Problēma

Par zirgiem, cilvēkiem un likumiem

Turpinājums no 2.lpp.

No ziņojuma par izbraukumu

uz Aizkraukles rajona

zemnieku saimniecību “Vecsilmices”

1996. gada 24. aprīlī

“Komisija šādā sastāvā: Skaidrīte Aleksejeva — ZM Ciltslietu nodaļas vecākā referente, Valda Juraša — Valmieras rajona SIA “Burtnieki” zirgkopības zootehniķe, Ilga Līdaka — Aizkraukles rajona Lauksaimniecības departamenta zootehniķe.

Zemnieku saimniecībā “Vecsilmices” atrodas 85 zirgi, t. sk. vaislas ērzeļi — 5 gab., vaislas ķēves — 32 gab., jaunzirgi un kumeļi — 48 gab.

Saimniecībā strādā 4 strādnieki un pati saimniecības vadītāja.

Esošā situācija:

— zirgi vājā miesas stāvoklī, nekopti, jaunajiem kumeļiem rahīta pazīmes,

— neatrisināts zirgu dzirdināšanas jautājums,

— netiek piebarota spēkbarība, minerālvielas, vitamīni,

— kumeļmātes ar mazajiem kumeļiem nav atdalītas atsevišķā aplokā,

— grūsnās ķēves nav atšķirtas no jaunzirgiem, jaunie ērzelīši nav nošķirti no jaunajām ķēvītēm,

— uzceltajā stallī, kurā ir 40 boksi, izvietots divkārt lielāks zirgu skaits, un tie tiek turēti neatbilstoši zoohigiēniskajām prasībām,

— iepirktās ķēves ir ar labu izcelšanos, bet sliktajos turēšanas apstākļos pēcnācēji ir ar izteiktiem attīstības traucējumiem.

Esošajā jaunzirgu ganāmpulkā nav perspektīva vaislas materiāla ganāmpulka atražošanai, jo zirgi ir novārdzināti un panīkuši.”

Situācija aprakstīta pietiekami skaidri. Vai jau tad, aprīlī, nevajadzēja sākt uztraukties par to, kas notiek “Vecsilmicēs”? Skaidrīte Aleksejeva uzskata, ka pats saimnieks ir atbildīgs par saviem dzīvniekiem, par veterināro kontroli un vakcinēšanu:

— Arī šķirnes zirgu laišana postā ir paša saimnieka ziņā. Mēs par to nevaram sodīt. Mums nav tiesību iet viņas mājā un pieprasīt, lai rīkojas savādāk. Nav tiesību arī iet pie cilvēka un teikt: tev ir šķirnes zirgi, tev tie jāselekcionē. Mēs to nevaram. Tas, ka ir grūsnas ķēves, ka saimniecībā zirgu skaits būs vēl lielāks ... ko mēs varam izdarīt?

Nākamā lauksaimniecības speciālistu vizīte “Vecsilmicēs” — 1996. gada 22. oktobrī.

No ziņojuma par izbraukumu

uz Aizkraukles rajona

zemnieku saimniecību “Vecsilmices”

1996. gada 24. oktobrī

“Speciālistu grupa šādā sastāvā: V. Gavrilovs — ZM Lauksaimniecības departementa direktora vietnieks, E. Galvanovska — ZM Ciltslietu nodaļas vadītājas vietniece, P. Dzikovičs — Aizkraukles rajona Lauksaimniecības departamenta direktors, I. Līdaka — Aizkraukles rajona Lauksaimniecības departamenta zootehniķe, A. Vorpa — Aizkraukles rajona Veterinārās pārvaldes priekšniece, A. Liedskalniņš — Skrīveru pagasta veterinārārsts.

Pašreiz zemnieku saimniecībā “Vecsilmices” atrodas 71 zirgs, 3 slaucamas govis, 3 teļi, 3 cūkas. Saimniecībā strādā 2 strādnieki un pati saimniecības vadītāja.

Esošā situācija:

— zeme nav apstrādāta, ganības dzīvniekiem nekoptas,

— lopbarība nav sagatavota, pašreiz saimniecībā dzīvnieki pārtiek tikai no tās barības, ko salasa ganībās,

— zirgi vājā miesas stāvoklī, nekopti, jaunajiem kumeļiem rahīta pazīmes,

— neatrisināts zirgu dzirdināšanas jautājums,

— netiek piebarota spēkbarība, minerālvielas, vitamīni,

— neveic regulāros veterināros pasākumus kopš 1994. gada,

— kumeļmātes ar mazajiem kumeļiem nav atdalītas atsevišķā aplokā, grūsnās ķēves nav atšķirtas no jaunzirgiem, jaunie ērzelīši nav nošķirti no jaunajām ķēvītēm,

— uzceltajā stallī, kurā ir 40 boksi, visiem boksiem izlauztas durvis, fermā nav iztīrīti kūtsmēsli jau vairākus mēnešus,

— iepirktās ķēves ir ar labu izcelšanos, bet sliktajos turēšanas apstākļos pēcnācēji ir ar izteiktiem attīstības traucējumiem,

— pašreizējā brīdī fermā atradās divas vaislas ķēves ļoti kritiskā veselības stāvoklī, ļoti novājējušas no bada, gulošas, slimas, kurām netika sniegta veterinārā palīdzība,

— lopbarības šķūnim sagāzies jumts, lopbarības ziemai nekādas, šķūņa vidū atradās divu nobeigušos zirgu līķi, saimniecības teritorijā mētājās dzīvnieku ķermeņa daļas (kauli, iekšējo orgānu atliekas, ādu gabali).

Esošajā jaunzirgu ganāmpulkā nav perspektīva vaislas materiāla ganāmpulka atražošanai un zirgu eksportam uz ārvalstīm, jo zirgi ir novārdzināti un panīkuši. Saimniecības vadītājai jāsamazina dzīvnieku skaits par 60 — 70 %, jāveic esošās tehnikas inventarizācija un neizmantojamās tehnikas pārdošana, lai iegūtos līdzekļus varētu izlietot atlikušo dzīvnieku uzturēšanai, saimniecības sakārtošanai un neatliekamo veterināro pasākumu veikšanai.”

Tātad pēc pusgada situācija nav kļuvusi labāka. Un vēl pēc pāris mēnešiem, decembrī, dzīvi bija vairs 29 zirgi...

Skaidrīte Aleksejeva:

— Es kā cilvēks, kā privātpersona nevaru zirgus atņemt. To var tikai policija. Un mans pienākums ir sniegt šķirnes dzīvnieka audzētājam visu nepieciešamo informāciju un dokumentāciju. Cietsirdība nav tikai šeit — pret zirgiem. Tā ir visapkārt: pret kaķiem, suņiem, bērniem. Mums visiem kopā vajadzētu sakārtot šīs savstarpējās attiecības. Tikai reizēm nevar saprast, no kura gala būtu jāsāk.

Varbūt — no likumdošanas? Tādēļ nākamais speciālists, pie kura devās “LV”, bija Jāzeps Rimeicāns, Valsts veterinārā departamenta direktors.

— Vai jūsu speciālisti drīkst iejaukties privātas saimniecības darbībā, ja ir konstatēta neloģiska rīcība, cietsirdīga attieksme pret dzīvniekiem? Kas regulē šīs attiecības?

— Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir vairāki punkti, kas nosaka, kad ir tiesības iejaukties. Ja ir konstatēta vardarbīga izturēšanās pret dzīvniekiem un netiek veikta lipīgo slimību profilakse, ja krituši dzīvnieki netiek apglabāti un klejojošiem suņiem, kaķiem un meža dzīvniekiem ir iespējams inficēties, tad ir tiesības sastādīt uzraudzības protokolu un sodīt īpašnieku ar pieļaujamo naudas sodu. Šie naudas sodi saimniecības vadītājai ir uzlikti, arī atkārtotie, bet viņai nav ar ko samaksāt. Atkārtotā soda nemaksāšanas gadījumā drīkst nodot lietu tālāk prokuratūrā. Tā Aizkraules rajona Veterinārā pārvalde arī ir darījusi.

Likuma par veterinārmedicīnu 5. nodaļā ir dzīvnieku produkcijas īpašnieku tiesības un pienākumi. Viens no pienākumiem ir nodrošināt dzīvnieku marķēšanu un identifikāciju. Šīs nodaļas 31. panta 7. apakšpunkts paredz nodrošināt dzīvniekiem to turēšanai atbilstošus apstākļus un sniegt savlaicīgu medicīnisko palīdzību. Tā paša panta 8. apakšpunkts — nodrošināt profilaktisko pretepizootisko pasākumu izpildi noteiktajos termiņos. Nekavējoties ziņot praktizējošam veterinārārstam (šajā gadījumā — Arvīdam Liedskalniņam) par dzīvnieku pēkšņas nobeigšanās vai vienlaikus vairāku dzīvnieku saslimšanas gadījumu. Bez tam jānodrošina veterinārārstam apstākļi dzīvnieku apskates laikā. Šī paša panta 15. apakšpunkts paredz, ka pēc veterinārā inspektora (šajā gadījumā — veterinārās pārvaldes priekšnieces A. Vorpas) pieprasījuma jāuzrāda dzīvnieki, mītnes, transports, veterinārā dokumentācija. Zemnieku saimniecībā “Vecsilmices” gandrīz nekas no šeit minētā netika veikts.

Personas, kas nav saudzīgi izturējušās pret dzīvniekiem, ir atbildīgas Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā, šajā gadījumā — pēc Kriminālkodeksa panta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.

Veterinārajā departamentā ir izveidota darba grupa, kas strādā pie jumta likuma par dzīvnieku aizsardzību. Tuvākajā laikā ceram to pabeigt. Šeit aktīvi piedalās biedrības, juristi.

Visgrūtāk ir ar nodaļām par lielajiem dzīvniekiem. Mēs gatavojam arī grozījumus un papildinājumu Administratīvo pārkāpumu kodeksam attiecībā uz dzīvniekiem. Šis gadījums “Vecsilmicēs” ir ļoti smags. Situācija bija sarežģīta, jo īpašniece ir īpatnēja, un speciālistiem bija lielas problēmas. Taču šeit, kā uzskata Jāzeps Rimeicāns, skaidri parādījusies nesasaiste likumdošanā. Nevienam no lauksaimniecības speciālistiem nebija tiesību zirgus aiztikt. Likumā par dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā arī šo gadījumu, ir jāiestrādā norma, kas ļauj iejaukties situācijā, ja redzami šādi kliedzoši fakti. Diemžēl patlaban var uzlikt naudas sodu, bet neko vairāk. Vienīgi tad, ja sodītā persona atkārtoti nemaksā naudas sodu, tad lietu nodod prokuratūrā, kā tas bija šajā gadījumā.

— Ja pagājušā gada pavasarī jau bija signāli par nekārtībām saimniecībā, kas tad jau tika darīts? Ko darīja pagasta licencētais veterinārārsts, Aizkraukles rajona Veterinārā pārvalde, Valsts veterinārais departaments?

— Jau pagājušajā gadā Aizkraukles rajona Veterinārā pārvalde informēja par to, ka pēdējos divus gadus zirgiem nav veikti diagnostiskie izmeklējumi. Taču iekļūt saimniecībā un piekļūt zirgiem bieži ir bijis neiespējami. Strādnieki aizbildinājušies ar dažādiem iemesliem, un viens no tiem bijis arī tāds, ka saimnieces prombūtnes laikā nevienam stallis atvērts netiks. Tādēļ tika iesaistīti Lauksaimniecības departamenta speciālisti, pagasta un policijas darbinieki. Esam sapulcējušies un šos jautājumus pārrunājuši arī šeit, Veterinārajā departamentā. Likumīgā ceļā mēs nevarējām veikt šīs mantas jeb zirgu atsavināšanu, un tas radīja šo traģisko situāciju no morālā viedokļa. Fakti ir kliedzoši. Diemžēl īpašniece apgalvo, ka ar zirgiem, to barošanu un dzirdināšanu viss ir kārtībā, ka ļauni cilvēki viņu apmelo un atņem mantu. Mēs piekritām vēlreiz sasaukt komisiju un atkārtoti novērtēt zirgus. Normālos apstākļos cilvēks pats būtu kaut ko darījis, redzot, ka nespēj visus zirgus pabarot.

Jā, normālos apstākļos. Taču šajā gadījumā ir tā, kā ir, un mūsu likumdošana ir tāda, kāda tā ir. Taču par to, kādi esam mēs — es, tu, darbabiedrs, kaimiņš, garāmgājējs, komentējot šo notikumu, skaidri un nesaudzīgi patiesi teica Indulis Emsis, vides valsts ministrs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā:

— Neatkarīgi no tā, kāds būs likums, valstī un pasaulē vienmēr atradīsies nesaprātīgi cilvēki, kuri rīkosies neloģiski, pretdabiski, nelikumīgi. Likuma uzrakstīšana nav pārtraukusi un arī nepārtrauks šādu pārkāpumu rašanos. Situāciju nav radījis likuma trūkums. Ne jau tas, ka likumos, piemēram, Likumā par veterinārmedicīnu, varētu nebūt noteiktu pantu un normu, traucēja šo nejēdzību novērst agrāk. Vai tad likums traucēja agrāk iejaukties? Tagad taču šo jautājumu atrisināja, kādēļ to nevarēja izdarīt tad, kad bija pamanīti pirmie simptomi par dzīvnieku mocīšanu?

Jākonstatē, ka situācijas risināšanā nebija nevienas ieinteresētas personas, sabiedrība nebija pietiekami gatava šādu jautājumu risināt. Tā ir lielākā problēma. Vaina nav likumā, bet gan sabiedrības attieksmē. Latvijas iedzīvotājus vairs nesatrauc nejēdzības. Viņi ir pieraduši, ka visapkārt tās notiek, un vairs nereaģē.

Sabiedrībā negācijas pastāvēs tik ilgi, līdz sabiedrība nostāsies pret tām. Kad iedzīvotāji pārstās tām iet garām, satrauksies, tad arī nejēdzības beigs pastāvēt. Neatkarīgi no likumiem. Tāpēc vaina ir cilvēku uztverē, morālē.

Jā, Saeima pieņems likumu, ka nedrīkst sist bērnus, ka nedrīkst spīdzināt dzīvniekus. Vai tad tam ir vajadzīgs likums? Vai tajā brīdī Latvijā beigsies šādas darbības? Vai tikai gadījumā, ja vispkārt būs sakarināti visādi aizliedzoši normatīvi, brīdinājumi un sodi, vai tikai tad sabiedrība sāks ievērot elementāras ētikas normas? Tas manā skatījumā ir pilnīgi nepareizi.

“Vecsilmiču” gadījumā trūka sabiedrības attieksmes, trūka lietas ierosinātāja: ne pašvaldība, ne veterinārās un lauksaimniecības institūcijas par to nedomāja un neko neizdarīja. Te bija tikai un vienīgi vienaldzība, tikai un vienīgi negribēšana iejaukties. Uzskatu, ka pašreizējā likumdošana ir pietiekoši bagāta, lai šādas situācijas varētu novērst.

Šis gadījums izraisīs likuma uzlabojumus, par to nav nekādu šaubu. Taču traģiski ir tas, ka vainu nemeklē vis cilvēkā, bet vainu meklē likumā. Tas man nav saprotams.

Kādēļ sabiedrība pieņem šo sievieti, kāpēc vide viņu pieņem? Tas ir galvenais trūkums visā šajā lietā: sabiedrība ir kļuvusi nejūtīga pret citu ciešanām.

Es redzu, ka sabiedrība ir slima, tā ir kļuvusi nežēlīga. Bet nežēlīgu sabiedrību ar nežēlīgiem likumiem nevar izārstēt. Nežēlīgi likumi padara sabiedrību vēl nežēlīgāku.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore