KOMENTĀRI. SKAIDROJUMI. VIEDOKĻI

Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

“Lāčplēša diena” vai “lāčplēšu diena”?

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”

Pēc Induļa Kažociņa vēstules laikrakstā “Brīvā Latvija” (1996.g. 44.nr.) arī mani ir lūguši izteities šajā “strīda jautājumā”. Proti, kā pienācīgāk saucama varoņu un varonības godināšanas diena 11.novembris, kas 1919.gadā bijusi Latvijas valsts visgrūtāko cīņu diena.

Tātad — no valodnieka viedokļa. Kuŗš nosaukuma variants būtu oficiālai piemiņas dienai vairāk vēlams? Tas gan nav gramatikas, bet drīzāk stila un gaumes jautājums, par kuŗiem neesot jāstrīdas. Taču var jau domstarpības paust lēnīgā garā. Un uz strīdēšanos man tiešām prāts šoreiz netiecas. Kāpēc ne, pateikšu beigās.

Kažociņa kungs aicina celt godā “lāčplēš u dienu”, stingri iebilzdams pret “kāda Lāčplēša dienu”, kas esot pat apvainojums dzīvību ziedojušiem patriotiem. Jo viņi, nevis kāds tautas teiku, Pumpura vai Raiņa Lāčplēsis esot godināti 11.novembrī. Pret to gan Kažociņa kungs neiebilst, ka ordenis nosaukts par “Lāčplēš a ” ordeni un ka tā aversā skatāms teiksmainais spēkavīrs cīņā ar zvēru. Kažociņa kungs raksta, ka “ar šo ordeni apbalvotos vīrus nodēvēja par Lāčplēša Kaŗa ordeņa kavalieŗiem (LKOK) vai vienkārši par lāčplēšiem”.

Pie šā vienkāršojuma domas tad aizķeŗas. — Tātad būtu dots nosaukums lāčplēsis arī tiem, kas paši “lāci plēsuši” nav, bet garīgi pieder pie simboliskā brīvības cīnītāja Lāčplēša kaŗa draudzes. Šķiet, viņiem būtu pienācies vārds lāčplēsieši (līdzīgi kā sakām kristieši, kalpakieši ). Bet, otrādi, balstīt vienkāršoto nosaukumu lāčplēši varētu ar aizrādījumu, ka viņu ordenī ir redzams pats pirmreizīgais Lāčplēsis un ka militāristus dažkārt jautri iedēvē pat pēc kāda īpatnēja apģērba gabala, piem., pēc viņu cepurēm (kādi kur pasaulē tiek saukti “zilās ķiveres”, ja nemaldos).

Vienkāršojumi ir gan īsi un ērti steidzīgā ikdienas izteiksmē, bet diez vai tie tikpat labi iederas oficiālā stilā un nopietnos nosaukumos. Vienkāršojums lāčplēši tomēr nav oficiāli pieņemts. Jo nav lāčplēši sastopami, piem., Latviešu konversācijas vārdnīcas attiecīgos šķirkļos X sējumā (1933.—1934.g.). Tāpat viņu nav jaunajā 1995.gada LKOK Biografiskā vārdnīcā publicētos ordeņa statūtos. Pilnā LKOK nosaukuma vietā īsuma labad bieži ir gan tikai kavalieris . Priekšvārdos lasāms: “.. radās paraža viņus visus dēvēt par “lāčplēšiem”..” Turpat G.Rauzāna rakstā pāra vietās ir manāmi “lāčplēši”, taču arvien tikai pēdiņās.

Īpašvārdā Lāčplēsis ir nosaukts vienvienīgais, bet ar mazu burtu rakstāmā sugasvārdā lāčplēsis — kāds no daudziem. Spilgtu personu (uz)vārdi nereti ir pārtapuši sugasvārdos. Un ne jau latviešu valodā vien. Tādējādi radušies, piem., fizikā ampēri, vati un sadzīvē antiņi, kangari, huligani . Īpašvārdam noslīdot sugasvārdos, var attdzīvoties nevēlama pirmējā nozīme — kā meženis potētā auga vietā (piem., uzvārdiem Auns, Sīkstulis ). Pēc mūsu lāčplēšu parauga tad arī, piem., krievu Annas un dāņu Ziloņa ordeņa kavalieŗi būtu dēvējami par annām un ziloņiem . Bet tas jau skan gandrīz kā joki nevietā.

Tādējādi pēc manas valodas izjūtas un atskārtas 11.novembris joprojām varētu palikt “Lāčplēš a diena”, kā Latvijā jau parasts un kā ir arī “Lāčplēš a iela”. Jo Lāčplēsis ir ne jau tikai teiku stiprinieks, kas plikām rokām lāci vārējis. Lāčplēsis kā patriotiska varoņa simbols ietveŗ tēvzemes brīvības izcīnīšanas ideju — ideju, kas iet pāri laikiem un robežām. Tāpēc mūsu Lāčplēša ordenis ir piešķirts arī ārzemju valstsvīriem un pat pilsētai Verdenai Francijā. Lāčplēsis, pārlaicīgais simbols, vieno patriotiskus varoņus, kādi mums bijuši sirmā vai nesenā pagātnē un kādi vēl gaidāmi nezināmā nākotnē.

Šajā pašā sakarā vēl gribas piebilst: var jau “ Lāčplēša diena” izteikt arī to pašu, ko visu “ lāčplēšu diena” — līdzīgi kā “Mātes (Ģimenes) diena” ir visu māšu (ģimeņu) piemiņas diena. Jo sugasvārds vienskaitlī bieži vien apzīmē visus sugas locekļus, visus līdziniekus (piem.: “ zemnieks tautu pabaro”).

Bet pilnīgi vienis prātis esmu ar Kažociņa kungu atzinumā, ka “maza tauta bez nacionāla patriotisma nespēj pastāvēt”. Tas attiecināms tāpat uz skaitā mazas tautas v a l o d u. Tai daudz bīstamāki ir nevajadzīgi aizguvumi un izteiksmes savdabības zušana, pakļaujoties svešiem paraugiem (un viltnieku vai vientiešu stāstiem, ka tā esot “attīstība”). Atsevišķi valodas jautājumi, arī nule iztirzātais, manuprāt, nebūt nav niecināmi sīkumi. Jo latviska un izkopta valoda spēj vienot visus latviešus — lai cik dažādās un tālās pasaules malās aizklīdinātus.

Un nevaru nepateikt vēl beigās, ka man silti skan Induļa Kažociņa uzvārds. Nevis tikai tā vārdiskās nozīmes dēļ, bet — atceroties Tālivaldi Kažociņu, ar ko pēdējā Latvijas brīvvalsts gadā reizē beidzām Valmieras ģimnaziju. Noprotu, ka arī Indulis ir no tās pašas varonīgās Kažociņu dzimtas. Patiesā cieņā sveicinu!

Kopprojekts: franču–latviešu vārdnīca

Francijas vēstniecība Latvijā, Latvijas Zinātņu akadēmija, LU Romāņu valodu katedra un LZA Latviešu valodas institūts vienojušies par kopīgu projektu franču–latviešu vārdnīcas izdošanai. Vārdnīcas apjoms bus liels — 60 000 vārdu un 540 000 izteicienu. Iepriekšējā franču–latviešu vārdnīca izdota pirms 30 gadiem ar 15 000 vārdiem un sen vairs neatbilst laika prasībām.

Pateicoties LZA Starptautiskās daļas vadītājas Dainas Šveicas enerģiskajai rīcībai, šim tik ļoti nepieciešamajam izdevumam ir atrasti arī līdzekļi. Tos darbības uzsākšanai ir piešķīrusi lielākā Francijas privātbanka “Societe Generale”. Šīs bankas Rīgas nodaļa rīkoja pieņemšanu minētā projekta dalīborganizācijām. Tajā čeku par 30 000 Francijas frankiem LZA Tālim Milleram pasniedza Deniss Davidovs “Societe Generale” centrālās administrācijas pārstāvis, atbildīgais par komercdarbību NVS valstīs un Baltijā. Pasākumā piedalījās arī bankas Rīgas nodaļas ģenerāldirektors Žans Klods Bolū, viņa vietnieks Kristiāns Delmass, Francijas vēstnieks Bernārs Ponsē.

Jaunā vārdnīca tiks publicēta izdevniecībā “Zvaigzne ABC”, un paredzēts, ka tā iznāks 1998.gada pavasarī.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre