Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 16. martā

LTV 16. marta raidījumu "4. studija" vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labvakar! Šodien ir pienācis pretrunīgais datums — 16. marta piemiņas diena, par ko Latviju kritizēja gan Austrumi, gan Rietumi. Tagad šī piemiņas diena oficiāli ir atcelta. Latvijas Nacionālā karavīru biedrība šodien rīko leģionāru atceres gājienu. Tajā piedalījās arī deputāti. Kā jūs vērtējat šo datumu, kuru diemžēl no kalendāra nekādi nav iespējams izdzēst?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ka šī datuma izvēle ir bijusi kļūmīga, un paredzu, ka ārvalstu reakcija uz šīs dienas notikumiem tikai apstiprinās to, ka tā atzīmēšana Latvijai, Latvijas valstij un Latvijas valsts interesēm nekādu labumu nenes. Mums ir jābūt skaidrībā par savām vērtībām, par to, ko mēs cienām, ko godājam, ko ir vērts atcerēties. Tikko pagāja diena, kad pieminējām pulkveža Oskara Kalpaka nāves dienu, un reizē ar viņa nāves dienu mums bija izdevība atdot godu visiem tiem Latvijas vīriem, kas savu dzīvību atdeva par savas tautas brīvību un savas tautas nākotni. Tas notika tikai pirms dažām dienām, un tas bija ļoti piemērots datums, kad to darīt. Rudenī mums ir arī 11. novembris, kad atkal mēs godinām latviešu karavīrus tādā datumā, kurš ir pieņemts visā civilizētajā pasaulē un pret kuru nevienam nekādu iebildumu nevarētu būt. Ja mēs vēlamies atcerēties tos vīrus, kas atdeva savas dzīvības par Latviju, mums datumu pietiek, mums tādu izdevību ir gana. Ja mēs vēlamies atgādināt un uzsvērt komunisma izdarīto ļaunumu mūsu tautai, tad, lūk, pēc dažām dienām mēs atcerēsimies 25. martu, mēs atceramies arī 14. jūniju. Mums ir gana izdevību atgādināt pasaulei to ļaunumu, ko komunisms kā sistēma ir izdarījis mūsu tautai, to ļaunumu, ko komunisma okupācija un Padomju savienības okupācija ir izdarījusi mūsu tautai. Bet tas ir jādara pienācīgā laikā un pienācīgā veidā. Tas, kas notika Otrā pasaules kara laikā — Latvijas vīru iesaukšana Hitlera armijā un viņu nosūtīšana uz fronti vācu uniformās — mūsu tautai bija traģēdija. Es nedomāju, ka tas ir notikums, par ko būtu īpaši jāpriecājas.

— Prognozes, ka leģionāru sakarā ārvalstis mums kaut ko pārmetīs, faktiski ir apstiprinājušās. Šodienas ārvalstu preses skaļākie virsraksti jau par to liecina. Interesanti, ka mūs kritizē arī igauņu prese. "Reuters" šodien ziņo, ka leģionāru gājiens aptumšo Latvijas politisko tēlu un mūsu centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Šajā sakarā pēdējā laikā kritiku mums ir izteikusi arī Krievija — gan sarkanā partizāna Kononova, gan Kalēja lietā. Kā zināms, Krievijas Valsts domes 29. marta plenārsēdē tiks apspriesti divi likumprojekti. Pirmais dokuments paredz vērst ekonomiskas sankcijas pret Latviju, otrs dokuments ietver pasākumus, kā veicināt palīdzības sniegšanu Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tātad — kā veidojas attiecības ar mūsu tuvāko kaimiņu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir atkal cits jautājums. Runājot par Otrā pasaules kara notikumiem, mēs nevaram dalīt visu tik bērnišķīgi divās daļās, kā tas notika padomju laikos, kad bija labie un sliktie. Un es domāju, ka mēģinājums svinēt šo dienu varbūt ir centiens šo bērnišķīgo divdaļīgumu apgriezt otrādi — tos, kas bija ļaunie, mēs nosauksim par labajiem un tā tālāk. Tas neder. Pasaules kara laikā Latviju sabradāja divas okupācijas, svešas armijas. Tās bieži piespieda latviešus cīnīties brālim pret brāli frontes pretējās pusēs. Jāatgādina, ka no padomju puses tika pastrādāts pietiekami daudz briesmu darbu, lai mums nebūtu ko priecāties ne par sarkanarmijas ienākšanu Latvijā, ne par Otrā pasaules kara uzvaru, kā to dara visa Rietumu pasaule, atceroties to kā uzvaru pār fašismu. Jā, viņiem tas nozīmēja uzvaru pār fašismu, un viņi tad varēja sākt savu uzplaukuma posmu. Bet visa Austrumeiropa tika nodota staļiniskā terora varā. Mums nebija par ko priecāties. Ir jādara zināma revīzija vēstures notikumos. Ja Krievija mums to pārmet, es domāju, ir pienācis pēdējais laiks gan Krievijai, gan arī pārējai Eiropai mazliet pārdomāt, kas tad notika Otrā pasaules kara laikā, cik tad bija to labo un ļauno un kuras bija pelēkās zonas.

