Pēc Ministru kabineta 3.decembra sēdes

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāra Jura Lorenca un Ekonomikas ministrijas parlamentārās sekretāres Ineses Vaideres skaidrojumi, komentāri, atbildes

Vispirms par valdības sēdē izskatīto Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepciju runāja Juris Lorencs:

— Pirmo reizi Latvijas vēsturē ir izstrādāts politisks dokuments, kurā iezīmētas Latvijas reģionu attīstības iespējas. Šis dokuments ir svarīgs arī tādēļ, ka valdībai bija jānosūta skaidri signāli gan pašai Latvijas sabiedrībai, gan arī uz ārpusi, respektīvi, citām valstīm, starptautiskajām struktūrām, dažādiem fondiem — parādot, kā Latvijas valdība saredz valsts reģionālās attīstības tālākvirzību.

Šajā koncepcijā sevišķi gribētu uzsvērt dažus pamatprincipus, uz ko turpmāk jābalstās Latvijas reģionālajai attīstībai. Valdība deklarē, ka jebkurā Latvijas vietā, jebkurā pašvaldības teritorijā ir iespējas attīstībai. Virzot attīstību uz nelabvēlīgo atšķirību izlīdzināšanos, tomēr tiktu saglabāta katras teritorijas identitāte. Koncepcijā uzsvērts arī tas, ka par reģionālo politiku kopīgi atbild gan valsts, gan pašvaldības, gan nevalstiskās sabiedriskās organizācijas. Deklarēts arī tāds princips — ja valdība kādai vietai piešķir īpaša attīstības reģiona statusu, to dara tikai uz noteiktu laiku. Koncepcijā deklarēti arī galvenie Latvijā pielietojamie reģionālās attīstības instrumenti. Noteikts, kā reģionālās attīstības koncepcija tālāk iestrādājama likumdošanā. Konkrēti ir runāts par valsts un pašvaldību lomu reģionālajā politikā, par pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu, par attīstības plānošanu, arī par tādu strīdīgu jautājumu kā reģionu izdalīšana. Jo bieži vien diskusijās tiek jautāts, kas tad šodien Latvijā ir reģions. Jāatzīst, ka vienotas definīcijas pašlaik nav. Šodien Latvijā ir dažādi reģioni — administratīvie reģioni, dabas apstākļu nosacītie reģioni, tādi reģioni, kur pašvaldības brīvprātīgi grupējas savu mērķu īstenošanas nolūkā. Piemēram, pašvaldību apvienības, kas izveidojušās Kurzemē un Zemgalē. Tātad Latvijā šobrīd dinamiski, jau no apakšas veidojas reģioni, kas nekādā veidā nav izdalīti no augšas. Respektīvi, reģioni veidojas pašattīstības procesā, kā tas citur pasaulē notiek.

Pēc tam par Ekonomikas ministrijā sagatavotajiem dokumentiem, kas regulētu īpaši atbalstāmo reģionu attīstību, informēja Inese Vaidere:

— Vispirms mazliet atkāpšos vēsturē, lai būtu skaidrība par koncepciju un projektu savstarpējo sakaru. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi koncepciju visai Latvijas reģionālajai attīstībai. Arī Ekonomikas ministrija ir piedalījusies šīs koncepcijas sagatavošanā ar savām idejām attiecībā uz ekonomiskajiem jautājumiem. Loģiski būtu, ka uz šīs attīstības koncepcijas bāzes, ko izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, tiktu izstrādāts arī likums par Latvijas reģionālo attīstību. Un šajā likumā kā sastāvdaļa varētu ieiet mūsu, Ekonomikas ministrijas, daļa, ko šobrīd mēs esam nosaukuši — likums par īpaši atbalstāmajiem reģioniem.

Bet, kā zināms, šī valdība ir labā nozīmē nepacietīga, tādēļ Šķēles kungs pavasarī uzdeva arī Ekonomikas ministrijai strādāt pie šiem jautājumiem. Rezultātā ir sagatavots projekts Latvijas ekonomiskajai reģionālajai politikai, un uz šī projekta bāzes izstrādāts arī likumprojekts par īpaši atbalstāmajiem reģioniem.

Kādi ir bijuši Ekonomikas ministrijas galvenie mērķi un uzdevumi? Pirmkārt, noteikt tos reģionus, tās teritorijas, kur atbalsts visvairāk nepieciešams. Otrkārt, meklēt tos līdzekļus, to instrumentu kopumu, ar ko veicināt šo reģionu attīstību. Treškārt, izstrādāt likuma projektu par īpaši atbalstāmajiem reģioniem un arī attiecīgos Ministru kabineta noteikumus šajā sfērā.

Runājot par īpaši atbalstāmo reģionu identificēšanu, bija ļoti svarīgi noteikt, ar kādiem rādītājiem varētu izmērīt, cik atpalicis ir katrs reģions. Mēs iesākām pielietot trīs rādītājus, kas šobrīd ir visvieglāk iegūstamie un pret kuriem arī ir vismazāk iebildumu. Kāds cits rādītājs varbūt vēl labāk varētu raksturot attīstību, bet tas ir vai nu grūti iegūstams, vai neprecīzs. Pirmkārt, iesakām izmantot bezdarba līmeņa rādītāju. Otrkārt, iedzīvotāju ienākuma nodokļa rādītāju, kas aprēķināts vidēji uz vienu iedzīvotāju. Trešais ir varbūt mazliet oriģināls — statistikas dati un reģiona attīstības iespējas ekspertu vērtējumā. Attīstītajās valstīs šāds rādītājs nav tik svarīgs, jo tur statistika izmēra daudzas pat gluži netveramas lietas. Bet mūsu valstī pašlaik ekspertu vērtējumam būtu diezgan liela nozīme. Un, lūk, balstoties uz šiem rādītājiem, Ekonomikas ministrija ir veikusi aprēķinus, kas nosaka, kuri reģioni varētu ietilpt īpaši atbalstāmo kategorijā. Protams, katram reģionam gribētos saņemt šādu statusu. Bet ir skaidrs, ka, lai varētu īstenot šo statusu, vajadzīgi līdzekļi, kas ir ierobežoti. Domājam, ka ne vairāk kā 20 procenti Latvijas iedzīvotāju apdzīvoto teritoriju varētu būt īpaši atbalstāmo reģionu skaitā.

Tālāk, pēc šo reģionu noteikšanas, mēs ķērāmies pie darba, lai atklātu tās ekonomiskās sviras, instrumentus, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt attiecīgo reģionu attīstības iespējas. Vadījāmies no tā, ka nekādas globālas finansēšanas nebūs. Bet tiks finansēts tikai tas, kurš pats vēlēsies attīstīties. Galvenais mūsu mērķis ir attīstīt uzņēmējdarbību reģionā, kur kaut kādu ārēji nelabvēlīgu apstākļu dēļ uzņēmēji ir relatīvi sliktākā situācijā nekā citur. Īpaši akcentējam valsts tiešās investīcijas infrastruktūrā, galvenokārt ar ekonomiku saistītajā infrastruktūrā. Domājam arī, ka uz šiem reģioniem vajadzētu attiecināt īpašu kredītpolitiku. Jo mazajam uzņēmumam vienmēr iespējas ir mazākas nekā lielajam, stabilajam uzņēmumam. Piemēram, varētu pielietot kredītprocentu starpības segšanu, izsniegt kredītus, kurus drīkst neatmaksāt, ja tie izmantoti tieši paredzētajiem mērķiem un saskaņā ar stingriem priekšrakstiem. Sevišķu uzmanību veltīsim tiešajiem investīciju projektiem. Tikai kā trešo nozīmes ziņā minam tādu instrumentu kā nodokļu atlaides. Jo tās ieviešamas ļoti uzmanīgi. Tās, selektīvi pielietojot, var ļoti izkropļot konkurenci kādā teritorijā. Tāpēc nodokļu atlaides paredzam attiecināt tikai uz tādiem uzņēmumiem, kas patiešām rada papildu darba vietas. Nodokļu politikas mērķis turklāt ir piesaistīt jaunas investīcijas reģiona attīstībai.

Vērtējot konkrētus reģionu attīstības projektus, priekšroka dažādas palīdzības saņemšanā tiks dota tiem uzņēmumiem, kas nodrošina tā saucamo ārpusreģiona realizāciju. Tas nozīmē, ka uzņēmums, kas realizē savu produkciju vai pakalpojumus ārpus reģiona robežām, saņem attiecīgu atlīdzību par saviem pūliņiem. Jo tas paaugstina reģiona materiālo labklājību. Ja uzņēmums darbojas tikai reģiona iekšienē, apkalpojot tikai vietējos, mainās tikai ienākumu sadale, bet tie nepalielinās.

Liela uzmanība, mūsuprāt, veltāma arī ekonomiskās izglītošanas pasākumiem. Jo atpalikušajos reģionos, ja tur pat būtu uzņēmējiem vislabākie apstākļi un visas iespējamās nodokļu un investīciju priekšrocības, nāktos konstatēt, ka darbaspēks importējams no citurienes. Jo diemžēl vietējā darbaspēka izglītības līmenis var izrādīties neadekvāts.

Tieši īpaši atbalstāmajiem reģioniem, pēc mūsu domām, būtu piešķirama prioritāte, veidojot īpašās brīvās ekonomiskās zonas.

Ļoti nopietns uzdevums ir sekmēt valsts un pašvaldību institūciju sadarbību. Jo tikai tie projekti būs sekmīgi, kurus akceptēs iedzīvotāji un uzņēmēji, kas dzīvo un strādā konkrētajā reģionā. Centralizētiem plāniem nebūs vajadzīgā efekta. Tāpēc mēs ierosinām, ja kāda Latvijas teritorijas daļa tiks atzīta par īpaši atbalstāmo reģionu, tad tur jārada vietējā reģionālās attīstības padome, kurā ietilptu nevien vietējā birokrātija, kas var izrādīties reizēm pat nopietns šķērslis vietējai reģionālai attīstībai, bet padomē jāiesaista arī uzņēmēji un citi, kas spēj radoši novērtēt reģiona attīstības iespējas un iesniegtos projektus. Vietējās reģionālās attīstības padomes iesniegtos ieteikumus un projektus izskatītu lielā reģionālās attīstības padome, kuru varētu veidot kā vairāku ministriju horizontālas sadarbības institūciju. Šajā padomē vajadzētu ietilpt ekonomikas ministram, vides un reģionālās attīstības ministram, zemkopības ministram, labklājības ministram un satiksmes ministram vai arī šo ministriju augstām amatpersonām, lai varētu novērtēt kopsakarības katras šīs ministrijas pārvaldītajā sfērā.

Uz šī projekta bāzes, ko mēs izveidojām, ir izveidots arī likumprojekts, kura iecerētais nosaukums ir “Par īpaši atbalstītajiem reģioniem”. Šodien Ministru kabineta sēdē gan šis projekts, gan likumprojekts guva atbalstu.

Juris Lorencs: — Es gribētu precizēt, ka vietējās reģionālās padomes neradīs “no augšas”, bet tām jāveidojas “no apakšas”. Vietējai inteliģencei, pašvaldību darbiniekiem un uzņēmējiem jāsanāk kopā un jāizspriež, kas jādara, lai reģionā sāktos saimnieciskā attīstība. Tikai tur, kur cilvēki šai attīstībai ir sagatavojušies, ir jēga “no augšas” palīdzēt.

Pēc tam parlamentārie sekretāri atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: —Sakiet, lūdzu, kāda institūcija izvērtēs, vai rajonam ir piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss? Vai ar likumu tiks noteiktas šīs normas, lai izvērtētu kāda Latvijas reģiona attbilstību šim statusam?

Inese Vaidere: — Pagaidām šo kritēriju noteikšanu mēs vēlētos regulēt ar Ministru kabineta noteikumiem. Kā jau minēju, šie rādītāji, īpaši ienākuma nodokļa lielums, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, nav pieņemams gluži bez iebildumiem. Tāpēc likumu gatavojam kā ietvaru likumu, kādā veidā tiek noteikti īpaši atbalstāmie reģioni, pielietojot kritērijus, kurus nosaka Ministru kabinets. Ministru kabineta noteikumi noteiks šos kritērijus precīzi. Tāpēc pieminētie rādītāji var arī mainīties. Tos, mūsuprāt, varētu papildināt ar rādītāju, kas raksturotu dotā reģiona infrastruktūras attīstības līmeni. Mēs esam paredzējuši, ka Valsts statistikas komiteja sadarbībā ar Statistikas institūtu izstrādās konkrētu metodiku un ierosinās Ministru kabinetam pieņemt attiecīgu lēmumu, kas prasīs dažus mēnešus laika.

Juris Lorencs: — Visus rajonus, visus pagastus pēc apstiprinātiem rādītājiem būs iespējams sakārtot noteiktā secībā, un tad Ministru kabinets pieņems lēmumu, aiz kura rajona vai pagasta “novilkt svītru”, respektīvi tiktu pieņemts politisks lēmums. Tas, protams, būtu atkarīgs no valdības rīcībā esošajiem finansu līdzekļiem.

Jautājums: — Uz cik ilgu laiku šis statuss varētu tikt piešķirts?

Inese Vaidere: — Minimālais laiks varētu būt trīs gadi, jo, mūsuprāt, ātrāk reģionālās attīstības pasākumus nevar realizēt. Tieši tāpēc mēs esam paredzējuši, ka zināmai teritorijai piešķirtais īpaši atbalstāma reģiona statuss būtu pārskatāms ik pēc trim gadiem. Ja reģions uzrādīs straujus attīstības tempus, iespējams, ka tiek nolemts tam šo statusu atņemt. Lēmums var būt arī pretējs — vēl uz trim gadiem piešķirto statusu saglabāt. Ja kādā speciālā likumā, piemēram, nodokļu likumā, ir noteikta norma par paātrināto amortizāciju, ka tā darbojas desmit gadu, tad, protams, šī norma turpinās darboties atlikušos septiņus gadus, kaut šis statuss reģionam tiktu arī atņemts.

Jautājums: — Vai nevar notikt tā: kamēr šis likums sāks darboties, kamēr reģions saņems valdības paredzēto atbalstu, tajā jau būs iestājies neatgriezenisks sabrukums?

Inese Vaidere: — Mēs šo likumu izstrādājām tā, ka tas netraucē nevienam reģionam pašam darboties. Šī likuma izstrādes laikā bija patīkami vērot, ka, piemēram, Preiļu rajona vadībai jau ir pilnīgi skaidrs, kā viņi veiks sava reģiona attīstīšanu. Pat ja Preiļiem šis statuss netiks piešķirts, viņiem jau būs savs plāns, kā veidot Preiļu reģiona attīstību. To pašu var teikt arī par Rēzekni. Piektdien mēs abi ar Lorenca kungu esam uzaicināti uz Rēzekni, kur notiks viņu pašu izstrādātā speciālās ekonomiskās zonas projekta prezentācija. Tātad daudzu rajonu vadības jau aktīvi strādā šajā virzienā. Grūtāk ir tajos rajonos, kas grimst, kam nekā nav un kuru vadība neko negrib darīt šādas situācijas novēršanai. Varbūt šis likums dos stimulu arī šādiem reģioniem.

Jautājums:— Mēs gatavojamies iestāties Eiropas Savienībā. Arī tā paredz sniegt palīdzību īpaši atbalstāmiem reģioniem. Vai jau tiek strādāts pie tā, lai Latvija šo palīdzību varētu saņemt?

Inese Vaidere: — Ja mums pavērsies iespēja iekļauties Eiropas Savienībā, tad Latvija tiešām nonāks šo īpaši stimulējamo reģionu skaitā, tāpat kā Īrija, kā Portugāle, Grieķija. Mūsu valsts teritorija varēs pretendēt uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu Eiropas Savienībā, jo mūsu valsts nacionālais ienākums nesasniedz 75 procentus. Var, protams, gadīties, ka sakarā ar jaunu dalībvalstu uzņemšanu notiek izmaiņas šajos noteikumos. Tas ir nākotnes jautājums. Mēs esam ļoti ieinteresēti, lai mums būtu stipra vēstniecība Eiropas Savienībā un mūsu vēstniecības darbinieki jau šobrīd sāktu domāt par šīm lietām. Mēs šeit jau par to domājam. Ir atbraucis PHARE konsultants, un mēs savu reģionālās politikas nostādni sākam pieskaņot Eiropas prasībām.

Jautājums: — Vai šajā gadījumā ir runa par īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu visas Latvijas valsts teritorijai?

Inese Vaidere: — Noteikti. Tāda, piemēram, ir arī Īrija.

Juris Lorencs: — Ja Latvija jau būtu uzņemta Eiropas Savienībā, tad šis statuss attiektos uz visu Latvijas teritoriju.

Mintauts Ducmanis,

Vairis Ozols,

“LV” nozaru redaktori

Pēc diktofona ieraksta 3. decembra

preses konferencē Valdības nam

Ministru prezidents valdības sēdes karstumā ...

...ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Ministru prezidenta biedrs, izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats...;

... satiksmes ministrs Vilis Krištopans un īpašu uzdevumu ministrs Aleksandrs Kiršteins...

...tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs un kultrūras ministrs Rihards Pīks

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”