Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zemes reformas tiesiskās, finansiālās un reģionālās īpatnības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.01.1997., Nr. 26 (741) https://vestnesis.lv/ta/id/29518

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

ANO sesijas vicepriekšsēdētājs - Rīgā pie kolēģiem

Vēl šajā numurā

23.01.1997., Nr. 26 (741)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RUNAS. REFERĀTI

Anna Seile, Dr.ģeogr. 6.Saeimas deputāte:

Zemes reformas tiesiskās, finansiālās un reģionālās īpatnības

No zemes reformas vēstures

Zemes īpašuma tiesību attīstības vēsture Latvijā ir gara un sarežģīta. Jau 1804.gadā tapa pirmais likums, kas regulēja zemnieku un muižas attiecības, pamatojoties uz noslēgtiem saimnieciskajiem līgumiem: zemniekiem mūža lietošanā ar mantošanas tiesībām tika nodota noteikta lauku saimniecība. Zemnieku pienākumos ietilpa zemi apstrādāt, maksāt muižai nodokļus, kā arī pildīt klaušas, kuras tika ierakstītas oficiālā dokumentā — vaku grāmatā. Pirmā īstā zemes reforma sākās 1861.gadā saistībā ar dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā. Tās laikā iesākās vācu muižnieku zemes sadalīšana un nodošana latviešu zemniekiem, uzsākot zemes izpirkšanu uz nomaksu.

Latvijas brīvvalsts laikā pasludinātās zemes reformas (1920.g. 16.septembrī) gaitā tika no jauna radīta un nostiprināta zemes īpašuma likumdošanas sistēma, kurā ietilpa arī Zemesgrāmatu likuma un zemes kadastra izveide.

1940.gadā sakarā ar Latvijas okupāciju atkal tika sagrauta zemes īpašuma nostiprināšanas un aizsardzības tiesiskā sistēma, kura no jauna tika veidota tikai 1990.gadā pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas 4.maijā.

Jau nepilnus 2 mēnešus pēc vēsturiskās 4.maija deklarācijas pieņemšanas — 20.06.1990. — tika pieņemts LR Augstākās padomes lēmums “Par agrāro reformu Latvijas Republikā”, nosakot kārtību, kādā zeme piešķirama lietošanā vai nododama īpašumā (atjaunojot īpašuma tiesības vai piešķirot tās no jauna); kā arī uzdodot zemes reformas darbu koordinēšanai un tiesiskai nodrošināšanai līdz 1990.gada 1.septembrim izveidot zemes komisijas visās pašvaldībās, bet Ministru padomei — sagatavot reformai nepieciešamos likuma projektus. Šos projektus sāka gatavot ne tikai Ministru kabinets, bet arī Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija un tās veidotās darba grupas. No deputātiem šajā darbā aktīvi piedalījās Voldemārs Strīķis, Jānis Kinna, Guntis Grūbe, Pēteris Krūgaļaužs, Andris Felss, Andris Apinītis, Stefans Rāzna un arī es, kā arī zemes ierīcības speciālisti Meikuls Locmers, Oļģerts Leščinskis un Voldemārs Melnis. Tomēr jāatzīst, ka par maz vērā tika ņemta 1920.gada zemes reformas pieredze, kaut arī materiālu par šīs reformas gaitu, grūtībām un rezultātiem ir ārkārtīgi daudz. 1937.gadā izdotajā rakstu krājumā “Valsts zemes bankas 15 gadi” redaktors O.Nonācs rakstīja: “Pats pirmais darbs, ko Latvija kā organizēta valstsvienība paveica — agrārā reforma —, bija dziļi pozitīvs ieguvums, var teikt, visu darbu pamats, uz kura varēja sākt celt valsts ēku. Ja šī pamata nebūtu, tad patiesībā nebūtu nekā ko atjaunot, jo nebūtu nemaz nacionālas Latvijas.”

Jau 21.11.1990. LR Augstākajā padomē tika pieņemts likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos”, kas vēsturē iegāja kā pirmais reformu likums, kurš regulēja īpašuma tiesību iegūšanu. Tomēr atjaunotajā Latvijas Republikā šī un vēlāk pieņemto likumu darbību sarežģīja vairāki faktori, jo Augstākās padomes deputāti un pašvaldību izpildorgāni vēl nenoticēja neatgriezeniskai sociālisma sistēmas sagrūšanai un privātīpašuma apsaimniekošanas priekšrocībām. Sarežģījumus radīja apstāklis, ka reformas uzsākšanai ar rajonu tautas deputātu padomju lēmumiem uz privātās iniciatīvas pamata jau bija izveidoti apmēram 7 tūkstoši pirmsreformas zemnieku saimniecību, bieži vien zemes reformas laikā radot konfliktus starp bijušo zemes īpašnieku mantiniekiem un tā sauktajiem Breša zemniekiem.

Lauku zemes reformas pirmajā kārtā pastāvīgā lietošanā tika nodots 31 procents no LR zemes fonda, izveidojot 57,5 tūkstošus zemnieku saimniecību un 113,2 tūkstošus piemājas saimniecību.

Būtiskākās problēmas zemes reformas gaitā

Izvērtējot zemes reformas gaitu un it īpaši zemes reformas otro kārtu, kurā zeme tika nodota īpašumā un īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatās, ir atklājušies vairāki būtiski trūkumi:

1) nenostabilizējušos politisko partiju darbības ietekmē daudzkārt laboti zemes reformas likumi, radot neviendabīgus nosacījumus zemes pieprasītājiem;

2) netika radīti ekonomiskie priekšnosacījumi lauksaimnieciskās darbības uzsākšanai atgūtajos un no jauna iegūtajos zemes īpašumos;

3) kārtība, kādā zeme tika piešķirta lietošanā vai īpašumā, tikai 1995.gada beigās tika reorganizēta, vienkāršojot lēmuma pieņemšanas procedūru;

4) sarežģīta un birokrātiski formāla joprojām palika zemes īpašumu tiesību nostiprināšana zemesgrāmatās;

5) mērniecības un zemes reformas darbiem tika atvēlēts pārāk maz valsts budžeta līdzekļu;

6) sarežģīta un ilga bija zemes strīdu atrisināšanas kārtība;

7) joprojām ir neskaidra lauksaimniecības attīstības koncepcija un ierobežotas ir iespējas realizēt lauksaimnieciskās ražošanas produkciju.

Lauku zemes īpašumu pieprasīšanas termiņš beidzās 1996.gada 1.novembrī. Pēc šī datuma turpinās zemes īpašumu nostiprināšana zemesgrāmatā, bet joprojām tiesiski neatrisināts ir jautājums par īpašniekiem nepiešķirtās zemes pārvaldīšanas un realizācijas kārtību. Visvairāk zemes reformas gaitā nesadalītu zemes platību ir Daugavpils, Krāslavas, Jēkabpils, Ludzas, Madonas, Rēzeknes un Saldus rajonā.

Vērojot zemes privatizācijas gaitu citās neatkarību atguvušajās bijušajās sociālisma zemēs (Vācijas austrumdaļā, Polijā, Čehijā, Igaunijā), rodas bažas par radīto iespēju uzpirkt zemes īpašumus, nerealizējot to apsaimniekošanu, ko nosaka ļoti zemā zemes tirgus vērtība.

Lauku zemes reformas pirmajā kārtā izveidoto zemnieku saimniecību vidējā platība ir 20 hektāru, tai skaitā — lauksaimnieciski izmantotās zemes platība — tikai 12 hektāru. Ir paredzams, ka īpašumu lielumi pieaugs, jo īstais zemes tirgus veidosies tikai pēc īpašumu reģistrācijas zemesgrāmatās, kad ekonomiski attīstītākās saimniecības uzpirks zemi no ražotnespējīgajiem sīkīpašniekiem.

Atšķirības pilsētu un lauku zemes reformā

Jāatzīmē, ka zemes reforma laukos un pilsētu teritorijās bija iecerēta ar atšķirīgiem pamatprincipiem.

Privatizējot lauku zemi, bija iestrādātas iespējas atdot īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot gadījumus, ja... Un likumā tika uzskaitīti šie gadījumi, no kuriem raksturīgākie bija: ja uz zemes atrodas valstij vai pašvaldībai nozīmīgi objekti vai citām personām piederošas ēkas un būves.

Privatizējot pilsētu zemi, zemes īpašniekam bija daudz vairāk tiesību atgūt zemes īpašumu, bet jaunuzbūvēto un līdz reformai iegūto ēku īpašniekiem tika saglabātas lietošanas tiesības, paredzot zemes izpirkšanu veikt kā savstarpēju darījumu kārtošanu — izpērkot zemi no īpašnieka īpašā kārtībā, kuru reglamentētu Ministru padome vai vēlāk — Ministru kabinets. Tomēr tikai 1995.gadā tika pieņemti šie noteikumi, kuri tomēr neparedzēja zemes izpirkšanu, samaksājot naudā, bet gan zemes gabalu izpirkšanu par sertifikātiem no valsts, savukārt liedzot īpašniekam par neatgūto zemi saņemt sertifikātus, pirms zemes gabala lietotājs nav attiecīgo zemes gabalu izpircis. Tas radīja neapmierinātību bijušo zemes īpašnieku un to mantinieku aprindās, bet savukārt — optimismu un rosību zemes jaunieguvēju vidū. Atšķirīga attieksme tika noteikta arī pret juridisko personu lietošanā esošajām zemēm, pilsētu reformā priekšrocības saglabājot bijušajiem zemes īpašniekiem, bet lauku reformā — juridiskajām personām nosakot noteiktu zemes lietošanas termiņu.

Pakāpeniski izveidojās sapratne, ka valstij un sabiedrībai īpaši svarīgu objektu (ostu, lidostu, izglītības un kultūras objektu) uzturēšanai tomēr arī pilsētu teritorijās ir nepieciešamas zemes platības, un prioritāri noteikumi šādu zemju iegūšanai tika iestrādāti vairākos speciālajos likumos. Tomēr vienlaikus ar šiem likumu grozījumiem netika iestrādāti labojumi, kas garantētu tiesības saņemt līdzvērtīgu zemi citā vietā tās pašas pilsētas teritorijā. Kā izrādījās patiesībā — tad tikai prominentas personas ir atradušas iespēju par sertifikātiem privatizēt īpašnieku nepieprasītus zemes gabalus pilsētās, bet bijušie zemes īpašnieki gaida “pārpalikumu noskaidrošanu” rindas kārtībā.

Vairākkārt presē ir aprakstīti zemes reformas kuriozi lidostas “Rīga” un Rīgas ostas teritorijā. Tiek pārmests Mārupes pagasta zemes komisijai, ka tā atjaunojusi zemes īpašuma tiesības, negaidot Satiksmes ministrijas konkrētos pieprasījumus. Tā kā laikus netika noteiktas lidostas robežas, kā arī atsevišķie privatizējamie uzņēmumi tā īsti nepacentās pierādīt, cik lielā mērā tie ir vai nav valstiski svarīgi objekti, notikumi risinājās zemes īpašnieku labā. Bet patiesības labad jāteic, ka īpašnieki, kārtīgi latvieši būdami, nemācēja pieprasīt un saņemt nomas maksu par lidostas ēkām un būvēm aizņemto zemi, tāpēc savus īpašumus pārdeva Latvijas Republikas pilsonim Genādijam Perepjolkinam, kurš ir kļuvis par populāru zemes uzpircēju ne tikai lidostas, bet arī ostas un Rīgas piepilsētas dārziņu teritorijās. Līdz ar jaunāko likumu grozījumu pieņemšanu, nosakot nomas maksu šādos gadījumos ne augstāku par 5% no zemes kadastrālās vērtības, bet zemes piespiedu izpirkšanas maksu valsts vajadzībām zemes kadastrālās vērtības apmērā, G.Perepjolkinam varētu rasties būtiski zaudējumi.

Likumu grozīšanas procedūra

Likumi pilnveidojas atkarībā no zemes reformas gaitā atklātajām situācijām, problēmām un tiesu prakses.

Katra likuma panta grozījums rada jaunu pavērsienu, radot atšķirīgus nosacījumus un iespējas zemes prasītājiem. Likuma normas ir jāmaina, ja tās nedarbojas praksē. Tā, piemēram, bija objektīva nepieciešamība mainīt pilsētu reformas likumā pantu, kurš noteica, ka zemi “neīpašnieki” varēja pieprasīt tikai līdz 1992.gada 20.jūnijam. Ir atklājies, ka vairākās pilsētās (Līvānos, Kandavā u.c.) lielākā namīpašnieku daļa dažādu objektīvu apstākļu dēļ masveidīgi zemi noteiktajā termiņā nebija pieprasījuši. Un tikai pēc vairākiem likuma labojumiem tika atrasts optimālais variants, ka attiecīgā pašvaldība savā teritorijā ar pilsētas domes lēmumu var pieteikšanās termiņu pagarināt. Diemžēl bez objektīviem labojumiem diezgan bieži tika izdarīti labojumi, kurus organizēja atsevišķi deputāti, deputātu grupas vai ieinteresēti resori. Arī katra jauna valdība iesniedza savus likuma labojumus. Tāpēc tieši zemes reformas likumu labojumi bieži ir radījuši tādas situācijas, kad atsevišķos pantos iestrādātās normas ir pretrunīgas.

Kā viena no zemes reformas pozitīvākajām iezīmēm ir minama Valsts zemes dienesta izveidošana. Projektēšana — novērtēšana — iemērīšana — uzskaite — kontrole: ir apsveicami, ka visas šīs funkcijas pilda viena valsts iestāde. Tomēr arī Valsts zemes dienesta darbību ierobežo nepieciešamo budžeta līdzekļu trūkums un darbu augstās izmaksas. Kā trūkums pēdējo mēnešu darbībā jāatzīmē Valsts zemes dienesta un Saeimas komisiju sadarbības “atsalšana”.

Kā viens no lielākajiem trūkumiem lauku zemes reformā tiek minēta lauku saimniecību sadalīšana starp mantotājiem, un tādēļ izveidojušās pārāk daudzas sīksaimniecības. Citēju Zemkopības ministrijas valsts sekretāra Jāņa Lapšes teikto: “Mūsu lielākā problēma ir tās saimniecības, kurās darba rezultāts ir ļoti zems. Mazās saimniecības nedrīkst pretendēt uz tirgu. Tomēr tās var ražot produktus paša saimnieka un viņa pilsētas patēriņam. Lielsaimniecībās, izmantojot modernu tehnoloģiju, ir ne tikai zemāka produkcijas pašizmaksa, bet arī augstāka kvalitāte.” (Dienas Bizness, 1996.g.) Es pilnībā nevaru pievienoties šim viedoklim. Vai vajag cīnīties pret šīm mazajām saimniecībām, kur katram sava māja, savi radi un var piepilsētas ražošanu attīstīt 2—5 hektāros zemes tikpat sekmīgi kā lielā lauku saimniecībā, kura nodarbosies ar citu ražošanas veidu — graudkopību vai piena lopkopību. 2—5 ha piepilsētas tuvumā var būt visai perspektīva saimniecība. Jāpiebilst: lai gan šo nelielo saimniecību skaits ir vairāk nekā 54 tūkstoši, tās visas kopā aizņem tikai aptuveni 190 tūkstošus ha, taču tā sauktās perspektīvās saimniecības — 31—100 ha — aizņem gandrīz trīs reizes lielāku platību — vairāk nekā 578 tūkstošus ha . Gribu atgādināt, ka vairākkārt zemes likumdošanā ir bijuši meģinājumi ieviest mantiniekiem nedalāmā zemes īpašuma principu, tomēr ne Augstākā padome, ne Saeima to nav atbalstījusi. Acīmredzot tāpēc, ka pēc tik grūtas un sarežģītas latviešu tautas likteņgaitas laika posmā no 1940.gada līdz mūsdienām vienīgā iespēja bija atjaunot Civillikuma darbību, dodot mantiniekiem izšķirt zemes strīdu lietas tiesas ceļā, bet lauku zemes pieprasītājiem — izmantot iespēju iegūt īpašumā zemi tam mantiniekam, kurš ir gatavojies zemi apstrādāt. Acīmredzot pirmajos gados pēc zemes īpašumu nostiprināšanas zemesgrāmatās sāksies reālā lauksaimnieciskā darbība vai arī zemes gabali tiks pārdoti. Jāatzīmē, ka Latvijas brīvvalsts laikā zemes nedalāmības principu noteica īpašs lauksaimniecības nolikums. Tomēr ir grūti pašreizējos apstākļos piemērot toreizējās likuma normas, jo sadzīves, ražošanas un materiāltehniskie priekšnosacījumi tagad ir pavisam atšķirīgi.

Prognozējot lauku apvidu turpmāko attīstību, ir pamats domāt, ka pilsētu tuvumā intensīvāk attīstīsies dārzeņkopība un augļkopība, tādējādi lielo pilsētu tuvumā neveidosies lieli zemes īpašumi. Nomaļajos reģionos savukārt ir paredzama zemes īpašumu platību pieaugšana un lauksaimniecības zemju transformācija meža zemēs, ja nemainīsies ekonomiskie nosacījumi vai valdības politika zemes īpašnieku kreditēšanas jautājumā. Tuvākajos gados paredzams arī jauna biznesa — lauku tūrisma — uzplaukums nomaļajos reģionos. Īpaša problēma ir to nelielo piemājas saimniecību atjaunošana un veidošanās, kuru īpašnieki nenodarbosies ar intensīvu saimniecisko darbību, bet uzturēs savus zemes īpašumus atpūtai nedēļas nogalēs, kā tas ir raksturīgi ziemeļvalstu — Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas teritorijā.

Īpašuma kompensācijas problēmas

Jau 1992.gadā likumā tika iestrādāts princips, ka kompensācija tiek aprēķināta rudzu vienībās atkarībā no zemes vērtības. Drīz vien iznāca likums par privatizācijas sertifikātiem, tai skaitā arī kompensācijas sertifikātiem. Šajā likumā tika noteikts, ka visa atlīdzība par zaudēto īpašumu tiks samaksāta kompensācijas sertifikātos. Nekāda atlīdzība naudā nebija paredzēta, bet cilvēki to visā pilnībā nesaprata. To arī nepaskaidroja zemes komisijas. Liela daļa, īpaši vecākie cilvēki, domāja — ja reiz kompensācija, tad naudā. Bet tas jau sen bija pateikts, ka saņems tikai sertifikātus. Esmu piedalījusies vairākos semināros, kuros ir analizēta šī situācija. Man vispieņemamākais šķiet čehu modelis — ja ir iedoti kompensācijas sertifikāti, tad tie ir izlietojami tikai šai konkrētajai personai vai viņas radiem, apvienojot sertifikātus. Diemžēl mēs Latvijā pieļāvām kompensācijas un parasto sertifikātu pārpirkšanu. Redzot, ka ar to var labi nopelnīt, radās jaunas uzņēmēju grupas. Tādējādi sertifikātu vērtība tika devalvēta. Tika konstatēts, ka rodas arī viltoti ieraksti, un reālais sertifikātu daudzums pārsniedz valdības izsniegto. Sertifikātu jēga bija tāda: ja nevari saņemt zemi, tad saņem kompensācijas sertifikātus, ar kuriem var izpirkt zemi citā vietā. Bija domāts arī — varēs izpirkt dzīvokļus pilsētā. Bet dzīvokļu privatizācija īsti nedarbojas pat tagad, kad likums ir spēkā jau vairākus gadus. Nupat grozījumos Zemes reformas likumā lauku apvidos ir izdarīts labojumus, kas paplašina to cilvēku loku, kuri saņems kompensāciju naudā. Tie ir bijušo īpašnieku dzīvie laulātie un politiski represētie mantinieki, kuriem vairs nav jāpierāda, ka viņa tēvs vai vectēvs bija represētais zemes īpašnieks.

Uzskatu, ka kompensācijas sertifikātu dzēšana, izmaksājot atlīdzību naudā, ir humāna un nepieciešama lieta vismaz dažām visvairāk cietušajām sabiedrības grupām, ja cilvēki labprātīgi ir atteikušies no zemes īpašuma tiesību atjaunošanas zemes īpašniekiem, politiski represētajām personām, mantiniekiem — invalīdiem utt.

Ministru kabinets ir izveidojis komisiju, kurai uzticēts izstrādāt turpmāku sertifikātu paātrinātas izmantošanas koncepciju, galveno uzmanību pievēršot brīvās, vēl nesadalītās zemes izpirkšanas iespējām. Acīmredzot 1.februārī spēku zaudēs Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi, jo tie nav izskatīti un apstiprināti Saeimā. Tie paredzēja, ka pašvaldībām piekrīt līdz 50% no zemes reformas laikā nesadalītās zemes, ja tās savā teritorijā ir pabeigušas zemes reformu. Vēl pat līdz šim laikam neviena pašvaldība nav pieņēmusi lēmumu par zemes reformas pabeigšanu savā teritorijā.

Tāpēc šķiet, ka visa brīvā, nesadalītā zeme būs valsts īpašums un varēs sākties tās pārdošana. Vairums speciālistu ir nonākuši pie viena viedokļa, ka zeme būtu jāpārdod par naudu un īpašuma kompensācijas sertifikātiem, lai radītu iespējamu kompensācijas sertifikātu tirgus cenas pieaugumu. Latvijas brīvvalsts laikā darbojās nosacījums, ka varēja pārdot arī zemes gabala iegūšanas tiesības, nenoformējot tās zemesgrāmatā. Tas vienkāršoja zemes iegūšanas procedūru. Zeme tika pārdota par simbolisku cenu — Ls 10 līdz 20 par hektāru. Acīmredzot šī procedūra būtu jālieto arī turpmāk, pārdodot valstij piederošo zemes reformas gaitā nesadalīto zemi.

Zemes reforma un finansu politika

Deviņdesmito gadu zemes reforma paredzēja gandrīz visus īpašuma tiesību atjaunošanas izdevumus segt no valsts budžeta. No valsts budžeta tika algoti zemes komisiju darbinieki un Valsts zemes dienesta struktūrvienības. Pamazām tomēr tirgus attiecību ieviešana prasīja savu: sadārdzinājās dažādu izziņu sagatavošanas izdevumi, arī zemes iemērīšanas izcenojumi, bet zemes īpašumu ieguvējiem labvēlīgi netika atrisināti kreditēšanas jautājumi.

1938.gadā zemkopības ministrs un Centrālās zemes ierīcības komitejas priekšsēdētājs Jānis Birznieks rakstīja: “Tos 10 gadus, kurus man bija lemts līdzi strādāt agrārreformas darbā, es atminos ar dziļu prieku un lepnumu. Daudzās lietās pirms 1934.gada mums vienības trūka, bet, par agrārreformu runājot, es varu liecināt, ka šeit savtīgums un saskaldīšanās pēc partiju programmām ļoti reti kad ņēma virsroku.” (“Valsts zemes bankas 15 gadi”, H.Dzelzīša red., 1937.)

