KOMENTĀRI. SKAIDROJUMI. VIEDOKĻI

Valsts un reģioni

Dr.oec. Inese Vaidere, Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tā kā Latvijā reģionālās ekonomiskās politikas jautājumi ir sākti diskutēt relatīvi nesen, termini tiek lietoti visai neviennozīmīgi. Tādēļ pievērsīšos dažām definīcijām, kuras lietotas izstrādātajā projektā.

Reģions — valsts teritorijas daļa (pagasts, pagastu kopums, pagastu un pilsētu kopums, rajons, rajonu un pilsētu kopums, rajonu kopums), ko vieno kādas noteiktas pazīmes (problēmas).

Problēmreģions — reģions, kurā ilgstoši saglabājas negatīvas ekonomiskās un (vai) sociālās attīstības tendences.

Depresīvais reģions — problēmreģions, kurā tautsaimniecības strukturālo pārmaiņu dēļ samazinājusies ekonomiskā aktivitāte un kuru raksturo ievērojams un ilgstošs bezdarbs, ražošanas stagnācija un dzīves līmeņa kritums.

Īpaši atbalstāmais reģions — problēmreģions, kam saskaņā ar likumu Ministru kabinets piešķīris īpašu statusu, kas dod tiesības piemērot reģionālās attīstības instrumentus.

Reģionālās attīstības instrumenti — ekonomisku, tiesisku un administratīvu līdzekļu kopums, ko izmanto problēmreģiona attīstības veicināšanai.

Attīstības impulsu centri — vietas, kurās tiek koncentrēti reģionālās attīstības instrumenti un pasākumi ar mērķi radīt stimulus tālākai visa īpaši atbalstāmā reģiona attīstībai.

Šobrīd problēmreģionu noteikšanai Latvijā vispiemērotākie, kā arī no esošās statistikas viedokļa visvieglāk iegūstamie rādītāji, kā liecina darba grupas izpētes, ir:

— bezdarba līmenis reģionā;

— iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju.

Mūsu apstākļos tiem pievienojams arī trešais rādītājs

— statistisko datu un reģiona attīstības iespēju ekspertvērtējums.

Problēmas, ar kurām Latvijā saskaras reģioni, ir visai daudzveidīgas. Mūsuprāt, galvenie Latvijā esošie problēmreģionu tipi ir — Rīgas aglomerācija; sociāli un ekonomiski atpalikušie reģioni; lauksaimniecības problēmreģioni; teritorijas ar pierobežas režīmu, atsevišķi izdalot teritorijas ar austrumu robežu; jūras piekrastes josla; transporta koridoru teritorijas (“Via Baltica”, Rietumu un Austrumu transporta koridors); Skrundas lokatora ietekmes zona; Lībiešu krasts u.c.

Katram problēmreģiona tipam ir savi tā noteikšanas kritēriji un pasākumi problēmas atrisināšanai.

Šobrīd Latvijā visaktuālākā ir sociāli un ekonomiski atpalikušo reģionu noteikšana.

Rādītājs, kurš visuzskatāmāk liecina par kāda reģiona problēmām, ir bezdarba līmenis. Latvijā vidēji bezdarba līmenis ir ap 7%, bet vairākos reģionos tas ir ievērojami augstāks. Piemēram, Latgales reģionā tas ir vismaz 3 — 4 reizes lielāks. Turklāt analīze liecina, ka svārstības rajonu iekšienē pēc bezdarbnieku īpatsvara ir ievērojamas, it īpaši rajonos ar augstu bezdarba līmeni. Piemēram, bezdarbnieku īpatsvars Rēzeknes rajona pagastos un pilsētās svārstās no 7 % līdz 21 %, Krāslavas rajonā — 4% — 42%; Preiļu rajonā — 7% — 35%, Balvu rajonā 5% — 39%, Jēkabpils rajonā — no 1% līdz 14 %.

