VIEDOKĻI

Par latviešu rakstības atlabošanu Endzelīna rakstībā

Dr.philol. Rasmas Grīsles atklāta vēstule Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēdei Vairai Paeglei

Pateicos par aicinājumu uz sarunu. Es no savas puses gribētu šoreiz lūgt Jūsu gādību vienā konkrētā jautājumā. Proti, gādību, lai arī PBLA veicina latviešu rakstības atlabošanu Latvijā un lai, piem., panāk, ka ar PBLA atbalstu izdodamās vēstures mācībgrāmatas Latvijas skolām tiktu publicētas Endzelīna rakstībā. (Ar to es domāju ortografiju, ko jau šā gadsimta sākumā pamatprincipos izveidoja mūsu valodniecības klasiķi Mīlenbachs un Endzelīns un kas Latvijas brīvvalsts laikā ir Endzelīna vadībā izkopta un sīkumos nemitīgi pilnīgota.)

To Latvijā oficiāli lietoja, pirms padomju valdības rīkojumi (1946. un 1957.g.), piem., rīkojums atmest ŗ un ch, Endzelīna rakstību sagrozīja un sabojāja. Jo tie mums pazemināja rakstības kvalitāti un literārās izteiksmes precīzumu, pavērdami vārtus pārpratumiem un neskaidrībām zinātņu terminoloģijā. (Konkrēti esmu to aprādījusi vairākās publikācijās, nesen arī rakstā “Jāatlabo rakstība”, skat. “Brīvā Latvija”, 25.I.96.; un “Latvijas Vēstnesis”, 6.II.97.) Bez tam tie rosināja valodā eræziju — iegrāva gramatikas sistēmu un ievadīja jucekli šaurā un platā e, ē izrunā.

Šīs kaitīgās pārmaiņas tomēr tika dēvētas par “valodas attīstību”. Un gados 50 tās līdz ar vienaldzīgu un pat nievīgu attieksmi pret dzimto valodu un pret visu latvisko savējo ieskoloja jauniešiem, tostarp vēlākajiem padomju varas funkcionāriem, kas valda joprojām un tiecas būt arī rakstības normu noteicēji.

Bet tagad, gādājot latvisku “skolas maizi” — krietnas mācībgrāmatas, uz ko ļoti pareizi mudina Uldis Ģērmanis, manuprāt, būtu šais grāmatās jālieto un skolās visnotaļ jāatjauno Endzelīna rakstība. Šāds atjaunojums rakstītāju pamazām virzītu uz konkrētu rīcību (nevis uz vispārīgu izrunāšanos) latviešu valodas atveseļošanas labad.

Vilcināt šādu soli izglītības laukā vairs gan nevajadzētu, itin kā gaidot vēl kādu krietnu zinātnieku padomu.(– – –) Tomēr, lai kādi būtu aptaujas rezultāti, lai cik būtu ieskolotās rakstības aizstāvju, lai kāds būtu ŗ un ch zuduma apjoms, tas nemainītu lietas būtību, kas ir nenoliedzamā faktā, ka Endzelīna rakstības sagrozījumi ir gremdējuši mūsu valsts literārās valodas kvalitāti un latviskumu. Vai tas ir vēlams latviešiem un Latvijai?

Turklāt svarīgi rakstības jautājumi nav izšķiŗami balsošanā resp. aptaujā. Lūk, ko teicis Mīlenbachs Endzelīnam rakstītā vēstulē:

“Ja vēl reiz mani uzaicinātu izstrādāt kaut kādu projektu par ortografiju, lai šo projektu tad “tauta” pārspriestu, “pārlabotu” un “pārlabota” veidā pieņemtu, es nemūžam tādam uzaicinājumam vairs nepaklausītu un “plebiscitu” tādos jautājumos kā ortografija strupi atraidītu. .. Ortografiju visur rada tikai lietpratēji, un tam tā arī jābūt pie mums. Citādi iznāk tikai putra.” (Skat. 5.pielik.)

Un Endzelīns teica, ka šādos jautājumos “nozīme ir argumentu svaram, nevis balsotāju baram”. Bet krietnu argumentu pret Endzelīna rakstību oponentiem līdz šim ir trūcis.

Ko darīs PBLA? Vai tā veicinās lietpratībā nepārspētā Endzelīna rakstību, ko saglabājuši trimdas latvieši ārzemēs un kas sāk plašāk atdzimt arī Latvijā, jeb vai PBLA atbalstīs padomju varas funkcionāru dekvalificēto rakstību?

Autorei piekrītot, vēstule tiek publicēta ar īsinājumu (– – –), reducējot personiskos vērtējumus par Latviešu valodas institūta pozīciju atsevišķās vēsturiskās situācijās — “LV” redakcija