mēs pasaulē

Latvijas balsi uzklausa Apvienotās Nācijas

Aivars Baumanis, LR pastāvīgais pārstāvis ANO, Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas 3. komitejā:

Turpinājums no 1.lpp.

Priekšsēdētājas kundze,

ar darba kārtības 110. punktu mēs, cita starpā, saprotam jautājumu par cilvēktiesībām Igaunijā un Latvijā, lai pilnībā paceltu Ģenerālās Asamblejas rezolūcijā 48/155 ietverto lēmumu un Ģenerālās Asamblejas lēmumu 5O/465.

Ir nepieciešams īsi ieskatīties vēsturē, lai saprastu pašreizējo politisko, ekonomisko, sociālo un demogrāfisko situāciju Latvijā.

1940.gadā neatkarīgā Latvijas Republika tika okupēta un varmācīgi inkorporēta Padomju Savienībā.Tam sekojušā terora laikā desmitiem tūkstoši nevainīgu upuru tika deportēti uz Sibīriju un citām Padomju Savienības vietām vai arī nogalināti. Pēckara gados komunistiskais terors atsākās ar jauniem masu deportāciju un slepkavību viļņiem. No Latvijas deportēto cilvēku, kā arī to, kas, baidoties no represijām, bija devušies trimdā, mājas un darba vietas paņēma imigranti no Padomju Savienības, galvenokārt no Krievijas Federācijas. Padomju okupācijas gados gandrīz miljons imigrantu ieradās Latvijā, un daudzi no viņiem baudīja īpašas privilēģijas.

Kā rezultāts šim masveidīgajam iedzīvotāju pieplūdumam radās unikāla demogrāfiskā situācija — 1989. gadā tikai nedaudz vairāk par 52 procentiem iedzīvotāju bija latvieši. Latvieši joprojām ir minoritāte septiņās lielākajās Latvijas pilsētās, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu.

Priekšsēdētājas kundze,

Latvija pēc tās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā ir sastapusies ar uzdevumu, kam pasaules vēsturē nav precedenta — integrēt gandrīz pusi iedzīvotāju. Šis ārkārtīgi sarežģītais uzdevums ir ilgtermiņa process, ko lielā mērā atvieglojusi ANO, Eiropas Savienības, EDSO un Baltijas jūras valstu padomes palīdzība un rekomendācijas.

Ārzemju izcelsmes iedzīvotāju integrācijas process Latvijā ir bijis nepārtraukts un miermīlīgs. Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijuši etniskas vai rasistiskas vardarbības incidenti. Latvijas tauta ir skaidri nodemonstrējusi iecietību un labu gribu pret imigrantiem. Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir garantētas visas starptautiski atzītās pamattiesības. Visiem iedzīvotājiem ir arī vienlīdzīgas ekonomiskās tiesības – jebkuram iedzīvotājam var piederēt zeme, uzņēmums vai cits īpašums.

Ir pilnīgi dabīgi, ka sarežģītā integrācijas procesa laikā rodas administratīvas un birokrātiskas dabas problēmas. Tas notiek ikvienā valstī. Laimīgā kārtā likumdošanā Latvijā tagad var rast likumīgus risinājumus gadījumos, kad šādas problēmas varētu rasties. ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību mehānismi cilvēkiem vēl nodrošina papildu iespējas izmantot savas tiesības.

Valsts izglītības sistēma Latvijā, un es te gribu pasvītrot — valsts izglītības sistēma, nacionālajām minoritātēm nodrošina iespēju iegūt vidējo izglītību astoņās valodās. Rīgā vairāk nekā puse skolēnu apmeklē valsts skolas ar krievu mācību valodu. Diemžēl Krievijas Federācijas pārstāvji savos paziņojumos lieto dažādus faktus, kas maldina citas delegācijas.

Pamata prasība Latvijas pilsonības iegūšanai ir latviešu valodas zināšana, jo Likums par valsts valodu tika pasludināts vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Diemžēl tikai mazāk par vienu trešo daļu nelatviešu ir iemācījušies šo valodu, pat neraugoties uz to, ka daudzi no viņiem Latvijā dzīvojuši jau gadu desmitiem. Rezultātā vājā latviešu valodas zināšana ir bijis galvenais iemesls, kāpēc tikai viens procents personu, kas varētu iegūt pilsonību, šogad patiešām ir to arī prasījuši. Pilsonības izvēle ir katra indivīda brīvas gribas izpausme, un Latvijas likumdošana nodrošina visas iespējas šīs gribas izpausmei. Varētu atzīmēt, ka gandrīz puse nacionālo minoritāšu pārstāvju — krievi, ukraiņi, baltkrievi un citi — jau ir Latvijas pilsoņi.