Diemžēl par deviņdesmito gadu reformu šādus vārdus nevar sacīt, jo gan Saeimā, gan Centrālajā zemes komisijā partiju pārstāvju prasības bieži ir nesamierināmi pretrunīgas un racionālu kodolu sameklēt pieņemtajos lēmumos ir grūti, it sevišķi sākot ar 1996.gadu, kad arī Centrālajā zemes komisijā tika ar likuma spēku ieviests visu Saeimā pārstāvēto partiju līdzdalības princips.

Manuprāt, zemes reformas pabeigšana pēdējos gados tiek nepārtraukti steidzināta, lai gan tā salīdzinājumā ar 1920.gada reformu ilgst tikai 5 un nevis 17 gadus.

1920.gada 18.martā tika izdots likums par daudzo un dažādo kredītsabiedrību likvidēšanu, kreditēšanas funkcijas nododot Valsts zemes bankai. Likvidācijas komisija līdz 1922.gadam veica dažādo kredītsabiedrību likvidāciju. Līdz tam Latvijas robežās darbojās Donas zemes banka, Maskavas zemes banka, Viļņas zemes banka, Pēterpils–Tulas zemes banka un vairākas citas nenozīmīgākas krājaizdevumu sabiedrības, kuras bija izsniegušas kredītus par vairāk nekā 22 miljoniem krievu rubļu.

Pirmos aizdevumus deva Zemkopības ministrija, lai pirmajā pasaules karā sapostītā zeme un būves tiktu sakārtotas ražošanai, kā arī lai atjaunotu šķirnes lopu saimniecības. Zemkopības ministrijas izsniegtie aizdevumi bija par zemiem kredītprocentiem: lauksaimniecībai — par 4 procentiem gadā, zvejniecībai — par 6 procentiem gadā, lauku rūpniecībai — par 6 procentiem gadā.

Īstermiņu aizdevumus izsniedza uz laiku no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem, bet ilgtermiņa — uz laiku līdz 15 gadiem. Arī šos aizdevumus 1922.gadā pārņēma Valsts zemes banka. Tolaik uzskatīja, ka nepieciešamība sagādāt kredītus vispārējai ātrai lauku atjaunošanai lika izšķirties par valsts un nevis par privātām kredītiestādēm.

Pieņemot šādu lēmumu, Latvijas valsts ar saviem līdzekļiem neriskēja, jo kredītus izsniedza, nepārsniedzot 2/3 no īpašuma vērtības.

Valsts zemes banka ne tikai izsniedza kredītus, bet arī pati uzpirka zemi no veciem, vientuļiem vai darbaspējas zaudējušiem cilvēkiem, kā arī no bezbērnu ģimenēm, ja tās nevēlējās saimniecību turpmāk uzturēt, tādā veidā radot jaunas zemnieku saimniecības, kuras pārdeva strādātgribētājiem. Acīmredzot, ja šī pieredze būtu pārņemta un ieviesta jau zemes reformas pirmajos gados, lauku saimniecību attīstība šobrīd būtu sasniegusi daudz augstāku līmeni. Ja pasaules bankas samērā lētie kredītresursi būtu tikuši izmantoti lauksaimniecības vajadzībām, vadoties pēc 1920.gada Valsts zemes bankas darbības principiem, Latvijas lauku sētās jau būtu nostiprinājušies Eiropā un Baltijas valstīs konkurētspējīgi lauksaimniecības produkcijas ražotāji.

Attieksme pret meža zemes privatizāciju

Atšķirīga attieksme divdesmito un deviņdesmito gadu reformās bija arī pret mežu platībām. Divdesmito gadu reformas laikā tika likvidēti valsts mežu starpgabali un gandrīz vai piespiedu kārtā nodoti blakus esošajiem zemes īpašniekiem, tādējādi pamatoti sadārdzinot zemes izpirkšanas maksu, bet deviņdesmito gadu reformas laikā privatizējamie meži ir kļuvuši par īpašas konkurences objektiem, jo mežmateriālu realizācija ir gandrīz vai vienīgais lauku saimnieku ienākumu avots, bet to izpirkšanas maksa par sertifikātiem — samērā lēta.

Tā kā jau divdesmito gadu zemes reformas laikā tika likvidēti neizdevīgie valsts mežu starpgabali, tad Valsts mežu fonda saglabāšana vismaz platībās pēc stāvokļa uz 1940.gadu būtu nepieciešama, it īpaši novērtējot valsts mežu lomu kā veselīgas un dabiskas vides stabilizējošu faktoru.

Zemes reformas reģionālās īpatnības

Divdesmito gadu reforma vislielākās pārvērtības radīja Latgalē, likvidējot sādžu tipa apdzīvotības variantu un izveidojot viensētas, bet deviņdesmito gadu reforma visdziļākās pārvērtības ir radījusi tieši Zemgalē. Spēcīgo, attīstīto saimniecību īpašnieki kopā ar ģimenes locekļiem 1940.—1949.gadā tika deportēti uz Sibīriju, no kurienes ļoti daudzos gadījumos neviens vairs neatgriezās. Arī kultūrainava ir stipri izmainījusies, daudzas vecās viensētas tika sagrautas vai nojauktas, izveidojot vienlaidu meliorētu tīrumu masīvus un milzīgus fermu kompleksus.

Tieši Zemgales reģionā ir vismazākais bijušo īpašnieku vai to mantinieku zemes pieprasītāju skaits attiecībā pret zemes jaunieguvējiem. Tieši Zemgalē tika sabūvēti jauni daudzdzīvokļu ciemati, kuros strādāja dažādu tautību iebraucēji. Ja pavērojam Valsts zemes dienesta sagatavotos pārskatus par zemes pieprasījumu skaitu uz 1996.gada 1.novembri, tad nevar nepamanīt šādas atšķirības.

Krāslavas rajonā zemes īpašuma tiesību atjaunošanu pieprasījušas 12155 personas, bet zemes piešķiršanu par sertifikātiem — 3969 personas; savukārt Jelgavas rajonā atjaunot īpašuma tiesības pieprasījušas 4116 personas, bet par samaksu sertifikātos — 4267 personas. Līdzīga situācija ir arī Bauskas un Dobeles rajonā. Neraugoties uz lielo zemes īpašnieku skaitu, kuri pieprasa zemi izpirkt par sertifikātiem, tieši Latgalē un Austrumvidzemē ir visvairāk brīvo nepieprasīto zemes platību, tajā skaitā arī mežu platību. Arī zemesstrīdu skaits Latgalē ir lielāks nekā pārējā Latvijas teritorijā, kas daļēji izskaidrojams nevis ar strīdiem radinieku starpā, bet gan ar atsevišķu pašvaldību nevēlēšanos iedziļināties likumu būtībā, zemi sadalot reformas laikā. Rīgas, Jelgavas, Bauskas un Dobeles rajonā aizvien lielāku interesi par lielu zemes platību nomāšanu vai īpašumu iegādi ir izrādījušas vairāku ārvalstu firmas — pārsvarā no Kanādas, Dānijas un Vācijas. Zemes tirgus pārlieku straujā liberalizācija var novest pie lielu zemes platību nonākšanas ārzemju uzņēmējsabiedrību rokās, ja valstī netiks radīta iespēja vietējo lauku uzņēmēju finansiālai atbalstīšanai, veidojot ilglaicīgu un reālu kredītpolitiku. Pozitīvi vērtējama valdības uzsāktā iniciatīva depresīvo ekonomisko rajonu noskaidrošanā ar nolūku piesaistīt investīcijas, radīt jaunas darbavietas un iespējas uzņēmējiem, Latvijas statūtsabiedrībām un individuālajiem uzņēmumiem. Ir gaidāms, ka tieši sadarbībā ar depresīvo reģionu centriem attīstīsies un nostiprināsies arī lauksaimniecības produkcijas ražotāju specializācija un konkurētspēja.

Referāts nolasīts Latvijas ģeogrāfu kongresā LU Mazajā aulā 1996. gada 6. decembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!