Turpretī rajonos ar zemu bezdarba līmeni atšķirības nav tik lielas. Piemēram, Ventspils rajona (vidēji 2 %) pagastos un pilsētās bezdarbnieku īpatsvars mainās no 0 līdz 4 %, Rīgas rajona (2%) pašvaldībās — no 0 līdz 5 %.

Viens no pamatkritērijiem problēmreģionu noteikšanā, ievērojot grūtības ar citiem ienākumu līmeņa rādītājiem, var būt iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju. Vidēji Latvijā 1995. gadā tas bija 50 latu. Tā kā republikas pilsētās tas ir ievērojami augstāks, tad zemāks par Latvijas vidējo rādītāju tas ir visos rajonos, izņemot Rīgas rajonu. Divas un vairāk reizes zemāks nekā vidēji Latvijā tas ir Rēzeknes (Ls 16), Preiļu (Ls 19), Krāslavas (Ls 20), Ludzas (Ls 21), Balvu (Ls 22) un Ventspils (Ls 24) rajonos.

Kā redzams, viszemākais iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju ir tajos pašos rajonos, kuros ir visaugstākais bezdarba līmenis, turklāt izteikti zems tas ir piecos Latgales rajonos.

Perspektīvā, pilnveidojoties Latvijas statistikas sistēmai, būtu iespējams izmantot arī tādus rādītājus — reģionālā griezumā — kā ienākumu lielums uz vienu iedzīvotāju; saražotais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju; izglītības līmenis; iedzīvotāju veselības aprūpe; infrastruktūras kvalitātes potenciāla rādītāji (attīrīšanas iekārtu, ūdensapgādes iekārtu, komunikāciju stāvoklis, jauda, transportceļu stāvoklis, nolietojums, dzīvojamā fonda vecums un struktūra utt.); personiskā autotransporta vienību skaits uz 1000 iedzīvotājiem (rādītājs, kas raksturo iedzīvotāju labklājības līmeni); laiks, kas jāpavada ceļā līdz darba (pakalpojumu sniegšanas) vietai u.c.

Ministru kabinetam, pamatojoties uz likumu, izdarītajiem aprēķiniem un ekspertu vērtējumu, būs konkrēti jānosaka īpaši atbalstāmie reģioni.Tos vajadzētu noteikt regulāri, piemēram, ik pēc trim gadiem, pamatojoties uz vairāku rādītāju kopumu par katru pagastu un pilsētu un ņemot vērā katra kritēriju un dažādus koeficientus. Šobrīd Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Statistikas institūtu un Statistikas komiteju strādā, lai izveidotu metodiku īpaši atbalstāmo reģionu noteikšanai.

Pēc šo reģionu noteikšanas to attīstības iespējas var tikt veicinātas ar dažādiem valsts un pašvaldību rīcībā esošiem ekonomiskajiem instrumentiem.

Tie ir:

— valsts tiešās investīcijas infrastruktūrā un uzņēmējdarbības vides uzlabošanā;

— īpaša kredītpolitika reģionu attīstībai, piemēram, samazinot kredītprocentu līmeni vai sniedzot kredītgarantijas atbalstītajiem projektiem, — Reģionālās attīstības fonda darbība;

— investīciju atlaides, vienreizēji maksājumi uzņēmējsabiedrībām, ja to radītie labumi tiek realizēti ārpus reģiona robežām;

— iedzīvotāju un uzņēmēju profesionālā izglītība, kvalifikācijas celšana, informācijas tīklu veidošana attiecīgajos reģionos;

valsts un pašvaldību iespējas samazināt, atlikt uz laiku to rīcībā esošos nodokļus, tādējādi

— radot papildu darbavietas,

— piesaistot jaunas investīcijas reģiona attīstībai;

— Reģionālās attīstības fonda (Reģionālā fonda) izveidošana, lai sniegtu palīdzību īpaši atbalstāmajiem reģioniem un segtu ar šo statusu saistītās papildizmaksas;

— brīvo un speciālo ekonomisko zonu izveidošanas prioritāte īpaši atbalstāmajos reģionos;

— administratīvie līdzekļi (iestāžu dekoncentrācija galvaspilsētā, birokrātisko šķēršļu mazināšana utt.);

— citas attīstības veicināšanas sviras.

Lai veicinātu depresīvo reģionu projektu iekļaušanu valsts investīciju programmā, ir nepieciešams veikt šo depresīvo reģionu attīstības perspektīvu izpēti (piemēram, izmantojot tehniskās palīdzības līdzekļus), kā arī organizēt apmācības projektu kvalitatīvai izstrādei un pamatojumam. Depresīvā reģiona projekts, kurš ir iesniegts valsts investīciju programmai un atzīts par derīgu tā iekļaušanai programmā, var tikt finansēts, izmantojot lielākas valsts daļas līdzfinansējumu nekā līdzīgs projekts no cita reģiona. Turklāt var būt lielāks arī kredīta lielums projektam, kuru valsts atmaksā, savukārt pašu projekta līdzekļi var būt nelieli vai arī to var nebūt.

Atbalstot problēmreģionus, lai veicinātu papildu ieguldījumu piesaistīšanu un līdz ar to paātrinātu to attīstību salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas reģioniem vienotā kompleksā ar citiem reģionālās attīstības instrumentiem var lietot arī nodokļu atvieglojumus. To darbības laikam nebūtu jāpārsniedz 10 gadi, un tie tiek noteikti katrā atsevišķā nodokļu likumā, piemēram, uzņēmumu ienākuma nodoklī — tiesības uz 100% nolietojumu ražošanas ēkām, būvēm un tehnoloģiskajām iekārtām, kas no jauna uzbūvētas vai no jauna ieviestas ražošanā depresīvajā rajonā, kamēr attiecīgais rajons tiek atzīts par depresīvo rajonu (ja iepriekšminētajiem uzņēmumiem rodas nodokļu zaudējumi, tos var segt no nākamo 10 gadu nodokļu peļņas likumā paredzēto 5 gadu vietā);

— var piemērot nodokļa atlaidi 20% apmērā no nodokļa summas uzņēmumiem, kas dibināti un darbojas tikai depresīvajā rajonā u.c.

Jebkuras sabiedrības attīstībā līdztekus citiem sociāli ekonomiskajiem faktoriem nozīmīga vieta ir iedzīvotāju izglītībai. Arī šobrīd, kad valstī turpinās neatgriezeniski procesi pārejā uz tirgus saimniecību, tieši iedzīvotāju vispārējais izglītības līmenis, profesionālās zināšanas un pieredze var izšķirt tā vai cita reģiona tālākas izaugsmes iespējas. Šajā kontekstā svarīgi ir garantēt gan kvalitatīvas vispārējās izglītības, gan arī arodizglītības un uzņēmējdarbības izglītības apguves iespējas katrā reģionā. Veidojot labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi valstī, jāņem vērā īpaši atbalstāmo reģionu specifika, nodrošinot tajos lielāku palīdzību nekā pārējā valsts teritorijā.

Gan valsts, gan arī reģionu attīstību veicinātu bezdarba pabalstu aizstāšana ar bezdarbnieku algošanu sabiedrisko darbu veikšanai, par to nepiemērojot sociālo nodokli (šajā sakarā jādefinē sabiedriskā darba jēdziens, kā arī jāveic kalkulācija sabiedrisko darbu veicēju iespējamo izdevumu atalgošanai).

Reģionu attīstību būtiski kavē vairāku infrastruktūras objektu (ceļi, tilti utt.) joprojām valsts pakļautības statuss — nododot tos līdz ar finansējumu vietējo pašvaldību pārziņā, uzlabotos to mērķtiecīgas apkalpošanas kvalitāte un izmantošanas efektivitāte.

Reģionālās attīstības instrumenti, mūsuprāt, ir koncentrējami tā sauktajos attīstības impulsu centros — vietās, kurās ir nepieciešamie attīstības priekšnoteikumi un kuras varētu kalpot kā attīstības veicinātāji visam reģionam.

Latvija ir deklarējusi vēlmi un apņemšanos iestāties Eiropas Savienībā, līdz ar to arī reģionālpolitikas jautājumi būtu skatāmi ES kontekstā. Skaidrs tas, ka, vadoties pēc tādiem kritērijiem kā pašreizējais ekonomikas potenciāls, iedzīvotāju labklājības līmenis un tautsaimniecības attīstības tempi, Latvija ir un vēl ilgāku laiku būs ierindojama starp Eiropas ekonomiski atpalikušajiem reģioniem (ES pie tādiem pieskaita reģionus, kur iekšzemes kopprodukts ir mazāks par 75% no ES vidējā iekšzemes kopprodukta, un šobrīd pie tādiem pieder Grieķija, Spānija, Portugāle, Īrija). Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāv struktūrfondi, ar kuru palīdzību tiek mazinātas atšķirības starp dažādu ES dalībvalstu un to reģionu attīstības tempiem.

Attīstot Latvijas videi atbilstošos reģionālās attīstības instrumentus, jāievēro nākotnē iespējamā palīdzība (subsīdijas, granti utt.) no ES budžeta reģionālajai attīstībai.

Ekonomikas ministrijas konsultanti reģionālās attīstības jomā prognozē, ka pēc iestāšanās ES tās palīdzība būtu 50—75% no projektu kopējām izmaksām atkarībā no reģiona, kurā projekts tiek īstenots. Lai saņemtu ES palīdzību, Latvijas pusei jānodrošina atlikušo 25—50% finansēšana no dažādu uzņēmējdarbības attīstības fondu, banku, pašu uzņēmēju un valsts līdzekļiem. Īpaši svarīgs ir valsts atbalsts to projektu īstenošanā, kurus nodrošina ar ministriju starpniecību, piesaistot ES palīdzību.

Reģionālpolitikas izstrādāšana ir valstiski (arī politiski) svarīgs un sarežģīts uzdevums, ko nav iespējams pietiekami efektīvi paveikt vienas ministrijas ietvaros. Tā kā nepieciešama plaša tā sauktā horizontāla sadarbība, būtu izveidojama Reģionālās attīstības padome. Tās kompetencē bez reģionālpolitikas pasākumu izstrādāšanas būtu arī Reģionālās attīstības fonda darbības pārraudzība, sadarbība ar attiecīgajām ES struktūrām, arī tādu tiesību aktu grozījumu izstrādāšana, kas tā vai citādi ietekmē valsts reģionālpolitikas īstenošanu.

Padomes sastāvā būtu iekļaujami Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Ekonomikas, Zemkopības un Satiksmes ministrijas vadītāji, kā arī šo un citu ministriju, institūciju speciālisti un eksperti.

Lauksaimniecības politikas kopsaucēju tālākos meklējumos

Vakar un šodien, 7. un 8. janvārī, Zemkopības ministrijā notiek seminārs “Lauksaimniecības politikas veidošana un integrācija Eiropas Savienībā”. Tas ir rīkots, lai Latvijas lauksaimniecības sistēmā strādājošie ierēdņi un zinātnieki labāk izprastu un iemācītos veiksmīgāk formulēt mūsu lauksaimniecības politiku un redzētu, kādi reāli pasākumi veicami sekmīgu administratīvo izmaiņu virzienā. Šis seminārs tiek rīkots semināru sērijas ietvaros, kas sākās jau pagājušajā gadā un ko, pateicoties PHARE finansējumam, var turpināt arī šogad.

