DIPLOMĀTIJA

Latvija un pasaule latvieša acīm no ANO skatu punkta

Aivars Baumanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Aivars Baumanis: — Man negribētos, ka Latvija sekotu Bulgārijai šajā negatīvajā nozīmē. Tādēļ esmu šeit, lai mūsu misija dabūtu šo papildu štata vietu un lai mēs ECOSOC darbotos pilnvērtīgi.

— Man liekas, ka ļoti nozīmīgs notikums bija arī Latvijas vēstnieka ievēlēšana par ANO Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas viceprezidentu.

— Es gribētu mazliet precizēt ievēlēšanas kārtību, ko gan Ārlietu ministrija kādā savā paziņojumā, gan arī žurnālisti ir pārpratuši — tas esot noticis it kā rotācijas kārtībā. Tas tā gluži nebija, Latvija nebija jāievēl automātiski. Pērn uz šo vienu viceprezidenta vietu no Austrumeiropas valstu grupas bija vairāki kandidāti, kas gribēja piedalīties. Tad mums, savā grupā pārrunājot iespējamās kandidatūras, uzreiz bija skaidrs: ja šis vēstnieks ANO ir pirmo vai otro gadu, tad viņam nav pietiekamas pieredzes visā ANO “mašinērijā” — tātad tas atkrīt. Un tā, tīri lobējot grupā, mēs šo lietu “nolaidām uz bremzēm “ un panācām, ka vairs neviena cita Austrumeiropas valsts uz šo vienīgo vietu nepieteicās. Pretējā gadījumā būtu bijusi balsošana. Tāpat kā tas bija ECOSOC, kur uz vienu vietu pretendēja divas Austrumeiropas grupas valstis. Tika ņemts vērā arī tas, ka es ANO strādāju jau piekto gadu, man ir pieredze un ka mani — negribu šeit liekuļot — jau labi pazīst ANO vēstnieku un citu darbinieku vidū.

— Manuprāt, šī ir tā reize, kad jāatmet nevajadzīga kautrēšanās un jāsaka skaidri un konkrēti: Latvijas vēstniekam ANO nepārprotami ir autoritāte.

— Jā, tā varētu teikt. Jo šī sesijas viceprezidenta vieta ir vairāk personiska. Teorētiski tā gan ir valsts vieta, Latvijas vieta, un visvairāk no šī fakta iegūst Latvijas valsts — no tā, ka Latvijas vēstnieks ir ANO Ģenerālās Asamblejas sesijas vicepriekšsēdētājs. Bet šis darbs ir jāveic vēstniekam. Un katra grupa, izvēloties savu kandidātu uz šo posteni, ņem vērā vēstnieka kvalifikāciju, pieredzi un pārējās īpašības.

— Es domāju, arī tā veidojas Latvijas tēls.

— Jā. Bet es gan labāk teiktu — Latvijas prestižs. Latvijas prestižs Apvienotajās Nācijās šajos gados nav izveidojies slikts, un tāpēc es arī gribētu, lai mēs iekļautos šajās ECOSOC komisijās, lai mēs tur būtu īsti locekļi, nevis tikai skaitītos. Un, runājot par šo viceprezidenta pienākumu izpildi, jāteic, ka tie nav īpaši sarežģīti, bet atbildīgi gan.

— Te iederētos konkrēta ilustrācija šiem pienākumiem.

— Piemēram, ir jāvada ANO Ģenerālās Asamblejas sēdes. Kad es pirmo reizi uzkāpu tajā marmora tribīnē, sajūta bija diezgan dīvaina. Un tad tev iedod rokā āmuriņu. Tu vadi sēdi un dod vārdu atsevišķu valstu diplomātiem, vadi debates. Iejaucies, ja zālē ir troksnis un lūdz saglabāt klusumu. Sesijas dalībniekiem daudz kas jāpaziņo un sēdes beigas jānoslēdz ar āmura sitienu. Ja pieņem rezolūciju, atkal jāuzsit āmuriņš un jāsaka:”It is so decided!” (tas tā ir nolemts — angliski .) Tas nav grūts darbs, bet patiešām atbildīgs.

— Vai šajā darbā liela nozīme ir sēdes vadītāja personiskajām īpašībām? Vai ir svarīgi, lai šis cilvēks būtu valdonīgs? Vai gluži pretēji — nepieciešama dziļa tolerance?

— Sēdes vadītājam jābūt diezgan stingram un stingri rāmjos jātur visa sēdes norise. It īpaši 51. sesijā, kur prezidents ir Malaizijas diplomāts Razali Ismails, kurš izdarījis revolūciju ANO sēžu noturēšanā. Tās sākas laikā un beidzas laikā. Tagad iespējams pateikt — tad un tad izskatīs tādu un tādu jautājumu. Agrāk sēdes sākās ar pusotras stundas nokavēšanos un ievilkās līdz vēlam vakaram. Pirmo reizi manā ANO praksē (un arī vispieredzējušākie ANO diplomāti neatceras tādu gadījumu) Ģenerālās Asamblejas sesija beidzās tajā dienā, kad bija iecerēts — 17. decembrī. Jo Ismaila kungs brīdināja: “Vienalga, vai šo sesiju beigsim pēc Ņujorkas, pēc Tokijas, Maskavas vai Adisabebas laika, bet mēs to beigsim 17. decembrī.” Tā 17. decembrī ievēlēja arī jauno ANO ģenerālsekretāru un Ģenerālās Asamblejas šīs sesijas pēdējā sēde bija slēgta. Viss ANO mehānisms ir sācis griezties daudz straujāk un precīzāk. Un tāpēc arī mans viceprezidenta uzdevums ir šo stilu ieturēt. Tas absolūti atbilst manai darba stila izpratnei, un es cenšos to ieturēt.

— Vai pēc šīs ievēlēšanas par viceprezidentu mainījās kolēģu — citu valstu vēstnieku — attieksme pret Latvijas vēstnieku?

— Mjāa... redzi, attieksme it kā nemainījās. Mani ievēlēja septembrī. Bet, tā kā visus Latvijai būtiskākos jautājumus — gan ievēlēšanu ECOSOC, gan arī “cilvēktiesības” — izskatīja vēlāk, tad, ejot runāt ar attiecīgās valsts, it īpaši mazāko valstu vēstniekiem jau viceprezidenta statusā, — jā, tas man palīdzēja, es to skaidri jutu. Viceprezidents ir viceprezidents. Protams, pirmkārt es esmu Latvijas vēstnieks. Un tomēr, ja esmu viceprezidents, tad attieksme pret mani ir cita un vēlme izprast mūsu valsts situāciju ir daudz dziļāka.

— Raugoties no Latvijas, īpaši nozīmīgs bija arī ANO Ģenerālās Asamblejas 3. komitejas noraidošais lēmums par Krievijas rezolūcijas projektu, kurš saturēja Krievijas vecu vecos, un laikam gan mūžīgos, apgalvojumus par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Zīmīgi, ka par šo jautājumu pat nenotika balsošana.

— Jā, balsojuma par Krievijas rezolūciju nebija — ne pozitīva, ne negatīva. Situācija bija šāda: Krievija mums piedāvāja dažādus kompromisa variantus rezolūcijai, bet mēs no tiem kategoriski atteicāmies. Jo kopš 48. sesijas — tā notika pirms trim gadiem —, kad pieņēma šo ANO 48155. rezolūciju, situācija gan Latvijā, gan Igaunijā ir ārkārtīgi mainījusies. Ir pieņemts Pilsonības likums, pie mums ir nodibināts Cilvēktiesību birojs, ir pieņemta Nacionālā cilvēktiesību aizsardzības programma. Situācija ir pilnīgi cita, nekā bija pirms trim gadiem. Šajā trīs gadu starplaikā Latvijā bija ieradies ANO virskomisārs cilvēktiesību jautājumos Hosē Ajala–Laso, un viņa vērtējums visumā ir labvēlīgs mums. Ar dažām niansēm — par birokrātiju un tūļāšanos dažās valsts iestādēs, kas saistītas ar cilvēktiesībām. Tāpēc mēs atteicāmies no jebkāda kompromisa. Mēs teicām:”Nekāda rezolūcija nav vajadzīga. Šī jautājuma izskatīšana ir jāizbeidz. Ir jāakceptē virskomisāra Ajalas–Laso ziņojums.” “Nē,” Krievijas Federācijas pārstāvji teica, “mēs gribam iesniegt rezolūciju, kurā, protams, uzsvērsim arī pozitīvo, bet tajā pašā laikā lūgsim šo jautājumu izskatīt kādā no nākamajām sesijām, vislabāk 53. sesijā.” (Tas būtu 1998. gadā—J.Ū.) Mēs bijām pret to un negājām ne uz kādiem kompromisiem. Tad, kad bija skaidrs, ka Krievijas pārstāvji šo rezolūcijas projektu tomēr iesniegs 3. komitejā, mums, visu laiku konsultējoties gan ar Baltijas valstu vēstniekiem, gan ar Ziemeļvalstu vēstniekiem, konsultējoties ar Eiropas Savienības valstu vēstniekiem, it īpaši Īrijas, jo Īrija tajā laikā bija ES prezidējošā valsts, kļuva skaidrs, kā rīkoties. Krievijas pusei gan bija vairākas tikšanās ar ASV vēstnieci ANO Madelēnu Olbraitu, kura pauda stingru nostāju — Amerika balsos pret šo Krievijas rezolūciju. Viņi tikās arī ar Īrijas vēstnieku, un arī tur tika pateikts, ka ES valstis balsos pret šo Krievijas rezolūciju. Bet Krievijas puse tomēr nerimās un uzskatīja, ka viņi iesniegs savu rezolūcijas projektu. Visas šīs konsultācijas notika gan agrās rīta stundās, gan vēlu vakaros. Tas bija bezgala ilgs un pacietīgs darbs. Un tad, es tagad neatceros, kam pēkšņi dzima šī ideja: bet kā būtu, ja Latvija un Igaunija vēl pirms Krievijas iesniegtu savu īsu lēmuma projektu par to, lai šis jautājums vispār tiek izbeigts. Es tiešām šobrīd nevaru pateikt, kam šī ideja radās. Tā nāca tādā “brain storming” gaitā. Viens šo ideju pasvieda, citi uztvēra. Tai varētu būt vairāki autori kopā.

— Tā tiešām bija ģeniāla ideja!

— Jā, tā bija! Un mēs momentā arī reaģējām. Bet te sākās nesaskaņas ar Igauniju. Igauņi uzskatīja, ka nekādus lēmumus nevajag, ka viss ir tāpat saprotams. Pusi dienas mēs ņēmāmies ar igauņiem. Tad ātri sastādījām šo lēmuma projektu un iesniedzām to pirmie. Stundu pirms Krievijas Federācija iesniedza savu rezolūcijas projektu. Saskaņā ar ANO Kārtības rulli mūsu lēmuma projekts bija jāizskata pirmais. Krievijas diplomātiem tas bija absolūti negaidīti. Viņu reakcija pirmajā brīdī bija diezgan izmisīga. Pēc tam mēs — Igaunijas vēstnieks ANO Trevimi Velliste (bijušais ārlietu ministrs) un es — tikāmies ar Krievijas vēstnieku Sergeju Lavrovu. Viņš bija tāds ļoti nervozs un teica:”Ko jūs īsti gribat?! Mēs savā rezolūcijas projektā visu pozitīvo, kas ir paveikts, jau rakstām!” Es atbildēju, ka mēs negribam rezolūciju. “Bet kaut kas mums ir vajadzīgs!” — tā viņi. Es atkal: “Okay, ņemam mūsu lēmuma projektu un uz šī projekta pamata sākam strādāt!”

Tad viņš izvilka pildspalvu un sāka — to, kas bija lēmuma beigās, pārlika lēmuma sākumā. Viņš ierakstīja arī vārdu “particulary” (sevišķi — angļu val. ) — to vārdu mēs vēlāk dabūjām ārā — proti, ka šis jautājums esot jāizskata sevišķi. Tad viņš jautāja: “Vai tas jums ir pieņemams?” “Jā, tas mums ir pieņemams,” atbildēju.

Sākās zvanīšana uz Rīgu, uz Tallinu, uz Maskavu. Laiks iet. Tā ir pēdējā diena, kad 3. komiteja strādā, un kaut kas ir jāizlemj. Vai uz balsošanu tiek likts Latvijas rezolūcijas projekts vai Krievijas rezolūcijas projekts. Vai arī mēs iesniegsim consensus .

Un mēs iesniedzām šo consensus variantu, absolūti “jēlā” veidā. Ar visiem rokas labojumiem pavairojām uz kseroksa un izplatījām visām 3. komitejas valstīm, un iesniedzām 3. komitejas priekšsēdētājai. Un tad, kad viņa nolasīja to un pateica: “ It is so decided!” (tas tā ir nolemts - angliski ), visa zāle atviegloti uzelpoja. Jo tas noņēma valstīm vajadzību izšķirties ieņemt vienu noteiktu pozīciju — izšķirties par mūsu rezolūcijas projektu vai Krievijas rezolūcijas projektu.

— Taču šis ANO Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas 3. komitejas lēmums bija prasījis no jums, Latvijas diplomātiem ANO, milzu darbu. Ir arī saprotams, ka daudz kas šajā mūsu sarunā paliek “ārpus kadra”, jo nevar jau publiski izklāstīt visas diplomātiskā darba aizkulises. Tas daudzos gadījumos nebūtu korekti arī pret jūsu kolēģiem — citu valstu vēstniekiem.

— Tā ir. Un es esmu ļoti pateicīgs “Latvijas Vēstnesim” par to, ka jūsu avīze publicēja šo Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavoto apkopojumu “Cilvēktiesību aizstāvības jautājumi Latvijas Republikā 1994 — 1996” (skat. “LV” 28. 11. 96. Nr. 204./205. — J.Ū.), kas Ņujorkā tika izplatīts kā oficiāls ANO dokuments.

— Šis dokuments, gluži loģiski, bija sagatavots angļu valodā, un “Latvijas Vēstneša” redakcija to pārtulkoja arī latviski, publicējot to abās valodās .

— Jā, mēs par to esam ļoti pateicīgi. Šī publikācija bija vēl viens apliecinājums tam, ka mums šajā jomā nav nekā slēpjama. Protams, tikpat labi mēs to varējām arī nedarīt.

— Šo ANO norišu kontekstā gribu atgādināt epizodi Rīgas Diplomātiskajā salonā, Krievijas Federācijas vēstnieka Aleksandra Raņņiha atvadu vakarā. Epizode tika atreferēta arī “Latvijas Vēstnesī”. Pēc tam, kad vēstnieks ilgi un plaši bija raksturojis labās Latvijas un Krievijas ekonomiskās sadarbības potences, turpat apgalvojot, ka vienīgais šķērslis šīm attiecībām esot “740 tūkstošu Latvijā dzīvojošo nepilsoņu cilvēktiesību pārkāpumi”, “Latvijas Vēstneša” pārstāvis viņam uzdeva jautājumu:” Vai jūs uzskatāt, ka visi augsta ranga ANO, Eiropas Savienības un EDSO eksperti, kas bijuši Latvijā, lai speciāli iepazītos ar šo jautājumu, un nav atraduši jūsu minētos cilvēktiesību pārkāpumus, tāpat ANO Ģenerālās Asamblejas 3. komitejas dalībvalstu vēstnieki, nolemjot izbeigt šī jautājuma apspriešanu, jūsuprāt, ir nekompetenti un neobjektīvi?” “Jā, es tā uzskatu! Viņi ir nekompetenti, un viņi ir neobjektīvi,” tāda bija Krievijas Federācijas vēstnieka Aleksandra Raņņiha atbilde. Kā Latvijas vēstnieks ANO varētu komentēt šādu nostāju?

— Ja man būtu jāatbild pavisam īsi, es pateiktu: “No comments!” Bet es komentēšu. Pirmkārt, es uzskatu, ka tas ir pilnīgi nepamatots apgalvojums, jo, stāstot ANO dalībvalstīm, neskaitāmas reizes tiekoties ar ANO augsta ranga ierēdņiem, tādiem kā politiskā departamenta direktors Mareks Goldings, tādiem kā viņa vietnieks de Soto, tādiem kā bijušā ANO ģenerālsekretāra Butrosa Butrosa Gali vecāko padomnieci cilvēktiesību jautājumos Rosario Grī, mēs atkārtojām tēzi: ja ANO turpina šī jautājuma izskatīšanu arī nākamajās sesijās, tad tas nozīmē, ka nav ticamības ANO augstu amatpersonu un faktu pārbaudes misiju slēdzieniem. Un ka ar to ANO apdraud savu autoritāti. Ja divas ANO faktu pārbaudes misijas ir konstatējušas, ka Latvijā nav šo cilvēktiesību pārkāpumu tādā izpratnē, kā tas ir pieņemts starptautiskajā praksē, vai tiešām vēlreiz kāds ir jāsūta pārbaudīt? Tad jau tam jābūt pašam ANO ģenerālsekretāram. Un šis arguments viņus pārliecināja. Jo patiešām ANO jau ir visi nepieciešamie materiāli, ir veiktas visas nepieciešamās pārbaudes Latvijā. Un uzskatīt, ka ANO cilvēktiesību eksperti ir nekompetenti... Tajā pašā 3. komitejā Ajala–Laso sniedza ļoti izsmeļošu ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē. Un visas ANO dalībvalstis ārkārtīgi augstu novērtēja Ajalas–Laso kā cilvēktiesību virskomisāra un cilvēktiesību centra vadītāja darbu šajā jomā. Un novērtēja viņa augsto profesionalitāti. Tā ka šaubīties... nu tad ir jāapšauba arī, ka pēc ceturtdienas nāk piektdiena.

— Vai pēc manis pārstāstītās epizodes, kas notika Diplomātiskajā salonā, būtu tik neiespējami, ka Krievijas diplomāti apšauba arī piektdienas nākšanu pēc ceturtdienas? Ja to attiecīgajā brīdī prasītu Krievijas ārpolitiskās un, iespējams, arī iekšpolitiskās intereses.

— Mjāa... Īsi sakot, šis jau no sākta gala ir politizēts jautājums, lai parādītu Eiropas Savienībai, ka Latvija un Igaunija ir valstis, kuras diezin vai vajag uzņemt Eiropas Savienībā, lai to pašu parādītu NATO. Lai diskreditētu neatkarīgās Latvijas tēlu pasaulē. Tas ir tikai tā.

— Bet vai tas nav arī tādēļ, lai novērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību no cilvēktiesību pārkāpumiem pašā Krievijā? Maskavā bruņoti drošības struktūru vīri mēdz aizturēt cilvēkus, turēt “zem stobriem” un pārmeklēt tikai tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir tumša ādas krāsa un ka viņi izskatās piederīgi “kaukāziešu nacionalitātei”, kā šādos gadījumos Krievijā mēdz sacīt. Liekas, pasaulē būs ļoti maz valstu, kurās mūsu laikā kaut kas tāds būtu iespējams. Par kādām gan cilvēktiesībām, ja tāda prakse ir viņu pašu mājās, vēl var runāt Krievija?!

— Ziniet, ko uz to atbild Krievijas diplomāti? Viņi saka tā: “Tā nav valdības un valsts politika. Tā ir Maskavas mēra Lužkova politika. Ārlietu ministrija to nosoda.” Nupat arī mūsu Ārlietu ministrijas brīfingā izskanēja Latvijas žurnālistu jautājums, vai mēs nevaram ierosināt ANO jautājumu par cilvēktiesību situāciju Krievijas Federācijā. Tāds variants ir ļoti daudz pārrunāts un analizēts, un pētīts. Par to ir daudz jau domāts un spriests. Mums ir bijušas par to neskaitāmas konsultācijas ar Ziemeļvalstīm, ar Madelēnu Olbraitu un ar daudziem citiem pieredzējušiem politiķiem esam runājuši par šādu iespēju, un viņi visi mums ir ļoti nopietni ieteikuši: “Nedariet to! Iznāks, ka jūs argumentu vietā rādāt ar pirkstu: “Pats esi tāds...”” Jo pirmkārt vislielākie cilvēktiesību pārkāpumi notikuši Čečenijā. Bet tā ir “Krievijas iekšēja lieta”. Čečenija ir Krievijas Federācijas teritoriāla sastāvdaļa. Un tāpēc starptautiskās organizācijās jautājumu par cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā neizskata, jo tad tā būtu “iejaukšanās Krievijas Federācijas iekšējās lietās”. Starp citu, es arī šo pieeju kā argumentu esmu lietojis sarunās ar Krievijas diplomātiem: “Ja jūs to uzskatāt par iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, tad tikpat labi arī jūsu aktivitātes, ceļot starptautiskās organizācijās jautājumu par cilvēktiesību situāciju Latvijā un Igaunijā, ir iejaukšanās mūsu valstu iekšējās lietās.” Tas, kam dot pilsonību, ir katras valsts iekšējā lieta. Turklāt Latvijā ir arī liela ukraiņu diaspora, liela baltkrievu diaspora, liela poļu diaspora. Bet ne Ukraina, ne Baltkrievija, ne Polija nav ne reizi ne ANO, ne arī citās Eiropas starptautiskajās organizācijās izvirzījušas jautājumu par kaut kādiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Bet Krievija uzņemas tādu kā impēriska mecenāta lomu — runāt par “krievvalodīgajiem”. Šis jēdziens jau arī neiztur nekādu kritiku no starptautisko tiesību viedokļa. Tas ir mākslīgs termins. Ko nozīmē “ russkojazičnije”?! Mēs abi taču arī protam šo krievu valodu — vai tad mēs arī būtu “russkojazičnije”?!

— Absurdi, bet fakts. Tad jau, vadoties no tās pašas Krievijas loģikas, piemēram, Pekinas valdība varētu “uzņemties rūpes” par Ņujorkas “Čaintaunā” dzīvojošajiem ķīniešiem.

— Bez šaubām! Un kāpēc Krievijas Federācija nekad neizvirza jautājumu par gandrīz miljonu krievu, kuri dzīvo Ņujorkas Braitonbīčā? Un kuriem tur nebūt neiet saldi. Krievija nekad neizvirza šo jautājumu.

— Laikam te jāpiebilst, ka šie gandrīz miljons Braitonbīčas krievu nav ASV pilsoņi.

— Protams, viņi nav ASV pilsoņi. Viņi ir ASV pastāvīgie iedzīvotāji. Tāpat kā Latvijā tie ir krievi un baltkrievi, kuri vēl nav kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Dabīgi, ka Krievija šo jautājumu nekad neizvirza — neies taču “kasīties” ar Ameriku.

