Latvija mums ir viena — bet vienmēr citāda; tāda, kādi esam mēs paši.

Mums ir savi svētumi, mēs gribam pastāvēt, un tas ir pats svarīgākais

Valsts prezidents

Guntis Ulmanis —

Latvijas valsts

78. gadadienā,

1996.gada 18.novembrī

Rīgā, Nacionālajā teātrī:

Godātā Latvijas tauta!

Ekselences!

Cienījamie klātesošie!

Mūs atkal kopā pulcējuši mūsu valsts paši pirmie un visnozīmīgākie svētki — Latvijas valsts dibināšanas gadskārta.

Pirms 78 gadiem tika iestādīts tas ozols, kura gadskārtas mēs tagad skaitām. Ozols, kura saknes iestiepjas dziļi latviešu tautas pagātnē un pat vissenākajos slāņos atrod tautas brīvības gribu. Tā dod šim ozolam spēku augt un zaļot. Bet mūsu ozola gadskārtu apļi ir tik dažādi. Šauros un sakropļotos ir apzīmogojuši kari, grūtības, trūkums. Okupācija kā ilgs saules aptumsums ir liegusi tiem gaismu. Sausumam līdzīgs mēdz būt mūsu pašu vājums, bet reizēm šis ozols ir audzis kā purvā, piesūcies ar mitrumu no savtīguma un intrigu akačiem. Un tomēr tā stumbrā ir daudz platu un skaistu gadu gredzenu. Tas ir dzīvs un kupls, tāpat kā Latvijas tauta, kas pratusi pasargāt savu valsti no iznīcības. Un 18. novembrī varam stāvēt zem šī ozola zariem, pacelt acis augšup un neslēpt lepnumu par to, ka mums ir šī valsts.

Reizēm nāk prātā doma — cik gudri mūsu priekšteči ir darījuši, dodami uz laiku laikiem Latvijas valstij tieši 18. novembri par pieturas punktu, kur apstāties un pārdomāt, kas mēs esam un kā dzīvojam... Protams, tā bija dažādu vēsturisku apstākļu sakritība, nevis īpaši izvēlēts datums. Bet tas šīm pārdomām lieliski piederas, tāpat kā Neatkarības atjaunošanas deklarācijai lieliski piederas 4. maijs, atmodas pavasaris. 18. novembris, mūsu valsts piedzimšanas diena, katru rudeni nāk kā rituāls. Mēs katru reizi visi kopā it kā atkārtojam tā laika vēsturisko izvēli un apliecinam to šodienā, bet paši nemitīgi maināmies. Koks ir viens veselums, bet tajā nav divu vienādu gadskārtu apļu. Latvija ir viena — un vienmēr citāda: tāda, kādi esam mēs.

Daudzreiz nākas atzīt, ka problēmas, par ko lauzām galvu šodien, jau tikušas risinātas, ne visas atrisinātas, bet katrā ziņā vismaz apzinātas.

Kas tad bija tie divi zīmīgie vārdi, kas 1918. gadā Ministru prezidenta uzrunā tūlīt pēc vārdiem “Latvijas valsts izbūve” izskanēja uz šīs skatuves? “Darbs un maize”. “Valdība pilnīgi apzinās, ka darbs un maize visiem vispirmā kārtā gādās un nodrošinās mūsu zemei tik nepieciešamo sociālo mieru”, — apliecināja Kārlis Ulmanis. Taču viņa valdībai īstenot šo vienkāršo atziņu bija ļoti grūti.

Šodien saimniecisko reformu process Latvijā jau sācis nest taustāmus, konkrētus augļus. Palielinājies nacionālais kopprodukts, kritušies inflācijas pieauguma tempi. Salīdzinot ar pagājušo gadu, beidzot pieaudzis rūpniecības ražošanas apjoms un samazinājušās kredītu likmes. Var teikt un ar skaitļiem pierādīt, ka saimnieciskajā dzīvē kritumu nomainījusi stabilizēšanās. Taču ar to vēl par maz — dienišķās maizes riecienam ir jākļūst biezākam. Pagaidām daļai iedzīvotāju dzīves apstākļi nav uzlabojušies. Bet uz viņu uzdoto jautājumu — kur tad ir izeja? — ir atbilde, un tajā nav nekā noslēpumaina.

Valdībai konsekventi jāturpina īstenot tautsaimniecības reformas. Ja tagad tās tiktu apturētas, dzīve kļūtu vēl sliktāka. Reformas turpinot, tā uzlabosies. Turklāt ekonomikas augšupeja dos valdībai iespēju ne tikai likumos, bet arī praksē izveidot plašu sociālā nodrošinājuma sistēmu.

Un tomēr cilvēka dzīves līmenis ir atkarīgs no viņa paša. Tikai viņa paša darbs, zināšanas un uzņēmība spēj nest pārticību, protams, tajos apstākļos, kādus spēj nodrošināt valsts.

Te jāpiemin jomas, par kurām šogad runāju, stājoties prezidenta amatā, un kurām pirmām kārtām ir pievērsta mana uzmanība — lauki un izglītība. Jā, latvieši ir zemnieku tauta, bet laiki, kad katrs zemnieks savā lauciņā ar savām rokām spēja nopelnīt iztiku savai ģimenei, neatgriezīsies. Ar darba rokām vien šai pasaulē nav iespējams konkurēt — ja nu vienīgi lētā darbaspēka tirgū. Latvijas zemniecības nākotne ir saistīta ar darba kvalitāti. Un tās atslēga ir izglītība.

Tie, kam šodien aug bērni, reiz būs pensionāri. Un tad viņu pensija — arī tā daļa, ko maksā valsts, nemaz nerunājot par ģimenes atbalstu vecumdienās, būs atkarīga tieši no tā, vai viņi šobrīd savus bērnus izglīto. Vai vecāki palīdz saviem bērniem apgūt zināšanas, lai viņi spētu strādāt tā, ka šajā valstī varētu saņemt pensijas, nevis ubagu grašus. Un tā ir vienlaikus gan katras ģimenes, gan visas valsts rūpe.

Jau 1918. gadā uz šīs skatuves tika runāts par sociālo līdzsvaru. “Sociālā līdzsvara trūkums ir bijis visgrūtākais pagātnes mantojums,” atzina laikraksta “Līdums” redaktors Oto Nonācs, cerīgi apsveikdams “apvienošanos no pilsoniskiem līdz sociālistiskiem elementiem” un “visu tautas šķiru nostāšanos uz valstiska viedokļa”.

Būtībā šis jautājums par sociālo līdzsvaru ir jautājums par politisko partiju attīstību. To svarīgākā loma topošās parlamentārās republikas uzbūvē tika uzsvērta jau pirmajā Tautas Padomes pieņemtajā dokumentā. Taču katra partija var būt vienīgi tik stipra, cik skaidra ir viņas ideoloģija un sociālā bāze. Arī šī doma ir jau 1918. gada atziņās.

78 gadi — atņemot, protams, nost komunistiskās partijas varas monopola gadus — vēl ir bijis pārāk īss laiks. Partiju sistēma Latvijā joprojām ir tapšanas stadijā, tā jāsakārto, jāapbruņo ar reālām, konkrētām programmām, lai nedaudzas spēcīgas partijas nodrošinātu sekmīgu parlamenta un valdības darbu. Arī Valsts prezidents un Ministru prezidents, paliekot ārpus partijām, var sekmēt partiju darbību un autoritāti, jo tas ir valsts interesēs.

Runas turpinājums — 2.lpp.

Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis —

Latvijas valsts

78. gadadienā,

1996.gada 18.novembrī

Rīgā, Saeimas namā:

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs, godājamais Ministru prezidenta kungs, godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien, mūsu nacionālo svētku dienā, vēlos uzrunāt jūs ne tikai kā brīvas un demokrātiskas valsts parlamenta vadītājs, bet pirmām un galvenām kārtām - kā šīs valsts pilsonis.

Ikdienā mēs reti kad apzināmies, ka mums pieder vērtība, ar ko var lepoties gan bagāts, gan nabags, gan jauns, gan vecs, gan latvietis, gan citai kultūrai piederīgais, — un šī vērtība ir Latvijas Republikas valstiskā neatkarība. Mums ir sava zeme, sava jūra un sava nacionālā nākotne. Mums ir savs karogs — un asinis, kuras lijušas, šo karogu aizstāvot, nevar nodzēst ne trūkums, ne izdangātās ielas un krūmiem aizaugušie tīrumi, ne amatpersonu korumpētība un bezatbildība. Mums ir savs svētums — un tas patiesībā ir vienīgais, kas piešķir jēgu mūsu ikdienas darbam šeit, šajā augstajā namā.

Jo, lai cik grūtos laikos mēs dzīvotu, neatkarība ir vienīgais garants arī pārējām vērtībām — demokrātijai, tiesiskumam, labklājībai un nacionālajai identitātei.

Šo vērtību vārdā mūsu valsts ir izvēlējusies ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Šo vērtību vārdā mums jāatrod sevī spēks un griba uzturēt labas attiecības ar saviem vistuvākajiem kaimiņiem — ne tikai tradicionālās attiecības ar Lietuvu un Igauniju, ne tikai reģionālās drošības un ekonomiskās sadarbības attiecības ar skandināvu draugiem, bet arī attiecības ar Austrumu kaimiņiem. Esmu pārliecināts — neatsakoties no savas vēstures, no 18. novembra idejas pēctecības, ir iespējams atrisināt ne tikai jautājumu par ekonomisko un cita veida sadarbību, bet arī jautājumu par Latvijas robežām.

Teikšu vēl vairāk — tieši neatkarības idejas vārdā mums ir jāskatās ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu. Mums jārīkojas pietiekami gudri, elastīgi un diplomātiski, lai itin nekas neapdraudētu mūsu neatkarību turpmāk.

Šai procesā svarīga loma ir Latvijas Republikas Saeimai. Jo Saeima uz tās pilnvaru laiku ir pilsoņu kopuma gribas izteicēja un — pateicoties pārstāvēto politisko partiju atšķirīgajiem viedokļiem un diskusijām — zināmā mērā arī tās veidotāja un virzītāja.

Un tomēr. Nevienam no mums nav noslēpums, ka Saeimas autoritāte sabiedrības acīs pašlaik nav augsta. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, taču daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spējam uzturēt atgriezenisko saikni starp likumdevēju un pilsoni. Vai partijiskās un personiskās ambīcijās nepazūd tā reālā dzīve, kuru dzīvo students un pensionārs, ārsts un skolotājs, uzņēmējs un ierēdnis?

Kā mūsu darbs ietekmē viņu darbu, viņu spēju pašiem veidot savu dzīvi, viņu iztikšanu un nākotnes izredzes? Protams, neviens no mums nevēl sliktu savai tautai un valstij — bet vai cilvēki, vēlētāji, kuru priekšā mēs esam atbildīgi, spēj saskatīt, ka strādājam viņu interesēs, ka mēs patiesi kalpojam viņiem? No šīs tribīnes vienmēr tiek deklarētas rūpes gan par sabiedrību kopumā, gan par atsevišķām tās kategorijām. Taču cilvēki arvien vairāk sāk apšaubīt šo vārdu patiesumu, jo piecos atjaunotās neatkarības gados valsts nav spējusi īstenot viņu sapņus un cerības. Tāpēc arvien biežāk sabiedrībā izskan ilgas pēc tā saucamās stiprās rokas, pēc vienpersoniska līdera, kurš uzņemtos atbildību izvest mūs visus uz vienīgā pareizā ceļa.

Negribu apgalvot, ka Latvijas demokrātija ir briesmās. Un tomēr jāapzinās, ka mūsu parlamentārajā iekārtā tieši Saeima ir valsts un sabiedrības attīstības noteicēja un virzītāja. Saeima ir demokrātijas galvenā nesēja, taču vienlaikus Saeimai piekrīt arī vislielākā atbildība par valsts stratēģisko virzību. Un tai mums patlaban būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Saeimas komisijām, manuprāt, būtu jāpārkārto savs darbs no atsevišķu, kaut arī visnotaļ būtisku likumprojektu izstrādāšanas uz lielo konceptuālo jautājumu kopskatīšanu, vērtējot valsts attīstību kopumā un gadiem uz priekšu. Arī Frakciju padomei būtu jāuzņemas papildu koordinējošās funkcijas, jo neviena partija atsevišķi nevar un nekad nevarēs izveidot visaptverošas valsts attīstības programmas.

Ārkārtīgi būtisks tāpēc ir jautājums par Saeimas sadarbību un kopdarbību ar valdību. Mūsu ērkšķainais reformu izstrādāšanas un īstenošanas ceļš ir atklājis būtisku pretrunu starp likumdevējas varas un izpildvaras prerogatīvām. Jā, mēs visi gribam stipru un rīcībspējīgu Saeimu, un tādai tai jābūt. Taču jo bieži Saeima uzņemas funkcijas, kuras jāpilda pat ne Ministru kabinetam, bet gan atsevišķām ministrijām, tāpat arī prokuratūrai un tiesu sistēmai. Vienlaikus mums nav stabila kontroles mehānisma, kas sekotu mūsu pieņemto likumu darbības efektivitātei, savlaicīgi apzinātu iespējamās sekas un palīdzētu izvairīties no kļūdām. Protams, var teikt, ka visu pārbauda pati dzīve, taču vai šāds iesakņojies priekšstats nav tieši tas, kura dēļ mēs līdz pat šim brīdim nespējam nedz efektīvi attīstīt tautsaimniecību, nedz novērst organizētās noziedzības, kontrabandas un korupcijas cēloņus? Varbūt Saeimas paspārnē būtu lietderīgi izveidot stratēģiskās plānošanas centru, kurā attiecīgi speciālisti, arī demogrāfi un sociologi, dotu mums savus ekspertu atzinumus par gatavojamiem likumprojektiem un izstrādātu ieteikumus likumdošanas virzībai.

Taču jautājums nav par Saeimas darba organizāciju vien. Pievērsiet uzmanību tādam paradoksam. Tieši tā valdība, kuras darbības rezultātā radies milzīgais budžeta deficīts, sāka izmantot Satversmes 81. pantā noteiktās tiesības kā universālu Saeimas tiesību apiešanas instrumentu. Arī pašreizējā valdība, gan ar pretēju motivāciju, taču šo praksi joprojām turpina.

Runas turpinājums —2.lpp.

Foto: Indulis Spuldzenieks

Nacionālais teātris, 1996. gada 18. novembris, pulksten 15.00. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Saeimas nams, 1996. gada 18. novembris, pulksten 12.00 Foto: Arnis Blumbergs, "LV"