Saeimas deputāti un pārtikas ražotāji, problēmu kopēju risinājumu meklējot

Par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas izbraukuma sēdi “Rīgas miesniekā”

Vakar, 22. janvārī, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija rīkoja izbraukuma sēdi akciju sabiedrībā “Rīgas miesnieks”. Tajā piedalījās ne tikai deputāti, bet arī Veterinārā departamenta speciālisti un, protams, “Rīgas miesnieka” vadošie darbinieki.

Kādēļ sēde notika tieši “Rīgas miesniekā”? Šo jautājumu “LV” uzdeva Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās komisijas priekšsēdētājam Atim Sausnītim:

— Mūsu komisija mēdz apmeklēt uzņēmumus, it īpaši, ja ir kāds sarežģījies jautājums, kā, piemēram, šobrīd ar veterinārajiem noteikumiem mazjaudas kautuvēm. Protams, šī aktualitāte izsauca zināmu interesi un viedokļu sadursmi visos jautājumos, kas saistīti ar gaļas ražošanu, pārstrādi, realizāciju, importa un eksporta attiecībām. Kādas korekcijas tirgū ienesīs vienotā Baltijas ekonomiskā zona un vienotais tirgus? To visasāk izjūt tieši paši ražotāji un pārstrādātāji. Patērētāju veselība un produktu kvalitāte ir ļoti nopietna lieta, to nevar risināt tikai emocionālā līmenī. Arī emocijas jāpamato ar faktiem.

Izbraukuma sēdes ļauj iedziļināties problēmās, parāda, cik tālu un daudz ir jākontrolē viens vai otrs process. Un mums ir jāmeklē problēmu risinājumi — kopā ar ražotājiem, ar cilvēkiem, kuri gadu desmitiem ir strādājuši savā nozarē un to pārzina. Mēs nevaram izdot likumus vai veikt tajos grozījumus, ja nezinām, kāda ir reālā situācija nozarē.

Nākamā izbraukuma sēde varētu būt uz kokapstrādes uzņēmumu, uz labības pārstrādes uzņēmumu. Komisijā esam vienojušies, ka atsevišķas aktualitātes iepazīsim tieši, apmeklējot uzņēmumus.

Uzņēmuma apskati deputāti sāka no šobrīd “sāpīgākā” punkta, kas sacēlis diezgan lielu ažiotāžu visā Latvijā, proti, no cūku kaušanas iecirkņa. Te nu bija redzams, kādai būtu jāizskatās kautuvei, kura atbilst Eiropas Savienības prasībām. Kā teica uzņēmuma ģenerāldirektors Juris Lūsis, “Rīgas miesnieka” cūku kaušanas iecirknis astoņdesmito gadu beigās tika pārbūvēts — palielināja kautuves jaudu, uzlaboja tehnoloģiju saskaņā ar Eiropas Savienības veterinārās drošības prasībām, kautuve tika pie speciālas grīdas, sienām, instalācijas, kanalizācijas un dezinfekcijas ierīcēm. Projektu kautuves pārbūvei izstrādāja vācu firma. Kad kaušanas iecirknis atkal bija gatavs uzsākt darbu, Rietumu eksperti bija izbrīnīti, ka Baltijā var būt Eiropas līmeņa cūku kautuve. Ražošanas direktors Henrijs Norberts teica, ka 1993. gadā, kad kautuve atsāka darbu, tās jauda bija 250 cūku stundā — 2000 cūku dienā jeb 520 000 cūku gadā ar visām nepieciešamajām analīzēm.

Taču šodien kautuve ir tukša. Kādēļ? Tieši lielā jauda ir arī tās “klupšanas akmens”, jo šobrīd to nevar pilnībā noslogot un nav rentabli kaušanas iecirkni darbināt. Arī šādu — Eiropas līmeņa kautuvi, kas ir vienīgā Latvijā, ja ne visā Baltijā...

Ja ar pilnu jaudu strādātu “Rīgas miesnieka” cūku kaušanas iecirknis un vēl viena vai divas lielas kautuves, tad Latvijā nemaz vairāk nevajadzētu, jo — cik tad to kaujamo cūku šobrīd Latvijā ir? Latvijā tagad sakarā ar veterinārajiem noteikumiem par dzīvnieku kaušanu mazjaudas kautuvēs ir sertificētas apmēram 220 kautuves. Vai tās visas būs noslogotas? Un vai tās visas iztur augstās veterinārās prasības? Tādēļ arī šobrīd uz rekonstrukciju gaida liellopu kautuve. Var jau rekonstruēt iecirkni atbilstoši Eiropas standartiem, bet vai arī to varēs pilnībā noslogot? Tā ir rūpe, kas nomāc akciju sabiedrības speciālistus un par ko risinājās diskusijas starp deputātiem, “Rīgas miesnieka” darbiniekiem, Valsts veterinārā departamenta direktoru Jāzepu Rimeicānu un Zemkopības ministrijas Likumības departamenta direktoru Viktoru Elksni. Akciju sabiedrības ģenerāldirektors Juris Lūsis teica, ka šobrīd uzņēmums cūkgaļu iepērk galvenokārt Tukuma rajonā, nedaudz arī Cēsu un Daugavpils rajonā, bet liellopus — Cēsu un Daugavpils pusē. Apmēram puse ražošanā izmantotās gaļas atdzesētu kautķermeņu veidā ir Latvijā izaudzētā produkcija, otra puse ir saldēta gaļa, ko uzņēmums pārsvarā ieved no Lietuvas.

Galvenais iecirknis, kas dod uzņēmumam vairāk nekā 87% no apgrozījuma un praktiski balsta visu “Rīgas miesnieku”, ir desu izstrādāšanas un pusfabrikātu ražotne. Tajā strādā 300 darbinieku un dienā saražo apmēram 50 tonnu gatavās produkcijas. Ēkā, kurā atrodas šī ražotne un arī atkaulošanas, gaļas sadales, vakuumiesaiņojuma, kūpināšanas, atdzesēšanas un citi pārstrādei nepieciešamie iecirkņi, vietu atraduši arī “stūrīši” darbiniekiem. Ir domāts, lai darbiniekiem būtu maksimāli maz jāiziet ārpus telpām, tādēļ rekonstrukcijas gaitā ir uzbūvētas gaišas ģērbtuves, atpūtas telpas, kafejnīca un ēdnīca. Darbinieki novērtēja šīs rūpes, sakot, ka viņi nu jūtas kā “baltie cilvēki”. Patīkami, ko tur liegt.

Ēka, kurā vēl joprojām norisinās rekonstrukcija, ir būvēta 1974. gadā, taču, kā saka darbinieki, praktiski tikai ārsienas ir palikušas tādas, kādas tās bija pirms rekonstrukcijas. Viss pārējais — sienas, grīdas, komunikācijas — ir rekonstruēts, un iecirkņi tikuši pie jaunām, modernām iekārtām. (Korpusam, kurā pirmās brīvvalsts laikā atradās slavenais “Bekona eksports”, jau apritējis pirmais gadu simts, un šā savulaik Anglijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, ASV un citās valstīs pazīstamā uzņēmuma ēkai pienācis nojaukšanas laiks. Taču — gods tās būvētājiem — mūris ir izturīgs un nojaucējiem reizumis sagādā krietnas galvassāpes.) Termiskajā nodaļā, kur desu apvalkos sapildītā masa un arī ar rokām gatavotās delikateses pārvēršas produkcijā, kādu mēs esam raduši redzēt uz veikala letes, ir uzstādītas “Maurer” firmas krāsnis. Dūmiem, kas nepieciešami kūpināšanai, izmanto alkšņu skaidas. Henrijs Norberts it kā jokojot aicina zemniekus aktīvāk izcirst grāvmalas, lai “Rīgas miesniekam” neaptrūkstas Latvijā izaugušo alkšņu.

Vēl ražošanas direktors Henrijs Norberts teica, ka “Rīgas miesnieks” nebaidās no konkurences, protams, godīgas konkurences, un ka viņu pašmērķis nav ražot, lai tikai ražotu. Galvenais uzņēmumam ir ražot tādu produkciju, kādu vēlas pircēji, un tādā daudzumā un arī iesaiņojumā, kas būtu ērts patērētājam un kas skaidri liecinātu, ka tā ir šī uzņēmuma produkcija. Iesaiņojums ar “Rīgas miesnieka” pazīšanās zīmītēm un marķējumu ir arī produkcijas aizsardzība. Kā teica ģenerāldirektors Juris Lūsis, to darīt piespieda rūgtā pieredze. “Rīgas miesnieka” produkcija ir augstas kvalitātes, tādēļ nereti negodīgi ražotāji izmanto uzņēmuma vārdu. Gadās, ka tirgotāji, kas nav paspējuši pārdot preci, uzņēmumam pasūta tikai kasti vai divas kastes svaigu produktu un uz tā “rēķina” iztirgo nesvaigo preci. Tādēļ Juris Lūsis iesaka iepirkties “Rīgas miesnieka” firmas veikalos.

Uzņēmuma realizācijas iecirknis pasūtījumus pieņem līdz dienas vidum un pēc produkcijas var braukt jau vienpadsmitos vakarā. Tas ir tādēļ, lai nākamās dienas brokastīs iedzīvotāji jau varētu mieloties ar svaigām desiņām, ruleti vai pastēti. Un, ja agrāk darbinieki brīnījās, ka pasūtījums ir tikai 3 vai 5, vai 10 kilogrami, tagad tā ir ikdiena — iedzīvotājiem ir ļoti zema pirktspēja.

“Rīgas miesnieks” dod darbu diviem tūkstošiem darbinieku. Desu ceha strādniekiem vidējā darba alga ir 142 lati. Visa uzņēmuma rekonstrukcijā līdz šim ir ieguldīti vairāk nekā 3 miljoni latu, pagājušajā gadā šiem mērķiem uzņēmums izdeva 1,2 miljonus latu. Saimnieciskās darbības apgrozījums 1996. gadā bija 17,626 milj. latu. “Rīgas miesnieks” pagājušajā gadā saražoja un realizēja 8345 tonnas desu izstrādājumu, 540 tonnas pusfabrikātu, 1257 tonnas pelmeņu, 3297 tonnas 1. kategorijas subproduktu un gaļas un 1640 tūkstošus kārbu konservu. Nodokļos pagājušajā gadā uzņēmums samaksājis 1 620 185 latus, un, kā ar gandarījumu teica uzņēmuma ģenerāldirektors, šobrīd pilnībā veikti arī norēķini ar gaļas piegādātājiem. Izstrādājumus “Rīgas miesnieks” realizē galvenokārt Latvijā, nedaudz eksportē uz Sanktpēterburgu, ar ko izveidojusies laba sadarbība. Īpatnība, ko atklāja darbinieki: ja vakuumiesaiņojumā parasti iepako dažas šķēlītes desas, karbonādes, ruletes, tad uz Krieviju vakuumiesaiņojumā dodas vairākus kilogramus smagi ruletes un desu klucīši. Un nav ko lēst, kādēļ. Princips “patērētājs tā vēlas” ir neaizskarams.

Uzņēmuma apskati deputāti beidza — kā labais tonis to prasa — ar produkcijas degustāciju, kuras laikā arī tika risinātas sarunas par gaļas ražošanas problēmām valstī.

Interesanta saruna norisinājās starp uzņēmuma ģenerāldirektoru Juri Lūsi un Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri Inesi Vaideri. Domāju, ka tā varētu ieinteresēt arī citu Latvijas uzņēmumu vadītājus. Šā gada nogalē Strasbūrā Latvija rīkos Ziemassvētku tirdziņu, kura galvenais mērķis būs popularizēt Latvijas preces. Taču, lai mūsu uzņēmumi varētu ievest savu produkciju Eiropas Savienības valstīs, tai jāatbilst visiem pastāvošajiem kvalitātes standartiem. Šobrīd Latvijā neviens uzņēmums šiem standartiem neatbilst. Taču vai tiešām nav iespējams šā gada laikā uzņēmumiem sasniegt tādu līmeni, lai produkciju atļautu eksportēt? Juris Lūsis saka — lai dabūtu Eiropas sertifikātu, uzņēmumam jābūt atestētam Eiropas Savienībā. Tādēļ viss korpuss, kur pašreiz notiek rekonstrukcija, jāsaved tādā kārtībā, lai atestāciju izietu. Tas nozīmē, ka visu produkciju, kas tajā tiks ražota, būs iespējams eksportēt uz Rietumu valstīm. “Rīgas miesniekam”, lai pabeigtu korpusa rekonstrukciju atbilstoši ES prasībām, trūkst vēl apmēram 1,5 miljoni ASV dolāru. Ja šie līdzekļi būtu, tad nebūtu problēmu savest uzņēmumu pilnīgā kārtībā. Ekonomikas ministrijai, kā teica Inese Vaidere, ir līdzekļi, kurus varētu novirzīt uzņēmumiem, kam “astīte” pietrūkst, lai varētu ražot Eiropas standartiem atbilstošu produkciju. Tādēļ ir lūgums uzņēmumiem, kuri jūtas tik stipri, ka varētu vest savu produkciju uz Ziemassvētku tirdziņu Strasbūrā, bet kuriem vajag vēl nelielu finansiālu palīdzību, lai sasniegtu Eiropas kvalitātes prasības, sazināties ar Ekonomikas ministriju. Strasbūra ir viens no Eiropas centriem, un Latvijas preču popularizēšana tajā ir veids, kā piesaistīt interesi par Latvijas ražojumiem Eiropā.

Sarunas risinājās arī par veterinārajām prasībām, par gaļas ievešanas kvotām uzņēmumiem, par nelegālās gaļas kustību Latvijā, par nodokļu politiku — par tām lietām, kas ir uzņēmēju ikdiena un par ko ļoti gribas aci pret aci parunāt ar Latvijas likumdevējiem. Problēmas ir gaļas produkcijas kvalitātes kontroles sistēmā — ir funkciju dublēšanās starp dažādām instancēm. Tāpat lielu skādi mūsu valsts kasei nodara nelegālie gaļas pārstrādes cehi. Cik gaudz gaļas, kam tranzītā vajadzētu šķērsot Latvijas teritoriju, paliek mūsu valstī? Uz to precīzi nevar atbildēt neviens, jo vēl līdz šim brīdim datori, kas atrodas muitas punktos, nav saslēgti vienotā tīklā (kaut arī par to runā vairāk nekā trīs gadus). “Rīgas miesnieka”, Veterinārā departamenta, Zemkopības ministrijas speciālisti un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti atklāti par visām šīm problēmām runāja. Beidzot izbraukuma sēdi, komisijas priekšsēdētājs Atis Sausnītis lūdza ražotājus apkopot problēmas un ieteikumus un nogādāt tos komisijā, lai sarežģījušos jautājumus varētu risināt un arī atrisināt, kopā ar visām instancēm, kuras atbildīgas par gaļas ražošanas, pārstrādes un realizācijas jautājumiem.

Nu — tēma, kas ir sāpīga “Rīgas miesniekam” un par ko “LV” pastāstīja reklāmas menedžere Inga Bridāga. Tad, kad pagājušā gada beigās uzņēmums slēdza kautuvi, sākās dažādas runas par to, ko nu tajās desās tagad pārstrādā. Runas, baumas, apmelojumi... Tagad uzņēmuma darbinieki saprot, ka vajadzēja vairāk par to informēt sabiedrību, ka bija jāaicina preses pārstāvji un jārāda un jāstāsta, kā un ar kādu gaļu uzņēmums strādā. Šis informācijas trūkums radīja pateicīgu augsni dezinformācijai. Aktivizējās nedraugi, presē parādījās dažāda rakstura publikācijas, uz kurām reaģēt uzņēmuma darbinieki uzskatīja zem sava goda. Raksti par Indijas gaļu, par Anglijas liellopu gaļu, par dzēšlapu cīsiņiem. Un to publicēja avīzes, kuras nepieskaita sevi dzeltenajai presei.

— Tas ir ļoti nepatīkami, jo neviens nav interesējies, zvanījis, vai šie fakti atbilst patiesībai, — saka Inga Bridāga. — No Indijas uzņēmums patiešām ieveda nelielu daudzumu liellopu gaļas, kurai bija sertifikāti un kas bija labas kvalitātes, bet tas bija pirms gada, 1996. gada janvārī. Tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu pasūtījumu uz Krieviju. Taču kāds, kuram ļoti nepatīk “Rīgas miesnieka” tīrā reputācija un tīrās spēles, mēģina uzņēmumu apvainot. Turklāt uzņēmums ir sācis apzināt visus nelegālos gaļas pārstrādes cehus, kuri arī bieži izmanto uzņēmuma vārdu. Šādu cehu skaits Latvijā ir tūkstošos. Un tajos neviens nepārbauda, ko kauj, kā kauj, ko liek klāt pie desām un kā tās realizē. Kā var cīsiņi tirgū maksāt 1 latu kilogramā? Kāda ir to pašizmaksa? Un kas tajā cīsiņā ir iekšā? Cik daudz naudas ražotājs ir samaksājis nodokļos? Ja vispār ir samaksājis...

Inga Bridāga uzticas tikai sava uzņēmuma produkcijai un labprāt brokastīs ēd “Krējuma cīsiņus”. Nu ko, acīmredzot arī mums atliek doties uz “Rīgas miesnieka” firmas veikalu un nopirkt “Krējuma cīsiņus” rītdienas brokastīm.

Rūta Bierande, “LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Rīgas Miesniekam ir cienītāju loks, arī attēlā redzamais skatuves mākslinieks Gunārs Placēns un Saeimas deputāts, ārsts Leopolds Ozoloiņš