MĒS PASAULĒ

Latvija prezidē EDSO galotņu konferencē Lisabonā

Latvija šodien, 3.decembrī, ir prezidējošā valsts Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSO) galotņu konferencē, kas kopš vakardienas notiek Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Līdz ar to šīsdienas plenārsēdi vada Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pamati tika likti 1975. gada 1. augustā, 33 toreizējām Eiropas valstīm, kā arī ASV un Kanādai parakstot Nobeiguma aktu (tas vainagoja divus gadus — no 1973. gada jūlija līdz 1975. gada jūlijam — ilgušo sarunu procesu). Latvija, kas 1975.gadā vēl bija okupēta, savu likumīgo vietu EDSO ieņēma 1991. gada 1. septembrī. EDSO dalībnieču skaits īpaši strauji palielinājās pēc PSRS sabrukuma, un tagad šajā organizācijā ir 54 valstis.

EDSO kompetencē ir valstu savstarpējās uzticēšanās sekmēšana drošības sfērā, valstu sadarbības veicināšana ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijas un apkārtējās vides aizsardzības jomā, kā arī informācijas apmaiņa, dažādu humānu projektu sekmēšanas, atbruņošanās veicināšanas un konfliktu novēršanas jautājumi. Mūsu valsts, sekmīgi darbojoties EDSO, ir iesaistījusi šo organizāciju Latvijas un Krievijas divpusējo līgumu realizācijā (EDSO oficiālie pārstāvji piedalījās ar Skrundas radiolokatoru stacijas un Krievijas Federācijas militārajiem pensionāriem saistīto juridisko procesu izpildes kontrolē, kas bija kvalitatīvi jauns aspekts šīs organizācijas darbībā). Mūsu valstij jo būtiska ir EDSO misijas darbība kopš 1993. gada nogales Latvijā (misiju vada Čārlzs Megi). Pašreizējās misijas mandāts jau gandrīz ir izpildīts, un šogad tas formāli izbeidzas. Svarīgas EDSO institūcijas ir arī Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos ar savu sekretariātu Hāgā (pašlaik šajā amatā ir arī Latvijā labi pazīstamais Makss van der Stūls), kā arī konfliktu novēršanas centrs Vīnē un Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs Varšavā.

EDSO dalībvalstu vadītāju tikšanās, kāda patlaban notiek Lisabonā, ir šīs organizācijas augstākā instance. Šādas konferences notiek reizi divos gados, un iepriekšējā bija Budapeštā 1994. gadā. Paredzēts, ka Lisabonas galotņu konference ilgs divas dienas. Guntim Ulmanim Portugāles galvaspilsētā paredzēta arī virkne divpusējo tikšanos – ar Ukrainas prezidentu Leonīdu Kučmu, Portugāles prezidentu Jorgesu Sampaio, Apvienotās Karalistes premjerministru Džonu Meidžoru, Nīderlandes Karalistes premjerministru Vimu Koku, Luksemburgas premjerministru Žanu Klodu Žunkeru, Spānijas premjerministru H.M. Aznaru, Itālijas premjerministru Romāno Podi un Vatikāna valsts sekretāru Andželo Sodāno. (Sakarā ar “Interfakss” kanālos izplatīto informāciju par it kā paredzēto Gunta Ulmaņa tikšanos Lisabonā ar Baltkrievijas Republikas prezidentu A. Lukašenko Valsts prezidenta preses dienests darījis zināmu, ka jau 28.novembrī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija nosūtījusi Baltkrievijas Republikas vēstniecībai Rīgā notu, kurā informē, ka “sakarā ar Latvijas Republikas Valsts prezidenta saspringto darba grafiku EDSO valstu apspriežu laikā abu prezidentu tikšanās nav iespējama”.) Paredzēts, ka Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis šo divpusējo tikšanos laikā pārrunās mūsu valsts virzību uz Eiropas Savienību un NATO, sarunās ar Eiropas Savienības dalībvalstīm īpaši akcentējot Latvijas un Eirolīguma ratifikācijas gaitu šo valstu parlamentos, bezvīzu režīma ieviešanas nepieciešamību starp Šengenas līguma valstīm un Latviju, kā arī sadarbību dažādu starptautisko organizāciju ietvaros, tai skaitā par reģionālo un ekonomisko sadarbību. Protams, šajās sarunās tiks skarti arī specifiskie Latvijas un katras attiecīgās valsts divpusējo attiecību jautājumi.

