This page in English

starptautiskie dokumenti. Apvienoto Nāciju Organizācijas dokuments

Cilvēktiesību aizstāvības jautājumi Latvijas Republikā. 1994 - 1996

Tas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas o f i c i ā l s d o k u m e n t s, kas visu tās misiju un dalībvalstu vidū izplatīts novembra pirmajā pusē. Dokuments, kurš bezkaislīgi un objektīvistiski rāda patieso lietu stāvokli cilvēktiesību jomā Latvijā.

ANO darba apjoms ir milzīgs, daudz ir arī šīs organizācijas oficiālo dokumentu, kas, protams, piesaista atšķirīgu interesi. Taču šajā gadījumā tas, pēc informācijas no Ņujorkas, izpelnījies padziļinātu visu diplomātu vērību. Acīmredzot, šo interesi vairojis arī Krievijas Federācijas iesniegtais rezolūcijas projekts par Latvijā it kā pastāvošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Pēc Latvijas ārlietu ministra Valda Birkava informācijas, ASV jau ir iesniegusi Krievijai demaršu par šo Krievijas izvirzīto rezolūciju. " Ir arī zināms, ka ASV un citas valstis neatbalstīs šo rezolūciju, " informē V.Birkavs. Viņš tāpat atgādina, ka NVS valstu sanāksmē Krievija šajā jautājumā arī nav guvusi atbalstu.

Acīmredzot, būs vietā arī šo mūsu valstij labvēlīgo tendenci saistīt ar ANO oficiālajā dokumentā paustajām patiesībām. Mēs taču dzīvojam reālā pasaulē, un šis ir reālpolitikas laiks, kad politiskie lēmumi tiek pieņemti un valstu attieksme veidota atbilstoši konkrētiem faktiem . "Latvijas Vēstnesis"

Saturā

I. Ievads

1. Pastāvošā valstiskā struktūra

2. Starptautiskā struktūra

II. Cilvēktiesību aizstāvības jomas attīstība pēdējā laika posmā

III. Tālākā attīstība

1. Grozījumi Satversmē, paredzot cilvēktiesību aizsardzību

2. Satversmes tiesas izveide

3. (i) Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ratifikācija;

(ii) Vispārējās konvencijas par mazākumtautību aizsardzību ratifikācija

4. Tālāka likumdošanas pilsonības jomā realizācija

5. Dzimumlīdztiesības politikas attīstība

6. Jaunas likumdošanas pieņemšana izglītības un valodas jomā

I. Ievads

Latvijas neatkarība pēc vairāk nekā 50 gadu padomju okupācijas tika atjaunota 1991. gada 21. augustā. Ar Apvienoto Nāciju un citu starptautisku organizāciju atbalstu 1994. gadā no Latvijas tika pilnībā izvesti Krievijas militārie spēki. Kopš 1995. gada 12. jūnija Latvija ir Eiropas Savienības asociētā valsts.

1993. gadā tika pilnībā atjaunota 1922. gada Satversme, kura nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. 1991. gada konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi", kas nodrošina pamattiesības un brīvības, tai skaitā vienlīdzību likuma priekšā, nešķirojot pēc dzimuma, reliģiskās piederības, valodas un sociālā stāvokļa, ir Latvijas nacionālo cilvēktiesību normu pamatā.

Latvijas šībrīža demogrāfiskā situācija ir padomju laikā praktizētās rusifikācijas politikas mantojums. Padomju laikā migrācija bija iedzīvotāju pieauguma pirmavots, kā arī pamatiemesls daudzkārtējam nelatviešu skaita pieaugumam Latvijā. Šodien latvieši ir mazākumā septiņās lielākajās pilsētās, ieskaitot galvaspilsētu. Latviešu īpatsvars ir 56% no kopējā iedzīvotāju skaita, kamēr 1935. gadā etnisko latviešu procentuālais īpatsvars bija 77%. Nelatviešu iedzīvotāju daļa šobrīd ir sadalīta starp dažādām etniskām grupām, tai skaitā krievu (33%), baltkrievu (4%), ukraiņu (3%) un poļu (2%). Latvijas pilsonība ir vairāk nekā 70% Latvijā reģistrēto iedzīvotāju (apmēram 2,5 miljoniem cilvēku), no kuriem gandrīz 400 000 ir nelatvieši.

Latvija apņēmusies atjaunot tiesisku valsti un demokrātiskās institūcijas un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Lielākā problēma, ar kādu Latvija saskārusies, ir nepieciešamība Latvijas sabiedrībā kopumā no jauna noskaidrot cilvēktiesību jēdzienu. Padomju varas gadi un Krievijas nesenā ārpolitiskā darbība starptautiskā mērogā radījušas paša cilvēktiesību jēdziena kļūdainu izpratni. Bija izveidojies priekšstats, ka cilvēktiesības attiecināmas vienīgi uz minoritātēm un nepilsoņiem, bet nevis uz katru atsevišķu indivīdu. Šis priekšstats dominēja starp iedzīvotājiem kopumā un īpaši tajā iedzīvotāju daļā, kam ir tieša ietekme uz cilvēktiesību ievērošanu, ierēdņiem un tiesnešiem. Tādēļ Latvijas parlaments un valdība kopš pirmās atjaunotās neatkarības dienas deklarējuši cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu kā savu galveno prioritāti.

1. Pastāvošā valstiskā struktūra

Latvija ir parlamentāra demokrātija. Augstākais vēlētais orgāns ir vienpalātas Saeima ar 100 vietām, kuru vēl 18 gadus sasnieguši pilsoņi tiešās un proporcionālās vēlēšanās. Pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1931. gada notika 1993. gada jūnijā, otrās - 1995. gada oktobrī. Parlamentā ir Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, kura atbild par to likumprojektu izskatīšanu, kas attiecas uz cilvēktiesībām. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija strādā ciešā sadarbībā ar Juridisko komisiju un Eiropas lietu komisiju.

Prezidents ir valsts galva, kuru ievēl Saeima uz trīs gadu periodu. Valsts prezidenta pilnvarās ietilpst likuma ierosināšanas tiesības un apžēlošanas tiesības. Valsts prezidents izsludina Saeimas pieņemtos likumus vai ar izskaidrojošu vēstuli Saeimas priekšsēdētājam pieprasa attiecīga likuma otrreizēju izskatīšanu.

Prezidents ieceļ Ministru prezidentu, kuru pēc tam apstiprina Saeima. Premjerministrs un Ministru kabinets atbild par valdības darbību. Atzīstot savu atbildību par visu Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību aizsardzību, 1994. gadā valdība pie Tieslietu ministrijas izveidoja cilvēktiesību valsts ministra posteni. Saskaņā ar deklarāciju un darbības programmu, kuru pieņēma Apvienoto Nāciju Vispasaules cilvēktiesību konference 1993. gada jūnijā Vīnē, un ciešā sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmu (ANAP) tika izveidota Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programma (1995. gada 15. februāra Apvienoto Nāciju dokuments E/CN.4/1995/146). Programmas uzmanības centrā bija neatkarīgas cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas institūcijas izveide Latvijā.

Uzstājoties Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komisijas 51. sesijā, Ministru prezidents Māris Gailis apliecināja, ka ir nepieciešama neatliekama rīcība valsts darba pilnveidošanai cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tika izstrādāts likums par Cilvēktiesību biroju, kuru 1995. gada 18. jūlijā apstiprināja Ministru kabinets, bet 1995. gada 27. jūlijā - Saeima. Vienlaicīgi tika likvidēts cilvēktiesību valsts ministra postenis. Lai nodrošinātu biroja izveidi un efektīvu darbību, ANAP pārstāvniecība Latvijā sagatavoja projektu "Valsts cilvēktiesību biroja darba pilnveidošana", kura izmaksas sastādīja 1,8 milj. dolāru. Bez ANAP projektu atbalstīja un tā izmaksas palīdzēja segt arī Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centrs un daži divpusējie donori (Somija, Zviedrija, Nīderlande). 1996. gada 19. janvārī projektu parakstīja Latvijas ārlietu ministrs, Cilvēktiesību biroja direktora vietas izpildītāja un ANAP pastāvīgais pārstāvis.

Birojs ir neatkarīga valsts iestāde, kuras mandātā cita starpā paredzēta sekojoša darbība:

• sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību izpratni un atzīšanu;

• izskatīt un noskaidrot jebkuru individuālu sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu;

• veikt cilvēktiesību ievērošanas faktiskās situācijas izpēti, it īpaši jomās, kas skar sabiedrības mazaizsargāto grupu (bērnu, personu ar fiziskām vai psihiskām novirzēm un citu iedzīvotāju grupu) intereses;

• ne retāk kā reizi gadā sniegt Saeimai un Ministru kabinetam ziņojumus ar ieteikumiem Latvijas tiesību normu pilnveidošanai un citiem pasākumiem, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, īstenotu valsts likumdošanas aktos noteiktās cilvēktiesības, kā arī pildītu Latvijas saistības attiecībā uz starptautisko tiesību normām.

Biroja neatkarību nodrošina gan tā tiesiskais statuss, gan direktora apstiprināšanas un atlaišanas mehānisms, saskaņā ar kuru direktoru ieceļ Ministru kabinets un apstiprina Saeima uz četru gadu periodu. Direktora atlaišanu var ierosināt ne mazāk kā puse Saeimas deputātu.

Likums par Valsts cilvēktiesību biroju garantē birojam neatkarīgu statusu un tiesības izskatīt individuālas lietas, kā arī pārskatīt valsts institūciju darbību. Likumā paredzēta arī indivīdu sniegtās informācijas konfidencialitātes saglabāšana.

Birojs sāka savu darbību 1995. gada augustā, saņemot sūdzības un pārskatot ar cilvēktiesību ievērošanu saistītus jautājumus. Starptautiskā sabiedrība, tai skaitā Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centrs, turpina nodrošināt birojam ļoti nepieciešamo palīdzību. Latvijas valdība uzskata, ka Valsts cilvēktiesību biroja izveides process varētu kalpot kā paraugs līdzīgu nacionālu institūciju izveidei valstīs, kurās tādu vēl nav.

Latvijas tiesu sistēmas darbības pamatnoteikumi ietverti Satversmē. Kopā ar 1992. gada 15. decembra likumu "Par tiesu varu" Satversme nosaka tiesu varas neatkarību un varas dalīšanas principu.

Latvija uzsāka tiesu sistēmas reformu tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Reforma tika pabeigta 1995. gadā, nodibinot trīspakāpju tiesu sistēmu - rajonu (pilsētu) tiesas, apgabaltiesas un Augstāko tiesu.

1996. gada 5. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Par Satversmes tiesu". Likuma izstrādes procesā notika plašas sabiedrības debates un tika ņemtas vērā starptautisko organizāciju rekomendācijas. Pieņemtais likums pabeidz Latvijas tiesu reformu procesu.

Regulāras tiesnešu un tiesu personāla apmācības nodrošina Tiesiskās informācijas centrā, kuru 1995. gada aprīlī kopīgi nodibināja Tieslietu ministrija, Apvienoto Nāciju Attīstības programma, Amerikas Advokātu asociācijas tiesību iniciatīvas grupa Centrālajā un Austrumeiropā (Central and Eastern European Law Initiative of the American Bar Association) un Sorosa fonds. Tiesnešu, juristu un citu ar tieslietām saistītu profesiju pārstāvju apmācības notiek arī Themis un Demo-Droit sadarbības programmu starp Latviju un Eiropas Savienību ietvaros.

1994. gada jūlija "Prokuratūras likums" regulē ģenerālprokurora un specializētu reģionu un apgabalu (pilsētu) prokuratūru darbu. Visi prokurori ir neatkarīgi savu funkciju izpildē. Prokuroru funkcijas ietver:

• izmeklēšanas pārraudzību un organizāciju;

• apsūdzības uzturēšanu tiesās likumā noteiktajā kārtībā;

• dalību tiesu procesos likumā noteiktajā kārtībā.

Policijas darbu nosaka Likums par policiju, kurš paredz, ka policijai jāievēro vispārējie cilvēktiesību, sociālās vienlīdzības un humānisma principi. Kopumā par valsts policijas darbu atbild iekšlietu ministrs. Kaut arī daudz ir paveikts policijas struktūru reorganizācijas jomā, joprojām nepieciešama papildu apmācība. Šībrīža nemilitārā policijas sistēma darbojas tikai kopš nacionālās neatkarības atjaunošanas.

Eiropas Padome turpina sniegt palīdzību gan prokuratūrai, gan Iekšlietu ministrijai. Starptautiskā sabiedrība atbalsta Iekšlietu ministriju arī tās centienos uzlabot apstākļus ieslodzījuma vietās (dažās pilsētās notiek jaunu ieslodzījuma vietu celtniecība) un pabeigt ieslodzījuma vietu reformu.

Valsts administratīvās institūcijas saskaņā ar Satversmi atrodas Ministru kabineta pakļautībā. Kopš 1993.gada notiek ierēdniecības reforma. Likums "Par valsts civildienestu" nosaka ierēdņu statusu, tiesības un pienākumus. 1995.gada 13.jūnijā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos par administratīvo procesu noteikts mehānisms, kādā administratīvus lēmumus var apstrīdēt augstākstāvoša pārvaldes institūcija. Civilprocesa kodekss jebkuram indivīdam ļauj apstrīdēt administratīvu aktu, kas ar tiesas starpniecību regulē viņa darbību.

Valsts administrācijas skola sadarbībā ar starptautiskiem partneriem nodrošina ierēdņu apmācību administrācijā un pārvaldē, tieslietās, tirgus ekonomikā un citās jomās. Daudzas savstarpēji konkurējošas sociālās un humanitārās vajadzības sarežģī pietiekamu resursu piešķiršanu ierēdniecības reformas pabeigšanai īsā laika posmā.

Tomēr valdība apņēmusies izveidot modernu ierēdniecību, kas ir būtisks tiesiskas valsts priekšnoteikums.

Latvijā reģistrēts aizvien pieaugošs sabiedrisko organizāciju un indivīdu grupu skaits.

Kopējais Tieslietu ministrijā reģistrētais sabiedrisko organizāciju skaits 1996.gadā ir 2394 (salīdzinājumā ar 1676 organizācijām, kuras bija reģistrētas 1995.gadā). Šī parādība Latvijā ir relatīvi jauna. Padomju okupācijas laikā bija (neoficiālas) disidentu un cilvēktiesību aktīvistu grupas, kuras padomju varas iestādes apsūdzēja un notiesāja par darbību pret režīmu. 1980.gadu beigās politiskās līdzdalības līmenis ievērojami pieauga, sasniedzot kulmināciju 1988.gadā, kad Latvijas Tautas fronte apvienoja gandrīz 300 000 cilvēku.

Palielinājies to sabiedrisko organizāciju skaits, kas aizsargā cilvēktiesības, tai skaitā sabiedrības īpaši neaizsargāto grupu (bērnu, veco cilvēku, cilvēku ar intelektuālām, fiziskām un psihiskām novirzēm, ieslodzīto un citu grupu) tiesības. Divas šādas organizācijas - Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un Cilvēktiesību institūts - atrodas Latvijas Universitātes paspārnē. darbojas grupas, kas sniedz padomus un palīdz indivīdiem jautājumos, kas saistīti ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu un pilsonību. Piecpadsmit atsevišķu organizāciju pārstāvji regulāri tiekas Sieviešu sadarbības padomē, kas darbojas kā forums viedokļu apmaiņai dzimumu līdztiesības jautājumos.

Valdība pilnībā atbalsta sabiedrisko organizāciju darbību un ir iesaistījusies atklātā dialogā par dažādiem jautājumiem, kā, piemēram, Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmas pieņemšana Ministru kabinetā. Cilvēktiesību biroja izveidi atklāti atbalstīja ar cilvēktiesību aizsardzību nodarbinātās sabiedriskās organizācijas. Viens no Cilvēktiesību biroja galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt informāciju par cilvēktiesībām, kā arī par indivīdu tiesībām un pienākumiem attiecībā pret valsti. 1996.gada vasarā tika izveidots "NGO centrs Rīga", kas koordinē un nodrošina tehnisko palīdzību aptuveni 100 sabiedriskām organizācijām.

Attiecībā uz nacionālo kultūru saglabāšanu vairāk nekā 20 mazākumtautību kultūras biedrības ir apvienojušās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā. Lielākā ir ebreju kopiena ar aptuveni 4000 biedriem un poļ biedrība ar aptuveni 3000 biedriem. 1991.gada likums "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem garantē vienlīdzīgas cilvēktiesības neatkarīgi no nacionālās piederības. Likums aizliedz jebkādu diskrimināciju, kas pamatota uz nacionālo vai etnisko piederību. Kopš 1991.gada Latvijā nav reģistrēti vardarbības akti ar etnisku vai rasistisku motivāciju.

1996.gada 16.jūlijā notika Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa dibinātās Tautību konsultatīvās padomes pirmā tikšanās. Padomē ietilpst vienpadsmit dažādu nacionālo mazākumtautību, kā arī Saeimas Cilvēktiesību komisijas pārstāvji. Otrā padomes tikšanās notika 1996.gada septembrī. Padomes mērķis ir apkopot un pārspriest informāciju par jautājumiem, kas attiecas uz Latvijas etniskajām mazākumtautībām, ar mērķi vienoties par vadlīnijām un rekomendācijām turpmākai darbībai.

Izglītība nacionālajā valodā ir mazākumtautību kultūras identitātes saglabāšanas priekšnoteikums. 1995.gadā 60 procenti skolēnu apmeklēja pamatskolas un vidusskolas ar latviešu mācību valodu. Rīgā latviešu skolēni ir mazākumā, jo tikai 66 skolās mācības notiek latviešu valodā, salīdzinājumā ar 75 skolām, kurās mācības notiek krievu valodā, un 11 jauktajām skolām. Tā kā pēdējo astoņu gadu laikā pieaudzis pieprasījums pēc izglītības latviešu valodā, attiecīgi samazinājies to skolēnu skaits, kas pieprasa izglītību krievu valodā. Latvija turpina darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu izglītību mazākumtautību valodās, pat ja mazais skolēnu skaits padara šādus centienus finansiāli neizdevīgus. Latvijā ir 72 klases ar vienu vai diviem skolēniem, kas saņem valsts apmaksātu izglītību krievu valodā. Turklāt valsts apmaksāta vidējā izglītība pieejama astoņās mazākumtautību valodās - krievu, poļu, ebreju, ukraiņu, igauņu, lietuviešu, čigānu un baltkrievu. Augstākā izglītība pieejama latviešu un krievu valodā.

Vienlaikus ar etnisko daudzveidību Latvijā ir arī reliģiju dažādība. Latvijas valdība praktizē striktu reliģiskās tolerances politiku, kā arī striktu baznīcas atdalīšanu no valsts. Latvijas iedzīvotāji nemaksā obligātus maksājumus baznīcai. Mācības par reliģijas jautājumiem valsts skolās pieejamas pēc brīvprātības principa. Visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, tai skaitā minoritāšu, tiesības brīvi izvēlēties un praktizēt reliģiju garantē konstitucionālais likums un 1995.gada septembra likums "Par reliģiskām organizācijām". Saskaņā ar 1992.gada likumu "Par īpašuma tiesību atjaunošanu reliģiskām organizācijām" tām reliģiskajām organizācijām, kurām piederēja īpašumi 1940.gadā, ir bijusi iespēja pretendēt uz savu īpašumu atgūšanu.

Kopš 1991.gada daudzkārt pieaudzis masu informācijas līdzekļu skaits. Šobrīd Latvijā reģistrēti vairāk nekā 2000 preses izdevumu, 25 radio stacijas un 41 televīzija. Konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" garantē runas un izteiksmes brīvību. 1995.gada augusta "Radio un televīzijas likums" un 1990.gada likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" aizliedz preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūru. Vairākums laikrakstu un avīžu ir privātīpašumā, un publikācijas latviešu, krievu un angļu valodā pauž plašu viedokļu spektru.

2. Starptautiskā struktūra

No 1922.gada līdz Padomju Savienības prettiesiskajai okupācijai un aneksijai 1940.gadā Latvija bija Tautu Savienības dalībvalsts. Mazāk nekā mēnesi pēc neatkarības atgūšanas 1991.gada 17.septembrī Latvija kļuva par Apvienoto Nāciju dalībvalsti. Pat pirms de facto neatkarības atgūšanas 1990.gada 4.maijā parlaments pasludināja Latvijas pievienošanos vairāk nekā 50 starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, tai skaitā, Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, Starptautiskajam paktam par pilsoņu un politiskajām tiesībām (kā arī tā fakultatīvajam protokolam), Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvencijai par jebkuru rasu diskriminācijas izskaušanu, Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Konvencijai par bērnu tiesībām un citiem svarīgiem cilvēktiesību instrumentiem.

1994.gada oktobrī Latvija iesniedza Nacionālo ziņojumu saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 40.pantu. Laikā no 1995.gada 12. līdz 14.jūlijam ziņojumu izskatīja Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komiteja tās 54.sesijā. Cilvēktiesību komiteja pauda apmierinātību par pozitīvajām pārmaiņām kopš 1990.gada un apsveica atklāto un konstruktīvo dialogu ar Latviju. Latvijas valdība ņēmusi vērā Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas un ieteikumus. Valdība šobrīd gatavo un pārskata ziņojumus citām konvencijām.

Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centram bijusi centrālā loma Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmas sagatavošanā. 1994.gada martā valdība lūdza politisku padomu Apvienoto Nāciju Attīstības programmai, Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centram un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO) sakarā ar to, ka amatā tika iecelts cilvēktiesību valsts ministrs. Atsaucoties uz skaidru valdības un tās darba grupas indivīda tiesību aizsardzībai lūgumu, ANAP organizēja augsta līmeņa misiju, kas apmeklēja Latviju 1994.gada jūlijā. Misiju vadīja neatkarīgs eksperts, kurš tagad ir Apvienoto Nāciju augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos īpašais padomnieks, un tajā bija iekļauti EDSO un Eiropas Padomes vecākie eksperti cilvēktiesību jautājumos. Misijas mērķis bija palīdzēt valsts varas iestādēm formulēt valsts programmas pamatstruktūru.

Apvienoto Nāciju Attīstības programma pārstāvēta Latvijā kopš 1992.gada. Nedrīkst nenovērtēt ANAP sniegto palīdzību Latvijai prioritārajās jomās. Valdība augstu novērtē ilgstošo sadarbību ar ANAP, kas ir nenovērtējama ekonomiskās, tiesiskās un sociālās jomas reformā.

Latvija ne tikai atzinusi savas saistības attiecībā uz globālajām cilvēktiesību normām, bet arī uzņēmusies svarīgas reģionālas saistības. Latvija ir Eiropas Savienības asociētā dalībvalsts. 1995.gada jūlijā, noslēdzot līgumu par Eiropas Savienības asociētās valsts statusu, Latvija no jauna apliecināja savu pienākumu respektēt cilvēktiesības.

1991.gadā Latvija iestājās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedē (tagad - organizācijā). Visas EDSO dalībvalstis uzņēmušās saistības aizsargāt un attīstīt cilvēktiesības, stiprināt demokrātiskās institūcijas un tiesiskumu. Kopš 1993.gada novembra valdība uzņēmusi EDSO misiju Latvijā, kuras mandāts paredz, ka tā ir valdības rīcībā, lai sniegtu padomus ar pilsonību saistītos jautājumos. Cits EDSO iesaistes Latvijā aspekts ir tās dalība kopīgās Latvijas un Krievijas valdību komisijās par Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem Latvijā un par Skrundas radiolokācijas staciju. EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (DICB) sadarbībā ar Latvijas valdību noturējis Latvijā vairākus seminārus.

1995.gada februārī Latvija iestājās Eiropas Padomē (EP) un parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 11.protokolu. 1995.gada maijā Latvija parakstīja EP Vispārējo konvenciju par mazākumtautību aizsardzību. Eiropas Padome sniegusi ļoti vērtīgu palīdzību ar pilsonības jautājumiem saistītās likumdošanas sagatavošanā. Eiropas Padomes darbība Latvijā ietver seminārus un darba grupas, iepazīšanās ceļojumus un konsultācijas. Aplūkotie jautājumi ietver gan ierēdniecību, masu informācijas līdzekļus, sociālo labklājību, gan pašvaldības, palīdzību Iekšlietu ministrijai un padomus par tiesu iekārtas funkcijām un reformu. 1996.gada februārī Viņa ekselences Eiropas Padomes ģenerālsekretāra D.Taršisa vizītes laikā Rīgā tika svinīgi atklāts Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrs.

Šībrīža cilvēktiesību situāciju Latvijā novērtējušas dažādas starptautiskas organizācijas, tai skaitā Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centrs, Eiropas Drošības un sadarbības apspriede (tagad organizācija), Baltijas jūras valstu padomes demokrātisko institūciju un cilvēktiesību komisārs, kā arī divpusējas institūcijas, kā Savienoto Valstu Valsts departaments. Latvijas valdība labprāt uzņēmusi šo organizāciju atsevišķus pārstāvjus un delegācijas.

Pēc Latvijas valdības ielūguma Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs 1992.gadā atsūtīja uz Latviju ekspertu grupu faktu noskaidrošanai. Grupu vadīja Ibrahims Fols (Ibrahima Fall), Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centra direktors. Grupas ziņojums ietverts Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas dokumentā A/47/748.

Latvija piedalījās 1993.gada Apvienoto Nāciju Vispasaules cilvēktiesību konferencē un atbalstīja Apvienoto Nāciju augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos amata izveidi. Pēc tam augstais komisārs Viņa ekselence Hosē Ajala-Laso (Jose Ayala Lasso) tika uzaicināts apmeklēt Latviju. Viņa apmeklējums 1994.gada oktobrī guva plašu Latvijas sabiedrības atzinību. Vizītes novērtējums atspoguļojās Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas dokumenta A/49/36 nodaļā "Konsultācijas un tehniskā un finansiālā palīdzība" ("Advisory services and technical and financial assistance").

EDSO augstais komisārs mazākumtautību jautājumos Viņa ekselence Makss van der Stūls (Max van der Stoel) apmeklējis Latviju vairākkārt, viņa pēdējais apmeklējums bija 1996.gada 7.-9. oktobrī. Stūla kunga rekomendācijas ļoti palīdzēja Pilsonības likuma apspriešanas procesā un tika ņemtas vērā likuma nobeiguma versijā.

Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) demokrātisko institūciju un cilvēktiesību, ieskaitot personu tiesības, kas pieder pie minoritātēm, komisārs Ole Espersens (Ole Espersen) Latvijā ieradies divās oficiālās vizītēs, pēdējā no tām bija 1996.gada aprīlī. Latvija atbalsta sadarbību ar BJVP komisāru.

Saskaņā ar augšminēto augsta līmeņa amatpersonu un citu starptautisku ekspertu vērtējumu Latvijas valdības politika cilvēktiesību jomā ir saskaņā ar pieņemtajiem starptautisko cilvēktiesību standartiem un Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā nav bijuši ievērojami vai sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi.

II. Cilvēktiesību aizstāvības jomas attīstība pēdējā laika posmā

Kopš Latvijas Nacionālā ziņojuma iesniegšanas Cilvēktiesību komitejā 1994. gada septembrī un Viņa ekselences H.A. Laso, Apvienoto Nāciju augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos, vizītes Latvijā 1994.gada oktobrī cilvēktiesību aizsardzības un ar to saistītās jomās pēdējā laikā notikušas sekojošas pozitīvas izmaiņas:

Pēc Pilsonības likuma pieņemšanas 1994.gada 22.jūlijā sācies nopietns darbs pie tā izpildes.

Likumā noteikts, ka Latvijas pilsoņi ir visas personas neatkarīgi no etniskās piederības, kurām bija Latvijas pilsonība 1940.gada 17.jūnijā, un šo personu tiešie pēcnācēji, kā noteikts 1919.gada Pilsonības likumā saskaņā ar juis sanguinis. Tas nodrošināja Latvijas Republikas un tās pilsoņu kopuma de iure nepārtrauktības principu.

Saskaņā ar likumu uz pilsonību var pretendēt visi Latvijas likumīgie pastāvīgie iedzīvotāji neatkarīgi no to etniskās, reliģiskās un sociālās piederības. Vienīgie ierobežojumi attiecas uz tiem, kas pārkāpuši konstitūciju pret valsts interesēm (ja šo faktu konstatējusi tiesa), ir vai ir bijuši ārvalstu drošības dienesta vai bruņoto spēku pārstāvji, rīkojušies pretkonstitucionāli kā atsevišķu Latvijas Republikai kaitīgu organizāciju biedri vai izcietuši cietumsodu, kas pārsniedz vienu gadu, par starptautiskiem kriminālnoziegumiem.

Personai, kas vēlas iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā, piecus gadus jābūt nodzīvojušai Latvijā (pēc 1990.gada maija); pamatzināšanām latviešu valodā, Satversmē un vēsturē; jādod uzticības zvērests; jāuzrāda likumīgs ienākumu avots un jāatsakās no iepriekšējās pilsonības. Likums garantē prioritāti tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas dzimuši Latvijā (tādi ir aptuveni viena trešdaļa Latvijā dzīvojošo nepilsoņu) vai ieradušies Latvijā kā nepilngadīgie. Indivīdiem, kas pārstāv šīs kategorijas, būs tiesības pretendēt uz pilsonību pirms pārējo kategoriju pārstāvjiem.

Pilsonības likuma projektu atkārtoti izvērtēja Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas eksperti, kuru rekomendācijas tika ņemtas vērā. Šīs un citas organizācijas secinājušas, ka Latvijas likumdošana naturalizācijas jomā ir saskaņā ar atbilstošām starptautiskām likumdošanas normām un standartiem. Pretstatā dominējošai praksei, ka valstis patur sev izvēles brīvību attiecībā uz pilsonības piešķiršanu pretendentiem naturalizācijas ceļā, Latvijas valsts apņēmusies piešķirt pilsonību visiem pretendentiem, kas apmierina likumā noteiktās prasības. Tas nodrošina naturalizācijas pretendentiem daudz lielākas tiesiskās garantijas pilsonības saņemšanai.

Lai izpildītu Pilsonības likumu, 1994.gada oktobrī valdība izveidoja Naturalizācijas pārvaldi; 1995.gada novembrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naturalizācijas iesniegumu izskatīšanas kārtību. Naturalizācijas process sākās 1995.gada 1.februārī, kad tika saņemti pirmie naturalizācijas iesniegumi.

Latvijas valdība rūpīgi seko naturalizācijas procesam, lai netiktu pieļauti likumpārkāpumi un patvaļīga birokrātiska rīcība. Eiropas Padome organizējusi vairākus darba seminārus, kā arī iepazīšanās ceļojumus Naturalizācijas pārvaldei un citām institūcijām ar mērķi attīstīt optimālu pārvaldes organizacionālo struktūru un visefektīvākās naturalizācijas procedūras un procesus, tai skaitā objektīvu un taisnīgu eksaminācijas procedūru. EDSO misija Latvijā novērojusi naturalizācijas un eksaminācijas procesu visā Latvijā. Par naturalizācijas procesu nav saņemtas sūdzības, tas liecina par naturalizācijas noteikumu atbilstošu izpildi. Naturalizācijas pārvalde kļuvusi par paraugu tam, kā valdības iestādei sadarboties ar iedzīvotājiem, īpaši tādās jomās kā pilnīgas un visaptverošas informācijas sniegšana ieinteresētajām personām, pretendentu īpašo vajadzību pielāgošana un naturalizācijas procesa atklātuma nodrošināšana.

Pilsonības likums tika liberalizēts ar grozījumiem, kurus pieņēma Saeima 1995.gada 16. martā. Šie grozījumi deva tiesības noteiktām personu kategorijām iegūt pilsonību automātiski, vienkārši reģistrējoties, tādējādi vispār izvairoties no naturalizācijas procesa. Pie šīm grupām pieder pastāvīgie latviešu vai lībiešu tautības iedzīvotāji, kam nav citas pilsonības vai kas ir atteikušies no citas pilsonības; sievietes (un viņu pēcnācēji), kuras saskaņā ar 1919.gada Pilsonības likumu zaudējušas savu pilsonību, apprecoties ar citas valsts pilsoni, bet kuras ir Latvijas pastāvīgās iedzīvotājas un pēc 1990.gada 4.maija nav naturalizējušās nevienā citā valstī; tie, kas ieguvuši izglītību latviešu valodā un kam nav citas valsts pilsonības.

Ar grozījumiem tika atceltas latviešu valodas, Satversmes, vēstures un valsts himnas naturalizācijas pārbaužu prasības tiem, kas ieguvuši izglītbu latviešu valodā, atsevišķām personu grupām ar fiziskām novirzēm un tiesiskajiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem līdz 1940. gada 17. jūnijam un viņu pēcnācējiem, kā arī Igaunijas un Lietuvas pilsoņiem līdz 1940. gada 17. jūnijam, kas nodzīvojuši Latvijā vismaz piecus gadus. Šie grozījumi ļāva 2000 personām reģistrēties kā Latvijas pilsoņiem, pirmajā mēnesī pēc grozījumu pieņemšanas.

Ļoti nozīmīgs solis Latvijā dzīvojošo nepilsoņu tiesiskā statusa noregulēšanā bija likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonības" pieņemšana 1995. gada 24. aprīlī.

Šī likuma subjekti ir bijušās PSRS pilsoņi, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā un kuri dzīvoja vai bija reģistrēti Latvijas teritorijā pirms 1992. gada 1. jūlija. Saskaņā ar 1992. gada 9. jūniju likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" personām, kas ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, nepieciešama vīza vai uzturēšanās atļauja (pagaidu vai pastāvīga).

Minēto personu ekonomiskās, personiskās un citas tiesības un brīvības, kā arī pienākumi noteikti konstitucionālā likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 3. pantā. Šo personu tiesības tālāk uzsvērtas likuma par bijušās PSRS pilsoņiem 2. pantā: cita starpā, brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā Latvijas vietā, brīvi izbraukt un atgriezties Latvijā kā viņu pastāvīgajā dzīves vietā; saglabāt ģimenes vienotību; saglabāt dzimto valodu un kultūru savas kultūras un etniskās autonomijas ietvaros. Tiesas jau daudzkārt izmantojušas šo likumu lietās, kas saistītas ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

Šī likuma subjektiem ir tiesības saņemt personiskās identifikācijas dokumentu vai pasi, kas atļauj tā īpašniekam izbraukt uz ārvalstīm un atgriezties Latvijā bez papildu dokumentu nodrošināšanas. Sagaidāms, ka jaunie dokumenti veicinās ciešākas pašidentifikācijas veidošanos ar Latviju.

Jaunos un pilnībā pārstrādātos Kriminālkodeksa un Kriminālprocesa kodeksa projektus sagatavojuši un izskatījuši Eiropas Padomes eksperti, kas ir snieguši pozitīvu atbildi. Šie projekti tikuši iesniegti Saeimā debatēm. Īpaši būtu jāatzīmē, ka Kriminālkodeksa projekts paredz nāvessoda atcelšanu un tā aizstāšanu ar mūža ieslodzījumu.

Nāvessoda kā izņēmuma soda veida piemērošana līdz tā atcelšanai ir iespējama vienīgi par: 1) slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos; 2) izvarošanu vainu pastiprinošos apstākļos, kuras rezultātā upuris ir miris; 3) atsevišķiem noziegumiem pret valsti, ja tie veikti ar nodomu apdraudēt valsts pastāvēšanu.

Satversme paredz, ka Valsts prezidentam ir apžēlošanas tiesība. 1996. gada 24. oktobrī Valsts prezidents Viņa ekselence Guntis Ulmanis savā uzrunā Eiropas Padomes Parlamentu asamblejā pasludināja prezidenta moratoriju nāvessoda izpildei līdz Saeimas lēmumam.

Līdz 1994. gada 1. oktobra grozījumiem Kriminālprocesa kodekss paredzēja, ka drošības līdzekļi iepriekšējās izmeklēšanas laikā tiek izraudzīti, pamatojoties uz prokurora vai izmeklētāja lēmumu. Lēmums par drošības līdzekļu pielietošanu pret indivīdu tika pieņemts tiekai tiesas sēdes laikā.

Situācija izmainījās līdz ar šo grozījumu pieņemšanu, kas attiecina drošības līdzekļu pielietošanu pret indivīdiem (tādu kā arests un mājas arests) uz tiesneša pieņemtu lēmumu.

Grozījumi paredz arī to, ka ir nepieciešams tiesneša lēmums, lai pielietotu kriminālprocesa iepriekšējās izmeklēšanas laikā izraudzītos drošības līdzekļus. Vienīgi tiesnesis var pieņemt lēmumu par pasta sūtījumu un citu komunikāciju izskatīšanu, apturēšanu un novērošanu, slepenu telefonsarunu noklausīšanos un medicīnas iekārtu apšaubīšanu.

Šādu lēmumu tiesā var lūgt apsūdzētais, viņa vai viņas advokāts vai pārstāvis, vai prokurors.

1995. gada sākumā Latvijas valdības struktūrām bija jāsaskaras ar jaunām un negaidītām problēmām - migrantu straumēm, kas ienāca Latvijā no Krievijas Federācijas un citām valstīm, lai tālāk dotos uz Ziemeļvalstīm un citām Rietumeiropas valstīm. Šai problēmai ir daudz tiesisku, finansiālu un ētisku dimensiju. Valdībai vienlaicīgi bija jāatrisina jautājumi, kas skāra gan šo personu tiesiskā statusa noteikšanu, gan Latvijas robežu nostiprināšanu, gan šo personu aprūpes humanitāro aspektu izskatīšanu.

1995. gada 25. aprīlī Ministru kabinets pieņēma "Noteikumus par pagaidu uzturēšanās kārtību personām, kuras aizturētas par nelikumīgu uzturēšanos Latvijas Republikā". Noteikumi paredz, ka personas, kas tikušas aizturētas par prettiesisku ieceļošanu Latvijā, jātur pagaidu uzturēšanās nometnēs. Šādām personām tiek garantēta ģimenes vienotība, reliģiskā brīvība, vienlīdzība likuma priekšā un neizdošana uz valstīm, kurās tās varētu tikt vajātas. Tiek garantētas visas tiesības, nediskriminējot pēc rases, reliģiskās vai etniskās piederības. Šie ir pirmie soļi, lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar 1951. gada Apvienoto Nāciju Konvenciju par bēgļu statusu un tās protokolu.

Augšminēto iemeslu dēļ 1996. gada vidū tika nodibināta starpministriju darba grupa, kuras uzdevums ir formulēt valdības politiku attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un sagatavoties pievienošanās 1951. gada konvencijai un tās 1967. gada protokolam. Oktobra vidū darba grupai paredzēts iesniegt Ministru kabinetā likumprojektu par bēgļiem. Šajos jautājumos valdība sadarbojusies ar Apvienoto Nāciju augsto komisāru bēgļu jautājumos un Apvienoto Nāciju augstā komisāra bēgļu jautājumos reģionālo pārvaldi Baltijas un Ziemeļvalstīm.

Tomēr Latvijas valdība uzskata, ka bez nacionāliem pasākumiem šai jomā būtiski nepieciešams arī divpusējas vienošanās par bēgļu atpakaļuzņemšanu, kas ļautu izveidot atbilstoši darbojošos sistēmu. Šai sakarībā Latvija iesniegusi priekšlikumus par vienošanos par atpakaļuzņemšanu noslēgšanu ar Krievijas Federāciju , Baltkrieviju un Ukrainu. Latvija saņēmusi pozitīvu atbildi no Ukrainas, kas ļāvusi uzsākt pirmo konstruktīvo sarunu kārtu. Latvija ir pārliecināta, ka sadarbībai kaimiņvalstu starpā ir ļoti liela nozīme efektīvas un humānas politikas nodrošināšanā attiecībā uz personu masveida migrāciju.

III. Tālākā attīstība

1. Grozījumi Satversmē, paredzot cilvēktiesību aizsardzību

1922. gada 15. februāra Satversme tika pilnībā atjaunota 1993.gadā. Kopš tā laika Satversmē nav izdarīti grozījumi cilvēktiesību aizsardzības jomā. Saeima var izdarīt grozījumus Satversmē sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas deputātu. Grozījumus jāpieņem ar balsu vairākumu, balsojot vismaz 2/3 Saeimas deputātu.

Šis tālākās attīstības posms ir nozīmīgs, jo cilvēktiesību sadaļa nozīmētu konstitucionālas garantijas cilvēktiesību aizsardzībai.

Viena Saeimas frakcija iesniegusi grozījumu projektu, kuru šobrīd izskata Juridiskā komisija un Cilvēktiesību komisija. Sagaidāms, ka grozījumu projekts pirms tā galīgās pieņemšanas Saeimā ar 2/3 balsu vairākuma tiks pamatīgi pārspriests, tomēr tieši diskusijas ļauj pievērst sabiedrības sirdsapziņu cilvēktiesību jautājumiem.

2. Satversmes tiesas izveide

Latvija savā attīstībā stingri ievēro varas dalīšanas principu. Likumu "Par Satversmes tiesu" Saeima pieņēma 1996. gada 5. jūnijā. Līdz ar šī likuma pieņemšanu tika pabeigta tiesu sistēmas reforma, kas turpinājās no 1993. gada. Lai izveidotu Satversmes tiesu, tika ieviestas izmaiņas Satversmē.

Likums paredz, ka Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu iestāde, kas nodarbojas ar Latvijas likumu un citu likumdošanas aktu pieskaņošanu Latvijas Republikas Satversmei. Tiesa šobrīd tiek veidota, un ir saņemts ievērojams skaits pieteikumu no tiesnešiem.

3. (i) Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ratifikācija

Latvija iestājās Eiropas Padomē 1995.gada 10.februārī. Iestājoties Latvija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 11.papildprotokolu, kas nodrošina konvencijas kontroles mehānismu.

Ārlietu ministrija koordinēja Latvijā pastāvošās likumdošanas analīzi, kas tika pabeigta 1996.gada septembra beigās. Darba grupa, kas pētīja Latvijas likumdošanas atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, noturēs kopīgu sēdi ar Eiropas Padomes ekspertiem padarītā darba detalizētai izvērtēšanai. Analīze palīdzēs tuvināt Latvijas likumdošanu konvencijas prasībām. Konvenciju paredzēts iesniegt Saeimā līdz 1996.gada beigām, un tā varētu tikt ratificēta 1997.gada sākumā. Ratificējot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Latvija pieņems konvencijas kontroles mehānismu, t.i., indivīdu tiesības iesniegt sūdzības (25.pants) un Starptautiskās tiesas obligātu jurisdikciju (46.pants).

3. (ii) Vispārējās konvencijas par mazākumtautību aizsardzību ratifikācija

Vairums konvencijas nosacījumu jau ietverti nacionālajā likumdošanā - likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju", Izglītības likumā, Likumā par valodu. Tomēr šīs konvencijas ratifikācija notiks tikai pēc Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ratifikācijas.

4. Pilsonības likumdošanas tālākā realizācija

Kā iepriekš minēts, Pilsonības likums tika pieņemts 1994.gadā, tam sekoja Naturalizācijas pārvaldes izveide, kas sāka darbu 1995.gada 1.februārī. Pirmie iedzīvotāji saņēma pilsonību naturalizācijas kārtībā līdz 1995.gada augustam.

1996.gadā tiesības naturalizēties ir 33 000 Latvijā dzimušām, 16 līdz 20 gadus vecām personām, kā arī 138 000 personām citās vecuma grupās. 1997.gadā naturalizēties varēs personas līdz 25 gadu vecumam. Šāds pēc vecuma grupām pieaugošs process turpināsies līdz 2000.gadam. Vislielākajai grupai - vairāk nekā 214 000 cilvēku - būs tiesības pretendēt uz pilsonību 2002.gadā.

To personu reālais skaits, no kurām saņemti iesniegumi, tomēr atspoguļo tikai nelielu kopējā pretendentu potenciāla daļu. 1996.gada 31.augustā 4899 personas paudušas vēlmi sākt naturalizācijas procedūru, 4650 no tām iesniegušas iesniegumus, bet 3078 personas tikušas naturalizētas. Saskaņā ar Pilsonības un imigrācijas departamenta un Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūras veikto pētījumu 56% skolēnu vidusskolās ar krievu mācību valodu pauduši interesi iegūt pilsonību, 16% nevēlējās kļūs pilsoņi un 28% nevarēja atbildēt. To vidū, kas nevēlējās kļūt pilsoņi, galvenie nosauktie iemesli bija, ka:11,5% nesaskatīja nepieciešamību iegūt pilsonību, 11% uzskatīja, ka ar PSRS pasi ir ērtāk ceļot uz NVS valstīm, 11% plānoja atstāt Latviju, 10% nevēlējās dienēt Latvijas armijā un 8% plānoja iegūt citas valsts pilsonību.

Lai veicinātu ieinteresētību naturalizācijā, Naturalizācijas pārvalde ieviesusi eksāmenu ar vairākiem piedāvātajiem atbilžu variantiem vēsturē un Satversmē, kas veido daļu no naturalizācijas prasībām. Lai gan līdzšinējos eksāmenus izturējuši aptuveni 90% pretendentu, paredzams, ka pārveidotā eksāmenu forma pamudinās iziet naturalizācijas procedūru vairāk interesentiem, vienlaicīgi palielinot pārbaudījumu objektivitāti.

Latvijas valdība uzņēmusies saistības nodrošināt taisnīgu un objektīvu Pilsonības likuma izpildi. Turpināsies sadarbība ar dažādām starptautiskām organizācijām un divpusējiem partneriem, lai nodrošinātu palīdzību, apmācības un konsultācijas Naturalizācijas pārvaldes un Pilsonības un imigrācijas departamenta personālam.

Likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonības" izpildes procesā svarīgākais uzdevums ir likuma subjektu nodrošināšana ar derīgiem ceļošanas dokumentiem. Nesen noslēgts kontrakts ar kādu Kanādas firmu par dokumentu iespiešanu, un paredzams, ka jaunie ceļošanas dokumenti būs pieejami vēl līdz 1996.gada beigām.

Valdība ievēros stingru politiku attiecībā uz likuma pilnīgu un ātru, taisnīgu un objektīvu izpildi. Tiesas tiks aicinātas turpināt šī likuma piemērošanu.

5. Latvijas valdība attīsta dzimumu līdztiesības politikas koncepciju saskaņā ar Apvienoto Nāciju Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē, (Pekina, 1995.gada 4.-15.augusts) pieņemto Pekinas platformu un darbības programmu

Gatavojoties konferencei, valdība sagatavoja "Nacionālo ziņojumu par sieviešu stāvokli Latvijā", kas bija pirmais šāda veida ziņojums Latvijā. Nozīmīgā ziņojuma daļā pārspriesta dzimumu līdztiesības politikas nākotnes attīstība Latvijā. Kaut arī platformas izpildē galvenā loma nenoliedzami pieder sabiedriskajām organizācijām, valdības pienākums ir izpildīt konferencē pieņemtās saistības.

Turpinās sadarbība ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmu jautājumos, kas saistīti ar dzimumu iespēju uzlabošanu. Šobrīd plānots uzaicināt apmeklēt Latviju starptautisku ekspertu, kurš palīdzētu formulēt pamatmodeli, uz kura balstītos valdības struktūras darbs dzimumu līdztiesības jomas koordinācijā.

Turklāt 1997.gada vasarā Latvijā notiks sanāksme par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Paredzams, ka sanāksmē piedalīsies 1500 dalībnieki no Baltijas un Ziemeļvalstīm, kas būs sapulcējušies, lai risinātu konstruktīvu dialogu par dzimumu apziņas izkopšanu sabiedrībā. Sanāksmi, kas notiks Valmierā, sponsorēs Ziemeļvalstu Ministru padome, Baltijas valstu valdības, starptautiskā sabiedrība, sabiedriskās organizācijas un privātsponsori. Latvija lepojas, ka tai būs iespēja noturēt šādu sadarbības pasākumu, kurā piedalīsies astoņas valstis, jo mēs augstu novērtējam Ziemeļvalstu panākumus dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanā un novērtējam iespēju nostiprināt saites starp mūsu reģiona valstīm.

6. Jauna likumdošana izglītības un valodas jomā

1996.gada 1.februārī Saeima pirmajā lasījumā pieņēma Izglītības likumprojektu. Likumprojekts izraisīja plašas diskusijas politiķu, akadēmiķu, skolotāju vidū un sabiedrībā kopumā. Likumprojekts tiek uzskatīts par pārāk sarežģītu veiksmīgai izpildei. Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šobrīd ievieš izmaiņas likumprojektā saskaņā ar daudzajiem ieteikumiem un grozījumiem, kādus tā saņēmusi. Pirms iesniegšanas otrajam lasījumam paredzamas ievērojamas izmaiņas.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā tiek gatavots jaunā valodas likuma projekts. Jaunās valodas likums ir nepieciešams, jo šobrīd spēkā esošais "Likums par valsts valodu" sākotnēji bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas 1989.gada 5.maijā pieņemtais "Likums par valsts valodu" ar grozījumiem 1992.gada martā.

Sadarbībā ar ANAP Latvijas valdība sagatavojusi un 1995.gada 31.oktobrī apstiprinājusi Latviešu valodas apguves valsts programmu. ANAP projekta dokuments "Sociālās integrācijas veicināšana Latvijā: atbalsts Latviešu valodas apguves valsts programmas izpildē", kas šobrīd tika pabeigts, paredzēts, lai veicinātu sociālo integrāciju Latvijā. Projektā tiek izmantota modernā apmācības koncepcija "Latviešu valoda kā otrā svešvaloda" mazākumtautību skolu skolēniem un skolotājiem. Projekta ietvaros tiks veikti arī pasākumi, lai veicinātu valodas apmācības labāku nodrošinājumu un attīstītu tādas menedžmenta un izpildes iemaņas, kas ļautu uzturēt valsts programmas darbību vēl pēc projekta termiņa beigām. Projekta pirmā daļa tiks realizēta divu gadu periodā (no 1996.gada vidus līdz 1988.gada vidum), to finansē UNDP, lielā mērā piedaloties nozīmīgiem divpusējiem donoriem, kas nodrošinājuši kopumā aptuveni 4 miljonus dolāru lielu palīdzību. Valdība izveidojusi darba grupu, kas atbild par projekta realizāciju.

Kā rāda šis pārskats, Latvijas valsts varas iestādes uzņēmušās saistības garantēt cilvēktiesību aizsardzību un attīstību Latvijā kā savu galveno prioritāti. Kaut arī pēc 50 gadu padomju okupācijas vēl ir daudz neatrisinātu jautājumu, Latvijā kļuvuši pamanāmi konsekventās ikviena indivīda tiesības aizsardzības politikas rezultāti. Tikuši izpildīti 1992.gada 27.-30.oktobra Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centra ekspertu grupas faktu noskaidrošanai ziņojumā iekļautie secinājumi un rekomendācijas.

Atriebības vietā Latvija izvēlējusies integrācijas politiku. Šīs politikas četras dimensijas tikušas atspoguļotas šai pārskatā - Latviešu valodas apguves programma, infrastruktūras nostiprināšana dažādu etnisko grupu kultūras un valodas attīstībai, novecojušās dokumentācijas nomaiņa un Latvijas pilsonības iegūšana naturalizācijas ceļā.

Latvija neieslīgst pašapmierinātībā par saviem sasniegumiem un saglabās modrību attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt esošo politiku un izstrādāt jaunus politikas virzienus cilvēktiesību aizsardzības jomā.

"Latvijas Vēstneša" (Katrīna Kosa) tulkojums no angļu valodas