ATGĀDNES

Jāzeps Rudzītis, Dr. philol.

Ziemas prieku un pavasara ieskaņas diena

Metenis latviešiem šogad 11. februārī

Eiropas tautu, tai skaitā latviešu, lietuviešu un igauņu, gadskārtu jeb kalendārajās ieražās ievērojamu vietu ieņēma Metenis, kas latviešiem vēl XIX gs. pirmajā pusē — otrās puses sākumā bija rituāliem un ticējumiem ļoti bagāta diena. Bez Meteņa nav iespējams iedomāties arī vācu, itāliešu, franču u.c. Eiropas tautu gadskārtu ieražas. Krieviem Metenis (Masļeņica) bija paši līksmākie svētki, ko atzīmēja ar sevišķu vērienīgumu.

Metenis saista uzmanību kā viena no ievērojamākām gadskārtu svinamreizēm. Vienlaikus Meteņa, tai skaitā latviešu Meteņa, izpēte dod iespēju ielūkoties tautas kalendāro ieražu būtībā vispār, atklāt to saistību ar tautas dzīvi, cilmes un pastāvēšanas nosacījumus, nozīmi.

Meteņa cilme meklējama laikos pirms kristīgās ticības izcelšanās un izplatīšanas Eiropā. Folklorists un etnogrāfs Vsevolods Millers (1848–1913) rakstīja: “Acīmredzot karnevāls nav svētki, ko nodibinājusi baznīca: gluži otrādi, tā vienmēr ir norādījusi uz karnevāla pārmērībām, centusies to ierobežot, vērsusies pret tautas trakulību. Acīmredzot šīs svinības pastāvēja vēl pirms kristīgās ticības (..); acīmredzot to pamatus vajag meklēt sirmā senatnē, pagānisma periodā.” V. Millers šai sakarā salīdzina krievu Meteni un Rietumeiropas karnevālu ar dažām seno romiešu februāra otrās puses un marta sākuma ieražām.

Metenis bija agrāri svētki, saistīti ar zemkopja un lopkopja darba panākumu veicināšanas maģiju. Dažu tautu Meteņa ieražās kā agrārās maģijas sastāvdaļas konstatējami arī mirušo kulta, neprecējušos jaunu cilvēku, īpaši sieviešu, nopēluma motīvi, kā arī īpaša vērība tika veltīta jaunlaulātajiem.

Sākotnēji Meteņa svinībām baltiskās cilmes Latvijas iedzīvotājiem, domājams, bijis kāds noteiktāks, taču ar reālajiem meteoroloģiski klimatiskajiem apstākļiem saistīts laiks ziemas nogalē, tuvu pavasara sākumam. Pēc kristīgās ticības izplatīšanas, neraugoties uz Meteņa svinēšanas laika dažādību dažādās Eiropas zemēs, par vēlāko laika robežu, kuru — baznīcas un laicīgās varas prasību dēļ — nedrīkstēja pārkāpt, bija t.s. lielais gavēnis, kurš katoļiem sākās 7. trešdienā, bet pareizticīgajiem — 7. pirmdienā pirms datuma ziņā mainīgajām Lieldienām.

Krievi Meteni svinēja astoto nedēļu pirms Lieldienām — no pirmdienas līdz svētdienai (ieskaitot). Rietumslāvu, ģermāņu un romāņu zemju lielākajā daļā Meteņa periods sākās janvāra sākumā, bet īpašu vietu Meteņa atzīmēšanā ieņēma pēdējās dienas pirms gavēņa: vāciešiem un frančiem tā bija pēdējā svētdiena, pirmdiena un otrdiena, dažās vietās frančiem arī iepriekšējās nedēļas ceturtdiena un sestdiena; poļiem — ceturtdiena, svētdiena, pirmdiena un otrdiena. Zviedri, norvēģi un dāņi Meteni svinēja 7. svētdienā, pirmdienā, otrdienā pirms Lieldienām. Lietuvā Meteņa laiks bija galvenokārt no 8. ceturtdienas līdz 7. otrdienai (ieskaitot) pirms Lieldienām. Angļi, somi, igauņi un latvieši XIX gs. — XX gs. sākumā Meteni atzīmēja vienu dienu — 7. otrdienā pirms Lieldienām.

Pēc kristīgās ticības ieviešanas, ieņemot vietu pirms gavēņa sākuma, Metenis ieguva attiecīgus nosaukumus. Vācijā pēdējās trīs, t.i., vissvarīgākās Meteņa dienas saucas Fastnacht — “nakts pirms gavēņa”, Meteņa periods līdz tam — Fasching. Francijā viens no Meteņa nosaukumiem ir Carma prenant — “atnākošais gavēnis”. Lietuviešiem Metenis saucas Užgavenes, t.i., “aizgavēnis”. Šie nosaukumi, kas radušies kristīgās ticības ietekmē, neatspoguļo Meteņa būtību un nozīmi. Sacītais attiecināms ne vien uz Rietumeiropas, bet arī uz latviešu, krievu un citu Austrumeiropas tautu Meteņa ieražām.

Metenis bija uz robežas starp latviešu kalendāro ieražu ziemas un pavasara ciklu, kad Latvijā laukus parasti klāja sniegs un ūdeņus ledus, taču nebija tālu līdz pavasarim. Šī diena bija kā radīta tam, lai vēl pilnā mērā ļautos priekam, ko sniedz ziemas daba, tās skaistums. Lai gan bija arī telpās izpildāmie rituāli, Metenim raksturīgas izdarības tieši brīvā dabā, cilvēka tieša saskarsme ar ziemas dabu. Svētku kolorīta svarīga sastāvdaļa bija ziemas dabas skaistuma izjūta. Metenī cilvēka un dabas ciešā saskarsme parādījās daudz spilgtāk nekā latviešu ziemas saulgriežu svētkos, kad rituāli notika galvenokārt telpās, šai ziņā Metenim vistuvāk rada bija Jāņi. Dabas atmodas, pavasara tuvuma ieskaņas samanāmas Meteņa izdarībās, kas vērstas pret nevēlamiem un kaitīgiem dzīvniekiem, kā arī zemnieku darba motīvos.

Jau no sacītā daļēji izriet, ka Metenī pat tautas maģijas ziedu laikos nebija tikai maģija vien: vizināšanās ceremoniālos, ķekatu gājienos bija daudz fiziskas izveicības izpausmju, humora, asprātības, tautas nebēdnības. Meteņa svinībām raksturīgs emocionāls pacēlums, līksme, dzirkstošs prieks.

Metenis — tāpat kā ziemas, pavasara un vasaras saulgriežu svētki — bija gan dabas, gan darba svētki, ko raksturo veicamā darba problemātikas ienesums, dabas un darba motīvu apvienojums. Lūk, cik zīmīgi — vēl tālu bija linu un labības sēšanas, kur nu vēl ražas novākšanas laiks, taču zemkopi šai dienā nodarbina jautājums par labiem šo darbu rezultātiem. Doma par nākotnē veicamajiem darbiem un vēlamajiem to rezultātiem ir ne tikai Meteņa, bet arī daudzu citu tautas kalendāro ieražu dienu būtiska iezīme. Tā Metenī apvienojās izpriecas un atbilstoši tālaika cilvēku zināšanu un apziņas līmenim reālās lietderības princips. Spēles, izklaidēšanās momenti bijuši Meteņa līdzgaitnieki kopš vissenākiem laikiem, jo vajadzība pēc psiholoģiskas atslodzes, izklaidēšanās piemitusi cilvēkam visos laikos.

XIX gs. beigās Meteņa ieražas — tāpat kā citu latviešu tautas ievērojamo kalendāro dienu ieražas — visumā zaudē savu saikni ar maģiju, attiecīgie rituāli visbiežāk saglabā vairs tikai spēles raksturu. Šādu stāvokli latviešu kalendāro ieražu attīstībā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā rāda Latvijas Zinātņu akadēmijas etnogrāfu ekspedīciju vākumi, to atspoguļo ziemas, pavasara un vasaras saulgriežu ieražu tēlojumi latviešu klasiskajā literatūrā u.c. materiāli.

Vārda “Metenis” etimoloģija ir problemātiska. Vai šim vārdam nav tā pati nozīme kā dažos Latvijas apvidos sastopamajam latviešu Meteņa nosaukumam “Miesmetis”, kā vienam no krievu Meteņa nosaukumiem Mjasopust (Vzcjgecn) un Igaunijā līdzās izplatītākajiem Vastlapäev (Vastlāvja diena), Vastlad (Vastlāvji) sastopamajam Meteņa nosaukumam Lihaheit, t.i., liha = gaļa + heit = atmešana – “Gaļas atmešana”? (“Igauņu tautas kalendāra” 1. sēj. (1970) sastādītāja S. Leta izsaka domu, ka nosaukums “Gaļas atmešana” ir saistīts ar to, ka ap Meteni faktiski izbeigušies gaļas krājumi un pāriets uz piena ēdieniem.)

Tomēr ir iespējami arī citi vārda “Metenis” etimoloģijas skaidrojumi. Pēc seniem uzskatiem cilvēka saskarsme ar zemi Metenī varēja modināt un vairot zemes dzīvības un auglības spēkus. Latviešiem bija ticējums, ka Metenī vizinoties vajag apgāzties, “lai būtu daudz linu gubu”. Krievi un lietuvieši Metenī vaļājušies pa zemi; lietuvieši, vizinoties ar zirgu ragavās vai kamanās, centušies apgāzties. Tādējādi vārds “Metenis” varētu būt radniecīgs tādiem vārdiem kā, piemēram, “mest kūleni”, “apmesties” (apsviesties, apgāzties apkārt), “mesties zemē”, “mesties gar zemi” u. tml.

Maz domājams, ka nosaukumam “Metenis” ir sakars ar kādu šīs dienas rituālu vai rotaļu, kuras laikā tika “mestas” “lietuvēna” vai “Meteņa” dāvanas.

K. Karulis izsaka domu, ka Metenis radniecīgs vārdiem laikmets, laikmeti, laika meti.

K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” vārda “Metenis” etimoloģija nav uzrādīta.

Ir atzīts, ka nosaukums “Vastalāvis” jeb “Vastlāvis” ir cēlies no vidus lejasvācu Vast(el)avent vai Vastellavent, kur attiecīgajam vārdam ir nozīme Fastnacht.

Tāpat kā citas galvenās kalendārās svinamreizes, Metenis latviešiem bija ļoti gaidīta diena. Meteņa priekšpusdienā mājas ļaudis visu tīrīja un spodrināja. No meža atnesa skujas, sakapāja un ar tām izkaisīja istabu. Gatavoja šīs dienas ēdienus. Ēdienreizēm bija jābūt pēc iespējas bagātām un sātīgām. Pēcpusdienā sākās vizināšanās. Pēc Meteņa meteoroloģiskajiem vērojumiem centās noteikt turpmākos laika apstākļus un ražas izredzes. Brauca ciemos. Svinības savu kulmināciju sasniedza vakarā — vizinājās, brauca un gāja uz krogu, tur dancoja. Samērā daudzos Latvijas apvidos gāja ķekatās. Bija arī citas ieražas.

Latviešu, tāpat igauņu, krievu un lietuviešu, Meteņa rituālos piedalījās “visi” — jaunieši, pusaudži, bērni, vecāki cilvēki. Tomēr krievu, baltkrievu un zināmā mērā arī lietuviešu ieražās nozīmīgu vietu ieņēma jaunlaulāto klātbūtne un līdzdalība; jaunlaulātajiem, jaunajai ģimenei bija pievērsta Meteņa svētku dalībnieku uzmanība. Meteņa rituāliem vajadzēja maģiskā kārtā sekmēt jaunlaulāto veselību, auglību, ģimenes pieaugumu; kādreiz uzskatīja, ka jaunlaulātie, piedaloties Meteņa rituālos, ar savu auglību vai auglības potenci var sevišķi veicināt ziemā novājējušās zemes atmodu jaunai dzīvībai, auglībai un jaunai ražai.

Igauņiem Meteņa agrāri maģiskajos rituālos sievietes aktivitāte lielāka nekā latviešiem, lietuviešiem un krieviem.

Latviešu Meteņa ieražu motīvu spektrs izceļas ar krietnu daudzpusību. Šo svētku svinētāju interešu lokā ir pats cilvēks, veiksme ar labību, kāpostiem, liniem, govīm, cūkām, aitām, kazām, vistām, veiksmīga ganību sezona, cīņa ar nevēlamiem pavasara un vasaras pavadoņiem — kurmjiem, pelēm, mušām u. tml. Tomēr latviešu, tāpat kā igauņu, Meteņa tradīcijās vissvarīgāko vietu ieņēma linkopības, labas nākamās linu ražas motīvi.

Ar Meteni saistījās dažu darbu un pasākumu termiņi. Līdz Metenim vajadzēja savest malku, latvieši, igauņi un vācieši to uzskatīja par vērpšanas laika nobeigumu. Meitas tika kauninātas, ja vērpšana nebija pabeigta. Pēc Meteņa dienas sākās aušana. Metenī latvieši un igauņi iebrauca jaunus zirgus, igauņi un vācieši sāka mācīt arī jaunos vēršus. Metenis bija viena no laukstrādnieku līgstamdienām Latvijā, tāpat kā igauņiem Vastlāvis.

Meteņa priekšpusdienā latvieši un igauņi centušies pirmoreiz gadā kaut nedaudz izvest mēslus — tas pasargājot dārzus un laukus no kurmju rakumiem, veicinot mēslu labu izmantošanu, auglību, labu labības, kāpostu un linu ražu. Strādāt parastos darbus drīkstēja tikai līdz pusdienai. Metenī, sevišķi pēcpusdienā, bija aizliegts vērpt, šūt, adīt. Pēc tautas ticējumiem vērpšana un citu strādāšanas aizliegumu neievērošana varēja kaitēt cūkām, liniem, darītāja veselībai, veicināt postu, ko laukiem un dārziem nodara kurmji. Meteņa dienā uzsprauduši sprēslīcu vai kodaļu uz jumta, malkas grēdas vai sniega kupenā, “lai aug gari lini”.

Meteņa svētku raksturu un seno nozīmi daļēji parāda šīs dienas ēdieni. Svētkos ēda cūkas ausi ar kāpostiem, grūstiem miežiem un pupām — lai labi izdodas cūkas, sivēni, lai labi aug kāposti, mieži u. tml., tika vārīta cūkas aste, lai mieži augtu gari, lai labībai būtu garas un pilnas vārpas, ja ēda cūkas šņukuru ar miežu putraimu vai zirņu un pupu putru, tad “labi izdevušies zirņi, pupas, mieži un cūkas”. Parasts Meteņa ēdiens bija cūkas galvas puse. Latviešiem un igauņiem ļoti izplatīta bija cūku kāju vārīšana Metenī. Pēc latviešu tautas ticējumiem cūku kājiņas ēstas, lai cūkas labi aug un vairojas.

Varbūt ne tikai atsevišķiem ēdieniem, bet arī Meteņa “ēdienu kartei” kopumā latviešiem kādreiz ir bijusi agrāri maģiska jēga — veicināt sētas labklājību turpmākajā gada posmā, auglību un veiksmi zemkopībā un lopkopībā, pavasara, vasaras un rudens darbu sezonā. Etnogrāfi (A. Tereščenko, V. Millers, V. Props, V. Sokolova) atzīmē rituālu nesātību kā krievu Meteņa iezīmi. Igaunijā sējējam šai dienā bijis jāēd “deviņas reizes”. Lietuviešiem ēdieni uz galda Metenī stāvējuši visu dienu.

P. Dunduliene kā lietuviešu Meteņa ēdienus min putraimu un zirņu zupu ar gaļu, zirņu, putraimu zupu ar cūkas asti, desas, bet sevišķi bliņas; pirmie divi ēdieni, kā jau teikts, Metenī bija arī latviešiem. Krieviem vissvarīgākais Meteņa ēdiens bija bliņas. Ar bliņām tika lietots sviests, te rodams izskaidrojums, kādēļ krievu Metenis ieguvis “Masļeņicas” nosaukumu (pats populārākais no Meteņa nosaukumiem krieviem).

Krieviem Metenis sakrita ar pareizticīgo baznīcas noteikto septiņas dienas ilgo lielā gavēņa priekšgavēni. Jau šai priekšgavēnī bija aizliegts ēst gaļu, bet atļauts ēst zivis, pienu, sviestu, olas (lielajā gavēnī pareizticīgajiem ir aizliegts arī piens un piena produkti). Tas tomēr nenozīmē, ka bliņas ar sviestu, ko krievi daudz lietoja Metenī, būtu uzskatāmas par gavēņa, resp., minētā priekšgavēņa, ēdienu. Bliņas kādreiz bija viens no mirušo kulta un mirušo piemiņas mielasta ēdieniem, kas saglabājās senajās krievu Meteņa ieražās; laika gaitā bliņas Metenī pakāpeniski zaudēja šo nozīmi un kļuva par gluži ārēju atribūtu un vienkāršu šo svētku gardumu. Bliņu ēšana Metenī nebija raksturīga ne baltkrievu, ne ukraiņu tradīcijai. Bliņas bija viens no Meteņa ēdieniem zviedriem, vāciešiem, frančiem. Angļiem bliņas bija svarīgākais Meteņa ēdiens; ne velti viens no šīs dienas nosaukumiem Anglijā Bannocks day — Bliņu diena.

Svarīga Meteņa ieraža latviešiem, krieviem, igauņiem un lietuviešiem bija vizināšanās; latviešiem tā visumā bija pati spilgtākā šo svētku ieraža. Minēto četru tautu Meteņa vizināšanās ieražās bija sastopama linu ražas veicināšanas maģija, jo sevišķi bagātīgi — latviešiem un igauņiem.

Vizinājās ar ragavām, kamanām vai ragutiņām no uzkalniņa, no upes krasta u.c. Ragavām vai kamaniņām piesēja striķi, ar ko tās uzvilkt kalnā. Krievi vizinoties izmantoja arī vērša ādas, dēlīšus, solus, siles vai arī, kopā saķērušies, vairāki jaunieši nolaidās no kalna kājām. Pēc tautas ticējumiem — jo tālāk skrēja ragavas vai kamanas, jo garāki tai gadā lini. Igauņi vizinoties ņēmuši līdzi linu kūli vai maisiņu ar linu sēklām. Latviešu tautasdziesmas vēstī, ka līdzi ņemtas cūku kājas vai ausis, no kurām nokosts pēc katra nobrauciena.

Ir ziņas par vizināšanos Metenī uz ledus ar “grieztuves” palīdzību. Upē (dīķī, ezerā) ledū iedzina koku. Kokam piestiprināja garu kārti, kuras galā stingri piesēja lielās ragavas. Kāds grieza kārti ar ragavām, kurās bija sasēdušies ļaudis. A. Bīlenšteins raksta, ka viens no seniem latviešu ziemas izpriecas veidiem, kas minēts jau tautasdziesmās, bijusi vizināšanās uz ledus ar “virpelēm”. Ledū iedzītam un iesalušam mietam uzmauca riteni, ritenim pāri piestiprināja garu kārti, kuras otrā galā piesēja ragavas. Riteni grieza ar “sviru” (Hebel), ko iesprauda starp tā spieķiem, un ragavas plašā lokā lidoja pa ledu. Līdzīgs vizināšanās veids ziemu pieminēts laikrakstā “Baltijas Zemkopis” kādā rakstā par gadalaiku ieražām Zaļenieku pagastā; attiecīgā konstrukcija nosaukta par “tricavām”.

Latviešiem, igauņiem, lietuviešiem un krieviem bija iecienīta vizināšanās ar zirgu kamanās vai ragavās. Bija gadījumi, kad krieviem vizinoties vienviet salasījās simtiem pajūgu.

Latvieši, lietuvieši un krievi Metenī brauca ciemos. Krieviem un lietuviešiem daudz ziņu tieši par jaunlaulāto ciemošanos pie radiem šais svētkos. Latviešiem tipisks ticējums — jo garāks Metenī brauciens vai gājiens ciemos, jo garāki lini. Lietuviešiem ciemošanās Metenī, tāpat kā latviešiem, bija saistīta ar linu (lietuviešiem arī ar labības) maģiju. Arī igauņi šai dienā ir devušies ciemos, bet viņiem bija sastopami arī pretēja rakstura ticējumi, ka Metenī, sevišķi sievietēm, nav vēlams doties ciemos (ciemošanās varot kaitēt tās zemnieka sētas cūkām, kur ciemojas).

Metenis latviešiem bija arī viena no t.s. kustoņu dienām, kad zemniekam bija jāievēro dažādi tautas ticējumos formulēti nosacījumi, jāveic zināmas darbības, lai pasargātu savu sētu, mājas apkārtni, dārzus, laukus, tīrumus no kaitīgiem kukaiņiem un citiem kaitīgiem vai nevēlamiem dzīvniekiem (mušām, knišļiem, tārpiem, pelēm, kurmjiem, čūskām, zvirbuļiem u.c.). Vastlāvī nedrīkstēja cilāt sietus, lai vasarā nebūtu daudz mušu. Sietus noglabāja. Muhu salas igauņi šai dienā sietus nesa uz mežu. Kurmjiem Metenis bija īsta sodības diena. Metenī cepa uz pīlādža vai cita koka iesma gaļu, uzskatot, ka tādējādi iesms pats vai kopā ar cepto gaļu kļūst noderīgs kurmju apkarošanai. Ar šo iesmu pavasarī izbadīja kurmju rakumus vai to vietu, kur kurmji rok, tad tie aizbēgot un vairs nerokot. Acīmredzot Metenī iekurtai ugunij tika piedēvēta spēja padarīt priekšmetus, ko tā skārusi, par noderīgiem kaitīgu dzīvnieku iznīdēšanā.

Latviešiem Metenī bija kāda īpatnēja ieraža, ko sauca par “lietuvēna dzīšanu” vai “Meteņa dzīšanu”. Kādā jaunākā pierakstā, kas attiecas uz XX gs. sākumu, ieraža saukta par “cūku kājiņu dzīšanu” (pier. no 1911. g. dzim. teicējas), citā — par “ķekatu dzīšanu” (pier. no 1892. g. dzim. teicējas). Abi pieraksti Nīcā 1980. g. Šāda “dzīšanas” objekta nosaukuma maiņa liecina par izdarības atsvešināšanos no mitoloģiskiem priekšstatiem. Uz istabas, kūts vai rijas augšas laikus uznests spainis ar ūdeni. Bērniem, kam izdarības norise nebija zināma, lika paņemt maisu un, turot tā vaļējo galu plati atvērtu, nostāties apakšā: “lietuvēns”, “Metenis” metīšot “dāvanas”, “visādas bagātības”, “pīrāgus”, “cūku kājiņas”, “zelta pogas”. Pēc kāda varianta — bērniem teikts, ka maisā tikšot iedzīts “Metenis”. Kāds no pieaugušajiem uzkāpis augšā, metis “šādus tādus niekus”, “bērnu spēļu lietiņas”, “pīrāgus”, “vienu otru cūku kājiņu”. Beidzot viņš aplējis maisa turētājus ar ūdeni. Iespējams, ka šai ieražā ir apvienojušies vecuma un kādreizējās nozīmes ziņā atšķirīgi priekšstati un motīvi (motīvu sajaukums).

Turklāt ir domājams, ka ieražā ir zināmas reminiscences no seniem ļaunuma atvairīšanas ritiem. Pēc dažiem tautas ticējumiem bērni Metenī līda maisā vai bērnus iebāza maisā un tad tos aplēja ar ūdeni; F. Brīvzemnieks citā sakarā ir publicējis (1881) kādu tautas ticējumu, saskaņā ar kuru līdzīgā veidā var aizdzīt lietuvēnu no mājas “uz veselu gadu”. Jaunākos laikos šī ieraža kļuva par jautru, drastisku rotaļu, spēli.

Nīcā, Kandavā, Anneniekos, Blīdenē, Džūkstē, Naudītē, Jaunaucē, Jaunpiebalgā u.c. Metenī ir iets ķekatās, par ķekatās iešanu Metenī tieši liecina arī tautasdziesmas. J. A. Jansons pētījumā “Latviešu masku gājieni” min Meteni kā vienu no Kurzemē un Zemgalē iecienītām masku gājienu reizēm. Saskaņā ar tautas ticējumiem Meteņa ķekatas nesa svētību mājlopiem, izdošanos ar govīm, zirgiem, cūkām, jēriem, kazlēniem.

Viena no ķekatu rituālajām darbībām bija dejošana — gan pašu ķekatnieku, gan ar mājas ļaudīm. Meteņa vakarā dejots, arī apkārtnes ļaudīm pulcējoties krogā. Arī dejošanai — tiklab zemnieka mājas apstākļos, kā krogā — tika piedēvēta agrāri maģiska jēga: Dietu dietu, saimeniece, / Metenīša vakarā. / Lai linīši gari auga, / Lai telītes barojās. Latviešu jaunākā laika etnogrāfiskajās ekspedīcijās ir nācies konstatēt, ka tautā ir zudusi atmiņa par to, ka ķekatām kādreiz bijusi maģiska funkcija. Piemēram, minam dažu informatoru izteicienus: “Tur (ķekatās — J.R. ) nekas tāds dziļāks nebij, tā tik tāda tradīcija no seniem laikiem kā bukos lēkšana Ziemassvētkos. Tas bij tik tāds lustes vakars un lustes diena” (pier. Nīcā no 1896. g. dzim. informatores). “Visslavenākās mums ir ķekatas, kas vēl šodien notiek dabīgi.. Vecāki ļaudis nekad nav izteikušies, ka ķekatām ir kāda dziļāka jēga, kā dzīves prieks. Tā tas ir arī šodien” (Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja R. Atteka, dzim. 1931. g.).

Jāprecizē un jāpapildina teicēju sacītais tai ziņā, ka senajās ķekatās maģijas ietērpā bija pozitīvi darba veiksmes, darbaļaužu estētikas, kaimiņu un citu apkārtnes ļaužu savstarpējās labvēlības un draudzīguma, kā arī negatīvu parādību nopēluma motīvi. Atmirstot maģiskajai funkcijai, šie pozitīvie elementi — atkarā no ķekatu faktiskās norises katrā konkrētajā gadījumā — varēja vairāk vai mazāk saglabāties ķekatu spēlē.

Viens no svarīgākajiem momentiem krievu Meteņa svinībās — Metenī darinātas lelles slīcināšana upē, sadedzināšana vai saraustīšana uz lauka ārpus sādžas. Attiecīgi analogi sastopami arī lietuviešu un Rietumeiropas Meteņa ieražās, bet latviešu ieražās līdz šim nav konstatēti. Etnogrāfi šo ieražu interpretējuši dažādi, saskatot Meteņa lellē gan personificētu veco gadu (V. Millers), gan ziemu, kas jāuzveic, tuvojoties pavasarim (V. Čičerovs, V. Sokolova), gan auglības dēmonu, kas jāatdod zemei, lai vairotu tās auglību (V. Props).

XIX gs. un XX gs. sākumā dažos Latvijas apvidos zemnieki Meteņa dienas vakarā brauca vai gāja uz krogu. Šādai rīcībai kādreiz bija trejāds sakars ar linu izdošanās maģiju: 1) braukšana uz krogu bija viens no Meteņa rituālās vizināšanās veidiem; 2) krogā notika dejošana; 3) te iedzēra. “Meteņa vakarā braukuši braukšus uz krogu un braukdami klieguši: “O, o, trim asīm gari lini, trim asīm gari lini!” Krogū tad spēlējuši un dancojuši visu nakti.”

Krogā dažās vietās saimnieki Metenī līga sev gājējus un gājēji — darba devējus.

Par apvidu no Dubultiem līdz Apšuciemam ir ziņas, ka vēl XIX gs. otrā pusē te zvejniekiem Metenī ir bijušas savas tradīcijas. Pēc ziņām, kas 1897. g. pierakstītas no diviem Bigauņciema iedzīvotājiem, 13 jūrmalnieki “no Ragaciema līdz Dubultiem” Vastlāvī “svin jeb vēl nesen svinēja” “zvejas svētkus”. Katra vada draudze svinējusi Vastlāvi “līdz ar saviem piederīgiem un tuviem pazīstamiem”, izrīkojot dzīres. (Vads, vadus — lielāks velkamais tīkls zvejošanai netālu jūrā.) “Ja divas draudzes savā starpā labi satiekas un vēlas viena otru ielūgt pie sevis viesos, tad viena tura savu Vastlāvi otrdienas un otra trešdienas vakarā.. Tā, piemēram, turējuši Vastlāvi kaugurnieki otrdien, uzaicinādami pie sevis bigauņciemniekus, un šie atkal trešdien, ielūgdami kaugurniekus savās dzīrēs.” Vada draudzes “stūrmanis” devis savu naudu svētku izdevumiem. Pavasarī, kad sākās zveja, Vastlāvju izdevumus viņam atlīdzināja vai nu naudā, vai ar zivīm.

1980. gadā Zinātņu akadēmijas etnogrāfu ekspedīcijā Nīcā tika iegūtas sīkākas ziņas par ķekatās iešanu Metenī, kurš — un tam sekojošā diena — te ir bijis tradicionālais ķekatu laiks; ķekatās iešanas gadījumi sakarā ar Meteni Nīcā konstatēti vēl 80. gadu sākumā. Taču visumā 1980.—1982. g. ekspedīcijās fiksētais materiāls liecina par Meteņa ieražu spilgti izteiktu izzušanas procesu, pat Meteņa atmiršanu apsekotajos Liepājas, Kuldīgas un Ventspils rajona ciemos XX gs. sākumā.

Jādomā, ka jau XIX gs. pēdējos gadu desmitos latviešiem ir manāmi iezīmējusies Meteņa rituāla sašaurināšanās un šīs dienas popularitātes mazināšanās tendence, kura pastiprināti turpinās XIX—XX gs. mijā un XX gs. sākumā. Tomēr XX gs. pirmajos gadu desmitos — spriežot pēc tālaika vākumiem — veco ļaužu vidū ir bijis ne mazums cilvēku, kas pēc saviem jaunības dienu vērojumiem vai jaunībā un spēka gados dzirdētiem vecu ļaužu nostāstiem varēja sniegt diezgan daudzas precīzas ziņas par Meteni senāk.

Pozitīvi vērtējami dažu etnogrāfisko ansambļu centieni mūsdienās atveidot un sniegt saviem klausītājiem un skatītājiem Meteņa dziesmu un ieražu repertuāru.