Problēma

Par tautu un tās veselību

Oļģerts Krastiņš,

Statistisko metožu un matemātiskās statistikas laboratorijas vadītājs,

LZA īstenais loceklis, profesors, Dr.h. ekon., — “Latvijas Vēstnesim”

Ārsta pienākums ir palīdzēt visiem. To prasa viņa Hipokrāta zvērests. Ārsts nedrīkst dalīt savus pacientus pilsoņos un nepilsoņos, latviešos un krievos, ilgiedzīvotājos un iebraucējos utt. Bez tīri medicīniskiem jautājumiem ārsts slimniekam drīkst vienīgi jautāt, par kādiem pakalpojumiem un kādām zālēm viņš spēs samaksāt. Un arī ne gluži vienmēr...

Tādēļ samērā plašā medicīnas statistika nedod atbildes uz jautājumiem, kas interesē sociologus un tos, kas domā par tautas nākotni. Atbildes ir jāiegūst speciāli organizētās aptaujās. Pēdējo plašo aptauju par dzīves apstākļiem Latvijā veica 1994.gada septembrī Latvijas Valsts statistikas komiteja kopā ar Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūtu (FAFO). Aptauja ietvērta samērā plašu jautājumu loku par veselības stāvokli.

Respondentu atlasi var uzskatīt par reprezentatīvu. Atlasi izdarīja atsevišķi katrā no sešām lielajām pilsētām un sešiem Rīgas rajoniem, no 19 rajonu centriem, 24 citām rajonu pilsētām un 26 pagastu grupām. Tātad pavisam izveidoja 81 teritoriāli tipoloģisku grupu jeb stratu. Rīgas rajonos un lielajās pilsētās respondentus izvēlējās ar vienkāršas gadījumizlases palīdzību, bet pārējās pilsētās un laukos izdarīja divpakāpju gadījumizlasi. Tika aptaujāti 3,5 tūkstoši ģimeņu, respektīvi, mājsaimniecību, aptverot 9,5 tūkstošus cilvēku. Rūpīga izlases metodes prasību ievērošana nodrošina iespēju apgalvot, ka iegūtie rezultāti atspoguļo stāvokli Latvijā kopumā.

Ilgstošas slimības

un hroniskas kaites

Viens no jautājumiem par respondenta veselības stāvokli bija šāds: “Vai jums ir kāda ilgstoša slimība vai arī kādas citas kaites ievainojuma vai invaliditātes dēļ?”

Apstiprinošas atbildes deva nedaudz vairāk kā trešdaļa (35 procenti) 18 gadu vecu un vecāku aptaujāto: 37 procenti sieviešu un 32 procenti vīriešu. Vismaz divām trešdaļām no tiem, kas deva apstiprinošu atbildi, veselības traucējumi bija ļoti nopietni. Tālākie jautājumi noskaidroja, ka 73 procentiem no tiem, kas deva atbildi, ka viņiem ir ilgstoša slimība vai hroniska kaite, jeb 26 procentiem no aptaujāto kopskaita ir grūtības strādāt, atrast darbu, veikt mājas darbus, 29 procentiem (10 procentiem) ir grūtības izmantot sabiedrisko transportu, bet 21 procentam (7 procentiem) ir grūtības pat paša spēkiem iziet no mājas.

Ir saprotams, ka ilgstošas hroniskas slimības uzkrājas līdz ar vecumu. Ja 18—30 gadu vecumā par tām sūdzējās tikai 16 procenti respondentu, tad pirmspensijas vecumā (51—60) jau gandrīz katrs otrais (44 procenti).

