Problēma

Preču anotācijas tulkojumus — skaidrus un saprotamus

Iespējams, vienkāršais preču patērētājs nebūs pamanījis grozījumus likumdošanā, kas nosaka prasību ikvienai importētai precei pievienot anotāciju valsts valodā. Vispirms anotācijas un instrukciju tulkojumi parādījās preču klāstā, ko piedāvā aptiekas, un pakāpeniski tās iepriecēja pircējus arī pārtikas un nepārtikas preču veikalos. Pirmā bezdelīga, kas noteica šādu anotāciju pievienošanu, atrodama 1992. gada nolikumā par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā. Tālāk prasību pievienot tulkojumus noteica 1995. gadā pieņemtais likums “Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību”, un grozījumi likumā, kuri tika veikti 1996. gadā, noteica, ka tulkojums jāpievieno katrai precei. Taču visnepārprotamāk šī prasība lasāma Valsts prezidenta 1996. gada 8. oktobrī izsludinātajā likuma “Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību” 14. panta 2. apakšpunktā: “ Jebkurai importētai precei vai tās fasējumam, ja to marķējumā ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.”

Kāda ir reālā stuācija? Rīgas centra veikalos pārsvarā tulkojumi ir, ja ne visām precēm, tad vairumam. Tālāk no centra — jau bēdīgāk, apmēram tāpat arī citās Latvijas pilsētās. Kā vienmēr, “patīkams” izņēmums ir tirgi, kur iepērkas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, īpaši maznodrošinātie. Var jau būt, ka tirgi Latvijā ir tāda ārpuslikumu zona, kur netiek prasīti ne tikai anotāciju tulkojumi valsts valodā, bet arī preču izcelsmi un kvalitāti apliecinoši dokumenti. Mazajos kioskos, kas atrodas gar autostrādēm, prevalē Latvijā ražotās preces, jo īpašnieki atzīst, ka vēl nespēj nodrošināt anotāciju tulkojumus.

Tulkojumi, ja tie pievienoti, arī ir dažādi. Gadās, ka iztulkots tikai preces nosaukums un uzrakstīts importētājfirmas vārds, bet pati instrukcija palikusi novārtā. Tā tas ir ar daudzām rūpniecības precēm, un, kas pats bēdīgākais, šī nepilnīgā anotācija tik stingri uzlīmēta uz oriģinālās lietošanas pamācības, ka to pat nav iespējams noplēst. Līdz ar to liegts pamācību izlasīt arī oriģinālvalodā. Ļoti nepilnīgi un oriģinālvalodai neatbilstoši tulkojumi atrodami degvielas uzpildes stacijās. Tātad preces lietotājs pakļauj riskam gan sevi, gan sev piederošo īpašumu.

Taču šai prasībai ir arī otra puse. Ekskluzīvajos veikalos parfimērijai anotācijas pārsvarā neatradīsim. Vai vairākus desmitus latu dārgajiem smaržu flakoniņiem, kas ir grezni un skaisti no dizaina viedokļa, būtu ētiski uzlipināt uzlīmi? Vai dāma, kas saņems šādu burvīgu dāvanu, nepārmetīs tās pasniedzējam, ka flakoniņš sabojāts? Ja ņem vērā, ka gadsimtu gaitā smaržu lietojums gandrīz nav mainījies, varbūt varētu uz dažām preču grupām šo prasību neattiecināt. Taču tas ir tikai patērētāja viedoklis, tādēļ uzklausīsim, ko šajā sakarā saka speciālisti.

Latvijas Republikas Valsts valodas centrs

Valsts valodas centra vadītāja vietnieks Egīls Venters teica, ka likumā “Par preču un pakalpojumu drošumu” akcentēts: tulkojumi jāpievieno katrai precei. Diemžēl nav norādes, kam konkrēti šie tulkojumi jānodrošina. Vēl līdz šim nav izstrādāti un pieņemti arī noteikumi, kam jāietilpst tulkojumā. Tādēļ uz Valodas centru katru dienu zvana tirgotāji un vaicā, kā pareizi veicami šie tulkojumi, piemēram, vai jātulko “Made in France”. Dažkārt pat veidojas absurdas situācijas.

Jebkurā gadījumā, ja precei nav pievienots anotācijas tulkojums vai tas ir nepilnīgs, atbildīgs ir preces realizētājs. Pārsvarā — mazumtirgotājs, kam par prasību neievērošanu jāsamaksā soda nauda.

— Bet tas jau neatrisina problēmu, — saka Egīls Venters. — Tulkojumi uz zālēm, uz darbgaldiem, sadzīves tehnikas, rotaļlietām un daļas pārtikas preču, ja tie nav pareizi, var izraisīt smagas sekas. Kamēr šis process ir pašplūsmē, kamēr nav nodrošināta centralizēta tulkošana, Valodas centrs nevar uzņemties atbildību par tulkojumu kvalitāti. Centralizēta tulkošana, protams, prasītu papildu līdzekļus no valsts budžeta, bet šāds uzņēmums neapšaubāmi sevi atpelnītu.

Tirgotāju asociācija, ar ko Valodas centrs šajā jautājumā ir sazinājies, atbalsta anotāciju nepieciešamību, bet — tikai saprātīgā veidā. Arī viņi uzsver, ka precīzi jāzina, ko tulkot: produkta nosaukumu, ražotāja adresi, produkta kvantitatīvo sastāvu, varbūt reklāmu, kas var atrasties uz produkta un kas pircējam patiesībā neko neizsaka.

Kas tad šobrīd nodarbojas ar anotāciju tulkošanu? Egīls Venters, kurš ir iedziļinājies šajos jautājumos, teic, ka anotāciju nodrošināšana ir “ļoti individuāla”. Vieni importētāji tulko paši, otri izmanto firmu starpniecību, citi — tulkošanas biroju palīdzību. Vēl citi prasa padomu Valodas centra darbiniekiem.

— Palīdzam,— saka Egīls Venters,— jo mūsu rīcībā ir tādu firmu adreses, kuras nodarbojas ar tulkojumiem. Diemžēl ir tādi tulkošanas biroji, kas šo darbu veic pat ļoti nekvalitatīvi. Tādēļ piedāvājam labu biroju pakalpojumus.

Valodas centra darbinieki uzskata, ka tirgotājiem bijis pietiekami laika, lai sagatavotos šīs prasības nodrošināšanai, — no 1992. gada. Vēlreiz šis jautājums aktualizējās 1995. gadā, kad pieņēma likumu par pārtikas aprites un uzraudzības kārtību. Valodas centrs tad izsūtīja apkārtrakstus daudzām lielām vairumtirdzniecības firmām, bija arī publikācijas presē. Var jau būt, ka vajadzēja šo lietu popularizēt aktīvāk, taču Egīls Venters domā, ka pašiem tirgotājiem arī būtu jāseko likumdošanai un grozījumiem tajā. Galu galā no tā ir atkarīgs viņu bizness.

Informācija tirgotāju aprindās izplatās pietiekami strauji — par to liecina pašreiz notiekošais. Proti, anotāciju tulkojumi parādās un aizvien mazāk ir to tirgotāju, kuri neko nav dzirdējuši par šādu prasību. Egīls Venters uzskata, ka šāgada laikā tulkojumi būs visām precēm visās tirdzniecības vietās.

Ko darīt pircējam, kam neprecīza tulkojuma dēļ radušies sarežģījumi? Pirmais — doties uz tirdzniecības vietu, kur prece nopirkta, un mēģināt situāciju atrisināt. Taču, ja kaitējums ir liels vai arī radušos sarežģījumus novērst nav iespējams, tad pircējam (patērētājam) jādodas uz Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju.

Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja

Tirdzniecības uzraudzības valsts komitejas priekšsēdētājs Kārlis Freimanis teica, ka tad, ja patērētājam ir pretenzijas pret valodas likuma neievērošanu tirdzniecībā, precīzāk, ja precei vai produktam nav pievienota informācija valsts valodā, patērētājam jādodas uz Valodas inspekciju.

Taču, ja instrukcija nav bijusi vai tā ir bijusi nepilnīga vai nekvalitatīva, un tādēļ patērētājam radies kaitējums veselībai vai arī citi sarežģījumi, tad jādodas uz Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju. Gadījumos, ja “vainīgā” prece ir medikamenti, darbs ir Farmācijas inspekcijai. Ja vajadzīgā informācija nav bijusi uz pārtikas precēm un tādēļ radies kaitējums veselībai, vislabāk risinājumu meklēt Pārtikas centrā. Taču visos gadījumos, ja nepareizas informācijas dēļ radušies sarežģījumi ar pārtikas, nepārtikas precēm un arī medikamentiem, patērētājs var doties uz Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteju, kuras darbinieki, noskaidrojot situāciju, ieteiks, ko darīt tālāk.

Kārlis Freimanis teica, ka katrs šāds gadījums ir dziļi individuāls, taču vienmēr tiekot rūpīgi noskaidroti iemesli, izvērtēta situācija. Tiek veikta defekta ekspertīze, lai noskaidrotu, vai defekts patiesi radies informācijas trūkuma dēļ (varbūt patērētājs to vienkārši nav ievērojis). Ja zaudējumi patērētājam būs radušies tieši informācijas trūkuma vai kvalitātes dēļ, tad radušos zaudējumus atlīdzinās persona, kas atbildīga par informācijas nodrošināšanu. Ne tikai materiālo atlīdzību, bet arī morālo atlīdzību (piemēram, veselības pasliktināšanās gadījumā) noteiks tiesa. Taču jebkurā gadījumā likuma par patērētāja tiesību aizsardzību ietvaros patērētāju Latvijā aizsargā tieši Tirdzniecības uzraudzības valsts komiteja.

— Ar iedzīvotāju sūdzībām nākas nodarboties katru dienu, — saka Kārlis Freimanis.— Pagājušā gadā bija sešsimt vienpadsmit pretenziju. Bija arī daudzi, mūsuprāt, īpaši gadījumi, kad lietas bija jāgatavo tiesai, jo tirgotāji negribēja atzīt savu vainu. Tad tiesas ceļā noteica, ka zaudējumi patērētājam atlīdzināmi, taču pārsvarā vienošanās panāktas, netraucējot tiesu.

Vēl komitejas priekšsēdētājs informēja, ka par katru valsts valodas likuma neievērošanas gadījumu, ar ko komitejai nākas saskarties, viņi ziņo Valodas inspekcijai.

Latvijas Republikas Valsts valodas inspekcija

Valodas inspekcijas darbinieki paskaidroja, ka par marķējumā sniegtās informācijas nenodrošināšanu valsts valodā tirgotāju pēc Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.36 panta 3. daļas “par importēto preču realizēšanu patērētājiem, nenodrošinot preču marķējumā, lietošanas instrukcijā vai tehniskajā pasē sniegtās informācijas tulkojumu latviešu valodā” soda ar naudas sodu no 50 līdz 100 latiem. Arī tad, ja noteikumi netiek pildīti atkārtoti, sods ir tādās pašās robežās. Ja pārkāpumi nav smagi — ir daļēji tulkojumi vai arī tikai daļai preču, kas atrodas tirdzniecības vietā, — tad Valodas inspekcija stāda priekšrakstu un dod laiku pārkāpumu novērst, piemēram, divas nedēļas, mēnesi. Pēc tam inspekcija pārbauda atkārtoti un, ja arī tad vēl pārkāpums nav novērsts, tiek sastādīts administratīvais protokols.

Valodas inspekcijas darbinieki teica, ka pašlaik visaktīvāk viņi pārbauda aptiekas. Tajās situācija šķiet apmierinoša. Arī ar plaša patēriņa pārtikas precēm lielu sarežģījumu neesot. Labi strādā alkohola importētāji, tirgotāji un arī ražotāji, jo gan vieni, gan otri ir ieinteresēti preču noietā. Vairākums ir sapratuši, ka valsts pienākums nav nodrošināt marķējuma tulkošanu, tādēļ ir aktīvi un izeju atrod. Ja ir vēlēšanās nodarboties ar biznesu, tad arī likumi ir jāievēro, uzskata Valodas inspekcijas darbinieki.

Jā, tirgotāji cenšas šīs prasības ievērot, bet grēko Latvijas ražotāji. Daudzas ražotājfirmas preces (galvenokārt nepārtikas) marķē vai nu krieviski, vai angliski. Arī “par Latvijā ražoto preču etiķešu, cenu rādītāju, lietošanas instrukciju tekstu un jebkuru uzrakstu uz saražotās produkcijas vai iesaiņojuma neatveidošanu valsts valodā” soda ar naudas sodu no 50 līdz 100 latiem pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.36 panta 2. daļas, teica Valodas inspekcijas darbinieki.

Diennakts veikals “Štrauss un Co” Rīgā

Pārdevēja Ināra Bernāne, kas strādā nodaļā, kur pārdod kafiju, tēju, maizi un dažādus kraukšķošus gardumus, teica, ka visām importētajām precēm ir uzlīmītes latviešu valodā. To nodrošina firma, kas piegādā preces. Nu jau kādu laiciņu produktu piegādātājas firmas kopā ar preci atvedot arī uzlīmītes, ko paši veikala darbinieki pirms ievietošanas plauktos uzlīmē paciņām un kārbiņām. Daļa piegādātāju vedot preci jau ar uzlīmētām anotācijām. Konfliktu ar Valodas inspekciju veikalam neesot bijis.

Lietuvas Valodas komisija

Lietuvas Valodas komisijas referente Regīna Dobelene pastāstīja, ka Lietuvas likumdošana prasa marķējuma tulkojumu lietuviešu valodā, bet tam nav obligāti jāatrodas uz preces. Lapiņas ar anotācijām valsts valodā var atrasties arī plauktā līdzās precei, līdz ar to ir pieejamas patērētājam. Dažām precēm ir arī uzlīmes. Līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā par preču marķēšanu atbildība gulstas uz tirgotāju pleciem. Veikali savā starpā kooperējas un algo tulkus, lai prasību izpildītu. Šajā darbā iesaistās arī vairumtirgotāji, kaut gan Lietuvas valodas inspekcija soda tieši mazumtirgotājus, kas preci realizē patērētājiem. Prasība nodrošināt preču marķējuma tulkojumu lietuviešu valodā ir no 1995. gada. Regīna Dobelene nemācēja teikt, kā noteikumu ievērošana norisinās mazākās pilsētās un lauku rajonos, bet Viļņā noteikumi vairāk vai mazāk tiek ievēroti.

Igaunijas Izglītības ministrijas Valodas departamenta valodu politikas nodaļa

Igaunijas Izglītības ministrijas Valodas departamenta valodas politikas nodaļas vadītāja Ele Perna pastāstīja: likums par patērētāja aizsardzību nosaka, ka informācijai par preci jābūt valsts, tas ir, igauņu, valodā. Šo likumu Igaunijā pieņēma 1993. gadā. Igaunijā ar tulkojumu nodrošināšanu nenodarbojas tirgotāji, bet firmas, kuras preci ieved. Līdz ar to pienākums nodrošināt tulkojumus ir importētājfirmu ziņā. Taču, ja veikalā ir preces, kurām nav anotāciju valsts valodā, soda nauda jāmaksā veikala īpašniekam. To uzlikt ir tiesīga valodas inspekcija. Pārsvarā tulkojumi esot uzlīmju veidā uz preces iesaiņojuma, un atrast produktu bez anotācijas igauņu valodā esot diezgan grūti, teica Ele Perna. Tiesa, no valodas kultūras viedokļa, tulkojumi mēdzot būt dramatiski — kļūdaini, neprecīzi, nekvalitatīvi. Šādos gadījumos nekādu sankciju neesot, jo likumdošana to neparedz.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore