Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Stenogramma. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.11.1996., Nr. 196 (681) https://vestnesis.lv/ta/id/29307

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Viens no pirmajiem

Vēl šajā numurā

19.11.1996., Nr. 196 (681)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

13.–14. novembra sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 195.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Esam saņēmuši vēl divus dokumentus — Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz — saskaņā ar 24. oktobra plenārsēdes lēmumu sagatavojusi par steidzamu atzīto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par cukuru”” otrajam lasījumam un lūdz to izskatīt šā gada 14. novembra plenārsēdē.

Tā kā tas, kolēģi, ir 44. darba kārtības jautājums, tad es domāju, ka šis jautājums izšķirsies pats par sevi bez balsošanas. Diez vai mēs šodien tiksim līdz 44.

Un otrs Tautsaimniecības komisijas dokuments, kurā viņi lūdz izskatīt par steidzamu atzīto likumprojektu “Grozījums likumā “Par veterinārmedicīnu”” arī 14. novembra plenārsēdē.

Tas ir mums 45. darba kārtības jautājums, un acīmredzot arī te nekāds balsojums šajā sakarībā nav vajadzīgs, jo es šaubos, vai mēs līdz pulksten 19 šodien to jautājumus izskatīsim.

Tālāk, godājamie kolēģi, sākam izskatīt mūsu darba kārtības otro sadaļu — Prezidija ziņojumi.

Prezidijs ir saņēmis deputāta Bekasova parakstītu dokumentu, kurā viņš atsauc savu parakstu zem dokumenta nr. 1718 — likumprojekts “Apsardzes uzņēmējdarbības likums” un tādēļ saskaņā ar Kārtības rulli šis jautājums Saeimas plenārsēdē nav skatāms, jo neatbilst Kārtības rullī noteiktajām prasībām.

Nākamais darba kārtības jautājums pie Prezidija ziņojumiem. Prezidijs ierosina deputātu Krisberga, Rubina, Sinkas, Ozoliņa, Priedkalna un citu deputātu iesniegto likumprojektu “Grozījums diplomātiskā un konsulārā dienesta likumā” nodot Ārlietu komisijai un Juridiskajai komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Šajā sakarībā vēlas runāt Aivars Endziņš, frakcija “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Šis likumprojekts tiek iesniegts jau Saeimai trešo reizi. Un esmu spiests trešo reizi kāpt šeit tribīnē un atgādināt cienījamajiem deputātiem, ka šis likumprojekts ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi. Un gribu atkārtot vēlreiz. Ja tik tiešām šie deputāti vēlas, lai izdarītu kaut kādas izmaiņas, tad vispirms ir jāiesniedz priekšlikums un jāizdara izmaiņas Latvijas Republikas Satversmē vai tik tiešām cienījamie kolēgas rūpējas jau par potenciālo Satversmes tiesas darbu, jo te ir acīmredzama pretruna. Un man tāpēc vēl jo vairāk ir izbrīna, ka 11 frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāti, kuri tā iestājas par Satversmes neaizskaramību, par tās svētumu, atbalsta šāda antisatversmes likumprojekta iesniegšanu. Un es aicinu vēlreiz cienījamo Saeimu palikt pie sava viedokļa un noraidīt, nenodot šo te likumprojektu komisijām.

Sēdes vadītājs. Juris Sinka, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Lūdzu!

J.Sinka (TB). Dāmas un kungi! Ar visu cieņu pret Endziņa kungu kā potenciālo nākošo Satversmes tiesas locekli man tomēr jānorāda viņam, ka viņš atkārto to līniju, kas, patiesību sakot, nav pamatota, ka 41. pants kaut kādā veidā groza prezidenta, Valsts prezidenta tiesības. Šis grozījums Konsulārajā likumā — tikai nodot diplomātu iecelšanas jautājumu apstiprināšanai Saeimai. Tātad pārrunām. Tas nekādā ziņā negroza šo Satversmes pantu. Tā kā tā ir tāda, patiesību sakot, neskaidrības veicināšana. Bet jūs padomājiet, viņš tiešām to negroza.

Vai tā ir partija “Latvijas ceļš”, vai tā ir partija “Tēvzemei un Brīvībai” vai “Saimnieks”, vai kāda cita, līdz šim tomēr tendence ir bijusi — mūsu vēstniecībās un citās diplomātiskā dienesta sfērās iecelt politiskus, es teikšu, diplomātus. Labi, mums ir maz profesionālo, bet tā līnija būtu veicināma. Bet līdz šim tendence ir bijusi piešķirt šos posteņus par nopelniem pavisam citā darbā. Tā diemžēl tas ir bijis, un es neredzu, ka tas ir kaut kas šausmīgs, ja šis Augstais nams var šos ļoti svarīgos lēmumus apspriest un dot savu izvērtējumu. Bet tas nekādā ziņā nemaina Satversmi. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu zvanu! Lūdzu izšķirsim šo jautājumu balsojot. Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi par likumprojekta nodošanu atbildīgajām komisijām. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 33, pret — 26, atturas — 10. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums. Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Čevera, Kuprijanovas, Kaksīša, Sausnīša un Rāznas iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā par akcīzes nodokli” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komsisija ir atbildīgā komisija. Šajā sakarībā vēlas runāt Indulis Emsis, LNNK un Zaļās partijas frakcijas deputāts. Lūdzu!

I.Emsis (LNNK, LZP). Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es ļoti lūgtu ieskatīties šajā piedāvājumā, ko deputātu grupa ir iesniegusi — likumprojekts “Grozījumi likumā par akcīzes nodokli”. Es aicinu kolēģus atcerēties, ka pirms sešiem mēnešiem mēs ļoti smagās diskusijās, kurās iesaistījās gan Satiksmes ministrija, gan Ekonomikas ministrija, gan Finansu ministrija, gan valdība kopumā, iesniedzām Saeimai likumprojektu “Par akcīzes nodokļa izlietojumu par degvielu” un šīs akcīzes nodokļa 50 procenti aizgāja ceļu, Valsts autoceļu fondā. Es domāju, ka deputāti visi toreiz tika pārliecināti un piekrita, ka šie līdzekļi no akcīzes nodokļa ir vitāli nepieciešami Latvijas ceļiem. Šobrīd tiek piedāvāts grozījums šajā likumā par akcīzes nodokli un grozījumi paredz, ka 50 procentu vietā akcīzes nodokļa tikai 35 procenti aiziet avalsts autoceļu fondā. Pārējie tātad tiktu ieskaitīti Valsts budžeta vispārējā daļā.

Es gribu aicināt kolēģus vēlreiz atcerēties, ka transporta maģistrāles ir valsts asinsrites sistēma. Šī asinsrites sistēma šajos gados bija saslimusi. Un bija nepieciešami līdzekļi, lai šo asinsrites sistēmu savestu kārtībā. Visi varēja pārliecināties šogad, pēc šiem 6 mēnešiem, kādu pozitīvu izmaiņu Latvijas sejā ienesa šā akcīzes nodokļa nonākšana Valsts ceļu fondā un kā uzlabojās autosatiksme Latvijā. Tāpēc es domāju, ka pēc Satiksmes ministrijas uzziņas, kas ir katram jums ielikta, cienījamie deputāti, jūsu mapītēs, jūs atradīsit seku aprakstu, kas notiks, ja šie līdzekļi nenonāks vairs Autoceļu attīstības fondā. Un jūs redzēsit, ka nākamajā gadā iztrūkums šajā fondā ir 13 miljoni. Tātad šis samazinājums ir 13 miljoni. Šādā situācijā pirmās negatīvās sekas jūs sajutīsit jau šogad ziemā, kad ieplānotās sniega tīrīšanas, pielietojot modernas tehnoloģijas, nevarēs tikt izpildītas. Sniegu vajadzēs tīrīt kā agrāk, ar mehāniskajām metodēm, nevis ar šo moderno metodi, un tādējādi šis darba apjoms palielināsies, sadārdzināsies, un atiecīgi ceļu garums kritīsies, ko varēs attīrīt.

Otrkārt. Mēs nevarēsim samazināt melno segumu saglabāšanas un atjaunošanas programmu apmēram par 3,5 miljoniem latu. Tāpat nevarēs iegādāties šo ceļu uzturēšanas tehniku, kā tas bija plānots, un šis samazinājums būs 1,8 miljoni latu.

Bet pats galvenais. Kolēģi, ieklausieties ļoti uzmanīgi! Šis ir ļoti būtisks jautājums. Pats galvenais. Pasaules bankas un Kuveitas fonda kredīts ir paņemts ar aprēķinu, ka Ceļu fondā būs šie līdzekļi. Tātad kredīts ir paņemts, kredīts ir sagatavots, un kredīta samazinājums būs par 4,5 miljoniem latu, un apdraudēts būs kredīts par 40 miljoniem dolāru. Tātad šie zaudējumi Latvijas tautsaimniecībā šajā “asinsrites sistēmā” būs ļoti, ļoti būtiski.

Es gribu vēlreiz uzsvērt, ka šāda jokošanās ar kredītu politiku grauj ne tikai tautsaimniecību, bet grauj arī Latvijas valsts uzticēšanos starptautiskajām finansu institūcijām un grauj arī Latvijas valsts seju starptautiskajā apritē.

Sēdes vadītājs. Emša kungs, piecas minūtes ir pagājušas.

I.Emsis. Jā, tādēļ man ir pašā nobeigumā vēl arī pilnvarojums no Ministru prezidenta...

Sēdes vadītājs. Emša kungs, piecas minūtes ir pagājušas...

I.Emsis. ... Lūgt deputātiem noņemt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Atis Sausnītis, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputāts. “Par”.

A.Sausnītis (DPS). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Paldies par izsmeļošo informāciju. Mēs iesniedzēju vārdā noņemam šo priekšlikumu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Jautājums tātad ir izlemts. Ejam tālāk! Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Kostandas, Mauliņa, Grīnberga, Liepas un Zelgalvja iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Aizsardzības spēkiem”” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputāti “par” vai “pret” runāt nevēlas? Vēlas. Oskars Grīgs, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts. Lūdzu!

O.Grīgs (TB). Cienījamie kolēģi! Es aicinu noraidīt šo likumprojektu, jo kuru katru mirkli tuvākajā laikā būs jaunais likums “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”. Labot un papildināt esošo likumu “Par Aizsardzības spēkiem” — vienkārši es neredzu šeit nekādu jēgu. Paldies par uzmanību! Es aicinu to noraidīt.

Sēdes vadītājs. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts.

O.Kostanda (TKL). Godājamie kolēģi! Grīgs vienkārši nodemonstrēja, ka atkal bez kādas motivācijas tiek aicināts noraidīt likumprojektu tikai tāpēc, ka to ir iesniegusi frakcija “Latvijai”. Mūsu motivācija ir sekojoša: Pēdējā gada laikā mūsu valstī daudz un visaugstākajos līmeņos ir runāts par samilzušām problēmām Nacionālajos bruņotajos spēkos. Galvenie šo problēmu iemesli ir gan objektīvas problēmas, gan subjektīvi iemesli, piemēram, vāja valsts drošības un aizsardzības problēmu izprašana valsts varas augstākajos ešelonos, reāla, traģiska ekonomiskā situācija valstī, tautsaimniecības krīze, finansu līdzekļu trūkums, nekompetenta Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadība un tamlīdzīgi. Pie šo problēmu cēloņiem ir jāpieskaita arī spēcīgās domstarpības valdošajā koalīcijā un nepieciešamo likumdošanas un citu normatīvo aktu dokumentu iztrūkums. Ar nožēlu ir jāsecina, ka līdz šim laikam Saeima nav apjēgusi nepieciešamību izskatīt un akceptēt Nacionālās drošības un aizsardzības koncepcijas. Līdz ar to Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav nosprausti ilgtermiņa stratēģiskie orientieri. Līdz ar to Saeima ir kļuvusi smieklīgi bezspēcīga un nevarīga pieprasīt no Ministru kabineta, no Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku vadības beidzot izstrādāt valsts aizsardzības plānu, Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu, mobilizācijas plānu un citus dokumentus, kā arī ieviest Nacionālajos bruņotajos spēkos nepieciešamo kārtību un disciplīnu. Izveidot mūsu valstī vienotus bruņotos spēkus.

Viens no galvenajiem un visnepieciešamākajiem soļiem vienotu bruņoto spēku izveidošanai ir — savest kārtībā likumus. Nav jēgas un loģikas, ka Nacionālo bruņoto spēku struktūras savā darbībā vadās no dažādiem likumiem — “Par Aizsardzības spēkiem”, “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”. Tas izraisa ne tikai neizpratni, bet dažreiz arī zināmas domstarpības un pat pretrunas starp dažādu Nacionālo bruņoto spēku struktūru pārstāvjiem.

Strap citu, aizsardzības ministrs Krastiņš, stājoties amatā, teica, ka iesniegs Saeimā likumu “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”. Ir pagājis gads, ministrs to nav bijis spējīgs izdarīt. Tāpēc frakcija “Latvijai” ir sagatavojusi šo likumu “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”.

Varu apgalvot, ka sadrumstalotā situācija nekādā veidā neveicina vienotu bruņoto spēku izveidi. Ir pilnīgi skaidra nepieciešamība divu likumu vietā, kurus es jau minēju, izveidot vienu “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”. Jāpiebilst, ka satura ziņā minētie likumi ir ļoti līdzīgi. Par kopējā jaunā likuma “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem” pamatu varētu būt iepriekšējais likums “Par Aizsardzības spēkiem”, tāpēc mēs esam sagatavojuši šos grozījumus. Nepieciešamības gadījumā Zemessardzes specifiku izceļot tajā ar attiecīgajiem papildinājumiem. Lai sasniegtu augstāk deklarēto galveno mērķi — vienotas armijas izveidi, frakcija “Latvijai” piedāvātajās likuma izmaiņās paredz:

Pirmkārt. Skaidri un nepārprotami definēt galvenās Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļas un to spēku veidus. Tie ir: Sauszemes karaspēks, Jūras spēki, Gaisa spēki, Zemessardze. Krīzes situācijā vai kara gadījumā Nacionālo bruņoto spēku sastāvā kā spēku veids tiek iekļauts arī Robežapsardzības spēki. Izmaiņās ir precizētas spēku veidu funkcijas un uzdevumi, kā arī šo spēku veidu štābu atbildība.

Otrkārt. Frakcija “Latvijai” priekšlikumā nosaka, kā tiek veidotas vienotas apmācību apgādes, mobilizācijas un citas sistēmas. Nevar taču šķiest valsts naudu mazā valstī diferencētu sistēmu izveidē gandrīz katrā no spēku veidiem. Ir jābūt vienotai pieejai personālsastāva atlases un apmācības jautājumos. Tas pats attiecas uz instruktoru un virsnieku dienestu gaitu, atestācijas kritērijiem pakāpju piešķiršanā un izvirzīšanai uz citiem vai augstākajiem amatiem ir jābūt vienādiem. Zemessardzes virsniekiem ir jābūt spējīgiem pildīt savus pienākumus atbilstošajos amatos, piemēram, sauszemes karaspēkā, un otrādi. Tas ir sasniedzams tad, kad profesionālās atlases kritēriji būs vienādi. Un šāda pieeja nākotnē atvieglos arī pakāpenisku pāreju uz profesionālu armiju.

Treškārt. Likumprojektā precīzāk formulēt karavīru sociālās aizsardzības jautājumu. Karavīru sociālās aizsardzības apstākļiem jābūt līdzvērtīgiem visos Nacionālo bruņoto spēku veidos, lai izslēgtu nepamatotu kadru pāreju no vienas struktūras uz otru. Izņēmumu var sastādīt piemaksas lidotājiem, jūrniekiem un sevišķu uzdevumu karavīriem. Piedāvātajos priekšlikumos ir jau paredzētas strukturālās un citas izmaiņas, kuras ir notikušas vai notiks Nacionālajos bruņotajos spēkos, tā, piemēram, ir ņemts vērā, ka Robežapsardzības spēki mainīs savu pakļautību NBS. Baltbata karavīri piedalās miera uzturēšanas operācijās un tamlīdzīgi.

Ir paredzēts, ka Nacionālo bruņoto spēku veidos, balstoties uz šo likumu, tiks izveidoti spēku veidu nolikumi.

Frakcija “Latvijai” ir gatava tālākai konstruktīvai sadarbībai likuma “Par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem” pilnveidošanā. Tāpēc lūdzu atbalstīt šā likumprojekta nodošanu izskatīšanai komisijās.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu šo jautājumu izlemt balsojot. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par Aizsardzības spēkiem”” nodošanu atbildīgajām komisijām. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 16, pret — 32, atturas — 16. Priekšlikums ir noraidīts.

Nākamais jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbildīgā komisija. Vēlas runāt Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts. Lūdzu!

K.Čerāns (TKL). Godātais sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Šis likumprojekts dod priekšrocības jeb nodokļu atvieglojumus koncernos strādājošajiem lielajiem uzņēmumiem, jo tas paredz atļaut viena uzņēmuma zaudējumus norakstīt uz otra peļņas rēķina, tādējādi samazinot to summu, par kuru ar peļņu strādājošajiem uzņēmumiem ir jāmaksā nodokļi. Tādējādi samazinot valsts budžeta ieņēmumus. Ir jāpiezīmē, ka bankrota gadījumā gan vienam no līdzdalībniekiem otrā uzņēmumā nav pilnas atbildības par šī uzņēmuma saistībām, bet tad, kad ir runa par nodokļu atvieglojumiem, tad tagad mēs ļausim šiem uzņēmumiem izmantot to situāciju, kad viņiem ir viens un tas pats īpašnieks praktiski, un tagad mēs ļausim viņiem atbrīvoties no daļas, no nodokļu maksājumiem. Tas vienkārši nav godīgi, jo tas atkal dod kārtējās un atkal papildu priekšrocības lielajiem uzņēmumiem, kuri spējuši jau noformēties koncernos, un tas dod atkal kārtējās priekšrocības mūsu valsts politiskai un ekonomiskai elitei un atkal uz vienkāršās un nabadzībā esošās tautas daļas rēķina. Un atkal, šo bezdeficīta budžetu plānojot, realizēt tikai uz tiem, kuri šodien jau nevar uz sava maizes rieciena uzsmērēt sviestu. Likumprojekta anotācijā ir rakstīts, ka tā pieņemšana samazinās par 5 līdz 10 procentiem valsts ieņēmumus no šī attiecīgā nodokļa veida. Tātad uzņēmuma ienākuma nodokļa, ka šī ir prakse tajās valstīs, kurās tas ir ieviests. Mēs varam redzēt 1997.gada budžeta projektā, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa prognoze ir 59 miljoni, tas nozīmē, ka attiecīgais samazinājums ieņēmumos būs par trīs līdz sešiem miljoniem latu. Un jautājums. Kas segs šos valsts piedāvātos atvieglojumus atkal lielajiem koncerniem? Lai panāktu nepieciešamo ieņēmumu ienākšanu valsts budžetā, tad iznāk, ka būs jāsamazina atkal ienākuma nodokļa neapliekamais minimums?

Un vēl. Ministru kabinets ir izvirzījis kā uzdevumu sev savus iesniedzamos tiesību aktu projektus saskaņot ar Eiropas Savienības likumdošanu, mūsu “Baltās grāmatas” prasībām asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācijai Eiropas Savienībā. Šī dokumenta anotācijā šāda atsauce nav atrodama, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šo dokumentu šodien nevajadzētu nodot komisijām, bet atdot Ministru kabinetam atpakaļ saskaņošanai. Un, ja nu kolēģi izšķiras par šī dokumenta nodošanu komisijām, tad es ierosinātu komisiju sarakstam pievienot vēl arī Eiropas lietu komisiju, bet es aicinu šo dokumentu komisijām nenodot. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts — “par”. Lūdzu!

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Tieši pretēji Čerāna kungam es aicinātu nodot tomēr šo likumprojektu komisijām. Tas taču nav nopietni, ko nupat iepriekšējais referents runāja. 3 — 4 miljoni latu samazinājums ieņēmumu daļā Latvijas lielajam budžetam — tas ir tīrais sīkums. Un nebūtu to vērts arī respektēt. Ir vērts nodot komisijām šo likumprojektu arī tāpēc, ka šeit skaidri mēs redzam Ministru kabineta un, protams, personīgi premjerministra dziļi patriotisko darbību, izpildot lielkapitāla lobiju. Un tāpēc būtu, protams, jārespektē šī politiskā nianse, ka, ja “Latvijas ceļš” un arī Šķēles kunga vēl nenodibinātā partija izpilda dotos solījumus lielkapitālam, tad tā ir politiķu goda lieta — izpildīt savus priekšvēlēšanu vai priekšiecelšanas solījumus. Nodot šo likumprojektu komisijām — mums būs iespēja visai Saeimai atbalstīt šī lielkapitāla lobiju, pārliekot slogu no ļoti trūcīgiem lielkapitālistiem uz maznodrošinātiem, sociāli mazaizsargātiem un jo sevišķi mazo uzņēmēju pleciem. Es gribētu pievērst cienījamo deputātu uzmanību sevišķi spilgti un veiksmīgi izteiktajam labojumam likuma 14.panta otrajā daļā, kur ir teikts, ka taksācijas periodā, ja kāda persona gūst pēkšņi ietekmi pār visu grupu... Mēs saprotam, ka šādu ietekmi ir ļoti grūti kādai konkrētai personai Latvijā gūt, nemaz jau nerunājot par pārtikas pārstrādes rūpniecību, kur pilnīgi neiespējami kādai personai ir diktēt bez sava uzņēmuma grupas intereses, un līdz ar to šādi katastrofāli gadījumi diez vai būs pieņemami. Tāpēc es aicinu atbalstīt šīs lielkapitāla lobija tendences un nodot šo likumprojektu Saeimas komisijām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Izšķirsim šo jautājumu balsojot. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu deputātus balsot “par” vai “pret” likumprojekta “Grozījumi likumā “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”” nodošanu komisijām. Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 11, atturas — 7. Likumprojekts komisijām tiek nodots.

Nākamais darba kārtības jautājums. Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par ugunsdrošību”” nodot Aizsardzības un iekšlietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. “Par” vai “pret” deputāti runāt nevēlas. Iebildumu nav. Pieņemts.

Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām”” nodot Juridiskai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir atbildīgā komisija. “Par” vai “pret” runāt neviens nevēlas. Iebildumu arī nav. Pieņemts.

Nākamais jautājums. Par likuma otrreizēju caurlūkošanu. Likums “Obligātā militārā dienesta likums”. Godātie kolēģi, jūs droši vien zināt, ka Valsts prezidents ir griezies Saeimā ar prasību saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi otrreiz caurlūkot likumu “Obligātā militārā dienesta likums”. Par šo jautājumu vēlas runāt Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Pagājušās sēdes nobeigumā es tieši teicu, ka iespējams, ka prezidenta kungs to mums piedāvās vēlreizējai izskatīšanai. Šajā gadījumā patīkami, ka prezidenta kungs ieklausījās arī atsevišķu deputātu viedoklī, ne tikai Krastiņa viedoklī, bet es domāju, ka šajā gadījumā šis likums būtu patiešām jānosūta uz komisijām, jo nokļuvām mēs paradoksālā situācijā. Prezidents mums uztiepa negatavu likumprojektu, un diemžēl, kamēr nav konceptuāli notikusi diskusija par valsts aizsardzības modeli, tikmēr diez vai šis obligātā dienesta likums, tas drīzāk būtu kaut kāds likums — jānosauc par 3000 kareivju iesaukšanu Krastiņam. Jo pagaidām izliekas vairāk tas, ka galvenā problēma nevis ir armijas nākotne, bet gan tas, kādā veidā... kur būtu viņa arī jaizdiskutē, kādā veidā tā ir vai nav, bet drīzāk tas, ka Krastiņa kungam un Līgotņa kungam ir vajadzīgi 3500 cilvēki. Un tādēļ es tomēr aicinātu šo likumu nosūtīt komisijām. Protams, es iedomājos arī kolēģu izjūtas tad ar šausmām, kad tas nāks atpakaļ un būs atkal tie garie lasījumi, bet iespējams, ka tas tiks piestrādāts, un mēs varētu iegūt arī no Krastiņa kunga kādu konceptuālāku ideju. Un pie reizes es ceru arī, ka savas runas noslēgumā es gribētu arī pievienoties un aicināt arī Grinberga kungu, lai viņš pievienotos slavenā dziesmā, es domāju, kas ir pilnīgi saskaņots šim likumam. Tā kā man balss nav, bet Grinberga kungs varbūt nodziedās labāk, un te būtu tādi vārdi labie:

Mīļā, ķeizars mani karā sauc,

Spraud man puķes, spraud man puķes,

Spraud man puķes pogas caurumā. Šveiks dodas karā... Nu un tālāk...

Ķeizars plinti dos, neraudi par mani... un tā tālāk.

Tā kā šis likums kopsummā manu sajūtu ir izveidojis — jebkurā gadījumā kaut kas līdzīgs šai dziesmai, un tādēļ es tomēr iesaku labāk nosūtīt uz komisiju, pastrādāt kārtīgi, nekā drīzāk mūsu armijas zēniem būs jādzied šī dziesma Grinberga pavadījumā un kopā sadziedot. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lujāna kungs, kādai komisijai jūs ierosināt nosūtīt to? Jā, es saprotu, ka komisijai, bet kādai, Lujāna kungs?

M.Lujāns. Cienījamie kolēģi! Nu šajā gadījumā es domāju tieši, ka vajadzētu nosūtīt mūsējiem “Vanagiem” uz Aizsardzības komisiju, un es domāju, ka viņi tur varēs dot arī savus labojumus, un arī otra komisija — galvenā komisija — būtu Aizsardzības komisija un varbūt Cilvēktiesību komisija, jo te arī būtu nopietni jāskatās cilvēktiesību jautājumi.

Sēdes vadītājs. Kārlis Druva, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts. Lūdzu!

K.J.Druva (LZS, KDS, LDP). Cienījamie kolēģi! Izskatās, ka man šoreiz viedoklis sakrīt ar Lujānu kungu, un pilnībā piekrītu, ka vajadzētu šo likumprojektu atgriezt atpakaļ Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Varbūt mans motivējums ir mazliet citādāks kā Lujāna kungam, bet tēma ir pareiza. Es uzskatu, ka prezidenta viedoklis šajā jautājumā ir pilnīgi pareizs, ka šis jaunais likumprojekts ne vien uzlabo stāvokli bruņotajos spēkos, bet tieši otrādi — pasliktina to, jo šī kombinācija, ko mēs kopīgi visi izstrādājām, kur mēs samazinām dienesta laiku un tajā pašā laikā gandrīz sašaurinām iesaucamo loku, pilnīgi neatbilst valsts aizsardzības prasībām. Un līdz ar to es domāju, ka tiešām vajadzētu atbalstīt jau izteikto viedokli, ko Lujāna kungs ir teicis un tāpat Valsts prezidents jau ir paudis, un atgriezt šo likumprojektu Aizsardzības un iekšlietu komisijai otro reizi caurlūkot.

Sēdes vadītājs. Paldies! Godātie kolēģi! “Par” vai “pret” runā divi cilvēki. Divi ir runājuši “par' Seiksta kungs vēlas runāt “pret”. Seiksta kungs, ja jūs runāsiet “par”, tad vārdu es jums dot nevaru. Tas ir pret Kārtības rulli.

A.Seiksts (LC). Godātais priekšsēdētāj! Es runāšu par procedūru — ne “par”, ne “pret”.

Sēdes vadītājs. Tādā gadījumā paldies, Seiksta kungs! Paldies. Kārtības rullis nepieļauj citu kārtību. Seiksta kungs, es ļoti atvainojos.

Godātie kolēģi! Bija priekšlikumu no Druvas kunga un no Lujāna kunga — nodot likumu, Saeimā pieņemto likumu otrreiz caurlūkošanai Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Vai mums par šo priekšlikumu ir jābalso? Jābalso. Balsošanu pieprasa. Lujāna kungs ierosināja arī vēl kādai komisijai. Šo ierosinājumu par otru komisiju Lujāna kungs neuztur spēkā. Tātad Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsojam par likumprojekta otrreizēju caurlūkošanu Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Lūdzu rezultātu! Par — 61, pret — 4, atturas — 8. Lēmums pieņemts. Paldies! Cienījamie kolēģi, Kārtības rullis mums nosaka arī, ka jānosaka Saeimā ir termiņš, kādā šis jautājums izskatāms. Lūdzu, Druvas kungs, jūsu priekšlikumus.

K.J.Druva. Lūdzu deputātus atbalstīt 20.decembri.

Sēdes vadītājs. Paldies! Vai deputātiem ir iebildumi pret minēto datumu — 20.decembris. Iebildumu nav. Paldies, pieņemts.

Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu “Amatpersonu ievēlēšana un apstiprināšana”.Lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministram Mārim Grīnblatam”.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” iesniegto priekšlikumu? Debatēs ir pieteikušies. Jānis Priedkalns, frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Lūdzu!

J.Priedkalns (TB). Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! 12 deputāti lēmumprojektu vispirms ierosināja, vairāku deputātu jautājums par A.Tomašūna un G.Kurloviča grāmatas “Latvijas vēsture pamatskolām” atbilstību mācību grāmatu prasībām un sekojošā izglītības un zinātnes ministra atbilde.

Jāpiemin, ka šobrīd līdzās minētajai grāmatai tiek lietotas arī citas. Tomašūna grāmatā ir vairākas kļūdas un nekorekti traktējumi, ko izglītības un zinātnes ministrs ir apņēmies kopīgi ar autoriem labot. Personīgi es šajā lietā esmu ieinteresēts, jo kopīgi ar Zviedrijas latviešu Centrālās padomes politiskās nozares vadītāju Gunāru Pāvulu esmu ierosinājis citas Latvijas vēstures grāmatas — Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumu” atzīšanu par mācību grāmatu. Mums tomēr nav līdz šim izdevies šo grāmatu dabūt tālāk par papildliteratūras kategoriju līdzās citām trimdas autoru grāmatām. Tomēr izglītības un zinātnes ministra Māra Grīnblata pieeja šo jautājumu risinājumam ir bijusi korekta, konstruktīva un demokrātiska. Kā paredzēts, ministrs grāmatas ir nodevis izglītības aktu un eksaminācijas centrā, kā tas ir ar jebkuras mācību grāmatas grifēšanu. Recenzēšanai attiecīgā mācību priekšmeta speciālistiem skolotājiem, un, ja nepieciešams, zinātniekiem. Izglītības un zinātnes ministrs ir rīkojies atbildīgi, šo lietu risinot. Tajā pašā laikā ar atzinību ir jāpiemin jautājuma parakstītāju deputātu rūpes par mūsu mācību grāmatu precizitāti un atbilstību.

Šodienas lēmumprojektam ir vēl citi motīvi. Tādēļ vēlos teikt, ka Māris Grīnblats ir cienījams latvietis, kas vada smagu ministriju ar lielu atbildību ar maz līdzekļiem. Situācijas, kas visus neapmierina, ir neizbēgamas. Lēmuma pieņemšanā viņš tomēr ir ievērojis vispārējus demokrātijas principus un ir plaši konsultējies ar kolēģiem.

Jāpiemin arī Māra Grīnblata vadība un līdzdalība izglītības koncepcijas izstrādāšanā un skolotāju algu pacelšanas jautājuma risināšanā. Tā kā pašvaldību izlīdzināšanas budžets arī ir daļa no valsts budžeta, tad algas ir aizsargātas kā mērķdotācija ar likuma spēku. Saprotams, turpinoties mēģinājumiem atrast vēl trūkstošos miljonus.

Izglītības koncepcija pieņemta Latvijas izglītības darbinieku kongresā 1994.gada 11. un 12.martā, kā arī Ministru kabinetā 1995.gada 9.jūlijā un papildināta šā gada 9.jūlijā ar finansēšanas modeli, kas nosaka atbalsta aprēķināšanas — skolēnu, nevis skolu vai skolotāju. Šī koncepcija ir pasaulē plaši pazīstama un atzīta, kaut pāriešana uz to prasa laiku.

Mārim Grīnblatam ir grūtais uzdevums uz šo kārtību pāriet jau samērā īsā laikā. Varam viņam vēlēt sekmes un izturību, šos procesus pilnveidojot. Atbalstu Māri Grīnblatu, aicinu balsot “pret” ierosināto likumprojektu.

Sēdes vadītājs. Debatēs pieteikušies vairāki deputāti. Odisejs Kostanda. Bet ir laiks līdz pārtraukumam 10 minūtes, Kostandas kungs.

Ir pieteikušies arī varbūt uz mazāku laiku. Dosim vārdu pieteikšanās secībā, un pārtraukums kad pienāks pulksten 17.00, tad izsludināsim pārtraukumu, pēc tam turpināsim. Odisejs Kostanda, frakcija “Latvijai”. Lūdzu!

O.Kostanda (TKL). Godājamie kolēģi! Šķēles valdības deklarācijas lasīšana daudziem sagādā patiesu prieku. Tik daudz tajā ir skaistu un patiesu vārdu! Piemēram, deklarācijā rakstīts, (citēju): “Izglītības attīstība ir viens no galvenajiem Latvijas valdības uzdevumiem, jo tā ir latviešu nācijas pastāvēšanas un uzplaukuma priekšnoteikums.” Tam var piekrist. Vārdiem “izglītība”, “skola”, “mācības” latviešu tautā vienmēr ir bijusi īpaša nozīme. Gadu simtiem mūsu tauta ir tiekusies pēc izglītības. Vecāki darījuši visu iespējamo, lai skolotu savus bērnus. Ir svarīgi apzināties, ka šodienas tā sauktajā informācijas laikmeta sabiedrībā izglītības nozīme arvien vairāk palielinās. Drīz vairs nevienam nebūs vajadzīgi neizglītoti cilvēki. Tāpēc aizvien traģiskāka vēršas situācija, kas radusies Šķēles valdības īstenotās politikas rezultātā. Šogad aptuveni 15 000 skolas vecuma bērnu neiet skolā. Vai premjera vietnieks — izglītības un zinātnes ministrs Grīnblats — apzinās reālo stāvokli Latvijas izglītībā un mūsu skolās? Ja valdība to apzinās, tad kāpēc netiek veikti strikti pasākumi, lai mainītu šo nenormālo un absurdo situāciju? Vai “Tēvzemei un Brīvībai” priekšsēdētājs Grīnblats ir aizmirsis savas partijas pirms 6. Saeimas vēlēšanām dotos solījumus? Tas ir, veidot latvisku, sakārtotu un tiesisku valsti, veidot pārtikušu, plaukstošu un sakoptu zemi, radīt izglītotu, veselu un tikumīgu tautu. Acīmredzot “tēvzemiešu” komanda neuzskata šos solījumus par sev saistošiem. Tiesa, valdošo partiju politiķiem, domājot par pašu labumu vairošanu, šķietami ir ļoti izdevīga tumša un neizglītota tauta. Šādi ļaudis ticēs visam, ko tiem stāsta.

Tālāk. Valdības deklarācijas sadaļā par izglītību lasāms: “Valsts budžeta izdevumu noteikšana izglītībai pašreizējā posmā tādā līmenī, lai būtu iespējams nostiprināt un pilnveidot valsts finansēto izglītību.” Nu kā tad Izglītības un zinātnes ministrijai veicies ar šā uzdevuma pildīšanu? Šķiet, zina ikviens Latvijas skolotājs, ikviens skolēns un viņa vecāki. Arī šajā gadījumā vārdi atšķiras no darbiem.

Kā zināms, Šķēle kā prioritāru izvirzījis uzdevumu reformēt izglītības finansēšanu, paredzot līdzekļus viena bērna izglītošanai un nosakot normatīvus gan pedagoģisko darbinieku algām, gan izglītības iestāžu uzturēšanai. Nav saprotams, kāpēc šāda finansēšanas mehānisma izstrādāšanai pie Ministru kabineta izveidota īpaša darba grupa Šķēles padomnieku vadībā, kura tad arī izstrādāšot izglītības finansēšanas reformas konkrētos jautājumus. Šī darba grupa sagatavos nepieciešamo pamatojumu izglītības finansēšanas reformai, veiks aprēķinus, cik īsti naudas skolēnu izglītošanai jāpiesaista katram Latvijas pagastam, bet ar ko tad īsti nodarbojas Izglītības un zinātnes ministrija ar savien daudzskaitlīgajiem štatiem, daudzajiem departamentiem un nodaļām, zinātniski pētnieciskajiem institūtiem un tā tālāk? Vai tajos strādājošie ierēdņi nav spējīgi izstrādāt šādus projektus? Nekādi nav saprotams, kāpēc valdībai jātērē papildu līdzekļi, radot būtībā vēl vienu alternatīvu Izglītības ministriju? Acīmredzot Ministru prezidenta biedrs un izglītības ministrs Grīnblats nespēj organizēt savas ministrijas darbu pat šāda projekta izstrādei. To sapratis arī premjerministrs Šķēle, izveidojot darba grupu savu padomnieku vadībā. Grīnblats sola, ka arī nākamā gadā apmēram puse no izglītībai paredzētā finansējuma būs valsts budžeta finansējums, bez tam valsts noteiks finansēšanas normatīvus uz vienu skolēnu katram rajonam un pilsētai, taču 24. oktobra Saeimas plenārsēdē izglītības un zinātnes ministrs tā arī nespēja neko konkrētāk paskaidrot par iecerēto izglītības finansējuma reformu, stāstīja vienīgi to, kādai, viņaprāt, vajadzētu būt šai finansēšanas sistēmai. Novārtā ir atstāts vēl kāds deklarācijas uzdevums, tas skan: lauku rajonu izglītības tīkla veicināšana, mazo sākumskolu atjaunošana saskaņā ar iedzīvotāju vajadzībām. To problēmu atrisināšana, kas bērniem liedz apmeklēt skolu, skolu autobusu sistēmas ieviešana laukos, papildu palīdzība lauku skolēniem — likumā noteikts pašvaldību un valsts kopuzdevums. Šķiet, tas ir palicis tikai kā skaists vēlējums, kā dekoratīvs teikums Valdības deklarācijā.

Tāpēc frakcija “Latvijai” uzskata, ka Grīnblats nespēj veikt viņam uzticētos pienākumus un viņam ir jādemisionē.

Nākamais citāts no Šķēles valdības deklarācijas sadaļas par izglītību. “Valdība pakāpeniski nodrošinās tādu skolotāju atalgojumu, kas nav zemāks par ierēdņu vidējo atalgojumu.” Kā tad šajā gadījumā valdības solījums saskan ar tās īstenotajiem darbiem? Mēs redzam, ka Šķēles valdība un Izglītības un zinātnes ministrija atsakās no atbildības par skolotāju algu izmaksām, nododot šo funkciju pašvaldībām. Pie Ministru kabineta noteikumiem nr 343. Valdība arī tieši pārkāpj pašas sarakstīto deklarāciju. 1997. gada valsts budžets paredz palielināt ierēdņu algas par 22 procentiem, bet velti budžetā meklēt aili, kas rādītu, kā atbilstoši deklarācijai arī skolotāju algas tiks paaugstinātas par 22 procentiem. Tātad pretī solītajam valdība vēl vairāk palielina starpību starp skolotāju un ierēdņu algām.

Atbildot uz frakcijas “Latvijai” deputātu uzdotajiem jautājumiem, izglītības un zinātnes ministrs Grīnblats raksta, ka nepieciešami būtiski pārkārtojumi izglītības finansēšanas sistēmā, panākot efektīvu izglītībai paredzēto līdzekļu izlietojumu. Šādas izmaiņas ir panākamas, tikai racionāli tērējot izglītībai paredzētos līdzekļus. Nu, domājams, tik gudru atbildi varētu uzrakstīt jebkurš skolotājs un pat vidusskolnieks. Interesanti tikai, kāpēc izglītības un zinātnes ministram neienāca prātā vienkāršākais risinājums, proti, paaugstināt gan ierēdņu, gan skolotāju algas par summu, kas varbūt būtu mazāka par 22 procentiem, toties vienāda visiem. Tā vietā Grīnblats 24. oktobra plenārsēdē mums paziņoja, ka pedagogu algu paaugstināšanai nepieciešamā summa neatbilst valdības politikai, jo valdība, lūk, esot deklarējusi, ka tās prioritāte ir bezdeficīta budžets. Tādējādi Grīnblats apliecina savu kā ministra nespēju pildīt savu pienākumu, pildīt valdības deklarāciju un galu galā arī “Tēvzemei un Brīvībai” programmu.

Tālāk. Valdības deklarācijā teikts: “Līdzekļi skolotāju un augstskolu pasniedzēju algām daļēji rodami, pārkārtojot Izglītības ministrijas sistēmu, samazinot attiecīgo ierēdņu skaitu, nododot kvalifikācijas celšanu un zinātniski pētniecisko darbu augstskolām, kas gatavo pedagogus.” Skatot budžeta projektu 1997. gadam, redzams, ka arī šis uzdevums nav izpildīts tāpat kā visi pārējie. Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar visdažādākajām blakusinstitūcijām, kopā ar savu politisko padomnieku un palīgu komandu ir kļuvusi par vienu no visvairāk uzblīdušajām ministrijām. Piemēram, ministrijā darbojas Stratēģiskās plānošanas departaments un Budžeta un investīciju plānošanas departaments. Ir skaidrs, ka abos strādā daudz cilvēku. Ko tad tik lielu plānos šie departamenti?

Tālāk. Izglītības un zinātnes ministrijā darbojas Profesionālās izglītības centrs, bet bez tā vēl arī Profesionālās izglītības metodiskais centrs. Nav saprotams, kādas funkcijas ir Izglītības un zinātnes iestāžu pārvaldei? Bet ko tad īsti tādā gadījumā pārvalda pati ministrija? Varētu saukt vēl daudzus piemērus, kā viena struktūrta pārklājas ar citu.

Nesaprotamas ir arī vairākas pozīcijas 1997. gada budžetā, kas radītas pilnīgi no jauna. Piemēram, vispārējās izglītības centralizētie pasākumi — atvēlēts 110 958 latu. Vēl ir arī pārējie izglītības pasākumi. Tiem atvēlēts 122 972 latu. Bet tas vēl nav viss. Interešu izglītības pasākumi — 45 560 lati. Cits piemērs. No pagājušā gada budžeta palikušas dotācijas privātām mācību iestādēm 54 458 lati, taču no jauna radītas dotācijas privātām mācību iestādēm — vēl 22 000 latu. Domāju, būtu interesanti zināt arī, pēc kādiem kritērijiem tiek piešķirtas šīs dotācijas privātajām mācību iestādēm. Piemēram, nav saprotams, kāpēc vienai pašai privātajai augstākajai mācību iestādei — Zviedrijas ekonomiskajai augstskolai — tiek atvēlēts tikpat, cik visām pārējām privātajām augstākajām mācību iestādēm kopā?

Ministrijas darbībai būtu jābūt atklātai arī attiecībā uz ierēdniecības atalgojumu, un pašam ministram Grīnblatam būtu jābūt atklātības sargam un iniciatoram, bet tāds viņš nav. Un tāpēc uzskatām, ka viņš netiek galā ar saviem pienākumiem.

Ne mazāk svarīgas par izglītības finansējumu ir arī tās zināšanas, ko skolēns iemācās skolā. Šķiet, to labi saprot arī Ministru prezidenta biedrs un izglītības un zinātnes ministrs Grīnblats, kurš teicis, piemēram, šādus spārnotus vārdus, citēju: “Izglītības reformai pēc būtības jāskar nevis finanses, bet gan mācību saturs; skolai jāsagatavo ne tikai sabiedrības loceklis, kas būtu piepildīts ar moderno zināšanu apjomu un apguvis kādu profesiju, bet gan apzinīgs Latvijas pilsonis vai lojāls tās iedzīvotājs. Ir jārada tāds Latvijas kā valsts patriotisms, kas būtu pieņemams visiem lojāliem sabiedrības locekļiem.” “Diena”, 1996. gada 19. augusts.

Nu, kā izglītības ministrs Grīnblats pilda šo pienākumu, liecina, piemēram, situācija ar mācību grāmatām. Tā arī joprojām nav nokārtots kaut vai jautājums par Latvijas vēstures mācību grāmatām. Izglītības ministrija noraidīja Zviedrijā mītošo latviešu piedāvājumu — dāvinājumu skolām — Ulda Ģērmaņa sarakstītās grāmatas, pēc kurām gadiem ilgi ir mācījušās latviešu paaudzes ārzemēs. Izrādījās, ka tās, lūk, neatbilst Latvijas vēstures mācības standartiem. Tā vietā tiek piedāvātas citas grāmatas. Zīmīgs tāpēc ir skandāls ar atkārtoti izdoto Kurloviča, Tomašūna eksperimentālo mācību grāmatu “Latvijas vēsture pamatskolām”, kas izdota 1996. gadā.

Sēdes vadītājs. Kostandas kungs, varbūt izsludināsim pārtraukumu līdz pulksten 17.30 un tad turpināsim. Jums būs vārds.

O.Kostanda. Paldies! Man piecas ar pusi minūtes...

Sēdes vadītājs. Jā. Lūdzu. Pārtraukums līdz pulksten 17.30.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, turpināsim debates par apspriežamo jautājumu. Odisejs Kostanda, lūdzu!

O.Kostanda (TKL). Turpināšu par skandālu ar Tomašūnu — grāmata “Latvijas vēsture pamatskolām”. Nav saprotams, kādas valsts patriotismu un lojalitāti īsti māca šī vēstures mācības grāmata? Kāds ir tās uzdevums? Audzināt bijušās Padomju savienības patriotu vai Latvijas valsts pilsoni? Šajā grāmatā tikpat kā nav parādīta Latvijas Republikas Saeimas darbība laika posmā no 1922.—1934.gadam.Neizpratni rada 9.nodaļas 2 paragrāfa “Cīņa par demokrātiju” izklāsts. Atbilstoši tam izriet, ka par Latvijas demokrātiju visaktīvāk cīnījās PSRS izlūkdienesta vadītājs — Latvijas kompartija 20. un 30.gados Latvijā. Par īstu jaunatklājumu uzskatāms autoru saskatītais kaut kāds pilsoņu karš Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Bet pie labākās gribas mācību grāmatā nav atrodama informācija par nacionālo partizāu cīņām Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Jājautā, kādas valsts Izglītības ministrijas uzdevumu pilda šāds padomju vēstures traktējums un kā tas atbilst Latvijas valsts izglītības mācības saturam.

Uz frakcijas “Latvijai” deputātu jautājumiem ministrs Grīnblats atbildēja ļoti izvairīgi. Viņš neatbildēja uz jautājumu, pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēta mācību grāmata un līdzekļu kvalitāte, to atbilstība zināšanu apguvei Latvijas valstī. Šokējoša ir izglītības ministra attieksme pret deputātu jautājumiem. Savā 30.oktobra atbildē Grīnblats atļaujas apzināti melot. Viņš raksta, ka Kurloviča un Tomašūna “Latvijas vēstures mācību grāmata” ir saņēmusi grifu, kas to atļauj lietot kā eksperimentālu mācību grāmatu no ministrijas tikai tāpēc, ka tā ir grāmatas pirmā tirāža. Grīnblats pat neuzskatīja par vajadzīgu atšķirt grāmatas titullapu un apskatīties, ka tā jau ir šīs grāmatas otrā tirāža. Acīmredzot Grīnblats uzskata, ka ir normāli mācīt skolēniem, ka PSRS vadītās kompartijas pretvalstiskā darbība ir cīņas par demokrātiju sastavdaļa Latvijā. Tātad nacionālo partizānu Latvijā pēc Otrā pasaules kara nemaz nav bijis.

Vēl vairāk. Grīnblats akceptē grāmatā pausto, ka daļa 1949.gadā deportēto cilvēku bija vainīgi. Šāds viedoklis vērtējams vienīgi kā Staļina komunistiskā režīma zvērību attaisnošana. Tādējādi ar izglītības ministra Grīnblata atbalstu bērniem tiek mācīta mūsu valstij naidīga ideoloģija. Iespējams, ka drīz Izglītības ministrija ieteiks mācīties vēsturi pēc Drīzuļa vai čekista Dzintara grāmatām.

Pārsteidzoši ir arī tas, ka PBLA atbalsta šo pašu autoru iecerēto “Latvijas vēstures mācību grāmata vidusskolām”. Ir redzams, ka Latvijas vēstures un citu mācību priekšmetu saturs neinteresē izglītības un zinātnes ministru. Taču ar lielu sajūsmu tiek rīkoti dažādi apšaubāmi konkursi. Piemēram, bēdīgi slavenais dzejas konkurss, kurā pirmo prēmiju piešķīra skolniecei Melngalvei. Viņas “diždarbs”, kurā tika apdzejotas, citēju: “bezvārda maukas”, sacēla sašutuma vilni sabiedrībā. Toreiz tika tā vārgi paziņots, ka par šo konkursu ministrija nav atbildīga un ministram Grīnblatam ar to it kā neesot nekāda sakara. Tomēr redzams, ka ministra darbība neatbilst “Tēvzemei un Brīvībai” priekšvēlēšanu solījumam — izveidot izglītotu, veselu un tikumīgu tautu. Grīnblatam ir jādemisionē.

Grīnblatu kā izglītības un zinātnes ministru raksturo arī tas, cik negribīgi viņš piekrita strādāt šajā amatā. Saprotams, “Tēvzemei un Brīvībai” priekšsēdētājs uzskatīja, ka viņam piemērots ir tikai atbrīvotā Ministru prezidenta biedra amats. Jau no paša sākuma Grīnblats savu darbu izglītības ministra amatā pasniedza turpat vai kā upurēšanos Latvijas labā. Interesanta ir Grīnblata taisnošanās, ka viņa piekrišana kļūt par izglītības ministru bijusi tīri politisks lēmums, jo, lūk, Māris Gailis un Ziedonis Čevers teikuši, ka nebūtu nopietni, ja “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvju nebūtu valdībā. Tā šis amats piedāvāts Grīnblatam, un viņš atbildējis: “Ja nav neviena cita pretendenta šim amatam, tad Grīnblats esot ar mieru!” Es citēju “Bizness un Baltija” 1996.gada 10.septembrī. Bet “Tēvzemei un Brīvībai” taču vienmēr sevi ir reklamējusi par latviskas Latvijas patriotisma un nacionālisma galveno sardzi. Kāpēc “tēvzemieši” nevēlas izmantot tiem dotās iespējas? Tieši pretēji, viņi cenšas atbrīvoties no tik neizdevīgās ministrijas.

Izglītības ministra darbības stilu raksturo pastāvīga izvairīšanās no atbildības. Grīnblata skaidrojumos nekad ne par ko neatbild Izglītības ministrija, vai konkrēti — pats izglītības ministrs. Vienmēr vainīgas ir dažādas komisijas, žūrijas un tamlīdzīgi. Domāju, ka tieši ministram ir jāatceļ vai jākoriģē kāda zemāk stāvošas ministrijas struktūras lēmumi. Ministrs nevar vienkārši vienmēr pateikt, ka ne par ko nav atbildīgs. Grīnblats ir atbildīgs par visu, kas notiek Izglītības un zinātnes ministrijā. “Tēvzemei un Brīvībai” traktējumā politiskā atbildība nozīmē visīstāko bezatbildību.

Kas atbildēs par to, ka “Tēvzemei un Brīvībai” komanda Šķēles valdības laikā ir apliecinājusi savu nespēju vadīt izglītības nozari. Reformēt to atbilstoši laikmeta prasībām.

Gribu ieteikt Grīnblatam beidzot pārstāt novelt atbildību no saviem pleciem, aizbildinoties ar to, ka Valdības deklarāciju rakstījušas visas valdību veidojošās frakcijas kopā. Uzskatu, ka Grīnblats kā ministrs demonstrējis absolūtu bezpricipialitāti. Viņš nav iestājies nedz par skolotāju algu paaugstināšanu, nedz par mācību vielas kvalitātes un satura uzlabošanu. Jāsecina, ka Grīnblats vispār nedara neko, bet lielākoties nodarbojas ar partijas un paša reitinga stutēšanu. Izglītības un zinātnes ministrijas darboņus diksreditē vienīgi viņi paši. Ministrijas darbinieki paši sevi diskreditē. Skolu decentralizācijas principu aizstājot ar centralizāciju un likvidatorismu vai, kā tagad pieņemts teikt — mazo skolu optimizāciju, bet finansiālo atbildību...

Sēdes vadītājs. Kostandas kungs, nu ir piecas minūtes pagājušas, kas jums bija pieteiktas. Pirms dodu vārdu jums otro reizi, tā kā jūs esat pieteicies, jāizskata astoņu deputātu iesniegums: Dobeļa, Seiles, Tabūna, Kiršteina, Lamberga, Emša, Pētersona un Sinkas iesniegumu, kur viņi ierosina debašu ilgumu, apspriežot lēmumprojektu “Par neuzticības izteikšanu Grīnblatam”, pirmo reizi uzstājoties, noteikt līdz trim minūtēm, otro reizi — līdz vienai minūtei.

O.Kostanda. Es esmu ar mieru atteikties no runāšanas otro reizi, lūdzu 10 sekundes pabeigt vienkārši runu!

Sēdes vadītājs. Piekrīt?

O.Kostanda. Es 10 sekundēs pabeigšu runu un nerunāšu otrreiz.

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

O.Kostanda. Tātad, kā teicu, tagad pieņemts teikt — mazo skolu optimizācija, bet finansiālo atbildību par skološanos uzkraujot pašvaldībām. Uzskatu, ka pietiek pārbaudīt Latvijas skolotāju un skolēnu pacietību! Jābeidz mums, deputātiem, auklēties ar “Tēvzemei un Brīvībai” vadītāju Grīnblatu. Mūsu valstij ir nepieciešams cits izglītības un zinātnes ministrs, kurš apzinās sava darba nozīmīgumu un ir gatavs patiesi strādāt Latvijas neatkarības, mūsu izglītības nākotnes labā. Aicinu atbalstīt Māra Grīnblata demisiju.

Sēdes vadītājs. Paldies. Godājamie kolēģi, mums tomēr ir jāizskata šis deputātu iesniegums par debašu samazināšanas laiku. “Par” vai “pret” kāds vēlas runāt? Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi, es diemžēl šoreiz būšu “pret” šim ierosinājumam, jo iedomājieties vairākuma rīcību, kā viņi neciena savu ministru! Viņi uzskata, ka, lai jautājumu par ministru varētu kārtīgi izskatīt, lai katrs deputāts labāk saprastu, vai ministra kungs atbilst savam amatam vai nē, mēs gribam panākt to, vairākums grib panākt, lai par Grīnblatu runātu tikai trīs minūtes un otrreiz runātu minūti. Nu iedomājieties, kāda šinī gadījumā ir gan Dobeļa kunga un pārējo kolēģu necieņa pret šo ministru, ka negrib mierīgi izanalizēt un pārrunāt to, vai viņš atbilst ieņemamajam amatam vai nē. Vai tad mēs tik bieži šādus jautājumus paceļam, kas būtu aktuāli un kuri būtu nopietni jāizrunā. Tādēļ es aicinu kolēģus iedomāties, mēs vienkārši šajā gadījumā aizvien vairāk diskreditējam arī paša ministra pozīciju. Par ko tad ir jābaidās, ja viņš ir tāds labs ministrs, diemžēl šodien viņš pat šeit neatrodas. Iespējams, kaut kur no ārzemēm klausās.

Savā laikā Gailis arī klausījās. Protams, toreiz mēs arī varējām ierobežot visas šīs pārrunas un diskusijas, tikai labi, Gailis bija kautrīgāks, viņš ātrāk saprata, ka māja Daugavas otrajā krastā ir laicīgi jāsāk būvēt. Labi būtu, ka arī pārējie ministri būtu kautrīgi un laicīgi saprastu šīs ģeniālās idejas vienkāršību un nespiestu Saeimai par viņiem šos jautājumus cilāt.Tādēļ es aicinu tomēr diskusiju turpināt tādā pašā ritmā, un arī es domāju, ja šodien mēs nebeidzam, tad rīt varam. Jo, es vēlreiz saku, ja kāds atsevišķs ministrs “savāra putru”, tad viņam arī tā ir jāstrebj laukā tomēr pašiem un beidzot ir jāatbild. Paldies!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis, LNNK un LZP partijas frakcijas deputāts.

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es varu tikai izteikt lielu pateicību visiem par šovakar īpatnēji pavadīto laiku līdz šim. Varbūt cienīsim paši sevi un padomāsim, ko mēs šovakar vispār esam paguvuši izdarīt. Un, ja grib pateikt par problēmu, tad dažās minūtēs pilnīgi ir iespējams pateikt galveno nostādni “par” vai “pret”. Bet nevis lasīt garus memuārus un iepriekš sagatavotas cēlas runas. Tā ka es lūdzu atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu izteikt savu attieksmi pret iesniegto priekšlikumu par debašu laika samazināšanu. Lūdzu rezultātu! Par — 41, pret — 17, atturas — 10. Pieņemts. Janīna Kušnere, frakcijas “Latvijai” deputāte. Lūdzu!

J.Kušnere (TKL). Godātā Saeima! Gribu atgādināt vienu no Valdības deklarācijas punktiem, kas attiecas uz izglītību. Lauku rajonu izglītības tīkla veicināšana mazo sākumskolu atjaunošana saskaņā ar iedzīvotāju vajadzībām. Tas ir būtisks virziens izglītības sistēmas attīstībai, ņemot vērā pašreizējos Latvijas sociāli ekonomiskos apstākļus, kā arī deklarācijas preambulā noteikto kā vienu no galvenajiem Latvijas valdības uzdevumiem — izglītības attīstību. Diemžēl, ielūkojoties statistikā, redzam pilnīgi pretēju ainu. Minēšu vispārizglītojošo dienas skolu skaita salīdzinājumu pēdējo triju gadu laikā. 1994./1995.mācību gads — 1076, 1995./1996.mācību gads — 1056, 1996./1997. mācību gads, tas ir šogad, ir tikai vairs 1008. Pie tam skolu skaita samazināšanās nav saistīta ar skolēnu skaita samazināšanos, bet gan tieši otrādi — skaits pieaug, un tas ir attiecīgi: 1994./1995.mācību gads — 339 692, 1996./1997. mācību gads — 350 104.

Grīnblata kungs, kā šādu situāciju jūs varat motivēt, jūs taču ierindojat sevi to valdības vīru skaitā, kura vārdi neatbilst darbiem, bet vai jūs arī padomājāt par to, ka šeit ir runa par īpaši svarīgu izglītības attīstības, vai pareizāk, jūsu interpretācijā, tas ir neattīstības vai regresa princips, tā ir apsēstība, ja izglītības ministrs var domāt, ka mazo klašu vai pat mazo skolu slēgšana varētu dot kādu būtisku uzlabojumu izglītības finansēšanā. Pašreiz no vispārizglītojošām skolām 50 un mazāk skolēnu ir 82 skolās, ja slēdz visas šīs skolas, skolotājus atbrīvo no darba un visus šos skolēnus atstātu bez mācībām, tad finansējums skolotāju algām varētu palielināt tikai par vienu procentu. Ir vēl viena skolu kategorija, kurās ir no 50 līdz 100 skolēniem, tādas ir 168. Ja izpilda to pašu iepriekšējo principu, ko es jau minēju, tad skolotāju algu pieaugums būtu tikai 6 procenti, bet ieguvums, ko pašreiz Izglītības ministrija cenšas acīmredzot realizēt, pilnīgi sagrautu izglītības sistēmu laukos, un būtu apmēram 15 000 jaunu analfabētu. Tātad, Grīnblata kungs, tā ir pilnīga utopija. Par ietaupītajiem finansu līdzekļiem veicot izglītības iestāžu tīkla pārkārtojumus, un šīm cerībām nav nekāda pamatojuma. Nav saprotams arī tas, ka, mainot finansēšanas kārtību, stāvoklī, kad nav skaidrības pašvaldību...

Sēdes vadītājs. Kušneres kundze, trīs minūtes ir pagājušas.

J.Kušnere. Es lūdzu otro reizi, jo es nepaspēju rakstiski iesniegt.

Sēdes vadītājs. Kušneres kundze, jūsu rakstiskie iesniegumi par otrreizējām debatēm nav.

J.Kušnere. Es to nepaspēju izdarīt, jo balsojums notika īsi pirms manas uzstāšanās.

Sēdes vadītājs. Paldies, Kušneres kundze, nu jums kā Prezidija cilvēkam vajadzētu būt pirmai, kas ievēro Kārtības rulli. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamais priekšsēdētāj! Kolēģi! Kostandas kungs pietiekoši konkrēti izteica Grīnblata kunga neatbilstību amatam tīri kā finansu darbonim. Man gribētos atzīmēt, ka es neredzu iespēju, ka Latvijai ir šāds izglītības ministrs sakarā ar sekojošām lietām. Nekas nav darīts, lai Latvijā 12 000 bērnu, apmēram šāds cipars statistiski tiek minēts, būtu apmeklējuši skolu. Šodien skolu viņi neapmeklē. Man nav ne mazākās skaidrības, kāpēc ir pilnīgi sagrauta pirmsskolas bērnu iestādes sistēma nākamo skolnieku sagatavošanai. Man nav pilnīgi skaidrs, kāpēc Grīnblata kungs baidās no tās nelielās, bet tomēr kārtīgas konkurences, kāda varētu būt Latvijā izglītības sistēmā. Piemērs. Absolūti neiejaukšanās augstskolu reformā jeb dezorganizācijas gaitā.

Un pats pēdējais. Es gribētu pateikt sekojošo. Ir austrumniekiem teiciens — suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu. Un izglītībā arī tas pats notiks. Mēs baidāmies, ka mūsu valstī ienāk ārvalstu spēcīgu universitāšu filiāles. Šajās filiālēs grib mācīties ne tikai svešvalodā protošie runāt, bet arī latvieši, jo latvieši vienmēr ir gribējuši iegūt spēcīgu izglītību. Ar to Latvija ir bijusi slavena visā pasaulē, un šīs te tā saucamās neuzņēmīgās attiecības tad, kad ir ienākuši spēcīgu universitāšu pārstāvji Latvijā, nebūt neliecina, ka Grīnblata kungs būtu sava uzdevumu augstumos. Nemaz jau nerunāsim par to, ka tik tiešām, likvidējot apmēram 200 mazās skolas, pilnīgi tiek sagrauta tā sistēma, kura tomēr Latvijā ir devusi izglītotus cilvēkus. Es aicinu balsot par absolūti neatbilstīgā cilvēka demisiju un šeit pilnīgi atbalstu premjerministru, ka katrā amatā vajag strādāt profesionālim nevis, pašlabuma meklētājam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts.

K.Čerāns (TKL). Godājamo sēdes vadītāj! Godātie deputāti! Kā jau Odisejs Kostanda šeit nodemonstrēja pārliecinoši, tas ir acīmredzams, ka Māris Grīnblats nav spējīgs veikt izglītības un zinātnes ministra pienākumus.

Pirmkārt, ministrs nav spējīgs aizstāvēt izglītībai nepieciešamos budžeta līdzekļus. Arī Odisejs Kostanda to pārliecinoši nodemonstrēja. Un ne par ko citu kā par ministra mazspēju liecina arī viņa iesniegtie priekšlikumi 1997.gada budžeta projektam, kas norāda gan uz problēmām, bet nav izskatāmi pēc būtības, jo neparedz nekādus papildu izdevumu segšanas avotus. Un kā jau šeit minēja Kostandas kungs, Izglītības un zinātnes ministrija nav izmantojusi virkni savu iekšējo rezervju, bet, pats galvenais, ministrs Grīnblats akceptē savu klātbūtni valdībā, kas izglītības finansējuma palielinājumu ne tikai neuzskata par prioritāti, bet pat to mērķtiecīgi degradē. Un pārāk silts šķiet šis krēsls un pārāk tīkami ir tie labumi, ko dod partijas atrašanās politiskajā pozīcijā un tuvība “prihvatizācijas” silei. Tautas intereses ministram Grīnblatam, viņa partija “Tēvzemei un Brīvībai” tāpat kā visai postkomunistiskās nomenklatūras saitēs sapītajai valdošai koalīcijai nav tuvas un nevar būt tuvas.

Otrkārt. Kā tas bija skaidri redzams no ministra Grīnblata uzstāšanās Saeimā, atbildot uz deputātu jautājumu par Kurloviča un Tomašūna mācību grāmatu, kas satur klajus antinacionālus Latvijas vēstures traktējumus, ministrs absolūti nepamatoti norobežojas no atbildības par šo grāmatu, jo to, lūk, Izglītības un zinātnes ministrijas vārdā atļāvusi lietot ministrijas pārraudzībā esoša iestāde, un tas skaidri norāda uz to, ka ministrs nesaprot, kādā veidā viņš var ietekmēt ministrijas pārraudzībā esošu iestāžu lēmumus, un tā ir absolūta nekompetence. Kristovska kungs šeit minēja problēmu par to, ka 12 000 skolas vecuma bērnu neapmeklē skolu, absolūti būtiska problēma, un Grīnblata kungs neko nedara.

Tālāk. Nav izglītības koncepcijas. Priedkalna kungs minēja, ka šeit esot kāda koncepcija, bet kāpēc tad Grīnblata kungam vajadzēja mums dot koncepcijas projektu, nevis kaut ko, kas ir apstiprināts. Tas vienkārši norāda, ka šī dokumenta esamība projekta stāvoklī norāda, ka nav skaidra priekšstata ministram par to, kā šīs reformas laikā tiks veikta izglītības attīstība un kādas ir garantijas tiem pašiem lauku skolu skolēniem, skolotājiem un citiem.

Tālāk. Par audzināšanas darbu. Kādā veidā Izglītības ministrija organizē audzināšanas darba veikšanu skolās. Vienkārši nekādā, bet tas ir absolūti nepieciešams. Un es aicinu notiekti atbalstīt šo lēmuma projektu un izteikt neuzticību Mārim Grīnblatam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis, Vienības partijas frakcijas deputāts.

G.Valdmanis (LVP). Čepāņa kungs! Prezidij! Kolēģi Saeimā! Godaprāts prasa, ka mēs neesam mīkstāki pret draugiem, kā mēs esam pret mūsu ienaidniekiem. Es pats, man nepatīk, ko es dzirdu negatīvu par Māri Grīnblatu, jo es, skatīdamies viņā, pēdējoreiz kad viņš uzstājās, jutu viņam līdzi. Viņš man likās kā noguris cilvēks, kas jūt, ka viņš nekā vairs nespēj panākt, un nezina, ko darīt. Viņš izjūt lielu atbildību par to grupu, kuru viņš vada, un netiek no tās nastas vaļā. Ja viņš pateiktu to, ko viņš gribētu teikt, un, ja mēs viņu spētu atbrīvot no tās nastas, es esmu drošs, ka viņš nedarītu to, kam viņš šodien atļauj notikt viņu ministrijā. Katram cilvēkam ir sava daba, un Mārim Grīnblatam, es domāju, ir liela atbildības sajūta pret saviem cilvēkiem, un viņš saprot, ja viņš par daudz strauji izkāps no strīpas, būs daudz padomes, būs citas ministrijas, būs citas represijas.

Bet es jums liktu priekšā tādu domu, ka Alberts Kauls, kad viņš saprata, ka viņš nekā nespēs, ka viņš atklāti tautai pateica, ka viss tiek darīts, lai viņu iznīcinātu. Es jums liktu priekšā to domu, ka Ziedonis Čevers to pašu nesen izdarīja. “Tēvzemieši”, palieciet tanī ministrijā! Dariet, ko jūs varat! Paņemiet jūsu vadoni, atbrīvojiet viņu, lai viņš nāk un cīnās šeit. Jo mums šeit ir to cīņu jāizcīna. Mūs ļoti ļauns gars pārvalda. Mūsu gaisa pili, saprotat, neviena cita partija nedrīkstētu viņu sagraut, kā viņa tiek tagad grauta. To tikai var ar “Tēvzemes un Brīvības” prestižu. Un neviens no jūsu “tēvzemiešiem”, atvainojiet, nespētu atļaut notikt izglītībai tam, kas notiek šodien, ja tas nebūtu Māris Grīnblats. Saprotiet, kā mēs tiekam izmantoti. Tad, kad mums uzlika balsot un Vienības partija nebalsoja “par” Baltijas brīvo tirgu lauku produktos, tad mums bāza acīs, ka mūsu ministrs ir lauksaimniecības ministrs. Un jums bāž acīs, jūs visi ziniet, ka tas, kas tur ir tanīs vēstures grāmatās, nav pieņemams, ka tas ik soli samazina mūsu gaismu, gaismas pili grauj, nav pieņemams. Bet jūs zināt, jūs tiekat izmantoti, un jūs nezināt, kā tikt no tā slazda ārā. Es jums apsolu, ka pāris nedēļu laikā būs tautas attīrīšanas mehānisms, ko es jums likšu priekšā. Būs tautas ekonomiskās attīstības koncepcija, un mēs sāksim, es ceru, iet uz priekšu. Es skaitu tos 54 Tālavas taurētājus, un es jums saku, es nevienu neesmu nosvītrojis. Mūsu Saeimā ir labā griba tautai kaut ko labu darīt. Atbrīvosim Grīnblata kungu, cīnīsimies — un ne ar naidu. Grīnblata kungs ir cienījams un labs cilvēks. Viņš nav vainīgs, ka viņš ir strupceļā, kur viņš ir. (No zāles: “Mēs arī neesam.”)

Sēdes vadītājs. Ilga Kreituse, pie frakcijām nepiederoša deputāte.

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Augsti godātie kolēģi! Es neaizkavētu jūsu uzmanību, ja es negribētu paglābt no negoda doktoru Priedkalnu. Izsakot viņam visu cieņu, es atļaušos apšaubīt, vai Priedkalna kungs ir lasījis Grīnblata kunga parakstīto un uz Saeimu 23.01.96.gadā atsūtīto Latvijas izglītības koncepciju, jo citādi viņš diez vai izmantotu šo dokumentu, lai slavinātu frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” veikumu izglītības jomā.

Atļaušos nocitēt dažus teikumus, un kritizējiet un domājiet paši. Izglītības koncepcijā ir rakstīts, ka “Humanitātes principa būtība ir cilvēka atzīšana par pamatvērtību”. Izrādās, ka jūs neesat pamatvērtības, kamēr neesat ieguvuši izglītību. “Izglītība veido patiesi cilvēcīgu personību.” Tātad bērns piedzimstot nav cilvēcīga personība. Tālāk: “Izglītības sistēma ir jāveido savstarpējā cieņā balstītā cilvēku kopdarbībā, ievērojot pieņemtās vienošanās.” Mani interesē, vai skolotāji ar skolniekiem parakstīs darba līgumu skolā? Un, ja šādas muļķības, es atvainojos par šo izteicienu, ir sarakstītas dokumentā, pēc kura tiek attīstīta mūsu izglītības sistēma, tad nav ko brīnīties, ka mēs esam iebraukuši tādā grāvī un ka skolotāji tūlīt atkal streikos pie Saeimas sienām.

Otra nepieņemama lieta ir raustīšanās ar Izglītības likumu, kurš tūlīt nosvinēs Saeimā savu gulēšanas gadadienu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Bet tas absolūti neuztrauc ministriju. Ministram tas ir pilnīgi vienalga. Likumu vienu brīdi gan gribēja ministrija paņemt atpakaļ, bet tad atteicās. Informācijas avots no Izglītības komisijas, kurš vēlējās palikt nezināms, kā tagad pieņemts teikt presē. Viņš tāpat arī vērsās pie manis, teica, ka likums esot pretrunā ar Ministru kabineta programmu. Es prasīju, kur ir likums? Kā mēs varam pieņemt budžetu un runāt vispār par izglītības attīstību, ja nav likuma, un, ja koncepcijā ierakstīts, ka jūs par pamatvērtību nepiedzimstat, ka jums ir jāveidojas.

Tad man ir jautājums — ko dara ministrs, ja likums, kas guļ Saeima gadu, es saku, drīz mēs ar puķēm varēsim apsveikt Ābiķa kungu un Celmiņa kungu ar šo sasniegumu, un ministriju absolūti neuztrauc, ka tas esot pretrunā ar viņu darbību. Mīļie cilvēki, nemokiet tos, kas nevar strādāt! Ja jums svarīgāki ir posteņi, amati un frakcijai “Tēvzemei un Brīvībai” nepieciešamās vietas Ministru kabinetā, tad vismaz atrodiet kādu, kas var izlasīt par vispār cilvēciskām vērtībām un neliek skolniekam ar skolotāju slēgt darba līgumu par to, kā viņi sastrādāsies izglītības periodā, ko viņi pavada skolā savstarpējās attiecībās.

Un otra lieta. Atrodiet cilvēku, kurš patiešām varētu ieiet skolotāju vidē un pateikt — būs attīstība tāda un tāda, nevis izdomāt jaunu muļķību. Lai netraumētu bērnu nervu sistēmu, iestājeksāmeni būšot tādi paši kā skolā, nemainot skolas izglītības sistēmu, nemainot skolas nobeiguma eksāmenu koncepciju, un nesaskaņojot to ar augstskolā izvirzītajām prasībām. Nedrīkst tā turpināt ņirgāties par mūsu izglītību!

Sēdes vadītājs. Oļģerts Dunkers, frakcija “Tautai un taisnībai”.

O.Dunkers (TT). Godājamo Prezidij! Godājamie kolēģi! Es atvainojos, ka es runāšu neparasti īsi. Pirmkārt mani ļoti aizkustināja visas tās kritiskās piezīmes, kas bija izteiktas Grīnblata kungam gan pabeigtās runās, gan vienā pārtrauktā runā, nepabeigtā runā. Tās visas ir ļoti, ļoti argumentētas un skaistas piezīmes. Tāpēc es ierosinu, kolēģi, sodīsim Grīnblata kungu ļoti bargi! Sodīsim, atstājot viņu par ministru. Paldies!

Sēdes vadītājs. Janīna Kušnere, frakcija “Latvijai”, otro reizi.

J.Kušnere (TKL). Cienījamie kolēģi! Analizējot Grīnblata kunga mierīgo un kluso piekrišanu nodot algu finansējumu pašvaldību ziņā, ir būtisks vēl viens aspekts. Dažādu pašvaldību atšķirīgais, nevienmērīgais finansiālais stāvoklis un līdz ar to arī iespējas dot papildu finansējumu izglītības vajadzībām veicinās to, ka ekonomiski vājāk attīstītajos rajonos būs mazāk iespēju iegūt kvalitatīvu izglītību, tādējādi radot priekšnoteikumus šo rajonu vēl lēnākai ekonomiskajai attīstībai nākotnē.

Latgalē, starp citu, ir vēl pagasti, kur joprojām nav latviešiem iespēju mācīties latviešu klasēs, nerunājot par skolām. Par analfabētismu šeit jau runāja, un es domāju, ka arī tur ir atbildība jānes Izglītības ministrijai. Nākamais aspekts – par mācību grāmatām. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vairāk debatēs deputātu pieteikušies nav. Debates slēdzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu un lūdzu izteikt savu attieksmi pret Saeimas lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministram Mārim Grīnblatamī. Lūdzu rezultātu! Par — 19, pret — 52, atturas — 6. Lēmums par neuzticības izteikšanu Mārim Grīnblatam nav pieņemts.

Es gribētu lūgt cienījamo Ministru prezidenta kungu Šķēli darīt zināmu izglītības un zinātnes ministram Mārim Grīnblatam, ka viņa pienākums šādos gadījumos būtu atrasties šeit, Saeimā, plenārsēžu zālē.