Pie mums ir plašas iespējas mācīties latviešu valodu. Valdība uzskata par savu uzdevumu turpināt nodrošināt latviešu valodas apgūšanas iespējas arī nākotnē. Tādēļ tā sadarbībā ar UNDP (ANO Attīstības programma) ir attīstījusi efektīvu valodas mācīšanas programmu. ASV krievu kopiena ir atzinusi par svarīgu mītnes zemes valodas apgūšanu. Visai bieži vietējā krievu presē var lasīt lozungu:”Angļu valodas zināšanas ir atslēga uz panākumiem Amerikā!”

Priekšsēdētājas kundze,

mēs visi esam iepazinušies ar objektīvo informāciju, ko sniedzis Augstais cilvēktiesību komisārs. Latviju ir apmeklējuši dažādi starptautiskie eksperti, ieskaitot kompetentas un augsti cienījamas ANO oficiālas personas – Ajala Laso kungs un Ibrahims Folla kungs. Neviens no viņiem nav atradis jebkādu acīs krītošu vai lielu cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā. Viņu secinājumi ir atspoguļoti oficiālajos ANO dokumentos. Rekomendācijas ir pilnībā īstenotas. To savā paziņojumā ir tālāk apstiprinājusi EDSO misija Latvijā. Misijas paziņojuma kopija ir iesniegta godājamajām delegācijām.

Krievijas Federācija ir pasludinājusi sevi par Padomju Savienības mantinieci, kas ir tieši atbildīga par nenormālo demogrāfisko un sociālo situāciju Latvijā. Mantinieki parasti uzņemas ne vien tiesības, bet arī pienākumus. Mēs to saprotam tā, ka kopēja pieeja sarežģītajam, bet sekmīgajam integrācijas un naturalizācijas procesam Latvijā ir daļa no Krievijas Federācijas morālajām saistībām.

Mēs uzskatām par simbolisku to, ka Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina pirmais pēc sirds operācijas parakstītais dekrēts bija dekrēts par Krievijas sabiedrības iecietību un samierināšanos. Latvija apsveic šo lēmumu, jo daži Krievijas Federācijas reģioni nesen ir piedzīvojuši asinsizliešanu un asus cilvēktiesību pārkāpumus.

Mēs patiesi ceram, ka iecietība un samierināšanās kļūs par to jauno pamatu, uz kura Krievijas Federācija būvēs savas attiecības ar kaimiņvalstīm.

Tālāka jautājuma par cilvēktiesību situāciju Latvijā apspriešana varētu apšaubīt ANO cilvēktiesību institūciju kompetenci un secinājumus un varētu pat apdraudēt ticību šiem ANO cilvēktiesību mehānismiem. Latvija saglabā pārliecību, ka secinājumi par cilvēktiesību situāciju Igaunijā un Latvijā, kā atzīmēts Ģenerālās Asamblejas rezolūcijā 48/ 155, tiks ņemti vērā, beidzot debates par dienas kārtības 110. punktu.

Paldies jums, priekšsēdētājas kundze!

“Latvijas Vēstneša” (Jānis Ūdris) tulkojums no angļu valodas

ANO dokuments

ANO Ģenerālās Asamblejas lēmuma tekstu sagatavoja Latvijas misija ANO, un tādu to arī nolasīja trešās komitejas priekšsēdētāja Patrīcija Espinoza. Tādu to izdalīja visām ANO dalībnieču valstu delegācijām 27. novembra sēdē. Šonedēļ Ņujorkā šis ANO lēmums tiks izdots jau kā oficiāls ANO dokuments (oficiālā dokumenta iznākšana aizkavējusies sakarā ar ANO darba pārtraukumu 28. novembrī — ASV Pateicības dienā.)

Situation of human rights in Estonia and Latvia

The General Assembly having concluded the consideration of the question on the basis of the information provided by the High Commissioner for Human rights, on behalf of the Secretary General, pursuant to its Resolution 48/155 “Situation of human rights in Estonia and Latvia”, welcomes and encourages the activities undertaken and being undertaken in this regard by relevant regional and international organizations, including the OSCE, as well as the measures by the governments of Estonia and Latvia in implementation of the recommendations of these organizations.

