Baltu vienība gadu lokos

Andris Sproģis, biedrības “Latviešu un lietuviešu vienība” valdes priekšsēdētājs, “Latvijas Vēstneša” nozaru virsredaktors

Tauta stāv viena visas pasaules vējos, ja tai nav likteņa kopības ar tuvākajiem kaimiņiem. Latviešiem gadu desmitus un simtus nedienās un prieka stundās līdzās bijuši igauņi ziemeļos un lietuvieši dienvidos. Dažkārt vēstures līkločos triju Baltijas tautu attīstība tikusi sašķelta un gājusi atšķirīgus ceļus, tomēr šajā gadu simtenī tā ritējusi līdztekus. Vienā 1918.gadā mūsu tautas pasludināja par pašu valsts nodibināšanos, vienā 1940.gadā mums šī brīvība tika laupīta un vienlaikus to arī atguvām.

Latvija atrodas Baltijas vidū. Šo neapstrīdamo ģeografisko faktu vēl vairāk uzsver jaunākie zinātnieku pētījumi — izrādās, ka ģenētiski latvieši ir tuvāki igauņiem, lai gan baltu valodu saime mūs cieši un neapstrīdami saradojusi ar lietuviešiem. Ģenētiķu atzinumi nemaz nešķiet pārsteidzīgi, ja atceramies, ka Latvija ir arī līvu dzimtene. Kur izgaisusi reiz kuplā līvu audze? Izmirusi? Izzudusi bez pēdām, saglabājot vien dažus simtus, kas sevi apzinās par Ako vai Kaupo cilts pēcnākamiem? Nav tiesa! Līvu pēcteči nāk mums pretī ikdienas gaitās, izgavilē savu prieku un sāpes “Pūt, vējiņi!” smeldzē, pat piemiedz ar aci no pašu attēla spogulī. Jo līvi ir ieplūduši, ieauguši latviešos, tos bagātinot un spēcinot.

Tā kā pie namdurvīm Lietuvas valstssvētki, šoreiz vairāk par mūsu dienvidu kaimiņiem un Latvijā vecāko tautu tuvināšanās biedrību.

Mums ir viena jūra, ko dažviet nespējam sadalīt, mēs runājam atšķirīgās mēlēs, kas tomēr netraucē sazināties arī bez trešās valodas palīdzības, jo pašus galvenos vārdus — māte, tēvs, dzimtene, mīlēt, dzīvot, darbs, draudzība — katrs lietuvietis un latvietis sapratīs bez tulkojuma.

Ne jau tikai mūsdienās divu brāļu tautu valdībām gadās domstarpības, ja kaut kas ir jānošķir. Arī abu brīvvalstu sākumgados reizēm strīdus liesmas uzdzirksteļo pat avīžu virsrakstos: “Leišu tuvredzīgais naids pret Latviju” (“Zemgalietis”), “Lietuva lauzusi bēgļu pārvadāšanas līgumu” (“Latvijas Vēstnesis”). Lai šo nesaprašanās un ķildu gaisotni kliedētu, rodas priekšlikums dibināt biedrību, kuras pamatmērķis — tuvināt abas brāļu tautas. Nav ziņu, kur un kādos apstākļos sanāca kopā toreizējais Lietuvas sūtnis Latvijā un vēlākais Lietuvas ārlietu ministrs Dr. D.Zauņus, teologs un nākamais Rīgas lietuviešu ģimnāzijas direktors A.Jodavaļķis, jurists un laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redaktors J.Akmens, žurnālisti A.Reinholds un O.Krolls. Tomēr kauliņi ir mesti!

Biedrības pamatu likšanas reizē 1921.gada 31.janvārī sanākušo pulks jau ir kuplāks. Piecu vīru ierosmes atbalstītāji lemj, ka sapulci vadīs latviešu valodā, bet runātāji katrs izteiksies savas mātes mēlē. Par mērķi domstarpību nav, arī nosaukums biedrībai tiek izraudzīts tāds, kas labi skan gan latviešu, gan lietuviesu valodā. Un tā dzimst “Latviešu—lietuviešu vienība”. Dibinātāju sapulce uzdod pagaidu valdei reģistrēt statūtus.

Laiks aizputina pēdas, izdzēš atmiņas. Paliek vien uzrakstītais, izlasāmais. Pagaidām arhīvos vēsturniekiem nav izdevies uziet jelkādus dokumentus ne vien par biedrības sākotni, bet arī par turpmākajiem gadiem. Iespējams, ka “Latviešu—lietuviešu vienības” lietvedība nemaz nav nonākusi līdz dokumentu krātuvēm un aizgājusi bojā Otrā pasaules kara negaisos, tomēr tas ir minējums, kam pietrūkst apstiprinājuma. Atliek vākt ziņas, kas izkaisītas dažādās avīzēs un žurnālos, lai pamazām iezīmētos LLV biedrības darbība.