Līvija Labrence, grāmatniecības vēsturniece:

Nacionālās kolekcijas Akadēmiskajā bibliotēkā

No 1990. līdz 1996.gadam Akadēmiskā bibliotēka saņēmusi bagātus trimdas latviešu zinātnieku un rakstnieku arhīvu materiālus. Tie visi ir dāvinājumi, pa lielākai daļai — sūtījumi Misiņa bibliotēkai. Saņemti arī no bijušā specfonda un atsevišķiem ārzemju latviešiem. Daudzi ir skaitliski lieli un vispusīgi arhīvi, bet ir arī mazāki — ar autoru rokrakstiem vai saraksti. Ir mums arī antikvāra Eižena Dzelzkalēja dāvinājums — 70 senas un retas kartes. Pavisam saņemti 30 autoru arhīvi. Apjomīgākie ir vēsturnieka Dr. Ulda Ģērmaņa, mākslinieka Jura Soikāna, rakstnieku Artura Plauža un Jāņa Kalniņa-Sarmas arhīvi. Tomēr ne mazāk nozīmīgi un vērtīgi ir grāmatizdevēja Helmara Rudzīša, žurnālista Hugo Vītola un rakstnieku Dzintara Soduma, Pāvila Gruznas, Indras Gubiņas, Aīdas Niedras, Irmas Grebzdes un Elvīras Kociņas fondi. Līdz ar rokrakstu fondu saņemšanu Rokrakstu nodaļa uzņemas atbildību par to kārtošanu, apstrādāšanu un saglabāšanu.

Rokrakstu kārtošana nav haotiski un steigā veicams darbs. Tas prasa rūpību, iedziļināšanos, zināšanas. Ir nesalīdzināmi vieglāk strādāt, ja pie rokrakstiem ir autoru paskaidrojumi, ja tie autora paša kārtoti un anotēti. Saņemot kādu rokrakstu krājumu, ar to jāiepazīstas un materiāls jāsadala grupās. Tās būtu — personiskie dokumenti, oriģināldarbi rokrakstā, tulkojumi, cenzūras eksemplāri, ilustrācijas, sarakste, fotogrāfijas, kritika, atmiņas, darbu bibliogrāfiskie saraksti, citu personu rokraksti, sīkmateriāli. Jaunākos laikos — arī kasetes ar videofilmām. Nebūtu slikti, ja bibliotēkā veidotos izcilu zinātnieku grāmatu kopas, kā tas ir ar Kārļa Egles arhīvu, kur blakus rokrakstiem ir liela daļa no viņa personīgām grāmatām. Tāds varētu būt, piemēram, vēsturnieka Dr.Ulda Ģērmaņa arhīvs. Lai jaunatne nāk un skatās, cik plašs ir latviešu zinātnieku interešu loks, kādās valodās grāmatas lasītas un rakstītas.

Trimdas latviešu autoru rokrakstu fondos ir daudz materiālu svešvalodās. Darbs prasa valodu zināšanas. Pasaulē, kurā latvieši tika izkliedēti pēc Otrā pasaules kara, bija jāstrādā un jārunā angļu, vācu, franču un zviedru valodā. Latvieši, kā zināms, bija trimdinieki arī austrumos. Materiāli, gan mazākā mērā, pienāk arī no turienes. Piemēram, admirāļa Teodora Spādes izsūtījumā rakstītas vēstules arī izsūtītajai Valērijai Sieceniecei.

Pēdējo piecu gadu laikā rokrakstu apstrādes darbs ir pamatos mainījies. Nav jāstrādā, kā es mēdzu teikt — sedzoši, respektīvi, materiāli nav jāapraksta tā, lai ko noslēptu, kā to dažkārt nācās darīt agrāk. Tagad apstrādātie rokraksti tiek ievadīti kompjūterā un veidots rokrakstu elektroniskais katalogs jeb bibliogrāfiskā datu bāze, kas satur ne tikai pamatinformāciju (ziņas par autoru, nosaukumu, darba sarakstīšanas laiku, vietu un apjomu), bet arī papildinformāciju (par autogrāfiem, zīmogiem, ūdenszīmēm un citām rokrakstu īpatnībām). Elektroniskais katalogs ietver arī elektronisko meklēšanas sistēmu, kurai ļoti lielas priekšrocības salīdzinājumā ar informācijas meklēšanu kartīšu katalogā. Šobrīd elektroniskajā katalogā ir 3200 aprakstu — informācija par 48 personu fondiem, starp tiem arī trimdas arhīvi, piemēram, V.Sinaiskis, H.Skuja, J.Sapiets, U.Ģērmanis, A.Plaudis, H.Vītols un Anšlavs Eglītis.

Atsūtītie rokrakstu fondi ir ļoti daudzveidīgi. Es pašlaik kārtoju mākslinieka Jura Soikāna fondu. Mākslinieka oriģinālzīmējumus, materiālus par izstādēm, plašu saraksti, fotogrāfijas un biogrāfiskus materiālus bibliotēkai dāvinājusi mākslinieka meita Astrīde Legante. Te ir materiāli, kas saistīti ar trimdas latviešu sabiedrību un ar vācu sabiedrību, Vācijas kultūras un mākslas dzīvi un māksliniekiem, ar kuriem J.Soikāns nācis saskarē, 50 gadus dzīvojot Vācijā. No Misiņa bibliotēkas uz Rokrakstu nodaļu vispirms atceļoja daudz maisu ar J.Soikānam rakstītām vēstulēm, kas aptver visu pēckara posmu. Vēstules šķiroja līdzīgi kā strādā pastā, vēstules šķirojot. Pavisam sarakstā ir 926 latviešu gleznotāji, mūziķi un rakstnieki, liela trimdas latviešu inteliģences daļa no visas pasaules.

Vēstules parāda, kāds bijis pats mākslinieks, ar kādiem cilvēkiem gadiem ilgi uzturējis kontaktus. Juris Soikāns glabājis un krājis katru vēstulīti, katru ziņu par latviešu darbu trimdā, to visu fiksējis un saglabājis, būdams pārliecināts, ka tas viss kādreiz noderēs brīvajā Latvijā. Varu šeit izteikt savu apbrīnu un cieņu, cik konsekventi, gadu no gada, mākslinieks ir krājis latviešu kultūras vērtības. Kopš 1989.gada, kad mākslinieks Juris Soikāns atgriezās Latvijā, viņš fotografējis visus atmodas laika notikumus. Viņa fondā, aptuveni rēķinot, ir 120 mapes ar anotētām un datētām fotogrāfijām, krāsains visu šo pēdējo gadu atainojums līdz pat 1995.gada rudenim. Pavisam ir ap 3600 fotogrāfiju, kur redzam mākslinieku pavadām Latvijā savas dzīves pēdējos piecus gadus. Šī kultūrvēsturiskā bagātība naudas izteiksmē nav aprēķināma.

Tāpat var teikt arī par daudziem citiem rokrakstu sūtījumiem, kas saņemti pēdējos gados un ievērojami bagātinājuši Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu fondus.