Latvija mums ir viena — bet vienmēr citāda; tāda, kādi esam mēs paši.

Mums ir savi svētumi, mēs gribam pastāvēt, un tas ir pats svarīgākais

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis —

Latvijas valsts 78. gadadienā,

1996.gada 18.novembrī Rīgā, Saeimas namā:

Runas sākums — 1.lpp.

Protams, vienmēr būs operatīvi risināmi jautājumi, un, protams, valdībai vienmēr būs likumdošanas iniciatīvas tiesības. Taču nav normāli, ka Ministru kabinets daudzkārt faktiski uzņemas parlamenta funkcijas.

Nav noslēpums, ka jau iepriekš, gaidot Saeimas brīvdienas, tiek gatavoti normatīvie akti, kuri līdz to izskatīšanai plenārsēdē būtiski ietekmē gan sociālo, gan ekonomisko situāciju, turklāt bieži vien pretēji tam kursam, kuru atbalsta Saeimas vairākums. Šāda prakse nebūtu atbalstāma — un pat tad, ja vajadzētu vienu vai otru soli pasteidzināt, tas būtu jādara, kontroli pār šiem soļiem paturot attiecīgajai Saeimas komisijai un Frakciju padomei. Pašreizējā situācijā Saeima nespēj efektīvi pārraudzīt valdības darbu, arī izmantojot deputātu jautājumus un pieprasījumus. Jo rakstveida atbildes — būsim atklāti! — ir klaji formālas, un valdības skaidrojumi tām bieži vien nav nekas cits kā vingrinājumi asprātībā.

Šajā sakarā es gribu teikt dažus vārdus par opozīciju. Mums ir izveidojusies nelāga prakse izturēties ar skepsi un pat smīnu pret tās iniciatīvām un jautājumiem — sak, tās ir tikai opozīcijas politiskās spēles. Taču gribu atgādināt, ka arī opozīcija pārstāv vēlētāju tūkstošus un pilntiesīgu Latvijas pilsoņu izvēli, un augstprātīga attieksme pret to nevairo Saeimas kopējo autoritāti.

Izmantojot gadījumu, gribu uzrunāt arī masu saziņas līdzekļu pārstāvjus. Jūs darāt lielu darbu, atspoguļojot likumdošanas procesus un informējot sabiedrību par svarīgāko, kas notiek šai augstajā namā. Un tomēr gribu aicināt jūs izturēties ar lielāku cieņu pret to, kas simbolizē mūsu valstisko iekārtu un augstāko varu, pret to, kas šo varu veido. Man šķiet, ka aizspriedumaina, negatīva attieksme pret vienu vai otru Saeimā pārstāvēto partiju vai deputātu, pret viņu aktivitātēm ne tikai aizvaino vēlētājus, bet arī vairo negatīvo attieksmi pret Saeimu kopumā. Demokrātijas vārdā — un šīs demokrātijas vistiešākais balsts ir brīva un neatkarīga prese — nedrīkst degradēt pašu demokrātijas un vēlētāju brīvas izvēles ideju. Stiprā roka un pāri Saeimai stāvoša valdība neatraisīs cilvēkos to, kas ir mūsu vislielākā cerība, — brīvs, uzņēmīgs, iniciatīvas bagāts un personiski atbildīgs cilvēks. Tāpēc vienlīdz bīstama ir gan Saeimas, gan valdības neprasme kopīgi strādāt, gan apzināti vai neapzināti mēģinājumi tās pretstatīt, apšaubot Saeimas autoritāti. Mūsu brīvvalsts vēsture ir jau pārliecinoši pierādījusi, pie kā tas var novest.

Demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts.

Jā, mums pieder visas tās tiesības, no kurām bijām šķirti padomju laikos. Taču joprojām vāji ir tie mehānismi, kuri varētu īstenot vienu no mūsu politiskā mantojuma skaistākajām idejām — viens likums, viena taisnība visiem. Joprojām reālo tiesību nesēji bieži vien ir tie, kuri, izmantodami tiesisko nesakārtotību, savukārt ir tikuši pie naudas un lielas mantas. Es, protams, nevēršos pret šiem cilvēkiem vai cilvēku grupām — es vēršos pret mūsu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīnīties ar šiem cilvēkiem tad, kad viņi pārkāpj likumu, kad viņi aizskar citu cilvēku tiesības. Reālo tiesību nesēji diemžēl ir tie, kuru dēļ mēs nakts stundās nejūtamies droši uz ielām. Tomēr visreālākās tiesības pieder tiem, kuru ziņā ir patvaļīga likumu interpretācija mūsu joprojām nesakārtotajā likumdošanas aktu masīvā. Un tāpēc ar gandarījumu gribu atzīmēt to, ka Saeima ir sākusi izveidot Satversmes tiesu.

Godājamie deputāti!

Tikko ir apritējis gads, kopš pirmo reizi kopā pulcējās 6. Saeima. Ja mēs gribētu atskatīties uz aizvadīto laiku, varētu nosaukt veselu virkni padarīto darbu, tā pievēršot sabiedrības uzmanību pozitīvajām pārmaiņām valstī. Tomēr šobrīd man gribas akcentēt pozitīvās pārmaiņas mūsos pašos.

Varbūt pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Saeimā ir vērojama stabila tendence uz valstisko interešu prioritāti pār valdošā grupējuma vai atsevišķas partijas interesēm. Tā visuzskatāmāk izpaužas apstāklī, ka Saeimas frakcijas meklē un atrod pozitīvus kompromisus tādu jautājumu risināšanā, kuri agrāk tika uzskatīti par partiju programmu neizkustināmu pamatu. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen viens no populārākajiem Saeimas darba apzīmējumiem bija — balsošanas mašīna. Protams, arī šobrīd lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, un tas bieži nepatīk mazākumā paliekošajiem. Taču zīmīgi, ka kopīgu valodu ik pa brīdim atrod spēki, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par politiskā spektra galējībām. Un tas nebūt nenozīmē atteikšanos no partiju identitātes vai frakciju disciplīnas. Gluži pretēji. Tiek atzīta patiesība, ka vienas partijas spēks ir finansu un sociālie jautājumi, ka citai partijai ir taisnība ekonomiskajā vai izglītības politikā, un galu galā, ka partijiskā identitāte nebūt nenozīmē tās realizāciju visās iespējamās jomās. Nostiprinās uzskats, ka valstiskā nacionālisma sfēra ir ekonomika, bet etniskā — kultūra. Šķiet, nekļūdīšos, teikdams, ka mūsu politiskā pieredze ir kļuvusi stipri bagātāka ar to, ko piedzīvojām, izveidojot valdību. Un — ka atšķirības starp partijām kļūst tādas pašas kā tradicionāli demokrātiskajās valstīs.

Protams, nule attēlotajam procesam ir arī savi negatīvie aspekti. Pirmkārt, lielais savas frakcijas atstājušo deputātu skaits — un cietēji te vispirms ir vēlētāji, kuri līdz ar to ir zaudējuši iespēju izmantot savu interešu aizstāvībai deputāta un partijas kopējo spēku. Otrkārt, otršķirīgo interešu pārsvars pār principiālajām, kā mēs to redzam nesen pieņemtajā “Obligātā militārā dienesta likumā”, kad aiz kokiem vairs nesaskatījām mežu. Un tomēr ieguvums ir daudz lielāks par zaudējumu. Tas vieš optimismu, ka Saeima spēs veiksmīgi atrisināt arī šobrīd aktuālāko — nākamā gada budžeta problēmu. Taču pirms es pievēršos tai, atļaujiet teikt dažus vārdus par kādu citu jautājumu, kurš tāpat prasīs kvalificētā Saeimas vairākuma atbalstu.

Runa ir par mūsu Satversmi.

Konstitūcija ir jebkuras valsts pamatdokuments, kas jāievēro vienmēr un jebkuros apstākļos. Uzsveru — atkāpšanās no tās nav pieļaujama, un nihilistiska attieksme pret to ir varbūt vissmagākais pilsoņa grēks.

Un tieši tāpēc šim dokumentam ir jābūt tādam, kas maksimāli atbilst pašreizējam valsts stāvoklim un reizē sniedz atbildes uz tiem jautājumiem, kurus rada tieksme skatīt ilglaicīgo valsts perspektīvu.

Patlaban sabiedrība aktīvi diskutē par divām tēmām — iespējamo pašvaldību reformu un Saeimas vēlēšanu sistēmu. Manuprāt, abas tās ir ļoti saistītas ar demokrātijas attīstības, pilsoņu interešu pārstāvības un varas atbildības problēmu. Un, lai gan līdzīga doma (tiesa, citā sakarā) skanēja jau 5. Saeimas laikā, ir pienācis brīdis to formulēt no jauna. Proti, jautājums par pašvaldību statusa noteikšanu Satversmes līmenī ir varbūt vienīgā alternatīva divpalātu parlamenta izveidei. Ceru, ka nesen ievēlētā Satversmes tiesa palīdzēs mums apzināt šīs problēmas politiskos un juridiskos aspektus.

Gribu uzsvērt — šai problēmai ir principiāls raksturs. Mums ir jāizvēlas, kam dot pārsvaru — pilsoniskajai atbildībai, respektīvi, maksimālai pašpārvaldei, vai — centralizētai varai, tātad, birokrātiskai sistēmai. Kas ir tas spēks, kurš liks ievērot likumu itin visiem, un vienlaikus sekmēs uzņēmību un privāto iniciatīvu? Man šķiet, ka atbilde nav tālu jāmeklē, ja mēs ticam mūsu pilsoņu vairākuma godaprātam un strādīgumam. Bet ir jārada iespējas tam izpausties.

Godājamie deputāti!

Savas runas sākumā es akcentēju nepieciešamību uzturēt saikni starp likumdevēju un pilsoni tā, lai ikvienam būtu iespēja samērot Saeimas darbu ar savu reālo ikdienas dzīvi. Šis krustpunkts šobrīd, vai mēs to gribam, vai ne, ir valsts ekonomiskā situācija, kurā daudziem par dilemmu kļuvusi elementāra izdzīvošana. Mēs nevaram rēķināties ar cilvēku pašcieņas un pašapziņas izaugsmi, politiskā brieduma un pilsoniskās atbildības pieaugumu, galu galā, ar patriotisma un Dzimtenes mīlestības jūtu atraisīšanos — visām tām vērtībām, par kurām nāktos runāt lielākajos nacionālajos svētkos, — ja nevaram cilvēkam nodrošināt iespēju nopelnīt iztikas līdzekļus sev, saviem bērniem un vecākiem.

Jebkuras valsts politiskais pamats ir tās politiskās nācijas griba pastāvēt. Ar vārdiem politiskā nācija es saprotu ne tikai pilsoņu kopumu neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, bet vispirms tā saucamo vidusslāni, kurš tiecas nosargāt savu valsti kā savu vitālo interešu iemiesojumu. Tieši uz šo slāni ir attiecināms jēdziens labklājība, tieši šis slānis Latvijā vēl nav kļuvis par valsti cementējošu, sabiedrību integrējošu spēku.

Jāatzīst, ka 5. Saeima, tāpat kā pēdējā Augstākā padome, ir daudz darījusi, lai Latvijā izveidotos tas īpašnieku un uzņēmēju augšējais slānis, bez kura nav iedomājama normāla tirgus ekonomikas pastāvēšana. Manuprāt, mūsu galvenais uzdevums ir radīt priekšnosacījumus tam, lai beidzot veidotos sabiedrības vidusšķira.

Esmu pārliecināts — un atļaušos atsaukties arī uz tās partijas viedokli, kura ir izvirzījusi mani šim augstajam Saeimas priekšsēdētāja amatam, — ka tieši šādā kontekstā mums ir jāvērtē arī budžeta projekts 1997. gadam. Vai tas rada šos priekšnosacījumus — vai vismaz bruģē tiem ceļu? Jā, mazā un vidējā biznesa — īpaši ražojošā biznesa — attīstības iespējas pie labas gribas tajā saskatīt var. Taču vienlaikus jāatzīst, ka daudz straujāk par vidusslāņa paplašināšanu esošais budžeta projekts sekmēs nabadzīgo slāņa pieaugumu. Un tā ir bīstama tendence. Tāpēc, lai cik grūti tas arī nāktos, mums šā budžeta ietvaros ir jāizveido tāda sociālās aizsardzības sistēma, kura nepieļaus izmisuma un bezcerības izplatīšanos sabiedrībā, kura nenovedīs pie lielas sabiedrības daļas degradēšanās.

