Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Konstantīns Karulis

Par sevi — pats

Ar prieku varu teikt, ka mana dzīves gaita bijusi daudzveidīga un bagāta. Ir bijuši smagi pārbaudījumi kā lielākajai mūsu tautas daļai, bet — paldies Dievam! — tos esmu izturējis.

Esmu dzimis Rīgā 1915.gada 10.februārī. Rīgā arī skolojos un pēc vidusskolas beigšanas 1932.gadā iestājos Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā. Blakus studijām strādāju žurnālistikā (jau kopš 1931.gada). Ar žurnālista gaitām saistās arī viens no spraigākajiem posmiem manā dzīvē — darbs laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijā no 1934.līdz 1940.gadam. Pirmajos gados biju kultūras dzīves referents, vēlāk — valdības darba un ārlietu atspoguļotājs. Tuvā satiksmē ar prezidentu Kārli Ulmani, pavadot viņu arī braucienos pa Latvijas novadiem, mācījos viņu cienīt kā izcilu personību. Biju dziļi pārliecināts, ka apzinīgs darbs žurnālistikā ir kalpošana valstij, un no šāda viedokļa veidoju savus rakstus, to vidū ārpolitiskos ievadrakstus.

Žurnālistikā strādāju aizrautīgi. Blakus darbam “Brīvajā Zemē” 1940.gadā biju radiofona žurnāla “Latvijas Vilnis” redaktors un “Daugavas Vēstneša” ārpolitiskais komentētājs.

Padomju iekārtā 1940.—1941.gadā turpināju studijas un laiku pa laikam rakstīju lauku korespondences.

Vācu okupācijas laikā kopā ar sievu bijām lauku skolotāji (Lauberē, Birzgalē). 1942.gadā beidzu studijas. Mobilizēts Latviešu SS leģionā, 1944.gadā saņēmu uzdevumu izveidot un vadīt frontes laikrakstu “Latvijas Kareivis”. Šā laikraksta vadošā doma bija: latviešu karavīri necīnās par Lielvāciju, bet mūsu uzdevums ir cīņa pret padomju varu ar gaišu nākotnes mērķi – brīvu, nacionālu Latviju.

Pēc kapitulācijas bija tās pašas gaitas kā visiem leģionāriem — ieslodzījums nometnē. Biju Tālajos Austrumos, pie Klusā okeāna.

Atgriezies Latvijā, 1947.gadā otrreiz nobeidzu augstskolu, šoreiz padomju tiesību zinātnē. Trīs gadus nostrādāju par Zinātņu akadēmijas juriskonsultu, tad mani biogrāfijas dēļ atlaida no darba. Līdz aiziešanai pensijā mani no darba atbrīvoja septiņas reizes... Kad man aizliedza strādāt par juristu, pelnījos kā stenogrāfs.

Nelielajā “atkušņa” periodā 1957.gadā mani aicināja atpakaļ darbā Zinātņu akadēmijā. Pārkvalificējos par valodnieku, aizstāvēju disertāciju, biju Valodas un literatūras institūta, vēlāk Fundamentālās bibliotēkas zinātniskais līdzstrādnieks. Kopš 1975.gada esmu pensionārs.

Esmu sarakstījis 15 grāmatas — valodniecībā, kultūras (galvenokārt grāmatniecības) vēsturē, arī vairākus simtus rakstu žurnālos un krājumos. Divdesmit gadu darbu prasīja “Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” sarakstīšana (publicēta 1992.gadā). Joprojām turpinu zinātnisko darbu. 1993.gadā kļuvu filoloģijas zinātņu habilitētais doktors, 1994.gadā mani ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1995.gadā ieguvu J.Endzelīna prēmiju, 1996.gadā esmu emeritēts.

Par viņu —

Neļauties gara kūtrumam!

Visvairāk Konstantīns Karulis tiek cienīts un apbrīnots par apjomīgo divsējumu “Latviešu etimoloģijas vārdnīcu”. Kur parasti strādā prāvi valodnieku kolektīvi, viņš ticis galā viens pats. Tiesa, tam veltīti 20 neatlaidīga darba gadi. “Mēs, mājnieki, bijām iemācījušies ar zīmēm sarunāties, jo ilgas darba stundas viņu neviens un nekas nedrīkstēja traucēt,” atceras dzīvesbiedre Liene Roze. Jā, zināmā stadijā tā esot kā matemātikas formula — ja kaut kas nojūk, jāsāk viss no gala. Autors izdarījis salīdzinājumus ar 40 dažādām valodām. Visgrūtāk bijis nākt uz pēdām sakarību ķēdītei. Kad trīs valodās radniecīgus vārdus izdevies atrast, ceturtā jau vieglāk devusies rokā. Šai darbā noteikti bijusi nepieciešama valodu prasme, un zinātniekam nācies orientēties daudzās indoeiropiešu valodās. Protams, nevajadzēja tādas valodas kā afrikāņu, ķīniešu un japāņu. “Japāņu valodā es tomēr dažas frāzes varu pateikt. Biju spiests iemācīties Tālajos Austrumos, kad, pats būdams izsūtītais, tiku iecelts par brigadieri apzaļumošanas darbos, kur strādāja arī japāņu karagūstekņi. Labi zinādami savas tiesības, viņi atsaucās vienīgi uz tiem rīkojumiem, kas tika izteikti viņu dzimtajā valodā.”

Vaņino Gulagā pavadītos turpat trīs gadus Konstantīns Karulis piemin arī kā laiku, kad bija jāmācās asināt un likt lietā gara ieročus, trenēt atmiņu. Viņš joprojām ir pateicīgs nometnes priekšniecei Jeļizavetai Bukinai, kas pratusi ieslodzītos sapurināt kritiskā brīdī, kad viņi, pusbadā grūti strādādami dzelzceļa būvdarbos, sākuši ļauties bezcerībai. Laikam sazīmēdama, ka izstīdzējušais, briļļainais jauneklis nāk no inteliģences aprindām, viņa kādudien pasaukusi Konstantīnu sānis un sākusi rāt: “Ko jūs darāt! Jūsu biedri staigā, galvas nokāruši, acīs tukšums! Es zinu, ko tas nozīmē — tādi drīz paliek ceļmalā. Jūs taču esat gudrs cilvēks! Runājiet par mājām, stāstiet par to, kas notiek pasaulē! Lai rodas citas domas.”

Stāstīt par to, kas notiek pasaulē, nebija tik vienkārši — trūka jebkādas informācijas. Izeju tomēr atrada: mahorkas uztīšanai izdalītās avīzes strēmelītes vīri vakarā salika kopā, un Konstantīns izlasīja, kas tur rakstīts. Savā laikā strādājis arī par politisko komentētāju, viņš prata faktus salīdzināt un izdarīt secinājumus. Kāds nesen satiktais nometnes biedrs slavējis, ka tik labi kā toreiz viņš politikā neesot orientējies ne pirms, ne pēc tam.

Tikpat iecienīti un neparasti kā šīs ikvakara “politinformācijas” bijuši arī iknedēļas kinoseansi. Sanākuši tumšā, aukstā barakā, klusi sasēdušies, un viņš sācis stāstīt. No paša sākuma: “Zālē pulcējas publika. Ienāk pārītis un apsēžas pēdējā rindā. Priekšā skolaspuikas čaukstina konfekšu papīrus. Dziest gaisma. Sāk spēlēt orķestris. Skan sens valsis. Šodien uz ekrāna...” un seko viss filmas saturs — kadrs pēc kadra. Pārpratumi, izlīgšana, smiekli un asaras. Pilnas divas stundas. Izņēmuši vai visu pirmskara repertuāru.

Ieskatījušies, ka uz “kinoseansiem” nāk arī kāds krievu kriminālists. Sēž un uzmanīgi klausās.

— Ko tad tu te sēdi? Tu jau latviski nesaproti.

— {jxe xtkjdtxtcrbq ujkjc cksifnm (gribu dzirdēt cilvēcisku balsi).

Cauri visām dzīves grūtībām saglabāt cilvēcisku domu un balsi un prast pateikt labu vārdu cilvēkiem, kad tas viņiem visvairāk vajadzīgs, — to Konstantīns Karulis uzskata par Gulagā iemantotu atziņu visam mūžam. Arī viņa paša garīgo gaitu ietekmējušas vairākas spēcīgas personības. Pirmais latviešu valodas skolotājs Žanis Grauds modinājis dziļāku dzimtās valodas izjūtu, kas grūtajos laikos, kad par juristu strādāt viņam tika liegts, mudināja pievērsties valodniecībai. Savukārt Kārlis Ulmanis skubinājis veidot savu bibliotēku. Daudzas vērtīgas grāmatas — viņa dāvinātas. Prezidents mēdzis aprunāties ar žurnālistiem, vaicājis, kā jaunajiem cilvēkiem ar literatūru. Un viņi, vairāki žurnālisti, saņēmuši gan lielo konversācijas vārdnīcu, gan Pētera Šmita “Latviešu pasakas un teikas” 15 sējumos, gan “Latvju rakstus” audekla iesējumā, gan Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcu. Kara laikā vērtīgā bibliotēka gan zaudēta, taču šobrīd Karuļu ģimenei atkal ir apskaužami bagāta grāmatu krātuve.

Grūti izsvērt, kura ir pati galvenā Konstantīna Karuļa darbības sfēra. Viņš ir valodnieks, kultūras vēsturnieks un grāmatnieks. Pašlaik tiekot meklēts izdevējs “Latviešu grāmatniecības vēsturei” (1918—1940). Tas ir milzu darbs, kam atdoti vairāki gadi, neprasot algu un uzmundrinot sevi ar pārliecību, ka šāds darbs ir vajadzīgs.

Atceros, ar kādu interesi studiju gados lasījām 50. un 60. gados izdotās Konstantīna Karuļa grāmatas “Senie un mūsdienu raksti” un “Raksts un rakstīšanas līdzekļi gadu tūkstošos”. Cik gudri tās met tiltus no vēstures uz mūsdienām!

Redzot Konstantīnu Karuli tik rimti strādājam paša celtajā mājā ar vecmeistaru gleznām un grāmatu grēdām, pasaule šķiet tāda pamatīga un harmonijas pilna. Namatēvs domīgi saka: “Skaistais un dramatiskais bieži vien stāv līdzās, viens otru izgaismo.” Un viņš atceras izjūtas pie Baikāla — turpceļā uz nometinājuma vietu viņš to skatījis caur vagona restēm, atceļā — brīvu un varenu, ar kalnu atspulgu dzidri zilajā ūdenī. Un neaizmirstamā bērnības aina — mātes māte, saukta Pūpolu Trīnīte, iet gar jūras malu un dzied par karā aizgājušo dēlu. Vārdus viņa sacer pati, uzticēdama dziesmai un jūrai savu sāpi un cerību. Dēls tā arī nav pārnācis, bet Trīnītes dziesmas vēl tagad pieminot radu rados.

Patiku uz rakstīšanu cienījamais zinību vīrs varbūt mantojis tieši no šīs vecmāmiņas. Tāpat kā dzīvības spītu — likt sāpei pretī savu dziesmu, savu darbu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

1996. gada vasarā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jaunais žurnālists Konstantīns Karulis Stokholmā 1939.gada septembrī. Šis fotoattēls saucot atmiņā tīri dramatisku situāciju — par sešām kartītēm viņam noprasītas 95 kronas (pēc toreizeja kursa — 250 lati), jo izradījies, ka salons, kurā viņš nejauši iegriezies, pieder karaļa fotagrāfam. Vēlāk aprunājušies un noskaidrojies, ka tādā godā ticis kāds ebreju tautības censonis no Daugavpils

Konstantīns, mājās saukts Oija, gaisa dārzā pie Karuļu ģimenes ceturtā stāva dzīvokļa kādā klusā Pārdaugavas ieliņā. Fotogrāfija interesanta ar to, ka pēc vairāk nekā 60 gadiem Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Konstantīns Karulis kādā priekšlasījumā Lineburgā ticies ar baltvācu inženieri Volfu Cepfu, kas teicies kādreiz dzīvojis Pārdaugavā. Precizējuši ielu un māju, kāmēr nonākuši pie dzīvokļa. Abiem viens un tas pats! Pēc pirmā apjukuma sākuši atcerēties un izsecinājuši, ka Karuļu ģimene to atstājusi 1935. gada jūlijā, bet Cepfi sākuši tur dzīvot augustā.

Foto no ģimenes albuma

Konstantīns Karulis, Latvijas ZA goda loceklis:

Latīņu un slāvu alfabēts latviešu rakstībā

Referāts Latvijas ZA “Letonikas” konferencē 1996.gada 10.decembrī

Friča Brīvzemnieka radošā darbība aptver vairākus zinātņu, literatūras un pedagoģijas novadus: viņš bija folklorists un etnografs, leksikografs, rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs, ļoti aktīvs publicists latviešu un krievu presē, grāmatniecības un žurnālistikas pasākumu organizētājs, skolotājs un skolu darba administrators. Saprotams, ka viņš bija visciešākajā saskarē ar rakstu un rakstīšanu un tāpat kā daudziem tā laika latviešu gara darbiniekiem viņam rūpēja latviešu rakstības jautājumu nokārtošana. Jau sākot ar XIX gadsimta 20.gadiem, latviešu un vācu valodnieki diskutēja par latviešu rakstības jautājumiem, bet jo sevišķi dzīva šī diskusija izvērtās gadsimta 60., 70. un 80.gados — tieši tad, kad F.Brīvzemnieka dzīvē bija aktīvākie literārā darba gadi. Viņš piedalījās ne vien diskusijā, bet savus uzskatus un ierosinājumus realizēja arī savos literārajos darbos un ar tiem ietekmēja latviešu rakstības turpmāko attīstību.

Diskusiju degpunktā bija divi jautājumi: 1) burtu veida jeb alfabēta izvēle un 2) ortografija jeb pareizrakstības noteikumi.

Burtu veida izvēlē bija trīs iespējas: varēja izraudzīties vienu no diviem latīņu burtu paveidiem — antīkvu vai gotisko rakstu, un slāvu jeb krievu rakstu, kura pamatā bija — gan stipri pārveidotas — grieķu raksta zīmes. Nosacīti šos raksta veidus sauc par latīņu, gotisko un slāvu alfabētu.

Nav šaubu, ka latvieši iepazinušies ar latīņu un slāvu alfabētu jau tālā senatnē. Par to gan ir tikai netieši pierādījumi. Archeologs Andris Caune sīki aprakstījis 27 Latvijā atrastus stilus — rakstāmos irbuļus, ko lietoja viduslaikos. Pēc viņa domām, tipoloģiski tos var datēt ar 11.—13.gadsimtu. Šo stilu forma (izņemot vienu priekšmetu) nelīdzinās senās Krievzemes stilu formai, tāpēc A.Caune secina, ka Latvijas stili neliecina par slāvu raksta plašāku pazīšanu mūsu zemē pirms 13.gadsimta.

Talkā jāņem arī valoda. Darbības vārds ar nozīmi `rakstīt' vairākās valodās izveidojies no latīņu scrībere `rakstīt', un šajos gadījumos saistība ar latīņu rakstu ir acīmredzama; to rāda, piemēram, vācu schreiben (senaugšvācu scrīban ) un zviedru skriva . Latviešu vārds rakstīt nav aizguvums, bet baltu cilmes vārds, atvasinājums no vārda rakt saknes, šā pamatverba iteratīvs blakus formām rakāt, rakņāt . Vārda senākā nozīme bijusi `bakstīt, urbināt, kasīt, durt' (kas vēl piemīt leišu vārdam rakti ); no šās nozīmes izveidojās `atkārtoti, daudzkārtēji bakstīt, kasīt' un tālāk `iebakstīt, iekasīt nosacītas zīmes'. Jāatceras, ka senākie materiāli, uz kuriem rakstīja, bija koks (arī tāss) un āda, arī akmens. Nozīme `iebakstīt, iekasīt' bija arī latīņu scrībere senākā nozīme. Līdzīgu attīstību parāda arī angļu write `rakstīt', kas radniecīgs ar vācu ritzen `ieskrāpēt', `iegriezt'.

No teiktā varam secināt, ka pirms latīņu vai slāvu alfabēta apgūšanas senlatviešu ciltis lietojušas savu īpatnējo rakstu, kura viens veids — ornaments — saglabājies un attīstījies audumos un adījumos.

Ir valodas liecība, kas norāda uz ciešu sakaru ar slāvu rakstu: vārds grāmata , kas ir aizguvums no senkrievu valodas (senkrievu uhfvjnf nozīmēja `alfabēts, raksts; lasīt un rakstīt prasme; dokuments'). Nav šaubu, ka arī latviešu valodā grāmata sākotnēji apzīmēja to pašu, ko senkrievu valodā, tātad pamatā rakstu , ne grāmatu mūsdienu nozīmē. Atcerēsimies, ka līdz XIX gadsimta otrajai pusei grāmata latviešu valodā apzīmēja arī vēstuli. Fakts, ka šis vārds jau sen ieviesies un nostiprinājies ne tikai kādā atsevišķā pierobežas novada izloksnē, bet visā latviešu valodā, rāda, ka teksti ar slāvu rakstu Latvijas teritorijā bija zināmi tālu un plaši. Protams, tas nenozīmē, ka plaša bija arī slāvu raksta mācēšana un lietošana.

Iespējams, ka Latvijas rietumu novados un lielo ūdensceļu piekrastē latīņu rakstu pazina jau pirms 13.gadsimta, bet plašāk šo rakstu iepazina pēc latviešu seno cilšu pakļaušanas vācu iekarotājiem. Par raksta prasmes saistījumu ar vācu valodu liecina vārds lasīt (atvasinājums no lest `ar knābi uzlasīt'), kura mūsdienu nozīme izveidojusies pēc vācu vārda lesen parauga: arī tā pamatnozīme ir `uzlasīt, salasīt (ko sīku)'; savukārt šā vācu vārda nozīme izveidojusies pēc latīņu legere parauga, kam bijusi tā pati nozīmes attīstība.

Vācu rakstītie teksti viduslaikos ir ar mazāku vai lielāku attālinājumu no latīņu alfabēta, bet citu valodu fragmentus vācu teksta iestarpinājumā parasti rakstīja ar senāka parauga “īstajiem” (antīkvas) latīņu burtiem. Tradīcija rakstīt latviešu tekstus ar latīņu antīkvas burtiem saglabājās gadsimtiem ilgi, arī tad, kad iespiestajos tekstos lietoja citu alfabēta veidu.

Viduslaikos izveidojās latīņu alfabēta paveids, kas atbilda gotiskajam stilam mākslā — t.s. gotiskais alfabēts. Šā alfabēta burti sākotnēji bija šauri, stāvi, ar smailiem, asiem stūriem. Vēlāk burtus izveidoja platākus, bet palika vēl daudzie stūri, izrobojumi. Ar grāmatu iespiešanu kopš 15.gs.vidus šis gotiskais alfabēts nostiprinājās visā Rietumu un Viduseiropā. Vairumā zemju šo rakstu pamazām aizstāja antīkva, bet Vācijā to lietoja līdz pat mūsu gadsimtam, īpaši Albrechta Dīrera 16.gs. vidū izveidotajā paveidā, ko sauc par fraktūru. Fraktūras raksts dominēja arī latviešu valodā iespiestajās grāmatās un periodikā līdz pat 20.gadsimta pirmajiem gadu desmitiem.

Piemērojot rakstu latviešu valodai, vācu rakstītāji dabiski balstījās uz vācu valodā lietoto ortografiju. Pakāpeniski pielāgojot šo ortografiju latviešu valodas fonētikai, radās vairāki jauninājumi, piemēram, ar virgulu (svītriņu zem burta vai pasvītrojot burta lejasdaļu) iezīmētie mīksto līdzskaņu apzīmējumi (ļ, ŗ, ņ, ķ, ģ) un slīpa svītriņa (“pusjumtiņš”) galotnes patskaņa garuma apzīmēšanai. Taču līdz 19.gs. vidum latviešu rakstos nemainīti palika vairāki vācu ortografijai raksturīgi paņēmieni; piemēram, šņāceņu apzīmēšana ar triju burtu kopu (t.s. čupu burtiem), saknes patskaņa garuma apzīmēšana ar h burtu un saknes īso patskaņu rakstīšana ar sekojošā līdzskaņa divkāršojumu (t.s. dubultnieki). Rakstījuma piemēri: schahdi `šādi', labbi `labi'. Mūsdienu alfabēta č vietā rakstīja pat četrus burtus: tsch (piemēram: tschihbas `čības'). Arī dažu latviešu valodas īpatnējo fonēmu apzīmējums bija neracionāls; divskani ie apzīmēja ar burta e divkāršojumu (ee), divskani o ar burtkopu oh.

Kā jau minēts, diskusijas par nepieciešamo alfabēta un ortografijas reformu sākās XIX gadsimta 20.gados. Jaundibinātās Latviešu literāriskās biedrības rakstu krājuma “Magazinu” pirmajā sējumā (1828) Araišu mācītājs Kārlis Richards Kibers (Kyber) izteica dažus ierosinājumus latviešu ortografijas pārveidošanai, starp citu mudinādams atmest lielo sākuma burtu rakstīšanu pēc vācu parauga.

Birzgales mācītājs Rūdolfs Šulcs (vēlākais “Latviešu Avīžu” redaktors un Latviešu literāriskās biedrības priekšnieks, ass jaunlatviešu apkarotājs) “Magazinu” 2.sējumā 1829.gadā publicēja vairākas tēzes kā piezīmes pie G.F.Stendera latviešu valodas gramatikas. Viena no šīm tēzēm skanēja: “Ļoti vēlams būtu ieviest latviešu valodai krievu rakstu, it īpaši šņāceņiem zch un sch, un arī tsch. Latviešiem līdz ar to sevišķi atvieglotos lasītmācīšanās.”

Tēlaini izsakoties, kauliņi bija mesti, un sākās ļoti intensīva domu apmaiņa, kurā piedalījās vesela rinda vācu mācītāju. Krimuldas mācītājs Kārlis Ulmanis, vēlākais bīskaps un vārdnīcas sastādītājs, 1833.gadā (“Magazinu” 4.sējumā) apgalvoja, ka latviešu ortografija ir vienkārša, tanī nav ieviešami jauni burti (arī “čupu burtu” vietā ne), varbūt tikai garinājuma h aizstājams ar “jumtiņu” virs patskaņa burta un līdz ar to atmetami arī dubultnieki.

Visradikālākos uzskatus tai pašā “Magazinu” sējumā izteica Rīgas mācītājs D.Vents (Wendt). Viņš rakstīja atzinīgus vārdus par krievu valodas alfabētu, kas esot vienīgais, kurā katrai valodas skaņai atbilst savs burts. Atzīmējis, ka latviešu valoda ir tik tuva krievu valodai, ka daudzus latviešu vārdus var uzskatīt par krievu valodas izloksnes formām, D.Vents ierosināja, ka latviešu valodai derētu pārņemt krievu alfabētu. Ieguvums būtu arī tas, ka latvieši vieglāk iemācītos krievu valodu. Vācu mācītājs pareģoja, ka ne tikai politisku iemeslu dēļ, bet arī valodas labskanīguma dēļ krievu valoda ar laiku kļūs par pasaules valodu.

Pirmais latvietis, kas iesaistījās diskusijā, bija Dundagas ārsts Juris Bārs. Pretēji vācu mācītāju viedokļiem viņš “Magazinu” 1847.gada krājumā pamatoja uzskatu, ka latviešu rakstībā jālieto latīņu antīkvas alfabēts. Ortografijā viņš ieteica atmest garinājuma h un tā vietā lietot svītriņu virs burta: stieptās intonācijas apzīmēšanai horizontālu svītriņu, bet lauztās — pusjumtiņu (akūtu). Tātad Bārs ieteica parastajā rakstā apzīmēt arī intonācijas. (Kā kursisko izlokšņu pārstāvis viņš izšķīra tikai divas intonācijas.) Piebildīsim, ka pirmais, kas latviešu rakstos apzīmēja stiepto un lauzto intonāciju (gan nekonsekventi), bija Georgs Elgers jau XVII gadsimtā.

Uzskatam par latīņu alfabēta lietderību latviešu rakstībā ar iebildumiem pievienojās arī mācītājs un zinātnieks Augusts Bīlensteins. Viņš izteicās arī pret slāvu alfabēta ieviešanu. Taču, rakstot par latviešu ortografiju (1856), viņš pretojās pārmaiņām patskaņu garuma apzīmēšanā un aizstāvēja h burtu kā garinājuma zīmi, arī līdzskaņu dubultojumu īso patskaņu raksturošanai. Tāpat viņš aizstāvēja t.s. “čupu burtus”.

Tai pašā 1856.gadā J.Alunāns savām “Dziesminnām” pievienoja apcerējumu par latviešu alfabētu un ortografiju. Arī viņš ieteica latīņu alfabētu, bet ortografijā izdarīja tikai nedaudzus grozījumus, iesakot tāpat kā Bārs apzīmējumus c, s, z (tagadējie č, š, ž).

60.gados dzīva domu apmaiņa izraisījās latviešu presē. Taču tā neskāra alfabēta jautājumu, rakstītāji pievērsās tikai ortografijai. Rakstītāju lielākā daļa bija skolotāji. Vairākums aizstāvēja ortografijas reformas, bet bija arī karsti ierastās ortogrāfijas aizstāvji.

19.gs. 60.gados sākās jauna kustība par slāvu (krievu) alfabēta ieviešanu latviešu rakstos. Doma par šāda veida reformu kļuva jo aktuāla pēc 1865.gadā izdotā Viļņas ģenerālgubernatora cirkulāra, ar ko aizliedza iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem. Latvijā šis aizliegums skāra Latgales iedzīvotājus. Jau gadu iepriekš (1864) Viļņā bija iespiesta N.I.Sokolova sastādītā latviešu ābece ar krievu burtiem: “Kfnsicrbq ,erdfhm. Kfnd ie ,™rdthic”. Alfabētā bija tā laika krievu alfabēta burti, tikai apzīmēja divskani ie, un patskaņu garums bija apzīmēts ar “jumtiņu” (‰,  utt.) Tā kā tā laika krievu alfabētā bija divi burti fonēmas [i] apzīmēšanai, ar krievu burtu u apzīmēja latviešu ī un krievu i atbilda arī latviešu burtam i. Divskani [uo] apzīmēja ar ™. Teksta rakstījums bija diezgan sarežģīts. Piemēri: h rcmiymi `riekstiņš', crfeuz `skauģa'; Amviy m, cdtii kzegic, k‰gi k™ki aqp egbmec?

Kā redzams, piedēkļu patskaņiem garumu neapzīmēja. Varēja rasties arī pārpratumi; piemēram, rakstījumu yt varēja lasīt gan kā `ne', gan `ņe' (ytytv `neņem').

Šo Sokolova rakstību ar sīkiem grozījumiem lietoja Jānis (Ivans) Sproģis savā tautasdziesmu krājumā “Gfvznybrb kfnsicrjuj yfhjlyjuj ndjhxtcndf”> kas iespiests Viļņā 1868.gadā. Slāvu alfabēta izvēli Sproģis pamatoja ar to, ka tautasdziesmu krājums galvenokārt domāts krievu lasītājiem. Teksta paraugs: Nhbc v‰ciymfc ufe;i hfeg, ufh /hvfki cmfqufgavac.

Visasāk par latviešu rakstības reformu 19.gadsimta 60.gados cīnījās Kaspars Biezbārdis. Viņš sarakstīja grāmatas, ko iespieda latīņu burtiem un kur bija atmesti ne vien līdzskaņu dubultnieki, bet arī patskaņu garuma apzīmējumi. (Pirmā grāmata: “Mūsu valoda un viņas rakstība”, 1869.) Vēlāk Biezbārdis ierosināja lietot īpatnējas diakritiskas zīmes dažu līdzskaņu apzīmēšanai; viņš atmeta arī līdzskaņu burtu dubultniekus. Jau agrāk (1867) dubultniekus savā grāmatā “Kurzemes ļaudis un vidi” bija atmetis Heinrichs Alunāns. Viņa un Biezbārža ietekmē šo rakstības paņēmienu 1872.gadā pārņēma “Baltijas Vēstnesis” un pēc tam pakāpeniski arī pārējie laikraksti.

Savu viedokli alfabēta un ortografijas jautājumos izteica arī Krišjānis Valdemārs. Viņš atzina par pamatotu vairāku autoru ieteikumu lietot latviešu rakstībā slāvu alfabētu, un pēc viņa ierosinājuma Tautas apgaismošanas ministrija 1866. gadā izdeva A. Pliča un S. Šafranova sastādīto latviešu ābeci ar krievu burtiem. K. Valdemārs tomēr atzina, ka ne šī, ne citu autoru izveidotā latviešu rakstība ar slāvu burtiem nav īsti lietderīga: rakstījums bija sarežģīts un neprecīzs. Savas “Krievu–latviešu–vācu vārdnīces” (1872) priekšvārdā viņš raksta, ka šo iemeslu dēļ viņš vārdnīcas latviešu tekstam izvēlējies latīņu alfabētu, gan ar parastajam, gotiskajam alfabētam atbilstošo ortografiju.

Kā zināms, K. Valdemāra vārdnīcas galvenais līdzstrādnieks bija Fricis Brīvzemnieks. Iespējams, ka latīņu alfabēta izvēlē bija ievērotas arī viņa domas.

Fricim Brīvzemniekam nācās risināt alfabēta un ortografijas problēmas, kad viņš Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzdevumā sastādīja latviešu tautasdziesmu krājumu (Maskavā 1873). Ievērojot to, ka krājums bija galvenokārt domāts krievu lasītājiem, viņš latviešu tekstam izvēlējās slāvu alfabētu. Krājuma ievadā viņš gan pieminēja, ka dažu aprindu cilvēki pukosies par to un dēvēs viņu par rusifikatoru. Brīvzemnieks uzsvēra, ka ar šo tautasdziesmu izdevumu viņš nedomā latviešu rakstībā vispār ieviest slāvu alfabētu. Viņš kritizēja iepriekšējo gadu Maskavas un Viļņas izdevumus, kuros latviešu tekstiem lietota sarežģīta un neprecīza slāvu rakstība.

Savā krājumā Brīvzemnieks lietoja parasto krievu valodas alfabētu, bet šķirot garos un īsos patskaņus. Garinājumam bija lietoti “pusjumtiņi”: ar ` viņš apzīmēja garo patskani ar stieptu intonāciju, ar « — ar lauztu intonāciju. Kā redzams, arī Brīvzemnieks (kursisko izlokšņu pārstāvis!) izšķīra tikai divējas zilbes intonācijas. Pretstatā iepriekšējiem autoriem Brīvzemnieka rakstījumā burti e un i neraksturoja iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu. Brīvzemnieks rakstījumā šķīra arī plato un šauro e (ē). Plato e (ē) apzīmēja ar punktu zem patskaņa: e un '.

Teksta paraugs: Vfyc ,hˆk’nbc k“fk“zc Gerbn' ytvni k“ufdiy/. Ytv> ,hˆk’ni, kze;e ,ēhye> Kfq p’fl ger'c rfkyiyz.

Sastādīdams tās pašas zinātņu biedrības uzdevumā jaunu materiālu krājumu (Vfnthbfks gj 'nyjuhfabb kfnsicrjuj gktvtyb, Maskavā 1881), F. Brīvzemnieks atzina, ka ir maldījies, lietodams iepriekšējā krājumā slāvu (krievu) alfabētu latviešu valodas tekstam: nav bijis iespējams nodrošināt latviešu vārdu precīzu fonētisko apzīmējumu, un krājums krievu rakstībā nav bijis pieejams Rietumu zinātniekiem. Jaunā krājuma vajadzībām F. Brīvzemnieks ar Krišjāņa Barona palīdzību izveidoja jaunu latīņu (antīkvas) alfabēta paveidu ar dažiem īpatnējiem apzīmējumiem. Blakus burtiem s, z, c viņš lietoja arī mums tagad pazīstamos š, ž, č, pieminēdams, ka šos mīksto līdzskaņu apzīmējumus viņš lieto pēc čechu alfabēta parauga. Divskaņus [ie] un [uo] Brīvzemnieks apzīmēja tāpat kā A. Bīlensteins zinātniskajos rakstos — ar i un u. Lietoja arī intonācijas zīmes: ` (stieptā) un « (lauztā). Jauns paņēmiens latviešu ortografijā bija zilbes intonācijas apzīmēšana patskaņu savienojumiem ar plūdeni vai nāseni (ar horizontālu svītriņu). Teksta paraugs:

Viss labs, ku m‡k. K‡das mˆjas, t‡ds saimniks.

Daži F. Brīvzemnieka jaunie rakstības paņēmieni saskanēja ar Ata Kronvalda ieteikumiem. Nav šaubu, ka F. Brīvzemnieka raksta paraugs ietekmēja latviešu rakstības turpmāko attīstību, un daļēji tas bija pamatā arī 1908./1909. gadā J. Endzelīna vadībā pieņemtajai t.s. latviešu jaunajai ortografijai ar latīņu alfabētu.