raksti. runas. REFERĀTI

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas statuss Latvijas tiesību sistēmā. Konvencijas piemērošana nacionālā līmenī

Mārtiņš Mits, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora vietnieks

Konvencijas vispārējā daba

Pirmo reizi visplašākajā mērogā starptautiskajā arēnā cilvēktiesības guva regulējumu 1945. gadā apstiprinātajos Apvienoto Nāciju statūtos. Nākamais solis starptautiskajā cilvēktiesību aizsardzībā bija Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšana 1948.gadā, kas arī notika Apvienoto Nāciju ietvaros. Tajā pašā laikā norisa darbs pie jaunas reģionālas organizācijas — Eiropas Padomes izveidošanas, kas noslēdzās 1949. gadā, desmit valstīm parakstot Eiropas Padomes statūtus. Jau 1950. gada 4.novembrī Romā Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju (turpmāk “Eiropas Cilvēktiesību konvencija”), kas stājās spēkā 1953.gada 3.septembrī. Kādi bija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pieņemšanas mērķi?

Apvienoto Nāciju Organizācijas statūti pēc savas būtības ir daudzpusējs starptautisks līgums, kuram dalībvalstis pat ir piešķīrušas prioritāru raksturu attiecībā pret pārējiem starptautiskajiem līgumiem. Taču cilvēktiesību aizsardzība izpaužas šeit vispirms kā starptautisko tiesību pamatprincips, kuru ievērot apņemas visas dalībvalstis. Savukārt Vispārējā cilvēktiesību deklarācija satur cilvēktiesību uzskaitījumu jeb katalogu. Deklarācijai nav juridiski saistoša rakstura, taču jāpiebilst: starptautisko tiesību doktrīnā spēcīgi iesakņojies viedoklis, ka deklarācijā nostiprināto tiesību nozīmības un šo tiesību respektēšanas no valstu puses rezultātā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ieguvusi paražu tiesību raksturu. Kā izriet no Starptautiskās tiesas statūtu 38.panta, kurā uzskaitīti starptautisko tiesību avoti, starptautiskās paražu tiesības ir viens no starptautisko tiesību avotiem, tādēļ juridiski saistošas visām valstīm. Neiedziļinoties sīkāk ANO deklarācijas juridiskajā statusā, jākonstatē, ka deklarācija nesatur uzskaitīto cilvēktiesību un brīvību iedzīvināšanas mehānismu.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas preambulā, cita starpā uzsvērts, ka dalībvalstis paraksta konvenciju:

Ievērodamas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēmusi 1948.gada 10.decembrī,...un... ņemot vērā līdzīgos uzskatus un līdzīgu politisko tradīciju, ideālu, brīvības un likumības mantojumu Eiropas valstīs, to valdības, nolemjot spert pirmos soļus, lai kopīgi īstenotu zināmas Vispārējā deklarācijā minētās tiesības...

Respektīvi, Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir loģisks turpinājums cilvēktiesību nostiprināšanai, izveidojot starptautisku mehānismu konvencijā ietverto tiesību un brīvību iedzīvināšanai Eiropā. Apvienoto Nāciju ietvaros cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ar līdzīgu ietekmi tika izveidots krietni vēlāk, proti, 1966.gadā, parakstot Starptautisko paktu “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” un tā fakultatīvo protokolu.

Parakstot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, dalībvalstis apņemas nodrošināt konvencijā nostiprināto tiesību un brīvību ievērošanu savā teritorijā. Tas nozīmē, ka, dalībvalstīm respektējot konvenciju, Eiropā tiek ieviesti vienoti cilvēktiesību standarti. Likumu harmonizācija cilvēktiesību jomā ir viens no Eiropas Padomes galvenajiem uzdevumiem, un Eiropas Padomes statūtu 1.paragrāfā tas ir formulēts šādi:

Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās locekļiem to ideālu un principu nodrošināšanai, kuri veido šo valstu kopējo mantojumu un veicina to ekonomisko un sociālo progresu. Gadījumā, ja Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietvertās tiesības un brīvības tiek pārkāptas kādā dalībvalstī, tad sāk darboties konvencijā paredzētais mehānisms — Eiropas Cilvēktiesību komisijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbības rezultātā nacionālās tiesību normas var tikt atzītas par pretrunā esošām ar konvenciju, un valstij tādā gadījumā ir pienākums attiecīgi rīkoties, lai novērstu nacionālo tiesību normu neatbilstību konvencijā nostiprinātajām.

Svarīgs ir rezultāts — dalībvalstīm jāpieņem likumi un tiesām jāskata lietas atbilstoši konvencijā nostiprinātajiem principiem. Kādā veidā konvencijas normas tiek iedzīvinātas praksē — tas ir katras valsts ziņā un atkarīgs no valsts konstitucionālajām tiesībām un prakses. Tiesību teorijā pēc starptautisko tiesību piemērošanas veida atsevišķā valstī nodalāmi divi tiesību sistēmu modeļi — monisms un duālisms. Monisma valstīs starptautiskās tiesības kopā ar nacionālajām tiesībām veido vienotu tiesību sistēmu, kurā starptautiskajām tiesībām parasti ir prioritārs raksturs. Duālisma valstis savukārt raksturo tas, ka nacionālās tiesības un starptautiskās tiesības ir divas nošķirtas tiesību sistēmas.

Piederību pie monisma vai duālisma sistēmas var noteikt, pētot tehnisko procedūru, kādā veidā starptautiskie līgumi tiek iedzīvināti konkrētā valstī. Pavisam var izdalīt piecas galvenās metodes:

Pieņemšanas metode , t.i., starptautiskie līgumi, kad tie ir kļuvuši juridiski saistoši valstij, saglabā savu starptautisko raksturu un izcelšanos, bet tos piemēro nacionālajās tiesībās tieši, un bez ratifikācijas un publicēšanas nekādas likumdošanas darbības vairs nav nepieciešamas.

Atsauces metode , kad nacionālajā likumdošanas aktā ir norāde uz starptautisko līgumu piemērojamību vai pat prioritāti konkrētā sfērā. Šī, tāpat kā pieņemšanas metode, ir raksturīga monisma sistēmai.

Inkorporācijas metode nozīmē to, ka tiek pieņemts atsevišķs likumdošanas akts, kas formāli piešķir spēku starptautiskā līguma normām, neatkārtojot paša līguma tekstu.

Transformācijas metodes gadījumā līguma normas pašas par sevi neiegūst oficiālu statusu nacionālajā tiesību sistēmā, bet tās tiek iestrādātas nacionālajā likumdošanā, saglabājot savu būtību.

Pasīvās transformācijas metode nozīmē to, ka nav nepieciešamas izmaiņas nacionālajā likumdošanā, jo tā atbilst starptautiskajam līgumam, taču arī šajā gadījumā tiesas atsauksies uz nacionālajiem tiesību aktiem, nevis starptautiskajiem līgumiem.

