Pie saknēm

Viens no pirmajiem

Ingrīda Miklāva, Rīgas vēstures un kuģniecības

muzeja galvenā speciāliste, — "Latvijas Vēstnesim"

Voldemārs Zāmuels —

senators, Ministru prezidents,

tieslietu ministrs, zemkopības ministrs

Laika ritums ir neaptverams. Jau pagājuši simtu četrdesmit četri gadi, kopš dzimis Latvijas valsts Ministru prezidents Voldemārs Zāmuels. Kā rakstīts viņa autobiogrāfijā: "...esmu dzimis Dzērbenē, baznīckrogā, 1872.gada 22.maijā. Tēva, Pētera Zāmuela, galvenā nodarbošanās bija zemkopība, būvniecība, un kādu laiku viņš rentēja krogu."

Voldemāra skolas gaitas sākās Cēsu elementārskolā, pēc tam turpinājās apriņķa skolā. No 1886.gada līdz 1889.gadam viņš mācījās Vidzemes Zemes ģimnāzijā, tad pārgāja uz Rīgas Nikolaja I ģimnāziju. Pēc tās beigšanas liktenis Voldemāru Zāmuelu aizveda uz Tērbatu, kur 1895.gadā viņš pabeidza Juridisko fakultāti. Bērnības un izglītošanās gadi nu bija aiz muguras. V.Zāmuels mērķtiecīgi gāja uz priekšu — jau 1895.gada novembrī viņš kļuva par zvērināto advokātu.

1900.gads atnesa skaistu notikumu viņa dzīvē — kāzas ar Mariju Zariņu. Drīz piedzima dēls Voldemārs, vēlāk meita Nora, taču 1917.gada pavasarī laulību šķīra.

Kad pār Latviju vēlās 1905.gada notikumi, zvērinātais advokāts iesaistījās politiskajā darbībā, kas vēlāk likumsakarīgi noveda viņu līdz cīņai par patstāvīgu Latvijas valsti. Šajā ceļā bija gan gaišas dienas, gan tumšas.

1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš. Frontes līnija skāra arī Latvijas teritoriju. Eduards Virza rakstīja, ka visa tauta cerēja uz kaut kādu jaunu laikmetu, uz lielu atmaksu saviem apspiedējiem. Latvietis nav pieradis piekāpties. Ar pašaizliedzīgu cīņu jāieiet vēsturē kā brīvai tautai.

Tādā gaisotnē dibinājās strēlnieku bataljoni. Šajā darbā, būdams strēlnieku organizācijas komitejas loceklis un no 1915.gada līdz 1916.gadam tās pilnvarotais Tērbatā, aktīvi iesaistījās arī Voldemārs Zāmuels. Kad vācieši okupēja Rīgu, viņš savu darbību turpināja Valkā un tika ievēlēts par Latviešu Pagaidu nacionālās padomes valdes priekšsēdētāju.

Arvien pārredzamāks kļuva tas latviešu tautas ceļš, kas to veda pretī neatkarībai. Lielinieku revolūcija Krievijā jau bija pierādījusi daudzu ieceru aplamību. Vairs nebija gaidāms, ka no turienes nāks brīvība. It īpaši pēc tam, kad 1918.gada 17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības Krājaizdevu kases telpās nodibinājās Tautas padome, kura 18.novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti.

Visu sāka no nulles apstākļos, kad valsts bija okupēta. Šajā darbā iesaistījās arī V.Zāmuels. Ar 1918.gada 14.decembra "Valdības Vēstneša" 1.numurā publicēto "Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanos kārtību" tika likts pamats Latvijas augstākās tiesas — Latvijas Senāta — nodibināšanai. Savu darbību tas sāka 19.decembrī, un starp pirmajiem senatoriem bija V.Zāmuels. Jaundibinātajā valstī nebija arī virsprokurora, tādēļ tajā pašā dienā no senatoru vidus par virsprokuroru ievēlēja V.Zāmuelu. Darbu pārtrauca padomju karaspēka uzbrukums un Rīgas okupācija. 1919.gada 4.janvārī ar angļu kuģi "Princess Margaret" V.Zāmuels aizbrauca uz Angliju.

Šī vēlēšanās aizbraukt ir saprotama, jo vienu reizi lielinieki V.Zāmuelu jau bija arestējuši. Tas notika 1918.gada 15.februārī. Toreiz Valkā pret drošības naudu izdevās izkļūt no cietuma, bet ne uz ilgu laiku — jau 19.februārī sekoja jauns apcietinājums, kad kopā ar citiem ķīlniekiem viņu aizveda uz Pleskavu. V.Zāmuelam gan izdevās izbēgt un atgriezties Valkā.

No Anglijas viņš atgriezās 1919.gada jūlijā un turpināja iesākto darbu. P.Bermonta-Avalova armijas uzbrukuma laikā V.Zāmuelu kā delegācijas locekli nosūtīja uz Igauniju. Bija nepieciešams noslēgt līgumu cīņai pret Bermontu. Sarunas nav bijušas vieglas. Savā biogrāfijā V.Zāmuels raksta, ka kategoriski iebildis pret to, ka Igaunijai kā kompensācija tiek atdota daļa Latvijas zemes.

V.Zāmuels turpināja strādāt pie robežu jautājumiem, kas jaunajai valstij bija ļoti nozīmīgi. Tika sastādīta delegācija sarunām ar Lietuvu, kuras notika Kauņā 1919.gada decembrī. V. Zāmuels bija šīs delegācijas vadītājs. Grūtības sagādāja arī robežas noteikšana ar Igauniju, tādēļ sastādīja īpašu Latvijas un Igaunijas robežu komisiju V.Zāmuela vadībā, un viņš pēc tam pārstāvēja Latvijas robežu šķīrējtiesā. Šis darbs vainagojās ar robežu līgumu noslēgšanu.

1920.gada 1.maijā darbu sāka Satversmes sapulce. V.Zāmuels tika ievēlēts tajā kā demokrātu partijas deputāts. Viņš bija Satversmes sapulces vēlēšanu komisijas un Satversmes projekta izstrādāšanas komisijas vadītājs.

Jau 1918.gada 18.novembrī tika nodibināta Zemkopības ministrija, tas pierādīja, ka zemes jautājumu risināšanai tobrīd bija ļoti liela nozīme, un tā nemazinājas arī vēlākajos gados. 1921. un 1922.gadā V.Zāmuels bija zemkopības ministrs.

Tikai radikāla zemes reforma varēja dot cerību uz ilgstošu sociālu mieru. Bez tās nebija iedomājama demokrātiska valsts iekārta, tādēļ Satversmes Sapulces Agrāro lietu komisija bija tik liela — tajā darbojās 40 cilvēki. Agrārās reformas darbus vadīja Centrālās zemes ierīcības komiteja, un no 1921.gada līdz 1922.gadam tās priekšsēdētājs bija V.Zāmuels.

Dziļās zināšanas un aktīvā dzīves nostāja neļāva viņam stāvēt malā ne tikai salīdzinoši īsajā laikā, kad veidojās neatkarīga Latvijas valsts, bet arī turpmāk — no 1924.gada 25.janvāra līdz 15.decembrim V.Zāmuels bija Ministru prezidents un tieslietu ministrs. Turklāt viņš bija valdes loceklis dažādās organizācijās, tai skaitā Rīgas Latviešu biedrībā un Latviešu juristu biedrībā, V.Zāmuels bija arī Rīgas šaha kluba un Latvijas sporta biedrības goda biedrs.

1926.gada 16.novembrī V.Zāmuelu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu II šķiras ordeni. Pats viņš bija Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis.

Kad 1940.gadā atkal izvirzījās jautājums — būt vai nebūt Latvijas valstij — V.Zāmuels padomju okupācijas apstākļos demokrātu grupas sastāvā piedalījās alternatīvajā Saeimas vēlēšanu komisijas izveidē un saraksta sastādīšanā. Domājams, ka šie drosmīgie cilvēki zināja par tām briesmām, kas viņiem draudēja. Protams, notika aresti — pārspēks bija pārāk liels, bet tas bija jaunas cīņas sākums.

