No ministra redzespunkta

Par pensijām. Dialogs sācies

Vladimirs Makarovs,

labklājības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas pensionāru labklājības stāvoklis, protams, nav ne pietiekami labs, ne apmierinošs. Ne valdība, ne sabiedrība, ne mūsu dēli un meitas nav apmierināti ar to, kā šobrīd jādzīvo tēviem, mātēm un vientuļiem veciem cilvēkiem, kas ar savu darbu savā laikā tomēr prata un spēja iepriekšējai paaudzei mūža nogalē nodrošināt maizi un zināmu labklājības līmeni — kaut visai pieticīgu un tomēr kaut ko vairāk nekā patlaban.

Pagājušajā nedēļā notikušās pensionāru aktivitātes, kad pie Ministru kabineta pulcējās gandrīz tūkstotis līdz izmisumam nonākušo ļaužu, vēlreiz apstiprināja, ka pensionāri velk pārāk smagas vecumdienas. Tiesa, demonstrantu rindās bija redzamas arī tradicionālās regulāro mītiņotāju sejas un jau lasīti apnikuši lozungi. Taču tur bija pārāk daudz tādu cilvēku, kas pirmo reizi izteica savu personisko protestu, kurus neapmierināja ne vien pašreizējais pensionāru stāvoklis, valdības izdarītie grozījumi sociālajā likumdošanā, bet arī neziņa par valstī notiekošā sociālā procesa attīstības tendenci un savām perspektīvām tuvākajā nākotnē.

Šajā sakarā lūdzām Vladimiru Makarovu atbildēt uz trim jautājumiem.

— Kā jūs novērtētu pensionāru stāvokli Latvijā un viņu pēdējā laika aktivitātes?

— Pensionāru dzīves līmenis ir jāvērtē kopsakarā ar visas mūsu sabiedrības stāvokli. Ja Latvijā, pēc Valsts statistikas komitejas datiem, uz vienu ģimenes locekli vidēji ir 47–49 lati mēnesī, tad uzreiz jāsecina, ka tie ir ļoti pieticīgi ienākumi. Tā kā šos datus aptaujā sniedza paši iedzīvotāji, tad šajos ienākumos ieskaitīti gan legāli, gan nelegāli ienākumi. Ja šādā situācijā mēs nodrošinām pensiju vidēji 40 latu mēnesī, tad domāju, ka Labklājības ministrija ir izdarījusi visu iespējamo, lai vidējā pensija nebūtu vēl zemāka. Pensionāram tomēr liela daļa dzīvokļa inventāra dzīves gājumā ir sagādāta un jaunu nevajag, arī liela daļa apģērba ir sagādāta un mazko jaunu ievajagas. Tas ir saprotams jebkuram. Vienlaikus Valsts statistikas komitejas veiktajā mājsaimniecību apsekojumā ieskaitīti arī bērni, kuri ir augoši, un cik bieži nākas tiem gādāt jaunus apavus un apģērbu. Mūsu pensionāru iztikšana ir maza, bet tā ir adekvāta tam, kādi vidēji ir ienākumi uz vienu ģimenes locekli valstī.

Šajās dienās risinās Latvijas Labklājības ministrijas organizēts seminārs kopā ar Vācijas Federālās valsts pārstāvjiem par darba devēju pensijām. Viedoklis ir tāds, ka šīm pensijām vajadzētu nodrošināt vismaz 40 procentus no darbinieka neto ienākumiem. Šis rādītājs Latvijā šobrīd pat tiek nedaudz pārsniegts. Ja salīdzinām Latviju ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, tad šī rādītāja ziņā mēs esam vidū starp tām. Igaunijā vidējā alga ir nedaudz lielāka. Tāpēc igauņiem izdodas nodrošināt nedaudz augstāku vidējo pensiju — 42 latus. Mēs sūdzamies par mazajām pensijām, bet aizmirstam salīdzināt savus izdevumus ar kaimiņiem. Ja mūsu izdevumi par pārtikas precēm ir līdzvērtīgi igauņu izdevumiem, tad pilnīgi atšķirīgi ir izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem. Mūsu pašvaldībām vajadzētu rūpīgi izanalizēt faktorus, kas nosaka komunālo pakalpojumu cenas, un cik tās korekti aprēķinātas. Bieži vien uz pensionāru rēķina tiek atrisinātas problēmas, kuras sagādā strādājošie komunālo pakalpojumu neapmaksātāji. Namu pārvalžu dati rāda, ka pensionāri parasti nokārto visas maksas par komunālajiem pakalpojumiem, taču strādājošie bieži vien ir parādnieki. Bet, kad sākas tiesu darbi, parādi tiek nokārtoti. Varbūt to varētu novērst, ja parādnieks šādā gadījumā maksātu arī par tiesas darbu?

Protams, Labklājības ministrijai, Sociālās apdrošināšanas fondam un citām mūsu iestādēm ir daudz rezervju. Tā ir darba samaksas uzskaite, tā ir korektāka sociālā nodokļa maksas nodrošināšana, valsts sociālās politikas izskaidrošana iedzīvotājiem. Īpaši svarīgi ir izskaidrot un katram strādājošam likt saprast to, ka viņa darba mūža novērtējums ir atkarīgs no iemaksām, kas veiktas 1996., 1997., 1998. gadā. Ja šajos gados izdarītās iemaksas sociālās apdrošināšanas fondā būs niecīgas, tad arī pensija — cilvēka darba mūža novērtējums — būs niecīgs. Jāsaka, ka šobrīd vēl nav panākts, lai visi rūpētos par šo iemaksu korektu veikšanu.

Ja salīdzinām vidējās algas un vidējo pensiju, tad starp Austrumeiropas valstīm mēs neesam sliktākajā situācijā. Labklājības ministrija nav vainīga, ka valstī ir augstas cenas.

Es mūsu pensionāru aktivitātes nevērtēju negatīvi. Vienīgi vēlētos, lai tās rosinātu dialogu. Es televīzijas pārraidē redzēju, kā klājās Ziedonim Čeveram — viņš bija gatavs runāt, bet neviens viņu nedzirdēja. Tādos apstākļos, kad neviens man neko nesaka, tikai kliedz, es justos pavisam apmulsis, jo manu atbildi, manu skaidrojumu neviens nedzird. Taču es līdz šim biju pārliecināts, ka mūsu valsts iedzīvotāji jau sen ir sapratuši, ka ar ministra maiņu šādus jautājumus nevar atrisināt. Līdz šim taču bija pieprasītas visu iepriekšējo ministru demisijas, un to vietā nākušie tāpat nespēja problēmu kopumā atrisināt. Viņi paspēja vienīgi ieskicēt problēmas, risinājuma un tālākās perspektīvas plānu. Tagad nepieciešams tos arī realizēt. Es neticu ātriem un radikāliem uzlabojumiem. Tikai pakāpeniski, soli pa solim, sakārtojot ražošanu, nodokļu iekasēšanu un muitas darbu, mēs varam cerēt uz stabilitāti ekonomikā. Tikai šī stabilitāte var nodrošināt nodokļu iekasēšanas uzlabošanu. Tā savukārt nodrošinās valsts ienākumu palielināšanos. Es perfekti zinu, ka sociālā reforma — tāda, kāda tā tiek realizēta Latvijā — var būt stimuls un veicinošs faktors ekonomikas sakārtošanai valstī. Čīlē no 1981. līdz 1996. gadam nelegāli saražotās produkcijas īpatsvars samazinājās par 10 procentiem, pateicoties kardinālai pensiju reformai valstī. Korekta, pārskatāma, uz iemaksām vērsta pensiju reforma stimulē cilvēku atgriešanos legālajā darba tirgū, jo mums ikvienam pienāks tas brīdis, kad jādomā, kāda būs vecuma vai invaliditātes pensija, ja nelaime notiek darba mūža laikā.

— Nāk jaunais, 1997. gads. Vai sociālās reformas jau uzlabos viņu stāvokli vai kāda viņu rūpju problēma atkritīs?

— Ja cilvēki 1997. gadā aizies pensijā ar mazu iepriekšējā darba samaksu, bet viņu apdrošināšanas stāžs, respektīvi, darba stāžs, ir lielāks par 30 gadiem, pensija tiks rēķināta no 1996.gada iemaksu algas — apmēram 90 latiem. Šiem cilvēkiem šis pārejas posms ar Saeimas lēmumu ir atvieglots. Es gan vēlētos, lai sievietēm šis apdrošināšanas stāža laiks būtu 35 gadi, bet vīriešiem — 40 gadi. Atklāti saku, ka šādi lēmumi ir dārgi. Šis konkrētais lēmums prasīs papildu 1,5 miljonus latu gadā. Protams, var iebilst un teikt, ka tas ir pārāk garš laiks, taču arī pensijas mēs maksājam ilgi. Sievietēm, sasniedzot 55 gadu vecumu, pensija vidēji tiek maksāta 22,5 gadus. Tātad, ja sieviete, 30 gadus strādājusi, nopelna tiesības saņemt pensiju 22,5 gadus, tas ir ļoti normāli. Savukārt, ja vīrietis sasniedz 60 gadus, tad vidēji viņš vēl 15 gadus saņem pensiju. Vīriešu augstā mirstība nav vis pēc 60 gadiem, bet gan vecumā no 30—50 gadiem. Tāpēc ir jāiegulda vairāk investīciju veselības aprūpē. Jādomā, kā stabilizēt situāciju uz ceļiem un bīstamās darbavietās, lai neietu bojā tik daudz cilvēku traumu dēļ.

Es ceru, ka likumā par valsts budžetu 1997.gadam saglabāsies pensiju indeksācijai nepieciešamie līdzekļi. Ja mums izdosies vairāk iekasēt sociālo nodokli, mēs varēsim realizēt papildu izmaksas no sociālā apdrošināšanas budžeta. Ja iekasēsim tikai tik, cik tērējam, papildu izmaksām nekas neatliks.

— Kā sociālā likumdošana tuvākajā laikā veicinās tautas sociālās labklājības izaugsmi? Kādus likumdošanas aktus jūs minētu kā svarīgākos nākamajā gadā?

— Jaunajā, 1997.gadā sāksies vairāku jaunu likumu darbība. Likums par apdrošināšanu pret bezdarbu paredz, ka bezdarbnieku pabalsts tiek izmaksāts nevis 90 procentu apjomā no minimālās algas, bet kļūst vairāk atkarīgs no iemaksām. Ja, piemēram, manas iemaksas ir bijušas no 100 latiem, tad bezdarba pabalsts noteiku laiku būs 60—70 procenti no šiem 100 latiem. Protams, ja iemaksas ir bijušas no minimālās algas, tad var cerēt tikai uz attiecīgo bezdarbnieka pabalstu.

1997.gadā sāk “strādāt” likums par apdrošināšanu slimības un maternitātes gadījumā, kas paredz, ka par pirmo slimības dienu pabalsts netiek maksāts. Pirmā diena ir tāds posms, kad izšķirāas, vai cilvēks saslims uz ilgāku laiku vai kļūs vesels. Tā ka daudzi pēc šīs pirmās dienas atgriezīsies darbā un pat ārsta palīdzību vai attiecīgo dokumentu nemeklēs. Slimošanas divas nedēļas apmaksās darba devējs, pēc tam slimības lapu sāk apmaksāt no apdrošināšanas budžeta līdzekļiem. Piemēram, Zviedrijā šī likuma ieviešanas rezultātā slimojošo skaits samazinājās divas reizes. Jāatzīmē, ka šādā veidā samazinās slimības lapu ļaunprātīga izmantošana. Otrkārt, cilvēks, vairākkārt izmantojis šo iespējum sāk domāt, kas viņam pašam jādara, lai tik bieži neslimotu. Tas ir svarīgi, jo mēs maz domājam par sevis saglabāšanu. Pat par savu bērnu veselību nerūpējamies.

Jāatceras, ka neviens likums nav un nevar būt ideāls, jo tas ir kompromiss starp valsti, darba devēju un darbiniekiem. Vienmēr būs daļa, kas ir apmierināta, kas neapmierināta, un daļa, kas vienaldzīga (maz slimojošie). Darba devējs saka, ka šis likums darbojas uz viņu rēķina. Tā nav, jo 1997.gadā sociālā nodokļa lielums tiek samazināts par vienu procentu.

Es ceru, ka 1997.gadā Saeima pieņems likumu par privātajiem pensiju fondiem, kas dos iespēju lielajiem un spēcīgajiem ražošanas uzņēmumiem, firmām veidot privāto apdrošināšanu, kas nākamajiem pensionāriem dos pietiekamu papildinājumu valsts piešķirtajām pensijām.

1997.gadā Labklājības ministrija turpinās darbu pie obligātās fondētās sistēmas izveides.

Pašreiz darbojas sistēma, ko saucam par paaudžu solidaritātes principu. Tas nozīmē, ka pašlaik strādājošā paaudze uztur iepriekšējo, pensijā aizgājušo paaudzi. Šī sistēma labi funkcionē, ja ir liels strādājošo skaits, samērā neliels pensionāru īpatsvars sabiedrībā, augstas ekonomikas attīstības līmenis. Sliktāk tā “strādā” nelabvēlīgajos demogrāfiskos apstākļos. Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, pieaug cilvēka mūža ilgums. Arī tas ietekmē.

Tātad Labklājības ministrijas speciālisti 1997.gadā turpinās strādāt pie obligātās fondētās sistēmas izveides, paredzot, ka neliela sociālā nodokļa daļa radīs uzkrājumus, lai tiem, kas šobrīd strādā, sasniedzot pensionēšanās vecumu, būtu jau savs uzkrāts pensijas kapitāls un būtu arī rezerves fonds, kas šo sistēmu pasargātu no varbūtējiem satricinājumiem. Zviedrijā šāds rezerves fonds nodrošinātu pensiju izmaksu visiem pensionāriem vismaz piecus gadus, ja tajā vairāk neienāktu ne kronas. Mēs patlaban dzīvojam no rokas mutē.

Jauns ir likums par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Līdz šim bija tā — ja uzņēmumā notika nelaimes gadījums vai arī cilvēks saslima ar arodslimību, tad zaudējums tika piedzīts no uzņēmuma. Tagad Latvijā ir palielinājies sīko un vidējo uzņēmumu skaits, kuru rīcībā nav lielu summu, un šāds negadījums var izraisīt pat uzņēmuma bankrotu. Arī cilvēkam cerības uz atlīdzību par kaitējumu kļūst niecīgas. Tāpēc ir vēlme izveidot vienotu fondu, lai varētu apmaksāt cilvēkam kompensāciju un izdevumus, kas saistāmi ar nelaimi darbā vai tur iemantotu slimību. Plānojam, ka šāda sociālā nodokļa tarifs 1997.gadā būs 0,08 procenti no darba samaksas. Tas pozitīvi ietekmēs darbinieku sociālās garantijas.

Sociālā likumdošana ir kompromiss. Vienmēr būs apmierinātie, neapmierinātie un daļēji apmierinātie. Mūsu uzdevums, lai apmierināto un daļēji apmierināto īpatsvars mūsu sabiedrībā arvien palielinātos. Es domāju, ka valstī šajos jautājumos ir sācies dialogs.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikias redaktors