Ja runājam par cilvēku iespēju nopelnīt iztiku, mēs nenovēršami nonākam līdz jautājumam par bezdarbu. Novirzot ievērojamu budžeta daļu dažādiem pabalstiem, mēs praktiski maz esam darījuši, lai attīstītu sabiedrisko darbu sistēmu, kas, no vienas puses, ļautu cilvēkiem nopelnīt kaut nelielu, bet reālu naudu, no otras — sekmētu vides un pašvaldību infrastruktūras sakopšanu.

Cilvēku iniciatīvu būtiski bremzē stipri ierobežotās iespējas saņemt nelielu — teiksim, 5 līdz 10 tūkstošu latu kredītu patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Varbūt izeja varētu būt tā saucamie mazā biznesa inkubatori, kuri pastāv daudzās attīstītajās valstīs? Varbūt brīvo ekonomisko zonu plašāka un ātrāka ieviešana palīdzētu atrisināt šo jautājumu? Šķiet, nule pieņemtā Rīgas tirdzniecības brīvostas likuma īstenošanas pieredze un Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumprojekta izskatīšana komisijās te varētu dot savu noteiktu pozitīvu impulsu.

Visnotaļ svarīgi ir pēc iespējas ātrāk ieviest brīvo zemes tirgu, kurš ļautu intensīvāk piesaistīt investīcijas, tā tiekot vaļā arī no nemitīgās kredītu ņemšanas. Protams, asas diskusijas un viedokļu sadursme te bija un būs neizbēgama, tomēr tā nedrīkst kavēt praktisku jautājumu meklēšanu.

Es runāju par iespējām sasniegt kaut cik normālu dzīves līmeni jau saskatāmā nākotnē un par to, kas Saeimai jadara šai virzienā. Pēc demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanas man tas šķiet vissvarīgākais, taču runa jau nav tikai par materiālo labklājību vien.

Mūsu tauta ir pārliecinoši pierādījusi, ka tā spēj pārciest visas grūtības, ja mērķis ir skaidri redzams. Un šis mērķis nedrīkst aprobežoties tikai ar rūpēm par vēdera tiesu. Patiesa labklājība — tā ir arī garīgā labklājība, tā ir drošības un stabilitātes sajūta, tā ir skaidra apziņa par to, ka pastāv un vienmēr pastāvēs tās mūžīgās vērtības, kuras piešķir jēgu gan atsevišķa cilvēka, gan visas tautas dzīvei. Tāpēc, lai cik saspringta arī būtu ekonomiskā situācija, mums vēl un vēl jāakcentē kultūras, garīguma, ideālisma nozīme. Un varbūt pirmām kārtām — jaunatnes vidū.

Ārkārtīgi būtiska te ir attieksme pret 18. novembra burtu un garu. Tas patiesi ir principiāls jautājums, it īpaši, ja paturam prātā unificējošo, nivelējošo masu kultūras straumi, kas nes sev līdzi kosmopolītisko patērētājsabiedrības morāli. Protams, ar likumiem te maz ko var panākt. Tāpēc es gribu vērsties pie mūsu humanitāro nozaru speciālistiem, pie pedagogiem, filozofiem, kultūras un mākslas darbiniekiem ar aicinājumu atmest postsociālistiskos aizspriedumus pret jēdzienu ideoloģija un pieņemt šo laikmeta izaicinājumu. Proti, pievērsties ne tikai indivīda, inteliģences kā slāņa vai atsevišķas partijas identitātes meklējumiem, bet domāt un strādāt pie valstisko, vispārnacionālo ideju formulēšanas.

Mums ir savi svētumi, mēs gribam pastāvēt, un tas ir pats svarīgākais, ko šodien vēlējos pateikt.

Noslēgt Saeimas sēdi es aicinu ar Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis —

Latvijas valsts 78. gadadienā,

1996.gada 18.novembrī Rīgā, Nacionālajā teātrī:

Runas sākums — 1.lpp.

Šis gads ir apliecinājis mūsu parlamenta spēju saprātīgi pārvarēt valdības sastādīšanas krīzi un izveidot darbspējīgu sadarbības valdību. Latvijas Satversmes autori izvēlējās proporcionālo vēlēšanu sistēmu tieši tāpēc, ka tā nostiprina politiskās partijas, pilsoņu pašpārvaldes instrumentu. Vai mums šobrīd būtu izdevīgi pastiprināt Saeimas sadrumstalotību? Vai grozījumi Satversmē nepārtrauktu Latvijas valstiskuma vēsturisko pēctecību, kura ir mūsu šodienas valstiskuma pamats?

Bet vai ar vēsturiskās pēctecības uzturēšanu vien pietiek, lai pilnvērtīgi dzīvotu šodienas valsts, kam jāpārvar 50 gadu ilgais pārrāvums attīstībā?

Šie jautājumi mums rūpīgi jāizsver. Katrā ziņā mērķtiecīga tiesiskā pilnveidošanās notiek, par to liecina arī šogad pieņemtais likums par Satversmes tiesu, viens no demokrātiskai valstij svarīgākajiem likumiem. Vienlaikus uzsāktas izglītības, veselības aprūpes un pašvaldību reformas. Taču to kontūras vēl ir visai neskaidras gan organizatoriskā, gan finansu, gan arī morālā ziņā, un vajadzīgs liels darbs, lai tās kļūtu skaidras, reālas un tautai pieņemamas. Arī reformu veikšanā ir savi spēles noteikumi — pirmkārt, atklātība un informācijas pieejamība. Varētu vēlēties, lai tie tiktu precīzi ievēroti, lai iecerēto reformu izvērtēšana nenotiktu tikai kabinetos, tikai šaurā lokā, bet plašā sabiedrībā.

Mūsu valstij un sabiedrībai jāattīstās ne tikai saimnieciski, bet arī cilvēciski, jāattīstās humānisma virzienā. Nevis kāda politiska pragmatisma dēļ, bet tieši šā humānā attīstības virziena dēļ esmu ierosinājis sabiedrībā plašu diskusiju par iespēju atteikties no nāvessoda. Nāvessods nav tikai juridiska norma. Attieksme pret nāvessodu liecina par vērtību izpratni, kas valda mūsu sabiedrībā.

Vēlreiz ielūkojoties mūsu vēsturiskajā pirmavotā, es lasu tās 18. novembra dokumentu rindas, kas pasludina Latvijā teritoriāli valstisku varu, kurā jābūt “pārstāvētām visām Latvijā dzīvojošām tautām, nodrošinot minoritāšu kulturālās un nacionālās vajadzības”. Šeit nav iespējama nekāda cita interpretācija, runa ir par Latvijas tautu šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Arī šobrīd 36 šajā zemē dzīvojošu tautību pārstāvjiem ir dotas iespējas īstenot savu brīvo gribu un turpināt pirmskara Latvijas demokrātiskās tradīcijas. Par to liecina daudzu atjaunoto un jaunizveidoto nacionālo kultūras biedrību darbība. Bet vissvarīgākā ir visu līdzās dzīvojošo cilvēku izpratne par to, kas notiek valstī, sapratne vispirms jau katra atsevišķa cilvēka līmenī. Tā spēj dot valstij nepieciešamo iedzīvotāju atbalstu.

“Nacionālā politika nedrīkst būt pretrunā ar sociālo un otrādi,” toreiz teica Atis Ķeniņš. Un tālāk viņš sacīja: “Kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē — lai nenogrimstam materiālismā! Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, ir dzīvojušas velti.” Ko gan te lai piebilst? Ja nu vienīgi to, ka ieilgušie valsts kultūrpolitikas un tās īstenošanas mehānismu meklējumi joprojām nav beigušies. Taču par laimi nav beigusies arī radošā enerģija, kas uztur dzīvas nacionālās kultūras vērtības.

Augstprātība, starp citu, ir mietpilsoņu netikums. To saku, atceroties atsevišķās replikas, ko izraisīja ierosme piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni grupas “Helsinki–86” līderiem.

Taču vispirms vēl viena vēsturiska līdzība.

Ir viegli iztēloties svinīgo proklamēšanas aktu — skatuvi, karogus, runas. Daudz grūtāk ir iztēloties Ministru prezidetu Liepājā, angļu misijas bēniņu istabā uz šauras dzelzs gultiņas vai jūrā uz kuģa “Saratov” nesam to atbildību, ko viņš uzņēmās uz šīs skatuves. Vai tad toreizējā Latvijas sabiedrībā nebija cilvēku, kas paraustīja plecus par šo “trako”, neticot viņa rīcības jēgai?

Savus varoņus mēs daudz labprātāk nomelnojam nekā atzīstam, ja vien tie nedzīvo grāmatās vai pagātnē. Prātīgie, kas neskrien ar pieri sienā, tautai reizēm šķiet vērtīgāki, jo nodrošina tās saglabāšanos... Tomēr šī pašaizsardzības diktētā nostāja nebūt neizsmeļ mūsu tautas uzdrīkstēšanos. Varoņi tautai ir vajadzīgi — nevis izdomāti ideāli, bet tādi, kādi tie ir īstenībā — pretrunīgi, varbūt apstākļu ierobežoti, bet katrā ziņā drosmīgi. Kādam bija jābūt pirmajam — un viņi savu misiju veica, dodot iespēju nākt citiem sabiedrības slāņiem un veikt savējo. Tāpēc šodien es vēlreiz apliecinu cieņu grupai “Helsinki–86”, kam šogad aprit jau 10 gadi, augstu novērtējot tās ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā, un aicinu sabiedrību atcerēties un atzīt ne tikai labo, kas paveikts pirms 70 vai 60 gadiem, bet arī to, kas padarīts pavisam nesen. Arī pirms gada, arī vakar.

Grupa “Helsinki–86” bija arī pirmie, kas izrāvās ārpasaulē, no kuras Latviju toreiz šķīra ideoloģiskie mūri,— un mēs sapratām, ka pasaulē ir daudzi, kas Latviju atbalstīs. Tagad mēs turpinām šo attiecību uzturēšanu valsts ārpolitikas līmenī.

Tuvs un ciešs loks, kurā pastāv gan divpusēja, gan trīspusēja sadarbība, ir Latvijas attiecības ar kaimiņvalstīm. Šogad Latvija uzņēma valsts vizītēs gan Lietuvas, gan Igaunijas prezidentus, savukārt noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ir reāli tuvinājis Baltijas muitas savienību. Latvijas un tās kaimiņvalstu attiecībās ir radīti droši priekšnoteikumi, lai atsevišķu sarežģītu situāciju un robežjautājumu risināšana nemainītu mūsu attiecību pozitīvo būtību. Svarīgs loks ir arī mūsu garīgi tuvās attiecības ar Ziemeļvalstīm, mūsu izprotošajiem atbalstītājiem. Šīm attiecībām ir tendence paplašināties un iemiesoties dažādos kopējos projektos.

Ar iepriekšējo cieši saistīts un līdzvērtīgs loks ir Latvijas attiecības ar Eiropas Savienību. Mēs uzlūkojam Eiropas Savienību arī kā politisku vienību un ceram, ka integrācijas tālāka padziļināšanās Eiropas Savienībā šajā politiskajā vienībā ieslēgs arī Baltijas valstis. Tad līdzās pašreizējai dominantei — ekonomikai — attīstīsies arī kopīga ārpolitika un drošības politika. Latvijai Eiropas Savienība ir svarīga arī kā drošības garants. Virzībā uz Eiropas Savienību solis, kas šogad sperts, ir vērtējums tam, ko tad Latvija ir īsti paveikusi pēcatmodas gados. Kā asociēta valsts, kas pilda savus pienākumus, Latvija tagad sagaida no Eiropas Savienības pozitīvu viedokli par atbilstību uzņemšanas prasībām. Gaidot šo brīdi, vairāk jādomā par to, kādi mēs paši būsim šajā valstu kopībā. Latvijai tajā jāiekļaujas ne vien saimnieciski un politiski, bet jāienāk ar savu garu un pārliecību. Latvijas garīgā identitāte vispirms ir svarīga mums pašiem — taču tā ir svarīga arī Eiropai. Nākotnes Eiropa, kādu mēs to iztēlojamies, nebūt nav novienādotu, saplūdušu tautu masa. Un ja reiz Latvija ir pērle Baltijas jūras krastā, kā teica pāvests Jānis Pāvils II, tad šai pērlei arī spoži jāspīd nākotnes Eiropas valstu saimē.

Mēs esam pateicīgi visām valstīm, kas palīdzējušas un palīdz Latvijai iesaistīties starptautiskajā dzīvē, virzīties uz attīstību. Šogad gan mūsu kaimiņvalstīs — Igaunijā un Krievijā —, gan ASV noritēja prezidenta vēlēšanas, un to rezultāti acīmredzami stiprina mūsu valstu saprašanos.

Rudenīgās pārdomas, kurās, es ceru, bija maz rudenīgi pelēcīgu noskaņu, tuvojas noslēgumam.

Kāda tad ir šī mūsu valsts gadskārta, kuru esam pievienojuši iepriekšējām? Kā tai trūcis, pēc kā mums jātiecas, lai nākamā būtu vēl raženāka? Saimnieciskā un politiskā stabilitāte ir vairojusies, šo ozolu vairs nevar locīt visi vēji, un tā saknes atrod auglīgu pamatu. Bet mums ir svarīgi, lai tā iekšienē, pašā serdē, neslēptos bīstamas kaites, kas var apdraudēt mūsu valsti un sabiedrību. Tāpēc politikā un tautsaimniecībā aizstāvēt godīgas morāles principus ir tikpat svarīgi, kā aizstāvēt reformas un sociāli atbildīgu tirgus saimniecību. Varbūt pat svarīgāk. Jo tikai tāda — morāli atbildīga — valsts var būt mūsu 18.novembra, mūsu sarkanbaltsarkanā karoga, mūsu tautas lūgšanas un mūsu tautas izlieto asiņu cienīga.

Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidents Guntis Ulmanis —

Latvijas valsts 78. gadadienā,

1996.gada 18.novembrī Rīgas pilī

rīkotajā pieņemšanā:

Godātie viesi, svētku dalībnieki!

Šis dzestrais novembra vakars ir vēsturisks brīdis, kas vieno mūs tajās izjūtās, tajā pacēlumā un garaspēkā, ko Latvijas tauta ir apjautusi, svinot savas valsts gadskārtas brīvas un neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas gados.

Šis vakars ir liecība mūsu tautas ticībai, mūsu tautas nesalaužamajai gribai un varēšanai, jo, tikai pateicoties tam, latvieši ir spējuši nosargāt savas valsts nepieciešamības apziņu un godam uzturēt brīvvalsts tradīcijas.

Šodien mēs Latvijas valstij svinam 78. gadskārtu. Valstij tā ir jaunība, bet — cik daudz pārdzīvots, izciests un radīts no jauna šai grūtajā, mainīgajā laika posmā!

Taču par spīti neveiksmēm, par prieku pašiem sev latvieši vienmēr ir pratuši svinēt svētkus. Un ne jau pieticīga rocība, ikdienas rūpes un raizes kādreiz ir bijuši kavēkļi tautas stiprāko un senāko tradīciju izpausmei. Katrā ģimenē savureiz uzplaukst cerību un līksmes zars, katrs cilvēks palaikam ieklausās sevī un atskatās uz veikto dzīves gājumu, ikviena tauta ir aicināta nostāties uz sava brīvības ceļa un tad, kad tas izdarīts, rotāt to ziedu vītnēm.

Es sirsnīgi sveicu jūs šovakar Rīgas pilī, — dienā, kas atmirdzējusi svētku ugunīs gan Latvijā, gan latviešu mītnes zemēs, izgaismojot gan mūsu sirdis, gan mūsu mērķapziņu. Es esmu pārliecināts, ka nekļūdīšos, apgalvojot — šī ir liela diena visai Latvijas tautai, jo gaisā ir virmojusi viena doma, viena vēlme: lai mūsu valsts būtu plaukstoša un stipra, bet mūsu tauta — laimīga un turīga. Katrs cilvēks var sajust to enerģijas lādiņu, to iedvesmas mirkli, ko sniedz kopīgi pausta vai skaidri apjausta doma, un nevar tādā brīdī palikt malā vai grimt vienaldzībā. Šī doma spēj raisīt lieliem darbiem, gaišām idejām gaismotas nākotnes vārdā. Tomēr visam pamatā vienmēr ir bijis darbs, vienotība un mērķtiecība, šo darbu darot, un nesalaužama ticība saviem spēkiem.

Lai, svētku vakaram izskanot, mums paliek tā kopības un vienotības sajūta, tā mīlestības un ticības augsne, kas mūžam ir vienojusi ikvienu tautu un mūžam vedinājusi iet savu — lepnu un neatkarīgu ceļu. Lai mēs esam tajā vietā un laikā, kur un kad vislabāk sokas darbs, kur un kad mēs visvairāk esam vajadzīgi savai valstij, saviem bērniem un mazbērniem nākotnē.

Aicinu jūs pacelt glāzes par diženu, brīvu, darbīgu un demokrātisku Latviju!

Valsts prezidents Guntis Ulmanis —

Latvijas brīvības cīnītājiem veltītā

Kārļa Zemdegas pieminekļa “Koklētājs”

atklāšanā Talsos 1996.gada 16.novembrī:

Runas sākums — 1.lpp.

Jā, svešas varas tos var aizaudzēt krūmājiem, nolemt apsūnošanai un lēnai bojāejai, taču pat laika zobam pasaules vēstures gaitā nav bijis pa spēkam pilnībā iznīcināt akmenī cirstus tēlus un simbolus — ne Ēģiptes tuksnešos, ne Grieķijas tempļos, ne arī Latvijas svētvietās. Tāds unikāls piemineklis ir arī Kārļa Zemdegas izauklētais un Viļa Titāna realizētais “Koklētājs”, kurš šodien piedzīvo savu otrreizējo atdzimšanu un vienlaikus dzimšanu.

Kārļa Zemdegas pieminekļos figūras ir simboliski tēli, kuriem raksturīgs iekšējais garīgs atvērums. Tēlnieka skulptūras paliks mūžīgi jaunas savā jaunībā un iekšējās harmonijas tīrībā. Tāds ir arī Talsu “Koklētāja” jaunekļa tēls, kas klusināta dramatisma spriegumā godina tautas brīvības un nemirstības sargātāja piemiņu.

Tagad “Koklētājs” lepnu skatu veras nākotnē. Viņš ir gājis kopā ar mums pa nebrīves ceļu, izdzīvojis smagos okupācijas gadus un audzis reizē ar mūsu brīvību. Reize ar saviem lolotājiem un veidotājiem pārvarējis visas grūtības Latvijas atjaunotnes laikā.

Šis piemineklis ne tikai uztur dzīvu piemiņu par aizgājušo gadu desmitu notikumiem un ir ne tikai pagodinājums Latvijas brīvības cīnītājiem. Tas simbolizē tautas nesalaužamo gribu, neatlaidību ceļā uz loloto mērķi. “Koklētājs” ir piedzimis Saules ceļā, jo paralēli šim darbam tēlnieks izveidojis divas Saules zīmes — Kolkasragā un Strazdē. Un tagad “Koklētāja” pamatnē ir iekalti vārdi “Latvijas Saulei”. Tātad — Latvijas atjaunotnei un spēkam, ko varam smelties no Saules.

Un, kaut arī Latvijas Saule garajos rudens – ziemas mēnešos mēdz būt paskopa, šī atkal atdzimšana ir apliecinājums tam, ka dzīvs ir tautas gars, kultūra, dzīva ir pati tauta!

Saeimas priekšsēdētāja biedri Aigars Jirgens, Andris Ameriks un Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis

Nacionālā teātra zālē Ministru prezidents Andris Šķēle ar kundzi un ārlietu ministrs Valdis Birkavs ar kundzi

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers, dramaturgs Pēteris Pētersons un māksliniece Džemma Skulme

Deputāti Jānis Jurkāns, Vladilens Dozorcevs, Aivars Guntis Kreituss un Ilga Kreituse

Latvijas Krājbankas prezidents Ivars Godmanis un “Radio SWH” prezidents Zigmars Liepiņš

Deputāti Anna Seile, Pēteris Tabūns un dzejnieks Knuts Skujenieks

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”