Lisabonas galotņu konference ir jauns mūsu valsts starptautiskās autoritātes apliecinājums. Kamēr politiķu paziņojumos un intervijās masu saziņas līdzekļos tiek galvenokārt akcentēts Latvijas stratēģiskais mērķis iestāties Eiropas Savienībā un NATO , mūsu valsts jau piecus gadus sekmīgi darbojas citā ietekmīgā starptautiskā organizācijā — EDSO un ir tajā ieguvusi autoritāti. Šīs autoritātes konkrēts apliecinājums ir arī EDSO galotņu konferences šīsdienas plenārsēde, kurā prezidē Latvija.

“LV” informācija

Izmantojot Valsts prezidenta preses dienesta informāciju

Latvijas balsi uzklausa Apvienotās Nācijas

Aivars Baumanis, LR pastāvīgais pārstāvis ANO,

Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas 3. komitejā:

Priekšsēdētājas kundze,

es gribētu vērst 3. komitejas uzmanību uz dienas kārtības 110. punkta (c) un (d) apakšpunktu. Latvija pievienojas Īrijas pārstāvja Eiropas Savienības vārdā izdarītajam paziņojumam par dienas kārtības 110. punkta (b) un (c) apakšpunktu. Tādējādi manas mutiskās piezīmes būs cik vien iespējams īsas un rakstiskais paziņojums varētu tikt uzskatīts par pilnu tekstu.

1993. gadā Pasaules cilvēktiesību konference sapulcēja starptautiskās sabiedrības locekļus, visu līmeņu pārstāvjus, kuru mērķis bija noteikt vadlīnijas un atkārtoti (no jauna) apstiprināt saistības globālai cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanai .

Vīnes deklarācija un darbības plāns iemiesoja starptautiskās sabiedrības saistības un no jauna apliecināja cilvēktiesību universālo raksturu. Tādējādi jebkurai cilvēciskai būtnei, lai kur viņš vai viņa dzīvotu, ir garantēts pilnīgs cilvēktiesību nodrošinājums. Taču Vīnes saistības kļūs nozīmīgas katram indivīdam tikai tad, kad valstis pašas dzīvos saskaņā ar saistībām, ko tās pieņēma Vīnē.

Arī nevalstiskajām organizācijām nacionālā un starptautiskā līmenī bijusi īpaša loma. To darbs sekmē sabiedrības pārliecību par cilvēktiesībām, un informācijas sniegšana par situāciju cilvēktiesību jomā ikvienā valstī nevar tikt novērtēta par augstu. Cilvēktiesību un humanitārās palīdzības darbs ir jāveicina un jāatbalsta.

Priekšsēdētājas kundze,

Pasaules cilvēktiesību konference bija viena no pašām pirmajām konferencēm pasaulē, kurā piedalījās mana valsts. Mēs ar atbildības sajūtu esam izpildījuši savas saistības. Minot tikai dažus faktus, es gribētu pasvītrot manas valdības dziļo pateicību ANO Augstajam cilvēktiesību komisāram Viņa ekselencei H. A. Laso par Latvijai sniegto padomu un palīdzību, pildot Vīnes rekomendācijas.

Latvija ir starp tām dažām valstīm, kas pieņēmušas nacionālus rīcības plānus, kā ieteikts Vīnes deklarācijā un darbības plānā. Ministru kabinets mūsu nacionālo Cilvēktiesību aizsargāšanas un sekmēšanas programmu pieņēma 1994. gadā.

Centrālais punkts šīs programmas īstenošanai ir Nacionālais cilvēktiesību birojs, kas ir neatkarīgs veidojums. Tas pieejams jebkurai personai, kas dzīvo Latvijā. Birojs tika nodibināts 1995. gadā, un tā pamata funkcijas ir sniegt ieteikumus parlamentam un valdībai; pieņemt, izmeklēt un apmierināt cilvēku sūdzības; informēt sabiedrību par cilvēktiesībām; sniegt rekomendācijas atsevišķu īpaši jūtīgu sabiedrības grupu aizstāvībai. Ar prieku varu atzīmēt, ka šī gada 18. oktobrī šis birojs kļuva pilntiesīgs Starptautiskā ombudsmena institūta loceklis.

Man gribas citēt Augstā cilvēktiesību komisāra vēstules fragmentu Latvijas Ministru prezidentam 1996.gada 13. septembrī:

“...Es gribu Jūs apsveikt ar faktu, ka Latvijas valdība ir nodibinājusi efektīvu un neatkarīgu Cilvēktiesību biroju kā Nacionālās cilvēktiesību aizsardzības un sekmēšanas programmas stūrakmeni. Es to vērtēju kā svarīgu lietu un stādu par piemēru citām valstīm, un ar gandarījumu atzīmēju, ka šajā viedoklī ar mani vienisprātis ir arī vairākas citas daudzpusējas institūcijas.”

Lai sekmētu dialogu starp valsti un etniskajām minoritātēm, Valsts prezidenta aizbildnībā šogad tika nodibināta Tautību konsultatīvā padome.

Priekšsēdētājas kundze,

ar darba kārtības 110. punktu mēs, cita starpā, saprotam jautājumu par cilvēktiesībām Igaunijā un Latvijā, lai pilnībā paceltu Ģenerālās Asamblejas rezolūcijā 48/155 ietverto lēmumu un Ģenerālās Asamblejas lēmumu 5O/465.

Ir nepieciešams īsi ieskatīties vēsturē, lai saprastu pašreizējo politisko, ekonomisko, sociālo un demogrāfisko situāciju Latvijā.

1940.gadā neatkarīgā Latvijas Republika tika okupēta un varmācīgi inkorporēta Padomju Savienībā.Tam sekojušā terora laikā desmitiem tūkstoši nevainīgu upuru tika deportēti uz Sibīriju un citām Padomju Savienības vietām vai arī nogalināti. Pēckara gados komunistiskais terors atsākās ar jauniem masu deportāciju un slepkavību viļņiem. No Latvijas deportēto cilvēku, kā arī to, kas, baidoties no represijām, bija devušies trimdā, mājas un darba vietas paņēma imigranti no Padomju Savienības, galvenokārt no Krievijas Federācijas. Padomju okupācijas gados gandrīz miljons imigrantu ieradās Latvijā, un daudzi no viņiem baudīja īpašas privilēģijas.

Kā rezultāts šim masveidīgajam iedzīvotāju pieplūdumam radās unikāla demogrāfiskā situācija — 1989. gadā tikai nedaudz vairāk par 52 procentiem iedzīvotāju bija latvieši. Latvieši joprojām ir minoritāte septiņās lielākajās Latvijas pilsētās, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu.

Priekšsēdētājas kundze,

Latvija pēc tās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā ir sastapusies ar uzdevumu, kam pasaules vēsturē nav precedenta — integrēt gandrīz pusi iedzīvotāju. Šis ārkārtīgi sarežģītais uzdevums ir ilgtermiņa process, ko lielā mērā atvieglojusi ANO , Eiropas Savienības, EDSO un Baltijas jūras valstu padomes palīdzība un rekomendācijas.

Ārzemju izcelsmes iedzīvotāju integrācijas process Latvijā ir bijis nepārtraukts un miermīlīgs. Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijuši etniskas vai rasistiskas vardarbības incidenti. Latvijas tauta ir skaidri nodemonstrējusi iecietību un labu gribu pret imigrantiem. Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir garantētas visas starptautiski atzītās pamattiesības. Visiem iedzīvotājiem ir arī vienlīdzīgas ekonomiskās tiesības – jebkuram iedzīvotājam var piederēt zeme, uzņēmums vai cits īpašums.

Ir pilnīgi dabīgi, ka sarežģītā integrācijas procesa laikā rodas administratīvas un birokrātiskas dabas problēmas. Tas notiek ikvienā valstī. Laimīgā kārtā likumdošanā Latvijā tagad var rast likumīgus risinājumus gadījumos, kad šādas problēmas varētu rasties. ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību mehānismi cilvēkiem vēl nodrošina papildu iespējas izmantot savas tiesības.

Valsts izglītības sistēma Latvijā, un es te gribu pasvītrot - valsts izglītības sistēma, nacionālajām minoritātēm nodrošina iespēju iegūt vidējo izglītību astoņās valodās. Rīgā vairāk nekā puse skolēnu apmeklē valsts skolas ar krievu mācību valodu. Diemžēl Krievijas Federācijas pārstāvji savos paziņojumos lieto dažādus faktus, kas maldina citas delegācijas.

Pamata prasība Latvijas pilsonības iegūšanai ir latviešu valodas zināšana, jo Likums par valsts valodu tika pasludināts vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Diemžēl tikai mazāk par vienu trešo daļu nelatviešu ir iemācījušies šo valodu, pat neraugoties uz to, ka daudzi no viņiem Latvijā dzīvojuši jau gadu desmitiem. Rezultātā vājā latviešu valodas zināšana ir bijis galvenais iemesls, kāpēc tikai viens procents personu, kas varētu iegūt pilsonību, šogad patiešām ir to arī prasījuši. Pilsonības izvēle ir katra indivīda brīvas gribas izpausme, un Latvijas likumdošana nodrošina visas iespējas šīs gribas izpausmei. Varētu atzīmēt, ka gandrīz puse nacionālo minoritāšu pārstāvju - krievi, ukraiņi, baltkrievi un citi - jau ir Latvijas pilsoņi.

Pie mums ir plašas iespējas mācīties latviešu valodu. Valdība uzskata par savu uzdevumu turpināt nodrošināt latviešu valodas apgūšanas iespējas arī nākotnē. Tādēļ tā sadarbībā ar UNDP (ANO Attīstības programma) ir attīstījusi efektīvu valodas mācīšanas programmu. ASV krievu kopiena ir atzinusi par svarīgu mītnes zemes valodas apgūšanu. Visai bieži vietējā krievu presē var lasīt lozungu:”Angļu valodas zināšanas ir atslēga uz panākumiem Amerikā!”

Priekšsēdētājas kundze,

mēs visi esam iepazinušies ar objektīvo informāciju, ko sniedzis Augstais cilvēktiesību komisārs. Latviju ir apmeklējuši dažādi starptautiskie eksperti, ieskaitot kompetentas un augsti cienījamas ANO oficiālas personas – Ajala Laso kungs un Ibrahims Folla kungs. Neviens no viņiem nav atradis jebkādu acīs krītošu vai lielu cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā. Viņu secinājumi ir atspoguļoti oficiālajos ANO dokumentos. Rekomendācijas ir pilnībā īstenotas. To savā paziņojumā ir tālāk apstiprinājusi EDSO misija Latvijā. Misijas paziņojuma kopija ir iesniegta godājamajām delegācijām.

Krievijas Federācija ir pasludinājusi sevi par Padomju Savienības mantinieci, kas ir tieši atbildīga par nenormālo demogrāfisko un sociālo situāciju Latvijā. Mantinieki parasti uzņemas ne vien tiesības, bet arī pienākumus. Mēs to saprotam tā, ka kopēja pieeja sarežģītajam, bet sekmīgajam integrācijas un naturalizācijas procesam Latvijā ir daļa no Krievijas Federācijas morālajām saistībām.

Mēs uzskatām par simbolisku to, ka Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina pirmais pēc sirds operācijas parakstītais dekrēts bija dekrēts par Krievijas sabiedrības iecietību un samierināšanos. Latvija apsveic šo lēmumu, jo daži Krievijas Federācijas reģioni nesen ir piedzīvojuši asinsizliešanu un asus cilvēktiesību pārkāpumus.

Mēs patiesi ceram, ka iecietība un samierināšanās kļūs par to jauno pamatu, uz kura Krievijas Federācija būvēs savas attiecības ar kaimiņvalstīm.

Tālāka jautājuma par cilvēktiesību situāciju Latvijā apspriešana varētu apšaubīt ANO cilvēktiesību institūciju kompetenci un secinājumus un varētu pat apdraudēt ticību šiem ANO cilvēktiesību mehānismiem. Latvija saglabā pārliecību, ka secinājumi par cilvēktiesību situāciju Igaunijā un Latvijā, kā atzīmēts Ģenerālās Asamblejas rezolūcijā 48/ 155, tiks ņemti vērā, beidzot debates par dienas kārtības 110 . punktu.

Paldies jums, priekšsēdētājas kundze!

“Latvijas Vēstneša” (Jānis Ūdris) tulkojums no angļu valodas