Pūrs Vēl šodien — prof. Augustam Tentelim veltīta izstāde LU bibliotēkā

Vidzemes zēna aicinājums pasaules vēsturē

Divdesmito gadu otrā pusē, kad profesors Augusts Tentelis (vidū) divos posmos kļuva par Latvijas Universitātes rektoru, viņa tuvākie palīgi bija prorektori docenti Ludis Adamovičs (pa kreisi) un Gustavs Klaustiņš (pa labi)

Kad 1876. gada 23. novembrī Vidrižu pagasta Kalnenēs piedzima Augusts, neviens nevarēja paredzēt, ka no viņa izaugs liels gara cilvēks.

Kā visiem lauku bērniem, arī viņam skolas gaitas rit dzimtās puses skolās. Vidrižu pagasta skola. Lēdurgas draudzes skola. Tad — Valkas skolotāju seminārs, kurš tajā laikā darbojās Rīgā. Pēc tā absolvēšanas Augusts Tentelis ir tautskolotājs Limbažos. Kā raksta viņa laikabiedri, tad te viņš iedraudzējas ar latvju tautas lūgšanas autoru Baumaņu Kārli.

Lielas ir jaunekļa alkas pēc izglītības. Viņš dodas uz Pēterpili. Pašmācība. Tad nokārto abitūrijas eksāmenus Pēterpils 2. ģimnāzijā. Trīsdesmit gadu vecumā Augusts Tentelis iestājas Pēterpils universitātē. Viņš studē vēsturi (1906 — 1910). Īpaša interese ir par viduslaikiem. Viņa laikabiedri A.Tenteļa nekrologā min, ka tajā laikā te strādāja izcili Eiropas vēsturnieki, piemēram, Grimms, Tarlē, Grevs, Karejevs, Sokolovs, Lapo – Daņilevskis. Pēc studijām Augustu Tenteli ieskaita Pēterpils universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes profesūrā.

Šajā laikā ir jāpelna arī nauda. Viņš strādā Pēterpils mācību iestādēs, piemēram, Svētā Pētera baznīcas skolā, Filoloģiskā institūta ģimnāzijā, Leshafta augstākajos sieviešu kursos (māca latīņu valodu).

Izglītību Augusts Tentelis papildina arī ārzemēs, piemēram, Berlīnes universitātē. Te viņš apmeklē Dītriha Šēfera un Tangla seminārus. Viņš klausās arī ievērojamu zinātnieku lekcijas, piemēram, filozofa Benno Erdmana, tautsaimnieka Ādolfa Vāgnera, klasiskās filoloģijas profesora Ulriha Vilamovica — Mellendorfa.

Augusts Tentelis 1913. gadā nokārto iestāju pārbaudījumus maģistratūrā. Revolūcija Krievijā. Boļševiku vara vairs neļauj nobeigt maģistratūru. Darbu neļauj publicēt un aizstāvēt. Diplomētais vēsturnieks 1916. gadā Pēterpils universitātē lasa speckursus viduslaiku vēstures jomā. Universitātē viņš strādā līdz 1920. gadam.

Latvijas Universitāte 1920. gadā Augustu Tenteli ievēl par docentu. Nākamajā mācību gadā viņš jau ir profesors. Viņa darbība daudzveidīga. To redzam, pāršķirstot LU izdotos lekciju un semināru plānus. Piemēram, sākot ar 1924./25. mācību gadu, profesors universitātē lasa lekcijas Romas vēsturē, viduslaiku vēsturē, vēstures metodoloģijā.

Augusts Tentelis lasa arī vairākus speckursus, piemēram, vācu tautas kultūras vēsturi, Itālijas vēsturi, Ziemeļamerikas brīvvalstu konstruēšanās vēsturi.

Kādā apskatā, kur piemin profesoru Augustu Tenteli, minēts, ka pie viņa 80 vēstures studentu strādāja savus studiju darbus un 75 vēsturnieki viņam iesniedza savus maģistra darbus.

Augusts Tentelis ieņēma daudz būtisku amatu Latvijas Universitātē: padomes loceklis, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, LU prorektors studentu lietās, universitātes rektors (1925 — 1927; 1929 — 1931).

No 1935. gada līdz 1938. gadam profesors Augusts Tentelis ir Latvijas Republikas izglītības ministrs. Arī 1928. gadā viņš ieņēma šo amatu.

Profesoru 1936. gadā ieceļ par jaunnodibinātā Vēstures institūta direktoru. Viņš ir arī šī institūta žurnāla atbildīgais redaktors. A.Tentelis ir arī Pieminekļu valdes loceklis, Valsts kultūras padomes loceklis, Latvijas kultūras vēstures komisijas priekšsēdētājs, Valsts vēsturiskā (vēstures) muzeja padomes loceklis, Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis, Ordeņu kapitula loceklis, Baznīcas virsvaldes loceklis.

Augustu Tenteli novērtēja ne tikai Latvijā, kur viņam bija piešķirts LU vēstures zinātņu goda doktora (honoris causa) grāds. Viņš bija arī Upsalas (1927) un Tērbatas (1932) universitātes goda doktors. Viņš bija Ungārijas zinātņu akadēmijas biedrs.

Latvijas Republikā Augusta Tenteļa lielo devumu novērtēja. Viņam 1940. gadā piešķīra Tēvzemes balvu. Nav ziņu par visiem profesora apbalvojumiem. Taču varam minēt, ka viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III, II un I šķiru; Atzinības Krusta ordeņa I šķiru; Ziemeļu Zvaigznes ordeņa II un I šķiru; Goda Leģiona ordeņa III šķiru, Baltās Rozes ordeņa III un I šķiru, Melnā Ērgļa ordeņa II šķiru, Igaunijas Sarkanā Krusta ordeņa I šķiru, Ģedimina ordeņa I šķiru, Svētā Silvestra ordeņa I šķiru (..)

Vairākos rakstos minēts, ka Augustu Tenteli 1941.gada 14.jūnijā bija paredzēts izvest uz Sibīriju. Tikai kāds nejaušs gadījums viņu izglābis.

Augusts Tentelis miris 1942.gada 19.janvāra rītā Rīgā. Viņa mirstīgās atliekas guldītas Rīgas Meža kapos korporācijas “Letonia” nodalījumā.

Augusta Tenteļa publikācijas nav pilnībā apzinātas. Nav bibliogrāfijas. Viņa zināmās publikācijas var iedalīt vairākās lielās grupās. Pētījumi par latviešu vēsturi ordeņa un zviedru laikos. Raksti par vēstures zinātni un zinātniekiem Latvijā. Latvijas izglītība un skola. Arveds Švābe savā Zviedrijā izdotajā “Latvju enciklopēdijā” min, ka rokrakstā palika viņa uzrakstītā Latvijas vēsture. Pilnīgākais A.Tenteļa darbu uzskaitījums atrodams grāmatas “Latvijas Universitāte 20 gados” (1939) otrajā daļā.

Pašlaik Latvijas Universitātes bibliotēkas Uzziņu lasītavā ir atvērta izstāde Augustam Tentelim. Tā atvērta līdz 28.novembrim.

Sigizmunds Timšāns

Autora arhīva foto

Latvijas Universitātes gada svētkos 1926. gada 28. septembrī kopā ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti, Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, konservatorijas rektoru profesoru Jāzepu Vītolu un citām tā laika priminencēm

Latvija pastāvēs mūžīgi!

Profesors Dr. Augusts Tentelis, Latvijas Vēstures institūta direktors

Cik grūti mūsu valsts pirmie gadi bija?

Kara laiki, daudzie ienaidnieki, ārējie un iekšējie, it īpaši kreisie nogrupējumi, kas 1919.gada sākumā uzmetās absoluto kungu lomā un kas savus dzīves un valsts privatus uzskatus turēja par absoluti nemaldīgiem, un ar varu spieda visus tos pieņemt, viss tas kopā bija ienesis latviešu vidū korupciju. Cilvēka dzīvības vērtība bija noslīdējusi līdz nullei, moraliskie principi bija it kā izgaisusi, reliģijas svētums iznīcināts, īpašuma saprašana un sajēga izputējuši, tiesību sajēga no galvas iegājusi dūrē vai pat nedzīvā ierocī. Augsti etiskas personas daudzkārtīgās vajāšanās un nedrošībā bija zaudējušas savu gara līdzsvaru un bija bezspēcīgas un bez iespaida uz apkārtni.

Varēja likties, ka latviešu tauta sagandēta uz ilgiem gadiem, bija pat jāšaubas, vai vispāri kādreiz tauta atgūs veco garīgo līdzsvaru un tikumus. Tomēr latviešu armijā atdzima nesalīdzinama varonība, atdzima gandrīz zaudēta disciplina, stingra griba stāties pretim visiem ienaidniekiem un ļaunumiem, kas māca latviešu tautu un ņēma tiem brīvību. Armija cīnijās ar ārējo pretinieku dažādās frontēs, aizmugurē korupcija turpinājās. Tad uz toreizējā Ministru prezidenta ierosinājuma nāca aizsargi, un tās bija labākās zāles tautas vājību ārstēšanai. Aizsargi paši disciplinēti aprāva tautas un valsts pretinieku darbību. Par to gan turpmāk viņi dabūja dzirdēt ir pārmetumus, ir noteiktu vajāšanu. Viņi to izturēja, bet to lielā mērā palīdzēja garīgās un it īpaši moraliskās disciplinas atgūšanai. Aizsargi vairoja valsts drošību, militaro spēku.

Mūsu valsts tapšana nav nejaušs notikums, piepeši cēlies radijums. Tas ir ilgs un dziļš tautas veidošanās un augšanas process, kas nobeidzās ar 1918.gada 18.novembri. Sācies viņš jau priekš daudziem gadu desmitiem, pat gadu simtiem, un arvien tuvāk nāca brīdis, kad latviešu tauta bija nacionali un politiski nobriedusi, lai varētu uzņemties lielo uzdevumu — vadīt un veidot savu valsti. Latvieši nekad nav aizmirsuši savas brīvības pirmos laikus, kad viņi varēja pulcēties savos valstiskos veidojumos. Nekāda vara nespēja nomākt tieksmi būt brīviem, t.i., pašiem noteikt savus soļus un pienākumus.

Vai viņi arī senos laikos šīs domas izteikuši citiem pieejamā veidā, rakstos, to mēs nezinam, vismaz mēs vēl neesam šādus rakstus uzgājuši, tikai XVIII gs. dzirdam jau noteikti uzsveram, ka zeme pieder latviešiem, ka viņi paši to var pārvaldīt. Tā gan ir dažu pilsētnieku latviešu doma, cik to piekopj laucinieki, to nezinam, jādomā, ka arī laukos šī doma nav sveša. Latvieši nekad nav bijuši nošķirti no ārējās pasaules, bet viņos vienmēr ir ietecējušas gan ļoti sīkas ziņu straumītes par dzīvi citās zemēs; šīs straumītes top plašākas, kad sāk iznākt pirmie laikraksti.

Lai svešā vadībā ziņu logu vēra cik vien maz bija iespējams, tomēr šis tas jau iespīdēja. Dabūja zināt, kā dzīvo Šveicē, Holandē, kā savu neatkarību izcīna Beļģija, kā cīnas par brīvību Grieķija, kā dzīvo Zviedrijā, kuru vidzemnieki uzskatija par labu apstākļu nesēju. Nāca atbrīvošanas laiki, kas gan nodarija lietu netaisnību — nedeva zemes, bet tomēr uzlika zinamus, kaut pavisam nelielus pašvaldības pienākumus. Latvietis tomēr nebija vairs vergs un varēja pretim turēties un cīnīties par zemi, kas gan nebija viņa īpašums, bet kuras turēšanas tiesības viņš arī negribēja ļaut sev atņemt. Varēja drīz pēc tam iegūt šo zemi par dzimtu īpašumu. Tas vēl vairāk pacēla viņa garu un cīņas sparu. Iznāca latviešu pašu izdotas un vadītas avīzes. Tauta auga un brieda.

Gan viņa saprata un atzina, ka politiskie apstākļi nav tādi, ka var runāt par savu valsti, par savu brīvību un neatkarību, bet reiz bija tautās izgājis vārds: Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz! to nevarēja vairs nomākt. Mēs redzam tautu mostamies, ceļamies, izstaipam locekļus. Redzam paceļamies vadoņus, Dieva aicinātus. Viņiem pārmet augstprātību, godkārību, varaskāri, bet tie ir pilnīgi aplami apvainojumi. Ko latviešu tauta varēja dot Valdemāram, kādu godkāri viņš varēja apmierināt, ja viņš latviešu dēļ dabūja tikai ciest, ja viņam noliedza latviešus viņu zemē apmeklēt. Kādu labumu varēja gūt citi tā laika latviešu lietu vadītāji un ierosinātāji. Ko gan guva Kronvalda Atis, atstājot Tērbatā labi atalgotu, ar pensiju nodrošinātu vietu un pārejot uz Piebalgu! Vai latvieši paši toreiz varēja Krišjāņa Barona savāktās un sakārtotās dainas izdot? Ja to nedarītu Krievijas zinātņu akadēmija, vai tad Barons nebūtu tikai mūža beigās pieredzējis sava darba iespiešanu? Tie bija ideali dzinuļi un mērķi, kas spieda šos vīrus nodoties ar sirdi un dvēseli latviešu lietai. Un tai pašā laikā latvieši sāka dziedāt: Dievs, svētī Latviju! Vismaz himnas sacerētājs un komponists Baumaņu Kārlis ar šo vārdu domāja latviešu apdzīvotu teritoriju, latviešu pašu pārvaldību, kā to no viņa paša mutes dzirdēju XIX gs. beidzamos gados. Tāpat domāja arī citi. Tie bija Latvijas valsts pionieri, ja arī to atklātībā neizteica, rakstos nerakstija. XX gs. sākumā sāka arī rakstīt, ja ne Krievijā, tad rakstos, kas iznāca ārpus Krievijas robežām. Gan vēl nebija skaidrībā par valsts un valdības formu, bet Latvija jau bija daudzu ideals, tiklab partijās, kā ārpus tām.

Fragments no raksta

“Latvijas Vēstures

Institūta Žurnālā”

(30.gadu otrā pusē)