1944.gadā V.Zāmuels emigrēja uz Vāciju. Tur viņš turpināja iepazīstināt pasauli ar patiesību par Latvijas valsti. 1948.gada 16.janvārī viņš mirst Vācijā Rāvensburgā.

Tas ir neliels ieskats vienā no Latvijas valsts dibinātāju biogrāfijām. Cilvēka, kas dzimis zemkopja ģimenē, apguvis zināšanas un nav bijis tikai vienkāršs dzīves vērotājs, bat pats aktīvi piedalījies tās veidošanā.

Par zinātnieku un latviešu nacionālajiem partizāniem

Uldis Neiburgs, Latvijas Kara muzeja galvenais speciālists, — "Latvijas Vēstnesim"

LU profesora Dr.hab. hist. Heinriha Stroda monogrāfija "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944.—1956." ir pirmā profesionāla latviešu vēsturnieka grāmata par nacionālo partizānu vēsturi. Par darba nozīmi liecina arī tas, ka līdz šim nav uzrakstīta ne lokālu pēckara cīņu operāciju vēsture, ne atsevišķu nacionālo partizānu vienību un čekas karaspēka daļu kauju pētījums, pilnībā vēl nav sistemātiski savāktas un analizētas nacionālo partizānu atmiņas. Daudzi vēstures pirmavoti vēl nav pieejami, turklāt dažādos avotos bieži vien sniegti atšķirīgi un pat pretrunīgi fakti, skaitļi un notikumu vērtējumi. Atzīstami, ka autors analizē latviešu nacionālo partizānu kustības nozīmīgumu Vācijas un PSRS kara beigu kopējā kontekstā, bet to cīņu gaitu apskata gan saistībā ar kaimiņu tautu partizānu darbību, gan izvērtējot rietumvalstu attieksmi pret nacionālajiem partizāniem Latvijā.

Jāuzsver arī Latvijas nacionālo partizānu aktualitāte mūsdienās. Vēl dzīvi ir pēckara notikumu tiešie līdzdalībnieki, gan paši partizāni un viņu atbalstītāji, gan bijušie padomju varas aktīvisti un drošības iestāžu darbinieki, gan vienkārši tā laika netiešie liecinieki, katrs ar savām subjektīvām domām un spriedumiem, ar pārliecību, kas veidojusies dzīves pieredzes rezultātā. Daudz vēl ir neapzinātu un arī apzinātu puspatiesību un arī nepatiesību, arī Latvijas preses izdevumos laiku pa laikam parādās dažādi viedokļi par t.s. "mežabrāļiem", saucot tos gan par brīvības cīnītājiem, gan turpinot dēvēt par bandītiem un noziedzniekiem. Ilgi ir nācies gaidīt arī oficiālu valsts nostāju nacionālās pretestības kustības izvērtēšanā un kvalificēšanā. Pēc vairākām diskusijām LR Saeima 1996. gada 25.aprīlī ir pieņēmusi "Likumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", kurā cita starpā teikts, ka tas attiecas uz "LR iedzīvotājiem, kuri piedalījušies bruņotā un pagrīdes pretošanās cīņā pret okupācijas režīmu militārajiem formējumiem un šo režīmu administrāciju, izņemot personas, kuras piedalījušās komunistiskā vai nacistiskā režīma politiskajās represijās vai sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem, ja tās nav reabilitētas."

Šādos apstākļos un situācijā, kad līdz šim iznākusī trimdas literatūra par nacionālajiem partizāniem ir tapusi, trūkstot oriģināliem avotu materiāliem, pamatā balstoties uz dažādiem pārstāstījumiem un ziņām, kas nonākušas "dzelzs aizkara" otrajā pusē, bet padomju autoru totālai monoideoloģijai pakļautajos publicistiska rakstura darbos nav mēģināts veikt nopietnu šīs tēmas problemātisku analīzi, aprobežojoties ar izteikti šabloniskiem un negatīvi tendētiem apgalvojumiem, profesora H.Stroda grāmata "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944.—1956." ir būtisks solis uz priekšu Latvijas jaunāko laiku vēstures pētniecībā. Šis darbs papildina arī kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas brīža paveikto, te jāmin gan Nacionālo Daugavas vanagu Latvijas apvienības izdoto divu atmiņu sējumu "Uz ežiņas galvu liku", gan atsevišķu publikāciju (I.Butulis, Ā.Puriņš "Patriotisms un ilūziju politika" — "Nacionālā Neatkarība", 1993, 15.—21., 22.—28.dec., T.Vilciņš "Partizāni pēckara Latvijā: dokumentāls ieskats" — "Latvijas Arhīvi", 1994, Nr.1, 42.—47.lpp.. H.Strods "Līdz šim nezināmi fakti par stingri slepeno operāciju "Krasta banga" (Priboj) Baltijas valstīs 1949.g. 28.februārī — 29.augustā" — "Diena", 1994, 3.marts u.c.) devumu nacionālo partizānu vēstures apzināšanā un izvērtēšanā.

Grāmatas "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944.—1956." pamatbāze ir plašs dokumentālo avotu klāsts, autors ilgstoši un pamatīgi strādājis Latvijas Valsts arhīvā (tajā skaitā — bij. LK(b)P CK, LR Iekšlietu ministrijas, LR Prokuratūras u.c. arhīvos meklējis un analizējis ārzemju arhīvos pieejamos materiālus par Latvijas nacionālo partizānu kustību un cīņu pret to gan Krievijā (Krievijas valsts kara arhīvs, Krievijas jaunākās vēstures dokumentu glabāšanas un pētīšanas centrs), gan izmantojis Vācijas militārā arhīva un Anglijas valsts arhīva materiālus. Izmantota arī literatūra svešvalodās par dažādu tautu nacionālo partizānu darbību pret padomju okupāciju pēc Otrā pasaules kara, to saistību ar rietumvalstu slepenajiem dienestiem.

Darba struktūra sastāv no ievada, vēstures literatūras un avotu apskata, 6 pamatnodaļām un nobeiguma. Tekstuālo materiālu papildina 116 tabulas, 25 fotogrāfijas, 11 dokumentu publikācijas, 6 kartes un 5, grāmatas beigās atrodams arī saīsinājumu un nepublicēto avotu saraksts.

Grāmatas 1.nodaļā "Vācijas "mazais karš" Latvijā 1943.—1945.gadā" (27.—89.lpp.) profesors H.Strods parāda abu okupētājvalstu — Vācijas un PSRS — reakciju uz iespējamo nacionālo partizānu darbību Latvijā. Maskavas vadītā LK(b)P CK un LPSR NKVD jau 1943. gadā saprot, ka otrreizējas padomju okupācijas gadījumā būs jārēķinās ar sagaidāmo latviešu nacionālo pretestību, bet Vācijas armijas virspavēlniecībai un Valsts drošības galvenai pārvaldei (RSHA) 1944.gada vasarā ir skaidrs, ka partizānu kustība pret uzbrūkošo Sarkano armiju sāksies arī tajā gadījumā, ja vācieši to paši neorganizēs. Autors salīdzina gan vācu "SS Jagdverband Ostland" organizēto partizānu grupu, gan sarkano partizānu vienību darbību Otrā pasaules karā un secina, ka tie nav uzskatāmi par nacionālajiem partizāniem, jo tika vadīti un atbalstīti no okupācijas varu puses. Profesors H.Strods noraida padomju literatūrā izteikto tēzi par latviešu nacionālajiem partizāniem kā nacistu organizētiem viņu noziegumu turpinātājiem Latvijā, rakstot, ka līdz 1945.gada maijam latviešu partizāni ir vismaz daļēji saistīti ar vācu izlūkošanas institūcijām, bet pēc Vācijas kapitulācijas 1945.gada 8.maijā šī saikne zūd. Tā saucamie vācu organizētie partizāni — bijušie "SS Jagdverband Ost" piederīgie (apmēram 150 cilvēki 15 grupu sastāvā) ir tikai neliela daļa no latviešu nacionālo partizānu kopskaita, kuru vairākumu tūlīt pēc kara veido bijušie latviešu leģionāri un citi potenciālie padomju represiju upuri.

2.nodaļā "PSRS okupācijas režīms Latvijā 1944.—1950.gadā" (90.—156. lpp.) autors kā galvenos nacionālo partizānu kara cēloņus nosauc:

1) neapmierinātību ar valstiskās neatkarības zaudēšanu;

2) lielu skaitu partizānu cīņai gatavoto cilvēku (vācu armijas dezertieri un no mobilizācijām izvairījušies vācu okupācijas laika ierēdņi, aizsargi u.c.), kuriem nebija citas izejas kā vien cīnīties pret padomju okupāciju;

3) padomju okupācijas režīma terorismu.

Gribas uzsvērt, ka, runājot par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, parasti tiek minēti 146 000 latviešu karavīru, kas nelikumīgi tika mobilizēti Vācijas bruņotajos spēkos, taču bieži vien tiek aizmirsts, ka tikpat nelikumīgas bija arī padomju okupācijas varas veiktās mobilizācijas Latvijā. Tikai 1944./1945.gadā Vidzemē un Latgalē sarkanajā armijā tiek mobilizēti 50 000 karavīru, turklāt bieži vien no to vidus, kas dažādu iemeslu dēļ nebija iesaukti vācu armijā. Bez šīm mobilizācijām kā nacionālo partizānu karu veicinošus faktorus profesors H.Strods min piespiedu kolektivizāciju Latvijas laukos, okupācijas karaspēka marodierismu, tādas parādības kā maišelniecību un bandītismu, vēršanos pret latviešu valodu un kultūru.

Nacionālo partizānu vienību uzbūve un reģionālā izplatība, to darbības galvenie virzieni parādīti darba 3.nodaļā "Latvijas nacionālo partizānu organizācijas" (157.—245.lpp.). Tas darīts, balstoties uz nacionālo partizānu atmiņām, čekas ziņojumiem un saglabātajiem dokumentiem — nacionālo partizānu programmām, statūtiem, uzsaukumiem, apkārtrakstiem un citiem izdevumiem. Kā lielākās nacionālo partizānu organizācijas autors izdala Latvijas nacionālo partizānu organizāciju (LNPO) Ziemeļkurzemē (vadītāji — T.Jansons, B.Jankavs, Fr. Launags u.c.), Latvijas nacionālo partizānu apvienību (LNPA) Vidzemē (P.Supe, A.Cīrulis, K.Rusovs, V.Toms u.c.), Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienību (LTS(p)A) Latgalē (A.Juhnevičs, K.Blumbergs, J.Zelčāns u.c.), kā arī Dienvidkurzemes "Tēvijas vanagu" organizāciju. Vērtīga ir arī šeit sniegtā informācija par līdz šim plašāk nezināmiem latviešiem nacionālo partizānu preses izdevumiem: "Tēvzemei un Brīvībai", "Kurbads", "Sudrabotā Saule", "Dzimtene", "Tēvzemes Sargs" u.c. Šī partizānu darbības forma vēl jāpēta nākotnē. Apskatāmās tēmas labākai izpratnei noderīgas ir arī šeit atrodamās ziņas par nacionālo partizānu darbības veidiem (darbība grupās, atsevišķi partizāni, nelegālie un legālie partizāni), bruņojumu, apmetnēm (bunkuri, nometnes, slēpņi, uzturēšanās lauku mājās), sievietēm — nacionālām partizānēm un partizānu legalizāciju.

Sīkāks pretpartizānu cīņas raksturojums un tajā iesaistīto struktūru organizācija sniegta grāmatas 4.nodaļā "PSRS okupācijas vara cīņā pret nacionālajiem partizāniem" (246.—384.lpp.). Šajā procesā PSKP kontrolē un LK(b)P CK un VK(b)P CK Latvijas biroja vadībā aktīvi darbojās gan LKP, LPSR NKVD un NKGB biedri, gan Latvijā izveidotās PSRS NKVD iekšējā karaspēka 5.strēlnieku divīzijas 143.strēlnieku pulks, 36.motorizētais strēlnieku pulks, 24. Prutas ar B.Hmeļņicka ordeni apbalvotais strēlnieku pulks, gan PSRS NKVD dzelzceļapsardzes 14.divīzijas 152.strēlnieku pulks. Laika posmā no 1944.gada līdz 1950.gadam speciāli tika organizēti t.s. iznīcinātāju bataljoni no vietējiem iedzīvotājiem. Pēc autora sniegtajām ziņām cīņā pret nacionālajiem partizāniem piedalījās arī bijušie sarkanie partizāni un latviešu strēlnieku divīzija. Nodaļā uzskaitītas arī padomju drošības iestāžu slepenās metodes, lai grautu un apturētu nacionālo partizānu darbību: plašas aģentūras izveide un čekas aģentu iefiltrēšana partizānu vidū (M.Vītoliņš, J.Klimkāns, St.Urbāns u.c.), viltus partizānu grupu radīšana un pašu čekistu uzbrukumi vietējiem iedzīvotājiem, dažādu leģendu un baumu izplatīšana, speciālu medicīnas preparātu izmatošana.

Darba 5.nodaļā "Latvijas nacionālo partizānu cīņas" (385.—485.lpp.) profesors H.Strods izseko latviešu nacionālās bruņotās pretestības kustībai laikā no 1944.gada līdz 1956.gadam, parādot cīņu gaitu, raksturu, dinamiku un beigas, militāro cīņu taktika un stratēģijas pamatprincipus. Nacionālo partizānu karu autors iedala 3 posmos:

1) 1944.—1945.gads, kad novērojama partizānu lielvienību cīņu dominante, uzturot iniciatīvu, taču ciešot zaudējumus frontālā cīņā ar PSRS NKVD iekšējo karaspēku;

2) 1946.—1949.gads, notiek sekmīga izkliedētu partizānu vienību darbības, kas beidzas ar partizānu apgādes un sakaru bāzes daļēju iznīcināšanu masveida izvešanās 1949.gada 25.martā;

3) 1950.—1956.gads, norisinās pagrīdes partizānu darbība, abpusēji mainoties arī cīņu taktikai. Nespējot atgūt iniciatīvu, nacionālo partizānu grupas saplūst ar nelegālistu kustību un iesaistās nevardarbīgā cīņā.

Apskatīta arī latviešu nacionālo partizānu sadarbība ar kaimiņtautu, it īpaši — lietuviešu, kā arī poļu, baltkrievu un igauņu partizāniem. Viena no apakšnodaļām veltīta rietumvalstu attieksmei pret nacionālo partizānu kustību Latvijā, norādot uz to patiesas intereses un konkrētu plānu trūkumu, akceptējot Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā, tā rezultātā aprobežojoties ar iluzoriskiem propagandas saukļiem, kas pēc autora domām nodarīja vairāk ļauna nekā laba. Īsumā aprakstīta arī Zviedrijas, Anglijas un ASV izlūkdienestu slepeno aģentu iesūtīšana Latvijā (K.Zande, E.Tomsons, L.Brombergs, Z.Krūmiņš u.c.), lielākā daļa no kuriem, pateicoties angļu—krievu dubultaģenta K.Filbija darbībai, tika neitralizēti vai izmantoti PSRS VDK "slepenajās spēlēs" ar rietumvalstu izlūkdienestiem Baltijā.

Grāmatas pēdējā nodaļā "Latvijas nacionālo partizānu kara sekas" (486.—554.lpp.) fiksēts gan nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju, gan padomju puses kopskaits un zaudējumi bruņoto sadursmju, kā arī vēlāko represiju rezultātā, parādīta sagūstīto nacionālo partizānu un viņu ģimeņu locekļu tiesāšana un tālākie likteņi. Šeit minētie skaitļi bieži vien ir pretrunīgi. Tas izskaidrojams arī ar nacionālo partizānu kara īpatnējo raksturu, jo partizānu un viņu atbalstītāju skaits kopumā pašiem partizāniem nebija zināms, tāpēc tas arī nav minēts viņu dokumentos. Pietuvoties vēstures patiesībai mēs varam, vienīgi izmantojot un kritiski izvērtējot dažādus čekas materiālus par šo tēmu. Tā, piemēram, LPSR MVD izziņā par darbu cīņā ar nacionālo pagrīdi un "bruņotajām bandām" laikā no 1944.gada līdz 1953.gada oktobrim uzrādīti 20 032 partizāni, no kuriem kaujās krituši 2422, sagūstīti 7342, legalizējušies 10 268. Savukārt LPSR VDK pilnīgi slepenā ziņojumā LPSR MP priekšsēdētājam par VDK darba rezultātiem cīņā pret "bruņotām bandām" laikā no 1944.gada rudens līdz 1956.gada 31.decembrim minēti 10 750 partizāni un 2738 partizānu atbalstītāji, kopā 13 488 cilvēki. Par padomju puses zaudējumiem liecina LPSR iekšlietu ministra 1953.gada 6.oktobra izziņa LK(b)P CK par cīņas rezultātiem pret partizāniem no 1944. līdz 1953.gadam. Šeit minētais kritušo un ievainoto padomju un partijas aktīvistu, iekšējā karaspēka kareivju un virsnieku, Iekšlietu un drošības ministrijas darbinieku un iznīcinātāju bataljonu dalībnieku skaits sasniedz 2297 cilvēkus (krituši – 1639, ievainoti – 658). Autors parāda arī bruņotās nacionālās pretestības pāraugšanu nevardarbīgajā pretestībā piecdesmito gadu otrajā pusē, kad novērojama pretpadomju izdevumu izplatīšana un nacionālo karogu izkāršana, jaunatnes grupu un pulciņu organizēšanās un pretestība okupācijas varas rīkojumiem.

Darba "Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944.–1956." galvenās pamatatziņas profesors H.Strods sniedz tā nobeigumā, vērtējot nacionālo partizānu karu kā latviešu tautas bruņotu cīņu pret PSRS okupāciju par savas nacionālās neatkarības atjaunošanu. Autors salīdzina arī latviešu nacionālo bruņoto kustību ar citu tautu partizānu darbību Otrajā pasaules karā, parādot gan to kopīgās, gan Latvijas apstākļiem raksturīgās specifiskās īpašības, izdala latviešu nacionālo partizānu cīņu pozitīvās un negatīvās iezīmes.

Latviešu nacionālo partizānu cīņas, autora vārdiem runājot, jāuzskata par līdz šim ilgstošāko un pārliecinošāko latviešu tautas pretestību iekarotājiem. Turklāt tā notika apstākļos, kad to dalībnieki nesaņēma nekādu ārēju atbalstu, tiem trūka centralizētas vadības, ieroču un munīcijas, medikamentu un sakaru līdzekļu. Jāatzīst arī, ka atsevišķu partizānu grupu un atsevišķu partizānu darbība dažviet neatbilda nacionālās pretošanās kustības būtībai un diskreditēja to. Arī pārlieku lielā atklātība padomju drošības iestāžu spiediena rezultātā vājināja nacionālās pretošanās kustību un pastiprināja okupācijas varas represijas. Taču, neskatoties uz to, pirmo reizi Latvijas vēsturē partizānu kustībā piedalījās ap 20 000 apbruņotu un nacionāli domājošu cilvēku, kurus atbalstīja ap 70 procentiem Latvijas iedzīvotāju, ap 15 procentiem izturējās piesardzīgi un tikai 5–7 procenti neatbalstīja. Tā kā Latvijas okupācija un padomju totalitārais režīms, vadoties no starptautisko tiesību normām, bija nelikumīgs, tad nacionālo partizānu cīņa pret to bija legāla un attaisnojama.

Kopumā profesora H.Stroda tikko izdotā monogrāfija, tāpat kā jau 1994.gadā izdotā šī paša autora grāmata "Zem melnbrūnā zobena" par nacistiskās Vācijas plāniem Latvijā Otrā pasaules kara laikā, atstāj pamatīga pētījuma iespaidu, kura stiprā puse neapšaubāmi ir plašais izmantoto avotu klāsts un autora parādītā erudīcija, pievēršoties līdz šim pilnībā neapgūtai un mazpētītai Latvijas jaunāko laiku vēstures tematikai. Skaidrs ir arī autora darba uzbūves pamatprincips – uz pieejamo avotu bāzes sniegt latviešu nacionālo partizānu kara attēlojumu, galvenokārt izejot no divu pušu – nacionālo partizānu un padomju varas pārstāvju – savstarpējās mijiedarbības un to atstāto vēstures liecību konfrontācijas. Ja pret autora izstrādāto darba koncepciju nebūtu principiālu iebildumu, tad tādus daļēji varētu izraisīt pati darba struktūra, kas brīžiem neļauj izsekot nacionālo partizānu cīņu gaitai kopumā, bet skata to saraustīti, izejot te no vienas, te no otras puses darbības raksturojuma. Pārlieku lielais dažādu faktu un skaitļu informācijas klāsts daļai lasītāju varētu likties apgrūtinošs. Vērojams arī padomju okupācijas iestāžu avotu pārsvars pār pašu nacionālo partizānu sniegtajām liecībām, kuru trūkums ir objektīvi saprotams, taču tas traucē sniegt pilnīgu ainu par nacionālo partizānu problemātiku. Šīs tematikas izpētei interesantas būtu arī tā laika netiešo līdzdalībnieku – notikumu pasīvo vērotāju sniegtās ziņas, kas ļautu rekonstruēt pēckara vēstures norises visā to daudzšķautnībā. Darba mīnuss, protams, ir grāmatas tekstā minēto personu – gan partizānu un viņu atbalstītāju, gan padomju aktīvistu un čekas darbinieku – saraksta trūkums grāmatas beigās. Tāpat līdz galam nav precizēti vairāku nacionālo partizānu vienību vadītāju likteņi, interesanta būtu arī padomju drošības iestāžu aģentūras vārdu atklāšana un publicēšana. Kā jau vairumā lielformāta darbu, arī šajā izdevumā atrodamas vairākas iespiedkļūdas gan atsevišķu vārdu un uzvārdu rakstībā, gan dažu izmantoto darbu nosaukumos. Diskutabla ir virkne autora lietoto terminu un tiešo tulkojumu no krievu valodas (piemēram, "trofeju lopi", "lielā ķemme", "mazā ķemme", "sarkanie laupītāji", "aviācijas bērzi un apses" u.c.), kā arī dažviet izteiktie pārlieku krasie apgalvojumi tā laika vēstures objektu un parādību raksturojumā (piemēram, rietumvalstu un austrumvalstu kultūru pretnostatījums, nacionālo partizānu un čekas darbinieku salīdzinājums u.c.).

Savas grāmatas ievadā profesors H.Strods raksta: "...darba uzdevums bija sniegt arī pēc iespējas lielāku pašreiz pieejamo autentisko faktu materiālu un pēc iespējas iedibināt zinātniski dzīvotspējīgu pieeju problēmas izpētei nākotnē." Šķiet, ka autors to arī godprātīgi ir paveicis un atvēris jaunu lapaspusi Latvijas XX gadsimta vidus vēstures sarežģītajā tecējumā. Atliek cerēt, ka latviešu nacionālo partizānu vēstures tematika kļūs par stabilu Latvijas vēsturnieku darba lauku un jau drīzumā mēs varēsim skatīt jaunus pētījumus par šo tēmu. (Raksturotais darbs sarakstīts 1994.gada martā, bet nācis klajā tikai 1996.gada oktobrī.) Tāpat, atbildot uz grāmatā uzstādīto jautājumu, vai partizānu kustība kā pretestības forma XXI gadsimtā vēl nepaplašināsies, vismaz attiecībā uz Latviju, jādara viss, lai tas nebūtu nepieciešams.