Negaidītāks bija secinājums, ka ilgstošu, hronisku slimību izplatība arī dažādu tautību iedzīvotāju vidū ir atšķirīga. 1994.gada septembra iedzīvotāju dzīves apstākļu aptaujas rezultāti plaši parādīti grāmatā “Dzīves apstākļi Latvijā” (R., 1996.—353 lpp.), kura arī ir izmantota šī raksta sagatavošanā. Tomēr šajā grāmatā nav pētītas dzīves apstākļu atšķirības atsevišķām tautībām. Tādus aprēķinus pēc mūsu lūguma VSK darbinieki veica papildus, un tie ir izcelti šajā rakstā. Par to viņiem izsakām pateicību. Izdalījām divas Latvijā izplatītākās tautības: latviešus un krievus, bet pārējās tautības apvienojām vienā grupā, jo viņu pārstāvju izlasē nebija pietiekami daudz, lai secinājumus par katru mazākumtautību varētu vērtēt kā reprezentatīvus.

Latviešu tautības iedzīvotāju vidū ilgstošas slimības ir izplatītākas nekā krievu tautības iedzīvotāju vidū pilnīgi visās apvienotajās vecuma grupās. Vislielākā starpība — 12,4 procentu punkti — ir t.s. pusmūža gados (41—50). Visās pārējās apvienotajās vecuma grupās šī starpība ir samērā vienāda: 7—8 procentu punkti. Vienīgi vecumā virs 71 gada starpība samazinās līdz 4,4 procentu punktiem.

Nervu sistēmas traucējumi

Mūsu gadsimts uzliek arvien lielāku slodzi cilvēku nervu sistēmai. Tādēļ, raksturojot tautas veselību, bez slimībām un kaitēm, kas skar miesu, jānovērtē arī nervu sistēmas traucējumi.

1994.gada septembra aptaujā 18 gadu veciem un vecākiem respondentiem vaicāja, vai viņi novēro kādu no septiņiem neiroloģiskiem simptomiem (2.tabulas 1.aile), lūdzot atbildēt ar vienu no novērtējumiem: “nemaz”, “mazliet”, “diezgan daudz”, “ļoti daudz”. Turpmāk kā cilvēki ar nervu sistēmas traucējumiem vērtēti tie, kas deva atbildes “diezgan daudz” vai “ļoti daudz”. Skaidrs, ka vissliktāk jūtas tie cilvēki, kuri cieš no vairākiem simptomiem vienlaikus. Pētījuma izpildītāji uzskatīja, ka tie, kuri novēro 1—3 simptomus, atbilst “vidēja diskomforta pakāpei”, bet personas ar 4—7 simptomiem — “augsta diskomforta pakāpei”.

Šādā izpratnē 35 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo vidējas pakāpes diskomfortā, bet 13 procenti — augstas pakāpes diskomfortā. Atlikušie 52 procenti iedzīvotāju vai nu nervu sistēmas traucējumus nav novērojuši, vai arī tos novērtējuši ar “mazliet”. Tātad aptuveni katrs otrais cilvēks mums ir vieglāks vai grūtāks nervu slimnieks.

Diezgan negaidīts ir secinājums, ka nervu sistēmas traucējumu biežums maz atkarīgs no vecuma. Toties vidējas pakāpes diskomfortu atzīmēja 40 procenti sieviešu, bet tikai 28 procenti vīriešu, augstas pakāpes diskomfortu atzīmēja 17 procenti sieviešu un 6 procenti vīriešu.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pilsētnieku dzīvesveids rada lielāku stresu nekā laucinieku. Tādēļ arī kā samērā negaidīts jāvērtē secinājums, ka nervu sistēmas traucējumus pie mums nedaudz biežāk novēro tieši lauku iedzīvotāji, īpaši nemieru, galvassāpes un mazvērtības kompleksu.

Salīdzinot latviešu un krievu savas nervu sistēmas novērtējumu, sevišķi lielas atšķirības netika konstatētas. Krievi biežāk bija sūdzējušies par galvassāpēm un pārāk lielu uztraukumu, latvieši — cik žēl, ka tam jānotiek Latvijā! — par mazvērtības kompleksu. Kopumā krievi savu nervu sistēmu bija vērtējuši nedaudz kritiskāk (2.tabula).