Par mūsu tautas vēsturi

Profesors Dr. Augusts Tentelis, izglītības ministrs

Latviešu vēsture

Mūsu tautas vēsture priekš Latvijas nodibināšanas bija pilna bārenīte, neviens par viņu nerūpējās, neviens negādāja; jāsaka pat vairāk: neļāva rūpēties un katru šādu mēģinājumu spēcīgi apkaroja. Tas arī viegli saprotams, jo tā laika vēstures rakstītāji — cittautieši rakstīja savu Baltijas (Ostseeprovinzen) vēsturi un rakstīja, kā tas viņiem bija vajadzīgs, rakstīja savas tautas labā, savu tautu attaisnodami un viņas nopelnu bez mēra pārspīlēdami. Tāpēc nav brīnums, ka aizmirsās latvieši un igauņi, jo tos neturēja par tautu, tie bija tikai arāji. Kāda tad arājiem var būt vēsture? Tādu nepazina arī lielās kaimiņu tautas līdz pat XIX gs. otrai pusei. Kāda gan arājiem kultūra, kādi nopelni zemes likteņa noteikšanā? Viņu soļus pat tīrumā uz vagas vadīja un noteica zemes kungi un pašu arāju īpašnieki kopā kā šīs zemes politikas subjekti. Kāds gan no šo kungu viedokļa vēstures objekts varēja būt šie arāji? Viņiem nebija pat godīgs vārds: “Undeutsche” viņus sauca un šo vārdu attiecināja tiklab uz latviešiem, kā igauņiem, varētu attiecināt arī uz citu tautību piederīgiem, ja tādi būtu lielākā vairumā bijuši. Un tomēr, šie arāji bija tauta un uz saviem kamiešiem nesa ir Baltiju, ir zemes politiku un eksistenci. Ja jau kāds Baltijas vēstures sarakstītājs veltīja vietējām “nevācu” tautām kādu labvēlīgu vārdu un viņu likteni nožēloja, tad šādu autoru bez žēlastības zinātniski iznīcināja, viņa darbu nosauca par tendenciozu, viņu pašu par ļaunprātīgu faktu sagrozītāju, par tādu, kas nepazīst vēsturi. Ar to sasniedza, ka neviens šādu darbu vairs nelasīja. Bet ko darīja pašu “īstie” vēsturnieki? Vai viņi faktus nesagrozīja, vai viņi nebija vārda pilnā nozīmē tendenciozi, vai viņi pazina to zemi un tās iedzīvotājus, par ko viņi rakstīja? Nebūt ne vairāk, kā iznīcinātais. Pat vēl tagad “īstie” vēsturnieki cittautieši aizraujas tik tālu, ka apgalvo, ka dzimtbūšana latviešiem nesusi tikai labu. Nezin, vai Vācijā vāciešiem dzimtbūšana arī tāpat labumu nesusi?

Ja latviešu vēsturnieki atstāsta kailus faktus, tad par tiem zobojas, pārmet viņiem šovinismu, tendenci, naidu, neiecietību pret zinātni, nezināšanu, negribu zināt un vēl citus grēkus. Tāds bija mūsu tautas vēstures liktenis.

Latvieši paši ar savu vēsturi sāka nodarboties kopš tautas atmodas laika, dziļas tautas mīlestības skubināti, gribēdami zināt savu pagātni, bet bija maz sagatavoti vēsturnieka darbam un vēl atradās cittautiešu darbu un uzskatu valgā. Ar patstāvīgiem pētījumiem un uz avotu pamata uzstājās Krodznieks, bet nekādus laurus neguva. Viņam blakus uzstājās progresīvie vēsturnieki, kas arī bez faktu pārzināšanas gribēja iespiest latviešu vēsturi Prokrusta gultā, t.i., vēstures materiālisma shēmā. Stāvoklis uzlabojās, kad nodibinājās Latvija un līdz ar to Latvijas Universitāte. Sāka gatavot vēsturniekus speciālistus, sāka vākt avotus mūsu vēsturei un tos sijāt, sāka pārbaudīt līdz šim rakstīto, sāka lasīt no jauna sen izdotos avotus, sāka apcerēt atsevišķus jautājumus; universitāti beigušie vēsturnieki rakstīja savus kandidāta darbus. Arī atklātībā parādījās viens otrs nacionālas vēstures raksts; dažs labs no tiem skāra arī cittautiešu viedokli ar dibinātu kritiku. Šādu rakstu autorus cittautieši tūliņ nokristīja par nespeciālistiem un nepratējiem — arī tad, ja jau būtu docējuši citu zemju universitātēs pat 40 un vairāk gadus par profesoriem. Blakus šai zinātniskai vēsturei tīri ņipri soļoja progresīvais diletantisms, vēsturiska materiālisma uzaudzināts un partiju varas atbalstīts, bet patiesībā atrauts no vēstures materiāla auglīgās zemes. Sevišķi stipri to manīja skolu mācības grāmatās, dažādos priekšlasījumos un apcerējumos. Vēl tagad tas nav apklusis.

Raksts no 1937.gadā

izdotās grāmatas "Tēvu sēta"