INFORMĀCIJA

Cilvēktiesības pasaulē. 1996.gads

Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta ziņojums

Par Latviju

1997.gada 30.janvārī ASV Valsts departaments publicēja gadskārtējo ziņojumu par cilvēktiesību situāciju pasaulē. Šajā dokumentā stāvoklis cilvēktiesību jomā Latvijā 1996.gadā novērtēts pozitīvi un uzsvērts, ka LR valdība ir ievērojusi valsts iedzīvotāju pamattiesības.

Saskaņā ar šo ziņojumu svarīgākie pozitīvie Latvijas notikumi 1996.gadā ir Satversmes tiesas un Valsts prezidenta Konsultatīvās tautību padomes izveide, sāktā naturalizācija un korektā Naturalizācijas pārvaldes darbība, Valsts cilvēktiesību biroja patstāvības apstiprināšana, pieņemot īpašu likumu, kā arī drīz paredzamā jaunu personas dokumentu izsniegšana personām, uz ko attiecas Likums par bijušās PSRS pilsoņiem, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības.

ASV Valsts departamenta ziņojumā ieteikts Latvijas policijai un citiem Iekšlietu ministrijas dienestiem atturēties pārmērīgi lietot spēku, nepieļaut tādus ekscesus kā aizturētu un ieslodzītu personu piekaušana. Norādīts, ka jāuzlabo stāvoklis ieslodzījuma vietās. Atsevišķos gadījumos ziņojumā konstatēta Pilsonības un imigrācijas departamenta patvaļīga darbība, reizē atzīstot, ka PID darbs kopumā būtiski uzlabojies. Ziņojumā Latvijai aizrādīts par vairāk nekā 100 patvēruma meklētāju aizturēšanu Olaines nometnē bez tiesas sprieduma, sieviešu diskrimināciju darbavietās, vardarbību ģimenēs, kā arī par bērnu prostitūciju.

LR Ārlietu ministrija ziņojumu atzīst par visumā objektīvu un uzskata, ka tas patiesi atspoguļo situāciju Latvijā, turklāt ziņojumā norādītas jomas, kurās jāveic uzlabojumi un kurām valdības pievērsīs īpašu uzmanību.

Neoficiāls tulkojums

Latvija, ko Padomju Savienība bija ar varu anektējusi un vairāk nekā 50 gadus okupējusi, 1991.gadā atguva neatkarību, un tagad tajā ir parlamentāri demokrātiska iekārta. Pašreizējais parlaments (Saeima), kas sastāv no 100 deputātiem, tika ievēlēts 1995. gada rudenī brīvās un demokrātiskās vēlēšanās, tomēr dažiem pilsoņiem, kas bija darbojušies prosovjetiskās organizācijās vai arī nepārvaldīja valsts valodu, vēlēšanu likums liedza iespēju tikt ievēlētiem. Izpildvaras priekšgalā ir premjerministrs un Ministru kabinets, kas atbild par valdības darbību. Valsts galvu — Valsts prezidentu ievēlē Saeima. 1996.gada jūnijā Saeima ievēlēja par Valsts prezidentu Gunti Ulmani. 1991.gadā pieņemtais konstitucionālais likums, kas papildina 1922.gada Satversmi, nosaka pamattiesības un brīvības. Tiesu vara ir neatkarīga, bet tiesu sistēmas darbība ir neefektīva nekompetences vai korumpētības dēļ.

Drošības sistēmā ietilpst: Valsts policija un tādi dienesti kā īpaša Imigrācijas policija, kas ir pakļauta Iekšlietu ministrijai; Municipālā policija, kuras darbību kontrolē pašvaldība; Pretizlūkošanas dienests un Aizsardzības dienests, kas darbojas Aizsardzības ministrijas pakļautībā; Zemessardze, kas ietilpst Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet palīdz arī policijai tās darbībā. Saeima pēc valdības ierosinājuma pieņēma lēmumu, ka Robežsardzei no Aizsardzības ministrijas pakļautības jāpāriet Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un tas stājās spēkā 1997.gada 1.janvārī. Civilās valsts varas struktūras kopumā nodrošina drošības spēku kontroli, un Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir atbildīgs par izlūkošanas darbības koordinēšanu. Tomēr Iekšlietu ministrijas spēki, Municipālā policija un Izlūkošanas dienesta darbinieki dažreiz rīkojās patvaļīgi un pārkāpa valdības dotās pilnvaras. Daži Drošības spēku pārstāvji, ieskaitot policiju un citus Iekšlietu ministrijas darbiniekus, izdarīja cilvēktiesību pārkāpumus.

Latvijā, kur tradicionāli pārsvarā bijusi attīstīta lauksaimniecība un mežkopība, bet padomju laikā ieviesta kara rūpniecība un citas rūpniecības nozares, šodien dažādo ekonomisko nozaru vidū galveno vietu arvien noteiktāk ieņem aprūpes sektors. Turpinās pāreja no centralizētas plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomisko sistēmu, tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā aktīvi darbojas privātuzņēmēji. Apmēram 80 procenti lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir privātīpašums, bet privātās rokās atrodas 60 procenti no visas zemes. Rūpnieciskajā sektorā privatizācijas un atjaunošanās process noris daudz lēnāk.

Valsts valūta saglabāja stabilitāti, un to brīvi pērk un pārdod. Bezdarba līmenis valstī bija nedaudz virs 8 procentiem, samazinājās inflācija. 1995.gadā inflācijas līmenis bija 25 procenti, bet 1996.gadā tas bija mazāks par 15 procentiem. Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija nedaudz vairāk par 1000 dolāriem. Tas sāka lēnām palielināties 1996.gadā līdz ar ekonomikas atveseļošanos pēc vairāku komercbanku sabrukuma un smagās valsts budžeta krīzes 1995.gadā.

Kopumā valdība ievēroja savu pilsoņu un daudzo valstī pastāvīgi dzīvojošo nepilsoņu cilvēktiesības, kaut atsevišķās jomās vēl nav atrisinātas visas problēmas. Drošības spēku pārstāvji, ieskaitot policiju un citus Iekšlietu ministrijas darbiniekus, turpināja pārmērīgi lietot spēku un fiziski ietekmēt aizturētos un ieslodzītos. Valdība neuzlika atbilstošus disciplināros sodus tiem, kas par to bija atbildīgi. Apstākļi cietumos vēl joprojām ir ļoti slikti. Tiesu sistēmas neefektīvās darbības dēļ tiesas spriedumi ne vienmēr ir taisnīgi. Pilsonības un imigrācijas dienests (PID) pieņēma patvaļīgus lēmumus dažos gadījumos, kas attiecas uz nepilsoņu uzturēšanos valstī, tomēr neatkarīgie novērotāji atzina, ka PID darbs ir uzlabojies un sūdzību skaits ir samazinājies. Vairāk nekā 100 patvēruma meklētāju tika turēti nometnē bez tiesas sprieduma vai galīgai to statusa noteikšanai līdz 1996. gada decembrim, kad lielāko daļu no viņiem uzņēma Ziemeļvalstis. Darbavietās notiek sieviešu diskriminācija. Ģimenēs sastopama vardarbība, ir izplatīta sieviešu un bērnu prostitūcija un ļaunprātīga izmantošana. Tās ir svarīgas sproblēmas, kas prasa risinājumu.

Svarīgākie pozitīvie notikumi 1996. gadā bija Satversmes tiesas nodibināšana, Valsts prezidenta Konsultatīvās tautību padomes izveidošana, nepilsoņu naturalizācija atbilstoši 1994. gadā pieņemtajam Pilsonības likumam, Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) neatkarības nostiprināšanās. Stingrāka Pilsonības likuma aizstāvjiem neizdevās savākt pietiekami daudz parakstu, lai būtu jāsarīko referendums par viņu izvirzīto alternatīvu. Gada biegās saskaņā ar 1995. gadā pieņemto likumu par bijušās Padomju Savienības pilsoņu statusu PID veica priekšdarbus, lai sāktu izsniegt jaunus ceļošanas dokumentus, kas dotu apmēram 700 000 valstī pastāvīgi dzīvojošiem nepilsoņiem tiesības uzturēties, izceļot un atgriezties valstī.

1. daļa. Cilvēktiesību ievērošana

A. Personas neaizskaramības ievērošana, ieskaitot:

tiesības uz dzīvību un netikt nogalinātam politisku iemeslu dēļ

vai bez tiesas sprieduma.

Šāda veida pārkāpumi nav konstatēti.

B. Cilvēku pazušana: cilvēku pazušana politisku motīvu dēļ.

Nav konstatēta.

C. Spīdzināšana un cietsirdīga, necilvēciska

vai cilvēka cieņu pazemojoša apiešanās vai sods.

Satversme aizliedz spīdzināšanu. Tomēr ir saņemti ziņojumi, kas apliecina, ka policijā un cietumā ieslodzītie, kā arī patvēruma meklētāji un citi aizturētie tiek fiziski ietekmēti. Vairāki tiesību sargāšanas iestāžu darbinieki tika tiesāti vai atlaisti no darba par vardarbīgu izturēšanos pret aizturētajiem. Piemēram, 1996.gada novembrī tika notiesāti trīs bijušie Rīgas Municipālās policijas darbinieki, piespriežot tiem cietumsodu no 3 līdz 6 gadiem par vairāku personu saņemšanu par ķīlniekiem un naudas izspiešanu no viņiem 1995.gadā. No darba Iekšlietu ministrijā tika atlaists viens no Olaines nometnes sargiem par bēgļu fizisku ietekmēšanu. Tomēr kopumā uzraudzība un sods par nepiedienīgu uzvedību nespēja novērst tiesībsargājošo iestāžu darbinieku vardarbību.

Viena no padomju okupācijas laika paliekām, kas vēl joprojām saglabājusies, ir obligātajā karadienestā jauniesaukto karavīru pazemošana, lai gan tiek pieliktas lielas pūles, lai izbeigtu karavīru vajāšanu un cietsirdīgu izturēšnaos pret viņiem. 1996.gada sākumā tika notiesāti vairāki armijas virsnieki par ļaunprātīgu izturēšanos pret jauniesauktajiem. Vainīgie saņēma vai nu nosacītu sodu ar pārbaudes laiku, vai cietumsodu.

Apstākļi cietumos vēl joprojām ir slikti, neraugoties uz veiktajiem celtniecības darbiem un ārvalstu palīdzību, kā rezultātā stāvoklis nedaudz uzlabojās. Sanitāri higiēniskās ierīces ir neapmierinošas, trūkst segu un netiek sniegta medicīniskā palīdzība, problēmas rada nepietiekamais apgaismojums un ventilācija, jo ir vispārējs līdzekļu trūkums. Likums vēl joprojām aizliedz aizturētajiem, kas gaida tiesu, nosūtīt pasta sūtījumus, bet šis aizliegums netiek praktizēts visās ieslodzījuma vietās. VCB vērsa uzmanību uz faktu, ka daudzas ierīces cietumos neatbilst pat zemākajiem pasaules standartiem, ka cietuma medicīniskais personāls nav pilnīgi neatkarīgs no cietuma administrācijas un ka cietumnieku sarakste ar valdības amatpersonām (izņemot prokuroru) ir pakļauta cenzūrai. VCB birojs izstrādāja plānus sadarbībai ar cietumu administrāciju, lai izveidotu mācību programmu cilvēktiesībās, kas domāta cietumu darbiniekiem.

Vairāk nekā 100 patvēruma meklētāju (ieskaitot vairāk nekā 40 bērnu) līdz 1996.gada decembrim tika aizturēti bez tiesas sprieduma un līdz galīgai viņu statusa noteikšanai tika turēti bēgļu nometnē Olainē netālu no Rīgas, kur bija nepiemēroti sanitārie apstākļi. Gandrīz visi nometnes iemītnieki tika atbrīvoti un pārvietoti uz Ziemeļvalstīm, kur tiem sniedza patvērumu kā bēgļiem. Neuzlabojās ieslodzīto bērnu stāvoklis, kuri ne vienmēr tiek atdalīti no pieaugušajiem. 14 gadus veci bērni tika turēti antisanitāros apstākļos. Viņi cieš no slimībām un trūkuma. Gan zēni, gan meitenes ir pakļauti vardarbībai un, iespējams, tiek seksuāli izmantoti.

D. Nelikumīgs arests: aizturēšana vai izsūtīšana.

Nelikumīgi aresti nav konstatēti. Līdz 1994.gadam tiesības izsniegt aresta orderi bija prokuratūrai, kas pēc tam tika nodotas tiesu kompetencē. Likums nosaka, ka prokuratūrai 72 stundu laikā pēc aresta jāpieņem oficiāls lēmums par apsūdzības izvirzīšanu aizturētajam vai viņa atbrīvošanu. Apsūdzībai jābūt izvirzītai 10 dienu laikā pēc aresta. Nevienu aizturēto nedrīkst turēt apcietinājumā ilgāk par 18 mēnešiem, ja prokurators nav uzrādījis viņam apsūdzību un iesniedzis to tiesā. Apsūdzētajam ir tiesības pieprasīt advokāta klātbūtni jebkurā laikā. Tas, kā šīs tiesības tiek realizētas lietas izskatīšanas laikā, ir tiesas kompetencē. Konstatēts, ka šīs tiesības ne vienmēr tika ievērotas praksē, īpaši ārpus Rīgas.

Nav konstatēta piespiedu izsūtīšana no valsts, kas ir aizliegta ar likumu.

E. Tiesības uz taisnīgu un atklātu tiesu.

Satversmē ir noteikts, ka tiesu vara ir neatkarīga, un valdība to visumā ievēro. Tomēr tiesas var paļauties uz Tieslietu ministrijas administratīvo atbalstu.

Augstākās tiesas kompetencē nav pieņemt lēmumus par likumdošanas atbilstību Satversmei un noslēgtajiem starpvalstu līgumiem. Jūnijā Saeima izdarīja grozījumus Satversmē un pieņēma likumu par Satversmes tiesas nodibināšanu šo funkciju pildīšanai. Jaunā Satversmes tiesa sastāv no 7 tiesnešiem un ir pilnvarota izskatīt lietas pēc valsts institūciju (Valsts prezidenta, Ministru kabineta, Ģenerālprokurora, Augstākās tiesas, pašvaldību vai Saeimas 1/3 locekļu) lūguma, nevis pēc atsevišķu personu lūguma. Saeima apstiprināja 6 Satversmes tiesas tiesnešus, kas noturēja pirmo organizatorisko sanāksmi decembrī un ievēlēja tiesas priekšsēdētāju.

Kaut gan krimināltiesības ir veidotas saskaņā ar agrāko padomju tiesību sistēmu, valdība īsteno reformas tieslietu sistēmā. 1995. gadā tika izveidotas reģionālās tiesas zemāko tiesu pieņemto lēmumu pārsūdzēšanai smagāku krimināllietu iztiesāšanā bez tiesneša piedalās arī divi tautas piesēdētāji. Netika konstatēts, ka valdība būtu izdarījusi spiedienu uz tiesnešiem, bet korumpētība ir plaši izplatīta. Daudzu tiesnešu kvalifikācija ir zema, un tiesu sistēma nespēj nodrošināt daudzu tiesas lēmumu izpildi. Nav pieejama pilnīga informācija, lai pieņemtu atbilstošus lēmumus, sevišķi ārpus Rīgas. Tiesas sēdes var būt slēgtas, ja var notikt valsts noslēpumu izpaušana, vai ir nepieciešams aizstāvēt nepilngadīgo intereses. Visiem apsūdzētajiem ir tiesības nolīgt advokātu, un valsts aizdod naudu šim nolūkam tiem apsūdzētajiem, kam trūkst līdzekļu. Apsūdzētajiem ir tiesības iepazīties ar visām pret viņiem izvirzītajām apsūdzībām, pieprasīt konfrontāciju ar visiem lieciniekiem, uzaicināt savus lieciniekus un sniegt liecību savai aizstāvībai.

Nav konstatēts, ka valstī būtu politieslodzītie. Bijušais Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks turpināja izciests viņam piespriesto astoņu gadu cietumsodu par mēģinājumu izdarīt apvērsumu pret neatkarīgo Latvijas valsti 1991. gadā. Lai gan Rubika atbalstītāji sauc viņu par politieslodzīto apgalvojot, ka viņš darbojies saskaņā ar valdošo padomju likumdošanu, nav pierādījumu, ka viņa pārliecības dēļ būtu pārkāptas cilvēktiesību normas.

F. Patvaļīga iejaukšanās personas privātajā, ģimenes

vai mājas dzīvē vai korespondences pārtveršana.

Likums nosaka, ka tiesību sargāšanas iestādēm ir nepieciešams tiesas orderis, lai pārtvertu pilsoņu korespondenci, noklausītos telefona sarunas vai kontrolētu citus sazināšanās veidus. Nepilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, nav nodrošināta tik liela aizsardzība.

1996.gadā atklātībā nonāca informācija par nesankcionētu starptautiskās telefona sarunas noklausīšanos 1995.gada nogalē, kas notikusi starp Valsts prezidentu un privātpersonu, kas vēlāk kļuva par premjerministru. Prokuratūra veica izmeklēšanu, pamatojoties uz kāda žurnālista iesniegto magnetofona ierakstu, bet nebija droša informācijas avota par to, kas būtu iesaistīti pretlikumīgajā darbībā.

2. daļa. Pilsoņu brīvību ievērošana, kur ietilpst:

A. Vārda un preses brīvība.

Konstitucionālais likums garantē vārda un preses brīvību, un valdība visumā ievēro šīs tiesības praksē. 1991.gadā pieņemtais Preses likums aizliedz preses vai citu masu mediju cenzūru. Vairums avīžu un žurnālu ir privātās rokās. 1996.gadā sāka iznākt jauni preses izdevumi, bet daži ekonomisko grūtību dēļ beidza pastāvēt.

Avīzes, kas iznāk gan latviešu, gan krievu valodā, publicēja dažādus kritiskus rakstus un atšķirīgus politiskos viedokļus.

Liels skaits neatkarīgo televīzijas un radio raidstaciju izplatīja pārraides gan krievu, gan latviešu valodā, turpināja pieaugt to cilvēku skaits, kas skatās satelītelevīzijas raidījumus.

Radio un televīzijas likums satur vairākas ierobežojošas normas attiecībā uz raidījumu saturu un valodu. Ne vairāk kā 30 procentu no privāto raidstaciju pārraidēm drīkst būt citā valodā, nevis valsts valodā; labākajā raidlaikā 40 procentiem no televīzijas pārraidēm jābūt latviešu valodā un 80 procentiem ar Eiropas izcelsmi. Turklāt ārvalstu kapitālieguldījumi nedrīkst sastādīt vairāk kā 20 procentus no kapitāla, ko ieguldījušas elektronisko saziņas līdzekļu organizācijas.

Pastāv akadēmiskās brīvības ierobežojumi.

B. Miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība.

Varas iestādēm nav tiesību aizliegt sabiedriskas sapulces un sanāksmes. Demonstrāciju organizētājiem ir laikus jāsaņem atļauja no pašvaldības, kas var mainīt pulcēšanās laiku un vietu, ja ir pamats baidīties no publiskām nekārtībām. Daudz publisku sanāksmju un politisku demonstrāciju notika bez valdības iejaukšanās. Tomēr Rīgas Dome atkārtoti nedeva atļauju vai mēģināja mainīt to demonstrāciju laiku un vietu, ko organizēja dažas cilvēku grupas, kas pārstāvēja atsevišķas skaitliski nelielas reliģiskās organizācijas, kam ir tiesības uzaicināt cilvēkus šādu pasākumu organizēšanai. Pēc presē plaši apspriestās Jehovas liecinieku sektas locekles nāves, kas reliģiskās pārliecības dēļ neļāva izvēlēties adekvātu ārstēšanas metodi, Valsts prezidents nosūtīja Saeimai vēstuli, kurā lūdza likumdevējus precizēt nereģistrēto reliģisko organizāciju tiesības un pienākumus. Viņš izteica arī priekšlikumu Saeimai papildināt Kriminālkodeksu, iekļaujot tajā “normas, kas noteiktu atbildību par fizisku vai garīgu traumu izraisīšanu personai vai personas tiesību apdraudēšanu reliģiskas organizācijas darbības rezultātā”. Pēc tam Saeimas Cilvēktiesību un Juridiskās komisija sāka izskatīt likumprojektu par labojumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredzētu uzlikt naudas sodus nereģistrētām reliģiskām organizācijām par “aktivitātēm”, kas nav ierobežotas ar likumu.

VCB un Ārlietu ministrija norādīja, ka šis noteikums būtu starptautisko līgumu pārkāpums reliģiskās brīvības jomā. Saeima nepieņēma galīgo lēmumu šajā jautājumā.

Jūlijā Saeima pieņēma grozījumus likumā par reliģiskajām organizācijām. Viens no grozījumiem atļauj samazināt minimālo personu skaitu, kas nepieciešams reliģiskas grupas reģistrēšanai, no 25 pilsoņiem līdz 10 personām, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā. Otrs grozījums nosaka, ka ticības mācību drīkst pasniegt valsts skolās tikai uz brīvprātības pamatiem evanģēliski luteriskās, Romas katoļu, vecticībnieku, baptistu un pareizticīgo reliģisko draudžu pārstāvji. Valsts atbalstīto nacionālo minoritāšu skolu skolēni arī var saņemt tādu reliģisko izglītību, kas “raksturīga attiecīgajai nacionālajai minoritātei”. Citu reliģiju pārstāvji arī var pasniegt ticības mācību, bet tikai ne valsts finansētajās skolās.

C. Tiesības pārvietoties valstī, brīvi izbraukt, emigrēt un atgriezties

Pilsoņu brīvība pārvietoties valstī, izceļot vai atgriezties tajā nav ierobežota. 1995.gadā pieņemtais likums par bijušās Padomju Savienības pilsoņu statusu nosaka, ka nepilsoņiem, kas ir reģistrēti un pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir tiesības mainīt dzīves vietu, doties ārzemju ceļojumā un atgriezties valstī. Likumā ir arī noteikts, ka ir jāizsniedz jauni ceļošanas dokumenti nepilsoņiem, kas apstiprinātu šīs tiesības. Pēc ilgas vilcināšanās PID beidzot paziņoja, ka sāks izsniegt šādus dokumentus 1997. gada martā. Pirms jauno nepilsoņu ceļošanas dokumentu izsniegšanas PID turpināja prasīt, lai nepilsoņi, kas izbrauc no valsts ar agrākajām padomju pilsoņu pasēm, saņemtu atsevišķas garantijas, kas dotu tiem atļauju atgriezties, kas ir acīmredzamā pretrunā ar minēto likumu. PID turpināja arī izsniegt pagaidu nepilsoņu personību apliecinošus dokumentus, kuri ir derīgi divus gadus un kuri vairumā valstu atzīti kā ceļošanai derīgi dokumenti.

Kaut gan valdība sadarbojas ar ANO augstāko pilnvaroto amatpersonu bēgļu jautājumos, tā nav parakstījusi starptautisko bēgļu konvenciju un Latvijā nav pieņemts likums vai vispāratzīta politika par politisko patvērumu, ieskaitot pirmā patvēruma sniegšanu vai bēgļu statusa piešķiršanu . Lielāka daļa to, kas vēlas iegūt bēgļa statusu, ir cilvēki no Tuvo Austrumu vai Āzijas valstīm, kas pa sauszemi no Krievijas vai Baltkrievijas ierodas Latvijā cerībā nokļūt Skandināvijas valstīs. Latvija parasti cenšas šādus patvēruma meklētājus nosūtīt atpakaļ uz to valsti, no kurienes tie ir ieradušies, bet kaimiņvalstis parasti piekrīt uzņemt tikai savas valsts pilsoņus vai tos, kam ir likumīgas uzturēšanās atļaujas.

Cilvēku grupa, kurā bija vairāk nekā 100 patvēruma meklētāju, tika sākotnēji aizturēta 1995.gadā un pēc tam turēta nometnē ārpus Rīgas bez tiesas sprieduma līdz 1996.gada decembrim. Varas iestādes nevēlējās dot patvērumu šīm personām, kuras galvenokārt bija irakiešu izcelsmes un kuru mērķis bija nokļūt Zviedrijā vai kādā Rietumeiropas valstī. Neviena valsts nevēlējās uzņemt šīs personas, un nebija arī atbilstoša mehānisma viņu pretenziju izvērtēšanai vai kāda cita statusa piešķiršanai kā vien nelegālais imigrants. Decembrī pēc ilgstošām konsultācijām starp Latviju un ANO Cilvēktiesību komitejas Ziemeļvalstis piekrita uzņemt gandrīz visas personas, kas tika turētas Olaines nometnē. Ziemeļvalstu ministri uzsvēra, ka tas bijis ārkārtējs gadījums, un atzīmēja, ka Latvijas valdība ir saņēmusi priekšlikumu vispusīgai bēgļu likumdošanas izstrādāšanai un ka viņi sagaida, ka Latvija pieņems un realizēs praksē likumdošanu attiecībā uz bēgļiem saskaņā ar 1951.gada ANO Konvenciju par bēgļu statusa piešķiršanu.

Ir saņemta informācija, ka Iekšlietu ministrijas darbinieki ir aizveduši vairākus desmitus patvēruma meklētājus līdz pierobežai un tad pavēlējuši viņiem atstāt valsti vai piespieduši viņus “brīvprātīgi” izbraukt no valsts. Šo lietu izmeklēja Iekšlietu ministrija, Valsts cilvēktiesību birojs un prokuratūra.

Augustā valdība nodibināja starpministriju darba grupu, lai izstrādātu politiku un likumdošanu bēgļu un patvēruma jautājumos, kas atbilstu attiecīgajām starptautiskajām normām. Novembra beigās darba grupa iesniedza likumprojektu par bēgļu un patvēruma jautājumiem izskatīšanai Ministru kabinetam, kas to nodos tālāk Saeimai 1997.gada sākumā. Valdības amatpersonas raksturoja šo likumprojektu kā pirmo svarīgo soli valstiskas struktūras izveidošanai patvēruma un bēgļu jautājumu risināšanai. Darba grupa iesāka arī analizēt apstākļus, kā Latvija varētu pievienoties 1951.gada konvencijai un tās 1967.gada protokolam. Amatpersonas atkārtoti uzsvēra, ka viņiem būtu vieglāk risināt šos jautājumus, ja kaimiņvalstis piekristu uzņemt atpakaļ nelegālos migrantus, kas iebraukuši Latvijā no viņu valsts teritorijas. Latvijai izdevās vienoties par atpakaļuzņemšanas līgumiem ar abām pārējām Baltijas valstīm, bet līdzīgu vienošanos neizdevās panākt ar Krieviju un Baltkrieviju.

3.daļa. Politisko tiesību ievērošana: pilsoņu tiesības mainīt savu valdību

Pilsoņiem ir tiesības mainīt savu valdību. Pašreizējais parlaments (Saeima) tika ievēlēts 1995.gadā brīvās un demokrātiskās vēlēšanās, kurās piedalījās daudzas partijas un frakcijas, kas pārstāvēja plašu politisko spektru. Vietas Saeimā ieguva 11 partiju izvirzītie kandidāti, bet vēlēšanās piedalījās 72 procenti balsstiesīgo vēlētāju.

Starptautiskie novērotāji atzina, ka Saeimas vēlēšanas bija brīvas un demokrātiskas, kaut gan vēlēšanu likums neļāva kandidēt pilsoņiem, kas bija darbojušies komunistiskajā partijā vai kādā citā prosovjetiskā organizācijā pēc 1991.gada 13.janvāra. Bija arī izvirzīta prasība, ka kandidātiem jāprot latviešu valoda. 1996.gadā tika tiesāti vairāki sociālistiskās partijas izvirzītie kandidāti (ieskaitot komunistiskās partijas bijušo līderi Alfrēdu Rubiku) par nepatiesas informācijas sniegšanu pa savu iepriekšējo darbību sakarā ar savu kandidatūru izvirzīšanu 1995.gada vēlēšanām. Daži tika atzīti par vainīgiem, un viņiem uzlika nenozīmīgu naudas sodu, Rubiks arī tika atzīts par vainīgu, bet astoņu gadu cietumsods, ko viņam piesprieda par mēģinājumu gāzt valdību 1991.gadā un ko viņš pašreiz izcieš, netika pagarināts.

Novembrī Saeima pieņēma likumu par līdzīgiem ierobežojumiem tiem, kas vēlas kandidēt pašvaldību vēlēšanās, kas notiks 1997.gada martā. Saeima atkārtoti izskatīja šos ierobežojumus pēc tam, kad skaļi protestēja Daugavpils mēra aizstāvji, jo viņam nebija atļauts izvirzīt savu kandidatūru vēlēšanām tādēļ, ka bija darbojies komunistiskajā partijā pēc 1991.gada 13.janvāra. Taču Saeima atstāja šos ierobežojumus nemainītus, noraidīts tika arī priekšlikums atļaut nepilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, piedalīties vēlēšanās.

1996.gada jūnijā Saeima izpildīja savu konstitucionālo pienākumu un ievēlēja Valsts prezidentu, kas atradīsies šajā amatā 3 gadus. No četriem izvirzītajiem kandidātiem Saeima aizklātā balsošanā par prezidentu atkārtoti ievēlēja esošo Valsts prezidentu.

Saeimas centieni ierobežot kandidātu izvirzīšanu prezidenta amatam, pamatojoties uz valodas zināšanām vai darbību agrākajās komunistiskajās organizācijās, nevainagojās panākumiem, jo Valsts prezidents uzdeva Saeimai vēlreiz izskatīt šo priekšlikumu un tas netika pieņemts. Tā rezultātā Saeima balsoja par visām noteiktajā kārtībā izvirzītajām kandidatūrām, ieskaitot Rubiku, kas saņēma 5 balsis.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā pilsonību tūlīt ieguva tikai tās personas, kas bija neatkarīgās Latvijas pilsoņi 1940.gadā, vai viņu tiešie pēcnācēji. Padomju varas gados tika piekopta pārkrievošanas politika, kā rezultātā latvieši ir kļuvuši par minoritāti septiņās no astoņām Latvijas lielākajām pilsētām, bet etniskie latvieši sastāda tikai 54 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita valstī. Vairāk nekā 70 procentu no reģistrētajiem valsts iedzīvotājiem ir pilsoņi, no kuriem gandrīz 400 tūkstoši ir latvieši.

1994.gadā pieņemtajā pilsonības likumā ir noteikts, ka dažādas nepilsoņu kategorijas varēs iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā laika periodā, kas ilgs no 1995.gada līdz nākamā gadsimta sākumam. Priekšrocības pilsonības iegūšanā tika dotas Latvijas pilsoņu laulātajiem, pārējo Baltijas valstu pilsoņiem un personām, kas dzimušas Latvijā. Likums satur normas, kas attiecas uz latviešu valodu un nodzīvoto laiku valstī, kā arī naturalizācijas ierobežojumus atsevišķām personu grupām, pie kurām pieder bijušās Padomju Savienības izlūkošanas dienestu darbinieki un armijas virsnieki. Likumā ir noteikts, ka tiem, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, ir jāatsakās no agrākās nelatviskās pilsonības, jāzina Latvijas Satversme un vēsture, kā arī jādod uzticības zvērests.

Starptautiskie novērotāji, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) misijas pārstāvji Latvijā atzīst Latvijas valdības nopelnus kompetentas un profesionālas Naturalizācijas pārvaldes izveidošanā. Naturalizācijas pārvalde un tās biroji, kas darbojas visā valstī, īsteno 1994.gadā pieņemto Pilsonības likumu. Uzsāktais darbs liecina, ka Naturalizācijas pārvalde godprātīgi pilda likumu. 1995.gadā tika naturalizētas 1000 personas, bet 1996.gadā — 3000. No 33 000 personām vecumā no 16 līdz 20 gadiem, kam bija tiesības naturalizēties 1996.gadā, tikai daži simti izrādīja interesi par to. Tam, ka tika izrādīta tik maza interese par naturalizāciju, var būt vairāki iemesli: pārliecības trūkums par savām valodas zināšanām, ierobežotais personu loks, kam ir tiesības naturalizēties pirmajos divos gados, noteiktās priekšrocības, ko dod nepilsoņa statuss (piemēram, iespēja braukt uz Krieviju bez vīzas, tikt atbrīvotam no obligātā kara dienesta), kā arī apziņa, ka nepilsoņu pastāvīgā iedzīvotāja tiesiskais statuss ir samērā drošs. Turklāt 1995.gadā Pilsonības likumā tika izdarīti grozījumi, kas atļāva bez naturalizācijas automātiski iegūt pilsonību etniskajiem latviešiem, kas atgriežas uz dzīvi Latvijā, kā arī tām personām, kas ieguvušas vidējo izglītību latviešu valodā. Šie grozījumi likumā ļāva papildus vairākiem tūkstošiem personu reģistrēties kā pilsoņiem.

1996.gada sākumā alternatīva pilsonības likuma ierosinātāji, kas pieprasīja daudz stingrākus ierobežojumus pilsonības iegūšanā, izmantojot savas tiesības, organizēja parakstu vākšanas kampaņu par tautas nobalsošanu šajā jautājumā. Pietrūka apmēram 5000 parakstu līdz skaitam, kas nepieciešams, lai varētu pieprasīt tautas nobalsošanu.

Starptautiskie eksperti, valdības amatpersonas un valsts cilvēktiesību aizstāvji ir vienipsrātis, ka Latvijai arī turpmāk jāpievērš liela uzmanība un jāiegulda pietiekami daudz resursu, lai taisnīgi un bez aizspriedumiem tiktu īstenots naturalizācijas likums. Šie paši eksperti arī uzskata, ka valdībai jānodrošina lielākas iespējas nepilsoņiem apgūt latviešu valodu. 1996.gadā Latvijas valdība sadarbojās ar Apvienoto Nāciju Atīstības programmas koordinatoriem, lai visā valstī sāktu īstenot ilgtermiņa latviešu valodas mācīšanas programmu pieaugušajiem un bērniem, kas mācās skolās, kur mācības nenotiek latviešu valodā.

PID, kas ir atbildīgs par nepilsoņu reģistrāciju, bieži nerīkojās tā, kā to prasa adekvāta un taisnīga to likumu normu piemērošana, kas skar nepilsoņus. Visbiežāk tika atteikta pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršana nepilsoņiem, kas dzīvo valstī. PID pieņemtos noraidošos lēmumus var iesniegt izskatīšanai tiesā, kur bieži tiek pieņemts pretējs lēmums. Tomēr PID dažreiz vilcinājās ar tiesas pieņemto pretējo lēmumu izpildi. Iekšlietu ministrs pats personiski izteica kritiskus aizrādījumus par PID darbību šajā jomā, ko viņš minēja kā iemeslu ierosinājumam nomainīt PID darbiniekus un mainīt darba procesu. Lai gan nav atrisinātas visas problēmas, neatkarīgie novērotāji atzīmēja, ka PID darba kvalitāte ir uzlabojusies un sūdzību skaits par tā darbu 1996. gadā ir samazinājies.

Latvijā nav etnisku ierobežojumu iesaistīties politiskā darbībā, un personas, kas nav etniskie latvieši, darbojas dažādās vēlētās institūcijās. Latvijas iedzīvotāji, kas ir nepilsoņi, nevarēja piedalīties vēlēšanās.

Valdībā un politiskajā darbībā maz ir pārstāvētas sievietes. 1996. gadā mazāk nekā 20 procentu Saeimas deputātu bija sievietes un valdībā vispār nebija nevienas sievietes ministres. Apmēram vienu gadu Saeimas priekšsēdētāja (otrs svarīgākais amats pēc Valsts prezidenta) bija sieviete, bet 1996. gada beigās viņa zaudēja savu amatu.

4. daļa. Valdības attieksme pret starptautisku un neformālu organizāciju iesaistīšanos iespējamo cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanā

Arvien lielāks skaits neformālu organizāciju, kas iesaistās cilvēktiesību jautājumu izpētē un risināšanā, ieskaitot apstākļus cietumos, sieviešu un bērnu tiesības, darbojas bez ierobežojumiem no valdības puses. Vairākas organizācijas nodarbojas ar problēmām, ar kurām saduras nepilsoņi un citas personas, kas nav etniskie latvieši, iesniedzot prasības tiesā un izgaismojot šīs problēmas presē.

Valdība iesaistījās dialogā ar neformālajām organizācijām, kas nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem. Cilvēktiesību organizācijas ieradās vizītēs pie Latvijas valdības, un tā uzņēma delegācijas no EDSO, Eiropas Padomes un Apvienotajām Nācijām. Latvijā turpināja darboties EDSO misija, kas galveno uzmanību pievērsa pilsonības jautājumam un ar to saistītām problēmām.

Latvijas valdība turpināja īstenot programmu cilvēktiesību aizsardzībā, kas tika pieņemta 1995. gadā, ņemot vērā galveno starptautisko organizāciju ieteikumus. Decembrī Saeima pieņēma likumu, kas nostiprināja Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) kā neatkarīgas institūcijas statusu, kuras galvenais uzdevums ir sekot, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības. VCB izpilddirektora vadībā turpināja pildīt savas funkcijas, sniedzot informāciju par cilvēktiesību jautājumiem, izskatot atsevišķu personu iesniegtās sūdzības un uzsākot izmeklēšanu gadījumos, kad radās aizdomas par cilvēktiesību pārkāpumiem. VCB pastāvīgo direktoru nozīmēs valdība, un Saeima viņu apstiprinās šajā amatā uz četriem gadiem, bet no darba viņu varēs atlaist tikai stingri noteiktu apstākļu dēļ.

Sākotnējās VCB finansiālās grūtības tika pārvarētas, kad Saeima piešķīra atbilstošu finansējumu, lai īstenotu ilgtermiņa līgumu ANO Attīstības programmu par mācību organizēšanu, kā arī pateicoties citu institūciju atbalstam.

5. daļa. Diskriminācija, kuras pamatā ir rase, dzimums, reliģiskā pārliecība, invaliditāte, valoda vai sociālais stāvoklis

Saskaņā ar 1922. gada Satversmi visi pilsoņi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. 1996. gada decembrī Saeima nolēma izveidot darba grupu, lai papildinātu Satversmi ar sadaļu, kas nostiprinātu cilvēka pamattiesību un brīvību konstitucionālu aizsardzību. 1991. gadā pieņemtais konstitucionālais likums, kas papildina Satversmi, nosaka, ka “Latvijā visas personas” likuma priekšā ir vienlīdzīgas, neraugoties uz rasi, dzimumu, reliģisko un politisko pārliecību, valodu, sociālo statusu vai kādu citu iemeslu, un ka “visu tautību personām” ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu un atalgojumu. Tomēr konstitucionālais likums tikai pilsoņiem dod tiesības piedalīties valsts pārvaldē, dibināt politiskas partijas un iegūt īpašumā zemi.

A. Sievietes

Ir konstatēts, ka vardarbība ģimenē, kas vērsta pret sievietēm, ir diezgan plaši izplatīta un tā ir bieži saistīta ar pārmērīgu alkohola lietošanu. Ir gandrīz vai anekdotiski pierādījumi tam, ka visā tiesiskā sistēmā, ieskaitot tiesas, ir tendence pret vardarbību ģimenē izturēties nevērīgi. Novērotāji atzīmē, ka policija dažreiz pat negrib arestēt vainīgās personas šādos gadījumos. VCB uzsāka sadarbību ar Iekšlietu ministriju, lai palīdzētu personām, kas kļuvušas par upuri vardarbībai ģimenē, un lai apmācītu tiesību sargāšanas iestāžu darbiniekus, kā risināt šādas problēmas.

Plaši izplatīta ir sieviešu un bērnu prostitūcija, un tā ir bieži saistīta ar organizēto noziedzību. Nav likumdošanas, kas regulētu šo problēmu risināšanu. Maijā nesaprotamu iemeslu dēļ Saeima neapstiprināja Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertas normas, kas bija vienīgās attiecībā uz prostitūciju.

Sievietēm juridiski ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Darba likumdošanas kodekss aizliedz nodarbināt sievietes smagos fiziskos darbos vai neveselīgos apstākļos, kas ir precīzi norādīts Ministru kabineta un arodbiedrību kopīgi sastādītā dokumentā. Turklāt kodekss aizliedz sieviešu diskrimināciju nodarbinātībā. Tomēr praksē sievietes bieži sastopas ar diskrimināciju, meklējot darbu un saņemot atalgojumu, sevišķi privātajā sektorā, kas tagad strauji attīstās. Sludinājumos ar darba piedāvājumiem bieži ir norādīts, ka priekšroka tiek dota vīriešiem. Tāpat parasta parādība ir seksuāla uzmākšanās sievietēm darbavietā. Acīmredzot sievietes nav ierosinājušas nevienu sūdzību par diskrimināciju tiesā.

Pieaug sieviešu tiesību aizstāvību organizāciju skaits, un tās kļūst arī skaitliski lielākas. Tās palīdz sievietēm atrast darbu, panākt pabalstu palielināšanu, palīdz sievietēm, kas kļuvušas par vardarbības upuriem ģimenē, kā arī palīdz novērst vardarbīgu izturēšanos pret jauniesauktajiem armijā.

B. Bērni

Kaut gan valdības politika ir vērsta uz to, lai nodrošinātu bērnu tiesības uz veselību, labklājību un izglītību, Latvijā nav izstrādāta vispārēja likumdošana, kur šīs tiesības būtu izklāstītas, un valdībai trūkst līdzekļu, lai tās pilnībā nodrošinātu. Piemēram, lai gan ir likums par obligāto izglītību, ir publicēti ziņojumi, kuros norādīts, ka 15 000 skolas vecuma bērnu neapmeklē skolu.

Ir iegūti pierādījumi, kas liecina, ka bērnu pamešana un ļaunprātīga izturēšanās pret viņiem, ieskaitot seksuālu izmantošanu, ir diezgan plaši izplatīta, tāpat kā bērnu prostitūcija. Latvijā darbojas dažas grupas, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizstāvību un prasa pieņemt likumdošanu bērnu tiesību aizsardzībai un palielināt pabalstus bērniem. Tiesību sargāšanas iestādes ar tiesas lēmumu palīdzību ir panākušas bērnu atņemšanu vecākiem, kas cietsirdīgi pret tiem izturas, un notiesāšanu bērnu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos.

Kaut gan likumdošanā jau sen bija noteikts, ka nepieciešams izveidot speciālas rehabilitācijas institūcijas un profesionālos mācību centrus nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, pirmā šāda veida iestāde tika atvērta tikai 1996. gadā. Šī iestāde tika izveidota, lai pēc iespējas mazāk pusaudžu, kuru izdarītie noziegumi nav smagi, netiktu turēti kopā ar pārējiem noziedzniekiem parastajos cietumos.

C. Invalīdi

Latvijā invalīdu diskriminācija nav ar likumu aizliegta. Valstī ir speciālas skolas invalīdiem, bet valdība nav panākusi 1993.gadā pieņemtā likuma īstenošanu, kas paredz, ka ēkām jābūt iekārtotām tā, lai tajās varētu iebraukt ar invalīdu ratiņiem, bet daudzās ēkās tas nav iespējams. Tomēr Rīgā tika uzsākta plaša programma invalīdu ratiņu nobrauktuvju izveidošanai no ietvēm ielu krustojumos.

D. Reliģiskās minoritātes

Vēl joprojam nav noskaidroti vainīgie, kas 1995.gadā izraisīja sprādzienu sinagogā Rīgā.

E. Nacionālās, rasu un etniskās minoritātes

No 2,5 miljoniem Latvijā reģistrēto iedzīvotāju vairāk nekā 765 000 ir etniskie krievi, 100 000 — etniskie baltkrievi, gandrīz 70 000 — etniskie ukraiņi, vairāk nekā 60 000 — etniskie poļi. Apmēram 400 000 personu, kas pieder pie nacionālām vai etniskām minoritātēm, ir pilsoņi. Tā kā lielākā daļa personu, kas pieder pie nacionālajām un etniskajām minoritātēm, nav pilsoņi, viņi nevar pilnībā piedalīties valsts dzīvē. Sevišķas grūtības ir tiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, bet šo cilvēku skaits ir stipri samazinājies kopš 1995.gada, kad tika pieņemts un īstenots likums par bijušās Padomju Savienības pilsoņu, kam nav Latvijas vai kādas citas valsts pilsonības, statusu.

Šis likums dod papildu garantijas pamatcilvēktiesību ievērošanā, un nepilsoņiem, kas kopš 1993.gada 1.jūlija pastāvīgi dzīvo Latvijā, nodrošina tiesības mainīt dzīvesvietu, izbraukt no valsts un atgriezties tajā, kā arī uzaicināt pie sevis tuvus radiniekus ģimenes apvienošanas nolūkā. Likumā ir ietverta norma, kas paredz iekļaut nepilsoņus iedzīvotāju reģistrā, neskatoties uz viņu dzīvesvietas statusu, lai palīdzētu reģistrēties tām personām, kas netika iepriekš reģistrētas tāpēc, ka dzīvoja bijušajās armijas mājās vai kopmītnēs. Likums arī paredz jaunu ceļošanas dokumentu, kur būtu atspoguļotas šīs tiesības, izsniegšanu nepilsoņiem (skat. 2.D daļu)

Dažādi likumi satur normas, kas aizliedz nepilsoņiem strādāt atsevišķās darbu kategorijās, daži ierobežojumi ir pamatoti (piemēram, tikai pilsoņi var būt Latvijas diplomāti), bet citi šķiet mazāk pamatoti (piemēram, aizliegums strādāt par pilotu Latvijas nacionālajās gaisa satiksmes līnijās). Ir arī dažas atšķirības veidā, kā tiek noteikts, kam ir tiesības saņemt sociālos pabalstus, kā, piemēram, pensijas, tomēr 1996.gadā pēc Saeimas Cilvēktiesību komisijas lūguma dažas no šīm atšķirībām, tika novērstas. Valsts Cilvēktiesību birojs uzsāka plašu pētījumu, lai konstatētu atšķirības pilsoņu un nepilsoņu statusā un noteiktu, vai tas atbilst konstitucionālajām normām un sarptautisko līgumu uzliktajām saistībām, un pēc tam ieteiktu izdarīt grozījumus likumdošanā, ja tas būtu nepieciešams. Pētījumā, kura rezultāti tika publicēti 1996.gada decembrī, norādītas 10 atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās, kas pēc VCB domām neatbilst saistībam, ko uzliek starptautiekie līgumi par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Pie tām pieder ierobežojumi nepilsoņiem strādāt par ugunsdzēsējiem, bruņotiem sargiem, privātdetektīviem, gaisa satiksmju līniju pilotiem, zvērinātiem advokātiem un saņemt licences farmaceita darbam. VCB konstatēja, ka lielākā daļa pārējo atšķirību atbilst starptautiskajām normām un praksei, kas atļauj valstij noteikt ierobežojumus nodarbinātībai valdībā, darbībai politikā un atsevišķās īpašumtiesībās tām personām, kas nav šīs valsts pilsoņi.

Valodas likums satur normas, kas prasa, lai valsts ierēdņi un visu institūciju, uzņēmumu un institūtu darbinieki pārvaldītu latviešu valodu tādā līmenī, ka varētu veikt savus profesionālos pienākumus. Likumā ir noteikts, ka šiem darbiniekiem ir jāprot sarunāties latviešu valodā, lai varētu sazināties ar apmeklētājiem. Lai arī ir pieņemts valodas likums, nav notikusi liela skaita cilvēku atlaišana no darba, pat Daugavpilī, kur tikai 15 procenti iedzīvotāju ir etniskie latvieši. Turklāt valstij piederošajos rūpniecības uzņēmumos pārsvarā tiek lietota krievu valoda. Neskatoties uz to, daudzi iedzīvotāji, kas nav etniskie latvieši uzskata, ka viņiem ir atņemtas vēlēšanu tiesības un ka pieņemtais valodas likums ir diskriminējošs. Oktobrī Ministru kabinets pieņēma noteikumus, kas paredz, ka personām, kas vēlas reģistrēties un saņemt bezdarbnieka pabalstus, jāprot latviešu valoda.

Daži etniskie krievi ir sūdzējušies arī par to, ka likumi, kas attiecas uz īpašumtiesībām, ir diskriminējoši, jo tie neļauj nepilsoņiem iegūt privātīpašumā zemi. Turklāt salīdzinājumā ar pilsoņiem nepilsoņi saņēma mazāk privatizācijas sertifikātu, par kuriem var nopirkt uzņēmumu akcijas vai privatizēt dzīvokli un zemi. Tomēr likumā ir paredzēts, ka uzņēmējsabiedrības, kurās nepilsoņiem pieder akcijas, var iegūt zemi privātīpašumā.

Augustā Rīgas Dome pieņēma lēmumu, ka nepilsoņiem, kas vēlas privatizēt savu dzīvokli, ir jāsaņem no PID dokuments, kurā norādīts, ka viņiem ir tiesības saņemt nepilsoņu ceļošanas dokumentus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs izmantoja savas pilnvaras un atcēla šo lēmumu kā nepamatotu administratīvu prasību.

Valdība ir piekritusi, ka krievu valodu turpinās izmantot kā mācību valodu valsts skolās, kur galvenokārt mācās skolēni, kas runā krievu valodā. Tā finansē arī astoņas citas skolas, kur mācības notiek minoritāšu valodās. Kaut gan ir paredzēts, ka valsts skolu skolēniem, kas nerunā latviski, ir jāapgūst latviešu valoda, un ir noteikts minimālais priekšmetu skaits, kas jāmācās latviešu valodā, trūkst kvalificētu skolotāju.

Mācības valsts finansētajās augstskolās galvenokārt notiek latviešu valodā, un tiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, stājoties augstskolā, ir jānokārto iestājeksāmens latviešu valodā.

Tomēr Latvijā ir vairākas privātās augstskolas, kur mācības notiek krievu valodā. Gada vidū izglītības ministrs nedeva atļauju izveidot Rīgā Maskavas Valsts universitātes filiāli, bet, iespējams, šo jautājumu izskatīs vēlreiz.

Apspriežot izglītības likuma projektu, notika plašas debates par priekšlikumu, ka līdz 2005.gadam valsts finansētās vidējās mācību iestādēs mācībām jānotiek latviešu valodā. Saeimā tika izskatīti vairāki simti priekšlikumu par grozījumiem izglītības likumā, bet Saeima nepieņēma nevienu tālejošu un juridiski saistošu lēmumu par valsts finansētu izglītību minoritāšu valodās.

Jūlijā Valsts prezidents izveidoja Konsultatīvo padomi tautību jautājumos.

Tās sastāvā ir personas, ko šim darbam izvirzīja Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, un citas ievērojamas personas, kas nodarbojas ar starpnacionālo attiecību jautājumiem. Padomē ir pārstāvētas visdažādāko nacionālo minoritāšu grupas, un tās uzdevums ir apspriest svarīgākās problēmas un sekmēt to risinājumu valsts izpildvaras iestāžu līmenī vai ierosināt grozījumus likumdošanā. Padomes locekļi ir vienojušies par sadarbību un sāks risināt problēmas, kas attiecas uz izglītību, pilsonību un pilsoņu un nepilsoņu statusa atšķirībām. Decembrī Konsultatīvā padome sāka izskatīt konkrētus jautājumus un izteica priekšlikumus par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos un likumdošanā. Piemēram, Konsultatīvā padome lūdza Nodarbinātības departamentu atkārtoti izskatīt oktobrī pieņemtos Ministru kabineta noteikumus, kas paredz, ka tiem, kas vēlas saņemt bezdarbnieka pabalstu, ir jāprot latviešu valoda.

6. daļa. Strādājošo tiesības

A. Tiesības veidot apvienības

Likums par arodbiedrībām nosaka, ka strādājošiem, izņemot militārpersonas, ir tiesības veidot un apvienoties arodapvienībās pēc brīvas izvēles. Arodbiedrību biedru skaits, kas 1993. gadā bija 50 procenti no nodarbinātajiem, joprojām samazinājās, kad strādnieki izstājās no padomju laika arodbiedrībām, pie kurām piederēja arī administrācija, vai arī viņi zaudēja darbu, kad tika slēgti padomju tipa uzņēmumi. Kopumā arodbiedrību kustība vēl nav pilnībā attīstījusies un atrodas pārejas posmā no sociālistiskā uz brīvā tirgus modeli.

Likums neierobežo strādājošo tiesības streikot. Kaut gan daudzi valsts uzņēmumi atrodas uz bankrota robežas un strādniekiem ilgstoši netiek izmaksātas algas, strādnieki baidās, ka var tikt atlaisti no darba, ja streikos. Kaut gan ar likumu ir aizliegts atlaist no darba šādu iemeslu dēļ, valdība nav pilnībā panākusi šo likumu ieviešanu.

Arodbiedrībām ir tiesības iestāties starptautiskās organizācijās, un tās dibina kontaktus ar Eiropas arodbiedrībām un starptautiskajām arodorganizācijām.

B. Mierīgu sapulču un apvienību brīvība

Arodbiedrībām ir tiesības panākt kolektīvas vienošanās, un valdība parasti neiejaucas to sarunās ar darba devējiem. Ar likumu aizliegta arodbiedrību biedru un līderu diskriminācija. Tomēr atsevišķi privātā sektora darba devēji ir izteikuši draudus atlaist arodbiedrību biedrus. Šajās darba vietās iespējams nopelnīt lielāku algu un saņemt lielāku sociālo pabalstu nekā citur. Valdība vāji spēj nodrošināt mierīgu sapulču un apvienību brīvības īstenošanu privātajā sektorā.

C. Spaidu vai piespiedu darbu aizliegums

Spaidu vai piespiedu darbi ir aizliegti ar likumu un praksē nav sastopami. Labklājības ministrijas nodarbinātības dienesta inspektori kontrolē šī aizlieguma izpildi.

D. Minimālais vecums, no kura atļauta bērnu nodarbinātība

Ar likumu noteiktais minimālais vecums, no kura atļauta bērnu nodarbinātība, ir 15 gadi, tomēr bērni vecumā no 13 līdz 15 gadiem var tikt nodarbināti atsevišķos darbos pēc skolas stundām. Obligātā izglītība ir 9 klases. Likumdošana ierobežo pusaudžu, jaunāku par 18 gadiem, nodarbinātību, aizliedzot naktsmaiņu vai virsstundu darbu. Valsts varas orgāni nepietiekamā mērā kontrolē likuma normu par bērnu nodarbinātību un obligāto izglītību izpildi.

E. Pieņemami darba apstākļi

Valdība ir palielinājusi minimālo mēnešalgu līdz 70 dolāriem (38 lati), kas ir daudz zemāka par arodbiedrību pārstāvju nosaukto krīzes iztikas minimumu. Daudzas rūpnīcas ir uz bankrota robežas un ir saīsinājušas darba laiku. Darba kodekss paredz, ka darba nedēļa nedrīkst būt garāka par 40 stundām un 24 nepārtrauktām stundām nedēļā jābūt brīvām, gada laikā jāpiešķir 4 nedēļas atvaļinājuma, un strādājošām mātēm ar maziem bērniem jāsaņem atvieglojumi. Likumdošanā noteikti minimālās darba aizsardzības un drošības standarti, bet tie bieži netiek ievēroti. Strādājošiem ir tiesības atstāt darba vietu, ja apstākļi tajā ir bīstami, taču praksē bieži tas netiek darīts.

“Latvijas Vēstneša”

(Gunta Štrauhmane)

tulkojums