Jāsaka, ka tīrā vaidā viena konkrēta starptautisko tiesību iedzīvināšanas metode praksē nepastāv. Bieži tiek lietotas uzreiz vairākas metodes, piemēram, inkorporācija un atsaukšanās; bieži (jeb pārsvarā) konstitūcijā ir noteikts starptautisko normu juridiskais statuss; nereti nacionālās tiesas vadās no starptautisko tiesību doktrīnām, kas ļauj plaši piemērot starptautiskās normas pat tad, ja tām nacionālajās tiesībās nav piešķirts nacionālo tiesību statuss.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija nenorāda uz kādu konkrētu konvencijas iedzīvināšanas metodi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa Džeimsa un pārējo lietā (1986. gads) un Litgova un pārējo lietā (1986. gads) konvencijas iedzīvināšanu komentēja šādi:

Lai gan nepastāv pienākums iekļaut konvenciju nacionālajā tiesību sistēmā, no konvencijas 1.panta jēgas izriet, ka konvencijā reglamentēto tiesību un brīvību saturam jābūt vienalga kādā formā nodrošinātam nacionālajā tiesību sistēmā un garantētam ikvienai personai, ko skar dalībvalstu jurisdikcija...13.pants garantē efektīvu aizsardzību nacionālajās tiesībās, kas nodrošina konvencijas tiesību un brīvību realizāciju, neatkarīgi no formas, kādā šīs tiesības un brīvības ir nostiprinātas.

No Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. un 13. panta mēs varam izdarīt šādus secinājumus:

— konvencijā nostiprinātās tiesības un brīvības dalībvalstis apņemas garantēt ikvienai personai, kas atrodas šo valstu jurisdikcijā, vienalga vai tas ir šīs valsts pilsonis vai ārvalstnieks;

— ikvienai personai konvencijā nostiprināto tiesību pārkāpuma gadījumā ir tiesības saņemt aizsardzību nacionālajās valsts institūcijās (proti, valsts pārvaldes iestādēs un tiesā);

— nav svarīgi, vai tiesas un administratīvās iestādes piemēro pašu konvenciju vai nacionālos tiesību aktus, svarīgi ir tas, ka lietai jābūt atrisinātai atbilstoši konvencijai.

Principā galvenais konvencijā nostiprināto normu realizācijas smagums gulstas uz nacionālo likumdošanu un nacionālajām tiesām, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa darbojas kā uzraudzības mehānisms, kas kontrolē, vai nacionālajās tiesās lietas izskatītas saskaņā ar konvenciju.

Dalībvalstu nacionālajās tiesību sistēmās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir atšķirīgs statuss. Pārsvarā konvencija ir prioritāra pār nacionālajiem likumiem, bet ne konstitūciju, vai arī konvencija tiesību normu hierarhijā atrodas līdzās nacionālajiem likumiem. Dažās valstīs, piemēram, Austrijā un Nīderlandē, konvencijai ir konstitucionāls statuss. Arī konvencijas iedzīvināšanas metodes ir visai atšķirīgas. Daudzas dalībvalstis atzīst konvencijas tiešu piemērošanu nacionālajās tiesās un valsts pārvaldes iestādēs (kā tas ir raksturīgs monisma modelim), kamēr pārējās dalībvalstīs konvencija nav tieši piemērojama (duālisma modelis). Taču, lai nacionālās tiesas varētu piemērot konvencijas normas, šīm normām jābūt pašīstenoties spējīgām. Tas nozīmē, ja normas īstenošanai starptautiskajā līgumā ir paredzētas kādas konkrētas darbības, kas jāveic likumdevējam vai izpildvarai, tad šāda norma nav tieši piemērojama. Piemēram, par pašīstenoties spējīgu normu nav uzskatāms Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 3.pants, kurā dalībvalstis apņemas nodrošināt vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm uz paktā nostiprināto tiesību izmantošanu. To, vai konkrētai normai piemīt pašīstenošanās raksturs, nosaka nacionālās tiesas. Kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tad gandrīz visas konvencijas pirmajā daļā uzskaitītās tiesības un brīvības dalībvalstu tiesas ir atzinušas par pašīstenoties spējīgām (piemēram, tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, dzīvību, nevainīguma prezumpcija u.c.).

Atšķirībā no valstīm, kur Eiropas Cilvēktiesību konvencija var tikt tieši piemērota tiesā un kur starptautiskajām normām tādējādi ir prioritāte pār nacionālajām tiesībām, duālisma tipa valstīs konvenciju nevar tieši piemērot nacionālajās tiesās un šī iemesla dēļ tiesas ne vienmēr var nodrošināt starptautisko tiesību prioritāti pār nacionālajām tiesībām. Taču, ja arī nacionālās tiesības formāli nepiešķir Eiropas Cilvēktiesību konvencijai prioritāru statusu, konvencijas respektēšanu nodrošina starptautiskās tiesības. Proti, 1969.gada Vīnes konvencijas “Par starptautisko līgumu tiesībām” 27.pants nosaka, ka dalībvalsts nedrīkst atsaukties uz savas iekšējās likumdošanas prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi. Savukārt šīs pašas konvencijas 26.pants satur vienu no starptautisko tiesību pamatprincipiem — katrs spēkā esošs līgums ir saistošs un ir jāpilda.

Jebkurā gadījumā, vai tā ir monisma sistēma vai duālisms, indivīdiem ir nodrošināta pieeja Eiropas Cilvēktiesību tiesai, kas abos gadījumos nodrošinās konvencijas normu prioritāti.

Latvijas tiesību sistēma

Lai varētu runāt par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas statusu un tās piemērošanu Latvijā, vispirms jānoskaidro starptautisko tiesību vieta Latvijas tiesību hierarhijā.

Satversme šo jautājumu neatrisina. Vienīgā atsauce uz starptautiskajām tiesībām atrodama Satversmes 68.pantā, kur norādīts: starptautiskajiem līgumiem, kas regulē likumdošanas ceļā risināmus jautājumus, ir nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Jēdziens “apstiprināšana”, pielietojot teleoloģisko (jeb jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, kā arī sistemātisko interpretācijas metodi, aplūkojot šo jautājumu kopā ar likumu “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”, neļauj mums noskaidrot vairāk par to, ka līguma apstiprināšana Saeimā nozīmē konkrētas kategorijas starptautisko līgumu ratificēšanu.

Tiesību normu hierarhija ir noteikta Satversmes 81.panta kārtībā Ministru kabineta pieņemto “Administratīvo aktu procesa noteikumu” 10.punktā, un tā ir šāda:

1.Satversme,

2.likumi un Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku,

3.Ministru kabineta noteikumi,

4.pašvaldību saistošie noteikumi.

Kā redzams, starptautiskās tiesības šajā uzskaitījumā nav ietvertas. Taču tas nenozīmē, ka starptautiskie līgumi, kuriem Latvija pievienojusies, nav saistoši un nav jāievēro. Administratīvo aktu procesa noteikumu 15.punktā ir teikts, ka, izdodot un piemērojot administratīvos aktus, jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi un Latvijai saistošie starptautiskie līgumi, un citi starptautisko tiesību dokumenti. Līdzīga doma, tikai attiecībā uz likumdošanas aktu izstrādāšanu un pieņemšanu un to atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos, ir izteikta 1990.gada 4.maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Interesanti, ka jau toreiz, 1990.gadā, likumdevējs apņēmās, “atzīstot Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību nodrošināšanā”, vadīties no šajās organizācijās pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā. Šādi valsts deklarētu nostāju var raksturot ne tikai kā labas gribas demonstrēšanu. Pastāv viedoklis, ka aplūkojamam tiesību aktam, kaut arī tas nosaukts par deklarāciju, ir likuma statuss, jo ar to Latvija pievienojās 51 starptautisko tiesību dokumentam. Tātad likumdošanas aktā ir nostiprināts nosacījums, ka, izstrādājot likumus, jau sākot ar 1990.gada 4.maiju, likumdevējs vadīsies no Eiropas Padomē pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā. Pie tam ne tikai juridiska rakstura dokumentiem, bet arī rezolūcijām, rekomendācijām un citiem dokumentiem ar ieteikuma raksturu.

Šajā deklarācijā likumdevējs apņēmās rūpēties par Latvijas Republikas likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos. Tas nozīmē, ka nacionālā likumdošana tiks grozīta atbilstoši starptautiskajām tiesībām. Tātad starptautiskās tiesības ir prioritāras pār nacionālajām ( bet ne pār Satversmi, jo nostādīt tiesību aktu vienā līmenī ar konstitūciju vai nostādīt pāri konstitūcijai iespējams tikai ar tādu aktu, kuram pašam ir konstitucionāls raksturs, bet aplūkojamai deklarācijai tāda nav).

Ne mazāk interesanta ir otra 1990. gada 4.maijā pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Deklarācijas 1.pantā ir atzīta starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāte pār valsts tiesību normām. Kā interpretēt terminu “starptautisko tiesību pamatprincipi”? Vai ar tiem domāti visi starptautisko tiesību avoti vai tikai ius cogens normas (t.i., starptautisko valstu kopienā atzītas normas no kurām nav pieļaujama atkāpšanās)? Pielietojot vēsturisko interpretēšanas metodi, kļūst skaidrs, ka neatkarības deklarācijā ir domātas gan ius cogens imperatīvās normas, gan paražu tiesības, gan arī vispārējie civilizēto nāciju atzītie tiesību principi.

Neatkarības deklarācijas 8. punktā likumdevējs apņemas garantēt Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kas atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Metode, kādā veidā valsts garantēs indivīdiem iespēju realizēt minētās tiesības, nav noteikta. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai ar normām šeit ir domātas tikai starptautiskajos cilvēktiesību līgumos garantētās tiesības, vai arī visos starptautisko tiesību avotos garantētās cilvēktiesības un brīvības, indivīdi var atsaukties vismaz uz starptautiskajos līgumos, kas saistoši Latvijai, noteiktajām politiskajām, ekonomiskajām, kultūras un sociālajām tiesībām un brīvībām. No starptautisko tiesību viedokļa visai problemātiska ir aplūkoto tiesību garantēšana tikai pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, izslēdzot pārējās personas. Taču jāņem vērā deklarācijas tapšanas laiks un mērķis — valstiskās neatkarības atjaunošana.

Ja likumdevējs nevēlas risināt starptautisko tiesību statusa problēmu Latvijā likumdošanas ceļā, tad lielāku skaidrību šajā jautājumā varētu ieviest Satversmes tiesa, interpretējot abu deklarāciju statusu un aplūkoto pantu jēgu (ņemot vērā deklarācijās risināto jautājumu nozīmību un to juridiskās sekas, deklarācijas pretendē vismaz uz likuma statusu).

Vēl viens likumdošanas akts, kurā gan ir nostiprināta tikai starptautisko līgumu prioritāte pār nacionālajām tiesībām, ir likums “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”. Likuma 13.pants skan šādi:

Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi.

Šeit tiek atzīta tikai starptautisko līgumu prioritāte, pārējiem starptautisko tiesību avotiem prioritāte netiek piešķirta. Šis pants attiecas tikai uz Saeimas apstiprinātajiem starptautisko publisko tiesību tiesību līgumiem, un prioritāte ir garantēta tikai šo starptautisko līgumu un nacionālās likumdošanas pretrunu gadījumā. Aplūkojamais pants nesniedz atbildi uz jautājumu, ko darīt, ja kādu jautājumu regulē tikai Latvijai saistošs starptautisks līgums, bet nacionālā likumdošana šai jautājumā nesaka neko. Ja nav pretrunu, vai tādā gadījumā minētais pants nedarbojas? Tas ir interpretācijas jautājums, un es uzskatu, ka gadījumā, kad Latvijā atsevišķu jomu regulē tikai starptautisks līgums, valstij saistošas ir starptautiskās tiesības, kas vai nu uzliek valstij par pienākumu veikt kādas darbības, vai arī dod personai iespēju aizstāvēt līgumā piešķirtās tiesības, ja tām ir pašīstenoties spējīgs raksturs. Pievienojoties starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, Latvija uzņēmās politiskas un juridiskas saistības nodrošināt līgumu realizāciju valstī. Ja nacionālā likumdošana nenosaka mehānismu, kā konkrētas tiesības piemērot praksē, tad nekas indivīdiem arī neaizliedz pieprasīt šo tiesību iedzīvināšanu, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām (jo valstij ir pienākums tās nodrošināt).

Tomēr starptautisko līgumu prioritāte minētajā 13.pantā ir nostiprināta visai vāji — likumam “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” ir parasta likuma statuss, tādēļ šo pantu, kam ir vispārējs raksturs, teorētiski iespējams aizstāt ar speciālo normu, piemēram, pievienošanās aktā kādam starptautiskajam līgumam ierakstot, ka konflikta gadījumā jāpiemēro nacionālie likumi. Valsts var būt ieinteresēta atsevišķos gadījumos apzināti darboties pretēji savām starptautiskajām saistībām, tādēļ ir nepieciešama 13.pantā ietvertā principa konstitucionāla reglamentācija.

Teorētiska tiesību normu analīze nesniedz pilnīgu priekšstatu par starptautisko tiesību statusu Latvijā. Lai to gūtu, vēl ir nepieciešams analizēt praksi starptautisko normu iedzīvināšanā. Kādas ir starptautisko tiesību iedzīvināšanas metodes Latvijā?

Pirmkārt, likums “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” nosaka, ka starpvalstu līgumi tiek apstiprināti ar Saeimas pieņemtu likumu. Tātad atbilstoši inkorporācijas metodei Saeima pieņem likumu, kurā nosaka, ka attiecīgais starptautiskais līgums kļūst Latvijai saistošs. Šis likums tika pieņemts 1994.gadā, taču Latvija pievienojās starptautiskajiem līgumiem arī pirms šī datuma. Kas notika ar starptautiskajiem līgumiem, kuriem Latvija pievienojās 1990.gada 4.maijā ar deklarāciju “Par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”? Šo līgumu saistošais raksturs Latvijai ir atzīts gan no Latvijas puses, gan no starptautisko organizāciju puses, tādēļ varam piemērot analoģiju ar likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13.pantu, proti, Latvija pievienojās 51 starptautisko tiesību dokumentam uz speciāla likuma pamata, un līdzīgi, kā 13.pantā ir noteikts, šiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem ir prioritārs raksturs attiecībā pret nacionālo likumdošanu (izņemot, protams, Satversmi).

Otrkārt, nereti likumā, ar kuru Latvija pievienojas kādam starptautiskajam līgumam, attiecīgajām valsts iestādēm tiek uzlikts pienākums izstrādāt grozījumus un papildinājumus nacionālajiem likumiem, lai novērstu pretrunas ar starptautisko līgumu un lai sekmētu līguma darbību Latvijā. Tā ir transformācijas metode.

Un, treškārt, visai bieži likumdevējs nacionālajā likumdošanā iestrādā normu, ka konflikta gadījumā ar starptautisko līgumu normām prioritāte ir starptautiskajām tiesībām — šī ir atsauces metode.

Kā redzams, likumdevējs skaidri ir izteicis vēlmi saskaņot esošos likumus ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, kā arī vadīties no tām likumu izstrādāšanas procesā. Taču rodas jautājums — vai starptautiskās tiesības Latvijā darbojas tieši vai tikai caur nacionālajiem likumiem? No aplūkotajiem starptautisko līgumu iedzīvināšanas modeļiem Latvijā izriet, ka:

1) starptautiskie līgumi pēc to ratifikācijas automātiski nekļūst par Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu;

2) starptautisko līgumu normas kļūst par nacionālo tiesību sistēmas sastāvdaļu divos gadījumos:

— kad nacionālā norma satur atsauci uz starptautiskā līguma piemērošanu konflikta gadījumā,

— kad starptautiskās normas tiek piemērotas pēc analoģijas, proti, atsauces uz starptautisko līgumu nacionālajā likumā nav, bet tiek piemērota starptautiskā norma, vai arī tā tiek piemērota gadījumā, kad nacionālā likumdošana attiecīgo jautājumu neregulē.

Vadoties no atziņas, ka atsevišķos gadījumos starptautiskās normas kļūst par nacionālo tiesību sastāvdaļu un pēc analoģijas tās var piemērot arī visos pārējos gadījumos, varam secināt, ka starptautiskie līgumi ir tieši piemērojami Latvijas tiesās. Šo viedokli pamato arī Latvijas oficiālais ziņojums par starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijā, kur teikts sekojošais:

“...tajos gadījumos, kur tas saskaņā ar attiecīgo konvenciju tekstiem ir iespējams, katram ir tiesības tieši, bez attiecīgās nacionālās likumdošanas starpniecības atsaukties uz attiecīgo konvenciju.” Viņš var arī, pamatojot savu prasību uz šo konvenciju, tieši griezties tiesā. Tiesai attiecīgā konvencija ir jāpiemēro.

Ko rāda tiesu prakse? 1996.gadā Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta un Latvijas Republikas Augstākās tiesas veiktais pētījums ļauj secināt, ka Latvijas tiesas, kaut arī visai negribīgi, sāk savā praksē piemērot starptautiskos līgumus. Tā Rīgas apgabaltiesa 1995.gada 13.decembra spriedumā Novika lietā konstatēja: tiesājamā izdarītā nozieguma — genocīda sastāvs atbilst nosacījumiem, kas uzskaitīti 1948.gada konvencijā “Par genocīda noziegumu novēršanu un sodīšanu par to izdarīšanu”, un saskaņā ar 1969.gada konvenciju “Par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci” tiesājamais ir atbildīgs par savām darbībām. Tiesa konstatēja Latvijas Republikas pievienošanās faktu minētajām konvencijām un, izdarot secinājumu par kriminālatbildības noilguma nepiemērošanu genocīda noziegumiem, lietoja formulējumu “vadoties no 1969.gada 6.janvāra konvencijas..., kā arī Latvijas Kriminālkodeksa 61. un 451.panta”. Tātad, tiesa vadījās no starptautiskā līguma, kaut arī nekādas pretrunas ar nacionālo likumdošanu šajā gadījumā nepastāvēja.

Citā gadījumā Bauskas rajona tiesas skatītajā Kazaroveca lietā kā arguments lietas apstākļu izvērtēšanai tika izmantots 1989.gada Bērnu tiesību konvencija. Interesanti, ka, pārsūdzot spriedumu, atbildētājs arī atsaucies uz minēto konvenciju, jāsaka gan, apgalvojot, ka tiesa nav pienācīgi pamatojusi attiecīgā panta piemērošanu, kur ir runa par tādu apiešanos ar bērnu, kas grauj tā cilvēcisko pašcieņu. Vēl ievērību pelna fakts, ka Bauskas rajona tiesa, skatot lietu divas reizes, un atbildētājs, pārsūdzot spriedumu pirmo reizi, kā vienu no argumentiem izmantoja Bērnu tiesību konvencijas konkrētus pantus, kamēr Augstākā tiesa, skatot lietu divas reizes kasācijas instancē, konvenciju pat nepieminēja.

Īpašu uzmanību pelna Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 1996.gada 16.aprīļa spriedums G. lietā par kompensāciju nepamatotas notiesāšanas gadījumā. Prasītājs tika nelikumīgi notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem, kurus reāli arī izcieta. Prasītājs cēla prasību par zaudējumu piedziņu, pamatojoties uz starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 14.panta 6.punktu un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 18.pantu, kas abi paredz tiesības uz kompensāciju nepamatotas notiesāšanas gadījumā. Tiesa ne tikai atzina par pamatotu prasības celšanu uz minētajiem pantiem, bet arī ieviesa tiesību normu realizācijas mehānismu šajā gadījumā. Proti, tiesa par atbildētāju lietā atzina Finansu ministriju, kaut arī Latvijas likumdošana neko tuvāk nepaskaidro par konstitucionālajā likumā minētās kompensācijas izmaksas kārtību. Respektīvi, tiesa nosprieda, ka kompensācijas pienākums gulstas uz valsti, bet Finansu ministrija šajā gadījumā ir tas valsts pārstāvis, kuram kompensācija būtu jāizmaksā. Finansu ministrija spriedumu pārsūdzēja, jo neatzina sevi par atbildētāju lietā. Apgabaltiesa prasību noraidīja. Latvijā daudzas tiesību normas, sevišķi cilvēktiesību jomā, ir pieņemtas bez to iedzīvināšanas mehānisma, taču, ja ir likums, tas ir jāpiemēro. Advokāti un tiesneši, kā redzams šai piemērā, var uzņemties iniciatīvu tiesību normu iedzīvināšanā.

Kādu kopsavilkumu mēs varam izdarīt par Latvijas tiesību sistēmu?

1. Latviju nevar kvalificēt kā monisma vai duālisma valsti, jo starptautisko līgumu iedzīvināšanai tiek lietotas vismaz trīs dažādas metodes.

2. Formālajā tiesību normu hierarhijā starptautisko tiesību vieta nav noteikta.

3. Interpretācijas ceļā varam noskaidrot, ka starptautisko tiesību normas (vismaz starptautisko cilvēktiesību līgumu normas) ranga ziņā ir zemākas par Satversmi, bet augstākas par nacionālajiem likumdošanas aktiem.

4. Ja nacionālās tiesības attiecīgo jautājumu neregulē vai tās nonāk pretrunā ar starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, tiesai un valsts pārvaldes iestādēm ir jāpiemēro šie starptautiskie līgumi, ja konkrētajām normām ir pašīstenoties spējīgs raksturs.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas statuss un piemērošana Latvijā

Latvija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti 1995.gada 10.februārī un tajā pašā datumā parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Parakstīšana nozīmē to, ka valsts ir uzņēmusies konvencijā nostiprinātās saistības, bet šīs saistības iegūs juridisku raksturu tad, kad Saeima pieņems likumu par konvencijas apstiprināšanu un uz tā pamata Ārlietu ministrija nosūtīs ratifikācijas rakstu Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Konvencija stāsies spēkā dienā, kad ratifikācijas raksts tiks nodots glabāšanā ģenerālsekretāram.

Latvija jau 1990.gada 4.maijā deklarēja, ka likumu izstrādāšanas procesā vadīsies no Eiropas Padomē pieņemtajiem cilvēktiesību dokumentiem. Patlaban ir noslēdzies kārtējais nacionālās likumdošanas saskaņošanas posms ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normām un tuvākajās dienās Eiropas Padomes eksperti vērtēs paveikto.

Latvijas tiesību normu hierarhijā konvencija ieņems vietu, kas ir zemāka par Satversmi, bet augstāka par pārējiem nacionālās likumdošanas aktiem.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normas varēs piemērot tiesa un valsts pārvaldes iestādes, arī gadījumā, kad nacionālā likumdošana attiecīgo jautājumu neregulēs, varēs piemērot konvencijas normas.

Kā praksē notiks konvencijas iedzīvināšana?

Pirmkārt ar likumu palīdzību. Tas nozīmē, ka visiem nacionālajiem tiesību aktiem ir jāatbilst konvencijas normām. Pirms konvencija vēl stājusies spēkā, jānovērš nacionālās likumdošanas pretrunas ar konvencijas normām. Teorētiski to varētu arī nedarīt, jo konvencijai būs prioritāte pār nacionālajām tiesībām, taču tad ierēdņiem un tiesnešiem pirms nacionālās normas piemērošanas katru reizi būs jāpārbauda tās atbilstība Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Pastāv liela iespēja, ka ne vienmēr ierēdņi un tiesas veiks šo pārbaudi pietiekami kvalitatīvi, tādējādi ļaujot pieaugt gadījumu skaitam, kad šo iestāžu piemērotās nacionālās normas neatbilst konvencijai. Bet šāds solis ir pretrunā ar valsts starptautiskajām saistībām nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Bez tam neviena demokrātiska valsts nav ieinteresēta likumu haosā, jo tas apdraud “likuma varas” principa realizēšanos.

Lai arī cik pilnīga vai nepilnīga būtu Latvijas tiesību sistēma, patlaban ir neizbēgamas tiesību normas, kas konfliktē ar konvenciju. Tieslietu ministrijas uzdevums ir sekot šim procesam un iesniegt Saeimā likumu grozījumu projektus. Tomēr tas ir ilgstošs process, un, ratificējot konvenciju, visas pretrunas nebūs novērstas. Pretrunu gadījumā jāpiemēro būs konvencija, bet, ja pretrunā ar konvenciju nonāks, teiksim, likuma būtība, tas var radīt nopietnas problēmas, ko atrisināt iespējams tikai likuma grozīšanas ceļā.

Pēc konvencijas stāšanās spēkā likumdevējs būs spiests sekot līdzi konvencijas institūciju lietu izskatīšanas praksei, lai, izstrādājot likumprojektus, tajos neiestrādātu normas, kas vēlāk tiktu atzītas par pretrunā esošām ar konvenciju. Ja likumdevējs to nedarīs, tad viss nacionālās likumdošanas atbilstības konvencijai pārbaudes darbs tiks atvēlēts tiesām. Tiesai pretrunu gadījumā būs jāpiemēro konvencijas normas. Savukārt Satversmes tiesa varēs lemt par jebkuras nacionālās normas neatbilstību konvencijai, pirms lieta vēl būs nonākusi parastajā tiesā. Situāciju kuriozu padara Satversmes tiesas likuma 16.panta 9.punkta formulējums, proti, Satversmes tiesa var izskatīt lietas par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Tātad, ja starptautiskais līgums ir pretrunā ar Satversmi, tad Satversmes tiesa to nepārbauda. Bet Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir pretrunā ar Satversmi, jo tā skaidri nosaka personu vienlīdzības principu likuma un tiesas priekšā, bet Satversmes 82.pants nostiprina pilsoņu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā. Vai tādā gadījumā Satversmes tiesa vispār būs tiesīga izskatīt nacionālo normu atbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai? Šis, protams, ir interpretācijas jautājums un minētajā gadījumā — Satversmes interpretācijas. Bet vai ierobežotais personu loks, kas ir tiesīgs iesniegt lietu Satversmes tiesā, spēs nodrošināt nacionālo tiesību atbilstības starptautiskajiem līgumiem efektīvu pārbaudi? Satversmes tiesas lēmumam būtu jābūt nozīmīgam tiesību un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas konfliktu identificēšanā.

Ārkārtīgi svarīga konvencijā nostiprināto tiesību un brīvību efektīvā īstenošanā būs tiesu attieksme. Kā liecina prakse, tad konvencijas dalībvalstu tiesas pēc iespējas atturas no konvencijas piemērošanas tur, kur tas būtu iespējams. Interesants ir Dānijas piemērs. Kaut arī ilgus gadus konvencija nebija iekļauta Dānijas tiesību sistēmā un tā tika iedzīvināta ar nacionālās likumdošanas starpniecību, tiesām bija iespēja interpretēt nacionālās normas atbilstoši konvencijai, lai novērstu pretrunas. Taču tiesas to nedarīja un savos spriedumos uz konvenciju neatsaucās. Radās šaubas, vai vispār tiesas var piemērot konvenciju. Pārmaiņas notika 1989.gadā, kad Dānijas Augstākā tiesa nosprieda, ka Dānijas tiesām un valsts pārvaldes iestādēm, interpretējot nacionālās normas, ir pienākums, cik vien plaši iespējams, balstīties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās praksi. Loģiski, ja tiesas pārstāj sekot līdzi konvencijas interpretēšanas praksei, tās ieslīgst tiesību normu interpretēšanā no nacionālo tiesību viedokļa, pamazām atsvešinoties un nonākot pretrunā ar Eiropas praksi. Tomēr, neskatoties uz Dānijas Augstākās tiesas pūlēm iedzīvināt konvenciju, 1992.gadā tā tika iekļauta nacionālajā tiesību sistēmā, tādējādi pārejot uz tiešu konvencijas piemērošanu. Turpretim Nīderlandē tiesas sāka tieši piemērot starptautisko līgumu normas, pirms vēl šis princips tika nostiprināts konstitūcijā 1953.gadā. Pēc pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai tā ieguva konstitucionālu statusu, taču pirmajos 25 konvencijas darbības gados Nīderlandes tiesas tikai vienā gadījumā nepiemēroja nacionālo likumu, jo tas bija pretrunā ar konvenciju.

Tiesas tomēr nedrīkst pārlieku aizrauties ar konvencijas prakses izmantošanu, interpretējot nacionālās normas. Tas bremzē Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses attīstību. Tā ir abpusēji attīstoša sistēma — nacionālās tiesas smeļas pieredzi tiesību interpretēšanā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, kamēr tā attīsta savu praksi, balstoties arī uz nacionālo tiesu spriedumiem. Bez tam nacionālajām tiesībām piemīt savas īpatnības un katrs gadījums ir individuāls, tādēļ Eiropas prakse jāpārzina ļoti labi, lai varētu pārņemt no tās visu nepieciešamo, bet vienlaicīgi atstāt vietu arī savai interpretācijai.

Jāpiezīmē, ka tiesas nedrīkst aizmirst arī konvencijas 60.pantā nostiprināto principu, proti, ja Latvijas nacionālie tiesību akti vai citi Latvijai saistošie starptautiskie līgumi paredz indivīdam lielāku tiesību apjomu, salīdzinot ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tad jāpiemēro nevis konvencija, bet gan indivīdam labvēlīgākā norma.

Tas, cik lielā mērā indivīdi spēs realizēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās tiesības, vispirms ir atkarīgs no tiesu darbības Latvijā — vai tiesnesis interpretēs nacionālo tiesību normu atbilstoši konvencijas praksei, vai tiesnesis piemēros konvencijas normu likuma un konvencijas normu kolīzijas gadījumā, vai advokāts spēs saskatīt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu un iesniegs sūdzību Eiropas Cilvēktiesību komisijā. Tie ir jautājumi, kas lielā mērā atkarīgi no juristu izglītības.

Kas attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību komisijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetenci skatīt sūdzības par tiesību pārkāpumiem, tad indivīdi varēs tajās griezties tikai pēc tam, kad Latvija būs iesniegusi deklarāciju atbilstoši konvencijas 25.un 46.pantam, ka tā atzīst komisijas un tiesas kompetenci skatīt indivīdu sūdzības. Šodien tā ir politiska prasība konvencijas dalībvalstīm. Šajās deklarācijās ir svarīgi norādīt brīdi, ar kuru Latvija atzīst indivīdu tiesības iesniegt sūdzības. Pretējā gadījumā jābūt gataviem uz to, ka indivīdiem šīs tiesības radīsies no konvencijas ratifikācijas brīža, kad ne visi likumi būs saskaņoti ar konvenciju un tiesneši vēl nebūs gatavi skatīt lietas konvencijas gaismā.

Nobeigumā es gribētu minēt dažus iemeslus, kādēļ Latvijas juristiem jāpārzina Eiropas Cilvēktiesību konvencija:

griežoties Eiropas Cilvēktiesību komisijā, advokāti var vinnēt nacionālajās tiesās zaudētu lietu;

viņu klienti var saņemt prāvu kompensāciju, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa piespriež valstij izmaksāt personai, kuras tiesības ir bijušas pārkāptas;

Eiropas Cilvēktiesību tiesas un komisijas prakse ir komentārs konvencijas normu iztulkošanai, kas jāzina tiesnešiem un advokātiem, lai pareizi interpretētu nacionālās tiesību normas;

Eiropas Cilvēktiesību tiesas un komisijas prakse ir vadlīnijas likumdevējam, lai nacionālo tiesību un konvencijas pretrunas varētu novērst, pirms lieta tiek zaudēta Strasbūrā un tādējādi tiek grauts valsts prestižs;

Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir savā ziņā unikāls starptautisko institūciju uzraudzības mehānisms, kuru pieņemtie lēmumi dziļi ietekmē dalībvalstu nacionālo tiesību sistēmas. Tāds ir starptautisko tiesību paradokss — cilvēktiesības ierobežo valstu ekskluzīvās tiesības ne tikai starptautiskajās, bet arī nacionālajās tiesībās.

Referāts nolasīts seminārā “Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošana praksē”, ko rīkoja Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centru un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūtu 10.—11.12.1996

Savā referātā es pieskaršos trim lieliem jautājumu blokiem — vispirms aplūkošu konvencijas vispārējo dabu, tad analizēšu Latvijas tiesību sistēmu un beigšu ar secinājumu par konvencijas vietu Latvijas tiesību normu hierarhijā, kā arī atsevišķiem konvencijas piemērošanas jautājumiem..

Mūsu trimdinieku dzīvesstāsti. Mums un vēsturei

Anna Egliena, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondu glabātāja

Mūsu muzejs savus gadus skaita no 1925. gada, kad skolotājs J. Greste pie Skolotāju savienības organizēja Skolu muzeju, kur bija arī t.s. rakstnieku stūrīši — Blaumanim, Brigaderei, Aspazijai, Rainim, brāļiem Kaudzītēm. Te tika savākti arī pirmie materiāli par Emīlu Dārziņu un citiem mūziķiem. Hermanis Kaupiņš Avotu ielā iekārtoja Teātra muzeju. Abiem šiem muzejiem bija saistība arī ar mūziku un tēlotāju mākslu. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma slēdza Skolotāju savienību un citas organizācijas, līdz ar to arī abus šos muzejus. Nesavtīgā, pašaizliedzīgā darbā savāktās kultūrvēsturiskās vērtības nonāca laikmeta likteņgriežu caurvējā, un pāris gadus neviens tā īsti neuzņēmās par tām atbildību. Materiāli tika sasaiņoti un kļuva par valsts “ceļojošo” kausu bez īsta saimnieka, bez īstas vietas. Tad tika pieņemts lēmums šos abus krājumus apvienot un ierādīta vieta — Krišjāņa Barona ielā 4, tagadējā Dabas muzeja ēkā, viens augšējais stāvs. Izglītības ministrs par šī jaunveidotā Rakstniecības un teātra muzeja direktoru aicināja kļūt Arturu Baumani, kas jau bija sarakstījis monogrāfiju par Krišjāni Baronu un strādāja Vecmīlgrāvī par skolotāju. Viņu starpā risinājās aptuveni šāds dialogs:

Baumanis: — Bet, ministra kungs, es šo piedāvājumu nevaru pieņemt, jo par muzeju darbu nekā nezinu. Es muzejā nekad neesmu strādājis.

Ministrs: — Neuztraucieties. Tā lieta ir vienkārša. Jums tur nekas nebūs jādara.

Šādi iedvesmots, Artūrs Baumanis pārdomāja situāciju un izvirzīja divus noteikumus: skolotāja brīvo vasaru kompensācijai viņš vēlējās saņemt algas pielikumu. Šis noteikums tika pieņemts. Viņa alga bija Ls 250 mēnesī. Otra prasība — dot iespēju pāris mēnešus gūt muzeju darba pieredzi Rietumeiropas muzejos. Arī šis noteikums tika izpildīts. Rezultātā Rakstniecības un teātra muzeja lietas sāka sakārtoties. Taču katra nākošā jauna laikmeta maiņa nāca ar savām pārvērtībām — muzejs tika sadalīts, pārdalīts un atkal apvienots, un atkal līdzās pašam cilvēkam visneaizsargātākais kļuva muzeja krājums, valsts nacionālā bagātība.

Kāds tam sakars ar pašreizējo situāciju? Manuprāt, vistiešākais. Arī tagad ceļā uz bezdeficīta budžetu tiek rēķināts, cik kurš valstij izmaksā, cik atpelna, cik paliek parādā. Atkal ir pārejas posms un jau sākas muzeju sadalīšana, nodošana pašvaldībām un diskusija par atsevišķu muzeju nelietderību. Un tas notiek laikā, kad nav likuma par muzejiem un attiecīgi nav arī ar likumu noteikta atbildība par muzeju krājumiem.

Jautājums par trimdas latviešu kultūrvēstures materiāliem mūsu muzejā nav skatāms bez muzeju kopējās situācijas konteksta.

Muzeja kopējais materiālu krājums ir pāri par 560 tūkstošiem vienību. No 1989. līdz 1996. gadam, t.i., laikā, kad aktīvi sāk ienākt trimdas materiāli, krājums ir papildinājies par 160 tūkstošiem glabāšanas vienību, to skaitā — ar 42 tūkstošiem trimdas materiālu. Šeit nav ierēķināti 45 tūkstoši Austrālijas materiālu, jo par tiem tiks runāts atsevišķi. Skaitļi ir nogurdinoši klausītājiem, taču nav precīzākas valodas par skaitļu valodu.

42 tūkstoši trimdas kultūrvēstures materiālu pa nozarēm sadalās šādi:

1. Literatūras vēsture — 30 tūkstoši vienību.

Nozīmīgas ir J. Bičoļa, A. Dagdas, K. Dziļlejas, Andreja Eglīša, F. Dziesmas, K. Ieviņa, A. Dziļuma, J. Kārkliņa, V. Pelēča, J. Rudzīša, V. Strēlertes, O. Strunkes, J. Veseļa, M. Zīverta un citu rakstnieku un izdevēju personīgo materiālu kolekcijas, kā arī daudzi mazāki materiālu kopojumi, atsevišķi nozīmīgi priekšmeti, fotogrāfijas, skaņu un video ieraksti, vēstules un grāmatas.

2. Mūzikas vēsture — 2 tūkstoši vienību.

Materiāli par Dziesmu svētkiem trimdā, Ā. Kaktiņa, J. Mediņa, A. Jansona, J. Vītola, V. Dārziņa, P. Brīvkalnes, T. Ķeniņa un citu komponistu un izpildītājmākslinieku personīgo kolekciju materiāli.

3. Teātra vēsture — 3 tūkstoši vienību.

Materiāli par trimdas teātru vēsturi, R. Birzgaļa, J. Lejiņa, B. Rubesas, J. Šāberta, O. Uršteina un citu latviešu aktieru un režisoru personīgo kolekciju materiāli.

4. Tēlotājas mākslas vēsture — 7 tūkstoši vienību.

Tēlotājas mākslas darbi un materiāli par mākslas vēsturi trimdā, galvenokārt saistībā ar rakstniecību, teātri, mūziku — atsevišķi materiāli, kā arī nozīmīgas kolekcijas — V. Goldmanes krāsu diapozitīvu kolekcija — latviešu tēlotāja māksla trimdā (4000 vien.), H. Sila kolekcija, B. Dzeņa, J. Tīdemaņa, J. Munča, M. un B. Geistautu, J. Širmaņa, J. Sarmas, F. Milta, N. Strunkes un citu autoru mākslas darbi un materiāli par autoriem.

Muzeja sadarbība ar trimdas kultūras darbiniekiem un viņu mantiniekiem ir balstījusies galvenokārt uz muzeja darbinieku individuālu, personīgu sadarbību. Katram ir tiesības izvēlēties, kurā krātuvē viņš vēlas nodot glabāšanā materiālus, kas nereti apliecina šī cilvēka mūža darbu un likteni. Es neaizkavēšu jūsu laiku, nosaucot muzejā uzkrāto personu fondus un to cilvēku vārdus, ar kuriem muzejs sadarbojies — to ir daudz visos kontinentos, tie ir lasāmi sagatavotajā uzziņu krājumā un visiem viņiem sirsnīga pateicība par uzticēšanos. Uzziņu krājumā mūsu muzeja informācija ietilpst 25 lappusēs, un katram ir iespēja ar tām iepazīties.

Taču šeit es gribu nosaukt savas kolēģes trimdas literatūras sektora vadītājas Maijas Kalniņas vārdu. Viņa visus šos gadus ir strādājusi ar trimdas literatūru, vākusi, kārtojusi, apstrādājusi, veidojusi izstādes un iemantojusi uzticību.

Pēc vairāku gadu sadarbības ar Margaritu Biezaiti un pateicoties arī Austrālijas latviešu apvienības atbalstam, šā gada 6. augustā saņēmām puskonteinera kravu ar Austrālijas latviešu kultūrvēstures materiāliem, kopumā aptuveni 45 tūkstošus vienību. Tas ir krājums, ko Margarita un Ēriks Biezaiši veidojuši nesavtīgā darbā 35 gadu garumā, ieguldot arī personīgos līdzekļus. Viņi bija iemantojuši visu kontinentu latviešu uzticību, līdz ar to šeit apkopoti arī materiāli no visas pasaules.

Šajā Austrālijas latviešu materiālu kolekcijā ietilpst:

1. Latviešu mūzikas krātuve.

Dibināta 1961. gadā Austrālijā pie LAA. Tās organizētājs un vadītājs Ēriks Biezaitis (1911–1994), kā arī dzīvesbiedre Margarita Biezaite. Krātuves galvenie mērķi un uzdevumi bija savākt, cik vien iespējams, visu to, ko latviešu komponisti uzrakstījuši vienalga kad un kur, savākto dot tālāk ikvienam jauna repertuāra meklētājam, lai latviešu mūzika svešumā neapsīktu repertuāra trūkuma dēļ. Šie uzdevumi 35 gadu laikā ir godam pildīti.

Krātuvē pārstāvēti vairāk nekā 500 latviešu mūzikas autoru. Par krātuvē esošiem materiāliem izdoti trīs Mūzikas krātuves skaņdarbu katalogi (1974., 1981., 1992.). Paralēli nošu materiāliem krātas arī grāmatas, sarakste, skaņu plates un magnetofona ieraksti. Mūzikas krātuves materiālu kopējais apjoms — apmēram 30 tūkstoši vienību.

Krātuves pastāvēšanas laikā uz dažādām latviešu mītnes zemēm nosūtīts pāri par 25 tūkstošiem skaņdarbu kopiju, pēdējos gados — daudz arī uz Latviju.

Par ilgo, pašaizliedzīgo un bez atlīdzības veikto darbu Ē. Biezaitis saņēmis PBLA Kultūras fonda Atzinības rakstu un Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju, kā arī lielāko trimdas sabiedrības apbalvojumu — Tautas balvu.

2. Adelaides Latviešu muzeja materiālu krājums, kura sākumi iesniedzas 60. gadu beigās. Tika izvirzīts mērķis krāt paraugus latviešu tēlniecībā, glezniecībā, priekšmetus ar nacionālo vērtību, rādīt latviešu tautas vēsturi, dokumentēt latviešu kulturālo darbību trimdā. Kopš 1982. gada muzeju vadīja Margarita Biezaite.

Adelaidē saglabāsies tā muzeja krājuma daļa, kura izvietota ekspozīcijā. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam tiek dāvināts pārējais krājums — 5 tūkstoši glabāšanas vienību.

3. Margaritas Biezaites (dz. 1921) personīgais arhīvs. Mākslas pedagoģe, literāte, gleznotāja, folkloriste un muzeju darbiniece Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam dāvina materiālus par rakstniecību, mākslas vēsturi, teātri un personīgo saraksti ar kultūras darbiniekiem trimdā un Latvijā.

Šīs Austrālijā uzkrātās kultūrvēsturiskās vērtības saglabājamas kā vienota, no šīm trim grupām sastāvoša kolekcija, kas raksturo trimdas latviešu dzīves norises Austrālijā. Mūsu tālākais pienākums un atbildība būtu nodrošināt publicitāti un turpināt Austrālijā iedibināto mūzikas materiālu izsniegšanu interesentiem visā pasaulē gan kserokopiju, gan skaņu ierakstu kopiju veidā.

Visus šos materiālus M. Biezaite personīgi ar savām rokām sapakoja, pārcilāja, ar Latviešu biedrības atbalstu noorganizēja pārsūtīšanu un Rīgā piedalījās saņemšanā. Mēs kopīgi iepazinām, kas ir Rīgas tirdzniecības osta, muita un viss, kas ar to saistās. Tagad mēs to zinām, bet, kaut arī tas ir interesanti, tas tomēr ir cits stāsts.

Bet Margarita Biezaite ir šeit, un es gribu izmantot izdevību no šīs tribīnes visu klātesošo vārdā jums vēlreiz izteikt pateicību un apbrīnu par jūsu un Ērika Biezaiša darbu.

Esam apzinājuši daudzas nozīmīgas kultūrvēstures materiālu kolekcijas arī Vācijā, Zviedrijā un Amerikā. Šo materiālu pārsūtīšana uz Latviju, izvietošana, apzināšana un sabiedriskās aprites nodrošināšana saistās ar vairākām problēmām:

1. Materiālu pārsūtīšana maksā dārgi, un ne visi kultūras darbinieki vai viņu mantinieki ir spējīgi paši apmaksāt šos izdevumus.

2. Šo materiālu izvietošanai nepieciešamas papildu glabātavas ar atbilstošu iekārtojumu. Muzejs ir iemantojis trimdas sabiedrības uzticību, taču, lai arī turpmāk spētu to attaisnot, ir svarīgi pēc iespējas ātrāk atrisināt jautājumu par ēku Miesnieku ielā un Pils laukumā 4 nodošanu muzeja pārziņā (ņemot vērā, ka no Rīgas pils jāpārvieto viss pašreizējais muzeja materiālu krājums — pāri pusmiljons vienību, kā arī beidzot jāiekārto Mūzikas muzejs).

3. Jauniegūto materiālu apstrāde un glabāšana prasa arī ievērojamus papildizdevumus telpu atbilstošai iekārtošanai, algu fondam, glabāšanas materiālu iegādei, krājuma materiālu restaurācijai un konservācijai un sabiedriskās aprites nodrošināšanai, arī uzskaites kompjuterizācijai.

Muzeja krājums glabājas centralizēti, pašlaik Rīgas pilī, ir kopēja lasītava un pētniekiem brīvi pieejamas, ar pilnvērtīgu informāciju nodrošinātas kartotēkas. Gadā lasītavā tiek izmantotas pāri par 100 tūkstošiem vienību no materiālu krājuma, proti, 20 procenti no kopkrājuma. Taču, pieaugot apjomam un apritei, būtu jāpieaug arī darbības nodrošinājumam un finansējumam.

1996. gadā muzejs kā dāvinājumu ir saņēmis pāri par 75 tūkstošiem vienību materiālu (arī šo Austrālijas kolekciju). Savukārt materiālu iepirkšanai izlietoti Ls 5000, apmaksājot 1994. un 1995. gadā vērtētos materiālus. Par 1996. gadā iepirkšanai vērtētajiem materiāliem neesam varējuši apmaksāt ne santīmu. Un te jau varētu sākt rēķināt no citas puses. Nav grūti noteikt, cik līdzekļu no valsts budžeta tērē muzejs. Bet, ja mēs pamēģinātu pārvērst naudas izteiksmē tās vērtības, kas muzeja darbības rezultātā tiek dāvinātas Latvijas valstij, tad varētu uzdot citu jautājumu — kurš kuram un cik ir parādā?

Es esmu optimiste, tāpēc atļaujos izteikt cerību, ka šīs konferences galvenais rezultāts varētu būt tas, ka visās pasaules malās, arī Latvijā, uzkrātā latviešu kultūras mantojuma apzināšana, savākšana un saglabāšana nebūs tikai katra atsevišķa muzeja un tā darbinieku iekšēja, gandrīz vai personiska problēma, bet gan valsts politikas sastāvdaļa.

“Nabeja bobai bādys, nūpierka syvānu,” teica mana vecāmamma. Arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja intensīvais darbs materiālu vākšanā ir tāda papildu problēmu radīšana pašiem sev, jo, ja nebūtu ko glabāt, nevajadzētu risināt jautājumus kur glabāt, kur eksponēt, kā finansēt...

Un tomēr — šā ieilgušā pārejas posma grūtībās mums kopīgi jāstāv sardzē, nepieļaujot caurvēju kultūrvēstures mantojuma saglabāšanā.

Ceru, ka būšu apliecinājusi, ka kopumā kādreizējam izglītības ministram ir bijusi taisnība — tā lieta ir vienkārša: muzejā jau nekas nav jādara!

Referāts nolasīts konferencē “Trimdas arhīvi atgriežas” 1996. gada 10. decembrī