VALSTĪ UN PARTIJĀS

Par mūsu visu kopīgiem mērķiem, atbildību un rūpēm

Ministru prezidents Andris Šķēle — LZS un TPA apvienošanās kongresā, 29.novembrī:

Diemžēl mēs visi redzam, ka šis lielinieku zābaks ir atstājis neizdzēšamas pēdas arī daudzu domāšanā.

Es to jau esmu vairākkārt teicis, es to atkārtošu vēl un vēl, kamēr varbūt kļūs skaidrāks, — tie, kas cīnās par ierobežojumiem tirdzniecībā ar zemi, ir komunisti savā domāšanā, tie ir cilvēki, kas negrib dzīvot tādā valstī, kādu Latvijas tauta izveidoja šī gadsimta sākumā, — viņi grib dzīvot tādā valstī, kādu izveidoja boļševiki.

Atcerēsimies, kas bija lielinieku ideoloģijas pamatā.

Pirmais — likvidēt privātīpašumu uz zemi kā visļaunāko privātīpašuma formu.

Tas arī bija pirmais, kas tika izdarīts visās zemēs, kas nonāca komunisma jūgā.

Otrais, ko izdarīja komunisti, bija, kā viņi to sauca, ražošanas līdzekļu nacionalizācija.

Tagad mēs vēlamies atjaunot normālo lietu kārtību, kāda tā ir tajā pasaules daļā, kur tautas dzīvo brīvībā un pārticībā, to, kāda tā bija demokrātiskajā brīvajā Latvijā.

Mēs vēlamies privatizēt valsts īpašumu, kurš būtībā tika iegūts, aplaupot un paverdzinot tautas.

Mēs vēlamies atjaunot Latvijā privātīpašuma institūtu, tas ir to, kas ir jebkuras attīstītas valsts ekonomikas pamatā, bet kuru mēs nevarēsim uzskatīt par atjaunotu pilnībā, kamēr mēs aizliegsim mūsu cilvēkiem rīkoties ar savu īpašumu, spiedīsim viņus krāpties un mānīties tāpat, kā to darīja līdzšinējā vara.

Tagad cilvēki nedrīkstēs pārdot un domās dažādus apvedceļus, iznomāt uz deviņdesmit deviņiem gadiem, nodot valdījumā jeb atdāvināt, kā to pēkšņi vienlaicīgi nolēma tie, kam piederēja zeme zem lidostas.

Es neatbalstu un neatbalstīšu nekādus iepriekšējās sistēmas recedīvus ceļā uz to Latviju, kuru mēs kopīgi būvējam, un es esmu pārliecināts, ka visi īsteni mūsu valsts patrioti, kam rūp valsts nākotne, pārticība un neatkarība, man piekritīs.

Aicinu arī jūs nedot nekādas atlaides tiem, kas velk Latviju atpakaļ totalitārisma un sarkano pazemojumu virzienā.

Zemnieku savienībā es redzu to spēku, kam būtu jākļūst un kas var kļūt par Latvijas lauku un Latvijas lauksaimniecības atdzimšanas politisko virzītāju.

Nākamajā gadā pozīcijai stāv priekšā virkne grūtu un atbildīgu uzdevumu, kuru mērķis ir atdzīvināt ekonomisko rosību laukos.

Te kā svarīgākie būtu jāmin hipotekārās kreditēšanas attīstīšana, kas būtiski uzlabos mazā un vidējā uzņēmēja stāvokli un kuras nākotne šobrīd ir atkarīga no mūsu darba valdībā un Saeimā.

Mums ir jārūpējas par kredītpieejamības celšanu v ispār, un šīs valdības, tātad arī jūsu, darba rezultāti šajā jomā ir jūtami jau tagad.

Es ceru, ka nākamā gada laikā mēs kopīgi spēsim sasniegt vēl vairāk.

Nākošajā gadā mums ir jāpieņem likums par depresīvajiem rajoniem, un šajā jomā valdība jau ir sagatavojusi atsevišķu, manuprāt, iedarbīgu, risinājumu priekšlikumus.

Mums ir jāturpina risināt lauku infrastruktūras problēmas, jābūvē ceļi, jāattīsta satiksme, sakari — darāmā netrūkst, bet Zemnieku savienība, es ceru, būs tas partneris, balstoties uz kura pieredzi, zināšanām, plašo tīklu lauku rajonos un labo lauku problēmu pārzināšanu, mēs spēsim kopīgi izdarīt visu to labāko, ko šajos apstākļos ir iespējams izdarīt.

Varbūt tas kādam nešķiet pietiekami, mēs visi gribētu dzīvot labklājībā jau rīt, taču tā diemžēl nenotiek.

Visi veiksmīgi reformu piemēri pasaulē liecina, ka mums priekšā ir ilgstošs un smags darbs, kura darītājus pirmajā mirklī parasti ne visai mīl, visādi kritizē un gāna, tāpēc vienīgais, kas atliek, ir rūpēties par to, lai tauta pēc iespējas ātrāk tiešām sajustu mūsu darba rezultātus. Godīgs, pašaizliedzīgs darbs nepaliek nenovērtēts.

Es aicinu strādāt un nebaidīties no grūtībam, tikai tā Latvija reiz var kļūt par bagātu zemi.

Es vēlu jūsu partijai modernu domāšanu savienojumā ar zemnieku spēku, sīkstumu un spītu.

Paldies jums par darbu un sadarbību.

Paldies!

Ministru prezidents Andris Šķēle — “Latvijas ceļa” kongresā 30.novembrī:

Viesim neklājas kritizēt namatēvu, un es to nedarīšu.

“Latvijas ceļš” ir partija, kura diezgan vienprātīgi ir iemantojusi intelektuālas un tālredzīgas komandas slavu, to ir spiesti atzīt pat tie, kuri paši nevar lepoties ar diez kādām prāta dāvanām, un arī aizvadītais mūsu kopdarbības gads ir pārpilns ar neaizmirstamiem šādas reputācijas apliecinājumiem.

“Latvijas ceļš” ir liberāla partija un tas, protams, nav trūkums, lai gan reizēm, vērojot mazas, skaistas rociņas pacelto ikšķīti, kļūst skumji par liberālo attieksmi pret darbu, par kuru liecina vientulīgi tukšās krēslu rindas.

“Latvijas ceļam” ir vēl viena pozitīva iezīme, proti, “Latvijas ceļš” ir partija ar ļoti augstu iekšējās demokrātijas līmeni, partija, kas brīvi ļauj izpausties daudzām spožām personībām visā to daudzšķautnainās un nemiera pilnās dvēseles krāsainībā.

Nelabvēļi teiktu, ka tas tikai rada dažādus pārpratumus, ka partijas pozīcija un attieksme bieži šķiet izplūdusi, ka tā ir vājuma pazīme un ka tik smagos apstākļos nedrīkst atļauties tādas vaļības, kā grodumu zaudējusi kolektīvā vadība, taču tā domāt, protams, var vienīgi autoritāri cilvēki vai partijas, kurās disciplīna tiek vērtēta augstāk par spožas personības krāšņo vizmu.

“Latvijas ceļš” ir personību partija, un es gribu novēlēt tādai tai arī palikt.

Un tomēr es gribētu norādīt arī uz veco patiesību — pastāvēs, kas pārmainīsies.

Gads, uz kuru mēs šodien atskatāmies, ir izmainījis Latvijas politisko skatuvi līdz nepazīšanai.

Jauni spēlētāji un jaunas dekorācijas, cits fons un citi spēles likumi.

“Latvijas ceļš” vairs nav savdabīgi politiskās dzīves veidošanas monopolisti.

Ja agrāk kaut kādā mērā varēja piekrist, lai gan ar zināmu iedomību, tomēr pareizi atzīmētajam, ka bez “Latvijas ceļa” intelektuālā potenciāla diez kāda virzība uz atvērtu sabiedrību nebūtu iespējama, tagad jāpiekrīt, ka “Latvijas ceļš” aizvien vairāk kļūst par fizisku, nevis intelektuālu lielumu uz Latvijas politiskās dzīves skatuves. Nogaidīšana, atpūšanās ierakumu nosacītajā ērtībā, nesteidzīga savu interešu piepildīšanās brīža gaidīšana — tā, šķiet, ir “Latvijas ceļa” šodienas gudrība.

Ja kāds sīks mērķītis, ne ar ko neriskējot, ir sasniedzams, tad jūs pabāžat galvu no ierakumiem un ar lielu troksni paņemat savu.

Tikai neuztveriet to kā kritiku.

Jūs atgādināt vecu, pieredzējušu kareivi, kurš šo to šajā dzīvē jau ir piedzīvojis, ne vienu vien reizi arī pa galvu dabūjis un tagad neskrien un nelec bez vajadzības, viņš ir mierīgs un apdomīgs, un visumā gūst panākumus, taču, tā turpinot, viņam ir jāsāk arī gaidīt tas brīdis, kad jaunība un karstas asinis reiz uzvarēs pieredzi un apdomību.

Varas garšu sajutušie un zaudējušie mācās ātri un ne man jums ir jāsaka tas, ka pie apvāršņa ir parādījušies spēcīgi un karstasinīgi cilvēki, kas nekavēsies vienu otru vecu kareivi aizsūtīt pensijā pie pirmās izdevības.

Un starp citu — pareizi darīs, jo politikā, kā zināms, nav ne draudzības, ne arī faktu, ir tikai intereses un interpretācijas.

Vecums tikai varbūt dod pozitīvu pirmajā, taču gandrīz noteikti negatīvu resursu otrajā pozīcijā.

Protams, vecs kareivis ir stiprāks par citiem stratēģijā, kamēr jaunais taktikā, vecais var gulēt lielgabalu kanonādē, bet pamostas, kad pele sāk skrubināties gar viņa maizes kuli.

Vecais spēj stāvus gulēt sardzē un pamostas, dzirdot soļus, bet jauno no rīta pamodina virsnieks un aizved uz soda vietu.

Tātad mans vēlējums būtu, neskatoties ne uz ko — neguliet sardzē — raugiet sapurināties, nekļūstat vecišķi iedomīgi un viegli ievainojami, lieciet nost vecās bruņas un kaliet jaunas, neplēsieties savā starpā, neesiet kūtri un nekļūstiet par praulu, sitiet trauksmi, kamēr nav sākuši zvanīt citi zvani.

Es nedomāju, ka jau šobrīd būtu kāds īpaši kritisks brīdis vai ka būtu nekavējoties jāsper nez kādi radikāli soļi, drīzāk ir skaidrs, ka nākošajā gadā jums būs ko domāt un ko darīt, vēlu veiksmi.

Paldies!

Ministru prezidents Andris Šķēle — Latvijas Zaļās partijas kongresā 30.novembrī:

Mums ir jāsaglabā tas Latvijas zaļais zelts, kas dod mūsu valstij unikālas iespējas tautsaimniecībā, kā arī jāattīsta zaļā domāšana tajās dzīves un ekonomikas sfērās, kas līdz šim ir strādājušas pēc citiem standartiem.

Man ir prieks, ka mežu valsts ministrs arī šajā jautājumā attaisnoja savu piederību Zaļajai partijai un zaļajai domāšanai.

Tāpat, manuprāt, ļoti nozīmīgs ir jūsu partijas darbs, kas vērsts uz sabiedrības uzmanības piesaistīšanu tiem ekoloģiskajiem draudiem, kādi saistās ar tām vai citām aktivitātēm gan pašu mājās, gan citās Baltijas reģiona valstīs.

Mūsdienu pasaules vispārējās globalizācijas apstākļos arī zaļā domāšana nedod rezultātus, ja netiek saskaņotas plašu reģionu intereses.

Es aicinu turpināt iesāktās iniciatīvas, skaidrojot sabiedrībai, ko mūsu neizdarības vai muļķība var nozīmēt visam reģionam un arī otrādi, tas ir — sist trauksmes zvanu tad, kad kaimiņi rada bīstamību mums.

Uz ko gan citu valdība var cerēt, domājot par Latvijas dabas bagātību saglabāšanu, ja ne tieši uz jums?

Latvija ir zaļa valsts šī vārda tiešajā nozīmē, un turpmāk mums visiem kopīgi ir jārūpējas par to, lai mēs kļūtu par zaļu valsti arī šī vārda plašākajā nozīmē.

Tas ir mūsu potenciāls, tā ir mūsu iespēja izlauzties, un šī virziena, šīs domāšanas un politikas nozīmi ir grūti novērtēt par zemu.

Es esmu pārliecināts, ka politika, kas balstīta zaļās domāšanas ideoloģijā, var iekarot stabilu un samērā nozīmīgu vietu Latvijas politikā.

Tas ir virziens, kura nozīmi mūsdienu postindustriālajās valstīs nosaka tas, ka šīs attīstītās sabiedrības lielā mērā var raksturot patērētājsabiedrības kategorijās.

Cilvēks patērētājs, sasniedzot noteiktu labklājības līmeni, sāk pastiprināti pievērst uzmanību tādām lietām kā veselība, relaksācija, vide, mūža ilgums un tamlīdzīgi. Patērētājs sāk pieprasīt veselīgus produktus, tīru gaisu un iespēju dzīvot un atpūsties pēc iespējas tīrākā un ekoloģiski nesagānītā vidē.

Spiediens no patērētāju puses izraisa acumirklīgu reakciju no ražotāja un pakalpojumu sniedzēja puses.

Sabiedrība kopumā sāk pievērst uzmanību tam, ko tā ražo, ko tā patērē un kas tiek pamests aiz sevis.

Visu šo procesu vidū būtiska loma ir tām sabiedriskajām organizācijām, kas propagandē zaļo domāšanu.

Tām ir lielas izredzes iegūt arī uzņēmēju atbalstu gadījumā, ja tās nav kreisi noskaņotas, saprot tirgus likumsakarības un elementārākās ekonomiskās parādības, ja tās ir noskaņotas palīdzēt uzņēmējam risināt viņa vēlmi iet pretī sabiedrības pieprasījumam, kā arī iegūt politisku atbalstu no sabiedrības, ja līdzās zaļajām idejām, šīm partijām ir arī izstrādāta ekonomiskā un sociālā programma.

Ne visām partijām tas izdodas, bet tas, kā jūs esat sākuši Latvijā, manuprāt, dod zināmas cerības, ka Latvija varbūt kādreiz varētu kļūt par zaļu valsti vēl kādā trešajā nozīmē.

Visu manu cieņu jums!

Paldies!