REFERĀTI__Konferencē “Augstākā izglītība un zinātne”. 1.decembrī

Pēteris Cimdiņš, LZA akadēmiķis, augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs:

Valsts un izglītība un zinātne

Pirms runāt par valsts politiku izglītībā un zinātnē, es gribētu vērtēt to gaisotni, kas valda šajā inteliģentu forumā. Es uzdodu jautājumu sev un klātesošajiem — ja es kā akadēmiķis un zinātnieks tagad sēdētu zālē, vai mana attieksme pret valsti un valdību, tikpat nemotivēti agresīva, negāciju un neizpratnes piesātināta? Un vai tiešām zinātnieki ir vienīgie, kuriem šajā valsts atjaunošanas periodā klājas visgrūtāk? Vai akadēmiķiem piemītošā tolerance pret citādi domājošajiem vēl nav raksturīga Latvijā? Jūsu troksnis zālē diemžēl apstiprina manas šaubas un es esmu spiests konstatēt, ka totalitārisma ietekmes pārvarēšana domāšanā vēl tā īsti nemaz nav sākusies. Tomēr sabiedrība jau apradusi ar domu, ka Zinātņu akadēmija vairs nav vienīgā un augstākā patiesības instance. Tātad — vai spēsim saprast un piedot, vai spēsim saprast un uzklausīt dažādus viedokļus un risināt konstruktīvu dialogu? Dialogu par naudu, kuras pietrūkst visiem, arī zinātnei, taču nauda ir instruments, ar kuru regulē un vada darbības izvēlētā mērķa sasniegšanai. Tātad dialogu par attīstību.

Valdības darbību izglītības un zinātnes attīstībā reglamentē jau pastāvošie likumi un normatīvie akti — galvenokārt Likums par zinātnisko darbību un Augstskolu likums. Pirmais uzdevums ir pildīt likumu normas un tikai tad meklēt iespējamo neatbilstību labojamos likumos. Valsts politikas pamatprincipi ir definēti Valdības deklarācijā, un attiecībā uz izglītību un zinātni tie ir:

— zinātnes un augstskolu integrācijas mehānisma reāla iedarbināšana, to cieši saistot ar augstskolu studiju programmu akreditāciju un finansēšanas principu pilnveidošanu;

— noteikt īpaši atbalstāmas zinātnes nozares, kuru attīstībai saglabājamas atsevišķas institūcijas.

Pirms aplūkoju šīs deklarācijā minētās nostādnes tuvāk, vēl nedaudz par vispārējiem principiem, un tie ir trīs.

1. Attīstības plānošanu un stratēģiju izglītībā un zinātnē balstīt uz pamatotiem priekšstatiem globālās un lokālās industrijas attīstības kontekstā, ne tikai uz pārmaiņām pasaulē, Eiropā, bet vispirms Latvijā — pašu valstī un tautā. Šī plānošana un savas stratēģijas izstrādāšana ir katras augstskolas un zinātnes nozares uzdevums. Ja tas tā nebūtu, tad izglītības un zinātnes loma valstī būtu tik niecīga, ka par to būtu lieki diskutēt. Latvijā ir izveidota Augstākās izglītības padome kā starpnieks starp valdību un augstskolām, tās izveidošanas principi (visus pārstāvjus Saeima ievēl, un tie — kompetentākās personības izglītības, zinātnes, kultūras, mākslas un tautsaimniecības sfērās) ļauj cerēt, ka augstākās izglītības attīstībā vairs nebūs jābalstās uz atsevišķu ministru vai ministriju iniciatīvām vien. Par to liecina jums izdalītie projektu uzmetumi (Universitātes tipa izglītības reformas pamatprincipi Latvijā un Latvijas valsts stratēģiskais plāns augstākās izglītības attīstībā). Diemžēl zinātnē un pētījumos šādu projektu vēl nav. Izglītības un zinātnes ministrijā sagatavotais projekts par Zinātnes attīstības stratēģisko padomi veicinās ne tikai zinātnes un pētījumu, bet arī tautsaimniecības un demokrātijas attīstību.

2. Detalizēti un rūpīgi izvērtē pastāvošās izglītības un zinātnes sistēmas piedāvājumu, tās rezultātus un produkciju. Dot novērtējumu attiecībā pret tām pārmaiņām, kas notikušas un notiek visapkārt, par atbilstību Latvijas valsts vajadzībām un iespējām. Zinātne pirmo un pēdējo reizi tika izvērtēta atjaunotās valsts pirmajos gados, un loģiski, ka dāņu organizētā ekspertīze tādas lielvalsts kā PSRS zinātnes pārstāvniecību Latvijā citādi kā par labu vērtēt nevarēja, jo gan PSRS, gan tagad Krievija bija un vienmēr būs zinātnes lielvalsts. Latvijā tolaik šī zinātne bija pat augstāk attīstīta (ar atsevišķiem ideoloģisku apsvērumu diktētiem izņēmumiem) kā lielvalstī kopumā. Ir pagājuši trīs četri gadi, un tagad stāvoklis ir cits, jo pieprasījums ir cits un piedāvājums ir cits. Arī vērtējums ir atšķirīgs, un, lai arī par tā patiesumu var strīdēties, tas ir pieejams pasaulē. Un tāds ir priekšstats arī par Latvijas zinātni: “Tematiski un kvalitatīvi aplūkojot, pētījumi Austrumeiropā (izņemot dažas zinātnieku grupas un personas) pēc režīma sabrukšanas atrodas pasaules zinātnes perifērijā.” (Transformation Mittel– und Osteuropaischer Wissenschaftssysteme. Leske + Budrich, Opladen 1995, S 1128).

Izglītības un zinātnes ministrija savu darbību arvien vairāk veic ar padomdevējinstitūciju palīdzību, un viena no nozīmīgākajām, kura tika izveidota šajā gadā, ir Informācijas padome, jo tieši informatīvajā un informātikas sfērā deficīts ir vislielākais. Balstoties uz precīzu skaitlisko informāciju par stāvokli zinātniskajos institūtos, Integrācijas komisija, kuras pamatkodolu veidoja pieci LZA akadēmiķi, 1996.gada pavasarī un vasarā veica šo institūtu pašu sagatavoto priekšlikumu un informācijas par savas attīstības iespējām, respektīvi — sava biznesa plāna, novērtējumu un uz tā pamata sagatavoja priekšlikumus valdībai par valstiskas nozīmes pētījumu centru un virzienu attīstīšanu. Pārmetumi, ka šīs komisijas locekļi ir darbojušies kā zinātnes slakteri (kā to pieminēja akadēmiķis Jānis Stradiņš sev adresēto pārmetumu sakarā), ir saprotami, jo par neobjektīvu un nekompetentu tiek atzīta jebkura komisija, kura šāda viedokļa paudējam nepiešķir kādu privilēģiju — arī tā ir mazas valsts zinātnes specifiskā problēma, un esmu pārliecināts, ka līdz ar Zinātnes attīstības stratēģiskās padomes izveidošanu tā stipri mazināsies. Komisijas darba rezultātā gan ir noteikti vēlamie integrācijas varianti un četri pieci valstiskas nozīmes pētījumu virzieni — centri, taču šo saturisko pusi vēl vajadzēs rūpīgi izsvērt. Tā kā ekonomikas nozarē tikai paši šīs nozares speciālisti var sagatavot vai arī nogulēt valstij nepieciešama virziena intensīvākas attīstības uzsākšanu; ar idejām vien par maz, vajag attīstības projektu, biznesa plānu. Svarīgi, ka ir sagatavoti likumprojekti par šādu centru un integrācijas statusu un norises gaitu, un tas nodrošinās attīstības stabilitāti. Loģiski, ka visi 34 vai 38 institūti nevarēs kļūt par valsts nozīmes centriem un saņemt atbilstošu budžeta finansējumu.

Par emeritētiem zinātniekiem— pārmetumi valdībai par ragaviņu gatavošanu ir nevietā, jo emeritēto zinātnieku granti (piemaksa pensijām) ir iedibināti un tiks turpināti.

3. Jārespektē un valsts interesēs jāattīsta arī privātās izglītības un pētījumu struktūras, izglītības un pētījumu attīstība viscaur jāsaista ar reģionu attīstību.

Neatliekami jārisina jautājums par studentu, jauno zinātnieku un augstskolu mācībspēku stāvokli, par valsts sociālajām garantijām, jo no šī potenciāla veidosies XXI gs. Latvijas nacionālā profesūra un augstākās izglītības kvalitātes.

Pārmaiņu tempi un reformas ir straujas, tām, manuprāt, jābūt pat straujākām, jo tāda ir gadsimtu mijas tendence pat attīstītajās valstīs.

Atļaujiet vienu nelielu Ž.Delora vērtējumu: “Spriedze ir pastāvējusi vienmēr, taču pašlaik dominē pārejošais un acumirklīgais. Šajā pasaulē, ar tās pārsātinājumu ar gaistošu informāciju un iespaidiem, uzmanība vienmēr tiek veltīta tikai aktuālajām problēmām. Sabiedrība prasa ātras atbildes un gatavus risinājumus arī tur, kur daudzas problēmas prasītu izsvērtu, savstarpēji saskaņotu un vienotu stratēģiju, lai iecerētās reformas varētu īstenot. Un te ir vajadzīga izglītības politika.” (Learning: The Treasure Within, Report to UNESCO of the International Commission on Education for the Twenty–first Century. Jacques Delors, Chairman, 1996; UNESCO Publisshing, France, pp.17)

Arī Latvijā spriedzi uztur gan ārējie nosacījumi (strauja un noteikta orientācija uz ES), gan iekšējie (pretrunas mērķu un to sasniegšanas ceļu izvēlē starp izglītības un zinātnes struktūru vadītājiem, kā arī pašu šo struktūru iekšienē, atšķirīgi, pat nesavienojami priekšstati par Latvijai nepieciešamajiem izglītības un pētījumu virzieniem). Spriedzi saasina arī 1996.gada rudens specifika, kuras pamatā ir Latvijas zinātnes padomes pārvēlēšanas uz jaunu projektu (grantu) un programmu pieteikšana — konkurence to starpā kārtējam četru gadu ciklam. Jebkuras vēlēšanas ir arī cīņa par ietekmes sfēru un līdzekļu piešķiršanas iespējām savas nozares attīstībai. Arī Zinātņu akadēmija savas nišas meklējumos ir stipri aizkavējusies, lai varētu pilntiesīgi runāt kā Latvijas Zinātņu akadēmija, un neizslēdzu iespēju, ka šie meklējumi var nostabilizēties aizvainotas un pietiekami neatzītas opozīcijas nišā līdz laikam, kad dabiskas evolūcijas ceļā spējas sāks dominēt pār nopelniem. 12.decembra sarunā starp premjerministru A.Šķēli un astoņiem akadēmiķiem tika panākta principiāla vienošanās par konstruktīvas un kopējas rīcības nepieciešamību, lai jau februārī būtu skaidri definēta zinātnes un pētījumu valsts stratēģija. Vienošanās kopējam darbam mazinās spriedzi, jo patiesība dzimst darbā un nevis strīdos (ar augstākās izglītības stratēģiju jau nodarbojas Augstākās izglītības padome). Pilnībā piekrītu, ka naudas zinātnei un augstākajai izglītībai ir nepietiekoši, un, ja arī 1997.gada budžetā atrastos nesāpīgas iespējas līdzekļu pārdalei, tad es iestājos par augstskolu zinātnes, par jauno zinātnieku un studentu sociālās nodrošinātības ievērojamu paaugstināšanu, jo te slēpjas Latvijas XXI gs. labklājība, nacionālā zinātne un profesūra, jau ES dimensijās mērāma un saprotama. Talantus nedrīkst pazaudēt. Kādus risinājumus valdība gaida no augstskolām un zinātniekiem? Vispirms kompleksus problēmrisinājumus, kas ļautu politiķiem palīdzēt atvērt ceļu uz jaunas kvalitātes augstskolām un pētījumiem, kuri spētu pieņemt šo laikmeta izvirzīto izaicinājumu. Uzskatu, ka būtu lietderīgi ievērot šādas pamatnostādnes:

— problēmrisinājumiem jābūt kompleksiem un pētījumu sistēmā ir nepieciešama institucionāla pārveide, atbrīvojot to no ārpusaugstskolu (akadēmijas) institūtu privilēģijas attiecībā pret augstskolām;

— paredzēt, ka finansiālo resursu trūkums sāpīgi ietekmēs gan izglītību, gan zinātni, tāpēc līdzekļu efektīvāka izmantošana ir augstāka prioritāte, salīdzinot ar papildu līdzekļu pieprasījumu;

— zinātnes politika jāorientē uz teorētiski fundamentālās domas attīstību augstskolās un lietišķo pētījumu īpatsvara palielināšanu tautsaimniecības attīstības un politiskās stabilitātes nodrošināšanas interesēs;

— augstskolu vadības funkcijām jābūt daudz profesionālākām, t.sk. gan budžeta līdzekļu un citu līdzekļu piesaistē, gan darba tirgus izpētē un līdzekļu izmantošanas efektivitātes nodrošināšanā. Izšķirošo lēmumu pieņemošajām struktūrām jābūt ar augstām spējām kvalitātes, kompetences un personības aspektā;

— augstskolu attīstības galvenais virzītspēks var būt sacensība, sava profila veidošana, kur valsts aprobežosies ar to, ka noteiks augstskolām saistošo minimālo standartu un par labāku rezultātu paredzēs papildu līdzekļu piešķīrumu.

Nobeigumā gribu novēlēt, lai jums pietiktu spēka un gribas sniegt jaunajai paaudzei laika garam atbilstošu izglītību, neļaujot tās nerimtīgo attīstību nomākt sastingušu tradīciju smacīgajam garam. Lai Latvijai un katrai valstij būtu tik vien problēmu kā valsts ministra Cimdiņa autoritārais vadības stils.

Marina Gulmane, LMA ekonomikas un pārvaldes prorektore:

Vērtības vajag radīt, nevis dalīt un pārdalīt

Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka tūlīt pēc veselības pati lielākā vērtība ir izglītība. Veselīga, bet neizglītota indivīda dzīve būs mazāk pilnvērtīga, vismaz no valstiskā viedokļa. Valstij vajadzīgs veselīgs, izglītots darbaspēks. Jo vairāk mēs tuvojamies Eiropai, jo nozīmīgāks kļūst šis faktors. Šķiet, kur tad šādā gadījumā problēma, ja visiem tas skaidrs. Izrādās ir — izglītības finansēšanas principos un iespējās.

Komunistisko režīmu krišana un tai sekojošā pāreja uz tirgus ekonomiskajām attiecībām pārsteidza augstskolas nesagatavotas funkcionēšanai jaunajos apstākļos. Valsts vara bija tādā pašā apjukuma stāvoklī. Bet par to liecināja nesakarīgie, pretrunīgie rīkojumi no augšas, ko gan daļēji varēja izskaidrot ar konkrēto ierēdņu un padomdevēju profesionalitātes trūkumu. Piemēram, kā citādāk izskaidrot absurdo “griestu” plānošanu, ko kontrolskaitļu veidā ieviesa Finansu ministrija. Proti, unificētajās plāna projekta veidlapās bija “jāpiedzen” vai jāpiemeklē skaitļi, lai iznāktu Finansu ministrijai vēlamais rezultāts. Man tas ļoti atgādināja komunistu laiku bēdīgi slavenos pretplānus, kur apgrieztā situācijā strādniekiem vienmēr izdevās patriotiski atklāt ražošanas rezerves augsti skoloto inženieru un ekonomistu sastādītajos ražošanas – finansu plānos. Arī toreiz bija populāri vadošie norādījumi no augšas. Vai te būtu jāvelk kādas paralēles?

Tātad šobrīd izrādās, ka Medicīnas akadēmijā, pēc ministrijas ierēdņu domām, paši mēs neesam spējīgi noteikt, kāds finansējums nepieciešams. Bet es apgalvošu un varu pierādīt pretējo: mēs esam aprēķinājuši, cik precīzi izmaksā katra konkrēta medicīnas speciālista izglītošana. Šie skaitļi ir izteikti diferencēti. Ministrija proponē kāda vidēja studenta izmaksas, koriģētas ar koeficientiem. Mēs gan labprāt turpinātu ar naudu strādāt precīzi un varam izmaksas noteikt konkrētos absolūtos skaitļos.

Patiesībā vaina slēpjas citur. Valdība nav noteikusi prioritātes un nav izstrādājusi konkrētu politiski ekonomisko kursu šo prioritāšu, piemēram, veselības un izglītības, realizācijai.

Viss tiek izskaidrots ar valsts kases tukšumu, naudas trūkumu. Mani kā Latvijas pilsoni un ekonomistu šis skaidrojums sešu gadu garumā nepārliecina, ja acīm redzams, kā ierēdņi steidz realizēt pasākumus, kas valsts kasi iztukšo vēl vairāk, piemēram, ienesīgo valsts uzņēmumu privatizēšana, spirta monopola, valsts kokmateriālu eksporta nepārņemšana un daudzi citi pasākumi, kas gan būtu atsevišķas sarunas temats. Klausoties veselības un izglītības budžeta apspriešanu Ministru kabinetā, skaidrs, ka Finansu ministrijā valda tikai sadalīšanas un pārdalīšanas psiholoģija. Nekad neizskan priekšlikumi un neseko rīcība, kas sekmētu valsts kases piepildīšanu. Tur joprojām dzīvīgs vecais princips — atņemt tiem, kam vēl kaut kas ir. Šajā sakarībā ļoti nelabvēlīgā situācijā ir Medicīnas akadēmija, kura, pateicoties savām aktivitātēm, līdz šim bija spējusi piesaistīt ārpusbudžeta finansējumu un joprojām strādā bez parādiem. Akadēmija pārstrādā mācību programmas, pielīdzinot tās Eiropas augstākās izglītības prasībām, iegādājas instrumentus, iekārtas, materiālus, datorus un grāmatas. Realizējam kārtējos un kapitālos ēku remontus. Ir sākta bibliotēkas pārveide atbilstoši vismodernāko augstskolu bibliotēku prasībām.

Valsts budžets pēdējos trīs gados šādām vajadzībām nebija paredzējis ne santīma. Tādēļ jo neizprotamāka ir vēlēšanās likvidēt augstskolu motivāciju papildināt pašām savu budžetu ar finansu līdzekļiem kā līdz šim. Tiek izdotas instrukcijas un pieņemti lēmumi, kas padara augstskolu iniciatīvu šai jomā par bezjēdzīgu. Paskaidrošu sīkāk, piemēram, LR Finansu ministrijas 30.04.1996. instrukcija nr.01-03/131 “Par valsts budžeta projekta sastādīšanu 1997. finansu gadam”.

1. Saskaņā ar MK sanāksmēs nolemto speciālā budžeta statusā 1997. gadam tiek izstrādāts tikai valsts speciālais sociālās apdrošināšanas budžets. Pārējie speciālie budžeti ir iekļaujami valsts pamatbudžetā. Ministrijām un resoriem ir attiecīgi jāsagatavo grozījumi likumos un normatīvajos aktos, kas paredz veidot speciālos budžetus, jānosaka to iesaistīšana pamatbudžetā un šo līdzekļu izlietojums.

Tā ir acīmredzama ačgārna kārtība, kad pieskaņo likumu tam, kas atbilst Finansu ministrijas interesēm. Tas ir arī pretrunā ar Augstskolu likuma 77. pantu. (..) “Valsts augstskolu finansu resursus veido valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta līdzekļi, kā arī citi ienākumi, ko augstskolas gūst, veicot darbību savās Satversmēs noteikto mērķu realizācijai. (Izcēlums mans. M.G.) Ar šiem ienākumiem augstskolas rīkojas, ievērojot noteikumus, kas attiecas uz bezpeļņas organizācijām. Augstskolas finansu resursu struktūru nosaka augstskolas senāts.”

Reāli tiek ierobežotas augstskolu iespējas operatīvi rīkoties ar pašu nopelnīto naudu. To var lietot atbilstīgi apstiprinātajai augstskolas uzturēšanas un pasākumu izmaksu tāmei. Ja kāda augstskola iesniedz priekšlikumu izdarīt nepieciešamos grozījumus, paiet mēneši, pirms tā saņem akceptu no savas nozares ministrijas un Finansu ministrijas. Ņemot vērā, ka ir sagatavoti LR MK noteikumi “Kārtība, kādā no valsts budžeta finansētās institūcijas var sniegt maksas pakalpojumus”, ir pamatotas bažas uzskatīt, ka valsts ierobežos augstskolas nopelnīto līdzekļu izlietošanu. Atbilstīgi šim projektam ir paredzēts atsavināt valsts pamatbudžetā summas, kuras pārsniegs finansu tāmē apstiprināto summu. Tātad, jo aktīvāk pati augstskola strādās finansu līdzekļu piesaistīšanā, jo vairāk tiks atņemts, bet augstskolas uzdevums taču nav piepildīt valsts kasi. Nav arī tādas iespējas.

2. LR Ministru kabineta 10.09.1996. noteikumi nr.351 “Par darba samaksas sistēmu atsevišķu no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem” nosaka, ka par papildu darbu (par amatu vai profesiju apvienošanu), darba zonas paplašināšanu (darba apjoma palielināšanu) vai par uz laiku promesoša darbinieka pienākumu izpildīšanu darbiniekiem var noteikt piemaksas — līdz 50% no mēneša amatalgas (algas, algas likmes). Ja no 1.01.1997. pamatbudžets un ārpusbudžets tiek apvienoti, tad darbiniekam liegta iespēja par papildu darbu papildus saņemt, it sevišķi, ja ņem vērā, ka 1 vienībai 1997. gadā ir paredzēta vidējā darba algas likme Ls 46,00. Salīdzināsim to ar iztikas minimumu un krīzes iztikas minimumu.

Tas ir pretrunā ar Augstskolu likuma 4. pantu “Augstskolas autonomija”, kur paredzēts, ka augstskolai ir tiesības noteikt darba samaksas likmes, kas nav mazākas par MK noteiktajām. Tātad ar šo noteikumu nr.351 realizāciju augstskolām ir atņemta iespēja nostiprināt augsti kvalificētus darbiniekus, kā arī piesaistīt jaunus. Pašlaik privātais bizness bez pūlēm piesaista talantīgākos un spējīgākos. Vai valsts darbā talants un spējas nav vajadzīgi?

3. Ar 1997. gada 1. janvāri stājas spēkā LR MK noteikumi nr.406 “Vidējās izpeļņas aprēķināšanas un maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība”, kuru 6. punktā ir paredzēts, ka slimības naudu par laiku no 2. līdz 14. slimības dienai saskaņā ar likuma “Par maternitātes un slimības pabalstiem” 36. panta 1. daļu aprēķina un izmaksā darba devējs. Tas nozīmē, ka, ja darba algas fondā ekonomijas nav, saslimušo darbinieku nevar aizvietot cits. Darba devējs būs ieinteresēts atbrīvoties no bieži slimojošiem darbiniekiem. Par 1. slimības dienu darbinieks atlīdzību nesaņem.

Ar 1997. gada 1. janvāri viss teiktais tiks attiecināts uz visām zinātnes iestādēm, kas saņem valsts budžeta līdzekļus.

Varbūt ir jāizbeidz spriedelēšana kuluāros — ārstu ir par daudz vai pietiekami. Ir pienācis pēdējais laiks strādāt precīzi visos līmeņos. Ja mūsu valstī, piemēram, vajadzīgais ārstu skaits ir zem tā saucamās kritiskās valsts pasūtījuma robežas (ar to jāsaprot finansu līdzekļu kopums, ar ko ir iespējams nosegt galvenos augstskolas uzturēšanas izdevumus), tad, ja ir interese saglabāt vienīgo medicīnas augstskolu valstī, jāatceļ instrukciju un rīkojumu noteiktie ierobežojumi, ļaujot akadēmijai pašai rūpēties par savu finansiālo nodrošinājumu, lai saglabātu unikālo docetāju kolektīvu. Līdz šim mūsu augstskolai bijis iespējams atturēties no vispārējas štatu samazināšanas. Akadēmija bez speciāliem norādījumiem no augšas ir racionalizējusi savu štatu struktūru un turpina to pilnveidot atbilstīgi mūsdienu prasībām. Jāņem vērā, ka, neskatoties uz mūsu efektīvo finansu darbību, akadēmijas iespējas tomēr nav bezgalīgas.

Ja valsts uzskata, ka ārsti mūsu valstī nav nepieciešami, bet ir vajadzīgs tikai vidējais medicīnas personāls un sanitāri, tad tas ir skaidri jādeklarē, nevis maskēti jāpārceļ valstiskās prioritātes problēmas uz finansu resoru.

Visā pasaulē ārsti tiek uzskatīti par elitāru specialitāti, un tas ir pašsaprotami — no viņu izglītības un profesionālās varēšanas izriet katras valsts sabiedrības kapacitāte. Valsts varai pienācis laiks to saprast un atbilstīgi rīkoties.