Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Boriss Bērziņš

Par sevi– pats

Esmu dzimis 1930. gadā Rīgā. Mācījos Rīgas Daiļamatniecības skolā no 1947. līdz 1952. gadam. No 1952. līdz 1959. gadam studēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Akadēmiju pabeidzu ar diplomdarbu “Plostnieki” profesora Eduards Kalniņa vadībā. Izstādēs sāku piedalīties no 1956. gada. Biju jauno mākslinieku izstādes organizētājs un dalībnieks. No 1963. gada strādāju par pasniedzēju Mākslas akadēmijā. Personālās izstādes sarīkoju 1975. un 1981. gadā Rīgā. Piedalījos daudzās ārzemju izstādēs, ko organizēja Mākslinieku savienība, piemēram, Francijā, Anglijā, Vācijā, Amerikā, Krievijā. Vispasaules zīmējumu izstādē Anglijā 1979. gadā saņēmu II prēmiju un 1983. gadā III prēmiju. Esmu ievēlēts par goda biedru Latvijas Zinātņu akadēmijā un Krievijas Mākslas akadēmijā.

Galvenās gleznas: 1960.gadā — “Uz pirti”, 1978.gadā — “Cūku bēres”, 1980.gadā — “Klusā daba ar zelta rāmi”, 1985.gadā — “Mākslinieka darbnīca”, 1984.gadā — “Vērša galva”, 1990.gadā — “Klusā daba ar ģitāru”. Darbi atrodas Latvijas Valsts mākslas muzejā, Mākslinieku savienības krājumā, Tretjakova galerijā, kā arī Anglijā, Francijā un Latīņamerikas valstīs.

Par darbu un dzīvi

Gleznotājs. Un tikai. Un tik ļoti daudz tas ir, ja runājam par īstu gleznotāju, par vienu no izcilākajiem, kādi vien latviešiem bijuši un ir!

Boriss Bērziņš ir arī Mākslas akadēmijas pedagogs. Un viss. Politika viņu, piemēram, nekad nav vilinājusi, nav bijis tādas tieksmes un arī laika nav bijis. Laiks – tikai gleznošanai un zīmēšanai, studijām, domām par mākslu. Kā tajā izteikt dzīvi un cilvēku.

Jo šī māksla ir neparasta režīma un neprašu normām neatbilstoša. Savu ceļu nav viegli lauzt. Ērtāk būtu, piemēram, ja iestātos komunistiskajā partijā, kā to vairākkārt aicināja Leo Svemps un citi kolēģi. Nē, paldies, to nē. Borisa Bērziņa tēvs bija labs amatnieks Augusts Bērziņš, māte krietna krievu sieviete Marija Fjodorovna. Tēvs vēlējās, lai dēls kļūtu vai nu par mūziķi vai mākslinieku. Gleznotājs izveidojās un, raugiet, ar kādu izjūtu viņš tēlo mūzikas instrumentus.

Pats Boriss Bērziņš teicis tā: “Man patīk paši instrumenti. Ļoti patīk. Sevišķi vijole un ģitāra. Tie man sagādā baudu. Ne tikai klausīties, bet arī skatīties. Visas šīs līnijas, izliekumi — tie ir tik muzikāli. Man šie instrumenti patīk kā priekšmeti, kā lietas”.

Mākslas vidusskolā Boriss mācījās interjera nodaļā. “Par mālderi” – viņš saka. Krāsotājus viņš vēlāk labprāt gleznoja — spēcīgus, dzīvespriecīgus, krāsainus. Arī zvejniekus Boriss Bērziņš labprāt tēloja.

Sākumā, jauno mākslinieku pirmo izstāžu laikā, un arī vēlāk populāras kļuva viņa gleznas, teiksim par pirts tematiku. “Uz pirti”, “Pirtī” un citas. Sievietes viņš glezno apaļīgas. Viņam patīk forma, plastika. Sen aizsākās un turpinās Jāņu nakts sērija. “Kas var būt skaistāks par cilvēku dabā?” — teicis Boriss Bērziņš.

Figurāla kompozīcija, ainava vai klusā daba — viss viņam vienlīdz nozīmīgs, dalīšanu žanros viņš vispār uzskata par neaktuālu. Boriss Bērziņš glezno to, kas redzams zemes virsū, glīto un neglīto, viņš rāda dzīvi. Nav vajadzīgs, lai būtu filozofisks zemteksts, vajadzīga dvēsele.

Vēl kāds Borisa Bērziņa atzinums:

“Varbūt tas skanēs briesmīgi un vienu otru aizskars, bet man viņi vienmēr ir saistīti — Jēzus Kristus pie krusta un nokauta cūka. Nokautā cūka liek man domāt par to, kas ir cilvēks.”

