Problēmas. Viedokļi

Pašvaldības teritoriālās reformas gaidās

Andris Jaunsleinis, Pašvaldību savienības priekšsēdis,— “Latvijas Vēstnesim”

Mūsu laikraksta lasītāja svaigā atmiņā droši vien vēl ir saglabājies Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesores Aijas Mellumas raksts (“LV”, 06.03.97.), kurā risināti administratīvi teritoriālās reformas dažādo variantu plusi un mīnusi. Arī izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš tikšanās reizē ar žurnālistiem minēja teritoriālās reformas lietderīgumu skolu tīkla saglabāšanā un izglītības sistēmas attīstībā Latvijā (“LV”, 05.03.97.). Šoreiz dodam vārdu pašvaldību problēmu pārzinātājam Andrim Jaunsleinim.

— Kā jūs vērtējat Valdības deklarācijā minēto nostādni par piecu reģionu izveidošanu Latvijas teritorijā? Vai tas būtiski nemainīs pašvaldību lomu visas valsts pārvaldē? Un vēl — vai tikai piecu reģionu, tātad arī piecu pašvaldību iespējamā izveidošana ir uztverama kā varas centralizācija vai varbūt pat kā valsts varas decentralizācijas process?

— Es domāju, ka šā administratīvi teritoriālās reformas projekta autori vēl atrodas meklējumu krustcelēs. Viņi paši ir izvēles priekšā, kādus teritoriālās reformas modeļus piedāvāt sabiedrībai apspriešanai. Visu sarežģī fakts, ka valsts reformu nevar atdalīt no teritoriālās reformas un savukārt tās abas nav atdalāmas no valsts reformām kopumā. Šo jautājumu nevar šķirt arī no valsts politiskās pārvaldes sistēmas, kāda pašlaik pastāv. Analizējot pēdējo gadu situāciju šajā jomā un kā konkrētu pamatojumu izmantojot līdzekļus, kādi aizvadītajos gados nonākuši pašvaldības rīcībā, jāsecina, ka konkrēto teritoriju iedzīvotāju intereses līdz šim neviens Saeimā nav aizstāvējis. Un tas ir saprotami, jo politisko sistēmu, kāda ir izveidota Latvijā, nosaka Satversme — paredz Saeimas izveidošanu pēc partiju principa.

Kādas tam ir sekas? Tādas, ka Saeimā pašvaldību teritorijās dzīvojošo intereses Saeimā netiek pārstāvētas. Vienīgā institūcija, kas mēģina to darīt, ir pašvaldības. Taču pašvaldībām nav ne mazākās reālās ietekmes uz Saeimas lēmumu pieņemšanu tad, kad tā lemj par līdzekļu pārdali starp centrālo valdību un pašvaldībām. Šādā gadījumā izšķiroša loma ir tam valsts institūciju izveidotajam mehānismam, kas, nodrošinot valsts attīstību, ņem vērā konkrētajās teritorijās dzīvojošo cilvēku vajadzības un intereses. Turpretim šīsdienas situācijā politiskās partijas vāji strādā reģionos, un politiskā sistēma nespēj to darbību aktivizēt. Politiskās partijas nav ieinteresētas veidot stipras reģionālās struktūras, jo Satversme tām garantē varu tāpat.

Iedzīvotāju attālināšana no politiskās varas struktūru veidošanas tiešās ietekmēšanas rada cilvēkos neuzticību un atsvešinātību pret partijām un vēlētāju apvienībām. Tieši tāpēc pēdējā laikā dažādi politiskie spēki ir izstrādājuši vairākus variantus, kā reģionos dzīvojošos vairāk ieinteresēt Saeimas deputātu izvēlē un viņu darbības kontrolē. Viens no šiem variantiem jau ir labi zināms, proti, veidot tādu parlamentu (Saeimu), kurā daļa deputātu ir ievēlēti pēc partiju principa, daļa — pēc teritoriālā principa.

Otrs variants iesaka veidot divpalātu parlamentu (ar augšpalātu un apakšpalātu), kur vienā palātā būtu pārstāvētas politiskās partijas, otrā — valsts reģioni.

Trešais variants paredz Latvijā izveidot piecus lielus reģionus — Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Latgali un Lielrīgu — un vēlētas pašvaldības, kas tiek pārstāvētas Saeimā. Šādas pašvaldības būtu ar plašu teritoriju un respektējamu iedzīvotāju skaitu. Turklāt cilvēki zinātu, kas viņu intereses pārstāv Saeimā un no kura deputāta prasīt atbildi par savas programmas izpildi vai neizpildi. Tad nebūs tāda situācija kā patlaban, kad es kā pilsonis nevaru identificēt savu deputātu.

Ja mēs gribam, lai vienmērīgi attīstītos visa Latvija, ne tikai Rīga, tad mums jāsaprot, ka šo attīstību var nodrošināt vienīgi tie, kas dzīvo konkrētajos reģionos, kuri veido Latviju. No centra, no Rīgas, var palīdzēt, bet nostiprināt Latvijas reģionus ir grūti. Tāpēc ir jāveido tāda sistēma, kas attīstītu vietējo iedzīvotāju iniciatīvu un dotu iespēju viņiem savas idejas aizstāvēt un tās arī īstenot. Un te es gribu atkārtot visiem zināmo, bet tik negribīgi pieņemto aksiomu: ja būs stipras pašvaldības, respektīvi, reģioni, tad stipra būs visa valsts. Šī nostādne ir modelis, kas būtu jāņem vērā visām partijām, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, kuras notiks pēc pusotra gada. Šo modeli īstenojot, nāktos ierādīt lielu vietu decentralizācijas procesiem valstī. Un pirmām kārtām būtu jādecentralizē Rīga — gan intelektuālais potenciāls, gan saimnieciskais. To novirzot uz reģioniem, tiktu stimulēta valsts attīstība. Ir nepieciešams analizēt to valstu pieredzi, kur rūpēs par savu reģionu attīstību veikta valsts iestāžu un ministriju piespiedu decentralizācija. Ja reģionos dzīvos un strādās izglītoti cilvēki, tad tur būs arī skolas, teātri un citas iestādes — sāksies reģionu attīstība. Latvija ir pietiekami maza, lai, attīstot tās infrastruktūru — ceļus, sakarus un ieviešot Eiropas pieredzi, varētu panākt visu valsts institūciju efektīvu funkcionēšanu.

Es uzskatu, ka nav jēgas Latvijā veidot jaunus reģionus, apvienojot piecus sešus līdzšinējos rajonus. Ir jāveido tādi reģioni, kas atbilstu Eiropas standartiem. Līdz ar to tie būtu pietiekami autoritatīvi, lai spētu sev piesaistīt dažādas Eiropas valstu izstrādātās programmas un līdzekļus. Ja šodien kaut ko jaunu veidojam, tad mums savas ieceres ir jāsalīdzina ar to, ko un kā dara citas Eiropas valstis.

— Šādu Latvijas mērogiem neierasti lielu reģionu izveide acīmredzot radīs ne tikai priekšrocības, bet arī problēmas. Kādas tās, jūsuprāt, varētu būt?