Problēma

Par jaunu celulozes rūpnīcu

Aizvadītajā mēnesī semināru organizēja Valsts meža dienests, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un “Jaakko Poyry Consulting AB” (Zviedrija) VMD un finansu donora “Soda” — Zviedrijas starptautiskās attīstības kooperācijas aģentūra. Izsludinātajā konkursā par jaunas Latvijas celulozes priekšprojekta pētījuma izpildi tiesības veikt šo darbu ieguva speciālisti no firmas “Jaakko Poyry Consulting AB”.

Seminārā tika izklāstīts rūpnīcas priekšprojekta saturs un citi jautājumi.

Semināra noslēgumā notika preses konference. Tajā piedalījās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece Maija Grase, Valsts meža dienesta celulozes rūpnīcas darba grupas locekļi Arnis Treimanis un Grigorijs Rozentāls, kā arī “Jaakko Pöyry Consulting AB” pārstāvis Latvijā Juhans Mēbergs (Juhan Mjöberg).

Preses konferenci atklājot, Maija Grase pastāstīja, ka seminārā pārspriesti rūpnīcas celtniecības ekoloģiskie un ekonomiskie aspekti. Tika runāts par to, vai tehnoloģija, kas paredzēta jaunbūvējamai rūpnīcai, šobrīd ir labākā pieejamā, kādiem jābūt kritērijiem apkārtējās vides aizsardzībai. Vēl nav īstas skaidrības par vietu, kurā celulozes rūpnīca tiks būvēta: Liepājā, Ventspilī, Pāvilostā, Jēkabpilī vai Līvānos. Vietas izvēlē līdztekus ekoloģiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem būtisks ir arī jautājums par investoriem. Un vietas izvēli lielā mērā noteiks tā firma, kura būs ar mieru investēt rūpnīcas celtniecībā. Skaidri jāpasaka, kādi valstij būs zaudējumi un kāds ieguvums būs no celulozes rūpnīcas.Vēl nav skaidrības par garantijām, kādas dos valsts, ja tiks noslēgts līgums ar kādu firmu par celulozes rūpnīcas celtniecību. Rūpnīcas projekta dokumentāciju sagatavojusi Zviedrijas firma “Jaakko Pöyry Consulting AB” sadarbībā ar “Rūpnīcprojektu”, Valsts meža dienestu un vairākām privātām Latvijas firmām.

Zviedru firmas pārstāvis Juhans Mēbergs teica, ka viņi grib uzsākt dikusiju ar Latvijas sabiedrību par rūpnīcas būvniecības dažādiem aspektiem. Ir pārrunāti rūpnīcas tehnoloģiskie aspekti, enerģētikas jautājumi, emisijas un tās kontroles jautājumi, likumdošanas un ekoloģijas aspekti. Bet domu apmaiņai ir jāturpinās, it īpaši par tehnoloģijas un ekoloģijas jautājumiem. Vēl nav pietiekami dziļi izpētītas, ar investīcijām rūpnīcas celtniecībai saistītās problēmas un tās ir ārkārtīgi svarīgas, it īpaši noieta tirgus meklēšana un visa projekta finansēšanas jautājumi. Tie ir uzdevumi, kuri jāveic tuvākajā nākotnē. Kaut arī Zviedrijā un Somijā ir šādas rūpnīcas, tomēr šo abu Ziemeļvalstu pieredze nevar dot atbildi uz visiem jautājumiem, kādi šodien rodas projekta darba grupai Latvijā. Daudzu celulozes rūpnīcu būvēšanu ietekmējuši vēsturiskie apstakļi, piemēram, tas, ka koki pārstrādei pludināti pa ūdensceļiem vai arī rūpnīca būvēta tiešā mežu tuvumā. Katram šādam projektam ir savi ekonomiskie un ekoloģiskie faktori, kurus nevar vispārināt. Liela nozīme ir koksnes cenai un tam, vai par piedāvāto gatavās produkcijas cenu šai celulozei būs noiets.

Valsts meža dienesta celulozes projekta darba grupas loceklis Arnis Treimanis pavēstīja, ka investorus piesaistīt varēs tikai tad, kad pilnībā būs pabeigti visi priekšdarbi. Vietas izvēlē būtisks ir arī pašvaldību spriedums, un bez to atbalsta nav iespējama projekta realizēšana. Projektu sāka veidot 1980. gadā, un tad neapšaubāmi bija cits viedoklis daudzos jautājumos. Tagad daudzviet situācija ir mainījusies,piemēram, Ventspils rajona pašvaldība piekrīt rūpnīcas būvēšanai viņu teritorijā, savukārt pret to iebilst Ventspils pilsētas dome.

Uz “Latvijas Vēstneša” jautājumu par to, kuri varētu būt iespējamie investori un cik daudz naudas prasījis un vēl prasīs projekts līdz konkrētām sarunām ar investoriem, atbildēja Grigorijs Rozentāls. Viņš teica, ka stratēģiskais investors būtu jāatrod nākamgad, un te skati tiekot raidīti uz lielākajām pasaules celulozes ražošanas firmām. Vēl jānoskaidro, par kādu cenu rūpnīcas vajadzībām būs iespējams dabūt koksni — tas ir pirmais jautājums, ko uzdod potenciālie investori. Tad, kad mārketinga kampaņa būs sagatavota, arī sāksies nopietnas sarunas ar iespējamiem partneriem. Nākamā gada darbībai projekta vajadzībām no Latvijas budžeta prasīti 300 000 latu. Ja nauda tiks iedalīta,tad notikumu gaita būs raitāka. Ja ne, tad darbi netiks pamesti pusratā, bet viss ritēs daudz gausāk. Ja būs atrasti stratēģiskie investori — pazīstama firma ar labu reputāciju —, tad finansējuma piesaistīšana vairs nebūs tik liela problēma. Ja netiks atrasts stratēģiskais investors, tad vai nu jāaizmirst par šo projektu, vai arī tālākie darbi jāturpina par saviem līdzekļiem, un tas prasīs daudz vairāk laika. Tad vairs nebūs runa par simtiem tūkstošu, bet jau par miljoniem latu. Investori varētu būt no Skandināvijas, Dienvidamerikas, Dienvidāfrikas, Dienvidaustrumāzijas vai Japānas, šajās visās valstīs ir interesantas firmas, ar kurām būtu vērts sākt sarunas. Tas varēs notikt, kad darba grupai būs skaidri jautājumi, kas saistīti ar koksnes resursiem. Konkrētas sarunas ar potenciālajiem investoriem maksā naudu.

Līdz šim projekts ir izmaksājis 70 000 latu no Latvijas budžeta un 2,1 miljonu zviedru kronu. Latvijas nauda tērēta galvenokārt, lai atrastu priekšprojekta izpildītājus un lai piesaistītu sponsorus. Nākamgad darba grupas un dažādu obligāto, piemēram, juristu un konsultantu, pakalpojumu nodrošināšanai pieprasīti, kā jau iepriekš minēju, 300 000 latu no mūsu budžeta. Līdz lēmuma pieņemšanai par rūpnīcas celtniecību tiks iztērēti apmēram 7 —10 miljoni ASV dolāru, bet katrā ziņā tā visa nebūs Lavijas budžeta nauda. Līdzekļus ieguldīs arī potenciālie investori. Pasaules prakse rāda, ka jāiztērē apmēram desmit miljoni dolāru, lai būtu skaidrs, vai ir vērts ieguldīt ražotnē vienu miljardu. Tas ir normāls process.

Arnis Treimanis piebilda, ka rūpnīcas celtniecības pabeigšana nākamā gadsimta pirmajos gados varbūt būs brīnums, bet tas būs pamatots brīnums. Mums ir koksnes resursi. Un kompānijas, kuras iesaistīsies šajā projektā, zinās, kāda tam būs atdeve. Biznesmeņi neriskē, jo tā ir viņu nauda. Un tādēļ viņi ne mirkli nešaubās par to, ka rūpnīca būs. Ja viņi šaubītos, tad ne mirkli nestrādātu šajā darba grupā.

Preses konferencē piedalījās arī visu to pašvaldību pārstāvji, kuru teritorijā varētu tikt būvēta celulozes rūpnīca. “Latvijas Vēstnesis” uzdeva jautājumu Ventspils pilsētas domes Vides uzraudzības nodaļas speciālistei Inetai Kraulei, kādēļ ventspilnieki nevēlas šīs rūpnīcas celtniecību viņu pilsētas tuvumā. Ineta Kraule atbildēja, ka Ventspilij jau ir sava specializācija — naftas produkti un ķīmiskā rūpniecība. Celulozes ražošana ir pilnīgi cita sfēra. Rūpnīca varētu tikt būvēta uz dienvidiem no Ventspils pilsētas. Ja runā par šīs rūpnīcas darbības ekoloģisko pusi, tad Ventspils Vides uzraudzības nodaļai ir šāds spriedums: tā kā Ventspilī valdošie ir dienvidrietumu vēji un arī jūrā valdošās ir dienvidrietumu straumes, tad jebkurš piesārņojums gaisā un ūdenī skars pilsētu un tās iedzīvotājus.

Savukārt Pasaules dabas fonds (WWF) uzskata, ka tradicionālās ar vides piesārņojumu saistītās problēmas ir iespējams atrisināt, pielietojot modernāko mūsdienu tehnoloģiju, kāda nenoliedzami tikšot izmantota rūpnīcas celtniecībā. Par vienīgo šķērsli “valstiskā mērogā konkurētspējīgas nozares attīstībai WWF uzskata reālas politikas un patiesu reformu trūkumu nozarē”. Arī šis fonds aicina uz atklātu diskusiju par jaunās rūpnīcas celtniecību. Jautājums ir mūžsenais jeb hamletiskais — “būt vai nebūt?”.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore