Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Veselības aprūpes finansēšanas likums

1. pants. Likumā lietotie termini

(1) Likumā lietotie termini atbilst Ārstniecības likumā un Pacientu tiesību likumā lietotajiem terminiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Likumā ir lietoti arī šādi termini:

1) veselības aprūpe — pasākumu kopums, ko sniedz veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji personas veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai;

2) primārā veselības aprūpe — veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ambulatorajā ārstniecības iestādē vai personas dzīvesvietā sniedz primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji;

3) sekundārā veselības aprūpe — veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ārstniecības iestādē sniedz kādā slimību profilā specializējusies ārstniecības persona un kas orientēts uz neatliekamu, akūtu vai plānveida veselības aprūpi;

4) terciārā veselības aprūpe — augsti specializētu veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ārstniecības iestādē sniedz viena vai vairākas kādā slimību profilā specializējušās ārstniecības personas ar papildu kvalifikāciju;

5) veselības apdrošināšanas iemaksas — iemaksas, ko persona veic brīvprātīgi, lai iegūtu tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros.

2. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu, kuras pamatā ir visas sabiedrības solidāra iesaiste atbildīgā nodokļu maksāšanā, lai veicinātu labai starptautiskai praksei atbilstošu veselības aprūpes finansējumu un tā efektīvu izlietojumu, tādējādi sekmējot veselības aprūpes pieejamību un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanos.

3. pants. Likuma darbības joma

Šis likums nosaka veselības aprūpes finansēšanas sistēmas vispārīgos principus un struktūru un regulē valsts obligātās veselības apdrošināšanas finansiālo un organizatorisko struktūru.

4. pants. Veselības aprūpes finansēšanas avoti

(1) Veselības aprūpes finansēšanas avoti ir:

1) valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu;

2) valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, kurus veido ieņēmumi no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu sadales veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai (obligāto iemaksu daļa, kas atbilst vienam procentpunktam no obligāto iemaksu likmes) saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu;

3) valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, kurus veido ieņēmumi no veselības apdrošināšanas iemaksām saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu;

4) valsts budžeta līdzekļi veselības aprūpes jomu regulējošos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu un veselības nozares administrēšanu un uzraudzību;

5) šajā likumā paredzētie pacientu līdzmaksājumi;

6) Eiropas Savienības fondu un citu ārvalstu finanšu instrumentu līdzekļi;

7) pašvaldību budžeta finansējums saskaņā ar pašvaldību lēmumiem, kas pieņemti veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, kā arī atsevišķu pakalpojumu izmaksu segšanai;

8) valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu pašu ieņēmumi.

(2) Veselības aprūpes vispārējās valdības sektora [Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija regulas (ES) Nr. 549/2013 par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (Dokuments attiecas uz EEZ) A pielikuma 2.113. punkta izpratnē] finansējums, sākot ar 2020. gadu, veido vismaz četrus procentus no iekšzemes kopprodukta. Finansējums, sākot ar 2019. gadu, nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā, izņemot to finansējumu, kas piešķirts uz noteiktu laiku specifiskam mērķim.

5. pants. Veselības aprūpei piešķirtā valsts finansējuma izlietojums

(1) Valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem līdzekļus, kas piešķirti Veselības ministrijas veselības aprūpes nodrošināšanas programmai, atbilstoši gadskārtējam valsts budžeta likumam novirza:

1) valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimuma nodrošināšanai;

2) veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros;

3) ar veselības aprūpes nodrošināšanu ārkārtas situācijās saistīto valsts materiālo rezervju veidošanai, atjaunošanai un uzturēšanai;

4) veselības aprūpes, arī profilakses, programmas pasākumiem;

5) veselības aprūpes pētījumu un attīstības programmas pasākumiem;

6) slimību profilakses un kontroles pasākumiem;

7) medicīniskās rehabilitācijas nodrošināšanai.

(2) Ministru kabinets nosaka veselības aprūpes pakalpojumus, kuriem novirza valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem līdzekļus, kas piešķirti Tieslietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas veselības aprūpes nodrošināšanas programmām, personu grupas, kurām ir tiesības saņemt minētos veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī pacientu grupas, kurām no šajā pantā minētajiem finanšu līdzekļiem sedz pacienta līdzmaksājumu.

(3) Ministru kabinets nosaka veselības aprūpes pakalpojumus, kas netiek apmaksāti no šā panta pirmajā daļā minētajiem finanšu līdzekļiem.

(4) Lai nodrošinātu valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, pieaugot gadskārtējam valsts budžeta finansējumam veselības aprūpes pakalpojumiem:

1) tas tiek sadalīts neatliekamās medicīniskās palīdzības, primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumiem;

2) tiek nodrošināts darba samaksas paaugstinājums darbiniekiem, kuri sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

6. pants. Pacientu līdzmaksājumi

(1) Saņemot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, persona veic pacienta līdzmaksājumu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam.

(2) No pacienta līdzmaksājuma ir atbrīvotas šādas personu grupas:

1) bērni vecumā līdz 18 gadiem;

2) grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 70 dienām, ja tiek saņemti veselības aprūpes pakalpojumi, kas saistīti ar grūtniecības un pēcdzemdību novērošanu un grūtniecības norisi;

3) politiski represētās personas, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušās personas, kā arī tās seku likvidācijā cietušās personas;

4) personas, kuras slimo ar tuberkulozi, un personas, kurām veic izmeklējumus tuberkulozes noteikšanai;

5) psihiski slimas personas, saņemot psihiatrisko ārstēšanu;

6) personas, saņemot hroniskās hemodialīzes, hemodiafiltrācijas un peritoneālās dialīzes procedūras visā ārstniecības procesa laikā;

7) personas, kuras saņem veselības aprūpes pakalpojumus Ministru kabineta noteikto infekcijas slimību gadījumos;

8) personas, kurām neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde;

9) personas, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas reģistrētas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;

10) personas, kurām ģimenes ārsts veic vispārējo veselības pārbaudi un imūnprofilaksi atbilstoši vakcinācijas kalendāram, kā arī veic profilaktiskās apskates un izmeklējumus valsts organizētā vēža skrīninga ietvaros;

11) personas, kurām vakcinācijas kalendāra ietvaros veic vakcināciju, stinguma krampju neatliekamo profilaksi, pēcekspozīcijas imunizāciju pret trakumsērgu, kā arī vakcināciju pret gripu atbilstoši normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību;

12) personas, kuras saņem ilgstošu plaušu mākslīgo ventilāciju mājas apstākļos;

13) orgānu donori;

14) personas, kuras saņem veselības aprūpi mājās vai paliatīvo aprūpi stacionārajā ārstniecības iestādē Ministru kabineta noteiktajā apjomā, kā arī paliatīvo aprūpi, ko sniedz ģimenes ārsts mājas vizītes laikā;

15) personas, kurām ir noteikta I grupas invaliditāte;

16) personas, kurām ir noteikta II grupas invaliditāte;

17) trūcīgās personas, kas par tādām atzītas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu;

18) Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki;

19) patvēruma meklētāji.

(3) Šā panta otrā daļa neattiecas uz pacienta līdzmaksājumiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzētajām zālēm un medicīniskajām ierīcēm saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību, izņemot šādas personu grupas:

1) bērnus vecumā līdz 18 gadiem;

2) trūcīgās personas, kas par tādām atzītas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu;

3) patvēruma meklētājus;

4) grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz 70 dienām.

(4) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā pacients veic līdzmaksājumu par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, līdzmaksājuma apmēru, kā arī līdzmaksājumu kopsummu par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.

7. pants. Tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību

Ikvienam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Ministru kabinets nosaka neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanas kārtību.

8. pants. Valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimums

(1) Valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumā ietilpst šādi veselības aprūpes pakalpojumi:

1) neatliekamā medicīniskā palīdzība;

2) dzemdību palīdzība;

3) ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi (tai skaitā diagnostiskie izmeklējumi ārstniecības nodrošināšanai atbilstoši ģimenes ārsta kompetencei), kā arī ģimenes ārsta izrakstītās šīs daļas 4. punktā minēto slimību ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību;

4) veselības aprūpes pakalpojumi, kas saistīti ar tādu slimību ārstniecību, kurām ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības veselības rādītājiem vai kuras apdraud sabiedrības veselību (tai skaitā psihiskas slimības, tuberkuloze), kā arī šo slimību ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību.

(2) Ministru kabinets nosaka šā panta pirmajā daļā minēto valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumā ietilpstošo veselības aprūpes pakalpojumu sarakstu, kārtību, kādā tiek organizēta šo pakalpojumu sniegšana un veikta samaksa par tiem, kā arī minēto pakalpojumu samaksas apmēru.

9. pants. Tiesības saņemt valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu

(1) Valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu ir tiesības saņemt:

1) Latvijas pilsonim;

2) Latvijas nepilsonim;

3) ārzemniekam, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā, un bezvalstniekam, kuram bezvalstnieka statuss piešķirts Latvijas Republikā;

4) bēglim vai personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss;

5) aizturētajam;

6) patvēruma meklētājam;

7) šā likuma 11. pantā minētajām personām.

(2) Latvijas pilsoņa vai Latvijas nepilsoņa laulātajam, kuram ir termiņuzturēšanās atļauja, bet kurš nav šā likuma 11. pantā minētā persona, ir tiesības saņemt valsts apmaksātu dzemdību palīdzību.

10. pants. Valsts obligātā veselības apdrošināšana

(1) Valsts obligātā veselības apdrošināšana ir uz solidaritātes principa balstīts pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai nodrošinātu valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

(2) Valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros personām ir tiesības papildus valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumam saņemt primāros, sekundāros un terciāros veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī ambulatorajai ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību.

(3) Ministru kabinets nosaka šā panta otrajā daļā minēto valsts obligātās veselības apdrošināšanā ietilpstošo veselības aprūpes pakalpojumu sarakstu, kārtību, kādā tiek organizēta šo pakalpojumu sniegšana un veikta samaksa par tiem, kā arī minēto pakalpojumu samaksas apmēru un kārtību, kādā tiek veidotas rindas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

11. pants. Tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros

(1) Tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ir:

1) personai, kura ir sociāli apdrošināta veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu";

2) personai, kura minēta šā likuma 9. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4. vai 6. punktā un kura nav sociāli apdrošināta veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", bet ir veikusi veselības apdrošināšanas iemaksas.

(2) Tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ir šā likuma 9. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4. un 6. punktā minētajām personām, ja tās pieder pie vienas no šādām personu grupām:

1) bērni vecumā līdz 18 gadiem;

2) bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai;

3) personas, kuras mācās vispārējās izglītības iestādēs, profesionālās pamatizglītības vai profesionālās vidējās izglītības iestādēs, piedalās Eiropas brīvprātīgā darba, interešu izglītības vai jauniešu mobilitātes programmās vai ir pilna laika studējošie;

4) bezdarbnieki, kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā;

5) orgānu donori;

6) Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušās personas, kā arī tās seku likvidācijā cietušās personas;

7) personas, kuras saņem atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi pirmsadopcijas periodā;

8) personas, kuras saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu vai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu;

9) viens no vecākiem, kuri audzina bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem;

10) personas, kuras saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas ir reģistrētas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;

11) personas, kuras izstājušās no sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām, lai saņemtu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus dzīvesvietā;

12) pilngadīgas personas, kuras saņem sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētas grupu mājas pakalpojumus;

13) personas, kuras saņem bērna kopšanas pabalstu vai vecāku pabalstu;

14) personas, kurām ir noteikta I vai II grupas invaliditāte;

15) personas, kurām ir noteikta III grupas invaliditāte;

16) personas, kuras sasniegušas likumā "Par valsts pensijām" vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu;

17) personas, kuras saņem izdienas pensiju vai speciālo valsts pensiju;

18) politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki;

19) tradicionālo reliģisko organizāciju mūki un mūķenes, kas dzīvo klosteros;

20) personas, kuras ir cietušas no vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, un cilvēktirdzniecības upuri, kuru statusu apliecina procesa virzītāja lēmuma kopija vai tiesībaizsardzības institūcijas izziņa. Ministru kabinets nosaka laikposmu, kurā minētās personas ir uzskatāmas par apdrošinātām personām;

21) personas, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu.

(3) Papildus šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajām personām tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ir arī:

1) apcietinātajiem un notiesātajiem, kuri sodu izcieš brīvības atņemšanas iestādē;

2) šā panta pirmās daļas 1. punktā minēto personu bērniem vecumā līdz 18 gadiem, ja attiecīgā persona uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbināta persona, un šīs panta daļas 1. punktā minēto personu, kā arī šā likuma 9. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 5. un 6. punktā minēto personu bērniem vecumā līdz 18 gadiem;

3) šā panta pirmās daļas 1. punktā minēto personu, kuras uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, laulātajiem, kuriem ir termiņuzturēšanās atļauja un kuri audzina bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem vai vismaz trīs bērnus vecumā līdz 15 gadiem;

4) Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņiem, kuri uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, kā arī viņu ģimenes locekļiem.

12. pants. Veselības apdrošināšanas iemaksas apmērs, atmaksa un administrēšana

(1) Veselības apdrošināšanas iemaksas apmērs kalendāra gadā ir pieci procenti no divpadsmitkāršas valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas.

(2) Veselības apdrošināšanas iemaksas persona veic reizi gadā valsts budžetā par kārtējo kalendāra gadu, kā arī par diviem iepriekšējiem kalendāra gadiem, ja veselības apdrošināšanas iemaksas par diviem iepriekšējiem kalendāra gadiem nav veiktas vai persona nav piederējusi pie kādas no šā likuma 11. pantā minētajām personu grupām.

(3) Lai persona iegūtu tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros kalendāra gadā, ja tā attiecīgajā gadā vairs neatbilst šā likuma 11. panta pirmās daļas 1. punkta, otrās vai trešās daļas nosacījumiem, tās veselības apdrošināšanas iemaksu summai jāatbilst apmēram, ko aprēķina saskaņā ar šādu formulu:

veselības apdrošināšanas iemaksa = veselības apdrošināšanas iemaksa gadam × 1/12 × kārtējā kalendāra gadā atlikušo pilno mēnešu skaits (ieskaitot kārtējo mēnesi).

(4) Attiecīgajā kalendāra gadā veikto veselības apdrošināšanas iemaksu atmaksā, ja veselības apdrošināšanas iemaksu veicējs atbilst kādam no šā likuma 11. panta pirmās daļas 1. punkta, otrās vai trešās daļas nosacījumiem. Atmaksājamo summu aprēķina saskaņā ar šādu formulu:

atmaksājamā summa = veselības apdrošināšanas iemaksa gadam x 1/12 x kārtējā kalendāra gadā atlikušo pilno mēnešu skaits.

(5) Attiecīgajā kalendāra gadā veikto veselības apdrošināšanas iemaksu atmaksā Nacionālais veselības dienests pēc veselības apdrošināšanas iemaksu veicēja pieprasījuma saņemšanas.

(6) Veselības apdrošināšanas iemaksas administrē Nacionālais veselības dienests (turpmāk — dienests). Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā veicamas un atmaksājamas veselības apdrošināšanas iemaksas.

13. pants. Tiesību saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros iegūšana un zaudēšana

(1) Persona iegūst tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ar dienu, kad tā iekļauta dienesta uzturētajā veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē. Dienests informāciju veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļauj piecu dienu laikā pēc tam, kad to saņēmis.

(2) Dienests veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļauj šādu informāciju:

1) personas datus — vārdu, uzvārdu, personas kodu, deklarētās dzīvesvietas adresi;

2) informāciju, kas apliecina personas atbilstību šā likuma 11. panta nosacījumiem.

(3) Persona zaudē tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ar brīdi, kad tā ir izslēgta no veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzes.

(4) Dienests izslēdz personu no veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzes šādos gadījumos:

1) ir pagājuši trīs mēneši no brīža, kad persona vairs neatbilst šā likuma 11. panta pirmās daļas 1. punkta vai otrās vai trešās daļas nosacījumiem;

2) ir beidzies attiecīgais kalendāra gads, par kuru persona ir veikusi veselības apdrošināšanas iemaksas, izņemot gadījumu, kad persona līdz attiecīgā kalendāra gada beigām ir veikusi veselības apdrošināšanas iemaksas par nākamo kalendāra gadu;

3) persona ir sniegusi nepatiesu informāciju iekļaušanai veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē.

(5) Dienesta lēmumu par personas iekļaušanu veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē vai izslēgšanu no tās pieņem dienesta amatpersona. Dienesta amatpersonas lēmumu var apstrīdēt dienesta direktoram. Dienesta direktora lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

(6) Ministru kabinets nosaka kārtību un termiņu, kādā institūcijas sniedz dienestam informāciju personas iekļaušanai veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē, šīs informācijas glabāšanas termiņus, kā arī kārtību, kādā personas tiek izslēgtas no veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzes.

14. pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija veselības aprūpes finansēšanas jomā:

1) izstrādā veselības aprūpes finansēšanas politiku;

2) izstrādā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas politiku, kā arī kontrolē tās īstenošanu.

15. pants. Dienesta kompetence

(1) Dienests ir veselības ministra pārraudzībā esoša institūcija, kura šā likuma izpildes nodrošināšanai īsteno šādas pamatfunkcijas:

1) administrē veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus;

2) uzrauga valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ārstniecības iestādēs un aptiekās.

(2) Dienesta konsultatīvā institūcija atbilstoši šā panta ceturtajā daļā noteiktajai kompetencei ir dienesta konsultatīvā padome.

(3) Ministru kabinets apstiprina dienesta konsultatīvās padomes nolikumu. Ministru kabinets apstiprina dienesta konsultatīvās padomes sastāvu, pamatojoties uz veselības ministra priekšlikumu. Dienesta konsultatīvajā padomē iekļauj pa vienam pārstāvim no:

1) Veselības ministrijas;

2) Finanšu ministrijas;

3) Labklājības ministrijas;

4) darba devēju organizācijas, kas ir pārstāvēta Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē;

5) darbinieku organizācijas (arodbiedrības), kas ir pārstāvēta Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē;

6) Latvijas Pašvaldību savienības;

7) biedrības vai nodibinājuma, kas pārstāv pacientu intereses;

8) Latvijas Ārstu biedrības.

(4) Dienesta konsultatīvā padome:

1) izskata dienesta sagatavotos pārskatus par valsts finansējuma izlietojumu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā;

2) izskata dienesta sagatavotos priekšlikumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvēles kritērijiem un nosacījumiem veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai;

3) sniedz ieteikumus dienesta darbības uzlabošanai veselības aprūpes finansēšanas un valsts finansējuma izlietojuma uzraudzības jomā;

4) sekmē veselības aprūpes finansēšanas jomu regulējošu normatīvo aktu pilnveidošanu;

5) veic citus veselības aprūpes jomu regulējošos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.

Pārejas noteikumi

1. Šā likuma 15. panta otrā, trešā un ceturtā daļa stājas spēkā 2018. gada 1. jūnijā.

2. Šā likuma 12. panta pirmā daļa stājas spēkā 2020. gada 1. janvārī. Līdz 2019. gada 31. decembrim veselības apdrošināšanas iemaksas apmērs ir:

1) 2018. gadā — viens procents no divpadsmitkāršas valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas;

2) 2019. gadā — trīs procenti no divpadsmitkāršas valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas.

3. Ministru kabinets līdz 2018. gada 1. jūlijam sagatavo un iesniedz Saeimai ziņojumu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu valsts, pašvaldību un privātās ārstniecības iestādēs.

4. Šā likuma 6. panta otrās daļas 16. punkts un 11. panta otrās daļas 15. punkts stājas spēkā 2021. gada 1. janvārī.

5. 2018. gadā šā likuma 11. panta pirmās daļas 2. punktā minētajai personai ir tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros neatkarīgi no veselības apdrošināšanas iemaksu veikšanas.

6. 2019. gadā šā likuma 11. panta pirmās daļas 2. punktā minētajai personai ir tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, ja minētā persona ir veikusi veselības apdrošināšanas iemaksas šo pārejas noteikumu 2. punkta 1. un 2. apakšpunktā noteiktajā apmērā par 2018. un 2019. gadu vai tikai par 2019. gadu, ja persona 2018. gadā piederējusi pie kādas no šā likuma 11. panta pirmās daļas 1. punktā, otrajā vai trešajā daļā minētajām personu grupām. Personai šo pārejas noteikumu 2. punktā minētās veselības apdrošināšanas iemaksas ir tiesības veikt no 2018. gada 1. septembra.

7. Ministru kabinets līdz 2018. gada 1. augustam izstrādā un iesniedz Saeimai likumprojektu par kritērijiem veselības aprūpes pakalpojuma iekļaušanai valsts apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu klāstā un kritērijiem, pēc kādiem var tikt pieņemts lēmums slēgt līgumu par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu.

8. Ministru kabinets līdz 2018. gada 1. maijam izdod šā likuma 12. panta sestajā daļā, 13. panta sestajā daļā un 15. panta trešajā daļā paredzētos noteikumus.

9. Ministru kabinets līdz 2018. gada 1. septembrim izdod šā likuma 5. panta otrajā un trešajā daļā, 6. panta ceturtajā daļā, 7. pantā, 8. panta otrajā daļā, 10. panta trešajā daļā un 11. panta otrās daļas 20. punktā paredzētos noteikumus. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2018. gada 31. augustam ir spēkā Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumi Nr. 1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

10. Šā likuma 12. panta otrā, trešā, ceturtā un piektā daļa un 13. pants stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī.

Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas.

Likums Saeimā pieņemts 2017. gada 14. decembrī.

Valsts prezidents R. Vējonis

Rīgā 2017. gada 31. decembrī