Boriss Bērziņš ir izjutis komunistu valdīšanas nelabvēlību. Partijas oficiālais vērtējums reiz bija: huligāns mākslā. Tajā laikā labi noderēja dažu Maskavas mākslinieku un daudzu skatītāju atbalsts.

Šis gleznotājs ir sava ceļa gājējs, kas apguvis pasaules pieredzi. Viņš uzskata, ka vienlīdz vērtīga māksla tapusi visos laikos. Alu zīmējumi nav sliktāki par tagadējiem, Leonardo da Vinči ir mums laikabiedrs. Borisam Bērziņam tuva primitīvā un Bizantijas māksla, Rembrants, Van Gogs un daudzi citi, no latviešiem Ūders, Padegs, Vidbergs, Tīdemanis. Protams, viņus neatrast manās gleznās, bet viņi ir manī — saka Boriss Bērziņš.

Vai māksliniekam ir tuvi draugi? “Nē,” viņš atbild, “Tuva draudzība nepatīk, bet man vienmēr bijusi sava sabiedrība, kompānija.” Bet, ja kāds sāka stāstīt, ka slikti klājas, mēs sacījām:” Ko nu fleitē, ko čīksti!”

Jā, arī pats Boriss nekad nežēlojas un, piemēram, negrib pat, ka piemin viņa saskārsme ar ķirurģiju. Tā ir gan, bet kāda tam nozīme — viņš saka. Savu intīmo slēpdams, viņš var būt gan parupjš, gan sentimentāls.

Borisa Bērziņa mākslas vērtību, būtību skaidrot lāga neņemas pat mākslas zinātnieki, bet to jūt katrs kolēģis un visi tie, kam mākslas izjūta nav sveša. Viņš ir īsts izcīls gleznotājs, un tāds, protams, ir pelnījis gan ordeņus, gan balvas.

Daži vārdi, ko par Borisu Bērziņu saka vai raksta tie, kas viņu ilgāku vai īsāku laiku pazīst.

Studiju kolēģis, tagad profesors un rektors, gleznotājs Indulis Zariņš:

— Mums bija spēcīgs kurss. Bet pedagoga darbs kļuva īsti auglīgs tāpēc, ka kāds no mums, visbiežāk Boriss, uztvēra to, ko pedagogi teica un mēs jau varējām redzēt to izpildītu. Viņa kompozīcijas izpratne un vēriens darbos bieži pārsteidza visus cilvēkus un zināmā mērā arī mūs.

Genoveva Tidomane, LMA goda profesore:

— Boriss Bērziņš vienmēr ir atļāvies raudzīties uz to, kas viņu interesē, pats ar savām acīm, nepakļaujoties citu gaumei, spriedumiem, tieksmei izskaistināt īstenību, vēlmei uzspiest vispārzināmus pieņēmumus. Viņš ir vairījies un nepakļāvies prasībām, kuras rada pārejoši procesi un ietekmīgi, bet nekompetenti spriedumi.

Ingrīda Burāne, mākslas maģistre:

— Var droši apgalvot, ka tieši Boriss Bērziņš ir viens no tiem, kas lielā mērā noteic un ietekmē, palīdz saglabāt augstus tā sauktās lielās glezniecības kritērijus un vērtību mēru. Ejot netradicionālus ceļus, viņš pilnveido, attīsta un piešķir jēgu savas valodas izteiksmīgumam un precizitātei. Viņš runā maz, bet tieši. Arī savā mākslā.

Kolēģis gleznotājs Juris Jurjāns:

— Es nezinu otru tādu Meistaru, kas var tā uzgleznot resnu, nesmuku sievieti ar aizpampušu aci un zilumiem, lai tā būtu kā Bizantijas madonna vai mīļotā persona.

Tā ir nācies, ka reižu reizēm Borisam ir kāds laiks jāpavada slimnīcā. Vienā tādā reizē es jautāju: “Vai Tev kāds kaifs arī ir pēc narkozes?” Viņš pasmīnēja: “Nekādos debešos es nelido, bet vienreiz es mostos, un es esmu cīnījies karalaukā. Skatos, nāk māsiņa iekšā ar “šīberi” rokās — un es saprotu, ka nekādu ordeni man nedos.”

Bet, re, tomēr iedeva!

Jānis Rozenieks

“LV” arhīva foto,

no Borisa Bērziņa kolekcijas

“Modelis” 80.gadi

“Klusā daba ar kafijkannu” 70.gadi