— Krievijas Ārlietu ministrija arī ir izteikusi nosodījumu šim leģionāru gājienam.

V.Vīķe–Freiberga: — To var pilnīgi saprast, tas bija tīrais izaicinājums. Par to es neesmu pārsteigta. Cits kas ir, ja mums pārmet Otrā pasaules kara laikā izdarīto noziegumu tiesāšanu. Tas ir pilnīgi kas cits. Tamdēļ vien, ka kāds cilvēks sev piekabina antifašisma birku, tas viņam nedod "carte blanche", tas viņam nedod tiesības pastrādāt visbriesmīgākos noziegumus pret cilvēci, kādi tika pastrādāti komunisma un staļinisma vārdā. Cilvēkus, kas tādos piedalījās, vajadzētu tiesāt, un Latvijā viņi arī tiek tiesāti.

— Šībrīža karstākās debates tiek veltītas Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Ministru prezidents savā preses konferencē vēlreiz apstiprināja, ka nepieciešamie līdzekļi celtniecībai tiks iegūti, ieviešot obligāto mērķmaksājumu, pieliekot to pie elektroenerģijas tarifiem. Vai šī obligātā nodeva nevulgarizē Gaismas pils ideju?

V.Vīķe–Freiberga: — Vienmēr ir jāatšķir, par ko mēs runājam. Man ir pierakstīts, ka šajā lietā es esot mainījusi savu viedokli. Absolūti ne. Es savu viedokli neesmu mainījusi jau no paša sākuma un tagad varu tikai to lieku reizi atkārtot. Ir vairāki principi. Nacionālā bibliotēka Latvijai ir vajadzīga. Mēs nedrīkstam atļauties turpināt bez tādas dzīvot, lai tas būtu skaidrs. Bibliotēku mēs nevaram gaidīt nākamajā gadsimtenī, mums to vajag tagad, šī gadsimta sākumā. Mums to jāsāk būvēt tūlīt. Tas arī ir skaidrs. Kā mēs par to samaksāsim, ir jautājums, par ko mums ir jādebatē. Naudu var savākt dažādos veidos. Nav jau tikai viens veids, kā kaut kam sadabūt līdzekļus. Ir simts dažādu veidu, lai kādam mērķim atrastu līdzekļus, un par to ir jādebatē. Jautājums, kur, kādā veidā atrast līdzekļus, ir debatējams.

— Varbūt vajag lētāku projektu, varbūt mums to nevajag tik pompozu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nedomāju, ka tur ir tā būtība. Tas nav pompozs projekts. Runājot par to, kā tie līdzekļi tiks vākti, tiešām tiek degradēta ideja, un mēs sākam uzskatīt, ka tas ir kaut kāds luksuss, ko mēs sev nevaram atļauties. Piedodiet, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kam ir pietiekami daudz ienākumu, lai pirktu no kaimiņa kandžu vai paši brūvētu. Nav tā, ka mēs nevaram atļauties šo bibliotēku. Mēs varam to atļauties. Jautājums ir, kādā veidā mēs tos līdzekļus savāksim un kā mēs tos nogādāsim šim mērķim. Tas, ka mēs to varam un spējam, ir elementāri. Mēs, latviešu tauta, varam un spējam daudz ko. Nenovērtēsim sevi par daudz zemu.

— Nākamā aktualitāte joprojām ir "Latvenergo" privatizācija. Kā zināms, šobrīd tie, kas ir opozīcijā šai privatizācijai, sāk vākt parakstus referenduma ierosināšanai. Jaunās partijas deputāte Ingrīda Ūdre savā rakstā "Dienai" atgādina par jau 1996. gadā noslēgto līgumu starp Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un "Latvenergo". Deputāte uzskata, ka līdz 2010. gadam, kamēr ir spēkā šie kredīta atdošanas noteikumi, "Latvenergo" vispār nevajadzētu privatizēt. Šodien jūs tikāties ar Džordžtaunas universitātes profesoru Vīksniņa kungu un runājāt arī par privatizācijas jautājumiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu konsultējusies ar Vīksniņa kungu un ar daudziem citiem ļaudīm, kas ir zinoši šajā jautājumā. Un, jo vairāk konsultējos, jo vairāk atklāju, cik sarežģīta ir situācija. Viens ir skaidrs — nav absolūti obligāti tieši šobrīd šo objektu privatizēt. Tas ir politisks lēmums. Valdība šādu lēmumu ir pieņēmusi, tas ir politisks lēmums, kā jebkurš cits. Nav nekādu objektīvu apstākļu, kas liktu to darīt, piemēram, mums to liktu darīt Eiropas Savienība. Islandē vēl šodien ir valsts uzņēmums, kas gādā par siltumu un elektroenerģiju. Tāpat arī daudzās citās valstīs elektroenerģijas apgāde paliek valsts rokās. Risinājumi ir dažādi, bet lēmums ir politisks.

— "Latvenergo" sakarā jāmin Gintera kungs. Speciālisti atzinuši, ka Gintera kungam izteiktie draudi juridiski par tādiem nav uzskatāmi. Jūsu rīcībā esot audiokasete. Vai jūs varētu atklāt, kas tajā ir dzirdams, vai tas ir konfidenciāli?

V.Vīķe–Freiberga: — Manā rīcībā ir daudz informācijas, ko man uztic ļaudis tādēļ, ka viņi vēlas, lai Valsts prezidente būtu pēc iespējas plašāk un dziļāk informēta par patlaban aktuālākajiem jautājumiem. Tādos gadījumos, kad man šī informācija tiek uzticēta kā konfidenciāla, tā arī kā konfidenciāla saglabājas.

— Kas ar šo audiokaseti varētu notikt tālāk?

V.Vīķe–Freiberga: — Ar visu informāciju, ko es saņemu no jebkuriem avotiem, es rīkojos pēc savas labākās sirdsapziņas. Es vados pēc principa, kas konkrētā brīdī ir vislabākais kopības interesēm, valsts interesēm un kas ir taisnīgi pret visām iesaistītajām pusēm.

— Pēc sociologu pētījumiem, viena no šībrīža aktuālākajām problēmām ir cilvēku bailes par savu drošību. Kādu jūs redzat risinājumu, kad draudus var interpretēt ļoti dažādi? Jāatzīst, ka vārdi "draudi" un "politiskais spiediens" Latvijā kļūst par ikdienišķu parādību.

V.Vīķe–Freiberga: — Demokrātiskā sabiedrībā cilvēkam ir tiesības justies brīvam un darīt, ko viņš vēlas, likuma robežās. Viņam ir tiesības darīt to, ko viņš vēlas līdz tam brīdim, kamēr tas nenonāk konfliktā ar citu cilvēku tiesībām un viņu brīvību. Tiesiskas valsts pienākums ir pilsonim iespēju robežās šo brīvību garantēt. Skaidrs, ka nav tādas valsts pasaulē, kur ikvienam pilsonim būtu pilnīga garantija, ka viņam nekad neuzbruks, viņu nekad neapzags, neviens viņam nedraudēs un tā tālāk. Pilnīgas drošības uz šīs zemes nav, tāda ir tikai debesīs. Jautājums ir par relatīvo drošību un par pieņemamo, tolerējamo nedrošību. Protams, jebkurā valstī mēs vēlētos pacelt šo slieksni, lai garantētā drošība būtu pēc iespējas lielāka un pilsonim pieņemamais risks pēc iespējas minimizēts.

— Arī ārzemju prese raksta, ka politiskās cīņas ap stratēģiski svarīgu objektu privatizāciju padara nedrošu iekšpolitiku, kā arī partiju vidi. Jūs agrāk esat paudusi, ka valdības koalīcijā ir manāmas plaisas. Kā jūs domājat, vai šīs plaisas ir salīmējamas vai koalīcija izirs un domubiedru atrašana ir iespējama, tikai mainot personālijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, tas ir tikpat kā prasīt par kādu laulību, vai ir cerības glābt to vai tā ir nolemta šķiršanai. Tā ir tā pati situācija. Dažs izlemj par šķiršanos, cits — par izlīgšanu. Abi varianti ir iespējami, tas ir atkarīgs no partneru gribas, cik tā ir stipra, cik stipra ir vēlēšanās palikt kopā.

— Šobrīd, kad sabiedrībā valda neticība varai, paši juristi lieto terminu "tiesiskais nihilisms". Vai no pašu juristu puses tas neizklausās mazliet dīvaini?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas izklausās visai nihilistiski. Man šķiet, ka tiesībsargājošajām instancēm vajadzētu rādīt paraugu un piemēru tam, kādu mēs vēlētos redzēt savu valsti. Kas tad būtu īstenā tiesiskuma izpratne pozitīvā nozīmē? Ir vajadzīgi pozitīvi paraugi. Man, manā vienkāršā nejurista prātā, tas liekas ļoti elementāri — mēs vēlētos dzīvot tādā valstī, kur paši, respektēdami likumus, mēs varētu sagaidīt, ka vismaz lielākais vairums mūsu līdzpilsoņu darīs to pašu. Nav tādas valsts pasaulē, kur visi tās pilsoņi simtprocentīgi vienmēr uzvestos godīgi un nekad nepārkāptu likumu. Jautājums ir tikai par tolerances robežām. Man šķiet, ir svarīgi, lai vispārējais klimats valstī būtu tāds, ka, apzinoties, ka man ir svarīgi dzīvot drošā valstī, es esmu gatavs kā persona nest zināmus upurus, pakļauties likuma varai arī tad, ja ne vienmēr man tas liekas simpātisks. Es pakļaujoties ceru, ka mans kaimiņš pakļausies un, mums visiem kopā dzīvojot, dzīve būs civilizēta, tā būs pieņemamāka. Es varēšu rēķināties sagaidīt no citiem tādu attieksmi, kādai tai būtu jābūt tiesiskā valstī, nevis gangsterisku jeb patvaļīgu attieksmi, kāda rodas, ja mēs likumiem neklausām.

— Atgriežoties pie vardarbības tēmas. Nesen jūs bijāt bērnu rehabilitācijas centrā Bulduros. Piedalījāties starptautiskā konferencē par bērnu tiesībām Baltijā. Nupat esam uzzinājuši faktus par bērnu seksuālo izmantošanu trīs Rīgas skolās, krimināllieta ir ierosināta Balvu rajonā, Gulbenes rajonā ir ierosināta krimināllieta par mātes cietsirdību pret trīsgadīgu bērnu. Saeimas izmeklēšanas komisijai ir atkal jauns liecinieks pedofilijas lietā...

V.Vīķe–Freiberga: — Šo sarakstu jūs varētu turpināt ilgi. Tās ir problēmas, kas diemžēl ir universālas. Tās nav īpatnējas tikai mums, latviešiem, mēs neesam tās izgudrojuši. Jautājums ir, cik plaši tās ir izplatītas pie mums, salīdzinot ar citām valstīm. Bet ne jau tas ir tas interesantākais. Interesantākais ir tas, ko mēs varam darīt, lai šie gadījumi paliktu kā izņēmums, kā kaut kas patoloģisks, nepieņemams, lai tie netuvotos normai, lai mēs nekļūtu tik ciniski un pie tiem pieraduši, ka mēs teiktu: atkal jau viens..., ko nu tur... Es domāju, tas ir svarīgi. Atcerēsimies, ka bērns ir vārgs un neaizsargāts. Normāli bērns uzticas saviem vecākiem, kaimiņiem, pieaugušajiem vispār, skolotājiem. Protams, ne visi pieaugušie ir veseli, ne visi ir normāli. It sevišķi, ja mēs runājam par alkoholiķiem, narkomāniem, cilvēkiem ar psihiskām novirzēm. Viņi nav spējīgi uzvesties attiecībās ar bērnu tā, kā pieaugušiem vajadzētu. Ko mēs varam darīt? Mums sabiedrībā ir jārūpējas, lai mums būtu pēc iespējas mazāk psihiski un citādi slimu cilvēku. Tāpat mums ir jāgādā, lai bērni, kas aug, tiktu pasargāti, lai viņi neuzaugtu par psihiski slimiem cilvēkiem, kas uzbruktu citiem bērniem, radot burvju loku. Jo tā klasiski notiek ar tiem, kas bērnībā ir cietuši no vardarbības. Visas sabiedrības interešu lokā vajadzētu nevis šausmināties, bet apzināties, ko mēs varam darīt. Ko es varu darīt savā vidē, ko es varu palīdzēt, ko var darīt valsts, mana pašvaldība, ko mēs varam darīt savā skolā, ko mēs varam darīt savā vecāku sapulcē? Mums ir jādomā par to, ko mēs varam darīt, lai tādas lietas nenotiktu, un beigsim šausmināties.

— Vēl kāda tēma, kas ir ļoti aktuāla visiem Latvijas televīzijas skatītājiem. Jāatzīst, ka Latvijas televīzija nonākusi izvēles priekšā — saņemt budžeta palielinājumu vai samazināt virkni raidījumu. Šajā komercializētajā laikā ir tēmas, kas pašas nevar pelnīt un ko atspoguļot var tikai sabiedriskā televīzija. Ja šos raidījumus likvidēs, var gadīties, ka sabiedrība zaudē vērtīborientējošus, pasaules uzskatu veidojošus raidījumus. Mēs esam jums uzrakstījuši atklāto vēstuli. Vai jūs esat ar to iepazinusies?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, es ar to esmu iepazinusies. Ir ļoti svarīgi atšķirt dažādus aspektus: viens ir konceptuālais, otrs — tīri saimnieciskais. Konceptuāli nav nekādu šaubu, ka suverēnai un demokrātiskai valstij ir vajadzīga publiska televīzija, publiskais radio. Šīs elektroniskās vides sniedz tiešu, nepastarpinātu informāciju. Protams, tās ir arī selektīvas, un arī tām ir iespējas reizēm pasniegt greizu informāciju. Bet tas ir veids, kā nonākt tieši pie skatītājiem, kas ir ļoti svarīgi modernajā pasaulē. Nevar suverēna, demokrātiska valsts savu eksistenci nodrošināt bez savas neatkarīgas balss, kurā tiek paustas šai nācijai vien piemītošas intereses, tās valodas un kultūras aizstāvība. Bet kā tas tiek nodrošināts finansiāli? Un tas nav tik vienkārši — paraksta čeku, un viss notiks. Te ir runa par plānošanu, par prioritātēm, menedžmentu, par dažādiem alternatīviem ienākumu avotiem. Tie ir jautājumi, pie kuriem ir jāpiestrādā, nevis vienkārši — ir vai nav, jā vai nē, čeks vai nečeks. Nav šaubu, ka vajag publisko televīziju un radio, nav šaubu, ka vajag valsts atbalstu. Nevar būt tikai komerciālas programmas, piemēram, latviska bērnu programma nekad nebūs komerciāla pasaules līmenī. Kaut gan eventuāli, ja mums ir labas programmas, mēs varētu tās dublēt, ja mēs attīstītu labas programmas, tad eventuāli tās varētu arī iziet pasaulē. Tieši menedžments un naudas jautājums ir tas, pie kā jāpiestrādā neatkarīgi no tā, kas ir principiālais atbalsts šiem medijiem.