Lai mazinātu nepatīkamos nervu sistēmas traucējumus, 37 procenti no apjautātajiem pieaugušajiem pēdējo 6 mēnešu laikā bija lietojuši trankvilizatorus vai citus sedatīvos līdzekļus, bet 11 procenti — regulāri. Kaut gan šos medikamentus bez ārsta receptes nav tik viegli iegādāties kā degvīnu, tomēr 41 procents cilvēku tos lietoja pēc saviem ieskatiem, bez ārsta receptes.

Vispārējs pašvērtējums

1994.gada septembra aptaujā pieaugušajiem respondentiem arī jautāja: “Kā jūs raksturojat savu veselības stāvokli kopumā?” Bija paredzētas piecas iespējamās atbildes: “ļoti labs”, “labs”, “vidējs”, “slikts”, “ļoti slikts”.

Ir dzirdēts uzskats, ka cilvēka veselības stāvokli objektīvi novērtēt spēj vienīgi ārsts. Tomēr daudzi ārzemēs veiktie pētījumi ir parādījuši, ka arī subjektīvam pašvērtējumam ir zinātniska un praktiska nozīme. Pacienta savas veselības subjektīvais vērtējums uzrāda ciešu korelāciju ar objektīvo vērtējumu, ko izdara ārsts. Turklāt lielākā daļa ārsta vērtējumu tiek izdarīti tikai pēc pacienta ierašanās veselības aprūpes iestādē, tātad pēc slimnieka subjektīvā vērtējuma (izņēmums ir vienīgi medicīnisko komisiju apskats, ja zināmām iedzīvotāju kategorijām tās ir obligātas).

No visiem aptaujātiem tikai 3 procenti savu veselību atzina par ļoti labu, 22 procenti — par labu, 49 procenti — par vidēju.

Ceturtā daļa respondentu savu veselību vērtēja kritiski: 19 procenti kā sliktu un 6 procenti kā ļoti sliktu. Iedzīvotāju īpatsvars, kas savu veselību vērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu, dažādās vecuma, dzimuma un tautības grupās, ir parādīts 3.tabulā.

Ir saprotams, ka negatīvo veselības pašvērtējumu īpatsvars strauji pieaug, palielinoties vecumam.

Zīmīgi, ka jaunākās vecuma grupās, līdz 40 gadu vecumam, apmēram divas trešdaļas respondentu, kas atzinuši, ka slimo ar ilgstošu hronisku slimību (1.tabula), tomēr ir izvairījušies savu veselību vērtēt kā sliktu vai ļoti sliktu. 41—50 gadu vecumā jau puse hroniski slimo savu veselību vērtē kā sliktu. Beidzot, par 71 gadu vecāku grupā savu veselību kā sliktu un ļoti sliktu ir vērtējuši pat vairāk respondentu, nekā norādījuši uz ilgstošu slimību.

Visās vecuma grupās vairāk sieviešu nekā vīriešu savu veselību vērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu (3.tabulas pēdējās ailes). Pilsētās savu veselības stāvokli kā sliktu vai ļoti sliktu vērtēja 17 procenti pieaugušo vīriešu un 20 procenti sieviešu, bet laukos nedaudz vairāk: 19 procenti un 33 procenti. No Latvijas novadiem savu veselību visnegatīvāk vērtēja Latgales iedzīvotāji. Daļēji to izskaidro Latgales iedzīvotāju lielāks vidējais vecums. Bet aptaujas rezultātu izvērtētāji ir konstatējuši arī sakarības, ka veselības stāvokļa pašvērtējumu pazemina zemāks izglītības līmenis, ekonomiskas grūtības (bezdarbs) un citi sociālie faktori.

Salīdzinot iedzīvotāju īpatsvaru, kas savu veselību vērtējuši negatīvi, krieviem tas ir lielāks nekā latviešiem gandrīz visās vecuma grupās. Daļēji tas saskan ar nervu sistēmas traucējumu vērtējumiem (2.tabula), bet krasi kontrastē ar ilgstošu slimību izplatību tajās pat tautību vecumgrupās (1.tabula).

Šo īpatnību izskaidrošanai varam izvirzīt divas darba hipotēzes, kuras turpmāk vajadzētu pārbaudīt.