Nākamais darba kārtības jautājums —lēmumprojekts “Par neuzticības izteikšanu Latvijas Republikas labklājības ministram Vladimiram Makarovam”

Pirms sākam debates par šo jautājumu, 10 deputāti saskaņā ar Kārtības rulli ierosina debates šajā jautājumā saīsināt uz laiku piecas minūtes — pirmo reizi un divas minūtes — otro reizi.

“Par” vai “pret” šo priekšlikumu vēlas runāt Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Es domāju, ka kārtējo reizi būs liels noslēpums, varbūt tas nav noslēpums, kas ir parakstījuši, bet man ir tāda klusa nojausma, ka tie atkal ir mūsu kolēģi no LNNK. Bet, nu saprotiet, viena niansīte. Es tā paņēmu arī ... Es paņemu LNNK avīzi “Nacionālā Neatkarība” un lasu... ir jautājums tāds: kāda ir jūsu attieksme pret obligāto valsts dienestu? Un uzstājas viens deputāts, kas noteikti kārtējo reizi ir parakstījies un saka: varam būt gandarīti, ka darbs ir izdarīts. Piedodiet... šeit es gribu pateikt to momentu, ka šie paši kungi, kas atkal te mēģina pārtraukt diskusiju, teikdami, ka varam būt gandarīti, darbs ir paveikts... Tikai ir cita lieta. Kāds darbs ir paveikts? Varēja jau būt atsevišķi kolēģi, kas parakstījās ļoti gandarīti par iepriekšējo darbu, ko mēs šodien atkal nosūtījām uz pārlabošanu Šodien mēs varam būt gandarīti par to, ka mēs šos ministrus saglabāsim amatos. Nu varam būt gandarīti un teikt, ka tas ir labi, tikai diemžēl šinī gadījumā prezidenta kungs nevarēs nosūtīt šo atpakaļ uz Saeimu un pēc tam atkal nosūtīt vai nu uz komisiju, vai nu vēl kaut kur... Un tādēļ es tomēr aicinātu diskusiju turpināt, it sevišķi par Makarova kungu. Šis jautājums ir daudz nopietnāks nekā par Grīnblata kungu. Tā ir reālā sociālā palīdzība, tā ir veselības sistēma. Un vai nebija paradoksāla situācija, ka bija jālūdz Prezidijs, lai beidzot panāktu apkuri Gaiļezerā un onkocentrā? Vai tā nav Makarova kunga tiešākā bezatbildība? Un mēs gribam tad aiztaisīt muti un klusēt? Varbūt... Dievs vien zina, kas nākošreiz būs jārisina, lai panāktu normālu medicīnas eksistenci. Tādēļ es aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Godātais Lujāna kungs! Noslēpums, kādi deputāti ir parakstījuši iesniegumu, protams, nav. Bet man ir vienkārši žēl pašam sava laika, jo jūsējo žēlot acīmredzot nav vajadzības. Tie ir deputāti Endziņš, Seiksts, Grīgs, Balodis, Dobelis, Tabūns, Seile, Sinka, Vidiņš un Apinis.

Lūdzu, vai kāds vēlas runāt “par” šo priekšlikumu? Neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsot par desmit deputātu iesniegto priekšlikumu! Lūdzu deputātus piedalīties balsošanā un lūdzu rezultātu! Par — 46, pret — 17, atturas — 6. Priekšlikums pieņemts. Sākam debates. Andris Rubins — pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu! Lūdzu runājiet, Rubina kungs, laiks ir ieslēgts.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Deputāti, es sākšu ar anekdoti, bet pēc būtības tā ir dzīve. Vēsturniekam jautā: “Vai jūs esat apmeklējis mūsu atjaunoto Balto namu un klausījies kādu operu?” Viņš atbild: “O, nē, man taču ir vāja redze.”

Es pat varētu ar šo nobeigt uzreiz un aicināt balsot par Makarova demisiju, kā tas paredzēts ar dokumentu nr. 1725 — neuzticības izteikšana ministram Makarovam un pateikt jums, ka ļoti daudzi deputāti gribēja parakstīties. Vajadzīgi ir tikai desmit deputātu paraksti, bet deputāti bija iesiluši, jo laikam nevienu nevar atstāt vienaldzīgu, jo, ja jau kaut pašiem iet labi, katram ir vecāki, kāds slims radinieks, kāds slims radinieka bērns, kāds invalīds, kas gaida palīdzību. Mēs varam salikt rokas un lūgt, bet, ja mainās tādi ministri kā Makarovs un Bērziņš, mūsu lūgšanas būs zaimošana. Es varu droši teikt jums visiem un visiem citiem Latvijā, ka, kamēr būs tādi ministri kā Makarovs, Bērziņš un Viņķelis, nekas nemainīsies, neuzlabosies ne valsts medicīnā, ne sociālajā nodrošināšanā. Lūk, labklājības valsts ministrs Bērziņš raksta pats sev vēstuli un nosūta gan sev, gan mums, virtuoza plaģiāta paraugu ar avīzes palīdzību. Vēstule saucas: “Ministru kabineta demogrāfiskās komisijas priekšlikums—paziņojums Saeimai, Ministru kabinetam par 1997. gada budžeta projektu”. Bet pirms dažiem gadiem viens daudzbērnu tēvs Martinsons jau rakstīja tieši tādiem vārdiem Bērziņam. Bet, ministr Bērziņ, kā to saprast, ka nedēļu iepriekš jūs un Makarovs, Viņķelis pieņēmāt valdībā un akceptējāt, bijāt mierā, apmierināts un laimīgs ar šo labklājības budžetu 1997. gadam, bet nedēļu vēlāk jūs it kā tāds vairs neesat. Rakstiet sev, Makarovam, Šķēlem un mums vēstuli. Deputāti! Laiks iet, demogrāfiskā situācija Latvijā ir ļoti drūma. Deputātam Dobelim patīk skaitļi, es citēšu: “Rīgā mirstība 4,2 reizes pārsniedz dzimstību, visā valstī trīs gadus pēc kārtas mirstība 2,2 reizes pārsniedz dzimstību. Piemēram, Nautrēnu pagastā gada laikā piedzimuši 5 bērni, bet miruši 20 cilvēki. Ar sešiem bērniem un vairāk Rīgā ir tikai 10 ģimenes. Latvijā ir viszemākais bērnu pabalsts Eiropā.” Tieši slēpjas labklājības ministra Makarova Vladimira kā bijušās sociālās sistēmas profesionāļa valstiskais noziegums, izmantojot dienesta stāvokli, pret Latvijas nākotni. Mūsu valsts vienīgais valstiskuma garants, atkārtoju vēl vienu reizi, vienīgais valstiskuma garants ir bērni, nevis investīcijas, zemes izpārdošana, privatizācija un cita veida masveida pasākumi. Kamēr nebūs cieņa pret bērnu, pret vecu cilvēku, pret jebkuru cilvēku, arī nabagu, varbūt pat pirmkārt nabadzīgu cilvēku, es nezinu, ko jūs, valdība, darīsiet tālāk, jo nebūs drīz vien tādas valsts — Latvijas, jo tas ir jūsu centralizētais, detalizētais plāns pret latviešu tautu. Salīdzinot ar 1921. gadu, dzimstība no 1992. līdz 1996. gadam, ieskaitot piecos gados, samazinājusies par 61 000 bērnu. Šodien šie bērni visi būtu jaunāki par sešiem gadiem, un 1997. gada budžetā būtu vajadzīgs pabalstiem 3 miljoni mātēm... pabalstiem bērnu kopšanai 4,5 miljoni, pūriņu nauda — 800 000. Vai ir kāds ministrs, kurš devis lielāku ekonomisko valsts budžeta... ekonomisko efektu valsts budžetā kā Makarovs? Ja tas nav plānots, tad atdosim šos astoņus miljonus, ko esam ieekonomējuši uz tautas izmiršanas rēķina, demogrāfisko problēmu risināšanai. Atdosim tām ģimenēm, kuras, spītējot valdības liktajiem šķēršļiem, tomēr uzdrošinās dzemdēt bērnus, reizē pierādot, ka bezdeficīta budžets nebalstās uz tautas izmiršanas rēķina. Rīgas un visas Latvijas rabīns Natans Barkāns saka, kāpēc ebreji izdzīvoja simts tūkstošus gadus. Tāpēc, ka ebrejiem ir trīs svētas lietas... es citēju Barkānu: mēs uzturam ģimenes tīrību, mēs audzinām bērnus Toras garā, tas ir Svēto rakstu garā, mēs ievērojam pārtikas likumu, viņš saka, ka jābūt godīgiem ar sevi un uzticīgam tautai. Mums vajag mācīties no citām tautām.

Laiks iet, demogrāfiskā situācija Latvijā ir ļoti drūma, nav nekādu pazīmju, ka tā varētu uzlaboties. Pie šiem apstākļiem valstī, pie tā, ka nav ne ekonomiskās, ne rūpnieciskās, ne lauksaimniecības attīstības politikas, kuri smalki tiek devēta par krīzes apstākļiem, šādi apstākļi ir likumsakarīgi. Tāpat kā likumsakarīgi, ka vāji, neizdarīgi, pakalpīgi, nekompetenti cilvēki amatos ir gadu no gada . Šis tandēms — Makarovs un Bērziņš — un pa vidu iemaisot kādu savdabīgu elementu — vai nu trušu ķērāju vai ķenguru šāvēju, ko tauta jau aizmirsusi, tāpat kā bijušos ministrus Eniņu un Apini, tagad izvirzot par valsts ministru veselībā nezināmu ārstu, kas vienīgi sit sev pie krūtīm, ka bijis cietumā ar Viņķeli. Bet kopīga iezīme viņiem visiem ir viena — pelēkais mētelītis, neko neredzu, neko nedzirdu, ne par ko neatbildu...

Sēdes vadītājs. Rubina kungs, otro reizi jūs saņemsiet vārdu pieteikšanās secībā... Tagad ir piecas minūtes pagājušas.

A.Rubīns. Paldies! Turpināšu.

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Es skatos, kur pazudis pats Makarova kungs. Kaut kur noslēpies aizmugurējās rindās, noslēpies aiz grāmatas un tēlo, ka nedzird. Protams, tā arī ir viena no pozīcijām. Nezinu, varbūt viņš tagad ir beidzis lasīt Friča Berga grāmatu, tagad pārgājis pie citas grāmatas “Mans ceļš”. Ja paskatās to tabulu, kuru arī varētu kvalificēt kā Makarova kunga ceļu, tad tur redz tikai, kā diemžēl ir sazīmēts... krustu palielinājumi un es nezinu, kā viņa karjera, kā viņa vēl tālāk turpināsies, kur tas nobeigsies... Un tādēļ es tomēr aicinu, ka, Makarova kungs, varbūt jūs pats tagad atnāksiet un pateiksiet, ka jūs negribat vairāk strādāt šajā amatā. Iespējams, ka jūs neesat spējīgs šīs funkcijas veikt, un tā ir pilnīgi normāla parādība. Cilvēks var nogurt, un jūs tik ilgstoši jau darbojaties šajās visās sfērās. Bet tagad izskatās, ka jūs esat kļuvis par tādu kā ielāpu bezdeficīta budžetam, ko valdība tagad tā ļoti stāda tautai priekšā. Šeit jūs tīri uz sociālajām sfērām stāstāt nabaga tantiņām un pensionāriem, es nezinu, varbūt jūs, protams, to neredzat, bet cik man iznāk ar viņām sarunāties, ja jūsu vārdu nosauc, tad viņas met krustus, un man liekas, jūs esat viņu acīs kļuvis par kaut kādu lielāko monstru.

Es nezinu, vai tas ir sasniegums, bet es brīnos, mums kaut kā Latvijā reti “veicas” ar visiem šiem labklājības ministriem — Ritenis, jūs... Saprotiet, parasti tas beidzas, ka tautā vienmēr tas asociējas — pilnīgi kā cilvēks, kas ratiņos iesēdina pensionāru un aizvelk uz mežu. Šajā gadījumā jūs to darāt ar valsts rokām. Tādēļ es personīgi uzskatu to, ka jums vajadzētu beidzot mierīgi iesniegt demisiju, un mēs to atbalstītu, lai nebūtu tāds apkaunojums visas valsts priekšā. Varbūt patiešām šeit varētu atrast kādu cilvēku, kas ir spējīgāks par jums. Tas ir nopietns jautājums.

Tāpat nav arī nekādas koncepcijas — ne par labklājību, ne par medicīnu. Jūs mēģināt ekonomēt. Ekonomēt vienkārši uz tautas izmiršanu. Varbūt jums vajadzētu reālāk pateikt. Kā Ritenis savā laikā pateica, ka visiem pensionāriem ir jāizmirst, tad Makarovs būs tas, kas šo programmu realizēs. Tas jau ir jūsu roku darbs. Tādēļ es aicinu arī Šķēles kungu padomāt par Makarova kunga ieņemamo amatu. Varbūt viņam patiešām vajadzētu aiziet no šī amata un atpūsties. Es domāju, ka arī “Tēvzemei un Brīvībai” vajadzētu vai nu atdot kādai citai partijai no valdošā vairākuma, kas varbūt būtu spējīgāka. Es domāju, ka varbūt arī “Tautai un taisnībai” varētu atdot kādu ministra posteni, jo viņi vismaz sevi ir nosaukuši tā “Tautai un taisnībai”. Jūs esat kopā šodien ar to savu kolēģi Makarova kungu apsēdušies vienos ratos, tikai vai viņš gadījumā jūs pašus arī neaizvilks uz mežu? Tādēļ es aicinu Makarova kungu šodien atbalstīt viņa demisiju, un es domāju — tauta beidzot varēs atviegloti uzelpot, ja tāds labklājības ministrs nebūs.

Sēdes vadītājs. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts.

J.Mauliņš (TKL). Godātā Saeima! Mēs faktiski stāvam lielas traģēdijas priekšā. “Tēvzemei un Brīvībai” ir pati patriotiskākā partija pēc vārdiem un pēc nosaukuma. Būtībā šīs partijas biedrs Vladimirs Makarovs ir tas, kas “rok kapu” mūsu tautai ar savu izpatikšanu Šķēles kungam. Nepārtraukti tiek samazināts atbalsts grūtdieņiem Latvijā pēdējā pusgada laikā. Tas ir Šķēles kunga pasūtījums. Vladimirs Makarovs, “Tēvzemei un Brīvībai” biedrs, atbalsta pilnīgi... Nekad šeit neesam dzirdējuši, ka viņš kaut ko iebilstu. Šādi “automāti” acīmredzot ir vajadzīgi. Kā mēs šodien jau nobalsojām, un balsotāju vidū bija arī visi “Tēvzemieši”, samazināt novērtējumu mātes darbam. Mēs izdruku dabūjām un redzējām, mēģināsim publicēt. Ko tas īsti nozīmē? Ko jūs, kungi, īsti darāt, vai jūs apzināties? Lai dabūtu bezdeficīta budžetu. Vai jūs tiešām, Makarova kungs, nezināt, kāpēc ir bezdeficīta budžets vajadzīgs? Jā, kaut kur sēž Makarovs aizmugurē. Cerēsim, ka viņš dzird, bet vai viņš zina, vai viņš zina, kāpēc Šķēles kungam ir vajadzīgs šis bezdeficīta budžets, uz kuru tiek iets pāri tautas upuriem, ja tā varētu teikt. Tāpēc ir vajadzīgs, ka to prasa Starptautiskais valūtas fonds. Kāpēc tad tas — Valūtas fonds — tā var prasīt? Tāpēc, ka tikai tādā gadījumā dos atkal valsts aizdevumus. Pārādus mēs taisīsim lielākus. Mēs teicām, ka mums ir vajadzīgs bezdeficīta budžets, un uz to iet Šķēles kungs, bet īstenībā mums ārējais deficīts, ārvalstu parādi palielināsies pēc plānojuma par 100 miljoniem latu. Un daļa no tā, kā runā cilvēki un kā mums varbūt nāksies piedzīvot pēc pusgada, varbūt vēl agrāk, ka daļa šo aizdevumu latu un dolāru aizies Šķēles kunga protežētajos vai pat līdzīpašumā esošajos uzņēmumos.

Es gribu teikt jums tā. Mums nav Kriminālkodeksā panta, kas paredz kriminālatbildības protekciju, kas ir visās normālās demokrātiskās zemēs. Tādu mēs nevaram pieņemt, jo nav, kas to pieņem (Starpsauciens: “Žēl.”) Jūs jau to nevēlaties. Bet pants par dienesta stāvokļa izmantošanu personīgajās interesēs ir. Kungi, padomājiet, kas varētu būt līdzatbildīgs, ja šāda spēlīte notiktu? Mēs zinām, ka līdzīgas spēles jau ir notikušas, tikai nav līdz šim, kas sauc pie atbildības vainīgos. Pienāks laiks, kad vainīgie tiks pie atbildības saukti. Un viens no vainīgajiem varbūt būs par līdzdalību, kas pakļāvās un izpildīja, tas būs Vladimirs Makarovs no “Tēvzemei un Brīvībai”. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Andris Rubins, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Otro reizi. Divas minūtes.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Bet kopīga zīmīga iezīme visiem — Makarovam, Viņķelim un Bērziņam — ir pelēkais mētelītis. Neko nedzirdu, neko neredzu, ne par ko neatbildu! Makarovs sēž gadiem ilgi, bet man ir jautājums, kam tas ir izdevīgi, ka tādi ministri — pelēki, bezpersoniski, neko nevaroši. Bet tagad es redzu, kam tas ir izdevīgi. Izdevīgi tas ir visiem tautas ienaidniekiem un scenārija rakstītājiem. Makarova laikā nepārtraukti pieauga mirstība, nepārtraukti samazinās dzimstība, pilnīgs haoss medicīnā. Var ieiet jebkurā slimnīcā un par to pārliecināties. Ministri Makarovs, Bērziņš, Viņķelis dzīvo kopā ar citiem jaukā saskaņā, siltumnīcas apstākļos. Krēsls zem pakaļas, mašīna piebrauc, sekretāre padod. Un vairāk arī nav par ko runāt. Par pensiju indeksāciju? Par veselības apdrošināšanu? Par laimīgām vecumdienām? Par priecīgu bērnību? Par ko? Makarovs, Bērziņš, Viņķelis — viņi tiešām dzīvo kā Labklājības ministrijā nelabklājības valstī. Laiks iet.

Bez tam, Valsts kontroles atzinums, ministr Makarov, jūs nelikumīgi esat iztērējuši valsts naudu 170 000 latu, tas ir apmēram 350 000 dolāru apmērā, nepamatoti izrakstījis sev, Makarov, un tuvākajiem prēmijas vairāk nekā 1000 latu apmērā par “labu darbu”, par klusu ciešanu, par iztapību laikā, kad jāierīko sociālās mājas, Makarov, kad pensionāri mirst badā, Makarov! Kad bērni nepaēduši, Makarov! Tas viss jūsu tuvredzīgās politikas dēļ. Latvijā krievu avīze jūsu ministriju ir nosaukusi “Miņesterstvo blago upotrebļeņija”, tātad — “labumu patērētāja ministrija”. Pēc šī Valsts kontroles atzinuma jums pašam vajadzēja tūlīt lūgties, lai jūs atbrīvo. Mēs neesam dzirdējuši, ka nelikumīga jūsu valsts prēmijas izlietošana uztrauktu “Tēvzemei un Brīvībai” un jūsu Ministru kabinetu. Varbūt jūs visi dziedat to dziesmiņu “Visi dara tā!” Bet, kungi! Esiet pilnīgi droši, visi tā nedara.

Sēdes vadītājs. Arī ir divas minūtes pagājušas, Rubina kungs!

A.Rubins. Deputāti, es aicinu visus balsot par neuzticības izteikšanu labklājības ministram Makarovam, un pagaidām Labklājības ministriju tāpat kā Finansu ministriju varētu vadīt Andris Šķēle. Paldies!

Sēdes vadītājs. Es lūdzu visus kolēģus ievērot disciplīnu, runāt tikai pašu nobalsoto laiku un arī ar starpsaucieniem būt korektākiem. Gundars Valdmanis, Latvijas Vienības partijas frakcijas deputāts.

G.Valdmanis (LVP). Godātais Prezidij! Kolēģi Saeimā! Es gribu turpināt domu, kuru es uzsāku, ka “Tēvzemei un Brīvībai” lielākā daļa ir baigi labi cilvēki un viņiem ir labs sauklis: “Tauta viņiem netic!”

Bet tauta šodien zina. Un ja jūs ieklausītos tautā. Viņi ir pret to, ko jūs ministriem liekat darīt.

Es saprotu, kad ir iespējams, ka mēs arī otro balsojumu par demisiju neuzvarēsim, tad es ceru, ka kaut kas tomēr paliks jūsu prātā un kā Grīnblata kungs, tā Makarova kungs atjaunos cīņu par to, par ko viņi gāja vēlēšanās. Ka viņi nāks pie mums un prasīs atbalstu, jo tas, ka viņi ir izaudzēti tā, ka viņi pakļaujas tam, kas ir iesēdies tanī sēdeklī un kas tagad dala bez nekādas leģitimācijas. Viņam nav it nekādu tiesību tur būt. Bet viņš ir sevi uzurpējis, un viņš tagad komandē, un jūs klausāt tam. Es jums lūdzu paņemt pie savas sirds to, ko mēs daži jums mēģinām pateikt, ko jums tauta pateiks uz ielas stūra, kad šitas, kas šeit notiek, nav nevienam pieņemams. Nākat pie mums pēc atbalsta, ka jums vajag kaut ko, lai varētu cīnīties pret to ļauno varu, kas ir mūsu tautu pārņēmis, mēs jūs atbalstīsim. Mums ir jāiet kopā, mēs nevaram iet viens pret otru, bet mēs nevaram atļaut to, kas šeit mūsu tautai notiek. Varbūt “Tēvzemei un Brīvībai” izdosies noturēt to, ka tādu zemi pārdos tikai piecarpus hektāru gabalos. Bet kas ar tautu? Mums tauta izmirs katrus 20 gadus par pusi, mūsu tauta kļūs neskolota, kļūs slima, un it kā kaut kur kāds stāsta, ka tā ir ekonomija, to slimnīcu aiztaisīt, izlaupīt un iznīcināt tā, lai viņu varētu pēc 20 gadiem atkal būvēt. Tā it kā ir laba saimniekošana — nepabeigt kaut kādus objektus, tā ir laba saimniekošana, — neuzlikt to jumtu, tā ir laba saimniekošana. Draugi, tā nav laba saimniekošana, tā ir vislielākā muļķība, ko jūs kādreiz esat dzirdējuši. Ir izdevumi un ir investīcijas. Mums — it kā mēs samaisām kopā un mums naudas trūkst. Ne priekš kristāla rokas traukiem, ne pēc lieliem limuzīniem, bet lai uzliktu to jumtu tai slimnīcai, lai paturētu to skolu tanī lauku sādžā. (No zāles deputāte G.Gannusa: “Mums lauku sādžu nav.”) Priekš tā mums naudas trūkst. Mēs zinām, ka tas iet nepareizi, mēs smejamies, ka zags. Jā, mēs turpināsim zagt, un nezin kādi tur citi joki bija, bet tie nav joki, tā ir nopietna lieta. Mēs šeit esam tā galvenā vara, pie mums beigās ir tā atbildība. Mēs pieļausim šito, kas šeit notiek, un tautai ir gals. Mēs to apgriezīsim atpakaļ, tad tautai būs nākotne un spīdoša nākotne. Iedomājieties, kādi resursi mums ir, cik cilvēkus mēs varētu labi atalgot tranzītceļos. Kādas ostas. Mums ir viena no labākām zemēm pasaulē, mums ir pieeja pie jūras, mums ir meži. Dievs dod, ka ar celulozes fabriku mēs to iznīcināsim. Mums ir tāda iespēja šito tautu pilnveidot, mums ir bijusi izglītība augstākos līmeņos. Mēs to visu spējam. Ja mēs pie tā grieztos, un “Tēvzemei un Brīvībai” ir tā iespēja, viņiem tā tautas veselība uzticēta, viņiem ir tautas izglītība uzticēta, bet viņiem ir uzlikta virsū liela ķepa. Palīdzēsim viņiem, viņi nav slikti cilvēki, es gandrīz pusi, varbūt trīs ceturtdaļas no viņiem pazīstu un garantētu viņu labo un pareizo stāju. Palīdzēsim viņiem darīt to, ko tauta gaida no viņiem. Es balsošu par demisiju, bet svarīgāk būtu, ka “Tēvzemei un Brīvībai” saprastu, kas ir viņas cīņas lauks. Un mēs nāksim jums palīgā. Neņemiet par ļaunu manu balsi par demisiju, tas nav nopietni. Nopietni ir, ka es jums gribētu palīdzēt darīt to, ko tauta no jums gaida. Paldies!

Sēdes vadītājs. Andrejs Požarnovs, frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai” deputāts.

A.Požarnovs (TB). Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! No līdz šim izskanējušām runām izskatās tā, ka tas, ko mēs darām Saeimā, tas, ko dara Ministru kabinets, ko dara pašvaldības, tam absolūti nav nekādas nozīmes, vienīgais, lūk, Labklājības ministrija. Tai ir tāds nosaukums — labklājība, un tai ir jāgarantē visai tautai labklājība, un vienīgā ļaunuma sakne, tas ir — labklājības ministrs. Labklājības ministrija nav nekas atrauts no visas pārējās valsts dzīves. Atkarībā no tā, kā strādās muita, kā strādās transports, tautsaimniecība, Valsts ieņēmumu dienests un tā tālāk un tā joprojām, no tā atkarīgas algas, no tā būs atkarīgs sociālā nodokļa maksātāju skaits un šis lielums, un pensijas, un visas pārējās sociālās garantijas. Viena pati Labklājības ministrija nenodrošinās valstī leiputriju. Cik es atceros, tad visā iepriekšējās valdības laikā tika pieprasīta labklājības ministra demisija. Vai to pieprasīja opozīcija, vai kāda sabiedriska organizācija, vai arodbiedrība. Taču ar viena paša labklājības ministra demisiju nekas netiks atrisināts. Atbildība ir jāuzņemas visiem, tajā skaitā arī pašvaldībām. Tas, ko Lujāna kungs pieminēja par Gaiļezera slimnīcas apkuri. Pašvaldības slimnīcas finansēšana un kārtība ir pašvaldības kompetencē. Tāpat atbildība ir jāuzņemas Saeimai un Ministru kabinetam, bet, ja runājam tieši par Labklājības ministriju, es, protams, nevaru uzskaitīt visu to, ko ir izdarījis labklājības ministrs, bet ļoti īsi. Gada laikā sociālo nodokļu maksātāju skaits ir pieaudzis apmēram par 100 000. Nu, nevienam nav noslēpums, ka ir daudz kas... daudzas firmas un daudzi uzņēmēji, kas strādā un nemaksā nekādus nodokļus, un tikai ar šo sociālo reformu ir panākts tas, ka nodokļu maksātāju skaits pieaudzis. Pensiju indeksācija notikusi atbilstoši likumam, un, starp citu, par veselības aprūpi. Šeit ļoti daudz tika izteiktas pretenzijas par veselības aprūpi. Apmēram septiņus gadus mēs bez nekādiem... bez kāda rezultāta mēs esam diskutējuši par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu Latvijā. Vienīgais, kas līdz šim šajā virzienā ir izdarīts, tas ir slimokasu ieviešana, bet kas arī nav tīra, klasiska, bez obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas. Pašreiz mēs esam tik tuvu šai veselības apdrošināšanai, kā tas nav bijis vēl nevienā iepriekšējās valdības laikā. Es ļoti negribētu, ka šī reforma tiktu sagrauta, un tanī gan budžeta likumā, gan citos likumos ir iestrādāti jau pamatnoteikumi, lai to ieviestu. Un, starp citu, es piedalījos pirms kādām divām nedēļām, kad bija preses konference par sociālo reformu, kurā piedalījās Pasaules bankas eksperti, un rezultāti bija publicēti laikrakstos, un Pasaules bankas eksperts Foks atzina, ka Latvija iet sociālās reformas avangardā visā Austrumeiropā, drīz pie mums brauks un mācīsies no citām valstīm. Jā, protams, finansējums... tas ir pamatā, bet naudas, protams, vienmēr ir par maz, vai tā ir bagāta valsts — vai tā ir Vācija, Amerika — arī tur šīs naudas par maz. To nevar likt vienā katlā un, lai būtu vairāk naudas, tā ir koletīvā atbildība, un tas ir jāsaprot. Un es domāju — šeit to saprot visi. Ja ierosinātu demisiju neizglītoti cilvēki, es to saprotu, viņi domā — noņemsim ministru, un viss būs atrisināts. Ja to ierosina deputāti — es uzskatu, ka tas ir vistīrākā veidā populisms. Un tas ir izdarīts tikai tādēļ, lai noķengātu vienu partiju. Nu, pēc mēneša izvēlēsies citu partiju un ķengās to tieši tādā pašā veidā. Bet, ja jūs tiešām gribat izdarīt kaut ko reālu, kaut ko labu, es jums ieteiktu neatkārtot šādas lietas un taupīt laiku, un ķerties pie likumu izskatīšanas. Paldies!

Sēdes vadītājs. Valdis Krisbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

V.Krisbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Nu ko, atradām divus grēkāžus, Grīnblats, Makarovs, nost, tikai demisionēt, bet man gribas mazlietiņ dziļāk paskatīties šajā saknītē. Šķēls kungam tika uzdots sastādīt valdību, uzdeva, protams, to prezidents. Ministrijās ilgi un dikti staigāja pa kreisi un pa labi, kamēr atrada cilvēku, kas viņam bija pilnīgi piedienīgs. Nu, tagad paskatīsimies, kā tad mums iet tās lietas tālāk. Mēs skatāmies uz budžetu, un izglītībai būtu, vispār runājot, jāparāda “piga”, jo ir vajadzīgs bezdeficīta budžets un mazizglītota tauta, kas to lietu lāga nevarētu atšifrēt.

Nākamais. Ir vajadzīgs tiešām mazuzņēmīgs, saukšu to tā ļoti pieklājīgā vārdā, cilvēks, kurš vada seku ministriju, jo labklājība ir budžeta sekas. Jūs zināt ļoti labi, kolēģi, ka man nekādas dziļas simpātijas nav ne pret vienu ministru, un arī pret Makarova kungu man nav tās milzīgās simpātijas, mani jautājumi viņam ir pietiekoši daudz bijuši. Un tomēr sakni paskatīsimies.

Ja jau reiz mūsu valdība grib izmērdēt mūsu tautu, tad tikai tādus ministrus šajās ministrijās var likt. Viens, kurš ideoloģijā nesaprot ne nieka, jo es nevaru ar dokumentiem pierādīt kaitniecību Latvijas tautai. Otrs, kurš paklausīgi izpildīs visu, ko liek darīt, un tad arī latviešu pasaciņa par vecīša vešanu uz mežu un bārenīšiem un grūtdienīšiem piepildīsies ikdienā. Jā, protams, pilsoniskās drosmes trūkums cilvēkiem, pret kuriem mēs šodien izvirzām demisijas prasību, tā ir diemžēl viņu lieta, bet vai viņu lieta šobrīd ir tik traģiska. Valdībā bija arī otrā persona — Čevera kungs, valdībā bija arī citi ministri, kuri vai nu paši aizgāja no šīs valdības, vai, partijas aicināti, bez iebilduma to arī izpildīja. Lūk, tā ir pilsoniska drosme — pateikt, ka man ar to nav un nebūs nekāda sakara. Šeit mēs nedzirdējām ne Grīnblata kungu, ne Makarova kungu tad, kad Saeima izvirza prasību demisionēt. Bet viegli trīcošām sirdīm un kājām tika skatīts tablo. Pirmajā gadījumā viss bija, paldies Dievam, labi, un var uzticami kalpot, kaut vai pēdējās dienas, šai valdībai. Par otro balsojumu vēl nav zināms. Un sirds un kājas droši vien trīc, bet jau būs viss kārtībā, jo šeit, zālē, es klausījos, kā spiedza un vaidēja cienījams deputāts, kurš vienmēr aicina runāt ļoti prātīgi, kā atskanēja sievišķīga klukšķēšana — atvainojiet, savādāk nevar to pateikt, tad, kad tika cilātas nopietnas lietas, tad, kad vesela partija mēģina tēlot bērnudārza, un šķiet, ne visai pilnvērtīga bērnudārza, grupiņas skaņas. Lūk, to sauc par dažu deputātu izcilu darbību Latvijas parlamentā.

Padomāsim dziļāk, šodien nepieprasām vis demisiju Makarovam un Grīnblata kungiem, šodien mēs pieprasām demisiju valdības ideoloģijai, kuras sekas ir Makarova kunga darbība vai pareizāk sakot — bezdarbība. Tas pats notiek arī finansēs, tas pats notiek izglītībā. Padomāsim dziļāk, kas pie tā ir vainīgs. Mums jāstrādā vēl pietiekoši ilgi, un instrumentam jābūt labam. Es aicinu par demisiju. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kārlis Čerāns, frakcijas “Latvijai” deputāts.

K.Čerāns (TKL). Godājamo Prezidij! Godājamie deputāti! Tiešām liels paldies Krisberga kungam par skaidro demonstrējumu šo ministru bezprincipialitātē un izskaidrojumu. Es tiešām uzskatu, ka Makarova kunga vaina ir tā, ka viņš nav spējis panākt pienācīgu finansējumu labklājības jomai un viņš nav praktiski neko darījis, lai to izdarītu. Un tas, ka mēs esam šodien tādā situācijā, kad mēs esam, kad bezdeficīta budžetu gatavojas īstenot uz tautas trūcīgās daļas rēķina. Tur ir, neapšaubāmi, būtiska Makarova kunga vaina. Bet viens ir tas, ja ministram ir grūti, ja ministrs cīnās par to, ka vajadzīgs papildu finansējums šai jomai, bet viņam neizdodas. Bet mēs šeit, Saeimā, pirms nedēļas redzējām to, ka Makarova kungs pat necīnās par to, lai viņa vadītajai ministrijai jeb, pareizāk sakot, lai sociālajai labklājības sfērai būtu šis papildu finansējums. Un runa bija ne tikai par šo labklājības sfēru kopumā, bet par vienu ārkārtīgi kritisku jomu šodien, tas ir, ieguldījumi demogrāfijas jomā, demogrāfiskie stimuli. Un Tautas kustība “Latvijai” bija iesniegusi savu priekšlikumu noteikt, ka bērna kopšanas pabalsts ģimenēm par bērnu līdz pusotra gada vecumam nedrīkst būt mazāks kā 90 procenti no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas un par bērnu šie pabalsti nedrīkst būt mazāki par 70 procentiem no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Bet Makarova kungs nāca šeit un argumentēja, un teica, nē, šādi priekšlikumi likumos nav vajadzīgi un ka absolūtos skaitļos šie pabalsti paliek tādi paši, tas jau nekas, ka tie netiek indeksēti līdzi inflācijai. Vienkārši šī labklājības ministra attieksme, šīs sociālās politikas mērķis — mēs redzam, ka Makarova kungam nav patiesībā mērķis panākt šo adekvāto labklājības daļas pārstāvniecību valsts budžeta izdevumu daļā. Un tāpēc es, neapšaubāmi, aicinu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu par Makarova kunga demisiju.

Es gribu atbildēt Valdmaņa kungam par to, kāpēc frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” ir valdībā. Man tas ir pilnīgi skaidrs. Tas ir tāpēc, ka viņi ir daļa no tās pašas postkomunistiskās elites saitēs saistītās nomenklatūras, kas ir uzkundzējusies Latvijas tautai, un neko labāku mēs no viņiem gan gaidīt nevaram. Paldies! Es aicinu atbalstīt demisiju.

Sēdes vadītājs. Vairāk deputātu debatēs pieteikušies nav. Debates slēdzam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus izteikt savu attieksmi pret Saeimas lēmuma projektu “Par neuzticības izteikšanu labklājības ministram Vladimiram Makarovam”. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 17, pret — 51, atturas — 6. Lēmums par neuzticības izteikšanu labklājības ministram Vladimiram Makarovam nav pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums — lēmuma projekts “Par dažu rajonu tiesu tiesnešu iecelšanu”. Juridiskās komisijas vārdā — Juris Kaksītis, Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija.

Komisiju iesniegumi

Dokumenti ar nr.1755

Par Valeriāna Ahmerova kandidatūru

pilsonības piešķiršanai par īpašiem nopelniem Latvijas labā

Nosūtām Jums š.g. 12.novembra komisijas sēdes slēgtās daļas izrakstu no protokola nr.38, kurā tika izskatīts jautājums par desmit deputātu izvirzītā Valeriāna Ahmerova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likuma izpildes komisijas

1996.gada 12.novembrī priekšsēdētājs A.Požarnovs

Izraksts no Pilsonības likuma izpildes komisijas 1996.gada 12.novembra sēdes protokola nr.38

Piedalījās: A.Požarnovs, A.Prēdele, A.Pētersons, O.Dunkers, A.Seile, J.Lagzdiņš, Dz.Ābiķis, I.Kreituse, A.Golubovs, V.Dozorcevs, J.Strods, A.Seiksts.

Izskatīja: komisijas slēgtajā daļā — par Valeriāna Ahmerova uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Nolēma: Valeriāna Ahmerova kandidatūra ar komisijas negatīvu lēmumu tiek izvirzīta izskatīšanai Saeimas sēdē.

Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšsēdētājs A.Požarnovs

Ieteikumi

Mēs, zemāk parakstījušies 6.Saeimas deputāti, rekomendējam Valeriānu Ahmerovu pilsonības piešķiršanai par sekojošiem īpašiem nopelniem Latvijas labā:

1) Par ieguldījumu Latvijas rūpniecības attīstībā; “Kvanta” tipa kvazielektronisko un elektronisko staciju, stereomagnetolu “VEF-287”, “VEF-290”, radioaparāta “VEF-214” ieviešana ražošanā; tehnoloģijas izstrāde elektronisko ciparveida telefona staciju “Kvants”, DX-ESSKT izlaidei.

2) Par organizatorisko darbību, vadot uzņēmumu “VEF-tranzistors” un starptautisko rūpniecisko sakaru sekmēšanu ar partneriem no Vācijas, Anglijas, Austrijas, Zviedrijas, Bulgārijas u.c.

6.Saeimas deputāti: J.Celmiņš, V.Nagobads, J.Jurkāns, L.Kuprijanova, J.Kazāks, A.Panteļējevs, R.Leitena, V.Kalnbērzs, J.Urbanovičs, A.Naglis

1996.gada 17.oktobrī

Valeriāns Ahmerovs ir dzimis, mācījies un visu savu dzīvi radoši strādājis Latvijā, Rīgā.

Valeriāns Ahmerovs strādāt sācis 1971.gadā Latvijas republikāniskajā radiocentrā par radioinženieri. Rīgas ražošanas apvienībā (RRA) “VEF” strādā no 1978.gada marta mēneša līdz 1990.gada beigām, kur nogāja ceļu no inženiera-tehnologa līdz apvienības galvenajam tehnologam. Strādājot RRA “VEF”, parādīja sevi kā labs speciālists un izveidojās par pieredzējušu un prasmīgu vadītāju.

Valeriāns Ahmerovs ir principiāls, disciplinēts, prasīgs pret sevi un padotajiem. Īpašu uzmanību veltīja apvienības tehniskajai politikai, produkcijas kvalitātes uzlabošanai. Valeriāns Ahmerovs ir ieguldījis lielu darbu tādu izstrādājumu kā “Kvanta” tipa kvazielektronisko un elektronisko staciju; stereomagnetolu “VEF-287” un “VEF-290”; radioaparāta “VEF-214”; monobloka telefona aparāta u.c. ieviešanai ražošanā. Viņa vadībā izstrādāta vienota ģenerālā tehnoloģija automātiskās elektroniskās ciparveida telefona staciju “Kvants”, DX-ESSKT izlaidei.

Valeriāns Ahmerovs ir divu izgudrojumu un 42 racionalizācijas priekšlikumu autors.

No 1991. līdz 1994.gada aprīlim strādāja privātstruktūrās, kur, būdams profesionālis ražošanas un tehnikas jautājumos, ieguva lielu praksi finansiāli-saimnieciskajā darbībā tirgus attiecību apstākļos.

No 1994.gada aprīļa mēneša līdz šim laikam strādā par valsts akciju sabiedrības “VEF-Tranzistors” prezidentu.

Ar Valeriāna Ahmerova atgriešanos “VEF-Tranzistorā” aktivizējās uzņēmuma darbība. No 1995.gada sākuma sākās stablizācijas process — tika izmaksātas iekavētās darba algas, kas turpmāk tiek darīts regulāri, tiek apmaksātas tekošās enerģijas patēriņa izmaksas, stabilizēts un paplašināts darbs realizācijas tirgos, paplašinās izlaižamās produkcijas nomenklatūra un virzieni, liela uzmanība tiek pievērsta mārketinga attīstībai. Ir nodibinātas partnerattiecības ar firmām no Vācijas, Anglijas, Austrijas, Zviedrijas, Bulgārijas u.c.

1995.gadā produkcijas realizācijas apjoms, salīdzinot ar 1993.gadu, ir pieaudzis divas reizes, ir palielinājusies izstrāde uz vienu strādājošo, izstrādāts konkrēts akciju sabiedrības perspektīvās attīstības plāns uz diviem gadiem, kā arī privatizācijas koncepcija. Izveidojies labvēlīgs mikroklimats kolektīvā, sasniegts vadošo darbinieku efektīvs darbs.

Valeriāns Ahmerovs ir bijis arī aktīvs sportists, aizstāvot Latvijas godu starptautiskās sacensībās regbijā laikā no 1971. līdz 1978.gadam.

Es uzskatu, ka Valeriāns Ahmerovs kā Latvijas pilsonis varētu radošāk un rezultatīvāk vadīt “VEF-Tranzistors” kolektīvu un dot lielāku ieguldījumu “VEF” un Latvijas ekonomikas attīstībā.

Sakarā ar augstāk minēto ierosinu valsts akciju sabiedrības “VEF-Tranzistors” prezidentu Valeriānu Ahmerovu uzņemt Latvijas pilsonībā ārpus kārtas.

VAS “VEF” prezidents Edvīns Laucis

Es, Kārlis Roberts Suntažs, Kanādas uzņēmējs, Latvijas un Kanādas pilsonis, pazīstu Valeriānu Ahmerovu, mums ir bijuši daudzkārtēji lietišķi kontakti.

Sakarā ar Latvijas Republikas pilsonības piešķiršanu viņam gribu izcelt Valeriāna Ahmerova personīgās īpašības viņa uzņēmējdarbībā — izcilu intuīciju, saskarsmes kultūru un godīgumu. Viņa patreizējais ieņemamais amats un viņa darbs, kurš vērsts uz VEF vārda saglabāšanu pasaulē, ir pašaizliedzīgs un apbrīnas vērts.

Mana pārliecība ir, ka tādi cilvēki kā Valeriāns Ahmerovs Latvijas atdzimšanai ir īpaši vajadzīgi, un viņam ir īpaši nopelni Latvijas pilsonības saņemšanai ārpus kārtas.

Būšu ļoti sarūgtināts, ja viņam Latvijas Republikas pilsonība tiks atteikta.

K.Suntažs

Autobiogrāfija

Es, Valeriāns Ahmerovs, piedzimu 1948.gada 3.decembrī; pēc nacionalitātes — tatārs.

1966.gadā pabeidzu Rīgas 1.vidusskolu un tajā pašā gadā iestājos Tehniskajā universitātē radiotehnikas un elektrosakaru specialitātē. 1971.gadā pabeidzu Tehnisko universitāti ar kvalifikāciju — elektrosakaru inženieris.

No 1971. līdz 1973.gadam pēc Tehniskās universitātes sadales, strādāju Latvijas republikāniskajā radio centrā par radioinženieri. No 1973. līdz 1975. gadam dienēju aktīvajā dienestā Padomju armijā sakaru centrā Rīgā. No 1975. līdz 1977.gadam strādāju Rīgas rūpnīcā “Komutators” par inženieri. No 1978. līdz 1990.gadam strādāju Rīgas apvienībā “VEF” dažādos amatos — sākot no inženiera-tehnologa līdz apvienības galvenajam tehnologam. No 1991. līdz 1994.gadam nodarbojos ar privātbiznesu Rīgā. No 1994.gada līdz šim laikam strādāju valsts akciju sabiedrībā “VEF-Tranzistors” par prezidentu.

Esmu precējies kopš 1974.gada. Sieva — Alla Ahmerova (Leventale), krieviete. Pašreiz mājsaimniece. Tēvs — Išmurats Ahmerovs, dzimis 1918.gadā, tatārs. No 1939. līdz 1963.gadam dienēja Padomju armijā. No 1963. līdz 1986.gadam strādāja Rīgas apvienībā “VEF”. Pašreiz pensionārs. Māte — Havva Ahmerova, dzimusi 1926.gadā, tatāriete. Pašreiz pensionāre.

1996.gada 20.augustā V.Ahmerovs

Deputātu iesniegumi

Dokuments nr.1707a

Par sava paraksta atsaukšanu

Saeimas Prezidijam

Ar šo atsaucu savu parakstu zem likumprojekta par M.Krūmiņa ievēlēšanu par Konstitucionālās tiesas tiesnesi.

1996.gada 13.novembrī V.Dozorcevs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!