— Vairākums deputātu uzskata, ka valstij nav papildu līdzekļu budžeta palielinājumam. Vai pasaulē sabiedriskajām televīzijām ir iespējami kādi ziedojumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es gribētu uzsvērt, ka finansiālie risinājumi varētu būt ļoti dažādi. Piemēram, BBC publiskā televīzija Amerikā rīko vakarus, kur brīvprātīgie, kāda pazīstama TV zvaigzne vai populārs aktieris aicina cilvēkus sūtīt savus ziedojumus, sakot: ja jūs to atsūtīsit nākamās pusstundas laikā, jūs saņemsit lakatiņu, krūzīti vai manu autogrāfu. Tas notiek ļoti regulāri, un šie līdzekļi tiek regulāri lūgti no publikas. Protams, var jau teikt, ka Latvijā publika ir par nabadzīgu un mēs uz to nevaram cerēt. Tātad līdzekļu meklēšana var būt ļoti dažāda. Sabiedriskajai televīzijai varētu būt atvieglinājumi, atļauja pieņemt reklāmas uz izdevīgākiem noteikumiem nekā komerctelevīzijām. Risinājumi var būt ļoti dažādi, un nevajadzētu tūlīt visas durvis aizvērt ciet.

— Jūs esat paudusi, ka visu gadu pastiprināti interesēsities par drošības un aizsardzības jautājumiem. Kā, jūsuprāt, būtu jāizskaidro sabiedrībai, ka bruņotajiem spēkiem ir nepieciešami līdzekļi, ka mūsu attieksmei pret armiju jābūt pozitīvai?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums pašiem ir jāpierāda, ka mums ir vēlme, griba un spēja aizstāvēties, pirms varam cerēt uz atbalstu no saviem sabiedrotajiem. Pirms iestāšanās NATO mēs esam valsts, kuras drošība būs atkarīga no savu draugu un kaimiņu labvēlības un interesēm. Mums ir svarīgi ar tiem uzturēt labus politiskos kontaktus, bet mums ir arī jāparāda griba, spēja saņemt aizsardzības palīdzību briesmu brīdī no citiem. Neapšaubāmi, mums ir jāiegulda līdzekļi savu bruņoto spēku attīstībā. Mēs nevaram atļauties neko nedarīt, būt pasīvi un cerēt, ka mūs kāds aizstāvēs. Tas nenotiks. Es priecājos, ka mūsu valdība ir manifestējusi savu politisko gribu attīstīt bruņotos spēkus, virzīties uz NATO. Ir noticis ļoti ievērojams progress. Mūsu armijai ir skaidra sistēma, kādā tā virzās uz priekšu. Var būt dažādi veidi šīs virzības un tās efektivitātes izvērtēšanai. Es savos kontaktos esmu manījusi, ka mums ir ļoti labs progress. Jauniesauktajiem kareivjiem morāle ir ļoti laba, šī pieredze var būt ļoti audzinoša, tā var būt ļoti vērtīga tīri cilvēcīgā plāksnē. Es gribētu pieminēt, ka mūsu bruņoto spēku progress garantē to, ka no vairākām mums draudzīgām valstīm mēs varam sagaidīt pastiprinātu atbalstu mūsu armijai. Tātad mēs esam pozitīvā burvju lokā. Jo labāk mēs attīstāmies, jo vairāk mēs saņemam atbalstu no citiem.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā