DIPLOMĀTIJA

Latvija un pasaule latvieša acīm no ANO skatu punkta

Aivars Baumanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā, — “Latvijas Vēstnesim”

Kā jau informējām, uzturoties Rīgā, Latvijas Republikas vēstnieks un Latvijas misijas ANO Ņujorkā vadītājs Aivars Baumanis apmeklēja arī “Latvijas Vēstneša” redakciju, kur ilgā un atklātā sarunā ar mūsu laikraksta veidotājiem pārrunāja gan aktuālus ANO notikumus, gan Latvijas valsts un arī latviešu žurnālistikas aktualitātes. (Aivars Baumanis, pēc izglītības jurists, pirms diplomāta karjeras daudzus gadus ir strādājis žurnālistikā.) Tā radās arī šī intervija “Latvijas Vēstnesim”.

— Gads ir beidzies, un gads ir sācies. Šādai gada izvērtējuma intervijai vajadzēja tapt vēl vecā gada nogalē. Taču gadu mija vēstniekam ar ģimeni pagāja Ņujorkā. Ar ko saistīts šis brauciens uz Rīgu? Cik zinu, tas nav kārtējais atvaļinājums.

— Jā, Rīgā es esmu komandējumā. Pirmkārt, es atbraucu tādēļ, lai Ārlietu ministrijā vienotos par vēl vienas diplomāta štata vietas piešķiršanu Latvijas pārstāvniecībai ANO. Jo sakarā ar to, ka pērn mūs ievēlēja ANO Ekonomisko un sociālo jautājumu padomē (ECOSOC), mums darba apjoms krietni pieaugs. Un ir vajadzīgs, vismaz no jūlija, vēl viens darbinieks — diplomāts, kurš nodarbosies tikai ar ECOSOC jautājumiem. Arī ar milzīgo ECOSOC papīru plūsmu — lai šis cilvēks tos burtiski turētu savās rokās.

Tika panākta principiāla vienošanās, ka mums šī štata vieta arī būs. Ministrija labi saprot, ka četri diplomāti, kas Ņujorkā esam, ieskaitot mani, nevar ar pilnu slodzi darboties šajā padomē. Domāju, Latvijas mērķis nebija tikt ievēlētai tikai goda pēc. Ja mūsu valsts šajā padomē ir ievēlēta, tad jāuztur tas labais prestižs, kas Latvijai ir izveidojies Apvienoto Nāciju Organizācijā, un ir jāstrādā, elementāri jāstrādā. ECOSOC ir deviņas komisijas, četras komitejas un vēl vairākas apakškomitejas. Tā ka darba apjoms ir liels.

Otrkārt, es ceru, ka šī gada maijā Latviju ievēlēs arī ANO sieviešu sociālā stāvokļa komisijā. Tas atkal prasīs papildu darbu. Un nākamgad, es ceru, mūsu valsti ievēlēs ANO cilvēktiesību komisijā (abas tās ir ECOSOC komisijas). Līdz ar to ir aktuāli, lai no Latvijas uz Ņujorku brauktu strādāt vēl viens diplomāts. Kurš tas būs, es šobrīd nezinu, to lems ministrija. Bet principā mēs šādu vienošanos panācām. Man bija jāpārrunā arī par savu nākotni. Man šis ir pēdējais gads Apvienotajās Nācijās. Piektais gads. Es uzskatu par pilnīgi pareizu vēstnieku rotācijas principu un piekrītu tam, ka vēstniekam pēc pilnvaru laika beigām attiecīgajā ārvalstī kādu laiku ir jāpadzīvo Rīgā un jāpastrādā ministrijā. Lai pēc tam varbūt atkal dotos uz jaunu dienesta vietu. Tāpēc gada beigās, es gan vēl nevaru pateikt precīzu datumu, atgriezīšos Latvijā. Arī tas man bija jāpārspriež un jārunā par iespējamajām vakancēm. Es gan negribu par to plašāk izteikties, jo viss vēl ir diezgan neskaidrs.

Trešais iemesls manam braucienam bija dažādi kārtējie uzdevumi, kas ir daudz ērtāk risināmi tiešā sarunā nekā pa telefonu vai ar faksa starpniecību. Tikos arī ar Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Induli Bērziņu un šīs komisijas locekļiem. Es viņiem pastāstīju par mūsu misijas ANO darbu pērn un par to, ko mēs darīsim nākotnē. Jāteic, ka Saeimas Ārlietu komisijā es radu patiešām lielu izpratni gan par ANO problēmām kopumā, gan arī par mūsu misijas problēmām un perspektīvām. Īsi sakot, Rīgā es esmu komandējumā un šis man ir diezgan saspringts darba laiks.

— Šīs dienas ir saspringtas arī visai Latvijai, jo tieši šajās dienās demisionēja Ministru prezidents Andris Šķēle. Vai šis apstāklis neapgrūtināja misijas darba jautājumu risināšanu ministrijā?

— Nē. Tie visi ir Ārlietu ministrijas iekšējie darba jautājumi, un pret mani visi bija ļoti saprotoši. Es tikos gan ar ārlietu ministru Valdi Birkavu, gan ar ministrijas valsts sekretāru Māri Riekstiņu, gan citiem ministrijas darbiniekiem. Piedalījos arī Ārlietu ministrijas brīfingā. Laiks skrien mežonīgi. Jau pirmdien (27. janvārī — J.Ū. ) lidoju atpakaļ uz Ņujorku.

— Tādēļ esam jo vairāk pateicīgi, ka tik ļoti aizņemtais vēstnieks atrada iespēju atkal apciemot “Latvijas Vēstneša” redakciju. Šī ir patiešām laba izdevība izvērtēt pagājušā gada guvumu Latvijas ārpolitisko interešu sekmēšanā un Latvijas prestiža celšanā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jūs jau minējāt Latvijas uzņemšanu ECOSOC. Taču tas nebūt nav vienīgais Latvijai nozīmīgais pērnā gada notikums ANO. “Latvijas Vēstnesis” par tiem ir jau operatīvi informējis. Taču šī ir tā reize, kad gribam izvērtēt gadu kopumā un arī formulēt tā zīmīgākās tendences. Arī izvērtēt mūsu misijas ANO lielo diplomātiskā darba intensitāti. Jo atšķirībā no citiem vēstniekiem, kuri Latvijas intereses pārstāv vienā vai vairākās valstīs, jums būtībā jāuztur un jāveido Latvijas attiecības ar 184 valstu pārstāvjiem (jo ANO , Latviju ieskaitot, ir 185 dalībvalstis). Kāpēc tieši 1996. gads Latvijai nesa virkni tik nozīmīgu notikumu Apvienoto Nāciju Organizācijā?

— Vispirms jau darbs daudzpusējās diplomātiskajās attiecībās ir absolūti atšķirīgs no darba divpusējās attiecībās. It sevišķi ANO, kas ir pasaules lielākā starptautiskā organizācija. Taču pilnībā atbildot uz jūsu jautājumu — tam pamatā bija arī mūsu diplomātu iestrādes. ANO ir visu laiku jādarbojas, jo tur nekas nenotiek ātri. Nevar, teiksim, pieteikt savas valsts kandidatūru uz kādu no ANO struktūrām un tad vienkārši gaidīt, kad tavu valsti ievēlēs. Tā nekad nenotiek. Lobēšanas jeb pārliecināšanas, atbalsta meklēšanas posms — runājot par ECOSOC — bija aptuveni pusotrs gads. Man jāsaka, ka Ārlietu ministrijas attiecīgais departaments ļoti labi strādāja šajā virzienā. Mums bija ļoti saskaņota darbība. Tajā bija iesaistīts ne tikai attiecīgais departaments, bet arī visi Ārlietu ministrijas vadītāji. Ikvienā tikšanās reizē ar citas valsts ārlietu ministru tika izrunāts ECOSOC vārds. Arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, uzturoties pērnvasar Ņujorkā, sarīkoja mūsu misijā pieņemšanu ANO diplomātiem — tās galvenais mērķis bija meklēt atbalstu mūsu valsts kandidatūrai ECOSOC. Tā ka Latvijas uzņemšana ECOSOC bija ilga un neatlaidīga darba rezultāts.

— Laikam patiešām grūti pārvērtēt faktu, ka Latvija ir uzņemta ECOSOC — tas ir ļoti nozīmīgi arī mūsu valsts prestižam. Bet vai te nepaveras arī jauna iespēja un jauns uzdevums — šo mūsu valsts prestižu paaugstināt ar aktīvu un labu darbu šajā padomē?

— Bez šaubām, tas arī ir mans mērķis. Pirmkārt, mēs ECOSOC varam dot savu pieredzi. Jo mūsu valsts ir šajā pārejas posmā, gan ekonomiski, gan sociāli, gan citādā ziņā, un es domāju, ka šī mūsu Latvijas pieredze citām valstīm var būt interesanta. Ja mūs nākamgad ievēl cilvēktiesību komisijā, mēs katrā ziņā varam būt arī kā paraugs ar savu cilvēktiesību aizsardzības programmu, ko esam izstrādājuši, arī ar savu cilvēktiesību biroju, kuru kā paraugu ir minējis gan Hosē Ajala–Laso, ANO virskomisārs cilvēktiesībās, gan arī EDSO misijas Latvijā vadītājs Čārlzs Magi. Tā ka, es domāju — tas ir viens virziens. Otrs virziens, kur aktīvi būtu jāpiedalās, ir visu dalībvalstu interesējošo jautājumu apspriešana. Tādu kā sociālā ilglaicīgā attīstība, kā demogrāfiskās problēmas, iedzīvotāju problēmas un citas lietas. ANO 50. sesijā ir pieņēmusi milzīgu rezolūciju par ECOSOC turpmākajiem uzdevumiem šajā gadsimtā. Tā mums būs rokasgrāmata, ar kuru ieiesim ECOSOC un palīdzēsim šos jautājumus risināt. Un pēdējais, kas arī nav tik mazsvarīgi, — mēs, darbojoties ECOSOC kā dalībvalsts, varam mēģināt sekmīgāk novirzīt ECOSOC specializēto organizāciju konsultatīvo palīdzību Latvijai, arī daļēji finansiālo palīdzību caur UNDP (Apvienoto Nāciju Attīstības programma) un UNEP (Apvienoto Nāciju Dabas aizsardzības programma) un tā tālāk. Un līdz ar to varam sagaidīt, ka mūs kā ECOSOC dalībvalsti uzklausīs vairāk. Jo tā tomēr ir otra svarīgākā ANO struktūra aiz Drošības padomes, un būt šajā 54 valstu klubā ir gan prestiži, gan arī izdevīgi.

— Uz uzņemšanu ECOSOC kandidēja arī Bulgārija, kura ir gan lielāka par Latviju, gan arī tās vārds nav bijis tik konsekventi izdzēsts no pasaules politiskās kartes, kā tas pusgadsimtu bija ar Latviju. Jā, Bulgārija gan bija PSRS satelītvalsts. Taču tā tomēr arī tajā laikā bija ANO dalībvalsts. Kā, ņemot to vērā, izskaidrojams, ka Latvija tik ļoti pārliecinoši balsojumā par uzņemšanu ECOSOC apsteidza Bulgāriju? Tiesa, pašlaik Bulgārijā ir politiskā nestabilitāte, pat opozīcijas sadursmes ar drošības spēkiem, taču pērnajā novembrī, kad Ņujorkā notika šis balsojums, tā nebija. Vai Latvijas panākumu noteica mūsu diplomātu aktīvs un prasmīgs darbs ANO varas gaiteņos vai arī šādu balsojumu radīja kādi citi objektīvi iemesli?

— Jā, bija arī citi iemesli. Neapšaubāmi, pirmkārt liela nozīme bija mūsu aktīvajam, mērķtiecīgajam, ar Ārlietu ministriju saskaņotajam darbam. Taču liela nozīme bija arī tam, ka Bulgārija jau bija ECOSOC locekle, un bulgāri gribēja, lai viņu valsti ievēl uz vēl vienu termiņu. ANO nav strikti noteikts, ka jābūt rotācijai. Tas ir tāds nerakstīts džentlmeņu likums, ka rotācijas pricips ir jāievēro. Bet, kā redzējām no pirmās kārtas balsojuma, tas nebūt nav noteicošais princips. Pirmajā kārtā mums pietrūka trīs balsu. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc mēs, iespējams, uzvarējām: mēs gājām pirmoreiz, un mazām valstīm ir jādod iespēja. Bet tas viss ir tikai teorētiski. Ja šī mazā valsts neko nedara, lai šīs priekšrocības izmantotu, tad arī nekas nenotiktu. Tie tad arī bija tie divi apstākļi, kas ļāva Latvijai uzvarēt. Un trešais varbūt bija arī tas, ka Bulgārija jau ir ļoti daudzās komitejās un komisijās, arī citās ANO struktūrās. Un Bulgārija ir bēdīgi slavena ar to, ka tā visur iekļaujas un neko nedara.