AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Polikarps Čerņavskis

Par sevi — pats

Esmu dzimis 1923.gada 5. maijā Silajāņos. Tēvam bija 5 hektāri zemes, iztikšana nekāda. Pabeidzis 6. klasi, sāku iet meža darbos. Tādam sīkam augumā, vēl nenobriedušam, darbs likās smags. Bet vajadzēja iztikai, arī cepuri jaunu gribējās, jāstrādā vien bija. Gandrīz katrā sētā griezās kāda podnieka virpa, arī es maziņš tiku uz tādas izvizinājies. Tēva brālēns Polikarps Vilcāns jau bija pazīstams meistars. No viņa kā krusttēva man ticis arī Polikarpa vārds. Pienāca diena, kad viņš man atļāva mēģināt kaut ko paveidot. Pirmajā reizē izvirpoju kādas sešas bļodiņas. Pārnācis mājās, sāku drāzt kokus, domāju, kā virpu uzmeistarot. Māte aizgāja pie kalēja, samaksāja 50 santīmus, viņš to ripu iztaisīja. Krusttēvs atļāva pie viņa pirtiņā strādāt. Jau ar otro cepli tiku izstādē. Pats Vilcāns nebija paguvis cepli izdedzināt. Uzdeva manus darbiņus par savējiem. Es godalgā 20 markas saņēmu. Biju izgatavojis jau kādus 300 zaķīšus, pīlītes un citas figūriņas, kad 1943. gada pavasarī mūs abus ar brāli iesauca armijā. Brālim gan izdevās aizmukt, bet es nonācu Kurzemes katlā, nodienēju līdz kapitulācijai. Par to dabūju lēģeri. Aizsūtīja uz Kutaisi, kur bija jāceļ autorūpnīca. Cik dzirdēju, latviešu tur bija pusotra tūkstoša, bet izdzīvoja labi ja trešā daļa. Briesmīgs bads bija. Es pārnācu mājās 1948. gada pavasarī. Gribēju sēsties pie virpas, bet sāka dibināties kolhozi. Mani taisījās likt par brigadieri.

Podniekus tolaik stipri lamāja. Zemi negribot strādāt, zirgus pa tirgiem dzenājot. Andrejs Paulāns un Polikarps Vilcāns jau bija vairāk gados, tos tā netramdīja kolhoza darbos, bet mūs, jaunos, spieda. Gan ar labu, gan ļaunu. Bet, kas jau pamīcījis mālus, to no virpas grūti dabūt nost. Man labākais paraugs no bērna kājas bija Polikarps Vilcāns. Viņš apprecējās ar Riuču meitu, uzcēla jaunu māju, vecajā palika darbnīca. Visur valdīja liela tīrība un kārtība. Kad darbus pabeidza, mālus vienmēr novāca, visu nolika savā vietā. Tā kārtība man ļoti patika. Tagad domāju, ka Vilcānu sētā noskatītā bijīgā attieksme pret darbu man arī palīdzējusi dzīvē. Pavirši strādājot, nekas prātīgs droši vien nebūtu sanācis.

No sava krusttēva visvairāk laikam esmu mantojis ietiepību. Viņš varēja strādāt pie kāda darba dienām un nedēļām, kamēr panāca savu. Iztaisīja to, ko bija izdomājis. Vai tur spēra pērkons vai zibens, viņš darīja savu darbu. Man jau arī tajos kolhozu laikos dažreiz dūšu vajadzēja. Kad mums reiz par visām reizēm gribēja to keramiku aizliegt, rakstījām vēstuli Arvīdam Pelšem, braucām uz Rīgu meklēt palīdzību pie māksliniekiem un zinātniekiem arī. Toreiz bija labs kultūras ministrs — Voldemārs Kalpiņš. No zinātniekiem palīdzēja Saulvedis Cimermanis un visvairāk — Jānis Pujāts. Panācām, ka Rīgā tika sarīkotas Latgales keramikas izstādes.

Kad sāka nākt atzinība, tad jau arī notika joki. Tie paši priekšnieki, kas bija lamājuši par niekošanos ar māliem, prasīja vāzes un svečturus, lika uzņemt visādus augstus viesus.

Es varēju sākt labāk dzīvot, kad mani uzņēma Mākslinieku savienībā. Darbus pieņēma, cik vien varēju uztaisīt. Tad arī tiku pie savas mājas un darbnīcas.

Staņislava man bija ļoti laba sieva. Priecīga, strādīga, laipna. Kad strādāju, viņa vienmēr palīdzēja pie baltmāla uzklāšanas, daudziem citiem darbiem. Esam izaudzinājuši meitu un dēlu, piedzīvojuši mazbērnus. Tikai Stasīte aizgāja. Ar māla piku rokā. Šajā rudenī. Tagad dzīvoju meitas ģimenē.

Par viņu —

Un katrā krūzē pa zilganam silam

Par savu košo krāsainību un ornamentālo bagātību Latgales keramika var pateikties arī Polikarpa Čerņavska darba sparam un neatlaidībai, ko viņš pats sauc par ietiepību. Dzīves ceļu sākot, viss viņa kapitāls bija darbīgas rokas, atsaucīga sirds un gaišs prāts. Kā pirmo reizi pārliecinājās, ka pats ar savām rokām var izveidot ko skaistu, tā visu garo darba mūžu centies arvien labāk, arvien priecīgāk un bagātīgāk.

Dzelzs, varš, kobalts... nav jau daudz to pamatvielu, no kurām Latgales podnieki uzbur savus neredzētos glazūru krāsziedus. Toties kāda vaļa eksperimentēšanai, meklēšanai! Par Čerņavski drīz vien teic, ka tik dzidri zilie, dzeltenie un brūnie toņi un tik bagātas nokrāsas neiznāk nevienam citam podniekam. Un viņš ir arī pirmais, kas uz vienas krūzes klāj zaļo un brūno, zilo un dzelteno.

Lūk, Babros starp bērziem

Čerņavskis iznesis krūzes,

Un katrā krūzē pa zilganam silam.

(Antons Kūkojs “Septiņi hektāri svečturu”)

Amata prasmi apguvis pie sava slavenā tēvoča Polikarpa Vicāna, viņš senās podu un vāžu formas noveda līdz pilnībai un veidoja tikai sev raksturīgu izteiksmību, ko panāca ar filigrānu formu, smalku kolorītu un rotājumu.

— To, kas jau bijis, man nepatīk atkārtot. Vienmēr gribējies atrast ko jaunu, vēl neredzētu. Un parādīt to, cik labi vien var.

Ar savu nerimtīgo meklētāja garu un cenšanos izdarīt darbu, cik labi vien var, Polikarps Čerņavskis visai vidējai un jaunākajai keramiķu paaudzei allaž bijis atdarināšanas cienīgs paraugs. Gan badīgajos kopsaimniekošanas laikos, kad vajadzēja arī zemniecisku gudrību, lai noturētos pret daudzo priekšnieku uzbļāvieniem un turpinātu griezt savu podnieka ripu par spīti visam. Gan arī atzinības gados, kad Latgales karemika bija nākusi modē un nemaz nebūtu bijis grūti palaist vaļīgāk mākslinieciskās meistarības mērauklas. Viņš allaž pratis strādāt tikai tā — cik labi vien var!

Tieši šo Polikarpa Čerņavska personības šķautni augstu vērtē viņa darba turpinātāji, Rēzeknes mākslas koledžas pedagogi un tautas podniecības studiju vadītāji. Viens no viņiem — Pēteris Ušpelis:

— Tādi vīri kā Polikarps Čerņavskis ir noturējuši to vertikāli, uz ko tiekties. Dzīvojot tepat vienā novadā un darbus vedot uz vienām un tām pašām izstādēm, neviens negribēja kaunā palikt. Viņš ar savu paraugu mūs visus vilka uz augšu. Kaut arī pēdējos gadus veselība vairs neļauj pašam pie ripas sēdēt, viņš joprojām ir labs skolotājs gan paša ģimenē izaugušajiem jaunajiem podniekiem, gan ikvienam, kas pēc padoma taujā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Cik cepļu nav izdedzināts pa garo darba mūžu! Un jaukākais arvien ir brīdis, kad podi un krūzes pēc lielajām ugunskristībām tiek ņemti no cepļa laukā.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”, un no meistara arhīva