— Tāda dubultmorāle. Pret lielām valstīm vieni kritēriji, pret citām mazi.

— Jā, tas ir tāds dubultstandarts. Mēs dārām to, kas mums ir izdevīgi. Politikā jau vispār ir tikai intereses. Politikā nav īpašas morāles. Ir tikai savas valsts intereses. Un, ja tās ir pretrunā ar citas valsts interesēm, tad cauri... Mūs atbalsta daudzas valstis, bet, tiklīdz šīs intereses saskaras un tiklīdz ir jāparāda sava nostāja, kā tas bija ANO Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā, kad Ziemeļvalstis un ES valstis pateica: “ Sorry, bet mēs šajā balsojumā atturēsimies. Mūs vairāk interesē labas attiecības ar Krieviju.” Tā jau tas politikā ir vienmēr. Ir valsts, ir valstu grupējumu, ir reģionu intereses. Tiklīdz šīs intereses nonāk pretrunā — cauri. Lai arī tam otram būtu taisnība.

— Aivars Baumanis ir savā ziņā unikālā situācijā Apvienoto Nāciju Organizācijā, jo ir iznācis strādāt jau trīs ANO ģenerālsekretāru vadībā. Akreditācijas raksts tika iesniegts vēl Peresam de Kueljaram.

— Jā. Starp citu, Peresu de Kueljaru es atkal sastapu pērnā gada 17. decembrī, kad bija jaunā ģenerālsekretāra Kofi Annana ievēlēšanas ceremonija. Peress de Kueljars pazina mani un teica:”Jā, jā, jūs bijāt tas pēdējais vēstnieks manā desmit gadu ilgajā ģenerālsekretāra karjerā, no kura es pieņēmu akreditācijas rakstu.” Tas notika 1991. gada 5. decembrī. Šo dienu es mūžam atcerēšos, kad es iesniedzu savu akreditācijas rakstu Peresam de Kueljaram. Un jau no 1992. gada ģenerālsekretārs bija Butross Burtross Gali. Un visu šo Butrosa Butrosa Gali termiņu es nostrādāju, un tagad ANO ģenerālsekretārs ir Kofi Annans.

— Vai varu lūgt īsu Kofi Annana raksturojumu — salīdzinoši ar abiem iepriekšējiem ģenerālsekretāriem?

— Par aizgājējiem jau nemēdz neko sliktu teikt. Tiesa, par Peresu de Kueljaru es daudz neko nevaru teikt arī tāpēc, ka pats vēl biju pavisam jauns vēstnieks, kas iemests “kā circenis pelnos”. Butross Butross Gali sāka ļoti cerīgi. Savās priekšvēlēšanu kampaņas runās viņš teica, ka mainīs visu ANO birokrātiju, atlaidīs un samazinās, ierobežos utt. Ne velti tajā dienā, kad Butrosu Butrosu Gali ievēlēja par ģenerālsekretāru — 1991. gada decembrī — pie ANO ēkas sekretariāta darbinieki sarīkoja manifestāciju pret viņa ievēlēšanu. Jo viņi baidījās, ka, atnākot Butrosam Butrosam Gali, būs tādas dramatiskas pārmaiņas, ka puse no viņiem zaudēs darbu. Bet diemžēl Butrosa Butrosa Gali labie nodomi ātri vien izčākstēja un, pamainot vienu otru cilvēku augšējos ešelonos, visa viņa degsme izplēnēja. Un tikai pagājušajā gadā, kad viņš juta, ka viņu var nepārvēlēt, viņš sāka diezgan haotisku ANO štatu samazināšanu. Viņš apmēram par 300 samazināja gan lielajā 40 stāvu augstceltnē sēdošo darbinieku skaitu, gan pāri ielai — UNDP celtnē — krietnu skaitu, kopumā visā ANO sistēmā viņš 1996. gadā samazināja darbinieku skaitu gandrīz par 10 procentiem. Bet tā bija ļoti nepārdomāta samazināšana populistisku apsvērumu dēļ. Lai parādītu, ka viņš ko dara. Var jau vienā dienā izsviest visus cilvēkus, tā nav māksla. Māksla ir to darīt loģiski un sakarīgi. Es domāju, Kofi Annanam tagad nāksies vienu otru posteni atjaunot. Bet Kofi Annans nāk no ANO, viņš ir pirmais ģenerālsekretārs, kurš nenāk “no ārienes”. Kofi Annans 34 gadus ir strādājis dažādās ANO struktūrās. Viņam ir milzīga pieredze. Un es domāju, ka viņš pratīs atrast to stīgu, uz kuras jāspēlē, lai šis ANO mehānisms darbotos efektīvāk, ar mazākiem izdevumiem.

— Bet tad, kad tika izvirzīta Kofi Annana kandidatūra, viņa ilgo darbību ANO minēja arī kā negatīvu faktu — ka viņš esot rutinēts ANO ierēdnis.

— Dzīvē nekas nav tikai balts vai tikai melns. Visur ir nianses. Dabīgi, to, ka viņš nāk no ANO, var uzskatīt arī par negatīvu apstākli, bet es uzskatu — tas tomēr ir pozitīvi. Ja cilvēks ienāk tik milzīgā organismā kā ANO un neko par to nezina, tikai teorētiski, tad ir grūti orientēties. Pavisam cita lieta, ja amatā stājas cilvēks, kurš šo mehānismu pazīst no augšas līdz apakšai.

— Cik zinu, Kofi Annans savu darbību ģenerālsekretāra amatā sāka ļoti sparīgi.

— Jā, viņš jau 2. janvārī izdeva pavēli, ar kuru no 15. janvāra visi viņa vietnieki, visi departamentu direktori un vēl zemāk stāvošie ir atlaisti. Ja viņi labprātīgi neatteiksies no šiem posteņiem, tad ar 30. janvāri viņiem jāaiziet tik un tā. Dabīgi, ne jau visi viņi pazudīs. Varbūt daļa tiks atjaunota amatos, daļa pārlikta citur, daļai tomēr nāksies aiziet. Te parādīsies Kofi Annana milzīgā pieredze.

— Kādas ir Kofi Annana cilvēciskās īpašības?

— Viņš ir ļoti sirsnīgs. Viņš ir no Ganas, bet izglītību ieguvis Amerikā un Anglijā. 12 gadus viņš ir precējies ar Ralfa Valenberga māsas meitu, kura ir juriste, starptautisko tiesību speciāliste. Tātad viņa sieva ir zviedriete, un tas viņu arī vairāk pievērš tādai eiropeiskai izpratnei.

— Varbūt arī Baltijas jūras valstu problēmu labākai izpratnei?

— Jā, varbūt. Kad viņu ievēlēja, zālē sēdēja aizejošā ģenerālsekretāra Butrosa Butrosa Gali kundze Lea un jaunā ģenerālsekretāra kundze. Es viņai piegāju un teicu:” Jag gratulerar Dig!”

“Oo, du talar pā svenska! Du är frān Sverige?”

Es teicu: “ Nej, jag ar frān Lettland.”

(“Es jūs apsveicu!” “Oo, jūs runājat zviedriski! Vai jūs esat no Zviedrijas?” “Nē, es esmu no Latvijas” - zviedriski — J.Ū.)

— Šis gads sācies ar vēl kādu pārmaiņu Apvienoto Nāciju Organizācijā, kas varētu būt visai nozīmīga Baltijas valstu nākotnei: bijusī ASV vēstniece ANO Madelēna Olbraita tagad ir Amerikas Savieno Valstu valsts sekretāre jeb ārlietu ministre. Šī izcilā politiķe ir pazīstama arī ar savu draudzīgo un izpratnes pilno attieksmi pret Baltijas valstīm.

— Pēc izcelsmes Madelēna Olbraita ir čehiete, viņas meitas vārds ir Korbele. Viņa dzimusi toreizējā Čehoslovakijā, šīs valsts diplomāta ģimenē. Savā laikā Madelēnai ar vecākiem nācās bēgt no nacistiem. Pēc hitleriskās Vācijas sagrāves Korbeli atgriezās Čehoslovakijā. Pie varas nākot komunistiem, ģimenei nācās bēgt otrreiz. Madelēnai bija 12 gadi, kad viņa ar vecākiem ieradās Amerikā. Šeit viņa ir ieguvusi labu izglītību. Madelēna Olbraita ir naturalizēta amerikāniete. Pirmā naturalizētā persona, kas nokļuvusi tik augstā postenī ASV administrācijā. Par Madelēnu Olbraitu es varu sacīt — viņa ir ārkārtīgi mērķtiecīga, neatlaidīga savu mērķu sasniegšanā. Tajā pašā laikā viņai piemīt sievišķīgs šarms, bet aiz šī šarma slēpjas dzelžains, mērķtiecīgs tvēriens. Katrā ziņā Baltijai viņas iecelšana jaunajā amatā nāk tikai par labu, jo viņa tiešām ļoti labi izprot Baltijas problēmas. Par to personiski esmu pārliecinājies daudzas reizes, tikdamies ar viņu, runādams gan oficiāli, gan neoficiāli. Vēl janvāra sākumā mums bija garāka saruna — mēs paēdām kopā pusdienas, un viņa interesējās par Latviju. Vārdu sakot, mums pa šiem gadiem ir izveidojušās ļoti labas personiskās attiecības, un man ir ļoti žēl, ka viņa aiziet no šī posteņa ANO. Viņas vietā nāk Bils Ričardsons, kurš arī ir ļoti pieredzējis diplomāts. Ļoti veiksmīgs sarunu risinātājs.

— Olbraitas vārds Latvijā parādījās Latvijas medijos arī pērnvasar, kad viņa pasniedza trīs Baltijas valstu prezidentiem ASV Austrumu studiju institūta balvas. Kā šīs spožās ceremonijas aculiecinieks gribu teikt, ka Madelēna Olbraita šo misiju veica spīdoši, gan Lennartam Meri, gan Guntim Ulmanim, gan Aļģirdam Brazauskam veltot tieši viņiem visatbilstošākos apsveikuma vārdus. Manuprāt, arī šis fakts apliecināja Madelēnas Olbraitas pozitīvo attieksmi pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.

— Neapšaubāmi! Viņa pārzina šīs Baltijas problēmas, un viņa arī ļoti augstu vērtē Latvijas atbalstu Amerikas balsojumiem ANO. Jo Latvija, pēc ASV Valsts departamenta gadskārtējā pētījuma, joprojām ir trešajā vietā starp valstīm, kas ANO atbalsta ASV rezolūcijas, lēmumus un balsojumus. Viņa ir ļoti pateicīga par to, ka mēs vienmēr esam izpratuši arī amerikāņus. Tas jau diplomātijā ir ļoti svarīgi, sevišķi tādā multinacionālā organizācijā kā ANO.

— Vai Olbraitas stāšanās tik augstā amatā ASV administrācijā varētu būtiski sekmēt Latvijas un pārējo Baltijas valstu integrāciju Eiropas Savienībā un NATO?

— Olbraita ir simtprocentīga NATO paplašināšanas atbalstītāja. Viņa arī ļoti labi izprot Austrumeiropas un Baltijas valstu vēlmi iestāties šajā organizācijā. Madelēnai Olbraitai viesojoties Prāgā, bija kāds zīmīgs notikums: pēc tikšanās ar prezidentu Vāclavu Havelu preses konferencē kāds čehu žurnālists viņai jautāja, kura no Austrumeiropas valstīm pirmā tiks uzņemta NATO. Madelēna Olbraita visu preses konferenci bija runājusi angliski, bet uz šo jautājumu viņa atbildēja čehu valodā: “Viena valsts jau būs pirmā, bet, kura tā būs, to nezinu.”

— Ļoti zīmīga nianse.

— Jā, smalks diplomātisks mājiens. Bet viņa neapšaubāmi ir arī par to, lai Baltijas valstis nepaliktu aiz NATO vārtiem. Mums tikai jāprot šo attieksmi izmantot.

— Rezumējot mūsu sarunu, var sacīt, ka pagājušais gads Latvijai ANO bijis ļoti veiksmīgs.

— Jā, tas bija normāls. Mēs šo to panācām. Un es varu sacīt — ja mēs runājam par Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā, tad ANO sienās mēs jau šajā ES esam integrējušies. Jo visas Eiropas Savienības valstis mūs regulāri ielūdz uz savām konsultācijām un brīfingiem un viņu attieksme pret mums ir tāda pati kā pret ES dalībvalstīm. Kaut gan mēs joprojām esam asociēta valsts. Tā ka ANO nav vairs šīs krasās robežšķirtnes starp 15 ES dalībvalstīm un asociētajām valstīm. Tur šī integrācija jau gandrīz ir notikusi.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Abos augšējos attēlos: ANO Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas viceprezidents Aivars Baumanis vada kārtējo Ģenerālās Asamblejas sēdi. Zemāk: Aivars Baumanis (pirmais no kreisās) ar saviem kolēģiem — (no labās) ANO Ģenerālās Asamblejas 51. sesijas prezidents Razali Ismails no Malaizijas, Portugāles vēstnieks Tino Kataro un Lietuvas vēstnieks Oskars Jusis. Apakšējā attēlā: Aivars Baumanis ar Valsts prezidenta kultūras padomnieku Raimondu Paulu pie Latvijas dāvinājuma Apvienotajām Nācijām — Edītes Paulas-Vīgneres gobelēna.

Fotogrāfijas no Latvijas Republikas misijas ANO Ņujorkā arhīva