Ministru kabineta noteikumi Nr.101

Rīgā 2000.gada 14.martā (prot. Nr.12, 14.§)

Ar infekcijas slimību miruša cilvēka ķermeņa pārvadāšanas, glabāšanas un apbedīšanas kārtība

Izdoti saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 29.pantu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka kārtību, kādā ar infekcijas slimību miruša cilvēka ķermeni (turpmāk — mirušā cilvēka ķermenis) ieved valstī vai izved no tās, pārvadā, glabā, apbedī vai kremē, kā arī kārtību, kādā pēc slimnieka nāves tiek veikta obligātā pataloganatomiskā izmeklēšana diagnozes precizēšanai.

2. Ja cilvēka nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestie hemorāģiskie drudži (piemēram, dzeltenais drudzis, Ebolas vīrusslimība, Lasas drudzis, Mārburgas vīrusslimība), mēris, holera, Sibīrijas lopu mēris vai trakumsērga, Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības dienesta (turpmāk — Sabiedrības veselības dienests) epidemiologs uzrauga, lai attiecīgie dezinfekcijas pasākumi un mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšana, glabāšana, apbedīšana vai kremēšana atbilstu epidemioloģiskās drošības prasībām, kā arī informē par nepieciešamajiem drošības pasākumiem personas, kuras veic minētos darbus.

3. Ja cilvēka nāves cēlonis ir cita infekcijas slimība, ārstniecības persona informē mirušā piederīgos par piesardzības pasākumiem, kas jāievēro, rīkojoties ar mirušā cilvēka ķermeni.

4. Izdevumus par dezinfekcijas līdzekļiem un aizsargtērpiem, kas nepieciešami, apbedījot mirušā cilvēka ķermeni, ja cilvēka nāves cēlonis ir šo noteikumu 2.punktā minētās infekcijas slimības, sedz no valsts budžeta programmā "Sabiedrības veselības veicināšana" iedalītajiem budžeta līdzekļiem. Izdevumus, kas rodas ārstniecības iestādēs, sedz ārstniecības iestādes. Citus ar šo noteikumu izpildi saistītos izdevumus sedz mirušā piederīgie, bet, ja tādu nav, — pašvaldība, kuras teritorijā persona pirms nāves pastāvīgi dzīvojusi, vai cita persona, kas labprātīgi uzņemas šos izdevumus.

II. mirušā cilvēka ķermeņa ievešana Latvijā vai izvešana no tās

5. Lai mirušā cilvēka ķermeni ievestu valstī vai izvestu no tās (arī tranzītā), nepieciešama mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļauja.

6. Lai saņemtu mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļauju izvešanai no valsts, Sabiedrības veselības dienesta centrālajā vai teritoriālajā institūcijā iesniedzami šādi dokumenti:

6.1. iesniegums;

6.2. ārstniecības iestādes izziņa par nāves cēloni, kurā norādīts arī nāves cēloņa kods atbilstoši Pasaules veselības organizācijas starptautiskajai statistiskajai slimību un veselības problēmu klasifikācijai (10.redakcija);

6.3. apbedīšanas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) izziņa par to, ka:

6.3.1. mirušā cilvēka ķermenis ir ievietots zārkā atbilstoši šo noteikumu 9. un 10.punkta prasībām;

6.3.2. zārkā atrodas tikai mirušā cilvēka ķermenis un mantas, kas apglabājamas vai kremējamas kopā ar to.

7. Mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļaujā ir šāda informācija:

7.1. mirušās personas vārds un uzvārds;

7.2. miršanas vieta un datums;

7.3. nāves cēlonis;

7.4. mirušās personas vecums;

7.5. dzimšanas datums un vieta (ja ir zināma);

7.6. transportlīdzeklis, ar kuru pārvadā mirušā cilvēka ķermeni;

7.7. vieta (valsts, pilsēta), no kuras un uz kuru tiek vests mirušā cilvēka ķermenis;

7.8. valsts (valstis), caur kuru (kurām) tranzītā tiek vests mirušā cilvēka ķermeņis;

7.9. atļaujas izsniegšanas datums, vieta, institūcijas nosaukums, institūcijas vadītāja paraksts un institūcijas zīmogs.

8. Mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļauju aizpilda tās valsts oficiālajā valodā, kurā tā izsniegta, un vienā no Eiropas Padomes oficiālajām valodām, bet nāves cēloni ieraksta angļu vai franču valodā vai šifrē ar kodu, kas minēts šo noteikumu 6.2.apakšpunktā.

9. Mirušā cilvēka ķermeņa izvešanai uz ārvalstīm tiek izmantots hermētiski noslēgts zārks, kas piepildīts ar šķidrumu uzsūcošu materiālu (piemēram, sausas zāģu skaidas, sīkas koksnes ēveļskaidas, kūdra). Ja nepieciešams, zārku aprīko ar speciālu ierīci, kas nodrošina zārka iekšējā gaisa un ārējā gaisa spiediena līdzsvaru un attīra no zārka izplūstošo gaisu. Koka zārkam nepieciešamas:

9.1. vismaz 20 mm biezas sienas, ja tajā ieliek salodētu cinka zārku vai zārku no cita sairstoša materiāla;

9.2. vismaz 30 mm biezas sienas, ja no ārpuses to pārklāj ar salodēta cinka (vai cita sairstoša materiāla) plāksnēm.

10. Ja cilvēka nāves cēlonis ir mēris, holera, tropu posmkāju pārnestie hemorāģiskie drudži, trakumsērga vai Sibīrijas lopu mēris, mirušā cilvēka ķermeni ietin ar dezinfekcijas šķidrumu impregnētā līķautā. Pēc mirušā cilvēka ķermeņa ielikšanas zārkā zārku dezinficē no ārpuses.

11. Mirušā cilvēka ķermeni drīkst ievest valstī vai izvest no tās ar autotransportu, dzelzceļa transportu, gaisa transportu vai ūdens transportu, pārvedot zārku bagāžas nodalījumā. Zārku ieliek blīvā koka kastē, kas pēc formas neatgādina zārku, un apzīmē ar starptautiski atzītu iepakojuma marķējumu, kas norāda, ka jārīkojas saudzīgi.

12. Lai mirušā cilvēka ķermeni ievestu Latvijā no citas valsts, nepieciešama šīs valsts kompetentas institūcijas izsniegta mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļauja, kas atbilst šo noteikumu 7. un 8.punktā noteiktajām prasībām. Pēc mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas atļaujas izskatīšanas Sanitārās robežinspekcijas vai Sabiedrības veselības dienesta centrālās vai teritoriālās institūcijas darbinieki mirušā cilvēka ķermeņa ievešanu valstī apliecina ar parakstu un zīmogu kravas pavadzīmē.

13. Ja Latvijai saistošie starptautiskie līgumi paredz citus mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas noteikumus, piemērojami starptautisko līgumu noteikumi.

III. Mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšana un glabāšana Latvijas teritorijā

14. Ja cilvēka nāve iestājusies ārpus ārstniecības iestādes vai ārstniecības iestādē, kurā nav patologanatomijas nodaļas vai morga, mirušā cilvēka ķermeni ievietoto plastikāta maisā un ar sanitāro transportu vai apbedīšanas uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) piederošu transportu nogādā patologanatomijas nodaļā vai morgā.

15. Ja cilvēka nāve iestājusies ārstniecības iestādē, kurā ir patologanatomijas nodaļa vai morgs, mirušā cilvēka ķermeni nogādā patologanatomijas nodaļā vai morgā ar nestuvēm vai ratiņiem, vai šo noteikumu 14.punktā noteiktajā kārtībā.

16. Ja cilvēka nāves cēlonis ir šo noteikumu 2.punktā minētās infekcijas slimības, pārvedot mirušā cilvēka ķermeni no vietas, kur reģistrēta nāve (piemēram, ārstniecības iestāde, mājas, viesnīca, stacija), pārvadāšanā tieši iesaistītās personas ievēro tādus pašus aizsardzības pasākumus, kādus ievēro, ievietojot slimnīcā slimnieku ar šīm infekcijas slimībām. Mirušā cilvēka ķermeni ievieto plastikāta maisā un ar sanitāro transportu Sabiedrības veselības dienesta epidemiologa klātbūtnē nogādā morgā. Transportlīdzekli pēc mirušā cilvēka ķermeņa pārvadāšanas dezinficē.

17. Patologanatomijas nodaļā nogādātu mirušā cilvēka ķermeni uzglabā temperatūrā, kas nepārsniedz +6 °C.

18. Mirušā cilvēka ķermeni pēc patologanatomiskās izmeklēšanas nogādā apbedīšanai vai kremācijai tieši no patologanatomijas nodaļas, izņemot gadījumus, kad pēc piederīgo vēlēšanās mirušā cilvēka ķermeni ne ilgāk kā uz vienu diennakti nogādā kapličā vai mājās. Šādā gadījumā mirušā cilvēka ķermeni atdzesē līdz +6 °C. Ja iespējams, mirušā cilvēka ķermeņa atdzesēšanu turpina kapličā vai mājas apstākļos.

19. Patoloģiskās anatomijas speciālisti var aizliegt nogādāt mirušā cilvēka ķermeni mājās vai uz citu vietu (piemēram, ja līķis ir spēcīgā sadalīšanās pakāpē).

20. Ja cilvēka nāves cēlonis ir mēris, holera, tropu posmkāju pārnestie hemorāģiskie drudži vai Sibīrijas lopu mēris, mirušā cilvēka ķermenis piederīgajiem netiek atdots. Ja ir šaubas par diagnozi:

20.1. mirušo apbedī vai kremē, neatdodot to piederīgajiem un negaidot mikrobioloģiskās izmeklēšanas rezultātu, ja mirušā piederīgie tam piekrīt;

20.2. apbedīšanu vai kremāciju aizkavē līdz mikrobioloģiskās izmeklēšanas rezultātu saņemšanai, nodrošinot pilnīgu līķa izolāciju un saglabāšanu. Ja mikrobioloģiskās izmeklēšanas rezultāti ir negatīvi, mirušā cilvēka ķermeni atdod tuviniekiem apbedīšanai vai kremācijai, bet, ja attiecīgie rezultāti ir pozitīvi, rīkojas saskaņā ar šo noteikumu IV nodaļu.

21. Mirušā cilvēka ķermeni pārvadā zārkā, kurš izklāts ar materiālu, kas labi uzsūc mitrumu.

22. Zārku ar mirušā cilvēka ķermeni līdz apbedīšanas vietai citā valsts rajonā atļauts vest jebkurā transportlīdzeklī, ja to pieļauj transportlīdzekļa lietošanas noteikumi.

23. Ja cilvēka nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestie hemorāģiskie drudži, mēris vai Sibīrijas lopu mēris, mirušā cilvēka ķermeni pārvadā noslēgtā zārkā, kas nodrošināts pret atvēršanu.

IV. Mirušā cilvēka ķermeņa apbedīšana vai kremācija

24. Mirušā cilvēka ķermeni apbedī vai kremē ne agrāk kā 24 stundas pēc nāves iestāšanās. Ja ir veikta mirušā cilvēka ķermeņa pataloganatomiskā izmeklēšana vai tiesu medicīniskā izmeklēšana, šo termiņu var saīsināt.

25. Mirušā cilvēka ķermeni apbedī kopējā kapsētā.

26. Lai veicinātu sadalīšanās un mineralizācijas procesus, mirušā cilvēka ķermeni apbedī koka vai kartona zārkā vai dabīga materiāla auduma maisā.

27. Mirušā cilvēka ķermeņa apbedīšana bez zārka ir pieļaujama īpašos gadījumos, respektējot tautas un reliģiskās tradīcijas. Ja cilvēka nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestais hemorāģiskais drudzis, mirušo, kas apģērbts saskaņā ar attiecīgās tautas tradīcijām, ietin palagā, kas piesūcināts ar dezinfekcijas līdzekli. Piederīgo klātbūtne apbedīšanas ceremonijā ir pieļaujama, ja viņi nepieskaras mirušā cilvēka ķermenim.

28. Ja cilvēka nāves cēlonis ir mēris vai Sibīrijas lopu mēris, mirušā cilvēka ķermeni kremē, bet, ja nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestais hemorāģiskais drudzis, — apbedī vai kremē. Ja ar šīm infekcijas slimībām slimojušie cilvēki miruši vardarbīgā nāvē, nepieciešama prokurora izsniegta apbedīšanas atļauja.

29. Ja cilvēka nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestais hemorāģiskais drudzis un mirušā cilvēka ķermeni apbedī, izrok ne mazāk kā 2 m garu, 1,5 m dziļu un 1 m platu kapu. Tā dibenu nokaisa ar 10 cm biezu hlorkaļķa kārtu un uz kapā ielaistā zārka vai mirušā cilvēka ķermeņa, kas ietīts palagā, uzber 10–15 cm biezu hlorkaļķa slāni. Kapu aizber ar zemi. Apbedīšanā izmantotos instrumentus, aizsargapģērbu, transportu un citus līdzekļus uz vietas dezinficē. Personas, kuras piedalījušās apbedīšanā, medicīniski novēro, līdz beidzas infekcijas slimības inkubācijas periods.

30. Ja cilvēka nāves cēlonis ir tropu posmkāju pārnestais hemorāģiskais drudzis, mēris vai Sibīrijas lopu mēris, par mirušā cilvēka ķermeņa apbedīšanu vai kremēšanu Sabiedrības veselības dienesta epidemiologs raksta aktu, kurā apliecina veikto pasākumu atbilstību epidemioloģiskās drošības prasībām.

V. Mirušā cilvēka ķermeņa patologanatomiskā izmeklēšana

31. Mirušā cilvēka ķermeņa patologanatomiskā izmeklēšana nepieciešama, ja ir bijušas aizdomas par infekcijas slimību, bet nav noteikta precīza diagnoze.

32. Ar infekcijas slimību mirušā cilvēka ķermeni patologanatomiski izmeklē tikai ārstniecības iestādes patologanatomijas nodaļā. Nodaļas personāls ir apmācīts epidemioloģiskās drošības jautājumos, lieto aizsargapģērbu un ievēro higiēnas un epidemioloģiskās drošības prasības. Instrumentus, aizsargapģērbus un citus objektus, kas bijuši saskarē ar mirušā cilvēka ķermeni, audiem, orgāniem un bioloģiskajiem šķidrumiem, dezinficē.

VI. Noslēguma jautājumi

33. Līdz Sabiedrības veselības dienesta izveidošanai tā funkcijas pilda Nacionālais vides veselības centrs un teritoriālie vides veselības centri.

34. Šo noteikumu izpildi kontrolē Valsts sanitārā inspekcija.  

Ministru prezidents A.Šķēle

Labklājības ministrs R.Jurdžs