Jānis Stradiņš:

“Ceļa vārdi Zentas Mauriņas rakstiem”

Izcilās latviešu gara darbinieces Zentas Mauriņas 100. dzimšanas gadu sagaidot, gaitu pie mūsdienu latviešu lasītāja sāk viņas Rakstu pilnīgs izdevums, kuru no pirmā, K. Egles, mēģinājuma sakopot vienuviet Z. Mauriņas daiļradi šķir ilgie kara un okupācijas gadi. Šis izdevums arī būtiski ir citāds nekā pirmais, jo trimdas traģikā ir veidojusies lielā mērā cita Zenta Mauriņa, kuru Latvijā vēl ļoti maz pazīstam.

Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe? Zinātniece? Atbilde nevar būt viena, jo grūti te izmantot enciklopēdisku definīciju Prokrusta gultu. Pirmām kārtām Mauriņa bija personība, cilvēks ar neparastu likteni, mūžu un sūtību. Taisnība ir izcilajam vācu ārstam un rakstniekam Hansam Karosam, ka viņas daiļrade nekādā ziņā nav uztverama kā slimības vēsture, taču jāatzīst, ka Mauriņas mūžs bija sāpju, miesas nevarības nepārtraukta pārvarēšana, ciešanu transformācija enerģijā, dailē, radošā darbā.

Zentas Mauriņas mūžs ir pagājis starp noliedzējiem un dievinātājiem (vai dievinātājām). Mūža pirmajā pusē viņa uzņēmās misiju iepazīstināt latviešu lasītāju ar Eiropas literatūru un dot jaunu ieskatu arī pašā latviešu literatūrā, it īpaši romantismā, itin kā no malas, plašākā tvērienā. Viņa vērtēja Frici Bārdu, Jāni Poruku, Raini no toreizējās Eiropas augstumiem, aizsāka latviešu literatūrā esejas žanru. Ar savu dramatisko un triumfālo doktora disertācijas aizstāvēšanu viņa 1938. gadā kļuva par pirmo sievieti — filozofijas doktori Latvijā, ar Mūrmuižas tautas augstskolu tapa par tautas audzinātāju un sabiedriskās domas veidotāju. Jā, bija konflikti, domstarpības, sadursmes. Nelabvēļi dēvēja Mauriņu par “vācu gara aģenti”, pat par “latviešu tautai naidīgu nodevēju”, pārmeta patosu, samākslotību, retoriku, stila banalitāti, tieksmi uz perversitāti, svešu domu patapinājumus, pārspīlētu dižgaru kultu. Taču kā izcila runātāja viņa pulcināja daudz plašāku savu iejūsminātu piekritēju, pat fanātiķu pulku, bija sabiedrības, īpaši jaunatnes, uzmanības centrā, draudzējās ar Raini, Jāni Akurateru, Pēteri Ērmani, Teodoru Celmu un citiem pašiem izcilākajiem latviešu gara darbiniekiem.

Zentas Mauriņas virzību laikā līdz 1944. gadam labi raksturo gan autobiogrāfiskās triloģijas grāmatu nosaukumi: “Tālā gaita”, “Iedrīkstēties ir skaisti”, “Dzelzs aizbīdņi lūst”, gan arī citi allaž tēlaini un precīzi izvēlēti darbu nosaukumi: “Saules meklētāji”, “Baltais ceļš”, “Prometeja gaismā”, “Ziemeļu tēmas un variācijas”.

Mūža otrā puse ir ļoti atšķirīga, tajā ielaužas trimdas traģika, eksistenciālisma motīvi, sāpes un vientulība, īpaši pēc uzticamā drauga Konstantīna Raudives aiziešanas mūžībā. Būtisks šā laikmeta dokuments ir “Sirds mozaīka” — esejas par ciešanām, filozofiskās un literatūrkritiskās apceru grāmatas. Latviešu trimdas sabiedrībā Mauriņai bija par šauru, viņa meklēja ceļus uz lielākām tautām, sāka rakstīt vācu valodā, kļuva populāra Vācijā, Šveicē, Zviedrijā. Vērienīgas esejas un priekšlasījumi nesa atzinības, personības cildinājumus, pat Eiropas slavu, augstas godalgas (beigās arī latviešu trimdas sabiedrība samierinājās 1969. gadā ar Zentu Mauriņu, viņai piešķirot Tautas balvu). Eiropiešiem viņa rādīja viņu pašu kultūras vērtības jaunā skatījumā, uzstājās kā Austrumu un Rietumu vienotāja, skaidrojot pēckara Rietumeiropai krievu kultūras nezūdošās vērtības, īpaši Dostojevski un krievu dvēseles traģisko fenomenu. Kļuvusi Eiropas pilsone, viņa nepiemirsa atgādināt arī savu mazo tautu un nelaimīgo dzimteni, tās likteni. Ja pašlaik vietā un nevietā runājam par ieiešanu Eiropā, tad par Zentu Mauriņu varētu sacīt — viņa bija pirmā latviete, kas pa īstam bija iegājusi Eiropā un ievedusi Eiropā arī Latviju, laikā, kad šī vienotā Eiropa vēl tikai veidojās (protams, pirms viņas bija bijis jau Rainis).

Diemžēl pārnākt Latvijā pati Zenta Mauriņa toreiz nedrīkstēja, tas bija stingri liegts. Toreiz klusējošo, stingo dzimteni sasniedza tikai nejaušas vēstules, pat trimdiniekiem Sibīrijā adresētās, sasniedza pa nelegāli ievestai grāmatai un uz zīdpapīra pārdrukāti darbi (tādā veidolā, piemēram, lasīju Z. Mauriņas pēdējo, ļoti smalko un būtisko grāmatu “Manas saknes ir debesīs”). Ingrīdas Sokolovas nopelns bija tas, ka Gorbačova pavērto iespēju robežās viņa pirmā kopš 1987. gada centās introducēt Zentu Mauriņu, popularizēt viņu, atjaunot Mūrmuižas tradīcijas. Varbūt daļēji latviešu sabiedrības interese par Zentu Mauriņu arī bija tā, kas mūsu neatkarības atgūšanai piešķīra smalkas, cildenas, kulturālas formas, kas padarīja tolaik jau mūžībā aizgājušo domātāju par mūsu ceļabiedri.

Var jau sacīt, ka Zentas Mauriņas daiļrade lielā mērā bija atstarota gaisma, tomēr tā bija skaidra gaisma, un ir gluži nepieciešams dzimtenē iepazīt visu viņas mantojumu, viņas savdabīgo un sarežģīto daiļradi kopumā, nevis fragmentos, pārstāstos, no teksta izrautos citējumos. Man bijusi laime daudzkārt redzēt un dzirdēt Z. Mauriņu tajos gados, kad viņa atradās mana tēva ārsta aprūpē. Atmiņu detaļas ir izplēnējušas, taču labi atceros viņas skatienu, pārsteidzošo, tembrēto, itin kā nogurušo, bet reizē spraigo balsi, virmojumu ap viņu, noskaņu. Liekas, šīs personības starojums ir būtisks Z. Mauriņas darbu uztverei. Zinu, ka viņas esejām, vērtējumiem ir pārmests subjektīvisms, faktu neprecizitāte, zināmā mērā “vecmodīgums”. Taču koriģēt, zinātniski komentēt vai modernizēt Z. Mauriņu ir bezcerīgi un nevajadzīgi — eseja ir spārna vēziens, putna lidojums, divsaruna, skaists koka zars; tā pieder mirklim un mazliet — arī mūžībai.

Un — atkārtošos — Zenta Mauriņa ir centusies “ievest mūs Eiropā”; atjaunotās Latvijas pastmarkai “Sieviete—Eiropa” pavisam nesen pamatoti bija izraudzīts Z. Mauriņas portrets. Taču rodas jautājums — uz kādu Eiropu aicināja, vilināja, mudināja Mauriņa, vai uz to, kurp ejam? Mauriņa pati bija visai kritiska pret masu kultūru, pret bezpersonību, pret “paēdušo kultūru”: “Pa savas istabas logu es skatos, kā viens par otru elegantāki limuzīni cits pēc cita piestāj mājas priekšā. No tiem izkāpj cilvēki, kas nepazīst ne karu, ne revolūciju, ne izdzītību; viņiem ir kaut kāda līdzība ar saviem automobiļiem. Bet kāpēc viņi te ierodas? Šie bagātie, laimīgie — šai bagātajā, laimīgajā zemē? Kas gan man būtu viņiem sakāms?”

Zenta Mauriņa skatījās uz lietām lielās kategorijās, arī uz latviešu tautu, kuru mīlēja, taču vērtēja kritiski. Viņa atzina, ka latvieši mēdzot sevi uzskatīt vai nu par izredzēto, vai par pazudušo tautu — trūkst veselīgas, līdzsvarotas, mazvērtības neiedragātas pašapziņas, trūkst iekšējās drošības, ir vai nu mazvērtības izjūta, vai lieluma mānija. To izraisot dzimtbūšanas sekas, ilgstoša dzīve zemē, kur krustojas lielo, spēcīgo kaimiņu intereses.

Manuprāt, tieši šī pasaulplašā skatījuma, šīs kritiskās pašanalīzes, rosinošo atziņu dēļ Zentas Mauriņas grāmatām allaž būtu jāpaliek mūsu pūrā: tās urdīs, inspirēs, liks meklēt nezūdošo mainīgajā un mānīgajā pasaulē. Tām būs ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī aktuāla nozīme sabiedriskās domas veidošanā, vārda un domas brīvības, humānisma, optimisma avotu meklējumos, apnicības un steigas, šaurības un maziskuma pārvarēšanā.

Zenta Mauriņa pati ir devusi trīs mērauklas, kā nosacīt grāmatas vērtību. Pirmā ir tā, cik lielā mērā tauta šo grāmatu (tās autoru) atzinusi par savējo. Otrā ir tā, cik lielā mērā grāmata bijusi spējīga pretoties laika gara iznīcinātājam spēkam. Trešā ir tā, cik lielā mērā grāmata, tās autora gara mirdzums sniedzies pāri dzimtenes robežām.

Vai Zentas Mauriņas grāmatas iztur šīs mērauklas, to rādīs šo Rakstu liktenis, tautas un sabiedrības attieksme pret tiem. Tās būs eksāmens ne tikai Zentai Mauriņai, bet arī mums pašiem. No sirds gribētos novēlēt, lai šī attieksme būtu pozitīva, jo liekas tomēr, ka Zenta Mauriņa ar saviem darbiem ir cienīga ieiet latviešu kultūras apziņā arī nākamajā gadu tūkstotī. Novēlēsim izdevumam tālu gaitu!

1996. gada 12. oktobrī

ZENTA MAURIŅA:

Šo grāmatu (`Tālā gaita” — “LV” red. ) vispirms rakstīju vācu valodā, 1949. gadā, vienā no grūtākajiem gadiem. Dzīve likās pušu pārlūzusi, tagadni nevarēju saistīt ar pagātni. Neviens no tiem cilvēkiem, ar kuriem sastapos Upsalā, nepazina manu Rīgas dzīvi. Reizēm likās, ka trimda bijusi jau no dzīves sākuma. Mājas nekur un nekad nav bijušas. Vai neesmu vienmēr jau, nicināta un nievāta, peldējusi šai laivā bez stūres un airēm, nejaušības vēju dzīta?

Tagad sekoja gara dienu virkne, kad jutos kā nokaltis koks, kas pavasarī velti gaida atjaunošanās prieku. Mans vācu izdevējs mani vairākkārt bija aicinājis izstāstīt manu bērnību. 1949. gadā es to arī izdarīju. Rakstīju bez sevišķa plāna, atzīmēju, kas iekrita prātā, lāgā neticēdama šās grāmatas iznākšanai. Bet pēkšņi biju kopā ar tiem, kas likās mūžam zuduši. Viņi bija tuvāki nekā cilvēki, kas nāca un gāja manā istabā. Bija tikai jāklausās, ko šie tēli stāsta. Reizēm viņi ilgi klusēja, bet tad pēkšņi visi ierunājās, bija ap mani, bija manī jeb, pareizāk sakot, es biju viņos.

Rakstīju steigā, aizgūtnēm, daudz negudrodama un neapsvērdama. Tik ātri un viegli nevienu grāmatu neesmu rakstījusi. Un, kad tā bija gatava, man likās, ka to gan laikam neviens nepieņems. Bet iznāca savādāk. Grāmatu “Die weite Fahrt” (“Tālā gaita”) iespieda, tā parādījās atklātībā 1951. gadā ar Hansa Karosas ievadvārdiem un izpelnījās labas atsauksmes kā vācu, tā Šveices, amerikāņu, skandināvu un angļu presē. Atbalss nāca no visām pasaules malām. Dzīves likums ir mijiedarbība.

1954. gadā “Tālā gaita” parādījās zviedru tulkojumā un tika vēl sirsnīgāk uzņemta nekā mana plašā monogrāfija par Dostojevski, pie kuras vai divdesmit gadu esmu strādājusi. Esmu saņēmusi daudzas vēstules no zviedru lasītājiem. Stokholmas radiofonā viena gada laikā četras reizes lasīti fragmenti no šīs grāmatas. Liels prieks un pārsteigums bija, kad 1955. gada pavasarī man paziņoja, ka “Tālā gaita” izraudzīta kā viena no godalgām zviedru abitūrientiem. Un tā ar šo grāmatu manī atgriezās dzīves šalcošā straume. Svešumā izžuvušā, izkaltētā dvēselē raisījās lapas un ziedi. Reizēm jūtos kā liepa vasarā, kuras lapotnē san bišu dziesma.

Un šogad šī grāmata pārtapa latviešu valodā.

Ir ļoti grūti atgriezties pie reiz uzrakstītā. Savus vecos darbus nemēdzu pārlasīt, ne labprāt arī lasu no tiem priekšā. Nav labi aptaustīt vecas vātis un grūti kavēties pie reiz iztukšotiem avotiem. Esmu tulkojusi daudzus autorus, pavisam ap 30 sējumu, un vienmēr tikai tos, kas manai sirdij bijuši dārgi. Mehāniska, profesionāla tulkošana man neveicas. No vienas valodas otrā varu pārcelt tikai tās grāmatas, kurās labprāt iedziļinos un kuru tēlus mīlu. Bet ar pašas sarakstītu grāmatu ir savādāk. Protams, tā sirdij ir tuva, bet šo tuvumu nevar intelektuāli atkārtot.

Un tā es “Tālās gaitas” latviešu izdevumu atliku no gada gadā un diez vai pie tā būtu ķērusies, ja “Astras” apgāds nebūtu vairākkārt uzsvēris, ka šim darbam reiz taču jāiznāk latviešu valodā. Sākumā manuskripts virzījās uz priekšu tik lēni, ka likās, tas nekad nekļūs gatavs, bet, kad pirmās nodaļas bija pabeigtas, man šķita, ka šis tērps vislabāk der “Tālās gaitas” atziņām un tēliem, kas tik sakņaini saauguši ar latviešu zemi un latviešu sauli.

Nododot šo grāmatu atklātībā, gribas sirsnīgi pateikties Irenei Mellis kundzei, kas palīdzēja pārrakstīt manuskriptu.

Upsalā, 1955. g. 28. augustā — tēva dzimšanas dienā

Autores ievads pirmajam latviešu izdevumam

Zigms Zinkevičs,

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis:

“Par latviešu valodas cilmi”

Nācis klajā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” kārtējais — sociālo un humanitāro zinātņu — 50.sējums, 1996.gada 4./5. numurs ar ļoti plašu tēmu klāstu. To vidū arī šie lielā lietuviešu valodnieka spriedumi.

Profesors, humanitāro zinātņu habilitētais doktors Zigms Zinkevičs (dz.1927.gadā Ukmerģes rajonā Lietuvā) — lietuviešu valodnieks, viens no mūsdienu ievērojamākajiem baltistiem, pievērsies galvenokārt vēsturiskās gramatikas, literārās valodas vēstures un dialektoloģijas jautājumiem. Viņa doktora disertācija “Lietuviešu dialektoloģija” izdota 1966.gadā. Tā līdz šim brīdim ir plašākā monogrāfija šajā nozarē. 1968.gadā par šo darbu Z.Zinkevičam piešķirta Lietuvas Valsts prēmija. Z.Zinkevičs ir vairāku dialektoloģijas mācību grāmatu autors. Filologu aprindās ir populāra arī viņa “Vēsturiskā lietuviešu valodas gramatika” (divi sējumi, 1980—1981). Lielu uzmanību profesors veltījis seno lietuviešu rakstu pētniecībai — M.Mažvīda un K.Sirvīda darbiem. Onomastikas nozarē ir slavena viņa monogrāfija “Lietuviešu antroponīmika” (1977). Vismonumentālākais ir profesora darbs “Lietuviešu valodas vēsture” (1984—1994).

Zigms Zinkevičs ir Lietuviešu valodas institūta direktors, lasa lekcijas Viļņas universitātē un Kauņas Vītauta Dižā universitātē. 1995.gada novembrī prof. Zigms Zinkevičs ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli.

Rakstīdams “Lietuviešu valodas vēsturi”, īpaši analizēdams lietuviešu valodas cilmes un agrīnās attīstības problēmas, nevarēju nepieskarties lietuviešu un latviešu, kā arī citu baltu cilšu un valodu sakariem, to attīstības likumsakarībām, tātad nevarēju paiet garām arī latviešu valodas cilmes jautājumam. Gribot negribot nācās tajā iedziļināties. Secinājumus, pie kuriem nonācu, izklāstīju “Lietuviešu valodas vēstures” 1.sējumā, kur runāts par Livonijas baltu ciltīm, lielākoties par zemgaļiem un latgaļiem. Nākamajos 10 gados ne reizi vien nācās pie šī jautājuma atgriezties, to pārspriest, precizēt dažus iepriekšējos pieņēmumus. 1994.gada 20.oktobrī Kauņā Vītauta Dižā universitātē rīkotajā zinātniskajā konferencē par valodniecības jautājumiem nolasīju referātu “Par latviešu valodas cilmes jautājumu”, kurā īsumā izklāstīju savus uzskatus. Šajā rakstā vēlētos ar pamattēzēm iepazīstināt latviešu zinātnieku sabiedrību. Diskusijās iesaistīties netaisos, jo neesmu letonikas speciālists. Izvirzīto problēmu aplūkoju no vispārīgām baltistikas pozīcijām, lielākoties balstos uz pieredzi, kas gūta, pētot lietuviešu valodas vēstures jautājumus. Tādēļ rakstā izvairos no citu pētnieku domu citātiem, viņu kritikas vai atbalsta. Es vēlos tikai izklāstīt savu koncepciju. Varbūt mani secinājumi un pārspriedumi būs noderīgi citiem pētniekiem. Tāds ir mans mērķis.

Vispirms gribu uzsvērt, ka rakstā ir iztirzāta tikai latviešu valodas, nevis tautas cilme. Tas nav viens un tas pats. Pasaules vēsturē ir zināms gana daudz gadījumu, kad viena tauta pārņem citas tautas valodu. Tajos gadījumos cilvēki ir tie paši (tautas nosaukums var kļūt cits), bet valoda mainās, tās vairs nav. Tātad vēlreiz uzsveru — šajā rakstā visur tiks runāts par valodu, nevis par tautu.

Mūsdienu reālā valodiskā situācija tagadējā austrumbaltu teritorijā (senatnē tā bija nesalīdzināmi lielāka), resp., Lietuvā un Latvijā patiešām ir dīvaina un pretrunīga. Vismaz no pirmā acu uzmetiena tā šķiet. Lietuviešu valodai vistuvākais latviešu valodas dialekts ir Latvijas austrumos. Tas ir augšzemnieku dialekts, ko lieto senajā latgaļu teritorijā. Bet latviešu valodai vistuvākā lietuviešu valodas izloksne — žemaišu dialekts —, kurā runā cilvēki, kas dzīvo seno kuršu teritorijā, ir nevis blakus augšzemniekiem, bet gan pretējā pusē — lietuviešu valodas teritorijas rietumos. Kāpēc vislīdzīgākie abu tuvi radniecīgo valodu dialekti ir nevis blakus, kā tam dabiski būtu jābūt, bet gan visvairāk attālinājušies viens no otra?

Nav šaubu, ka latgaļu valodas turpinājums ir tagadējais augšzemnieku dialekts. Taču tas no visām latviešu valodas izloksnēm vismazāk līdzinās latviešu literārajai valodai, ir visvairāk attālinājies no tās, bet normālos apstākļos tā nevajadzētu būt. Kāpēc tad tā ir?

Šīs un līdzīgas pretrunas liek meklēt iemeslus nevis lingvistikā, bet ekstralingvistikā, resp., tajos vēsturiskajos apstākļos, kādos šīs valodas un to dialekti veidojās un funkcionēja. Un vēl. Latviešu literārā valoda ar savu arhaiskumu atgādina savdabīgu latviešu valodas izlokšņu pirmvalodu. Kādēļ tā ir?

Šādu “kādēļ”, kas pirmajā acumirklī mūs it kā šokē, ir ļoti daudz. Tam visam noteikti ir savi iemesli — kā lingvistiski, tā arī ekstralingvistiski. To noskaidrošana ved pie galvenā, kardinālā jautājuma — latviešu valodas cilmes problēmas risinājuma. Zinātnieki to risina jau sen. Par latviešu valodas, parasti arī tautas, cilmes jautājumu ir bijis daudz strīdu. Negribēdams, kaut vai garāmejot, ieslīgt šo strīdu aprakstā, aprobežošos ar konstatējumu, ka pie vienota slēdziena zinātnieki vēl ne tuvu nav nonākuši. Viņu uzskati ir ļoti atšķirīgi. Laikam par galējiem viedokļiem būtu uzskatāmi šādi apgalvojumi: latviešu valoda ir seno latgaļu valodas turpinājums, ko skārusi minimāla citu Livonijas valodu ietekme, un — latviešu valoda ir zemgaļu valodas turpinājums, tikai ar latgalisku piejaukumu.

Iedziļinoties baltu cilšu valodas reliktos bijušajā Livonijā (vēstures avotos, kā arī mūsdienu vietvārdos, personvārdos, substrāta elementos izloksnēs utt.), nonāku pie secinājuma, ka zemgaļu valoda bijusi visarhaiskākā no visām Livonijas baltu cilšu valodām. Tai bija jābūt vismazāk attālinātai no austrumbaltu pirmvalodas, tātad bija jābūt arhaiskākai par latgaļu vai kuršu (šīs pēdējās saknes visdrīzāk nāk no rietumbaltiem) un laikam arī par sēļu valodu. Latviešu valoda tagad ir visarhaiskākā tieši tur, kur senatnē dzīvojuši zemgaļi. Tajās vietās arheologi atrod senas zemgaļu pēdas, ko pārklāj latgaļu kultūra. Arī latviešu literārā valoda radās bijušajā zemgaļu teritorijā, tādēļ tā ir arhaiskāka par dialektiem. Tātad zemgaļu valodas loma mūsdienu latviešu valodas izveidē neizraisa šaubas — tā noteikti ir ievērojama.

Taču latviešu valodas, līdz ar to arī tautas, nosaukums saista to nevis ar zemgaļiem, bet gan ar latgaļiem. Ievērojamais latviešu valodnieks un viens no izcilākajiem baltistikas zinātnes radītājiem Jānis Endzelīns latviešu valodu uzskata par seno latgaļu valodas turpinājumu. Prof. Endzelīnu kā zinātnieku ļoti augstu vērtēju un cienu. Daudzkārt nācās pārliecināties par viņa secinājumu pareizību un ticamību. Mēģinādams kādu parādību skaidrot savādāk nekā Endzelīns, iedziļinoties es parasti nonācu pie tā paša secinājuma, kādu bija izdarījis Endzelīns. Tā ir noticis ne vienreiz vien. Tas palielina uzticību.

Norādītās lingvistiskās premisas, lai risinātu latviešu valodas cilmes problēmu, kā redzējām, ir ļoti pretrunīgas un grūti savā starpā saistāmas. Kā tās saskaņot? Nav šaubu, ka valodas (un vēl jo vairāk tautas) cilmes problēma ir jārisina, balstoties ne tikai uz valodniecības, bet arī uz vēstures, kā arī uz citu tuvu zinātnes nozaru, īpaši uz arheoloģijas, datiem, tātad jārisina kompleksi. Kādas vienas zinātnes nozares faktu pārvērtēšana, pilnīgi ignorējot citas nozares, ved pie vienpusīgiem un tādēļ kļūdainiem secinājumiem.

Liecības par zobenbrāļu cīņu ar baltu ciltīm liecina, ka zemgaļi ilgi un neatlaidīgi pretojušies vācu bruņiniekiem. Daudzi no viņiem krita kaujās, daudzi pārcēlās uz Lietuvu. Starp citu to atgādina līdz mūsdienām saglabājušies divi Žemīgalas ( Žemygala ) vārdā nosauktie ciemi Raseiņu rajonā Lietuvā, trešais ciems esot bijis pie Arjogolas (tiek minēts vēsturiskos avotos). Līdzīgi kā zemgaļi zobenbrāļiem ilgi un neatlaidīgi pretojās arī kurši, ar kuriem tāpat tika daudz karots. Vietvārdi ar sakni Kurš–, kas rāda bēgļus no kuršiem, šodien izkaisīti ne tikai rietumu, bet arī austrumu Lietuvā, nemaz nerunājot par Latviju. Tātad pēc minētajām cīņām zemgaļu un kuršu apdzīvotās teritorijas bija diezgan tukšas.

Nedaudz savādāk bija ar latgaļiem un daļēji arī ar sēļiem. Viņu zemes zobenbrāļi pakļāva jau nostiprinājušies. Viņiem turēties pretī nebija iespējams. Latgaļi (acīmredzot arī sēļi) Ordeņa invāzijai pretojās mazāk. Tāpēc arī viņu vidū dzīvu palikušo skaits bija ievērojami lielāks nekā citās Livonijas baltu ciltīs. Turklāt jau pirms vācu invāzijas latgaļi bija skaitliski lielākā šīs zemes baltu cilts. Zobenbrāļi latgaļus izmitināja tukšās citu cilšu teritorijās. To rāda ne tikai vēstures, bet arī arheoloģijas un pat etnogrāfijas zinātnes dati. Šo pētījumu ievērojamā apjoma dēļ te nebūtu viegli tos aplūkot detalizētāk. Latgaļu (latviešu) valodas izplatīšanos acīmredzot veicināja arī zināma viņiem izrādītā vācu labvēlība. Termini kurši ( Curoni ) un zemgaļi ( Semigalli ) drīzā laikā tika attiecināti uz Kurzemes un Zemgales feodāļiem vāciešiem (līdzīgi kā tos dēvēja par prūšiem Prūsijā), bet termins latvieši ( die Letten ) attiecināts tikai uz vietējiem iedzīvotājiem nevāciešiem ( Undeutsch sinonīms).

Pārvietoti uz patukšām citu Livonijas baltu cilšu zemēm, latgaļi, saplūduši ar palikušajiem vietējiem iedzīvotājiem, izplatīja savu valodu, papildināja to ar vietējo ļaužu valodas īpatnībām. To noteikti ietekmēja zemgaļu un kuršu cilšu valoda; agrākajā Sēlijā — sēļu valodas substrāts. Tas bijis ļoti stiprs. Vislabāk to rāda attiecīgās teritorijās izveidojušās mūsdienu latviešu valodas izloksnes, kuras, starp citu, nereti tiek sauktas par kursiskām, sēliskām, zemgaliskām.

Zemgaļu teritorijā substrāts darbojies īpaši — arhaizējoši. Tas piebremzēja dabisku latgaļu valodas attīstību, jo zemgaļu valoda, kā jau minēts, bija arhaiskāka par šurp atnesto seno latgaļu valodu. Tādēļ šeit laika gaitā izveidojās valodas vienība — latviešu valodas dialekts, kam ir arhaiskāka struktūra nekā visiem citiem latviešu valodas dialektiem. To izveidē liela nozīme bija mazāk arhaiskas struktūras baltu cilšu valodām.

Savā sākotnējā teritorijā palikusī latgaļu valodas sistēma netika pakļauta arhaizējošai substrāta ietekmei. Tā attīstījās tālāk bez citu radniecīgu baltu valodu ietekmes, to iespaidoja kaimiņu slāvu valoda, kam bija atšķirīga struktūra no baltu valodām. Nav noraidāms arī uzskats par iespējamo somugru substrāta ietekmi uz latgaļiem. Šis substrāts bijis ļoti iedarbīgs, jo somugru valoda gan pēc savas gramatiskās struktūras, gan pēc fonētikas un leksikas bija ļoti tāla no baltu valodām. Zinātnei ir sen zināms — jo atšķirīgākas valodas ietekmē viena otru, jo šī ietekme ir stiprāka, tā atstāj ievērojamākas pēdas uz ietekmējamo valodu. Šī iemesla dēļ ar laiku savā pirmatnējā teritorijā latgaļu cilts valoda izveidojās par mūsdienās no senās baltu valodas visvairāk attālinātu latviešu valodas dialektu — augšzemnieku izloksnēm. Tādēļ šis dialekts arī ir vislīdzīgākais lietuviešu žemaišu izloksnēm, kas tāpat visvairāk no pārējām lietuviešu valodas izloksnēm attālinājušās no lietuviešu literārās valodas un līdz ar to no senās austrumbaltu valodas un kas ir izjutušas ievērojamu kuršu valodas (kuru arī ietekmēja somugri) substrātu, kaut arī žemaišu dialekts tiek lietots tālu no augšzemniekiem — pretējā pusē, rietumos.

Dažreiz paustais uzskats, ka 500—600 gadu laikā latgaļu valoda nevarēja tik ļoti mainīties, nav pamatots. Kā liecina žemaišu izloksnes vēsture, sevišķi žemaišu valodā sarakstītās pirmās lietuviešu grāmatas — Martīna Mažvīda 1547.gada katķisms (kura 450 gadu jubileja tiks atzīmēta 1997.gadā) — salīdzināšana ar mūsdienu žemaišu dialektu, šīs izloksnes ir mainījušās vēl ievērojamāk un vēl īsākā laika posmā. Substrāta un divvalodības ietekme uz valodas pārmaiņām mēdz būt ļoti stipra. Tas normālu valodas attīstību novirza citā gultnē un salīdzinoši īsā laikā pašu valodu stipri izmaina. Žemaišu dialekta fakti to rāda visuzskatāmāk. To rāda arī romāņu valodu vēsture.

Pieņēmums, ka senajās hronikās lietotie divi etnonīmi — latgaļi un latvieši — it kā rādot, ka ir bijušas nevis viena, bet divas atšķirīgas austrumbaltu ciltis, ka izplatīties varējusi latviešu cilts valoda, kas it kā bijusi atšķirīga no latgaļu valodas, nav pārliecinošs. To noliedz jau pats sinonīmiskais abu nosaukumu lietojums vācu hronikās. Tas, ka krievu hronikās lietojams tikai latgaļu termins, bet no rietumiem atceļojušie vācieši vispirms min latviešu nosaukumu un tikai vēlāk latgaļu, nepavisam vēl neliecina, ka ir bijušas divas ciltis. Lai nosauktu vienu tautu, vēstures avotos nereti tiek lietoti vairāki nosaukumi, salīdziniet dažādās valstīs mūsdienās lietojamus atšķirīgus krievu un vācu tautu nosaukumus. Turklāt laika gaitā mainījās arī pats Latvijas zemes nosaukums. 12.—13.gs. hronikās tiek minēta Latgala ( Kjnmujkf> Kjnsujkf ), Letigalija ( Letthigalia ), Letija ( Lettia ), Lettland. Šajos vārdos sākotnēji dēvēta tikai latgaļu apdzīvotā teritorija. 14.gs. Letija tiek minēta līdzās citām Livonijas zemēm: Livonia, Letthia, Semigallia, Estonia, taču vēlākā laika dokumentos visas minētās zemes tiek sauktas vienā Livonijas vārdā. Poļa Mateja Mehovieša ( Miechowita ) hronikā (16.gs.) nosaukumi Latva un Latigala ( Lothwa seu Lothigota ) tiek norādīti kā sinonīmi, vēlākajos dokumentos tikai Latva . Latinizēts (?) nosaukums Latvija rakstos parādījās 19.gs. sākumā. Sinonīmiski tika lietoti etnonīmi latgalis, letgalis, lets, bet 18.gs. rakstos parādās arī latvis.

Vēsturisku apstākļu dēļ bijušajā zemgaļu teritorijā izveidojies arhaiskākais latviešu valodas dialekts kļuva par latviešu literārās valodas pamatu. Tas ir Latvijas vidus, tautiskās inteliģences šūpulis (līdzīgi kā Lietuvā tā dēvētā Suvalikija). Te izauga latviešu literārā valoda. Tādēļ tā arī ir arhaiska, salīdzinot ar izloksnēm, tā ir it kā savdabīga latviešu izlokšņu pirmvaloda. Līdzīgi notika arī ar lietuviešu literāro valodu, kurai sākotni deva rietumu aukštaišu dialekts Prūsijas kņazistē, resp., dialekts, kas izauga uz prūšu valodas (kas bija arhaiskāka par lietuviešu valodu) substrāta. Tādēļ arī lietuviešu literārā valoda gandrīz visos gadījumos var tikt uzskatīta par mūsdienu lietuviešu valodas izlokšņu pirmvalodu.

Tas viss, kas te ļoti īsi, pat konspektīvi izklāstīts, būtībā atceļ iepriekš minētos it kā pretrunīgos lingvistiskos pieņēmumus. Augšzemnieku dialekts no visām latviešu valodas izloksnēm ir vistuvākais lietuviešu valodai, bet žemaišu dialekts no visām lietuviešu valodas izloksnēm vistuvākais latviešu valodai tieši tādēļ, ka šie abi dialekti, kas atrodas tālu viens no otra, neizjuta arhaiskākas sistēmas baltu cilšu valodas ietekmi, bet gan pretēji: augšzemnieku dialektu ietekmēja austrumslāvu un acīmredzot arī somugru valodas, žemaišu dialektu — kuršu (kas arī bija somugru ietekmēti) substrāts, abos gadījumos vēsturiski vairāk mainītas valodiskās sistēmas. Tādēļ latgaļu valodas turpinājums — augšzemnieku dialekts — no visām latviešu valodas izloksnēm ir visvairāk attālinājies no latviešu literārās valodas. Pēdējai sākotni deva dialekts, kas izveidojies senajā zemgaļu teritorijā, tātad tā izauga uz stipra arhaiskās zemgaļu valodas substrāta. Tāpēc latviešu literārā valoda šodien mums izskatās it kā latviešu valodas izlokšņu pirmvaloda. Tādējādi raksta sākumā izceltās lingvistiskās pretrunas izzūd, to vietu ieņem saskaņota sistēma, kas noskaidro latviešu valodas cilmi.

Īss secinājums: latviešu valoda ir jāuzskata par latgaļu (nevis zemgaļu!) valodas turpinājumu, ko ļoti stipri arhaizējoši ietekmējis arhaiskākās zemgaļu valodas substrāts.

No lietuviešu valodas tulkojusi

Laimute Balode