INFORMĀCIJA

Kad uzrunā, informē, stāsta zinātnieki

Iznācis žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” aizvadītā gada 3.numurs

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Manuprāt, šoreiz mūsu rokās nonācis īpaši saistošs izdevums, kurā ietverta zinātniski un praktiski nozīmīga informācija, kas būtu iedalāma trijās grupās — 1) valsts nozīmes nacionālo zinātnisko bagātību izmantošanas un saglabāšanas aktualitātes, 2) tautsaimniecības problēmas, īpašu uzmanību veltot ražošanas attīstīšanai, 3) etnopolitikas jautājumi — un varētu vilināt plašu, daudzpusīgu interesentu pulku.

Tā žurnāla pirmā un plašākā apcerējumu grupa radusies, skaidrojot to pirmavotu stāvokli, kuri nepieciešami starpnozaru ilgtermiņa pētījumu programmas “Letonika” īstenošanai. Jautājumu apsprieda Latvijas Zinātņu akadēmijas 1996.gada 26.aprīļa sēdē, kuras kopproblēma saucās “Pētniecības iestāžu zinātniskie arhīvi un fondi — Latvijas nacionālā bagātība”. Problēmas izvirzīšanas būtība ir sekoša.

Latvijas zinātniskās pētniecības pašreizējo humanitāro institūtu un to priekšteču darbības laikā pēdējos 70 gados Latviešu valodas institūtā, Latvijas vēstures institūtā, Literatūras, folkloras un mākslas institūtā savāktas milzīgas zinātniskas un kultūras vērtības. 90.gados, kopš attīstās t.s. mutvārdu vēstures pētīšana, visai nozīmīgi dotumi cilvēku atmiņu ierakstu veidā krājas arī Filozofijas un socioloģijas institūtā. Vērtīgus materiālus par latviešu valodu un valodniekiem uzkrājusi LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedra. Viss šis materiālu kopums ir neaizstājams, nereti unikāls pirmavots latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures, tajā skaitā folkloras, mākslas, valodas un cita izzināšanai. Tas ir arī bāze un ierosmju devējs tautas kultūras un valodas dažādu jomu tālākai attīstīšanai.

Uzkrāto materiālu ievērojama daļa (antropoloģijas, arheoloģijas, folkloras un valodas dotumi) ir attiecināmi uz tiem vissenākajiem un senajiem laikposmiem, no kuriem par Latviju, Latvijas iedzīvotājiem, latviešiem un viņu senčiem vispār nav nekādu rakstītu ziņu un to nekad arī nebūs. Tāpēc šie dotumi ir vienīgie, vienreizēji un kā tādi saglabājami nākamajām paaudzēm. Tie ir arī publicējami un tā glābjami no izzušanas, jo jebkuram priekšmetam un tā fiksēšanas dokumentam ir savs pastāvēšanas laiks, kura gaitā materiāli pakāpeniski zaudē savu kvalitāti. Tāpēc tie ir savlaicīgi restaurējami un publicējami, viņu mūža paildzināšanai radāmi piemēroti glabāšanas apstākļi.

Latvijas zinātnieku uzkrātajām kolekcijām ir liela starptautiska nozīme. Austrumbaltija, tajā skaitā Latvijas teritorija gadu simteņu un pat tūkstošu gaitā pastāvēja kā atšķirīgu etnosu kontaktzona. Caur to plūda neviendabīgi saimnieciskās darbības un kultūras strāvojumi. Austrumbaltijā sadūrās dažādu valstisku veidojumu intereses. Nav iespējams uzrakstīt pilnvērtīgu baltu, Baltijas somu, ģermāņu un slāvu tautu etnisko, kultūras un citādu vēsturi, nepārzinot Baltijas, tajā skaitā Latvijas materiālu. Tādēļ par to interesējas daudzu zemju, it īpaši Baltijas jūras reģiona valstu zinātnieki. Iepazinušies ar mūsu kolekcijām, viņi apbrīno savāktās bagātības, vērtētās visai augstu, labprāt publicē latviešu darbus savos izdevumos.

LZA īstenā locekle Aina Blinkena rakstā “Latviešu valodas zinātniskie fondi un to izmantošana” izvērtē Latviešu valodas institūta kartotēkās esošās 10 060 000 materiālu uzskaites vienības, parāda to izmantošanas iespējas gan zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju gatavošanā, gan ikdienas praktiskajā darbā (mūsdienu latviešu valodas un rakstības izkopšanā un attīrīšanā no nevajadzīgiem svešvārdiem; mūsdienu valodas bagātināšanā; visu līmeņu mācību iestāžu darbā, taja skaitā mācību līdzekļu sastādīšanā, jaunu apdzīvotu vietu nosaukumu personvārdu veidošanā un citur). Kā viena no svarīgākajām vajadzībām minēta jaunas latviešu valodas vārdnīcas sastādīšana. Tai jābūt ievērojami plašākai par 20.—40. gados izdoto K.Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcu” un tās papildinājumiem, jāievada ikdienas apritē daudzi plašākām aprindām līdz šim nezināmi apvidvārdi un mūsdienu termini. Latvijai ļoti vajadzīga arī jauna vietvārdu vārdnīca, kura būtu izmantojama zinātnē un ikdienas praktiskajā darbā. Norādītas arī citas valodnieku darba aktualitātes. Iecerēto grāmatu izdošanas gadījumā latviešu sarunu un rakstu valoda kļūtu krietni bagātāka. Jāturpina valodas materiālu vākšana ekspedīcijās, jo Latvijas novadu iedzīvotāju runā vēl atrodami neskaitāmi līdz šim nepierakstīti vārdi un vārdkopas, kas vajadzīgi valodnieku zinātniskajā un praktiskajā darbā.

LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedras pasniedzējs Jānis Kušķis aplūko plašākai sabiedrībai maz pazīstamajos katedras fondos esošo zinātnei un praksei vērtīgo latviešu valodas izlokšņu ieskaņojumu un studentu pētniecisko darbu kolekciju. Ieskaņoti vairāk nekā 200 izlokšņu runātāju teksti. Mūsdienās unikāli ir Kuršu kāpās dzīvojušo latviešu valodas ieskaņojumi, kas izdarīti visos četros viņu kādreiz apdzīvotajos ciemos — Jodkrantē, Nidā, Pervalkā un Preilā. Kuršu kāpās dzīvojušo latviešu vairums 50.—60. gadu mijā uzdevās par vāciešiem un aizbrauca uz Rietumvāciju, kur sekojušo gadu desmitu gaitā stiprā mērā asimilējās. Ierakstos labi saskatāms latviešu, lietuviešu un vācu valodu jaukšanās process, kas norisinājās apvidos ar iedzīvotāju neviendabīgu etnisko sastāvu. 90. gados unikāli kļuvuši arī lībiešu valodas ieskaņojumi, kas 60. gados izdarīti gandrīz visos Kurzemes lībiešu ciemos: toreiz tajos pat ikdienas dzīvē vēl skanēja lībiešu valoda. Pārstāvēti visi lībiešu valodas dialekti, samanāma latviešu, lībiešu un igauņu valodu mijiedarbība. Katedrā glabājas ap 1500 studentu uzrakstītu darbu, kuros iestrādāts daudz jauna par apvidu izloksnēm, vietvārdiem, izlokšņu īpatnībām un citu. Kolekcijā ietilpst profesores Martas Rudzītes 80. gados rosinātā un iesakņotā jaunā virziena — Latvijas pilsētu vietvārdu pierakstīšanas rezultāti, pētījumi par latviešu valodnieku dzīvi un radošo darbību, par dažādu vēstures laikposmu (sākot ar 16. gadsimtu) tekstiem un daudz ko citu.

Latviešu Folkloras krātuves zinātnisko fondu pārzine Māra Vīksna stāsta par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas folkloras materiālu krājuma tapšanas gaitu, zinātnisko, kultūrvēsturisko, audzinošo un citādu vērtību. Šis krājums bija viens no Krišjāņa Barona sastādīto “Latvju Dainu” avotiem. Autore sniedz rūpīgi pārbaudītas plašākai sabiedrībai jaunas ziņas par latviešu folkloras vākšanu, apstrādāšanu un publicēšanu, par darba veicējiem, to pieļautajām paviršībām, neprecizitātēm, viltojumiem, nepareiziem rediģējumiem un citu. Visai nozīmīgi ir rakstā norādītie folkloras vācēju un iesūtītāju pseidonīmi, aiz kuriem nereti slēpjas ievērojami latviešu kultūras un sabiedriskie darbinieki. Labi parādīta analizētā krājuma lielā zinātniskā un praktiskā nozīme: neaizstājams pirmavots atsevišķu zinātnes nozaru un starpnozaru pētījumiem, viens no latviešu etniskās vēstures, kultūras vēstures, sabiedriskās domas, valodas izpratnes un vēstures stūrameņiem. Apstākļos, kad mūsu dzīvē no visām pusēm laužas iekšā kosmopolitisms, folklorai ir milzīga loma latviešu tradicionālās kultūras, ētikas un estētikas vērtību, arī etniskās pašapziņas saglabāšanā, izkopšanā un tālākā attīstīšanā.

Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnieki Aivars Tabūns un Vents Priedīte pievēršas jaunu informācijas tehnoloģiju radīšanas problēmai un vispusīgi stāsta par topošā Latvijas sociālo zinātņu datu arhīva uzdevumiem, saturu, izmantošanas iespējām. Viņi īpaši uzsver datortehnikas nozīmi zinātniskā darba paātrināšanā un salīdzināmo materiālu ieguvē.

LZA īstenais loceklis Ēvalds Mugurēvičs stāsta par Latvijas vēstures institūta arheoloģisko fondu bagātībām un par izrakumu gaitas fiksēšanas dokumentu kolekciju, kurā ietilpst ap 1,8 miljoni zinātniskās uzskaites vienību — senlietas, keramikas lauskas, dažādi paraugi, zīmētie plāni, fotoattēli, izrakumu pārskati u.c. Arheoloģiskie materiāli ir vienīgie avoti, uz kuru pamata iespējams pētīt Latvijas iedzīvotāju vissenākā un senā sastāva viedošanos, saimniecisko darbību, garīgo un materiālo kultūru, ekonomiskos un kultūras sakarus ar citiem etnosiem, arī citus jautājumus. Šie dotumi sāk savu stāstījumu laikposmā, kad Latvijā parādījās pirmie cilvēki, un beidz ar 15.—17. gadsimtu, kad savu nozīmi jūtami zaudēja viduslaiku nocietinātās pilis. Tie, kā jau minēts, ir neaizstājami avoti baltu, Baltijas somu, ģermāņu un slāvu tautu etniskās vēstures un kultūras vēstures izzināšanai. Daudzām arheoloģiskajos izrakumos atrastajām senlietām ir liela mākslinieciska vērtība un tās kā ierosmes avotu izmanto lietišķās un tēlotājas mākslas meistari un citu radošo nozaru darbinieki.

LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis izvērtē Latvijas vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas zinātnisko materiālu kolekciju, kurā ietilpst ap 350000 aprakstu, zīmējumu, fotoattēlu, dokumentu, to kopiju un citu dotumu. Lasītājs uzzina šīs kolekcijas uzbūvi, tematisko, teritoriālo, sociālo un etnisko saturu, hronoloģiskos ietvarus un citas iezīmes, kas nepieciešamas, lai varētu orientēties šajā Latvijā lielākajā latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures etnogrāfisko pirmavotu krātuvē. Ir norādītas vietas un tēmas, par kurām krātuvē ir maz ziņu (Rīga un citu lielo pilsētu apkārtne, apvidi, kuros dzīvojuši igauņi, krieviņi (voti) un vācieši, vispār pilsētas un citi). Rakstā norādītas tās jautājumu grupas, kuru skaidrošanai izmantojama šī kolekcija. Ir uzsvērta nepieciešamība turpināt zinātniskās ekspedīcijas jaunu materiālu vākšanai un esošo precizēšanai, jo pētniecības gaitā vienmēr rodas agrāk neizvirzīti jautājumi.

Habilitētā vēstures zinātņu doktore Raisa Deņisova stāsta par Latvijas vēstures institūta antropologu kolekciju nozīmi latviešu etnoģenēzes izpētē. Kolekcijā ietilpst ap 3000 seno Latvijas iedzīvotāju galvaskausu un 2000 skeletu, kas pārstāv laiku no 7. gt. pirms mūsu ēras līdz 18. gadsimtam. Iegūti arī plaši dati par mūsdienu latviešu, lībiešu un lietuviešu antropoloģiskajām iezīmēm, dermatoglifiku un asinsgrupām. Tie satur ģenētisko informāciju par 18000 indivīdiem. Latvijā ir visbagātākā antopoloģijas materiālu kolekcija Ziemeļeiropā, kurai īpaši liela nozīme baltu un Baltijas somu tautu etniskās vēstures izpētē. Kolekcijas apstrādē līdzās Latvijas antropologiem piedalās arī Anglijas, Somijas un Zviedrijas zinātnieki, jo iegūtajiem datiem ir liela zinātniska nozīme visas Ziemeļeiropas senvēstures problēmu pētīšanā.

Minēto rakstu kopu noslēdz pārskats par LZA 1996. gada 26. aprīļa sēdes norisi, kurā ietilpst viss pārrunās teiktais un apspriedē ierosinātais. Kā pašu būtiskāko te gribas minēt sekošo: 1) Latvijas humanitārās pētniecības institūtos un LU Baltu valodu katedrā ir uzkrātas milzīgas, nereti unikālas vērtības, kuras uzskatāmas par valsts nacionālo bagātību, 2) jāatjauno pēdējos gados līdzekļu trūkuma dēl apsīkušais šo bagātību papildināšanas ekspedīciju darbs, kam piešķirams nepieciešamais finansējums, 3) zinātniskās kolekcijas glabājas nepiemērotos apstākļos, kas apdraud to ilgstošu saglabāšanu, 4) kolekciju uzturēšanai, restaurēšanai, konservēšanai, normālu glabāšanas apstākļu radīšanai un telpu nomāšanai pētniecības iestādēm piešķirams pietiekošs ikgadējs bāzes finansējums, 5) ik gadus piešķirami pietiekami līdzekļi izcilo pirmavotu (folkloras, valodas, tautas mākslas un citu vērtīgo dotumu) publicēšanai īpašos materiālu krājumos, kā arī to grāmatu izdošanai, kas uzrakstītas uz šo pirmavotu bāzes, 6) lūgt LR valdību un Saeimu pievērst lielāku uzmanību valsts nacionālo bagātību saglabāšanai un nodošanai plašas sabiedrības rīcībā ar attiecīgu publikāciju palīdzību.

Ar zinātnisko kolekciju analīzes rakstiem sasaucas LZA goda locekļa Jāņa Graudoņa apcerējums par Viskrievijas X arheologu kongresu, kurš notika Rīgā 1896. gada augustā un deva spēcīgu ievirzi arheoloģijas attīstīšanai Austrumbaltijā. Atzīmējot kongresa simtgadi, Rīgā 1996. gada septembrī strādāja Eiropas arheologu asociācijas starptautiskais kongress.

LZA īstenais loceklis Ēvalds Mugurēvičs stāsta par Salaspils Mārtiņsalas apdzīvotības vēsturi, kas sākās mūsu ēras 1. gadu tūkstotī, kļuva pastāvīga 11. gadsimtā, bet intensīva un nepārtraukta tikai 12.—14. gadsimtā. 12.—13. gadsimtā salas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pievērsa tā laika tirgotāju un misionāru uzmanību. Mārtiņsala kļuva par vienu no svarīgiem centriem, no kura sākās kristīgās ticības izplatīšana Latvijā.

ASV dzīvojošais vēstures profesors Indriķis Šterns sniedz interesantu un plašu materiālu par Latvijā viduslaikos lietoto naudu, tās kalšanu, par zemes, mājdzīvnieku, dažādu ražojumu cenām, par naudas apgrozījuma regulēšanu un citiem jautājumiem.

Tautsaimniecībai veltīto rakstu kopā lasītāju uzmanību vispirms izraisīs LZA korespondētājlocekles Baibas Rivžas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasniedzējas Maigas Krūzmētras apcerējums par darbaspēka tirgus un bezdarba problēmām Latvijā 90. gados, kad bezdarbs ir kļuvis par ikdienas realitāti un nopietni risināmu jautājumu. Balstoties uz statistikas datiem, autores parāda bezdarba rašanās cēloņus, bezdarbnieku īpatsvaru valstī kopumā, laukos, pilsētās, dažādās izglītības kategorijās, atsevišķos pagastos. Viņas cenšas izcelt tos apstākļus, kas palielina iespējas kļūt par bezdarbnieku, piemēram, ražošanas sašaurināšanās, izglītības trūkums, vecums, cilvēku nespēja vai nevēlēšanās piemēroties jaunajiem apstākļiem un citi. Autores izvirza priekšlikumus problēmas risināšanai, diskutē par dažu ekonomistu un publicistu izteiktām domām.

Ekonomikas institūta zinātnieki Īrija Vītola un Andris Sproģis sniedz liellopu gaļas ražošanas vēsturiski ekonomisku raksturojumu, norādot, ka nozare Latvijā ir izveidojusies, izmantojot tās attīstībai labvēlīgus nosacījumus un ciešu saikni ar piena ražošanu, bullēnu nobarošanu gaļai un izbrāķēto govju izmantošanu gaļai. Izvērtējot nepārdomāto rīcību, kas 90.gados nozari noveda krasā lejupslīdē, autori stāvokļa uzlabošanai izvirza savus labi argumentētus valsts mēroga konstruktīvus priekšlikumus. Viņu gala secinājums: “Latvijas dabas un cilvēku resursi dod iespēju pilnībā segt iekšējā tirgus vajadzību pēc liellopu gaļas un tās produktiem ar nosacījumu, ka tiek ar likumiem un rīkojumiem sakārtots gaļas produktu tirgus, izbeigts nekontrolēts liellopu gaļas un tās produktu ievedums par dempinga cenām un pārejas periodā no sociālistiskajām lielsaimniecībām uz zemnieku saimniecībām līdz pēdējo nostiprināšanai valsts sniedz tām organizatorisku, morālu un finansiālu palīdzību.”

Ekonomikas institūta zinātniece Fortunata Eisaka pievēršas uzņēmējdarbības stāvoklim Latvijas laukos. Balstoties uz Balvu, Daugavpils un Jēkabpils rajona triju pagastu apsekojuma datiem, autore parāda daudzus apstākļus (zemnieku saimniecību lēna specializācija, nepietiekošs zemnieku saimniecību lielums, kooperācijas attīstības lēnums, nelabvēlīga nodokļu sistēma, lauksaimniecības produktu iepirkuma zemas cenas, mērķa subsīdiju trūkums u.c.), kas kavē zemnieku aktivitātes un saimnieciskās dzīves attīstīšanos.

Etnopolitikas tematisko grupu pārstāv divi raksti.

Vēstures doktors Leo Dribins publicē saistoši uzrakstītu apcerējumu par Latvijas nacionālo valsti 20.—30. gados un tās attiecībām ar vācbaltiešu minoritāti dažādos attīstības posmos. Rūpīgi analizēti dažādu sociālo slāņu un atšķirīgas politiskas orientācijas cilvēku un to grupu uzskati un rīcība etnopolitikas jautājumos, centieni saglabāt vāciešu vēl neseno privileģēto stāvokli Latvijā. Raksts sniedz nopietnu vielu pārdomām tiem cilvēkiem, kuri darbojas mūsdienu Latvijas etnopolitikā.

Vācu vēsturnieks, Austrumeiropas problēmu pētnieks Mihaels Garlefs (Garleff) publicē rūpīgi izstrādātu materiālu par kādreizējā Latvijas vācu minoritātes vadītāja Paula Šīmaņa dzīvi un sabiedriski politisko darbību, īpašu uzmanību veltot etnopolitikas jautājumiem. Katrs Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks un kultūras darbinieks pētījumā atradīs sev derīgu vielu un ierosmi praktiskai rīcībai.

Šajās rindās aplūkotais žurnāls kopumā sniedz daudz jaunas agrāk nepublicētas informācijas. Tas noderēs kā bagātas ierosmes avots dažādu nozaru speciālistiem, valsts iestāžu darbiniekiem, visu līmeņu pedagogiem. Žurnāla ziņietilpību ievērojami paplašina rakstiem pievienotās plašās avotu norādes un bibliogrāfija. Žurnāls ir vērtīgs mācību līdzeklis humanitāro nozaru studentiem, jo sniedz daudz līdz šim nepublicētu ziņu par Latvijas un latviešu kultūras un vēstures pirmavotiem un to glabātavēm.