Runas, referāti

Jānis Stradiņš, profesors, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents:

Zinātne un augstākā izglītība Latvijā — rīzes problēmās un nākotnes redzējumā

Aizvadītajā svētdienā, 1.decembrī, Rīgas Latviešu biedrībā notika kārtējā Inteliģences apvienības, Rīgas Latviešu biedrības un Jaunrades fonda konference. Tā šoreiz bija veltīta augstākajai izglītībai un zinātnei. Vairāk nekā sešas stundas ilgajā domu apmaiņā piedalījās augstskolu un zinātnes iestāžu vadītāji un studenti, tostarp LZA prezidents Tālis Millers, Latvijas Universitātes rektors LZA īstenais loceklis Juris Zaķis, LZA akadēmiķis sekretārs Andrejs Siliņš, LZA korespondētājloceklis Andris Buiķis, Izglītības un zinātnes valsts ministrs LZA īstenais loceklis Pēteris Cimdiņš, LZA korespondētajloceklis Vilnis Zariņš un citi. Plašs bija arī sabiedrības pārstāvju loks, kuri piedalījās diskusijā.

Izglītība it kā būtu visaugstākajā līmenī deklarēta par vienu no Latvijas pamatprioritātēm, taču reālā attieksme pret izglītību, kultūru un zinātni vieš šaubas, vai tie nav tikai vārdi, vai patiesībā netiek uzturētas pavisam citas prioritātes un vērtības.

Nesenajā sarunā ar Valdi Birkavu Imants Ziedonis ir sacījis: “Mums nekad nav bijis tik slikts stāvoklis izglītībā kā pašlaik. Skolotāji, kas nākuši kā mani padomju laikabiedri, paši ir neizglītoti, neinteliģenti, paši neko saviem bērniem nevar dot. Mums nekad nav bijis tik daudz bērnu, kas nemācās vispār. Nekad mums nav bērni prostituējuši. Nekad nav tik daudz bērni klīduši pa ielām.” Ne gluži varu piekrist tam par skolotājiem sacītajam — visos laikos ir bijuši un ir labi, pašaizliedzīgi, brīnišķīgi skolotāji, un tāpat ir slikti skolotāji. Pārejas laiki nevar būt zelta laiki izglītībai. Taču dzejnieka brīdinājums ir vietā — mūsu sabiedrībā diemžēl strauji plok intelekta, gara vērtību prestižs, sazeļ cinisks materiālisms, prastība, neizglītotība un neinteliģence kā norma.

Šajā sanāksmē visas izglītības jomas, izglītību vispār nevaram pārrunāt, tomēr jāatgādina, ka izglītības centieni izsenis bijuši raksturīgi latviešiem — lai atceramies Plūdoņa “Atraitnes dēlu”, lai atceramies, ka šogad aprit 200 gadu kopš Stendera “Augstas gudrības grāmatas” 2.pilnīgā izdevuma, kas bija vienreizēja zināšanu enciklopēdija dzimtcilvēkiem, kādas daudzinātajā Eiropā citur nebija. Kopš Stendera un Plūdoņa laikiem mūsu tauta spērusi milzu soli uz priekšu, mums ir sava nacionālā Universitāte, daudzas augstskolas, pašu zinātnieku elite daudzās nozarēs, ir Zinātņu akadēmija. Vai protam to novērtēt?

Šodien izšķiras, vai šo mūsu tautas tieksmi uz zināšanām, garagaismu, progresu saglabāsim. Un tas nav tikai naudas jautājums, izglītības un zinātnes budžeta jautājums, tas ir jautājums par visas sabiedrības un varas attieksmi pret līdzsvarotu izglītību un zinātni.

Augstākā izglītība Latvijā pastāv gandrīz pusotra simta gadu. Vecais Rīgas Politehniskais institūts bija pirmā tehniskā universitāte cara Krievijā un reizē ievērojams Eiropas mēroga zinātņu centrs, kur darbojās vēlākais Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds un izcilākais latviešu cilmes dabaszinātnieks — ķīmiķis Pauls Valdens. Pirmo pilna profila Latvijas Universitāti, reizē nacionālu un eiropejisku, sāka veidot 1919.gadā, dramatiskajās Bermonta dienās. Pāreja no vecā RPI uz jauno LU notika puslīdz harmoniski, cenšoties saglabāt uzkrāto pieredzi un profesorus inženierzinātnēs un ķīmijā un līdztekus veidojot jaunās humanitārās, dabaszinātņu un medicīnas fakultātes, kur simboli bija Jānis Endzelīns un tautsaimnieks Kārlis Balodis. Jaunā valsts, karā nopostīta un ļoti trūcīga, pašaizliedzīgi ieguldīja līdzekļus Universitātē, profesoru un docētāju prestižs bija ļoti augsts, arī algas ziņā. Lielas bija izglītības alkas neatkarību ieguvušajā Latvijā — studējošo skaita ziņā 1928.gadā Latvija bija otrajā vietā Eiropā aiz Igaunijas (trešajā un tālākajās vietās atstājot Šveici, Austriju un Franciju), bet studējošo sieviešu skaita ziņā bija pirmā Eiropā (pirms Polijas, Beļģijas un Šveices). Uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju bija 30 studējošie. Tiesa, tam bija ēnas puses — “mūžīgie studenti” un inteliģentie bezdarbnieki —, ko savos pēdējos gados centās novērst Kārlis Ulmanis.

Padomju režīms sagrāva šo sistēmu, Universitāte sadalījās vairākās augstskolās, tika politizēta un deformēta, daudzās nozarēs nevarēja iegūt pilnvērtīgu izglītību, zinātne no Universitātes aizgāja uz jaundibināto Zinātņu akadēmiju. Un tomēr es grēkotu pret saviem profesoriem Lidiju Liepiņu, Gustavu Vanagu, Augustu Ķešānu, ja apgalvotu, ka toreizējo iespēju robežās augstākā izglītība, īpaši dabas un eksaktajās zinātnēs, medicīnā, Latvijā nebija pilnvērtīga un ja vēl nepiebilstu, ka pēc neatkarības atgūšanas mūsu universitātes nebūtu mēģinājušas augstāko izglītību modernizēt, pielāgot Rietumu standartiem.

Pašlaik Latvijā ir 18 valsts augstskolas un 13 privātaugstskolas. 1995.gadā Latvijā studēja 113 cilvēki uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, tātad gandrīz 4 reizes vairāk nekā pirmskara Latvijā, taču pasaulē viss gājis uz priekšu un šodien tas vairs nav daudz. Eiropā šis skaitlis ir aptuveni 250, Vācijā 254, Norvēģijā 380, Somijā 232, Čehijā 134, Igaunijā 163, Lietuvā 147, Ukrainā 164. Studentu skaita ziņā triju Baltijas valstu starpā esam pēdējie. Populārākās studiju programmas, pēc 1996.gada iestāju konkursa rezultātiem, ir biznesa vadība, tūrisma organizācija, psiholoģija, mazo uzņēmumu ekonomika un vadība, starpkultūru komunikācijas un politiskās zinātnes; vismazāk populāra ir fizika. Uzstādīsim jautājumu, vai valda samērs starp plašu akadēmisko izglītību un īstermiņa arodaugstskolām (Fachhochschule) ar 3—4 gadu studijām, kādas postkomunisma valstīm ieteic Vācijas eksperti, cenzdamies šo principu iedzīvināt Austrumvācijā, lai radinātu jaunatni pie tirgus ekonomikas. Kā pārvarēt paaudžu krīzi vecākajās Latvijas universitātēs, kā pielāgot Latvijai Rietumu augstskolu standartus? Ceru, ka LU rektors Zaķis runās par to, kā vajadzīgās proporcijās veidot gan tirgum piemērotus, gan vispusīgi izglītotus cilvēkus. Ļoti negribētos, lai Latvijā tiktu diedzēti tikai pragmatiski speciālisti un zustu akadēmiskā inteliģence. Zinātne, pētniecība universitātēs ir nepieciešama akadēmiskās izglītības kvalitātes celšanai, turklāt tā saista zinātni ar jaunatni, jo mūsu zinātnieki diemžēl strauji noveco — vidējais vecums ir 55 gadi, salīdzinot ar Eiropas Savienību, kur tas ir aptuveni 40 gadi.

Man bija tas gods vai — nezinu pat — varbūt negods (daži kolēģi un žurnālisti jau nodēvējuši mūs par Latvijas zinātnes slakteriem) darboties Ministru prezidenta ieceltajā LU reformas sagatavošanas darba grupā un Latvijas pētniecības institūtu izvērtēšanas, t.s. Cimdiņa komisijā. Darba gaitā esam centušies koriģēt sākotnējo valsts ministra radikālismu, rast konstruktīvākus risinājumus, ieteikumus. Daži slēdzieni ir diskutējami, par to esmu izteicis savu īpašu viedokli gan Valsts prezidentam, gan Ministru prezidentam, gan ministram, gan Saeimas Izglītības un zinātnes komisijai (kurai esam pateicību parādā par iedziļināšanos zinātnieku rūpēs).

Nekad neesmu uzskatījis un neuzskatu, ka zinātnes un augstākās izglītības pašreizējais līmenis Latvijā būtu zems, kaut arī tas tiek pulgots un pelts, ka tas būtu pārveidojams revolucionārā ceļā. Vai patīk vai ne — pēdējos 30—40 gados, pat pēc lielajām deportācijām un emigrācijām — Latvijā ieveidojusies spēcīga zinātne, īpaši ķīmijā, fizikā, materiālzinātnēs, molekurālajā bioloģijā. Spēcīgākā jaunatnes daļa, tā, kura neizvēlējās partijas karjeru, toreiz meklēja patvērumu zinātnē. Izveidojās akadēmiskie institūti ar labu infrastruktūru, tika sintezēti oriģināli ārstniecības preparāti, kas joprojām rod samērā plašu noietu pasaulē, pat Japānā, tika izstrādāti kompozītie materiāli un siltumizolācijas segumi PSRS raķetēm, kosmiskajiem retūrkuģiem, kā izrādas, pat ceļojumiem uz Marsu. Atzīstami ir panākumi fundamentālajās zinātnēs, daudzi Latvijas zinātnieki guvuši savu vārdu pasaules zinātnē. Jā, pētniecība ritēja ārpus augstskolām, atrauti no studijām, jā, veidojās disproporcija starp dabaszinātnēm un humanitārajām, nacionāli nozīmīgām zinātnēm, jā, zinātne attīstījās komunistisko koncepciju žņaugos. Un tomēr tā bija laba zinātne.

Atgūstot neatkarību, pirms 5 gadiem bijām cerību pilni, domājām, ka būsim Latvijai vajadzīgi. Sākās Zinātņu akadēmijas reforma, nederīgo zinātnes virzienu ravēšana, tuvināšanās augstskolām. Taču drīz vien tas lielā mērā apsīka gan finansējuma dramatiskā samazinājuma dēļ, gan jaunatnei aizplūstot uz finansu, biznesa un banku struktūrām, vai dodoties uz citām “siltākām” zemēm, gan neizpratnē par Latvijas tautsaimniecības stratēģiju, kurā zinātne izrādījās lieka.

Un tomēr — zinātnes līmenis Latvijā daudzās nozarēs joprojām atbilst pasaules standartiem. To apstiprina ne tikai Dānijas Zinātnes padomes veiktā starptautiskā Latvijas zinātnes ekspertīze (1992), Baltijas un Ziemeļvalstu Zinātņu akadēmiju konference (Lielupē, 1996.gada septembrī), daudzu Eiropas ekspertu atzinumi, Eiropas akadēmijas piešķirtās balvas Latvijas jaunajiem zinātniekiem šopavasar, daudzu Latvijas zinātnieku augstā citējamība (pēc Gārfīlda SCI), referāti starptautiskās konferencēs, bet, galvenais, Latvijas jauno zinātnieku, ārstu un studentu konkurētspēja ārzemju pētnieciskajos centros, labās atsauksmes par viņu sagatavotību. Vispār, ārzemēs mūs vērtē augstāk nekā pašu mājās.

Protams, zinātne mazās valstīs darbojas nedaudz citādi kā lielvalstīs, te ir citas prioritātes, kas centrējas galvenokārt reģionālo zinātņu jomā, humanitāro un sociālo zinātņu jomā — valodniecībā, vēstures un vides pētniecībā, tautsaimniecībā, demogrāfijā, vietējo izejvielu un racionālas lauksaimniecības apzināšanā. Vienlaikus jācenšas nepazaudēt sasniegto arī fundamentālajās zinātnēs, ir jādomā par humanitāro, nacionālas nozīmes, sociālo zinātņu renesansi, un tāda jau aizsākusies.

Akcentu maiņa pētnieciskajā darbā un augstākajā izglītībā loģiski prasa reformas. To mērķis būtu ierobežoto finansu iespēju ietvaros garantēt studiju un fundamentālās pētniecības pēctecību, lai konkursa kārtā finansētu pētnieciskus projektus (nevis iestādes — monstrus), saudzīgi pārstrukturēt institūtus, ranžēt tos pēc līmeņa un nozīmīguma, integrēt augstākās izglītības un pētniecības iestādes, pamazām padarot universitātes par visas pētnieciskās sistēmas mugurkaulu, neļaujot iet bojā labām, pasaulē atzītām pētnieku skolām un virzieniem.

Reforma ir sāpīga. Mantojumā no vecās iekārtas esam saņēmuši intelektuālo potenciālu, kas neapšaubāmi ir milzu vērtība un liela nākotnes rezerve Latvijai. Taču institūtu kopa tika veidota superlielvalstij un ne allaž atbilst mazas, trūcīgas valsts iespējām un vajadzībām. Ir skaidrs, ka to nevar saglabāt nemainītu, bet tāpat skaidrs, ka problēmu nevar vienkāršot, atrisināt ar direktīviem lēmumiem no augšas.

Šājā ziņā valsts ministra Pētera Cimdiņa ierosmes pētniecisko institūtu izvērtēšanā un universitāšu modernizēšanā itin kā būtu aicinātas dot ierosmes nākotnes modelim, kaut arī — atzīsim — zināmus meklējumus jau agrāk bija sākušas pašas universitātes un Latvijas Zinātnes padome. Taču akadēmiskajai sabiedrībai gluži nepieņemamas bija metodes, stils, voluntāri, vienpusīgi spriedumi, aizmuguriskas darbības, kam kroni uzlika Salaspils skandāls. Krasi negatīvu attieksmi šai sakarā izteikušas Latvijas Zinātnieku savienība, Zinātņu akadēmijas Senāts, Latvijas Zinātnes padome. Lukašenko metodes diez vai būtu vietā Latvijas augstskolās un zinātnē, kur tomēr ir iedibinājušās demokrātiskas un akadēmiskas tradīcijas. Bet, pats galvenais — aiz visa stāv cilvēki, dzīvi cilvēki, pieredzes un nopelniem bagāti cienījami zinātnieki, ne salašņas. Nepilna gada laikā zinātnē mainījusies gaisotne, psiholoģiskais klimats. Sasteigtība izraisījusi tikai konfrontāciju, alerģiju, pretreakciju iecerētajām reformām un praktiski simtprocentīgi negatīvu attieksmi no zinātnieku puses. Galu galā itin kā esam nonākuši pie atziņas, ka vajadzīgi ne gatavi risinājumi no augšas, bet ieteikumi, kurus akceptētu Universitāte un pētnieciskie institūti, dialogs starp ieinteresētajām pusēm, kas varētu pat būt ilgstošs, jo augstākās izglītības un zinātnes joma ir delikāta, un graut ir vieglāk nekā celt.

Atbalstot pētniecisko institūtu vairuma iekļaušanos LU, RTU, LLU, Latvijas Medicīnas akadēmijā, gribu tomēr uzturēt viedokli, ka ne visa zinātne Latvijā jākoncentrē tikai universitātēs. Līdzīgi Maksa Planka un Fraunhofera institūtu sistēmai Vācijā, līdzīgi neatkarīgajiem pētniecības centriem Dānijā, Norvēģijā, Somijā (un arī Igaunijā), atceroties arī pirmskara Latvijas pieredzi (Latvijas vēstures institūts, Zemes bagātību pētīšanas institūts, Folkloras un Valodas krātuves), arī šodien Latvijā jāsaglabā vai jāveido valsts nozīmes pētnieciski centri vai “ekselences centri”. Uz šādu statusu varētu pretendēt topošais Letonikas centrs, Organiskās sintēzes institūts, Koksnes un mežu institūts un varbūt vēl viens otrs, kas īstenotu nozīmīgas pētnieciskas programmas vai projektus, iesaistot tajos atsevišķus izcilākos studentus un doktorantus. Laika trūkuma dēļ šo centru struktūrā un funkcijās neiedziļināšos. Vēl gribu pasvītrot, ka integrācijai, kur tā notiek, universtāšu un pētniecisko institūtu “laulībām” jābūt ar abpusēju mīlestību, pietiekami harmoniskām, nepieļaujot vulgāras “izvarošanas”. Nez vai pareizi celt augstākās izglītības līmeni uz zinātniskās pētniecības ierobežošanas vai pat likvidācijas rēķina. Nez vai pareizi iecerēto reformu veikt vai vienīgi naudas taupīšanai. Taupīt uz zinātnes rēķina nebūtu pats prātīgākais taupīšanas veids, bet nupat jau liekas, ka Latvijā tā ir valsts politika.

Valsts budžeta zinātnei atvēlētā daļa neatkarīgajā Latvijā nepārtraukti (izņemot Birkava valdības laiku) ir tikusi samazināta, tādējādi zinātni Latvijā nostādot uz iznīkšanas robežas. Finansējuma procentos un nacionālā kopprodukta un zinātnieku skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem zinātne Latvijā noslīdējusi zem kritiskās robežas, ieņemot priekšpēdējo vietu Austrumeiropā, aiz Moldovas. Īstenojot šādu zinātnes finansēšanas politiku, nākamgad, piemēram, relatīvā, zinātnei atvēlētā daļa budžetā būs divreiz mazāka nekā Igaunijā, kaut gan 1991. gada izejas pozīcijas bija vienādas. Igaunijā un arī Lietuvā attieksme pret zinātni ir normālāka, tur valdība, parlaments un sabiedrība uzlūko zinātni kā ievērojamu faktoru ražotājspēku un intelektuālās attīstības nodrošināšanai. Šī tendence var kļūt bīstama Latvijas nākotnei, ierindot to starp atpalikušām valstīm.

Mēs runājām vairāk par tīri strukturālām reformām augstākajā izglītībā un zinātnē, bet, manuprāt, svarīgāka ir perspektīvo jauno zinātnieku apzināšana un atlase potenciālo profesoru vietām, to sūtīšana mērķa studijām uz ārzemēm. Protams, nievājošā attieksme pret zinātni vispār un gados vecākiem, bet vēl visai produktīviem zinātniekiem arī jaunatnē neradīs īpašu vilinājumu atgriezties dzimtenē, kur par valsts politiku zinātnē kļūst princips: “vectētiņš, ragutiņas, mežs”. Taču vienmēr atradīsies trakie, kas dzīves piepildījumu meklēs zinātnē.

Var jau sacīt, ka līdzšinējā zinātne Latvijā ir padomju laikā bezmaz nokritusi no gaisa, tāpat kā tās teritorijā negaidīti atradies unikālais Ventspils radioteleskops ar 32 m antenu; ka trūcīgajai Latvijai tā ir lieka greznība, kas jānoārda un jārada jauna zinātne no nekā. Gribētos tomēr pašreizējo Latvijas zinātni salīdzināt ar vecu ābeļu dārzu, kas joprojām nes augļus. Izcērtot to, jāapzinās, ka vietā nekas jauns ātri neizaugs, rēgosies tukšums. Līdzās importa gaļai un importa radioaparatūrai nāks importa zinātnieki. Un tad nu patiešām dzīvosim “trešajā pasaulē”, ko pēdējā laikā jo dziļi iepazīstam no populārajiem teleseriāliem, kur redzam gan ķirzakas smaidu, gan bagāto arī — raudāšanu. Vai tas darīs Latvijas tēlu pievilcīgu Eiropai, par to lai atļauts šaubīties. Turklāt mūsu “eirofaniem” būtu jāatgādina, ka Eiropas Savienībā būs grūti iekļūt valstīm, kur zinātnei atvēl mazāk par procentu iekšzemes kopprodukta (Latvijā 1997. gada budžeta projektā tas noslīdējis līdz 0,25 procentiem, kamēr 1990. gadā bija vismaz 1,6 procenti; diemžēl).

Ir jāpanāk, lai mūsu trūcīgā, izvārdzinātā sabiedrība apzinātos zinātnes nepieciešamību, vērtību. Varbūt tas ir tikpat naivi, kā sauklis “Es jūs iemācīšu mīlēt Raini” — arī Raini šodien mēs nemīlam. Taču jebkurā attīstītā valstī zinātni aplūko ne tikai kā pašvērtību (un tāda tā joprojām vēl ir arī Latvijā), kā civilizācijas un demokrātijas garantu. Ja arī zinātnieki ne vienmēr pārstāv nācijas sirdsapziņu, kā Andrejs Saharovs, tad tie tomēr ir nācijas intelektuālās temperatūras rādītāji. Noslīdot tai zem kritiskās atzīmes, iestājas anabioze, lāča ziemas miegs. Zinātnieki un intelektuāļi spēj veikt savu misiju, ja to skaits nav zem kritiskās atzīmes, ja tie nav izolēti no sabiedrības. Tikai tad valstī var attīstīties ražošana uz jaunāko atziņu pamata, tikai tad var tikt pārņemtas jaunās tehnoloģijas, tikai tad var pilnvērtīgi darboties augstskolas, tikai tad var raisīties diskusijas sabiedrībā, nav pa labi un pa kreisi jāmeklē apšaubāmi ārzemju eksperti.

Nevēlos biedēt, pat ne brīdināt, tomēr liekas, ka, materiālo rūpju mākti, piemirstam par intelektuālajām rūpēm un kļūstam arvien provinciālāki. Kādas lielas Šveices firmas prezidents izteicies, ka Baltijas reģions varētu kļūt par vienu no visdinamiskākajiem ekonomiskiem reģioniem pasaulē, jo te esot “kritiskā masa” — resursi, attīstīta tehnoloģija, izglītots darba spēks un lēta pašizmaksa. Taču kā Māra Čaklā un Imanta Kalniņa dziesmā: “Pagaidām, pagaidām, pagaidām”. Līdzsvarota Latvijas, Baltijas attīstība prasa pareizu attieksmi pret zinātni un augstāko izglītību. Tas ir viens no mūsu pamatkapitāliem, vērtīgāks nekā baļķi un mežs, tādēļ šīsdienas diskusijas rezultātos ieinteresēti ir ne tikai zinātnieki un universitāšu rektori, bet arī visa sabiedrība, pat ja tā to vēl neapzinātos.

Latvijas nākotni gribētos redzēt līdzsvarotu kur visi varēs gūt labu izglītību, arī ārpilsoņi, jo kulturāla vide ir arī citādā ziņā stabila vide, kur augstskolas un zinātne stāvēs goda vietā, kalpos Latvijai, Eiropai un pasaulei. Valstij ir robežas, zinātnei robežu nav — ar zinātni Latvija vistiešāk var ieiet pasaulē.

Ievadreferāts Inteliģences apvienības, Rīgas Latviešu biedrības un Jaunrades fonda konferencē “Augstākā izglītība un zinātne Latvijā” 1996.gada 1.decembrī

Maija Kūle, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe:

Izglītības sistēma Latvijā un draudi sabiedrībai

Pēdējā laikā diezgan daudz diskutē par augstākās izglītības un zinātnes stāvokli valstī. Taču raksturīgi, ka diskusijas lielākoties tiek ievirzītas noteiktā gultnē: ja par augstskolām, tad par LU pārveidošanu, ja par zinātni, tad par zinātnisko institūtu integrāciju augstskolās.

Tie ir akcenti, kas ar valdības “gādību” patlaban tiek izvirzīti priekšplānā. Tos pavada nostādne: “tiksim galā ar šiem visiem universitātes stagnātiem un neprašām, akadēmiskajiem večukiem un zinātniekiem sliņķiem, un tad beidzot Latvijā zels un plauks brīnišķīga augstskolu un zinātnes sistēma, kuru būs realizējusi šī valdība, hipnotizējot sevi ar reformu vārdu”.

Es šodien vēlos nevis diskutēt par atsevišķām integrācijas detaļām un LU sastāvdaļām (to tāpat izdarīs), bet gan parakties notiekošajiem procesiem dziļāk apakšā: kāpēc reformas tiek vērstas tieši šajā virzienā un cik tas ir pareizi no stratēģiskā viedokļa.

Kas patiešām Latvijas augstākajā izglītībā un zinātnē apdraud sabiedrību? Kas ir tas, no kā valstij, tās likumdevējiem un ierēdņiem būtu mūs jāsargā?

Kādēļ es izvirzu vārdu — jāsargā? Šim vārdam ir liela filozofiska slodze, kas saistās ar ideju par valsti. Valsts jau nav Dieva iestādījums Zemes virsū, bet cilvēku radīta ideja. Pie tās pirmsākumiem stāv angļu filozofs Džons Loks un citi, kas skaidri saprata un mācīja Rietumu pasaulei, ka valsts ir tā, kas aizsargā. Mūsdienās, un it īpaši Latvijā, vārds “aizsardzība” ir mākslīgi sašaurināts, ar to galvenokārt saprotot valsts aizsardzību no ārējā ienaidnieka. Taču valsts funkcija ir plašāka — tajā ietilpst nepieciešamība aizsargāt mūs no ļaundarības, krāpšanas, muļķības un nabadzības. Tieši tādēļ ir domāta likumdošana, cilvēktiesības, valsts vara un ierēdņi.

Bet kā mēs patiesībā patlaban Latvijā izjūtam valsti? Kā nodokļu iekasētāju (ne sevišķi veiksmīgu), ierēdņu barotāju un varas interešu uztiepēju. Augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš mēdz lielīties, ka viņš ir vistiešākais valsts interešu izteicējs un sapratējs, jo viņa rokās ir vara. Džons Loks par to teiktu, ka tie ir meli, jo netiek realizēta valsts ideja un tās dziļākā būtība — aizsardzības funkcija. Aizsegšanās ar valstiskumu ir tikai varas piekopta šķietamību spēle, caurspīdīga mantija uz “kailo interešu un personisko kompleksu netīrās miesas”.

Ja valsts aizsargā pilsoni visplašākajā nozīmē, tad valsts vara nebaidās no saskarsmes ar saviem pilsoņiem, uzklausa un respektē tos. Bet pie mums arvien vairāk iezīmējas pretēja tendence: kad pensionāri ar savām sērkociņu kastītēm, kuras var nopirkt par 4 santīmiem — piešķirto pensijas palielinājumu vienai dienai — sanāk protesta mītiņā pie Ministru kabineta, neviens kabineta loceklis ar viņiem runāt ārā neiznāk. Vara ar plebejiem neielaižas sarunās.

Līdzīgs stils valda zinātnes atteicībās ar varu: LZA Senāts, Latvijas Zinātnieku savienības valde, Latvijas Zinātnes padome, zinātnieku kolektīvi pieprasa P. Cimdiņa demisiju sakarā ar voluntāru, nedemokrātisku, haotisku darba stilu un nerēķināšanos ar zinātnieku domām, bet vara nevēlas apspriest šo jautājumu ar saviem pilsoņiem — zinātniekiem. Tā arvien vairāk atsvešinās un attālinās no cilvēkiem, bet tāda tendence kopumā ir bīstama valsts attīstībai. Šo kaitīgo sindromu atzīmē arī latviešu izcelsmes politologs no ASV Peniķa kungs avīzē “Diena”, raksturojot Latvijas valsts nelabvēlīgās attīstības tendences.

Atgriezīsimies pie jautājuma par valsts funkcijām izglītībā un zinātnē un izvēlēto stratēģiju: reformēt LU, integrēt institūtus. Integrācijas plānam šogad ir izgāzts ap ceturtdaļmiljona latu, nepaskaidrojot tā dziļāko jēgu un naudas izlietošanas efektivitāti, ko ministram prasīja zinātnieki. Tiek atbildēts, ka tas ir valstisks, stratēģisks plāns un tāpēc mēs tā darām. Valstī vajagot reformas! Bet zinātnē jau bija radikāla reforma 1991. un turpmākajos gados, LU sāka pašreformēšanās procesu. Kāpēc tagad tieši Universitāte tiek kā tāds kuģis apšaudīta ar torpēdām, ar greizām idejām par fakultāšu pārveidošanu, bakalaura studiju saīsināšanu un netiek risināti izglītības sistēmas būtiskāki jautājumi, kas patiešām var sākt apdraudēt sabiedrību. Es nespēju noticēt, ka LU ir tas lielākais pūznis Latvijas izglītības sistēmā un ka zinātniskie institūti ir strutainas atliekas, kas jāpiešuj pie kāda cita ķermeņa. Taču integrēšanās process ir novests jau tiktāl, ka vairs nav vērts diskutēt par tā lietderību.

Tomēr, raugoties uz Latvijas izglītības sistēmu, man šķiet, ka tā drīz sāks daudz stiprāk pūžņot kādā citā vietā. Ministrijas stratēģija būtu tieši ieraudzīt šos potenciālos, nevis izdomātos pūžņus, un visu savu spēku un atjautību virzīt uz to sakārtošanu.

Man šķiet, ka no Latvijas zinātnes un universitātes neviens tā īpaši jāpasargā nebūtu. Tās pašas ir aizsargājamas (kas gan netiek darīts). Taču ir sfēra, kura var radīt satraukumu sabiedrībā un par kuru mēs ļoti maz zinām. Tās ir privātās augstākās mācību iestādes. Situācija, kā man šķiet, ir līdzīga tai, kāda tā bija banku sfērā pirms dažiem gadiem. Bankas ar glanci atvēra savus ofisus un savāca naudiņu. Tās visas bija likumīgas, un par tām mēs dzirdējām tikai labu vai nedzirdējām neko. Pietiekami spēcīgu likumu, lai valsts banka varētu kontrolēt komercbanku darbību, tolaik nebija. Tagad ir grūti pateikt, tīšām vai netīšām šādi likumi netika pieņemti. Un tad nāca krahs...

Privātās augstskolas tiek atvērtas ar mazāku glanci nekā bankas, taču pietiekamu, lai saņemtu licenci — telpas kaut kur ir, pasniedzēju saraksts un programma arī. Divu gadu laikā pēc licences saņemšanas jāiesniedz dokumenti akreditācijai. Taču kurš zina, kas notiek pa šiem diviem gadiem un pēc tam. Prese publicē reklāmas, par kurām neatbild. Kad jautāju Izglītības ministrijai, man atbildēja, ka principā ir divi izglītības lietu inspektori, taču viņi nemūžam nenodarbosies ar augstskolām, un vispār ministrija sakarā ar augstskolu likumu nav tiesīga iemaisīties privātstruktūru darbībā. Licencēšanas procesā varētu pieaicināt ekspertus, taču visi grib samaksu, tā nav, tāpēc neviens nenāk palīgā. Akreditācijas process pamatos ir sācies valsts augstskolās, tas būs milzīgs darbs — kopumā seši gadi — tāpēc tagad vēl neko nevar saprast, kas īsti kur notiek.

Es piedāvāju paņemt mašīnu un apbraukāt šīs augstskolas, uz ko saņēmu sirsnīgu atbildi, ka ierēdņi to nevar atļauties darīt un vispār tur “var dabūt pa purnu”, jo dibinātāji aizstāvēs savas finansiālās intereses. Latvijā, kā runā, ir arī dažu krievu augstskolu konsultāciju punkti, neoficiālas struktūras, kas pat netaisās iet pēc licences. Iedomāsimies situāciju, ka kādai augstskolai atņemtu licenci, kas un kādā veidā to slēgs? Municipālā policija, finansu inspekcija? Reāli droši vien būtu tā, ka, ķerot cita veida blēžus, ar augstskolām neviens negribētu krāmēties un tās mierīgi turpinātu eksistēt un savākt naudu.

Svarīgi ir arī tas, ka mūsu tauta neatšķir, ko nozīmē licencēta augstskola, ko — akreditēta, kurš var izsniegt valsts diplomus un kurš tikai papīra lapiņas. Var jau atbildēt, ka tauta pati vainīga, kur aitas, tur cirpēji, taču vai tādēļ mēs maksājam nodokļus un uzturam ierēdņus, lai viņi tik augstprātīgi uz mums norādītu un atstātu šo problēmu katra paša ziņā.

Tad jāsaka, mīļā ministrija, deputāti un valstiskais valsts ministr! Kamēr jums aiz muguras vārās šī putra, jūs vajājiet stabilus un solīdus zinātniskos institūtus, mēģinot pierādīt, ka tie ir niecība. Kā citādi kā par vajāšanu var saukt institūtu izvērtēšanas komisijas oficiālos secinājumus, kuros, piemēram, Fizikas institūta sadarbība starptautiskajā jomā novērtēta ar teicami, bet kopējais vērtējums — apmierinoši, ar norādi reorganizēt institūtu. Ja manam bērnam skolā ieliktu treknu piecinieku, bet pēc tam uz liecības nesaprotamā veidā parādītos slikta atzīme, es arī teiktu, ka viņu skolā vajā. Tas pats par dažiem citiem institūtiem.

Esmu secinājusi, ka par to, kas norisinās visu jaundibināto augstskolu sfērā kopumā, neviens izsmeļoši nevar atbildēt. Pajautāsim valsts ministram, lai viņš noraksturo šīs visas licencētās un nelicencētās augstskolas, lai rekomendē, kur mums iestāties, kur mūs apkrāps un kas no tām sagaidāms nākotnē, un redzēsim, cik perfekti viņš pārvalda (jāsaka — nepārvalda) savu nozari.

Taču padomāsim, banku krīze ļoti sāpīgi ķēra Latvijas iedzīvotājus. Cilvēki zaudēja savus ietaupījumus — simts vai vairāk latus. Bet daudz vairāk latus jaunieši patlaban iegulda nedrošā augstākās privātās izglītības sistēmā. Ja viņu vecākiem pamazām nāksies samierināties ar zaudējumiem bankās, saprotot, ka tas vismaz notika vienreiz, tad bērni raudās ne tikai par iztērēto naudu, bet arī par sabojāto likteni, apstulboto prātu un muļķīgi iztērēto laiku. Šeit krīze būs dziļāka un vēl riebīgāka.

Es nebūt nevēlos vērsties pret privāto augstāko izglītību principā, droši vien arī šeit ir pērles. Mani tikai uztrauc tas, ka mēs to nepārzinām, tēlojam, ka viss ir kārtībā. Valsts nav gatava mūs aizsargāt no iespējamām bezjēdzībām. Ministrs atbildēs, ka likums ir un pārējais nav viņa kompetencē. Tieši šeit sākas valsts un varas bezatbildība, nevēlēšanās aizsargāt savu tautu no intelektuālām diversijām un reformu procesa pietēlošana. Tā vien gribas teikt, kamēr neviens nav beigts, tas nevienu neinteresē.

Taču manā dzimtajā ciemā meitenes atbrauc no Rīgas, raud un stāsta, ka —, stājoties ar tūrismu saistītā augstskolā, viņām apmēra gurnus un krūtis un sūta tā saucamajā praksē uz restorānu. Es kā šīs valsts pilsone gribu zināt, kas tā par dīvainu augstāko izglītību un kāpēc valsts ministru tas neinteresē?

Rīgas Aviācijas universitātē darbojas astroloģijas katedra, izrādās, ka 360 latus gadā vajag samaksāt par mācībām, un tu vari saņemt Latvijas valsts diplomu kā astrologs! Viss ir vienkārši: valsts augstskolām, kas pastāvēja padomju laikā, nav jāsaņem licence, akreditācija vēl priekšā un pat pastāv modelis, ka, akreditējot kādu vienu programmu, piemēram, lidmašīnu būves tehnoloģiju, varētu tikt par derīgām atzītas arī pārējās programmas, tātad arī astroloģija. Arī valsts nozīmes diplomus universitātei izsniegt nav nekāda problēma.

Kur mēs esam nonākuši? Vai tiešām Eiropas kultūras daudzu gadsimtu pieredzē izstrādātais modelis, ka universitātēs kopj noteiktu racionalitātes veidu, kam nav nekā kopēja ar astroloģiju, alķīmiju un okultismu, neko nenozīmē? Vai gribat, lai Eiropa smejas par mūsu augstākās izglītības sistēmu un saka, ka pie mums iet vēl trakāk nekā viduslaikos?

Nav taisnība, ka tirgus ekonomikas valstīs nevar sekot privātuzņēmēju darbībai un vēl vairāk — valsts iestāžu darbībai, ir sevišķi izglītības sfērā. Ja ir neizdevies Augstākās izglītības likums, kas apdraud pilsoņu garīgo un intelektuālo drošību, to vajag pārtaisīt. Var radīt dažādas ekspertu komisijas, pilnveidot licencēšanu, var izdarīt ļoti daudz ko, ja tikai vēlas. Ja ministrijas augstākie ierēdņi prastu cienīt zinātniekus (nevis kā, piemēram, valsts ministrs Cimdiņš kādā no LZA sēdēm izteicās: kas ir zinātne Latvijā? Es tādu nezinu. Tā visa ir neradoša un destruktīva!), tad zinātnieki, Latvijas inteliģence, bez šaubām, ietu palīgā ministrijai savas valsts izglītības sistēmas sakārtošanā. Protams, ja ministrijas mērķi būtu tīri un godīgi.

Taču vai tie tādi ir? Visu 1996. gadu valda integrācijas lozungs, t.i., savienosim augstskolas ar zinātniskiem institūtiem, lai uzlabotu mācību darbu (ievērojiet, mācību, nevis zinātnes darbu!). Jāatzīst, ka kādu laiku arī es tam ticēju kā ideoloģiskai platformai, kura principā varētu būt pieņemama, diskutējot par tās realizācijas veidu. Taču tagad arvien skaidrāk iezīmējas šī procesa divi līmeņi: viens, par kuru skaļi un daudz runā, otrs — par kuru tikpat kā nerunā un kuru notiekti centīsies noliegt.

Zinātnei ir savi īpašumi, padomju laikā celtas mājas, inventārs utt. Dažuviet tas ir lieks, bet gadās arī pa “kumosiņam”. Tad kādēļ tiek “kratītas”, reformētas, pārstrukturētas zinātniskās iestādes? Viena no versijām, par kuru arvien vairāk runā zinātnieki, ir tāda — krata tādēļ, lai atbirtu “kumosiņi”. Rīga jau ir lielā mērā sadalīta, bet izrādās, ka šis tas ir palicis Salaspilī, piemēram, zinātnisko institūtu ēkas un jaunatklātās ģipša iegulas, tikai institūtu personāls maisās pa vidu. Kā jums liekas, vai loģiski nebūtu to integrēt LU, t.i., lai vācās nost no kājām.

Mēs paši, būdami Filozofijas un socioloģijas institūts, pieredzējām, kā LZA atņem Kaķu māju un ar vienu premjera parakstu nodod valdījumā Finansu ministrijai, izspiežot no šīs mājas zinātniekus. Tagad zinātnieku vietā tur sēž finansu eksministrs ar savu kantori. Peļņa nāk no valdījuma tiesībām, jo skaists nams Vecrīgā ir milzum vērts. Un tā uz priekšu! Nevar taču Rīgas labākās mājas dot augstskolām un zinātnei. Tāpēc LZA taisījās atņemt Zinātnes namu Lielupē, Tehniskajai universitātei — ēkas Ķīpsalā utt, jo galu galā arī tie ir “kumosiņi”.

Jāsaprot, kamēr īpašuma jautājumi nav sakārtoti, kamēr tie pāriet valdījumā no viena uz otru (LZA–IZM–LU), tikmēr vienmēr kaut kas labs atbirs un tiks ne jau zinātnei un augstskolām. Zinātne un augstskolas no valsts patlaban saredz nevis aizsardzības, bet gan “aptīrīšanas” taktiku. Tāpēc, precīzi runājot, nevarētu šīm varas struktūrām vispār atļaut lietot valstiskuma vārdu un izteikumus, ka tās realizē valsts intereses.

Kāpēc neviens negrib pievērsties privāto augstskolu darbības pārlūkošanai? Tāpēc, ka no tām nekas neatbirs, tā pratīs aizstāvēt savu īpašumu, savu naudu ar zobiem un nagiem. Tad kādēļ ar tām iet un plēsties? Augstāko garīgo vērtību dēļ, vai?

Mani un ļoti daudzus citus zinātniekus un pasniedzējus tracina šis varas pragmatisms, neintelektuālisms, rupjās darbības metodes, piesegšanās ar valstiski ideoloģiskiem mērķiem. Reizēm rodas sajūta, ka daži ministri varbūt neapzinās, kādos procesos viņi tiek iesaistīti un kādu lomu nospēlē. Blēdībām nekad nav skaidras acis, taču ir lunkana mēle. Tāpēc mēģināsim meklēt procesu būtību, nevis turpināsim atbalstīt runas, kuras šos procesus piesedz.

Jānis Vētra, Latvijas Medicīnas akadēmijas rektors:

Daba nezin, cik tā liela, bet vai mēs to zinām

Šo Paskāla izteicienu izmantoja Rainis kā atskaites punktu savam filozofiski un poētiski piesātinātajam dzejolim “Daba un dvēsele”. Arī šodien šī Paskāla sentence noder kā atskaites punkts, meklējot atbildes uz vispārīgiem jautājumiem — kas tā daba, kas tie mēs, gan arī tas, kas pašlaik notiek Latvijas augstākajā izglītībā un zinātnē, ir dabiski vai ne.

Šīsdienas konferences tematikas centrālā problēma, neapšaubāmi, ir neuzticēšanās un savstarpējās neizpratnes plaisa starp universitātēm un valdību, vai plašāk — starp augstskolām un zinātniskajām iestādēm, no vienas puses, un valsts varas institūcijām, no otras. Plaisa ir dziļa, un mums nav materiāla, ar ko aizbērt, bet, lai novērstu satricinājumu, kas var mūs visus iebrucināt bezdibenī, ir jāturpina mest pāri šai plaisai laipas, projektēt un celt tiltus. Un es ceru, ka arī šīsdienas konference kalpos tādas jaunas viedokļu saskaņošanas un izpratnes laipas radīšanai.

Gan valdības locekļi, gan valsts varas institūcijas ierēdņi, gan augstskolu akadēmiskais personāls, gan inteliģences absolūtais vairākums augstāko izglītību ir ieguvuši padomiskā sociālisma ietvaros. Augstskolas tajā bija veidotas kā resoriskas kadru kalves, caur kurām iet cauri vienvirziena studentu plūsma no vidusskolas uz profesiju un darbu kādā nozarē, t.sk. zinātnē. Augstskola sociālismā bija viena no daudzajām valsts istādēm ar stingri noteiktām, ideoloģizētām darbības robežām, jo sabiedrības vajadzību rosinātāja un valsts attīstības stratēģijas veidotāja bija partija.

Izglītības augstākā un pilnīgākā pakāpe kopumā “dabiski” piemita sabiedrības daļai, kuru sauca par proletariātu. Un tās apgūšanai nevajadzēja speciālu mācību iestādi. Pietika ar Aļošas Peškova universitātēm — ielu un pagalmu — Maksima Gorkija kanonizētajās atmiņās par savu bērnību “Manas universitātes”.

Domāju, ka absolūtais vairākums Latvijas valsts varas pārstāvju vārdos rūpīgi norobežotas no šādas divējādas vārda “universitāte” izpratnes, bet kā šī norobežošanās izpaužas konkrētā rīcībā?

Valdības institūciju izpratnē universitātes joprojām ir parastas valsts iestādes, kuras tērē valsts budžeta naudu, un proporcionāli ļoti maz iemaksā valsts budžetā. Tādējādi iznāk, ka šobrīd universitāte ir parasts uzņēmums, kas strādā slikti un ražo produkciju, kuru neviens īsti nav pasūtījis, ar zaudējumiem.

Iznāk, ka viens no galvenajiem apstākļiem, kāpēc valsts augstskolas šobrīd tiek bezcermoniāli bīdītas iekšā tipiskas budžeta iestādes rāmjos, ir tas, ka valdība un tās institūcijas nezina, ko vēlas sagaidīt no universitātēm. Patiesībā no ierēdniecības viedokļa kaut ko tādu formulēt ir ļoti neizdevīgi, jo tas prasa lielu piepūli — atrasties dialoga režīmā ar universitāti. Daudz vienkāršāk ir atbilstoši mirkļa iegribām, politiskajiem strāvojumiem vai konjunktūrai norādīt — fundamentālo pētījumu par daudz, virsnieku par maz, ārstu par daudz, skolotāji nevērtīgi un finansējums būs tik daudz, cik mums iznāks.

Varētu jau teikt, bet kas tur slikts, ja valdība un ministrijas tieši vada universitātes? Mēs regulāri dzirdam, ka valstij naudas ir tikai tik, cik ir — varbūt ideja par plaukstošu valsti kā sekmīgi funkcionējošu uzņēmumu nemaz nav zemē metama. Ministru prezidents ir šī uzņēmuma – valsts, direktors, uzņēmumam ir apsardze — Iekšlietu un Aizsardzības ministrija, ekonomiskais dienests, finansisti — Finansu ministrija, institūcijas, kas rūpējas par darbinieku kvalifikāciju — Izglītības un zinātnes ministrija, ir dienests, kas rūpējas par darbinieku veselību un uzrauga, lai veciem un nespējīgiem būtu pajumte — Labklājības ministrija utt.

Neatbildēts paliek jautājums — kāpēc šis uzņēmums, proti, valsts, pastāv, kas nosaka tā stratēģiju, mērķus, ideju? Ja tas kādam pieder un tā nav Latvijas tauta, tad stratēģiju un mērķus nosaka saimnieks. Bet tad mums priekšgalā ir guberņas vai štata gubernators vai arī viņš ir krusttēvs, un tālākas diskusijas nav nepieciešamas.

Bet, ja Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts ar Latvijas tautas interesēm atbilstošu stratēģiju un nacionāliem mērķiem, tā nevar eksistēt vienkārši kā parasts uzņēmums. Totalitārajā sabiedrībā mērķus un stratēģiju formulēja vienīgā partija, demokrātiskā valstī šī funkcija nesaraujami ir saistīta ar universitāti, līdz ar to tas nav ne parasts uzņēmums, ne parasta valsts budžeta iestāde. Universitātes kā pašpārvaldes autonomas institūcijas ne tikai realizē studiju programmas, publicē pētījumu rezultātus, bet arī rada un uztur vidi, kurā nepārtraukti tiek meklētas atbildes uz sabiedrību un valsti interesējošiem jautājumiem. Tajās, vairākām intelektuālām paaudzēm strādājot vienkopus, tiek formulētas atbildes un atkal apšaubītas. Universitātes piešķir un formulē jēgu demokrātiskai valstij, kurā vara pieder tautai.

Augstākās izglītības jomā Latvijā, manuprāt, veidojas paradoksāla situācija. Apstākļus, kad saglabājas universitāšu atpalicība no prasībām, kuras nosaka sabiedriskās attiecības Latvijā, tieši augstskolas vislabāk formulē un argumentē nosacījumus šīs nozares attīstībai. Esmu pārliecināts, ka universitāšu attīstību kavē vairs ne tik daudz iekšējie faktori, cik valdības demokrātiskai valstij neadekvātā darbība attiecībā uz augstskolām.

Šinī situācijā vispamatotākās cerības saistās ar Saeimu. Neatkarīgās Latvijas trīs parlamentiem vispār ir bijusi rksturīga drosmīga, avangardiska pieeja augstākās izglītības un zinātniskās darbības likumdošanas jomā, kas lielā mērā ļāvusi augstākajai izglītībai un zinātnei pārdzīvot pēdējo gadu notikumus.

Tiek nostiprināta augstskolu autonomija. Sacensības princips pētniecisko līdzekļu sadalē, daudzējādā ziņā oriģināls augstskolu likums. Žēl, bet tradicionāli bezspēcīga Saeima ir valsts budžeta lietās. Taču domāju, ka te situācija ir labojama. Ir zināma virkne rādītāju, kas raksturo normālu demokrātisku valsti — pētnieku skaits uz 1000 iedzīvotājiem, studējošo skaits, vidējais zinātnes finansējums uz vienu pētnieku, zinātnes un augstākās izglītības finansējuma attiecības pret nacionālo kopproduktu u.c. Šādus rādītājus Saeimai vajadzētu apstiprināt ar likumu, un valdībai tie būtu obligāti jau projekta stadijā, nevis diskusiju objekts pie gatava valsts budžeta projekta. Protams, ka tagad iznāk tikai konfrontācija, jo iespējama vairs tikai pārdale — tātad kādam noņemšana un kādam pielikšana.

Akcentējot pretrunas universitāšu un valsts attiecībās, diskutējams, protams, nav jautājums par racionālu līdzekļu izlietošanas nepieciešamību kā valsts, tā universitātes, iestādes vai uzņēmuma mērogā.

Un tieši šinī apstāklī jāatzīst, ka universitāšu intelektuālo, materiālo un finansiālo resursu vadība ir ārkārtīgi komplicēta un specifiska darbības joma, kurā jāstrādā ir saskaņotai profesionāļu komandai.

Universitāšu darba rezultātu nevar tieši izmērīt — izglītības kvalitāte, pētnieciskā darba objektivitāte, Medicīnas akadēmijas gadījumā — arī veselības aprūpes kvalitāte, kultūras un mākslas procesi nosacīti ir izsakāmi salīdzināmās vienībās.

Savukārt to sasniegšanai tiek izlietotas pavisam konkrētas lietas — nauda, materiāli, darbinātas iekārtas, sildītas un apgaismotas telpas, arī darbinieku ieguldītais laiks mērāms stundās. Tādējādi efektīvu universitātes pārvaldi var realizēt tikai pieredzējusi dažādu nozaru profsionāļu komanda ciešā sadarbībā ar vēlēto lēmējinstitūciju — senātu. Taču tādas komandas izveidē ir ļoti daudz problēmu, no kurām pieminētu vienu — finansistu, ekonomistu, juristu, menedžeru un citām pārvaldei piederošajām profesijām Latvijā pastāv darba tirgus ar saviem tirgus diktētajiem nosacījumiem attiecībā uz darba algu, darba apstākļiem, sociālām garantijām u.c. nosacījumiem. Pie tam šis tirgus ir reāls, atšķirībā no retajiem formālajiem konkursiem uz akadēmiskā un administratīvā personāla vakantajām vietām.

Augstskolas vadības galvenais uzdevums tādējādi ir savienot vēlētu visdažādāko zinātņu nozaru pārstāvju administratoru un pārvaldes profesionāļu pūliņus vienotu mērķu sasniegšanai. Un kā šajā situācijā lai atbalsta valdību, kuras ieskatos Finansu ministrijas ierēdņi labāk tiks ar šo problēmu galā, turklāt ne vienā, bet visās augstskolās uzreiz. Pārstāvot Latvijas Medicīnas akadēmiju, es ar gandarījumu varu teikt, ka mūsu augstskolā ir izveidojies saliedēts, profesionāls pārvaldes kolektīvs, kas kopīgiem spēkiem ar visu līmeņu vēlētajiem administratoriem spējis nodrošināt Medicīnas akadēmijai ispēju strādāt dialoga režīmā ar valdību, ministrijām u.c.institūcijām.

Tas nav ne daudz, ne maz, tas ir tieši tas, kas nepieciešams, lai tiktu izpildīti augstskolu likuma nosacījumi un mēs ieņemtu universitātēm atbilstošo vietu demokrātiskas valsts attīstībā. Jādomā, ka tieši šī Latvijas Medicīnas akadēmijas konsekventā attīstība atbilstoši mūsu valsts likumiem un Eiropas valstu ieteikumiem izglītībā rada disonansi valdības augstākās izglītības un zinātnes reformu projektos un ir par iemeslu likvidatoriskiem projektiem varas gaiteņos. Neskatoties uz to, mūsu starptautiskie kontakti strauji attīstās, un kas īpaši svarīgi — rodas jaunas programmas, piemēram, par sistēmas attīstību.

Es pieskāros tikai atsevišķām ar universitātes pārvaldi saistītām problēmām. Taču esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā laikā šiem jautājumiem jāveltī īpaši veltīti pasākumi.

Universitātes izglītības sistēmā ieņem īpašu vietu, jo to mērķi un uzdevumi tālu pārsniedz tiešo izglītības darbu.

Rainis dzejolī “Daba un dvēsele” saka:

Daba nezin, cik tā liela,

Saule nezin, cik tā karsta,

Debess nezin, cik tā dziļa.

Dvēsele zin, cik daba liela,

Dvēsele zin, cik saule karsta,

Dvēsele zin, cik debess dziļa.

Demokrātiskas, autonomas un efektīvas universitātes ir kā demokrātiskas un neatkarīgas valsts dvēsele, bez tām valsts kļūst bezjēdzīga.

Raiņa dzejoļa pēdējais pants skan tā:

Vēl tik vienu dvēsele nezin,

Cik tā pati skaista, dziļa,

Zinās vēl i nezināmo.

Par izglītības un zinātnes šodienu, rītdienu

Inteliģences balss Rīgas Latviešu biedrībā

Kā liecināja radioklausītāju jautājumi, daudzi interesenti visos Latvijas novados sekoja konferencei par augstākās izglītības un zinātnes pašreizējo situāciju un perspektīvām, kas svētdien, 1.decembrī, notika Rīgā. Konferencē piedalījās un visai aktīvi savu viedokli izteica zinātnieki, augstskolu pasniedzēji un studenti, kultūras un izglītības darbinieki, pašvaldību un valdības pārstāvji.

Radoši analītiskā gaisotnē diskusiju ievirzīja akadēmiķa Jāņa Stradiņa ievadreferāts par izglītību un zinātni kā tautas lielāko bagātību un Latvijas Universitātes rektora Jura Zaķa aicinājums operēt ar argumentiem un apliecināt savstarpēju saprašanos. Tad turpinājās ieinteresēta saruna par izglītības un zinātnes mērķiem un lomu sabiedrībā, par reformas īstenošanas metodēm un finansējumu.

Apelējot pie likumdevējiem, valdības un sabiedrības, konferences dalībnieki savā rezolūcijā, kuras pirmprojekts lasāms blakus slejās, izteikts aicinājums mainīt valsts attieksmi pret izglītību un zinātni, kas uzskatāmas par būtisku Latvijas tautsaimniecības attīstības avotu, personības un tautas kultūras identitātes veidotājām.

— Kādi ir šo inteliģences konferenču rezultāti?

Uz šo radioklausītāju jautājumu tautsaimniecības zinātņu doktore Raita Karnīte atbildēja apmēram tā:

– Mūsu teikto dzird daudzi radioklausītāji. Par labu šādām sanāksmēm liecina allaž pilnā zāle. Mēs runājam cits ar citu! Uz rezultātiem nevar cerēt jau nākamajā dienā, bet rezultātiem jābūt.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Latvijas inteliģences konferences rezolūcija Augstākā izglītība un zinātne: ituācija un perspektīvas”

Izglītības un zinātnes nozīmi Latvijā nevar novērtēt par augstu. Izglītība paver indivīdam iespēju veidoties par personību, iegūt profesionālu kvalifikāciju. Mērķtiecīga izglītības un zinātnes attīstība, izglītības un zinātnes integrācija ar ražošanu ir vispāratzīti ekonomiskās izaugsmes faktori. Mūsdienu apstākļos augsts valsts intelektuālais potenciāls spēj kompensēt dabas resursu trūkumus, kas ir īpaši nozīmīgi Latvijai. Forsēta izglītība ir arī vienīgais laika trūkuma kompensators pārejas periodā, jo šai laikā nepieciešama strauja tautsaimniecības attīstība, bet tās nodrošināšanai nepieciešamie nosacījumi nav izveidoti. Izglītība un zinātne ir progresīvu demokrātisku pārmaiņu radītāji valstī. Tāpēc pasaules valstis, arī pārējās Baltijas valstis, izglītības un zinātnes attīstībai pievērš lielu nozīmi.

Latvijā pagaidām nav izdevies mainīt valsts varas ignorējošo attieksmi pret izglītību un zinātni. Par to liecina skaitļi. Piemēram, zinātnes finansējums no valsts budžeta 1997.gadā tiek plānots 1996.gada līmenī, kas sastāda tikai 0,25% no iekšzemes kopprodukta.

Pašlaik izglītības un zinātnes darbinieki ar bažām vēro nepārdomātos, neizmodelētos un nedemokrātiskos reformu procesus, ko izglītībai un zinātnei uzspiež administratīvā vara.

Apzinoties stāvokļa nopietnību, Latvijas Inteliģences apvienība ir izvirzījusi vairākus uzdevumus, kas jāveic likumdevējam, valdībai un sabiedrībai.

1. Mainīt valsts attieksmi pret izglītību un zinātni Latvijā. Pretēji esošai praksei, saskaņā ar kuru izglītība un zinātne ir patērētājas, īstenībā tās ir jāuzskata par Latvijas tautsaimniecības attīstības būtiskiem avotiem, personības un tautas kultūridentitātes veidotājām. Investīcijas izglītībā un zinātnē, neatkarīgi no to avota, ir nākotnes investīcijas ar augstu atdevi, taču tās jāizdara savlaicīgi un pietiekošā apjomā.

2. Izstrādāt izglītības un zinātnes politiku Latvijā kā valsts tautsaimniecības attīstības politikas neatņemamu sastāvdaļu, norādot izglītības un zinātnes mērķus, uzdevumus, to sasniegšanas mehānismu un finansu avotus.

3. Veicināt izglītības, zinātnes un ražošanas integrācijas procesus, pielietojot pamatotas un izmodelētas reformas, kas nodrošinātu esošā akadēmiskā mācību spēka un zinātniskā potenciāla saglabāšanu, racionālu izmantošanu un attīstību. Turpināt darbu izglītības un zinātnes kvalitātes paaugstināšanā.

4. Palielināt valsts atbildību un līdzdalību izglītības un zinātnes attīstībā, nosakot izglītības un zinātnes minimālo finansējumu kā nemainīgu procentu, ne mazāku kā 2%, no valsts pamatbudžeta izdevumiem. Neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām, šim finansējumam ir jānodrošina izglītības un zinātnes potenciāla saglabāšana.

5. Sekot izglītības un zinātnes attīstības tendencēm un regulēt tās, pamatojoties uz vispārpieņemtiem kritērijiem: izglītības, zinātnes un pētnieciskā darba finansējuma īpatsvars iekšzemes kopproduktā, studentu un zinātnieku skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Turpmāk nepieļaut, ka izglītības un zinātnes attīstība Latvijā ir zem kritiskās robežas, kas ir finansējums ne mazāk kā 1% no valsts iekšzemes kopprodukta un vismaz viens zinātnieks uz 1000 iedzīvotājiem.

6. Novērst voluntārismu un nepārdomātu administratīvu lēmumu pieņemšanu svarīgu, ar izglītības un zinātnes attīstību saistītu jautājumu risināšanā, nepieļaut nepārdomātu reformu realizēšanu. Veicināt demokrātisku un pāšpārvaldes procesu attīstību izglītības un zinātnes vadībā, panākot pasniedzēju un zinātnieku regulāru un savlaicīgu informēšanu par paredzētajām reformām un izmaiņām. Radīt mehānismu, kas nodrošina atgriezenisko saiti ar valsts varas institūcijām.

7. Svarīgu lēmumu pieņemšanā iesaistīt kā ekspertus zinātnes pārstāvjus.

1996.gada 1.decembrī

Ar starptautisku mērauklu izglītībā

Aizvadītājā nedēļā Latvijas Universitātes Mazajā aulā risinājās pasākums, kas bija veltīts pirmajam ziņojumam par Latvijas skolēnu sasniegumiem Trešajā starptautiskajā matemātikas un dabaszinātņu pētījumā.

Jau pirmajā Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas gadā sabiedrībai radās interese par mūsu valsts izglītības sistēmas efektivitāti.Taču pasaulē neeksistē tādi standarti, kas pavērtu iespēju absolūti precīzi salīdzināt skolēnu zināšanas dažādās valstīs. Tomēr nozīmīgākās starptautiskās organizācijas, kā, piemēram, UNESCO, OECD, ES un citas, mēģina salīdzināt dažādu valstu izglītības sistēmu sasniegumus un trūkumus, veikt atbilstošus zinātniskus pētījumus, lai pēc tam uzlabotu skolēnu izglītošanas darbu.

Tad Latvijas Izglītības ministrija 1992. gadā aicināja Latvijas Universitātes docētājus iesaistīties Starptautiskās izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācijas (IEA) darbā, uzsākot attīstīt izglītības salīdzinošās pētniecības virzienu Latvijā.

Paveiktā darba rezultātā Latvijas Universitātē darbojas Starptautisko izglītības pētījumu centrs, kas pēc 1993. gadā veiktās starptautiskās ekspertīzes pārstāv Latviju IEA asociācijā. Centra vadītājs un Latvijas pārstāvis IEA Ģenerālajā asamblejā ir docents Andris Kangro.

Trešais starptautiskais pētījums matemātikā un dabaszinātnēs (nacionālais koordinators Andrejs Geske) ir visplašākais skolēnu sasniegumu salīdzinošais pētījums, kāds jebkad pasaulē realizēts — vairāk nekā 40 dalībvalstu, 15 000 skolu, 5000 000 skolēnu, simtiem pētnieku, identiski testi un aptaujas 30 valodās. Veicot šo pētījumu Latvijā, 1995. gada pavasarī notika skolēnu pamattestēšana. Kopumā Latvijā šajā pētījumā tika iesaistīti vairāk nekā 10000 skolēnu, 1000 skolotāju un 200 skolu.

Pētījuma pirmos rezultātus LU rektors nodeva izglītības un zinātnes ministram Mārim Grīnblatam. Plašāku ziņojumu par šo pētījumu sniedza Andrejs Geske. Pasākumā uzstājās arī Andris Kangro, kas sniedza informāciju par izglītības salīdzinošo pētījumu virziena attīstīšanu Latvijā.

“LV” informācija