Jānis Pāvils II

Pārkāpjot cerību slieksni

Priekšlikums

Es dziļi cienu kolēģus žurnālistus un rakstniekus, kuri strādā televīzijai. Un tieši tādēļ nekad neesmu mēģinājis atņemt viņiem maizi, lai gan bieži esmu saņēmis dažādus piedāvājumus. Man liekas, ka vārdiem — tātad tam, kas ir mūsu darba izejviela — ir dažāds kvalitatīvs svars un dažāda iedarbības spēja atkarībā no tā, vai mēs tos uzticam apdrukātā papīra `fiziskumam' vai arī elektronisko signālu `nemateriālumam'. Tā vai citādi, ikviens ir savas biogrāfijas gūsteknis; es personīgi — ja tam ir kāda nozīme — dzīves gaitā esmu iepazinis tikai laikrakstu un izdevniecību redakcijas, toties man ir sveša televīzijas vide, kameras, jupiteru gaismas.

Te man ir jānomierina lasītājs: es negrasos vairāk nodoties šiem spriedelējumiem, kuri drīzāk iederas `masmediologu' vidū, nevēlos arī nevienu apgrūtināt ar garu garām autobiogrāfiskām atkāpēm. Tas, ko esmu pateicis, ir diezgan, lai sniegtu lasītājam priekšstatu par to pārsteigumu (bet varbūt pat nelielu apmulsumu), kuru manī radīja kāda telefona saruna 1993.gada beigās.

Kā ikrītu, nokāpdams savā darbistabā, es garā atkārtoju Cicerona vārdus: “Si apud bibliothecam hortulum habes, nihil deerit” (“Kā gan tev vēl trūkst, ja tev ir bibliotēka, bet tai līdzās dārziņš?”). Tas bija sevišķi intensīva darba posms: es nupat kā biju beidzis lasīt kādas grāmatas korektūru un slīpēju nākamo grāmatu. Vienlaikus man bija jāturpina kārtējā sadarbība ar laikrakstiem. Tātad pienākumu man netrūka. Bet netrūka arī pienācīgās pateicības Tam, kurš man ļāva šos pienākumus pildīt, dienu no dienas, klusumā un savas darbistabas vientulībā Gardas ezera krastā, tālu no jebkādiem ietekmīgiem politiskiem un kultūras, kā arī reliģijas saloniem. Vai gan pats Žaks Maritēns — ārpus jebkurām aizdomām esošs cilvēks un Pāvila VI sirsnīgs draugs —, pa pusei jokojoties, bet varbūt arī pa pusei nopietni, nebija ieteicis tiem, kuri joprojām grib mīlēt katolicismu, bet varbūt pat to aizstāvēt, lai viņi ir mēreni un atturīgi savos kontaktos ar tā saucamajiem `katoļu saloniem'?

Tomēr tai pavasara dienā mana patvēruma klusumā negaidīti ieskanējās tālruņa zvans. Zvanīja RAI — Itālijas Radio un Televīzijas — ģenerāldirektors. Lai gan viņš zināja par manu nepatiku uzstāties televīzijas raidījumos, jo es jau agrāk biju atteicies tajos piedalīties, viņš gribēja mani brīdināt, ka es jau drīzumā saņemšot kādu priekšlikumu. Un šoreiz — viņš piebilda — par atteikumu nevarot būt ne runas.

Un tik tiešām, nākamajās dienās man notika vēl dažas telefona sarunas `ar Romu'. Situācija pamazām ieguva konkrētus — un mazliet satraucošus — apveidus. 1993.gada oktobrī apritēja Jāņa Pāvila II pontifikāta piecpadsmit gadi. Svētais tēvs bija pieņēmis RAI priekšlikumu sniegt šai sakarībā televīzijas interviju. Tas būtu nebijis precedents pāvesta varas vēsturē, kura iepriekšējos gadsimtos jau bija pieredzējusi visu. Visu — bet Pētera pēctecis nekad vēl nebija sēdējis televīzijas kameru priekšā, lai stundu pavadītu žurnālistu jautājumu krustugunīs.

Bija paredzēts, ka RAI noraidīs interviju tās pašas dienas vakarā, kad iekrita pontifikāta piecpadsmitā gadskārta, bet uzreiz pēc tam — visas pasaules lielākās televīzijas sabiedrības. Es uzzināju, ka vadīt interviju bija nolemts uzticēt man, jo vairākus gadus bija vērīgi sekots tam, ko rakstu savās grāmatās un rakstos par reliģijas tematiem: ko rakstu kā laicīgs cilvēks, bet vienlaikus kā kristietis, kurš apzinās, ka baznīca uzticēta ne tikai garīdzniekiem, bet arī visiem kristītajiem, lai gan katram tajā ir savi uzdevumi zināmā līmenī. Tika vērsta uzmanība uz dedzīgo diskusiju, kas bija izvērsusies par manu “Ziņojumu par ticības stāvokli”, kā arī uz šīs grāmatas pastorālajiem guvumiem un uz pozitīvo ietekmi, kādu tā bija atstājusi uz visu Baznīcu, pateicoties masu izdevumiem daudzajās valodās. Biju publicējis šo grāmatu 1985.gadā, atstāstīdams tajā vairākas dienas ilgušo sarunu ar pāvesta tuvāko teoloģijas padomdevēju kardinālu Jozefu Racingeru, Ticības mācības kongregācijas jeb bijušā Svētā ofīcija prefektu. Arī tā intervija bija jaunums, bezprecedenta gadījums tās institūcijas vēsturē, kuras klusēšana un noslēpumainība bija kļuvusi par (bieži vien `melno', antiklerikālo) leģendu tematu.

Atgriežoties pie 1993.gada, pagaidām piebildīšu tikai tik daudz, ka intervijas sagatavošanas ietvaros (kas notika ļoti diskrēti, tā ka neviena ziņa par to nenonāca žurnālistu ausīs) sastapos arī ar Jāni Pāvilu II viņa rezidencē Kastelgandolfo.

Tur man bija izdevība noskaidrot — ar pienācīgo cieņu, bet arī ar apņēmību, kura, iespējams, satrauca dažus klātesošos (bet ne namatēvu, kas neviltoti pauda savu pateicību par dēla atklātību) —, pēc kādiem kritērijiem vadīšos, gatavodams jautājumu shēmu intervijai. Man tika dota pilnīga patstāvība, un vienīgais norādījums, kuru dzirdēju, skanēja tā: “Lūdzu vadīties pēc saviem ieskatiem.”

Neparedzēts notikums

Tomēr pāvests nebija novērtējis daudzos pienākumus, kuri viņam bija paredzēti septembrī — mēnesī, kad beidzās intervijas pēdējais ieraksta termiņš un kad tā bija jānodod televīzijas tehniskajiem darbiniekiem, lai viņi pagūtu `apstrādāt' materiālu pirms pārraides. Tagad esmu uzzinājis, ka pāvesta pasākumu programma šim mēnesim aizņēma 36 kompjūtera izdrukas lapas. Tā ietvēra dažnedažādas tikšanās, un ikvienai bija rūpīgi jāgatavojas: līdzās divu Itālijas diecēžu (Aričas un Asti) apmeklējumiem bija paredzēta arī Japānas imperatora pirmā vizīte Sv. Pētera galvaspilsētā; bija jānotiek arī pirmajam braucienam uz bijušajām Padomju Savienības zemēm — uz Lietuvu, Latviju un Igauniju (kas prasīja vismaz nelielu iepazīšanos ar šo valstu grūtajām valodām; pāvests uzskata to par savu pienākumu, tas izriet no viņa dedzīgās kalpošanas un vēlēšanās, lai visas pasaules tautas varētu viņu `saprast', kad viņš sludina Evaņģēliju).

Tā vai citādi, izrādījās, ka šiem diviem `precedentiem' — japāņu Baltijas `precedentam' — pievienot vēl trešo, televīzijas `precedentu', nav iespējams. Jo vairāk tāpēc, ka Jānis Pāvils II savā augstsirdībā bija apsolījis ierakstīt veselas četras intervijas stundas, lai režisors (pazīstamais un augstu vērtētais Pupi Avati) varētu izvēlēties tās labākos fragmentus stundu ilgajai televīzijas pārraidei. Pēc tam tika plānots visu interviju publicēt grāmatā, lai attaisnotu pastorālo un katehētisko mērķi, pateicoties kuram pāvests piekrita visam pasākumam. Taču pienākumu gūzma, par kuru bija runa iepriekš, pēdējā brīdī neļāva viņam īstenot šo nodomu.

Kas attiecas uz mani, tad es atgriezos pie ezera, lai apcerētu — kā parasti — tos pašus jautājumus, par kuriem man bija jārunā ar pāvestu, bet jau savas darbistabas klusumā.

Šķiet, tieši Paskāls, kas noraugās manī no ģīmetnes, kad es strādāju pie sava rakstāmgalda, ir teicis: “Visas cilvēku nelaimes rodas no tā, ka viņi nespēj mierīgi nosēdēt savā istabā.”

Tiesa, es biju iesaistījies minētajā pasākumā ne jau pēc paša ierosmes, un to nekādā gadījumā nevar saukt par nelaimi — ko vēl ne! Tomēr es neslēpju, ka tas man bija radījis zināmas problēmas.

Pirmkārt, būdams katolis, es uzdevu sev jautājumu, vai pāvestam tik tiešām piedienas sniegt intervijas — turklāt televīzijas intervijas. Vai viņš tādējādi nepakļaujas riskam (protams, no viņa cēlsirdīgiem nolūkiem neatkarīgam, taču neizbēgamam riskam, kas būs masu mediju uzbāzīgo mehānismu iedarbības sekas), ka viņa balsi pārmāks pasaules haotiskā kņada, kas pilna savstarpēji pretrunīgu uzskatu un nemitīgas pļāpāšanas par jebkuru tematu? Vai ir vēlams, lai pat Romas Baznīcas augstākais gans pielāgojas sarunai ar žurnālistu un sāk savus izteikumus ar parasto `manuprāt', atsakoties no svinīgā `Mēs', kurā jaušama Baznīcas mistērijas tūkstošgadīgā balss?

Šādus jautājumus es uzdevu ne tikai sev, bet arī — ar pienācīgo cieņu — citiem.

Bez šāda veida `galvenajām' problēmām es norādīju arī uz faktu, ka ar zināšanām, kuras biju ieguvis, pateicoties ilggadējam darbam reliģijas informācijas jomā, acīmredzot nepietiek, lai kompensētu manu pieredzes trūkumu darbā ar televīziju. Īpaši šādā situācijā, kas no žurnālista prasa ārkārtīgi lielas pūles. Taču arī šie mani iebildumi sastapās ar pretargumentiem.

Lai kā tur būtu, operācija `Pontifikāta piecpadsmitā gadskārta televīzijā' nenotika, un bija sagaidāms, ka, gadadienai apritot, to vairs nepieminēs. Tādēļ es atkal varēju klabināt uz savas rakstāmmašīnas un ar tikpat lielu mīlestību un cieņu sekot Romas bīskapa izteikumiem, bet tā, kā biju to darījis agrāk, — lasot “Acta Apostolic¾ Sedis”.

Pārsteigums

Pagāja vairāki mēneši. Kādu dienu, tikpat negaidīti kā iepriekš, man atkal piezvanīja no Vatikāna. Mans sarunu biedrs bija apustuļu galvaspilsētas Preses biroja direktors — darbīgais un simpātiskais par žurnālistu pārkvalificējies spāņu psihiatrs Joakins Navarro-Vals, kurš bija visdedzīgākais intervijas piekritējs. Navarro bija jāpaziņo man jaunums, kurš — kā viņš man apgalvoja — bija pārsteidzis viņu pašu. Tātad pāvesta vārdā viņam bija jāpasaka man: “Lai gan man nav bijis iespēju atbildēt Jums personīgi, es neesmu aizmirsis Jūsu jautājumus. Tie ir ieinteresējuši mani, un es domāju, ka tie nedrīkst palikt bez atbildes. Esmu tos pārdomājis un jau kādu laiku, cik nu man atļauj manas nodarbības, gatavoju rakstveida atbildes. Tā kā Jūs esat ieguldījis daudz pūļu, formulēdams jautājumus, Jums ir zināmas tiesības saņemt uz tiem atbildes... Es strādāju pie tām, un Jūs tās saņemsiet. Pēc tam varat tās izmantot pēc saviem ieskatiem.”

Vārdu sakot, Jānis Pāvils II kārtējo reizi apstiprināja trāpīgo apzīmējumu `pārsteidzošais pāvests', kas raksturoja viņu kopš ievēlēšanas, kura arī bija neparedzēts notikums.

Turpinājums bija tāds, ka tā paša gada aprīļa beigās mani apmeklēja Navarro–Vals, atvezdams portfelī lielu baltu aploksni. Tajā bija agrāk pieteiktais teksts, kurš bija uzrakstīts ar roku un kuru pāvests — lai vēl vairāk uzsvērtu personīgo ieinteresētību, ar kādu bija rakstītas šīs lappuses — gariem spalvas vilcieniem bija pasvītrojis jo daudzās teksta vietās: lasītājs tās atradīs nodrukātas kursīvā, atbilstoši paša autora ierosinājumam. Tika saglabāti arī biežie intervāli starp atsevišķiem teikumiem.

Pietāte pret šāda veida tekstu, kurā bezgala svarīgs ikviens vārds, raksturoja arī man uzticēto labošanas darbu: es aprobežojos ar to, ka pieliku iekavās tulkojumus latīņu teicieniem; mazliet palaboju pieturzīmes, kuras dažviet nebija visai precīzas; cilvēku uzvārdus papildināju ar vārdiem (tā, piemēram, tur, kur pāvests bija rakstījis tikai Kongārs, manā variantā bija Ivs Kongārs); ieviesu sinonīmus teikumos, kuros viens vārds sastopams divreiz; laboju retās neprecizitātes tulkojumā no poļu valodas. Tātad tie bija sīkumi, kuri ne mazākā mērā neattiecās uz saturu.

Daudz būtiskāk bija ieviest papildjautājumus tur, kur to prasīja teksts. Sākotnējā shēma, pēc kuras bija strādājis Jānis Pāvils II, turklāt pārsteidzoši uzcītīgi, neizlaižot nevienu jautājumu (pats fakts, ka tik liela uzmanība tika pievērsta necilam žurnālistam, šķiet, kārtējo reizi liecina par pāvesta pazemību, par viņa augstsirdīgo gatavību ieklausīties vienkāršo kristiešu balsīs), — tātad šī sākotnējā shēma ietvēra divdesmit jautājumus.

To noteikti bija par daudz, un tie bija pārlieku gari televīzijas intervijai. Atbildot uz jautājumiem rakstveidā, pāvests varēja izteikties plašāk, bet savās atbildēs norādīja uz jaunām problēmām. Tās, savukārt, vajadzēja papildināt ar atbilstoši formulētiem jautājumiem. Minēšu šeit tikai vienu piemēru: jaunatnes problēmai sākotnējā variantā pietrūka vietas, bet tagad pāvests, apliecinot savu īpašo mīlestību pret jaunatni, bija veltījis tai skaistas lapaspuses, kurās it kā atdzīvojas viņa, vēl jauna priestera, pieredze viņa mīļotajā dzimtenē.

Šādi apstrādāto tekstu autors pārlūkoja un akceptēja šeit publicētajā variantā, kurš kļuva par pamatu arī tulkojumiem pasaules izplatītākajās valodās. Tas ir jāuzsver, lai sniegtu lasītājam garantiju, ka tik personiskā, bet reizē tik autoritatīvā balss, kura te skan, ir pilnībā un vienīgi Pētera pēcteča balss. Tātad te būtu vietā runāt ne tik daudz par interviju, cik par grāmatu, ko uzrakstījis pāvests, kaut arī tā ir uzrakstīta, atbildot uz jautājumiem. Teologiem un pāvesta mācības pētniekiem vēl nāksies domāt, kā apzīmēt šo tekstu, kuram nav līdzīga un kurš paver jaunas iespējas Baznīcai.

Gribu vērst uzmanību uz vēl kādu teksta redakcionālās `apstrādes' aspektu; daži ieteica man vairāk iejaukties tekstā — pievienot komentārus, paskaidrojumus, citātus no enciklikām, dokumentus, runas. Tomēr es centos būt maksimāli delikāts, aprobežojoties ar šo izdevēja piebildi, kurai vienīgi jāpaskaidro, kā risinājās notikumi (tik `brīnumaini', neraugoties uz visu savu vienkāršību): es nevēlējos ar nevajadzīgiem iespraudumiem mazināt neparasto svaigumu, pārsteidzošo koncentrētību un teoloģisko bagātību, kas raksturoja šīs lappuses. Lappuses, kuras — esmu pārliecināts — runā pašas par sevi. Un kuru nolūks ir izteikti reliģisks: tā ir vienīgi kārtējā intervijas literārajā formā ietērpta Pētera pēcteča kā ticības mācītāja, Evaņģēlija apustuļa un reizē visu cilvēku brāļa liecība. Tikai katoļi saskata viņā `Kristus vikāru', bet viņa liecība par patiesību un viņa mīlestības pilnais kalpojums sasniedz, kā tas ir vienmēr bijis, ikvienu cilvēku un apstiprina arī neapstrīdamo autoritāti, kuru apustuliskais krēsls ir ieguvis starptautiskajā sabiedrībā. Ikvienā zemē, kura iegūst brīvību vai neatkarību, viens no pirmajiem suverēnās valsts aktiem ir lēmums sūtīt savu pārstāvi uz Romu, `ad Petri Sedem'. Un to nediktē politiskie uzskati, bet gan nepieciešamība pēc `garīgās pilntiesības', tātad sava veida `morālā' prasība.

Ticības jautājums

Saskaroties ar pagrūto problēmu formulēt virkni jautājumu, attiecībā uz kuriem man tika dota pilnīga brīvība, es nolēmu jau pašā sākumā atmest jebkurus politiskos, socioloģiskos, kā arī ar `baznīcas birokrātiju' saistītos `klerikālos' jautājumus, uz kuriem gandrīz vai simtprocentīgi balstīta `reliģijas informācija' (vai dezinformācija), kuru izplata daudzi masu informācijas līdzekļi, turklāt ne tikai `laicīgie' vien.

Atļaušos te minēt kādu fragmentu no darba instrukcijas, kādu biju sev sastādījis un pēc kuras vadījos, gatavojot interviju: “Nedrīkst izniekot laiku, kādu sniedz šī tik tiešām vienreizējā izdevība, uzdodot `vatikanologiem' tipiskos jautājumus. Svarīgāka, daudz svarīgāka par Vatikānu, par vienu no daudzajām, lai arī neparastajām valstīm; svarīgāka par banālajām atkāpēm — par neatliekamajiem Baznīcas institūcijas lēmumiem —, kurām ir zināma jēga, bet kuras ir otršķirīgas, bet dažkārt pat maldinošas; svarīgāka par diskusijām, kuras veltītas strīdīgajiem morāles jautājumiem, — svarīgāka par to visu ir ticība. Ticības neapstrīdamās patiesības un tās neskaidrības; krīze, kura to, šķiet, apdraud; pati ticības iepsējamība šodienas civilizācijā, kur jau doma vien, ka eksistē ne tikai uzskati, bet arī pati Patiesība, tiek uzskatīta par fantastisku un neciešamu. Vārdu sakot, ir vērts izmantot izdevību, kādu mums sniedz Svētais tēvs, lai skartu būtību, `saknes', tātad to, uz ko balstās viss pārējais, bet kuru pat pašā Baznīcā bieži nobīda otrā plānā, it kā nevēlētos vai neprastu atklāti iztirzāt šo jautājumu.”

Tālāk es rakstīju šai instrukcijā: “To var uzskatāmi ilustrēt ar šādu metaforu: nesāksim interesēties par Vatikāna istabu klerikālo mēbelējumu (klerikāls var būt arī kāds `laicīguma' paveids), vai tas ir klasisks (`konservatīvie'), vai mūsdienīgs (`progresīvie'). Nesāksim arī, kā daudzi to vēlētos, reducēt pāvesta sūtību uz savveida ētikas, miera vai vides aizsardzības pasaules aģentūras prezidenta statusu; nepārvērtīsim pāvestu par garantu tam, lai kārtējie mūsdienās modernie konformismi būtu `politiski korekti'. Toties mēs gribam pārbaudīt, vai vēl ir stipri pamati, uz kuriem celta Baznīcas ēka, jo savu nozīmi un tiesīgumu tā saglabā vienīgi ar noteikumu, ka joprojām balstās uz stingro pārliecību par Kristus augšāmcelšanos. Tātad jau pašā sarunas sākumā būtu jāvērš uzmanība uz `skandalozumu', kāds saistās ar ikviena pāvesta noslēpumaino personu; pirmām kārtām viņš nav viens no šīs pasaules varenajiem, bet gan vienīgais cilvēks, kurš pēc daudzu cilvēku domām ir tiešais sakaru uzturētājs ar Dievu, paša Kristus, Svētās Trīsvienības Otrās Personas, `vietnieks'.” Savu piezīmju nobeigumā es rakstu: “Par sieviešu priesterību, par priestera attieksmi pret homoseksuālistiem un šķirtām personām, par Vatikāna ģeopolitisko stratēģiju, par Bīskapu konferences nostāju jautājumā par katoļu politisko vienotību, par ticīgo cilvēku sabiedriski politiskajiem uzskatiem var un pat vajag diskutēt, turklāt plaši diskutēt. Bet vispirms būtu jāsaskata pareizā lietu hierarhija (kas šodien ir pagalam ačgārna pat katoliskajā vidē), kura priekšplānā izvirza gluži vienkāršu un skarbu jautājumu: vai tas, kam tic katoļi un kam pāvests ir augstākais garants, ir `patiesība' vai `nepatiesība'? Vai kristiešu Credo vēl var uztvert burtiski, vai tas drīzāk būtu jāatvirza otrajā plānā kā savveida novecojusi kultūras tradīcija, sabiedriski politisko uzskatu kopums vai domāšanas skola, nesaskatot vairs tajā ticības aicinājumu mūžīgajai dzīvei? Ja pirms diskusijas par morāles jautājumiem (sākot ar prezervatīvu lietošanu līdz pat eitanāzijas legalizēšanai) nav notikušas pārrunas par ticību un tās patiesīgumu, šādai diskusijai nav jēgas, vēl ļaunāk — tā ir maldinoša. Ja Jēzus nav Kristus, kāda gan nozīme var būt kristietībai un tās ētiskajām prasībām? Ja vairs neticam, ka Kristus ir augšāmcēlies un ka Viņš — izmantojot šo balti tērpto vīru — vada savu Baznīcu visu šo laiku, līdz Pats atgriezīsies, vai tad mūs var interesēt Kristus vietnieka viedoklis?”

Man nebija grūti panākt, lai manu pozīciju pieņemtu. Gluži pretēji: mans sarunu biedrs man tūdaļ pilnīgi piekrita; mūsu tikšanās laikā Kastelgandolfo viņš apliecināja man, ka ir iepazinies ar jautājumu pirmo variantu, un piekrita sniegt interviju, lai pildītu savu apustuļa pēcteča pienākumu un izmantotu vēl vienu izdevību `kerigmai' — Labās Vēsts pasludināšanai, tā satriecošā vēstījuma pasludināšanai, uz kuru balstās visa mūsu ticība: “Jēzus ir Kungs; tikai viņā ir pestīšana, šodien un vakar, un mūžīgi mūžam.”

Tātad šādi ir jāuztver un no šā viedokļa ir jāvērtē intervijas literārā forma, kas sākumā bija izraisījusi manī šaubas (ja tam ir kāda nozīme). Tagadējais pāvests ir dedzīgs apustuļa sūtības pārņemts cilvēks; tas ir gans, kuram parastie ceļi liekas nepietiekami un kurš izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai paustu cilvēkiem Labo Vēsti. Kā saka Evaņģēlijs, viņš grib kāpt uz jumtiem (uz kuriem šodien izaudzis televīzijas antenu mežs) un saukt, ka ir Cerība, ka tā balstās uz stingra pamata un tiek dāvāta katram, kurš to grib pieņemt. Tātad arī sarunu ar žurnālistu pāvests vērtē Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem vārdu gaismā: “Visiem es kļuvu viss, lai visus izglābtu. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai es būtu tā līdzdalībnieks” (1 Kor 9, 22–23).

Šādā gaisotnē izplēn jebkurš abstraktums: dogma pārtop par miesu un asinīm, pārtop par dzīvi. Teologs kļūst par liecinieku un ganu.

“Priesteris Karols, visas pasaules prāvests”

Šādā `kerigmatiskā' nolūkā, šādā `pirmās pasludināšanas' un `jaunās evaņģelizācijas' garā radušās šīs grāmatas lappuses. Tās izlasot, kļūs saprotams, kādēļ es nevēlējos pievienot nevajadzīgus komentārus saturā tik bagātajiem vārdiem — autora dedzīgums tos it kā spārnojis. Tas ir šis `passion de convaincre' (pārliecināšanas spēks), kuram pēc Paskāla domām būtu jāraksturo ikvienu kristieti un kurš neapšaubāmi caurstrāvo šā `Dieva kalpu kalpa' dziļāko būtību.

Viņam ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus Kristus Dievs ne tikai eksistē, dzīvo un darbojas, bet ir arīdzan — un pirmām kārtām — Mīlestība, tai laikā, kad apgaismība un racionālisms, kuri sagandējuši pat dažus teoloģijas virzienus, bet, paldies Dievam, nav atstājuši ne mazāko ietekmi uz viņu, saskata Dievā tikai nesatricināmo Lielo Arhitektu, tas ir, pirmkārt, Intelektu. Svarīgākais vēstījums, ar kuru pāvests grib aizsniegt ikvienu cilvēku, šķiet, ir šāds: “Jel saproti, lai kas tu būtu, tu tiec mīlēts! Atceries, ka Evaņģēlijs ir aicinājums priekam! Neaizmirsti, ka tev ir Tēvs un ka ikvienai dzīvei, pat visbezjēdzīgākai cilvēku acīs, ir mūžīga un bezgalīga vērtība Dieva acīs!”

Kāds izcils teologs, viens no nedaudzajiem, kuram bija iespēja izlasīt šo tekstu vēl rokrakstā, man sacīja: “Šī grāmata ir no shematisma un filtrācijas brīva Jāņa Pāvila II reliģiskās un intelektuālās pasaules atklāsme un līdz ar to arī atslēga visas viņa mācības izpratnei un interpretācijai.” Šis teologs pat nešaubīgi apgalvoja, ka “ne tikai mūsdienu interpretētāji, bet arī nākamie vēsturnieki nevarēs izprast pirmo poļu pontifikātu, ja neizlasīs šīs lappuses. Uzrakstītas iedvesmas brīdī, tās liecina par to, ko bailīgais varētu uzskatīt par straujuma vai varbūt par augstsirdīgas neapdomības izpausmi. Tās neparasti skaidri atklāj mums tā cilvēka prātu un sirdi, kuram jāpateicas par tik daudzajām enciklikām, apustuliskajām vēstulēm, runām. Viss šeit atrod savas saknes: tādējādi tas ir šodienai un arī vēsturei domāts dokuments.”

Tik tiešām, lasītājs atradīs šajās lappusēs īpašu `sajaukumu': personīgās atziņas, garīgās pārdomas un norādījumus, mistisko meditāciju, atskatu pagātnē un ieskatu nākotnē, teoloģiskos, kā arī filozofiskos prātojumus. Lai gan ikviena lappuse jālasa uzmanīgi (tas, kurš mēģinās ielūkoties zem vienkāršās valodas augšējā slāņa, sastapsies ar pārsteidzošu dziļumu), daži fragmenti prasa īpašu koncentrēšanos. Pateicoties mūsu pirmo lasītāju tiešajai pieredzei, varam visiem droši apgalvot, ka pūles noteikti atmaksāsies. Lasīšanā ieguldītais laiks un uzmanība nesīs dāsnus augļus. Tie ļaus arī ievērot, ka līdzās autora milzīgajai atklātībai (aizrautības brīžos neparasti drosmīgai: pietiek, ja ielūkojas lappusēs par ekumenismu) allaž vērojama milzīga uzticība Tradīcijai. Un ka ikvienam plaši atvērtās skaujas nebūt neaizēno katolicisma būtību, tādēļ ka Jānis Pāvils II pilnībā apzinās, ka ir tā garants un sargātājs Kristus priekšā, jo nav “neviena cita vārda, kurā mēs varētu kļūt pestīti” (sal. Ap d 4, 12).

1982. gadā franču rakstnieks un žurnālists Andrē Frosārs izdeva grāmatu, kas radās pēc tam, kad viņam bija notikusi virkne sarunu ar tagadējo pāvestu. Dodams tai nosaukumu, viņš izmantoja aicinājumu, kurš bija kļuvis par tādu kā pontifikāta programmu: “Nebīstieties!”

Nekādi nemazinot šīs izcilās un lieliski sastādītās grāmatas nozīmi, tomēr jāatzīmē, ka tā radusies Karola Vojtilas kalpojuma pašā sākumā. Toties šeit lasītājs atradīs piecpadsmit gadu ilgā pontifikāta pieredzi, šeit iemūžināts viss, kas šai laikposmā noticis paša pāvesta, Baznīcas un pasaules dzīvē (bet tie ir izšķiroši notikumi, atcerēsimies kaut vai marksisma sagrāvi). Tas, kas ne tikai palicis nemainīgs, bet, šķiet, ir pat daudzkārt pieaudzis spēkā (par to neapstrīdami liecina šīs grāmatas lappuses), — tā ir pāvesta spēja radīt vīziju, sakopot visu uzmanību nākotnei, raudzīties uz priekšu — `kristietības trešajā tūkstošgadē', par kuru pāvests nemainīgi runā ar četrdesmit gadus veca cilvēka dedzību un paļāvību.

Pētera pēcteča kalpojums

Ar šo grāmatu saistīto cerību vidū ir arī tas, ka tā liks pilnībā mainīt uzskatus visiem, kuri — ārpus Baznīcas un tās iekšienē — atļāvās turēt aizdomās `pāvestu no tālās zemes' par nolūku reaģēt uz koncila jaunievedumiem no `konservatīvām pozīcijām'. Patiesībā ir pavisam citādi: lasītājs te nemitīgi sastapsies ar to apredzību, kāda raksturo Vatikāna II koncilu. Tā sēdēs (no pirmās līdz pēdējai) piedalījās toreiz vēl jaunais bīskaps Karols Vojtila un guva aizvien lielāku un būtiskāku ietekmi. Runājot par šo neparasto pieredzi — un arī par to, kas no tā izrietēja Baznīcai —, Jānis Pāvils II neko `nenožēlo', kā pats atklāti apgalvo, lai gan nenoliedz arī, ka pastāv zināmas problēmas un grūtības, kuras radījis nevis pats koncils (par to viņš nemaz nešaubās), bet gan tā sasteigtie, varbūt pat ļaunprātīgie skaidrojumi.

Tomēr ir skaidri jāpasaka, ka šo lapaspušu izteikti reliģiskā ievirze vēlreiz apliecina, cik neadekvātas un neīstas ir tāda veida shēmas kā `labējais–kreisais' vai `konservatīvais–progresīvais'. Kristīgai atpestīšanai, kurai veltītas, iespējams, visaizraujošākās šīs grāmatas lappuses, nav nekā kopēja ar šāda veida nožēlojamo politikānismu. Savukāt pasaules ideoloģiju sistēmas — mainīgas, bet allaž vienādi ierobežotas — nekādi neatgādina apokalipses vīziju (etimoloģiskajā `atklāsmes', `atklāšanās' nozīmē), kas caurvij tagadējā pāvesta mācību un atdzīvina arī šīs grāmatas lappuses.

Lasītājs pārliecināsies, ka es daudzviet neesmu atturējies no `oponenta' un `pārbaudītāja', bet varbūt pat `provokatora' lomas, lai gan vienmēr esmu saglabājis pienācīgo cieņu. Tomēr domāju, ka tā jārīkojas ikvienam žurnālistam, kurš vada interviju un kuram, — nepārkāpjot zināmas robežas un pirmām kārtām paturot prātā kristiešu paškritikas spēju jeb spēju neuzskatīt sevi par pārlieku svarīgu — jācenšas lietot savdabīga `majeitika'*, bet tā, kā zināms, ir `vecmātes tehnika'.

Man radās iespaids, ka mans sarunu biedrs tieši to bija gaidījis, nevis vienīgi iztapīgu piebalsošanu: to pierāda viņa atbilžu dzīvums, skaidrība un spontānā atklātība. Es saklausīju tajās brīžiem tādu kā labvēlības pilnu nopēlumu vai varbūt tēvišķīgu iebildumu. Esmu pateicīgs arī par to — un ne vien tāpēc, ka tas ir apliecinājums augstsirdīgajai nopietnībai, ar kādu tika uzņemti mani jautājumi: Svētais tēvs tādējādi atzina, ka šie jautājumi, šis veids izvirzīt problēmas, lai arī viņam pašam ir svešs, nodarbina daudzus mūslaiku cilvēkus. Tātad bija vajadzīgs, lai kāds mēģina šīs problēmas izteikt.

No otras puses, lasīdams dažas atbildes, es izjutu arī kaut ko līdzīgu tam, ko garīgo lietu maģistri mēdz saukt par `svētu skaudību' (tātad tas varbūt nav grēks, bet gan derīgs stimuls): es pilnībā atskārtu disproporciju starp mums — mazajiem kristiešiem, kurus uztrauc mūsu viduvējībai atbilstošās problēmas — un tagadējo Pētera pēcteci, kuram — ja tā drīkst sacīt — nemaz nevajag `ticēt', jo viņam ticības patiesības ir taustāma īstenība. Un tātad — atsaucoties uz Paskālu, kuru arī viņš labprāt citē — viņam nav jāatsaucas `derībām' un nav jābalstās ne uz kādiem `ticamības aprēķiniem'.

To, ka Dievs, kurš iemiesojies Jēzū Kristū, dzīvo, darbojas un piepilda pasauli ar savu mīlestību, — to visu kristietis Karols Vojtila, kā ikviens mistiķis, kaut kādā veidā izjūt, saskaras ar to un izbauda caur ticību. Tas, kas mums var likties problēma, viņam ir objektīvi pārbaudāms fakts. Tiesa, viņam kā bijušajam filozofijas pasniedzējam nav sveši cilvēka prāta pūliņi sameklēt kristīgās patiesības `pierādījumus' (gluži pretēji, viņš ir veltījis tiem īpaši augstas raudzes lappuses), bet rodas iespaids, ka visi šie argumenti viņam ir tikai neapstrīdamās īstenības skaidrs pierādījums.

Man liekas, ka arī šai ziņā pāvests ir Evaņģēlija gara pārņemts, ka viņā piepildās Sv. Mateja mums vēstītie vārdi: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonasa dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas debesīs. Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16, 17–18).

Balsts, klints, kurai var pieķerties pārbaudes stundā, brīdī, kad `māc šaubas' un uznāk `tumša nakts', klints, kura stiprina mūsu tik bieži vāro ticību; nesatricināms liecinieks Evaņģēlija ticībai, ticības patiesībai, Dieva klātesamībai Baznīcā, Citai Pasaulei, kurā ikviens saņems to, kas viņam pienākas, un ikvienam tiks dota — ja vien viņš to vēlēsies — mūžīgās dzīvības pilnība.

Šādu kalpojumu cilvēku labā pats Jēzus Kristus uzticējis vienam cilvēkam, padarot viņu par savu `vikāru': “Sīmani! Sīmani! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lk 22, 31–32). Tāda ir kalpojuma būtība Pētera pēctecim, kas pēc divdesmit gadu simteņiem joprojām ir viens no tiem, kuri “bijuši augšāmcelšanās liecinieki” un zina, ka “Jēzus tika uzņemts debesīs” (sal. Ap d 1, 22). Un kuri ir gatavi apliecināt mums to ar savu dzīvi — ar vārdiem, bet visvairāk ar darbiem.

Šī stiprā delna, kas pastiepta, lai piešķirtu mums pārliecību, un šis `patiesības spožuma'** apliecinājums varbūt ir vērtīgākā dāvana, kādu mums sniedz šī grāmata.

Uz savu pirmo lasītāju tā atstājusi labdabīgu iespaidu, uzmundrinādama viņu un rosinādama lielākai iekšējai vienotībai, liekot izdarīt secinājumus no ticības priekšnoteikumiem un atskārst, ka mūsu ticība, iespējams, bieži vien ir vairāk teorija nekā ikdienas dzīves prakse.

Nav šaubu, ka šo labdabīgo ietekmi izjutīs daudzi, atbilstoši vienīgajam nolūkam, kāds bijis manam neparastajam sarunu biedram. Viņš pats — no slimnīcas istabas, kurā bija nonācis pēc nelaimīgā kritiena — apgalvoja man, ka veltījis daļiņu savu ciešanu saviem lasītājiem šai grāmatā. Un vai gan tas skanēs retoriski, ja mēs viņam atbildēsim, ka arī par to esam viņam pateicīgi?

Vitorio Mesori

* palīdzība dzemdībās — šeit un turpmāk redakcijas piezīmes.

** Vitorio Mesori te atsaucas uz encikliku Veritatis Splendor