuzdevumu izpilde — pareizi un ātri izskatīt un izspriest civillietas, lai aizstāvētu fizisko personu politiskās, darba, dzīvokļu un citas personiskās un mantiskās tiesības, kā arī juridisko personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

Diemžēl kodeksa normas mainās tik bieži, ka ne tikai iedzīvotāji un juridisko personu vadītāji tām nav spējīgi izsekot, bet pat praktiskie juristi nevar paspēt kodeksā atzīmēt visus grozījumus un papildinājumus. Bieži grozījumi ir arī nepārdomāti.

Piemēram, 1996. gadā Tiesiskās informācijas centrs sagatavoja un laida pārdošanā kodeksu ar visiem papildinājumiem un grozījumiem pēc stāvokļa uz 1996. gada 6. septembri. Praktiski tādu kodeksu varēja iegādāties tikai septembra beigās, oktobra sākumā. Bet 1996. gada 2. oktobrī bija izsludināts likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, kurš, kā norādīts likuma beigās, stāsies spēkā vienlaikus ar atbilstošiem grozījumiem Civilprocesa kodeksā. Likums par grozījumiem Civilprocesa kodeksā izsludināts 1990. gada 11. oktobrī, un tas stājās spēkā 12. oktobrī. Bez šaubām, jauns likums par uzņēmumu maksātnespēju prasīja procesuālo nodrošinājumu, kas bija saistīts ar Civilprocesa kodeksa grozīšanu, tomēr ar 1996. gada 11. oktobra likumu Civilprocesa kodekss grozīts ne tikai attiecībā uz uzņēmumu maksātnespēju procesuālām normām, bet daudz plašāk un, manuprāt, nepārdomāti. Piemēram, jaunā redakcijā izteikta kodeksa 7. panta pirmā daļa, kas tagad nosaka: visas civillietas rajona (pilsētas) tiesās izskatāmas tiesnesim vienpersoniski. Tāds grozījums rada neizpratni, kāpēc viens no tiesvedības pamatprincipiem — koleģiāla tiesas spriešana — tagad ir izslēgts no pamata tiesu sistēmas posma — rajona (pilsētas) tiesas darba. Vai to likumdevējs izskaidro ar rajona, pilsētu tiesnešu augstās kvalifikācijas sasniegšanu vai uzskata, ka ievēlētie tiesu piesēdētāji traucē tiesnešiem pareizi spriest civillietas, vai valstij trūkst līdzekļu tiesu piesēdētāju darba samaksai? Izskaidrojums nav dots, bet darbiniekiem, kas likumus piemēro, to zināt būtu svarīgi.

Kodeksa 7.1 pants, kas uzskaita, kādas lietas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis izskata vienpersoniski, atstāts bez grozījumiem, līdz ar to jāsecina: kodeksa 7.1 pants nosaka rajona (pilsētas) tiesas piekritību. Kodeksa 119.1 pants nosaka civillietu piekritību apgabaltiesās, dodot lietu kategoriju uzskaitījumu. Grozot kodeksa 7. pantu, nav ņemts vērā, ka tiesām piekrīt arī citas lietas. Tās nav uzskaitītas kodeksa 7.1 un 119.1 pantā, proti, lietas sakarā ar sūdzībām par administratīvā soda uzlikšanu (kodeksa divdesmit ceturtā nodaļa), sūdzībām par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu prettiesisku rīcību, ar kuru aizskartas fizisko un juridisko personu tiesības (kodeksa divdesmit ceturtā A nodaļa). Kas turpmāk skatīs tādas lietas? Kodeksā atbildes nav. Diezin vai tādas lietas apgabaltiesas pieņems izskatīšanai, bet, ja pieņems, tad dalībniekiem tās sagādās lielas neērtības, jo, piemēram, dalībniekiem, kas dzīvo Krāslavā, būs jābrauc uz Rēzekni, kur atrodas apgabaltiesa. Ja lietas pieņems rajona (pilsētas) tiesa, tad rodas šaubas, vai būs pareizi, ja tiesnesis vienpersoniski izskatīs sūdzību, piemēram, par pārvaldes institūcijas lēmumu, kas pieņemts koleģiālajā sastāvā.

Civillietu piekritībā nebūtu neskaidrību, ja vienlaicīgi ar kodeksa 7. panta grozīšanu būtu atzīts par spēkā neesošu kodeksa 7.1 pants vai ja šis pants vai kodeksa 119.1 pants būtu attiecīgi papildināts.

Šaubas rada arī citu kodeksa grozījumu un papildinājumu pamatotība.

Ar 1995. gada 13. septembra likumu kodekss papildināts ar 333.1 pantu. Tas nosaka, ka visas Augstākā tiesā ienākušās kasācijas sūdzības izskata Senāta rīcības sēdē, kura izlemj, vai sūdzība atbilst kodeksa 321.1 — 324.1 panta prasībām un vai tā ir izskatāma kasācijas instances sēdē. Likumā nav noteikts, vai tādā sēdē piedalās prokurors, vai ir aicināmas puses vai vismaz kasācijas sūdzības iesniedzējs. Praktiski par tādu rīcības sēdi puses nezina. Tādā sēdē kasācijas iesniedzējam liegta iespēja dot paskaidrojumu par sūdzību, pieteikt noraidījumu tiesnesim kodeksa 23. panta kārtībā. Arī rīcības sēdes lēmumu pārsūdzēt nevar.

Ir gadījumi, ka tādā rīcības sēdē tiesneši nāk pie atzinuma: sūdzība neatbilst kodeksa 321.1 — 324.1 pantam, jo nesatur atsauci uz konkrētiem likumu pantiem, un tāpēc kasācijas tiesvedību izbeidz.

Manā praksē bija gadījums, kad kasators sūdzībā norādīja uz apelācijas instances tiesas pieļautiem būtiskiem pārkāpumiem, bet nenosauca konkrētu likuma pantu, būdams pārliecināts, ka tiesneši zina, kādi likumi piemērojami konkrētiem apstākļiem. Tomēr Senāta rīcības sēde tādu kasācijas sūdzību nepieņēma un lieta kasācijas kārtībā izbeigta.

Manuprāt, tāda prakse ir likuma formāla tulkošana, kas neatbilst patiesības un likumības principiem, nostiprinātiem likuma “Par tiesu varu” 17. un 18. pantā.

Nevar kategoriskā veidā apgalvot: tādas Senāta rīcības sēdes nav vajadzīgas, bet likumā jāparedz, ka tādai sēdei jānotiek, ievērojot tiesas spriešanas principus. Lai nebūtu iespējams tiesai pusēm aizmuguriski pārtraukt procesu par kasācijas sūdzību, nedodot pusēm tiesības likumā paredzētā kārtībā pieteikt noraidījumu tiesnesim un pieņemt lēmumu, kas nav pārsūdzams.

Pēdējā laikā ir daudz runāts, ka ļoti grūti tiesas komplektēt ar kvalificētiem un pieredzes bagātiem juristiem. Tas ir fakts. Es negribu mest ēnu uz tiesnešiem, jo labi zinu, ka viņu darbs ir ļoti grūts un atbildīgs. Lai nodrošinātu lietu pareizu izskatīšanu, sevišķi vienpersoniskā sastāvā, kā tas noteikts kodeksa 7. pantā, tiesnesim jāzina ne tikai likumdošana, bet jāpārzina arī tiesu prakse, bieži arī ražošanas process, sadzīves situācija. Visu to var sasniegt tikai ar darba gadiem. Bet arī tad — vai mēs varam būt pārliecināti, ka tiesneši un tiesas nekļūdās? Nē, nevaram. Tāpēc likumā jāparedz kārtība, kā labot tiesas kļūdas, lai gan tiesas lēmums vai spriedums stājies spēkā.

Visu laiku pastāvēja kārtība, ka kļūdainus lēmumus un spriedumus bija iespējams labot, atceļot vai grozot tos uzraudzības kārtībā. Diemžēl, grozot kodeksu, praktiski uzraudzības kārtība izslēgta.

Ar 1995. gada 13. septembra likumu no kodeksa izslēgts 12. pants, kas paredzēja republikas Augstākās tiesas uzraudzību pār tiesu darbību. Izslēgts arī kodeksa 14. pants, kas paredzēja prokuratūras uzraudzību civillietās. Ir saprotama republikas centrālo institūciju vadītāju tendence atbrīvoties no atbilstības par rajonu un apgabaltiesu nolēmumu likumību un pamatotību, bet, ja tāda likumība un pamatotība vēl nav nodrošināta, manuprāt, atteikties no uzraudzības funkcijām par agru.

Manā praksē bija gadījums, kad uzņēmuma maksātnespēju lietā apgabaltiesa dažu kreditoru pieteikumu par administratora nomaiņu atstāja bez izskatīšanas, jo tādu pieteikumu tiesā var sniegt tikai pēc kreditoru sapulces lēmuma. To sasauc administrators vai saskaņā ar tiesas lēmumu, ko kreditoru grupa nebija ievērojusi. Šo lēmumu Augstākās tiesas Civillietu tiesas palāta atcēla, norādot lēmumā, ka saskaņā ar kodeksa 30., 31. un 34. pantu kreditoru grupa var ierosināt jautājumu par administratora maiņu un tiesā aizstāvēt savas intereses, lai gan par administratora maiņu nav pieņemts kreditoru sapulces lēmums likumā paredzētajā kārtībā.

Uzskatot, ka lēmumā pielaista kļūda, uzņēmuma administrators par to nosūtīja sūdzību Augstākās tiesas attiecīgajai amatpersonai. Saņemtajā atbildē netika apstrīdēts administratora apgalvojums, ka lēmums kļūdains. Taču sūdzība noraidīta ar motīvu, ka pastāvošā procesa likumdošana nedod tiesības tāda lēmuma noprotestēšanai un atcelšanai. Atkārtoti izskatot lietas, tāda kļūda nav novēršama, jo kodeksa 342.5 pants nosaka: norādījumi, kas izteikti Augstākās tiesas nolēmumā, ir obligāti tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.

Tādai situācijai nevar piekrist. Tāds formālisms neveicina lietu spriešanas likumību.

Civilprocesa kodeksa 343.1 panta tagadējā redakcija (grozījumi izdarīti ar 1996. gada 8. augusta likumu) nosaka, ka pamats protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas spriedumu un lēmumu iespējams, ja pārkāpumi konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā. Tātad, ja pielaista kļūda, izskatot civillietu apelācijas vai kasācijas instancē, kā arī Senāta rīcības sēdē, tādas kļūdas nav labojamas un var būt apspriežamas tikai sanāksmēs, konferencēs, publikācijās. Dažreiz tādas kļūdas atsevišķām personām var būt liktenīgas.

Tāda likuma norma ne tikai skar civillietu pušu intereses, kad pieņemts tiesas nolēmums ar kļūdām, bet arī mazina tiesnešu atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un spriedumiem, jo viņi zina: lai kādi tie būtu, vienalga paliks negrozīti, jo ir stiprāki par likumu, kuru Saeima, konstatējot kļūdu, groza vai labo.

Domāju, ka tāda situācija nav pamatota, neatbilst valstī tiesu spriešanas līmenim, un tāpēc, manuprāt, likums ir pilnveidojams. Valstī, kas konsekventi realizē politiku, lai kļūtu par tiesisku valsti, jāparedz iespēja novērst tiesu kļūdas, neatkarīgi kādās tiesu instancēs tās radušās.

Vasilijs Naumovs,

zvērināts advokāts