Cilvēktiesību situācija Igaunijā un Latvijā

ANO Ģenerālā asambleja, beidzot šī jautājuma izskatīšanu, pamatojoties uz informāciju, ko atbilstoši rezolūcijai 48/155 “Cilvēktiesību situācija Igaunijā un Latvijā” ANO Ģenerālsekretāra vārdā sniedzis Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos, apsveic un atbalsta attiecīgo reģionālo un starptautisko organizāciju, to skaitā EDSO, darbības, kas jau veiktas un tiek veiktas šajā jomā, kā arī Igaunijas un Latvijas valdību pasākumus, īstenojot šo organizāciju rekomendācijas.

Tā nolēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija

Tik nozīmīgus brīžus mēdz atzīmēt ar maksimālu precizitāti: 1996. gada 27. novembrī pulksten 18.15 pēc Ņujorkas laika (28. novembrī pulksten 01.15 Latvijā) ANO Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas trešās komitejas priekšsēdētāja Patricija Espinoza nolasīja oficiālo ANO dokumentu, un, tā kā nevienas valsts pārstāvim iebildumu nebija, viņa uzsita ar sēdes vadītāja āmuriņu un paziņoja: “It is so decided.” (“Tā tas ir nolemts” — angliski.)

Tā noslēdzās ilgs un savdabīgs posms ANO darbā, ko bija izraisījuši Krievijas Federācijas pastāvīgie apgalvojumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Igaunijā un Latvijā. Liela nozīme šajā procesā, informējot pasaules autoritatīvāko starptautisko organizāciju par patieso situāciju mūsu valstī, bija Latvijas misijas ANO Ņujorkā aktīvajai darbībai un it īpaši mūsu valsts sagatavotajam faktu apkopojumam “Cilvēktiesību aizstāvības jautājumi Latvijas Republikā. 1994–1996”, kas tika izplatīts kā oficiāls ANO dokuments. (“Latvijas Vēstnesī” šī dokumenta publikācija — 28. novembra numurā latviešu un angļu valodā.)

Šajā sakarā publicējam Latvijas misijas vadītāja ANO Ņujorkā, vēstnieka Aivara Baumaņa ieskatu šajā svarīgajā notikumā.

Patricijas Espinozas vārdiem “It is so decided” sekoja atvieglojuma nopūta zālē, jo tas nozīmēja, ka nebūs balsošanas ne par Igaunijas un Latvijas iesniegto lēmuma projektu, ne par Krievijas Federācijas rezolūcijas projektu. Nevienam nevajadzēs izšķirties par nostāju balsošanā — tāpēc arī šāda atvieglojuma reakcija. Tikai dažas delegācijas zināja, ka starp Igauniju un Latviju, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras, 27. novembrī kopš paša rīta notiek intensīvas sarunas. Mēs bijām nepiekāpīgi un pateicām, ka kompromisa variants, izslēdzot cilvēktiesību jautājuma turpmāko izskatīšanu ANO, var tikt rasts vienīgi uz Igaunijas un Latvijas lēmuma projekta pamata. Krievijas Federācijai nācās piekrist, jo tā nebija pārliecināta par sev labvēlīgu iznākumu balsošanas gadījumā. Godīgi sakot, arī mums šādas pārliecības nebija par Igaunijas un Latvijas lēmuma projekta likteni balsošanas gadījumā, lai gan sarunās ar Krievijas Federāciju to nekādi neizrādījām — gluži otrādi!

Kompromisa variants tika saskaņots Maskavā, Rīgā un Tallinā, bet pēcpusdienā mēs izvirzījām vēl vienu nedaudz mainītu un mīkstinātu variantu. Protams, cerību, ka Krievijas Federācija to pieņems, bija maz, taču taktiski tas deva lielākas iespējas saglabāt jau it kā saskaņoto kompromisa variantu, jo Krievijas Federācija sāka šaubīties arī par to. Mums bija svarīgi, ka ir pateikts “having concluded the consideration of the question”, proti, “Ģenerālajai Asamblejai beidzot šī jautājuma izskatīšanu”. Šāds formulējums Krievijas Federācijas rezolūcijai vairs nedeva nekādas izredzes un izbeidza cilvēktiesību situācijas Igaunijā un Latvijā izskatīšanu ANO.

Ļoti liela, ja ne izšķirīga, nozīme bija tam, ka 21. novembrī mēs sava lēmuma projektu iesniedzām stundu pirms Krievijas Federācijas. Krievijas diplomātiem tas bija pilnīgi negaidīts gājiens, jo balsošanas gadījumā mūsu projekts 3. komitejā būtu izskatīts vispirms.

Atgriežoties pie 27. novembra pēcpusdienas notikumiem: vēl bija zvanīšana uz Igaunijas un Latvijas Ārlietu ministrijām, Krievijas Federācijas pārstāvji zvanīja uz savu Ārlietu ministriju, mūsu uzlaboto konsensusa variantu noraidīja, toties mēs varējām visiem sacīt, ka esam piekāpušies, piekrītot pirmajam variantam.

Un tad pulksten 6.15 nāca sitiens ar āmuriņu, kas pielika punktu četrus gadus ilgām Krievijas Federācijas apsūdzībām cilvēktiesību pārkāpumos Igaunijā un Latvijā (pirmā rezolūcija šajā jautājumā ANO tika pieņemta 1992. gada decembrī).

Kas darīts šajos četros gados, labi redzams no apjomīgā dokumenta “Issues in human rights. Human Rights in the Republic of Latvia. 1994—1996”, ko publicējis arī “Latvijas Vēstnesis”.

Vēl varētu gari un plaši stāstīt par lobisma aktivitātēm visus šos gadus un, it īpaši, pēdējos mēnešos gan Ņujorkā, gan Ženēvā, gan Rīgā un visos Ārlietu ministrijas dienestu līmeņos.

Ņujorka pēdējos mēnešos bija šo notikumu centrs un jau sarunās par Latvijas kandidatūru ECOSOC paralēli stāstījām Āfrikas, Āzijas, Latīņamerikas un Eiropas diplomātiem par cilvēktiesību patieso situāciju Latvijā. Tas tik tiešām ir garš stāsts un ilgstošs, pacietīgs skaidrošanas darbs, kas kulmināciju sasniedza 21. novembrī.

Ļoti veiksmīgi tajā iesaistījās mūsu pārstāvniecības jaunā 1. sekretāre Baiba Laizāne, viņas prāta asums un diplomātes spējas bija neatsveramas, un Ārlietu ministrijas vecākais referents Jānis Mažeiks, kurš kopš septembra sekmīgi stažējas pārstāvniecībā.

Vēlreiz uzsveru — šis panākums ir daudzu Latvijas Republikas diplomātu saskaņota un neatlaidīga darba kaldināts. Izmantojot iespēju, gribu viņiem pateikt lielu paldies.

Ārzemju investīcijas mūsu vides aizsardzībai

Aizvadītā nedēļā, 26. novembrī, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā valsts ministrs Indulis Emsis bija uzaicinājis vairāku valstu vēstniekus un darbiniekus, lai tos iepazīstinātu ar ministrijas sagatavoto vides un infrastruktūras attīstības investīciju programmu un tās prioritātēm (attēlā). Uzaicināto viesu vidū bija Dānijas vēstnieks Mikels Mecs Merhs (Michael Metz Morch), Somijas vēstnieks Hannu Hemeleinens (Hannu Hämäläinen), Zviedrijas vēstnieks Hanss Magnusons (Hans Magnusson), Pasaules Bankas konsultants Kari Timo Hamanens (Kari Timo Hamanen), Eiropas komisijas delegācijas vadītājs Ginters Veiss (Gūnter Weiss), kā arī Ekonomikas ministrijas direktore Gaļina Koņejeva un Finansu ministrijas departamenta direktors Armands Eberhards.

Sarunas gaitā Indulis Emsis un Projektu departamenta vecākā referente Baiba Gaile iepazīstināja ar vairākām investīciju programmām, no kurām kā svarīgākās ir: “Bīstamo atkritumu apsaimniekošana Latvijā”, “Latvijas jaunā enerģētika — koksnes atkritumu izmantošana enerģijas ražošanai”, “800 +” — dzeramā ūdens un noteku ūdeņu attīrīšana mazpilsētās, “800” — sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstība Latvijā.

Daļa šo projektu izstrādāti pašvaldību vajadzību apmierināšanai. Taču, kā zināms, pašvaldībām trūkst naudas šo projektu īstenošanai. Tāpēc sarunā tika skarti ne vien jautājumi par šo valstu ekspertu un tehnisko palīdzību Latvijai, bet arī par investīciju nepieciešamajiem apjomiem, sadalījumu un projektu realizēšanas laikā pielietojamo finansiālo mehānismu.

Kā atzīmēja Indulis Emsis, šīm sarunām piemitis informējošs raksturs. Taču tās nepieciešamas, lai uzsāktu ļoti svarīgu vides aizsardzības projektu realizāciju Latvijā.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"