1. Krievi pie vienādiem objektīviem apstākļiem ir prasīgāki, bet latvieši — pieticīgāki. Šādu secinājumu ieguvām, arī vērtējot dzīvokļu apstākļus. Kaut gan objektīvie rādītāji krievu aizņemtajos mājokļos ir labāki nekā latviešu, starp krieviem lielāks īpatsvars, kas ar savu mājokli nav apmierināti.

2. Kopējo krievu veselības stāvokļa pašvērtējumu lielākā mērā veido nervu sistēmas traucējumi, mazāk — pat samērā nopietnas iekšķīgas slimības un ievainojumi. Ja tā, tad nervu slimību diagnosticēšanu un ārstēšanu vajadzētu izvirzīt par prioritāru medicīnisku un sociālu uzdevumu.

Demogrāfiskās sekas

Demogrāfisko krīzi valstī radīja strauja dzimstības samazināšanās un vienlaikus mirstības pieaugums.

Ja dzimstību galvenokārt determinē tautas psihiskais noskaņojums, ticība vai neticība saviem spēkiem un drošai rītdienai, tad mirstību un vidējo mūža ilgumu savukārt nosaka veselības rādītāji, kuri tālāk ir atkarīgi no materiālās labklājības, iespējām pietiekami paēst, izmantot modernos medicīnas pakalpojumus u.c.

Par sociālajiem faktoriem, kas stimulē un kas kavē dzimstību, jau rakstījām (“LV”, 1996.g. 18.okt. Nr.176). Šo rakstu pabeigsim ar dažiem datiem par mirstības izmaiņu tendencēm.

Tā kā dažādu tautību izplatība Latvijā ir stipri atšķirīga, nav iespējams salīdzināt tiešo mirušo skaitu. Mirušo skaits ir jāpārrēķina uz 1000 attiecīgās tautības iedzīvotājiem (4.tabula).

Ņemot vērā, ka šie nav izlases, bet pilnās novērošanas dati, ir iespējams parādīt arī tās tautības, kuru pārstāvju Latvijā samērā maz.

1990.—1994.gada periodā mirstības intensitāte ir pieaugusi visām Latvijā izplatītākajām tautībām, līdz ar to arī valsts iedzīvotājiem kopumā. 1995.gadā, pēc Valsts statistikas komitejas vēl nepublicētiem datiem, salīdzinot ar 1994.gadu, mirstības intensitāte tālāk nav pieaugusi, bet samazinājusies par nepilnu promiles punktu. Vai turpmākajos gados jauno tendenci izdosies saglabāt? Diemžēl stabilizāciju tik augstā mirstības intensitātē vēl nevar vērtēt par sasniegumu.

Latviešu mirstības intensitāte visos pēdējos gados pārsniedza krievu mirstības intensitāti. Daļēji to var izskaidrot ar latviešu lielāku vidējo vecumu: starp krieviem, kas pēdējās desmitgadēs ieradās Latvijā, bija samērā daudz gados jaunu cilvēku. Tomēr sava nozīme būs arī latviešu relatīvi sliktākam objektīvajam veselības stāvoklim, par ko minējām iepriekš (1.tabula).

Ārkārtīgi kritiskā demogrāfiskā situācija valstī un plašu tautas slāņu grimšana nabadzībā prasa veikt ārkārtējus pasākumus stāvokļa normalizēšanai.

Starp šobrīd valdības apstiprinātajām nacionālajām programmām viena saucas “Latvijas iedzīvotāji (Tautas veselība un sociālā drošība)”. Vai nu kā šīs programmas apakšprogramma, vai kā patstāvīga programma būtu vajadzīga “Iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošana”, izpētot un izstrādājot pasākumus, kā apturēt nabadzības izplatīšanos valstī.

Pēc mūsu domām, tik ātri, kā to prasa tautas izdzīvošanas intereses, nebūs iespējams attīstīt valsts ekonomiku, tuvojoties Rietumeiropas un Ziemeļvalstu līmenim. Tādēļ ir jāizmanto arī otrs ceļš: jānodrošina taisnīgāka samērā trūcīgo ienākumu sadale, apturot iedzīvotāju tālāku noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa, kura jau tagad pārsniedz Eiropas attīstīto valstu standartus. Asi jāvēršas pret hipernoslāņošanos un izšķērdīgo patēriņu.

Latvijas neatkarību varēs nosargāt tikai tad, ja tautas vairākums savā personīgajā dzīvē jutīs vērtības, kuras ir nepieciešams sargāt.

1.tabula

Ilgstošu hronisku slimnieku, savainoto un invalīdu īpatsvars no attiecīgās vecuma un tautības grupas respondentu skaita, procentos

Vecums Latvieši Krievi Cita Vidēji

tautība

18—30 18,7 11,5 15,1 16

31—40 28,7 22,4 24,5 26

41—50 33,4 21,0 23,4 27

51—60 48,0 39,4 35,5 44

61—70 47,0 39,7 50,5 45

71 un

vairāk 58,8 54,4 59,6 58

Datu avots: 1994.gada septembra aptauja

2.tabula

Iedzīvotāju ar nervu sistēmas traucējumiem īpatsvars procentos

Sim- Latvieši Krievi Cita Vidēji

ptoms tautība

Galvas-

sāpes 22,9 28,2 27,0 25

Nervozitāte

vai iekšējs

nemiers 24,3 24,8 23,9 24

Saspringtība

vai uzbudi-

nāmība 19,3 21,4 22,0 20

Pārāk liels

uztraukums

par kaut ko 18,3 21,3 22,4 20

Nomāktības

sajūta 18,5 19,0 23,6 19

Mazvērtības

komplekss 9,8 6,0 5,8 8

Pēkšņas bailes

bez iemesla 6,1 9,4 8,4 7

Datu avots: 1994.gada septembra aptauja

3.tabula

Iedzīvotāju īpatsvars, kuri negatīvi vērtē savu veselību, procentos no attiecīgās grupas kopskaita

Ve- Lat- Krie- Cita Visu tautību

cums vieši vi tautība sie- vī

vietes rieši

18—30 5,1 6,9 6,0 7,5 3,8

31—40 9,3 12,0 9,1 13,1 6,1

41—50 15,8 16,4 14,6 19,5 11,0

51—60 28,8 28,1 31,8 32,6 23,8

61—70 37,8 47,8 54,1 47,6 35,5

71 un

vairāk 63,8 67,5 53,0 67,0 52,9

Datu avots: 1994.gada septembra aptauja

4.tabula

Mirstības un dabiskā pieauguma koeficienti (mirušo un dabisko izmaiņu skaits uz 1000 attiecīgās tautības iedzīvotājiem)

Tautība Mirstība Dabiskais pieaugums

1990 1992 1994 1995 1990 1992 1994 1995

Visi iedzīvotāji 13,0 13,5 16,4 15,5 1,2 –1,5 –6,9 –6,9

Latvieši 14,3 14,3 16,3 15,6 1,1 –0,4 –0,5 –5,6

Krievi 11,1 11,7 14,7 14,4 0,9 –2,5 –8,0 –7,9

Baltkrievi 13,5 12,3 18,4 18,6 1,9 –2,2 –11,0 –11,8

Ukraiņi 8,2 7,8 11,7 11,4 7,5 3,0 –3,7 –4,0

Lietuvieši 16,3 16,4 22,1 19,4 1,1 –1,4 –10,9 –7,9

Poļi 18,4 17,9 21,5 22,8 –4,7 –7,6 –13,3 –14,7

Ebreji 13,2 24,0 22,5 26,0 –8,5 –20,1 –19,9 –22,2

Čigāni 13,2 10,4 12,4 10,1 9,4 11,2 8,2 10,3

Datu avoti: 1990.—1994.g. Mežgailis B. Etnodemogrāfiskā perturbācija Latvijā un tās seku likvidēšana. R., 1996. — 38 lpp. 1995.g. — aprēķināts pēc VSK nepublicētiem materiāliem