Semināra atklāšanā Pasaules bankas un Eiropas Savienības konsultants Ross Bulls ( Ross Bull ) teica, ka saistībā ar Latvijas integrēšanos ES paredzēts PHARE finansējums trim projektiem. Projektam “Lauku ekonomikas dažādošana” paredzēti 1,4 miljoni ekiju, projektam “Nacionālās pārtikas kvalitātes sistēmas nostiprināšana” atvēlēti 1,8 miljoni ekiju, un arī trešajam projektam — “Zemkopības ministrijas institucionālais atbalsts” iedalīti 1,8 miljoni ekiju. Kā informēja Zemkopības ministrijas Pasaules bankas un Eiropas Savienības projekta vadības vienības vadītājs Aigars Štokenbergs, šobrīd INTERNET tīklā ir izsludināts konkurss par tiesībām ar šiem projektiem strādāt. Konkurss noslēgsies jau janvārī, un reāls projektu finansējums varētu sākties gada vidū, aptuveni 1. jūnijā. Projekts “Lauku ekonomikas dažādošana” ir cieši saistīts ar Pasaules bankas atvērto finansējumu 25 miljonu ASV dolāru apmērā.

ZM Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta direktora vietas izpildītājs Māris Sprindžuks teica, ka šis seminārs ir pirmais, kas iekļaujas pašlaik norisošajā Zemkopības ministrijas reorganizācijas procesā. Nākotnē Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamentam viena no funkcijām būs tieši lauksaimniecības atbalsta politikas un stratēģijas veidošana un formulēšana. Tādēļ iepriecinot tas, ka interese par semināru ir tik liela — tajā piedalās gan liela daļa Zemkopības ministrijas ierēdņu, gan zinātnieki, gan arī Eiropas Savienības konsultanti un eksperti, kas strādā Latvijā. Līdz ar to šī semināra gaitā notiek abpusēja informācijas apmaiņa, un tas ļauj vēl skaidrāk apjaust, cik liels un nozīmīgs darbs gaida, lai integrēšanās ES notiktu iespējami veiksmīgi.

— Vai par integrāciju Eiropas Savienībā jau pārāk ilgi netiek runāts? Galu galā tā palikusi nesaprotama un diezgan dziļi “iebuksējusi”.

— Lielā mērā tādēļ arī notiek šis seminārs. Mums nepieciešams ātrāks integrēšanās procesa temps, bet tas nebūs iespējams, ja atbildīgie darbinieki neizpratīs notiekošā jēgu, ja gaidīs rīkojumus “no augšas”, nevis domās un darbosies paši. Tādēļ kopā jāiezīmē procesa attīstības gaita, lai katrs zinātu, kas jādara un kas par darāmo atbildīgs. Protams, jārēķinās arī ar privatizāciju un zemes reformu, bet šie procesi nedrīkst tik ilgstoši paralizēt lauksaimniecību. Tādēļ kopīgiem spēkiem jāatrod ceļš, kā izkļūt no pašreizējā stāvokļa.

— Seminārā būs runa arī par Lauksaimniecības procesa analīzes vienību (LPAV) izveidošanu Latvijā. Vai šīm vienībām jau ir radīts pamats?

— Bāze LPAV vēl jāizveido. Šajā darbā jāiesaista gan mūsu ministrijas ierēdņi un zinātnieki, gan arī ražotāju pārstāvji. Varbūt es nedaudz steidzos notikumiem pa priekšu, bet mums ir jāsagatavo turpmākā darba formulējums, jāatrod zinoši cilvēki, kas to spētu darīt, jāizveido darba grupas. Tas ir viens no steidzamākajiem darbiem, kas jāveic Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamentam. Lauksaimniecības politikas formulējumam jāatspoguļojas 1997. gada Lauksaimniecības gada ziņojumā. Protams, politiku veido Ministru kabinets un Saeima, bet Zemkopības ministrija var izteikt eksperta viedokli par to, kādā virzienā jāattīstās šai nozarei.

— Kuru valstu integrēšanās pieredze ir izpētīta, un vai ir kas noderīgs arī Latvijas integrēšanās procesam ES?

— Mēs pētām to valstu pieredzi, kas tikko iestājās ES — Zviedrijas, Somijas, Austrijas pieredzi. Tāpat mācāmies arī no nedaudz “steidzīgākajām” valstīm — Ungārijas, Polijas un Čehijas. Tas, cik daudz mēs pratīsim paņemt sev derīgo no šo valstu pieredzes, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

— Vai Zemkopības ministrijas reorganizācija ir saistīta ar projektiem, par kuriem runā semināra gaitā?

— Līdz šim PHARE līdzekļi, kas saistīti ar Latvijas integrēšanos ES, praktiski nav bijuši atvēlēti Zemkopības ministrijai. Finansējums integrācijas mērķiem Zemkopības ministrijai tiks atvērts 1997. gada otrā pusgadā. Tad jau būs reāli projekti un zināmi eksperti, kuri strādās ar mūsu ierēdņiem. Reorganizācija lielā mērā ir saistīta ar to, lai katrs cilvēks precīzi definētu sava darba uzdevumu un veidu, kā to veikt. Mums ir jābūt pilnīgi gataviem pieņemt ES palīdzību un maksimāli tā jāizmanto. Tas prasa sagatavotus darbiniekus. Un tad jau varēsim sākt runāt par lauksaimniecības stratēģijas veidošanu.

Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta direktora vietas izpildītājs Andris Miglavs šodien, 8. janvārī, vadīs diskusiju par lauksaimniecības politikas prioritātēm Latvijā. Uz jautājumu, kādas ir šodienas lauksaimniecības prioritātes, Andris Miglavs atbildēja:

— Šobrīd ir tikai viena prioritāte. Tā ir Zemkopības ministrijas reorganizācija, kuras rezultātā jāizveidojas dzīvotspējīgai ministrijai. Bez strādātspējīgas Zemkopības ministrijas nebūs iespējams veidot lauksaimniecības politiku, koordinēt integrēšanās un ekonomiskās vides veidošanas procesu.

Divās semināra dienās tika vērtēts Ungārijas un Polijas integrēšanās process, runāts par LPAV izveidošanu un pieredzi Čehijā, Polijā, Bulgārijā un Austrālijā, kopā ar vairākiem vieslektoriem no ES valstīm spriests par ES nākotnes virzieniem lauksaimniecības un lauku politikā. Semināra noslēgumā tā dalībnieki piedalīsies praktiskā nodarbībā un analizēs lauksaimniecības politiku, pamatojot to ar saviem secinājumiem.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Lopkopības produkcijas ražotāju un pārstrādātāju gads

Lielajā pārmaiņu laikā, kas Latviju skāra deviņdesmito gadu sākumā, gaļas ražošana stauji kritās. Laikā no 1990. līdz 1994. gadam kopējais liellopu skaits samazinājās par 72 procentiem un cūku skaits - par 64 procentiem. Pēc 1994. gada cūkgaļas ražošana sāka pamazām pieaugt: 1994. gadā tas palielinājās par 4 procentiem, bet 1995. gadā jau par 11 procentiem. Liellopu gaļas ražošana gan turpina kristies, un liellopu skaits attiecīgi 1994. un 1995. gadā samazinājās par 19 un 3 procentiem.

Laikposmā no 1990. līdz 1994. gadam putnu skaits Latvijā samazinājās par 64 procentiem, putnu gaļas ražošana saruka par 72, bet olu ražošana - par 56 procentiem. Nākamajā - 1995. gadā putnu skaits valstī palielinājās par 11 procentiem salīdzinājumā ar 1994. gadu ,un par 17 procentiem palielinājās arī olu ražošana, taču par 5 procentiem samazinājās putnu gaļas ražošana.

No1990. līdz 1995. gadam govju skaits valstī samazinājās par 45,5 procentiem, un kopējais piena ražošanas apjoms arī samazinājās par 50 procentiem. Straujš piena izslaukumu kritums bija no 1990. līdz 1992. gadam, bet no 1993. līdz 1995. gadam izslaukumu apjoms pamazām sāka stabilizēties.

Noslēgumam tuvojas 1996. gads. Protams, vēl nav iespējams iegūt pilnīgi precīzus datus par šajā gadā saražoto, taču, vērojot ražošanas un tirgus tendences, ir veiktas prognozes. Šogad visu veidu saimniecībās ir saražots ap105 tūkstošiem tonnu gaļas, tas ir apmēram tikpat daudz, cik pagājušajā gadā. Veiksmīgāks šis gads ir bijis olu ražotājiem, jo prognozes vēsta, ka ir saražotas par aptuveni 66 miljoniem olu vairāk nekā pērn (attiecīgi 487 un 421 miljons gabalu).

Taču piena ražošanā šogad gaidāms kritums - ja pagājušajā gadā saražoja 945 tūkstošus tonnu piena, tad šogad šis skaitlis būs mazāks - apmēram 910 tūkstoši tonnu.

Lopkopības produkcijas ražošanā lielākās saimniecības ir Rēzeknes rajona Valsts lauksaimniecības izmēģinājumu saimniecība “Latgale”, Saldus rajona SIA “Saldus Druva” un paju sabiedrība “Dzirkstele”, Rīgas rajona Valsts zinātniski pētnieciskā agrofirma “Krimulda”, Jēkabpils rajona akciju sabiedrība “Jēkabpils labība”, Saldus rajona paju sabiedrība “Pampāļi”, Ogres rajona zemnieku saimniecība “Papardes”, Madonas rajona kooperatīvās sabiedrības “Stars” un “Jāņukalns”, Dobeles rajona paju sabiedrība “Agrofirma Tērvete” un Valsts mācību un pētījumu saimniecība “Vecauce”, Talsu rajona SIA “Jaunpagasts” un Kuldīgas rajona SIA “Stari”.

Prognoze par gaļas un piena pārstrādes uzņēmumu saražoto šajā gadā vēsta, ka rūpnieciski pārstrādātās gaļas apjoms dažāda veida pārstrādes uzņēmumos būs 41,7 tūkstoši tonnu. Statistikas dati liecina, ka pagājušā gadā šis daudzums bija 54,4 tūkstoši tonnu. Saražotā dzīvnieku izcelsmes produkcija šogad varētu būt: gaļa - 22,3 tūkstoši tonnu (pagājušā gadā - 29 tūkst. t), desu izstrādājumi - 25,6 tūkstoši tonnu (30,7 tūkst. t), gaļas pusfabrikāti - 7,5 tūkstoši tonnu (8,3 tūkst. t), gaļas konservi - 0,85 tūkstoši tonnu (0,6 tūkst. t).

Šogad piena pārstrādes uzņēmumi pavisam būs pieņēmuši un pārstrādājuši apmēram 360 tūkstoši tonnu piena. Pagājušajā gadā šis apjoms bija 321,4 tūkstoši tonnu. Uzņēmumi būs saražojuši 7 tūkstošus tonnu sviesta (pagājušajā gadā - 6,3 tūkst. t), 8,7 tūkstošus tonnu siera (9,3 tūkst. t), 206 tūkstošus tonnu pilnpiena produkcijas (204,2 tūkst. t), 13 tūkstošus tonnu dažādu piena konservu (7,2 tūkst. t), 5,5 tūkstošus tonnu saldējuma (5,9 tūkst. t) un 1,8 tūkstošus tonnu sauso piena produktu (0,7 tūkst. t).

Pēc pēdējiem datiem, kas ir Zemkopības ministrijas rīcībā, Latvijā ir 317 \zemnieku saimniecības, kuras apsaimnieko vairāk nekā 100 hektāru zemes. Vislielākais šo saimniecību skaits ir Bauskas rajonā - 32, Liepājas rajonā - 24 saimniecības, Aizkraukles rajonā - 20, Limbažu rajonā - 17, Tukuma rajonā - 13, Kuldīgas rajonā - 12, Rīgas un Gulbenes rajonā - 8, Madonas rajonā - 7, Ludzas rajonā - 4, Daugavpils rajonā - 3 un Ventspils rajonā - tikai 1.

Latvijā pavisam ir 146714 zemnieku un piemājas saimniecību. No tām 54 432 saimniecības apstrādā 2 - 5 hektārus zemes, 40 960 saimniecības - no 5 līdz 10 hektāriem, 31 145 - no 10 līdz 20 hektāriem, 10 957 -no 20 līdz 30 hektāriem, 8903 - no 30 līdz 100 hektāriem un, kā jau iepriekš minējām, 317 saimniecības apstrādā vairāk par 100 hektāriem zemes.

(Materiāla sagatavošanā izmantoti Valsts statistikas komitejas, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Lopkopības produkcijas nodaļas un Ražošanas prognozēšanas un finansēšanas departamenta Analīžu un informācijas nodaļas dati un prognozes.)

Rūta Bierande,

LV lauksaimniecības nozares

redaktore

Invalīdu uzņēmējdarbības attīstīšanas perspektīvas

Šā gada 3. janvārī labklājības ministrs Vladimirs Makarovs bija uzaicinājis uz tikšanos Latvijas invalīdu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus un vairākus invalīdus uzņēmējus, lai apspriestos par līdzekļiem invalīdu uzņēmējdarbības attīstīšanai.

Valsts budžetā 1997. gadā ir paredzēti 200 000 latu invalīdu uzņēmējdarbības veicināšanai. Tikšanās mērķis bija pārrunāt, kā šos līdzekļus racionālāk piešķirt, kā izvērtēt pretendentu projektus, ņemot vērā to, ka pastāv zināma atšķirība starp uzņēmumu, kur invalīds ir tikai viens no daudziem strādājošajiem, un uzņēmumu, kur invalīdi ir pamatdarbaspēks.

Nācās secināt, ka uzņēmēju intereses bieži vien nesakrīt ar invalīdu sabiedrisko organizāciju interesēm, kuras uzskata, ka šie līdzekļi lielā mērā jānovirza viņu uzņēmumu darbības nodrošināšanai. Taču šie uzņēmumi ne vienmēr ir rentabli.

Diskusijā par to, kā labāk šos līdzekļus pārdalīt, vienojās, ka labākais cenzors dažādiem projektiem būtu invalīdu lietu nacionālā padome, kuras sastāvu veidotu gan invalīdu sabiedrisko organizāciju un uzņēmumu, gan ministriju pārstāvji (kopā 8–11 cilvēki). Priekšlikumi padomes izveidei līdz 17. janvārim tiks iesūtīti Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamentam. Pēc to apkopošanas ar ministra rīkojumu varētu tikt izveidota šāda invalīdu lietu nacionālā padome, un viens no tās uzdevumiem varētu būt līdzekļu izlietojuma pārraudzība.

Ne mazāk svarīgs jautājums būs iesniegto priekšlikumu un projektu izvērtēšana, atskaites sistēmas un kritēriju izvēle. Ir jāapzinās, ka, piemēram, garīgi slimajiem bērniem, kas arī tiek nodarbināti un kam darbs ir reizē arī rehabilitācija, šis darbs nekad nebūs rentabls. Tajā pašā laikā tas ir veicināms, un daļu no šiem skaistajiem un kvalitatīvajiem ražojumiem iespējamie interesenti varētu iegādāties par ziedojumiem.

Novērtējot šo tikšanos, labklājības ministrs Vladimirs Makarovs teica: “Tā bija ideju apmaiņa, mēģinot rast kompromisu starp dažādām interešu grupām, un mēs ļoti ceram, ka jau martā un aprīlī akceptētie projekti varēs saņemt naudu. Taču ministrija lūdz organizācijās nesadrumstalot šo naudu, bet izsniegt to pietiekami lielos apjomos, lai projektus patiešām varētu realizēt.

Ministrija šajā gadījumā nevēlas būt naudas dalītāja, tā vēlas būt projekta īstenotāja, taču stingri pamatojoties uz invalīdu lietu nacionālās padomes lēmumiem.”

Edīte Olupe,

Labklājības ministrijas

preses sekretāre